– Šobrīd sabiedrībā daudz spriež par reģionālo reformu. Viena no problēmām – reģionu skaits mūsu valstī un to iespējamie centri. Slimokases pirmās valstī savu darbu pārkārtoja pēc teritoriālā principa. Kāpēc? Kā jūs pie tā nonācāt?

– Latvijā līdz 1997. gadam veselības aprūpe bija sadalīta 33 administratīvi teritoriālajās vienībās – 26 rajonos un 7 republikas nozīmes pilsētās. Līdz ar to veselības aprūpe tika finansēta no pašvaldību budžeta.

Katrai pašvaldībai bija jānodrošina no sava budžeta zināms finansējums veselības aprūpei savas teritorijas iedzīvotājiem. Valsts pašvaldībām gan noteica minimālo finansiālo normu uz vienu iedzīvotāju tieši veselības aprūpei, bet diemžēl reāli pašvaldībās šis finansējums atšķīrās. Tā, piemēram, 1996. gadā valsts noteiktais minimums bija 21 lats uz vienu iedzīvotāju, bet bija pašvaldības, kas piešķīra 14 latus (Liepājas rajons), un pašvaldības, kas maksāja 28 latus (Ventspils). Finansiālo atšķirību dēļ dažādu pašvaldību iedzīvotājiem bija nevienlīdzīgas iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Turklāt Latvijā gandrīz katrā teritorijā pastāvēja atšķirīgas ārstniecisko pakalpojumu apmaksas sistēmas, arī medicīnas darbinieku atalgojums nebija vienāds. Lai novērstu šo nevienlīdzību, kas radusies pašvaldību finansiālo apstākļu dēļ un pie kā iedzīvotāji faktiski nebija vainīgi, valdība nolēma veikt virkni pasākumu. Pirmkārt, naudas līdzekļu centralizācija – tika centralizēta veselības aprūpei paredzētā iedzīvotāju ienākuma daļa 28,4 % apmērā. Otrkārt, tika izveidotas reģionālās slimokases, apvienojoties vairākām pašvaldībām. Tas nodrošināja efektīvāku finansu līdzekļu izmantojumu, kā arī atviegloja medicīnisko pakalpojumu pieejamību. Šobrīd nodokļu maksātājiem par savu naudu ir vienādas iespējas saņemt medicīnisko aprūpi.

– Pēc kāda principa tika izveidotas šīs reģionālās slimokases?

– Reģionālajai slimokasei bija jāatbilst trim priekšnosacījumiem. Pirmkārt, tika veikti ekonomiskie aprēķini, kas pierādīja, ka ekonomiski veiksmīgai slimokases darbībai ir nepieciešama teritorija, kurā būtu ne mazāk par 200 000 iedzīvotājiem. Tādējādi šāds reģions saviem iedzīvotājiem būtu spējīgs nodrošināt visa veida medicīnisko palīdzību. Otrkārt, reģionālajai slimokasei bija jāaptver vienota teritorija un treškārt, bija nepieciešama pašvaldību vienošanās, jo slimokases bija pašvaldību izveidotas institūcijas.

— Cik Latvijā šobrīd ir reģionālās slimokases?

— Sešas slimokases, kas izveidotas atbilstoši nepieciešamajiem priekšnosacījumiem, un divas slimokases, kuras darbojas ar Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras pilnvarojuma līgumu, nodrošinot tādu pašu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu sava reģiona iedzīvotājiem. Tās ir Rēzeknes pilsētas un rajona slimokase, kas aptver Rēzekni un Ludzu, un Kuldīgas slimokase, kas aptver visu Kurzemi. Rēzeknes reģionā slimokasi nevarēja izveidot atbilstoši noteikumiem, jo tur nav šie 200 000 iedzīvotāju. Bet Kurzemes reģiona pašvaldības nevarēja savstarpēji vienoties par slimokases robežām un centru.

Ir ļoti liela Ziemeļaustrumu reģionālā slimokase, kas aptver 360 000 iedzīvotāju, samērā neloģiska ir izveidojusies Pierīgas slimokase, kas aptver Tukuma un Rīgas rajonus.

– Jūs jau minējāt, ka reģionālās slimokases nodrošina iedzīvotājiem iespēju vienlīdzību, saņemot ārstnieciskos pakalpojumus. Kādas vēl būtu reģionālo slimokasu priekšrocības?

– Mums ir lielākas iespējas medicīniskos pakalpojumus specializēt, tādējādi nodrošinot lielāku kvalitāti, kādā vietā spēcīgāka ir uroloģija, citā – infekcijas. Faktiski reģiona ietvaros mēs veicam ārstnieciskās aprūpes optimizāciju, lai nebūtu pustukšas slimnīcas, kas sevi nespēj uzturēt un līdz ar to nevar nodrošināt kvalitatīvu medicīnisko palīdzību. Tā, piemēram, Daugavas slimokases reģionā Jēkabpilī ir spēcīgs uroloģijas centrs, bet Aizkrauklē – traumatoloģija. Attālumi reģiona ietvaros ir pietiekami nelieli, tā ka arī šajā ziņā iedzīvotājiem nevarētu būt problēmu.

– Veselības aprūpes jomā, izveidojot slimokases, ir panākts tas, kas citās nozarēs ir liela problēma, – pašvaldības ir spējušas vienoties par sadarbību. Tagad reģionālās reformas ietvaros tiks izveidoti jauni reģioni, kuru teritorijas varētu nesaskanēt ar reģionālās veselības aprūpes zonām. Kā tas ietekmēs slimokasu darbu?

– Faktiski mūsu darbu tas neietekmēs. Pašvaldības jau ir vienojušās par slimokasu izveidi, bez reģionālajiem centriem izveidotas slimokasu nodaļas, ko vajadzības gadījumā pārgrupēt nebūtu nekāda problēma. To darbs un funkcijas nemainītos, tā ka iedzīvotāji to vispār neizjutīs.

– Kas vēl būtu jāpaveic slimokasēm, lai pilnīgāk nodrošinātu iedzīvotāju veselības aprūpi?

– Šobrīd slimokases kopā ar pašvaldībām strādā pie primārās veselības aprūpes tīkla izveides. Šo tīklu veidos ģimenes ārsti. Katrā reģionā slimokase būs noteikusi ģimenes ārstu prakšu skaitu un ģeogrāfisko izvietojumu tā, lai jebkurā reģiona nostūrī iedzīvotāji ātri un kvalitatīvi saņemtu primāro medicīnisko aprūpi. Līdz ar to veselības aprūpē ir atrisināti iedzīvotāju iebildumi, ka cietīs tie, kas dzīvo tālāk no centra, jo, atkārtošu vēlreiz, arī jebkurā ciematiņā būs šie ģimenes ārsti.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore