Ordeņa virsnieks Alberts Spoģis

Pedagogam, sabiedriskajam darbiniekam, dzejniekam Albertam Spoģim rīt, 9.oktobrī, — 75

Par sevi, par dzīvi

Esmu dzimis Daugavpils apriņķa Vārkavas pagasta Bratišku sādžā 1924. gada 9.oktobrī. Pie mūsu mājām vienā pusē bija Daugavas meita — gleznainā Dubnas upe ar skaisti svinīgo baznīcu krastā, otrā — apaļīgie Spūļu un Vepru ezeriņi, nelieli pauguri, bērzu birztalas, starp kurām latgaliski pieticīgo māju puduri... Balti lauku ceļi, kas aizvijas uz Preiļiem un Līvāniem. Tādu dzimtās puses veidolu savā atmiņā un iztēlē esmu saglabājis ilgajos svešatnes gados, un tas arī radis atspulgu manā dzejā.

Ir jau liela taisnība Janīnai Kursītei, kura rakstā "Alberts Spoģis — vārkavietis no Minsteres" (Moras Zeme, 1990.18.05.) teikusi: Latgales jaunietis, izlasījis universitāšu, kurās studējis Spoģis, uzskaitījumu, var nodomāt: "Ek, būtu man tāda iespēja kaut vienā no tām universitātēm pamācīties!" Taču taisnība Janīnai, kad tālāk viņa saka: "Varēdams brīvi izvēlētis izglītības ceļus Rietumeiropā, Alberts Spoģis nevarēja izvēlētis pašu dabiskāko ceļu — uz dzimteni. Iespējams, tāpēc viņa dzejā dzimtenes sāpe jūtama vai ik rindā. Latvija, Latgale, Vārkava — tās ir neaizdzīstošas rētas..." Jāpiekrīt vien ir.

Mans tēvs bija lauksaimnieks un pagasta krājbankas grāmatvedis, tās priekšsēdis: ģimenē augām četri bērni, es vienīgais dēls, trīs māsas. Beidzot Vārkavas sešklasīgo pamatskolu, jau biju aktīvi darbojies 976.Avotiņa mazpulkā, korī un teātra kopā. Vasarās vecākiem palīdzēju dažādos lauku darbos. Jau toreiz saistīja grāmatas, daudz lasīju, izveidoju savu bibliotēku, devu arī draugiem lasīt. Pirmās padomju okupācijas laikā tēvu kā neuzticamu (kaut arī kādreiz bijis sarkanais strēlnieks!) jau 1941.gada 21.februārī apcietināja un vasarā, tieši Jāņos, no Daugavpils cietuma izsūtīja uz Krasnojarsku, notiesājot uz 25 gadiem spaidu darbos. Tas bija smags trieciens kā man, tā visai ģimenei. Tikai Hruščova atkušņa laikā tēvu atbrīvoja, un mēs dzimtenē vēl paspējām tikties pirmsatmodas laikā.

Gribēju tālāk mācīties Daugavpils ģimnāzijā, taču tas nebija iespējams, jo pēc tēva represēšanas kļuvu par vienīgo vīrieti ģimenē. Vācu okupācijas laikā strādāju savā lauku saimniecībā un arī par grāmatvedi vietējā krājaizdevu sabiedrībā. Biju arī Valsts statistikas pārvaldes brīvprātīgais līdzstrādnieks Vārkavas pagastā un arī avīzes "Daugavas Vēstnesis" lauku korespondents. 1943.gada 31.martā mani iesauca uz pārbaudi latviešu leģionā, bet kā saimniecībā neatvietojamu atbrīvoja uz nenoteiktu laiku. Taču jau tā paša gada 25.novembrī iesauca leģionā un Ziemassvētkos izsūtīja uz Austrumu fronti 15.divīzijas 33.pulkā.

Atkāpšanās cīņās 1944.gada 14.jūnijā mani pie Zilupes ievainoja. Zaudēju labās rokas delnu. Augustā aizveda uz Vāciju veseļoties. No Vācijas nonācu Dānijā, Skelskerā — latviešu leģiona veselības vienībā. Pēc kapitulācijas dāņi latviešus izdeva angļiem, pēdējie nosūtīja uz Zedelgēmas gūstekņu nometni Beļģijā.

Gūsta laiku izmantoja intensīvi. Mācījos gūstekņu nometnes Tautas augstskolā, apgūstot vācu, angļu un latīņu valodu, kā arī vācu literatūru un dzejas teoriju pie profesora Dr. Z.Vitena. 1946.gada 15.martā atvērās Zedelgēmas nometnes vārti, invalīdus ieveda Vācijā, izvietojot Orbekas nometnē pie Osnabrikas. Toreiz mācību gads sākās 1.aprīlī. Es ar dažiem citiem bijušajiem karavīriem pārcēlos uz Melles latviešu nometni, kur darbojās Melles latviešu ģimnāzija. Ar to īsti aizsākās ceļš uz sistemātisku izglītību, kas bija mans dzīves sapnis.

Drīz vien tautieši sāka izceļot no karā izpostītās Vācijas, likvidēja arī skolas. Es pārcēlos uz Oldenburgu, kur vēl darbojās ģimnāzija un arodskola. 1949.gadā Oldenburgā beidzu Rūdolfa Blaumaņa latviešu ģimnāziju. Te darbojos skautu organizācijā kā rovers un mazskautu vadītājs.

Pēc ģimnāzijas beigšanas tūlīt devos uz Baltijas universitāti Pinebergā. Tur mācījos divus semestrus, apmeklējot prof. Dr. Edītes Šturmas latviešu dialektoloģijas un prof. Dr. Z.Vitena literatūras vēstures un teorijas lekcijas. Kad 1949.gada rudenī Baltijas universitāti slēdza, iestājos Hamburgas universitātē, vēlāk pārgāju uz Bonnas universitāti, ieguvu Madrides universitātes stipendiju. Studijas beidzu Minsteres universitātē. Tiku specializējies vairākās disciplīnās — filozofijā, vācu literatūrā, žurnālistikā jeb publicistikā, vēsturē un katoļu teoloģijā. Šīs zināšanas man lieti derējušas kā pedagogam, publicistam un literātam.

Ar 1957.gada 1.aprīli no Augustdorfas uz Minsteri pārcēla vienīgo pilna kursa Latviešu ģimnāziju brīvajā pasaulē. Te sāku strādāt, un darbā aizritēja gandrīz 40 gadi. Mācīju (dažādos laikposmos) vēsturi, filozofiju, sabiedriskās zinības un katoļu ticības mācību. Septiņdesmitajos gados man bija jāpārņem gan skolas darbvedība, gan stipendiju fonda, vēlāk arī skolas internāta saimniecības vadība. Šajā laikā pasniedzamo stundu skaits tika samazināts. Taču arī pēc aiziešanas pensijā kā goda amata ( ehrenamtlich ) pedagogs līdz par 1996.gada jūlijam turpināju pasniegt ticības mācību. Līdzās tiešajam pedagoga darbam vadīju jaunatnes politiskos seminārus Internacionālā katoļu jaunatnes biroja uzdevumā un veicu citus sabiedriska rakstura darbus.

Paralēli darbam skolā samērā daudz un regulāri rakstīju: dzejoļus (izdoti četri krājumi, divi no tiem godalgoti), publicistiskas un literatūrkritiskas apceres un recenzijas. Izdevu monogrāfiju par mākslinieku Juri Soikanu un latviešu katoļu studentu apvienības "Dzintars" (kurā pats iestājos 1949.gadā) vēsturi.

Esmu īsāku vai garāku laiku bijis žurnāla "Akadēmiskā Dzīve", ELJAS informatīvā biļetena, žurnālu "Gaisma" un "Dzeive", zinātnisko rakstu krājumu "Acta Latgalica" redaktors. Pašreiz esmu žurnāla "Kara Invalīds" galvenais redaktors. Esmu bijis Latviešu tautas kopībā Vācijā LCK ģenerālsekretārs, LAKEC prezidija loceklis, PBLA LAK EC pedagoģijas nozares referents. Darbojos Daugavas Vanagu organizācijā un Kara invalīdu apvienībā, esmu Latviešu preses biedrības (LPB), Latviešu rakstnieku apvienības (LARA), Latviešu centra Minsterē (LCM) un Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) biedrs; LCM muzeju pārzinis Minsterē. Kopš 1985.gada esmu kārtojis Andriva Jūrdža fonda un latgaļu izdevniecības lietas, izveidojis latgaļu literatūras, kultūras materiālu krātuvi "Latgaļu sāta" Minsterē. Ar trimdas latgaļu izdevumiem esmu apgādājis bibliotēkas, daudzas skolas un augstskolas Latgalē. Esmu palīdzējis garīgās aprūpes vadītājam izdot Svēto Rakstu Jauno Derību, kā arī vairākas reliģiska satura katoļu grāmatas.

Parakstot literāros un publicistiskos darbus, esmu lietojis arī pseidonīmus: Madis Dziets, Alberts Strazdiņš, Anatoļs Spūlāns, A.S., -ģis un -xy (visbiežāk).

Mana sieva Marija ir jauno valodu pasniedzēja. Esam izaudzinājuši un izskolojuši sešus dēlus un meitu.

Daudzi dzīves brīži, darītais darbs un tā rezultāti man sagādājuši patiesu prieku un gandarījumu. Taču bijis jāpiedzīvo arī ne mazums smagu, skarbu notikumu. Gandrīz nepārtraukti savu eksistenciālo dramatismu likusi apzināties ilgā atšķirtība no dzimtenes. Tas varbūt vistiešāk izpaudies manās gan latgaliski, gan latviešu literārajā valodā tapušajās dzejoļu grāmatās.

Alberts Spoģis ģimenes lokā savā 70. dzimšanas dienā. Sēž: jubilārs ar dzīvesbiedri Mariju, dēls Toms un meita Veronika; stāv (

no kreisās ): Gregors, Roberts, Anzelms, Raimonds un Gvido.

Ar māsām Virgīniju, Leontīni un Veroniku un vedeklu Lolitu Nacionālā teātra foajē 1998.gada 17.novembrī pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas

Foto no Spoģu ģimenes albuma

Tikšanās

Alberts Spoģis stāstījumā par sevi ir ļoti lakonisks. Tā lielākā daļa atgādina Curriculum vitae — galveno faktu un norišu pieminējumu. Taču aiz daudziem it kā bezkaislīgi nosauktiem faktiem slēpjas dramatiska cīņa par izdzīvošanu, savas vietas meklējumiem dzīvē. Pašaizliedzīgs darbs norisinās vairākās kultūras nozarēs. Iestāšanās par Latvijas brīvību, neatkarību un tiesiskumu. Konstruktīvu saikņu veidošana starp trimdu un Latviju. Vai gan Curriculum vitae var atklāt to fiziskio un morālo sāpi, ko radīja daļēja labās rokas zaudēšana, praktizējoša literāta mācīšanās rakstīt ar kreiso roku, vēlāk rakstāmmašīnu, datoru. Jo jau agrā jaunībā izlēmis darboties humanitārajās zinātnēs, publicistikā un dzejā, viņš savas ieceres īstenojis godam, dažā jomā ar krietnu uzviju. Viņa apceres publicētas praktiski visos latviešu trimdas izdevumos. Par to liecina nule (1999) Latgales Kultūras centra izdevniecībā Rēzeknē izdotais Alberts Spoģa publicēto darbu "Bibliogrāfiskais rādītājs". Tajā fiksēti ap 700 darbi, kas tapuši laikā no 1948. līdz 1998.gadam. Tos var izkārtot vairākās nozīmīgās grupās. Jau studiju gados, īpaši Minsteres universitātē, A.Spoģis sekmīgi veic pētījumus filozofijā, gandrīz pilnībā uzraksta disertāciju, taču darba, ģimenes un citu apstākļu dēļ tā paliek neiesniegta. Un tomēr reiz iesākto A.Spoģis turpina. Periodikā publicē piesaistošas apceres par filozofijas jautājumiem — I.Kantu, V.Solovjovu, G.Marselu, Ž.P.Sartru, K.G.Jungu, T.Celmu, K.Raudivi un Z.Mauriņu, par iespaidiem un atziņām filozofu internacionālajos kongresos Briselē, Cīrihē, Londonā, Venēcijā, Mārburgā. Teorētiskas apceres par dzīves un kultūras vērtībām, par reliģiju, tās attiecībām ar zinātni. Galvenokārt vērienīgo starptautisko kongresu iespaidu un gūto atziņu gaismā top tādas apceres kā "metafiziskā un modernā zinātne", "Apzinātais un neapzinātais dvēselē", "Vai cilvēce izdarīs pašnāvību?", "Kas ir cilvēks?"

Saviļņojoša un dramatiska tikšanās ar tēvu, kurš atgriezies no Sibīrijas. Stagnācijas laiks un Latvijas rusifikācija, nevar neiespaidot Albertu Spoģi. Arī vairākām viņa politiskā un ideoloģiskā rakstura apcerēm tas uzliek noteiktu zīmogu. Tas atklājas vairākās apcerēs: "Baltijas valstu nākotne", "Par cilvēka gara brīvību", "Pāri kailajai varai stāv gara spēks", "Krievu ekspansija un rusifikācija Baltijā", "Mēs ticam brīvības rītam". Brīva Latvija brīvu Eiropas valstu un tautu pulkā — tas ir Spoģa sapnis. Viņš ne uz brīdi nezaudē ticību Latvijas brīvībai un ir laimīgs, sagaidot neatkarības atjaunošanu.

Lasot A.Spoģa apceres, varam izsekot visai Minsteres latviešu ģimnāzijas vēsturei, sākot ar tās iedīgļiem 1946.gadā Detmondas bēgļu nometnē un 1957.gadu, kad tā pārcēlās uz pastāvīgu mītni Minsterē, kad arī te aizsākās paša A.Spoģa pedagoga gaitas, beidzot ar tās likvidēšanu 1998.gadā, kad notika pēdējais izlaidums.

Mācīdamies Madridē, A.Spoģis iepazīst spāņu un citu tautu tēlotāju mākslu slavenajā Prado muzejā un citur. Top rakstu virkne par Spānijā eksponētajām Latīņamerikas mākslas izstādēm, kā arī citu Eiropas tautu vizuālo mākslu. Daudz rakstījis par Rietumos dzīvojošo brāļu Jura un Nikolaja Soikanu jaunradi monogrāfijā "Juris Soikans. Māksla un personība". Teksts arī vācu un angļu valodā. Daudz reprodukciju. Vairāki raksti publicēti Vācijas žurnālos, laikrakstos un rakstu krājumos.

Alberts Spoģis ir muzikāli apdāvināts, no bērnības viņu fascinējusi Baha ērģeļmūzika, nepārtraukti un aktīvi sekojis muzikālajām aktivitātēm, uzkrājis lielu klasiskās mūzikas kolekciju. Kopš 1952.gada viņš periodikā publicējis apceres par Mocarta, Bēthovena, A.Šēnberga un citu izcilu komponistu daiļradi, latviešu dziesmu svētkiem Hamburgā, Lucernas internacionālajiem mūzikas festivāliem un citām nozīmīgām mūzikas parādībām Eiropas un trimdas latviešu mūzikas dzīvē. Kopā ar dzīvesbiedri viņš palīdzējis atraisīt un izkopt arī bērnu potenciālās dotības un talantus. Var teikt — talantīgam tēvam talantīgi bērni. Raimonds ir izcils Eiropas mēroga muziķis. Ieguvis eiropejiski kvalitatīvu muzikālo izglītību, Raimonds Vācijā atzīts par vienu no vistalantīgākajiem jaunajiem baritoniem. Ar panākumiem uzstājies daudzos koncertos Eiropas pilsētās un Izraēlā. Aizvadītā gada nogalē viņš Parīzē izpildīja Papageno lomu Mocarta operā "Burvju flauta". Kompaktdiskā "Svētā Marija Magdalena" dzirdama spožā Raimonda balss Jēzus lomā. Viņa darbība izpelnījusies daudz atzinīgu atsauksmju, rakstu Vācijas, Beļģijas, Polijas, Dānijas, Austrālijas un citu valstu un, protams, trimdas latviešu presē. Pašlaik Raimonds (pēc nesen nosvinētajām kāzām ar jauno pianisti Kristianu Dikeli) gatavo īpašu programmu savam pirmajam koncertam Latvijā.

Vecākais dēls Toms beidzis augstskolu ērģeļu un pianisma klasē, nereti kā pianists pavada brāli Raimondu viņa koncertos. Piedalījies Minsteres latviešu ģimnāzijas mūzikas pasākumos un Latviešu dziesmu svētkos. Pašlaik sekmīgi darbojas kā mūzikas producents, pats ieskaņo koncertus.

A.Spoģis ir autors četrām dzeju grāmatām — "Zylūs azaru šolkas" (1959), "Pirmās vijolītes" (1960), "Dzagyuzes lineni", "Pecunia" (1972). Kā pedagogam, viņam dzejā dažreiz iezogas pa didaktiskai un racionālistiskai toņkārtai. Taču tās lielākā daļa veidota ar labu gaumes izjūtu, reflektējot par filozofiskiem cilvēka pilnības, dzimtenes alku un mīlestības jautājumiem. Kopš atmodas sākumiem A.Spoģis regulāri ciemojas Latvijā, arī dzimtajā Vārkavā, kur skolotāji Janīna un Staņislavs Vilmaņi māca latviešu un fakultatīvi arī latgaliešu valodu. Viņu audzēkņi stundās un rakstu darbos iztirzā arī Alberta Spoģa dzeju. Lūk, ko viņi raksta.

Santa Kursīte: "Mūsu novadnieks, šķirts no savas dzimtās puses vairāk nekā 50 gadus. Tāpēc man īpaši tuvi dzejas vārdi grāmatā "Pirmās vijolītes", kuri pauž autora karstāko vēlēšanos:

Pabūt kaut brīdi sētā,

Dārzā un pagalmā:

Tikšanās jundā svētā —

bērnības pagalmā."

Sanita Onckule: "Jauki, ka mums ir tāds novadnieks, bet žēl, ka viņš dzīvo tālu prom no dzimtenes, nevar tiešā klātbūtnē vērot pārmaiņas, kas tagad risinās cilvēkos, dabā, visā valstī, kura joprojām tiek postīta. No kauna mums kā sliekām dažkārt gribas ielīst zemē. (..) Domāju, ka ikviens vēlētos, lai A.Spoģis, atbraucot pie mums, redzētu visu tik skaistu, kā te bija viņa bērnībā."

Līga Skuķe: "Kaut arī atmiņu skatījumā, A.Spoģis apdzied mūsu visu Vārkavu. Viņš dzejas formā izsaka to, ko mēs visi izjūtam, bet vārdos reizēm tik pilnīgi un niansēti izteikt nevaram. Tāpēc viņa vārsmas mums tik ļoti patīk."

Ilga Korobkova: "Man viņa grāmatas palīdzēs asāk un vairāk redzēt, ieklausīties, iemīlēt mums ar dzejnieku kopīgo bērnības zemi."

Ilga Dambīte: "Daba, kuru labi atklāj A.Spoģis, ir miera devēja, tā dziedina cilvēka dvēseli, palīdz ciešanās."

A.Spoģa dzejoļu atlase ievietota J.Kursītes un A.Stafeckas sastādītajā krājumā "Latgaliešu literatūra" (1995). Sagatavota izdošanai dzejoļu izlase — gan no agrāk iznākušajiem krājumiem, gan no daudzajiem dzejoļiem, kas pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā publicēti periodikā — trimdā un Latvijā.

A.Spoģis Minsterē sekmējis Latgales Pētniecības institūta (LPI), Latgaļu izdevniecības, Andryva Jūrdža fonda un kultūras centra "Latgaļu sāta" izveidi un ir kļuvis par šejienes garīgo aktivitāšu galveno pārstāvi. Sakot, "es braukšu uz Minsteri", nozīmē — es došos pie Spoģa. Un "es biju pie Spoģa", nozīmē — es biju Minsterē. Pēc V.Loča nāves 1984.gadā viņš bijis Latgaļu izdevniecības vadītājs. Tās aprūpē iznākušas 140 grāmatas, žurnāls "Dzeive", avīze "Latgolas Bolss", "Tāvu zemes kalendars". Kad vēl pirms trešās atmodas vēsturnieks H.Strods, apmeklējot Latgaļu izdevniecības vadītāju V.Loci Minhenē, bija izbrīnējies, redzot milzīgās izdoto grāmatu kaudzes noliktavā, apgāda priekšnieks mierīgi atbildēja: "Nekas, kad Latvija kļūs brīva, tās visas atradīs savu ceļu uz Latgali". Šos V.Loča vārdus īstenoja A.Spoģis. Viņš vispirms šos latgaliskos izdevumu krājumus nogādāja Minsterē, pēc tam rīkoja t.s. latgaļu "literatūras eksprešus" — pārvešanu uz Latgali.

Par pirmo "ekspresi" A.Spoģis stāstīja "Vispirms tika sarīkota grāmatu pakošanas talka, kurā piedalījās žurnālists Dainis Mjartāns, dārzkopis A.Svilāns un trīs mani dēli. Ar pussmago kravas auto, dēla Roberta vadītu, pēc divām ar pusi dienām aizsniedzām Latviju. Vispirms grāmatām pielādētais (ap 3 tonnu) ekspresis brauca gan Daugavas krastu, iegriežoties vispirms Līvānu vidusskolā, tad Jersikas, Nīcgales un Līksnas pamatskolās, tālāk uz Daugavpils universitāti. Pirmo dienu, dāsni dalot grāmatas, nobeidzām Kalupes un Vārkavas vidusskolā un Vārkavas pamatskolā. Otrā dienā apdāvināšanu sākām ar Jasmuižu — Raiņa muzeju un skolu, tad devāmies uz Aglonas un Špoģu vidusskolu, Rēzeknes augstskolu, Dricāniem, Makašānu amatu vidusskolu, Viļānu vidusskolu un Preiļu pilsētas bibliotēku. Atsevišķi sūtījumi pienāca arī Rudzētu vidusskolā un Ārdavā. Visur negaidītā ekspreša saņemšana bija ļoti sirsnīga un latgaliski pateicīga."

Kopš atmodas laikiem A.Spoģis regulāri, bet pirms Jāņiem — noteikti ir braucis uz Latviju. Ne tikai kopīgi ar radiem un draugiem svinēt Līgo svētkus, bet arī strādāt. Rudenī savukārt Latviešu kara invalīdu savienība savus gadskārtējos kongresus rīko Māmuļā. Tālab A.Spoģim allaž jāsagatavo pārskati, jāuzstājas debatēs, jāorganizē raksti žurnālam. Līdz ar citiem viņš palīdzējis atgūt LKIS īpašumus Rīgā, Jūrmalā un Tīnūžos, kas tai piederēja līdz 1940.gadam. Katrā braucienā viņš Rīgā ciemojas pie dēla Gregora, kas te dzīvo, strādā, ir aprecējies un nesen sagaidījis pirmo dēlu, darot Albertu par mīlošu vectētiņu. Viņš gandrīz katrreiz dodas uz Latgali, lai tiktos ar māsām, Vārkavas skolotājiem un citiem novadniekiem izlaistu kādu jaunu loku pa skaisto ezeru zemi, materiāli atbalstītu vienīgo latgalisko izdevumu "Zemturis". Viņš Minsterē ne tikai ar interesi gaida šo avīzi, tverot katru ziņu no dzimtās puses, bet arī regulāri sūta pats tai rakstus. "Ja arī fiziski nevaru ik brīdi būt dzimtajā zemē, tad cenšos, lai ar to nezustu garīgās saiknes," saka Alberts Spoģis.

Gan darba dienās, gan svētkos un kultūras norisēs, tiekoties ar Albertu Spoģi, esmu piedzīvojis gaišus, garīga sprieguma pilnus brīžus. Pozitīvu lādiņu dod viņa ārējais miers, nosvērtība, labestība. Viņš ir gudrs sarunu biedrs ar vienmēr jaunām iecerēm un lielu darboties gribu.

Andris Vējāns grāmatā "Latgales rakstu gaisma" Albertu Spoģi metaforiski un trāpīgi raksturojis kā Latgales balsi Eiropas labirintos. Tam gribētos pievienot vēl citus atbilstošus apzīmētājus: darbības daudzveidis, nerimtīgs kultūras strādnieks, viens no visenerģiskākajiem tiltu cēlējiem un ceļu bruģētājiem starp trimdas un Latvijas latviešiem.

Pašlaik Alberta Spoģa aktivitātes Minsterē un Latvijā līdzsvarojas. Pavisam drīz — 18.oktobrī — Dailes teātra foajē atklās Latviešu centra (Minstere) veidoto izstādi par MLĢ gaitu un veikumu. Bet drīz pēc tam viņam jābūt Rēzeknes augstskolā, kur Baltu filoloģijas pētniecības centrs organizē tikšanos ar Spoģi viņa jubilejas sakarā. 29.—30.oktobrī Preiļos — gadskārtējā Latgales pētniecības institūta konference. Kultūras vēstures darba grupā — A.Spoģa ziņojums par LPI tapšanu un darbu trimdā.

Ir labi apzināties, ka darbu ir vairāk nekā laika, kaut arī visu iecerēto paveikt nav viegli. Un būtiskākā šīs apziņas daļa — vienalga, lai kur tu dzīvotu, vienmēt esi gaidīts un vajadzīgs savai dzimtenei.

Pēteris Zeile

Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā Latviešu centrā Minsterē 1999.gada vasarā

Tikšanās

Kultūras strādnieks. Trāpīgāk raksturot Albertu Spoģi nemaz nav iespējams. Un ne tikai tāpēc, ka viņa bibliogrāfiskajā rādītājā ir pāri par 700 nosaukumu un sabiedrisko pienākumu saraksts nav mazāk iespaidīgs. Lieta tā, ka viss, ko viņš dara, ir kultūras darbs. Un dara to ar īstu strādnieka godaprātu un savas misijas apziņu. Kā meklētājs un domātājs, kas skarbajos kara laika pārbaudījumos nav pazaudējis Latgales zēna zinātkāro garu un par spīti šaurajai bēgļa rocībai atradis ceļu uz labākajām Eiropas augstskolām. Kā kristietis. Kā latvietis. Kā savas Māras zemes dēls.

Mēs satikāmies Latviešu centrā Minsterē. Te vai visu Latviešu ģimnāzijas pastāvēšanas laiku viņš mācījis bērniem latviešu valodu, vēsturi, sabiedriskās zinības, filozofiju un ticības mācību, te ir viņa izlolotā Latgaļu sēta ar latgaliešu grāmatām, preses izdevumiem un saulainajām māla vāzēm. Kopš aizsaules ceļos aizgājusi Dr. Austra Rudzīte, viņš ir labākais ceļvedis arī Jāņa Jaunsudrabiņa, Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives piemiņas istabās un plašajās arhīva telpās.

Alberts Spoģis man atļauj apsēsties uz dīvāniņa, kas atvests no Jaunsudrabiņa "Mēnesnīcas". Virs tā visas grāmatas un piemiņas lietiņas stāv tieši tāpat kā rakstnieka dzīves laikā. Arī rakstāmgalds tas pats, pie kura viņš sēdējis. Un mātes ģīmetne pie sienas. Uz molberta — nepabeigta glezna. It kā saimnieks tikko būtu aizgājis. Kaut apritējis jau 37. rudens kopš Jaunsudrabiņa guldīšanas Kērbekas kapsētā un trešais — kopš viņš līdz ar sievu Nati un meitu Liliju ir atkal mājās, pārbedīti Ķišku kapos.

Otrā dienā Alberts Spoģis mani aicina nelielā izbraukumā. Grūti pat noticēt! Mēs dodamies uz Kērbeku pie Mēnes ezera, kas latviešu mēlē pārtapis par Mēness ezeru, kālab arī Jaunsudrabiņš savu mājokli ezera dienvidu krastā nosaucis par Mēnesnīcu. Te viņš kopā ar sievu Nati pavadījis pēdējos 14 mūža gadus. Dzīvojis klusu, pieticīgu dzīvi ar agriem rītiem pie ezera un garām pastaigām pa apkārtnes mežiem. Sagaidījis un pavadījis ciemiņus, kuru te nekad nav trūcis. Un kāds vācu literāts vēlāk ar izbrīnu teicis: "Nekad nebiju redzējis, ka tik ievērojams rakstnieks var tik trūcīgi dzīvot! Un nekad nebiju redzējis, ka pret kādu rakstnieku izturētos ar tādu cieņu."

Bet mūsu ceļojums sākas ar Kērbekas Mākslinieku muzeju, kur ar Dr. Austras Rudzītes gādību 1975. gadā iekārtota Jaunsudrabiņa piemiņas istaba. Kādreiz te notikuši interesanti priekšlasījumi par rakstnieka darbiem un dzīves gājumu. Tagad ap 200 gadu vecajam namam nepieciešams remonts, un neviens nevar pateikt, kāda būs tā nākotne. Kērbeka attīstās kā mūsdienīga kūrvieta, un varot izrādīties, ka muzejam te nemaz vieta neatradīšoties. Ar laiku par parku tikšot pārvērsta arī kapsēta, kur Latviešu preses biedrība joprojām uztur Jaunsudrabiņu kapavietu ar pieminekli, uz kura rakstīti vārdi, kas ilgus gadus latviešiem visās pasaules malās skanējuši kā svētums un ticības apliecinājums: "Piemini Latviju!"

Kad 1962. gada 3. septembrī notika Jāņa Jaunsudrabiņa bēres, viņu pēdējā gaitā pavadīja vai visi trimdas latvieši, pēc daudziem gadiem ļaudis no visām Latvijas malām pulcināja pārbedīsanas svētbrīdis Ķišku kapos. Bet lai tas varētu notikt, kādam bija jānokārto visas formalitātes ar vācu varas iestādēm, jāpaveic "melnais darbs". Tas bija Alberts Spoģis.

Atceros — toreiz, pēc pārbedīšanas Neretā sarīkotajā atceres pčpusdienā Arturs Cipulis īpaši izcēla sava kolēģa Alberta Spoģa pašaizliedzīgās pūles Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas saglabāšanā un pārbedīšanas izkārtošanā. Vaicāju Albertam Spoģim, vai viņam palikusi prātā arī kāda tikšanās ar rakstnieku. Viņš atteic, ka uz Mēnesnīcu viņš ar saviem audzēkņiem braucis vairākkārt, bet vienmēr ar kādu praktisku mērķi — malku sagādāt vai kā citādi palīdzēt.

Kērbekas centrs atrodas Mēnes ezera vienā krastā, Mēnesnīca — pretējā. Ezers ir ļoti garš, faktiski tā ir gadsimta sākumā mākslīgi izveidota milzu ūdenskrātuve. No 1909. līdz 1913. gadam būvētais aizsprosts esot izmaksājis 21 miljonu marku. Tam pāri ved ceļš. Kaut arī Alberts Spoģis te ciemojies daudzkārt, Mēnesnīcu mums nemaz nav tik viegli atrast. Kādreiz klusā, vientulīgā krastmala tagad ir stipri apbūvēta, viss izmainījies. Šī māja Jaunsudrabiņam nepiederēja, viņš to īrēja. Saimnieki tomēr atstājuši neskartu plāksni, kuras uzraksti latviešu un vācu valodā vēstī, ka te no 1948. līdz 1962. gadam dzīvojis latviešu rakstnieks un mākslinieks Jānis Jaunsudrabiņš. Mēs bijīgi veram vārtiņus un ieejam pagalmā. Saimnieku nav mājās, bet mums jau telpās nav arī ko darīt — visa Jaunsudrabiņu iedzīve pārvesta uz Minsteri. Toties pagalmā vēl var sastapt rakstnieka stādītos kokus un pakavēties pie malkas šķūnīša, ko arī viņš cēlis. Un Minsteres zēni te skaldījuši malku.

Tepat lejā pie ezera ir arī Jaunsudrabiņa iemīļotā makšķerēšanas vieta, kur viņš pat soliņu uzmeistarojis.

Diena kopā ar Albertu Spoģi aizskrien nemanot. Daudz neko mēs izrunājuši neesam. Par sevi viņš ir vārdos skops — visi darbi un nedarbi jau Bibliogrāfiskajā rādītājā esot redzami. Valodas labāk raisās Spoģu brīnišķajā viesistabā ar stikloto sienu, aiz kuras kuplo un zied pašu iekoptais dārzs. Nekad nebiju redzējusi mājokli, kas parastā daudzdzīvokļu namā izveidots ar tādu izdomu un eleganci, ka var sacensties ar jebkuru savrupmāju. Alberta dzīvesbiedre Marija pēc tautības ir vāciete. Valodu skolotāja, rosīga draudzes locekle. Un septiņu bērnu māte. Viņai bieži jautājot, vai nav bijis grūti audzināt sešus dēlus. Un viņa tad allaž atbildot: "Nemaz nav grūti! Viņi aug paši." Un ja nu kaut kas ir, ar ko viņi lepojas, tad tie ir bērni. Uz atvadām man tiek uzdāvināta skaņuplate ar Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes "Dievs, Tava zeme deg!" ieskaņojumu vācu valodā, kas izdarīts Jāzepa baznīcā Osnabrikā 1987. gada jūnijā. Un namatēvs saka: "Tā varētu būt tāda kā dāvana no visas mūsu ģimenes: viens dēls te dzied solo, otrs Vācijas latviešu kamerkorī "Dūdas", trešais ir skaņuplates izdevējs, bet es pats atdzejoju tekstu vācu valodā, saņēmu par to vēl balvu." Vēl var piebilst, ka apvākam izmantota Jura Soikana glezna. Viņi bijuši draugi, radniecīgas dvēseles. Alberts Spoģis sarakstījis par viņu arī grāmatu. Pēc mākslinieka aiziešanas publicētajā nekrologā atradu vārdus, kas vienlīdz raksturo arī paša rakstītāja pasaulizjūtu un mākslas sūtības izpratni: "...viņš rāda dievišķā tuvumu lietās un cilvēkos... Tādējādi viņa māksla ir valdzinoša un dziļa, bet reizē pazemīga un katram tuva. Un tas jau arī mākslas mērķis: vest cilvēku no krīzes situācijas pie kārtības, dievišķā izpratnes, veseluma apjaudas." Tas ir rakstnieka iemīļots apzīmējums — viņa recenzijās kā atzinīgs vērtējums skan "veseluma dzejnieks", "veseluma mākslinieks". Gribas apgalvot, ka arī viņš pats ir tāds veseluma cilvēks — ar zemnieka godīgumā un kristīgā ticībā balstītiem stipriem ētiskiem pamatiem, drosmi stādīt augstus mērķus un neatlaidību to sasniegšanā. Par to, kā viņš savos deviņpadsmit gados kaujas laukā pats nosargājis savu dzīvību, neatļaudamies ne ģībt, ne pagurt un piespiezdams sevi ar cieši sažņaugto asiņojošo roku aiziet līdz pārsiešanas punktam, viņš pastāstīja dažos aprautos teikumos. Bet varbūt tieši toreiz radās tā viedā apjausma, kāds dārgums ir dzīvība un kāds grūts, atbildīgs uzdevums ir savu dzīvības laiku neizšķiest nedzīvotu.

Bet, tā kā aiz kalniem nav arī apaļa jubileja, varbūt der vēlreiz ieklausīties vārdos, ko savā 80. dzimšanas dienā teicis Jānis Jaunsudrabiņš. Šķiet, tos varētu būt sacījis arī Alberts Špoģis.

Aina Rozeniece,  "LV" nozares redaktore

Politikas stundā Minsteres Latviešu ģimnāzijā

Ar savu klasi talkā pie Jāņa Jaunsudrabiņa

Mēnes ezers, kura dienvidu krastā atrodas Jaunsudrabiņa Mēnesnīca

"Mans pirmais "paldies", lai ir manam agri mirušam tēvam. No viņa, bez šaubām, no viņa esmu saņēmis to mazumiņu talanta, ar kuru, taupīgi rīkodamies, esmu izticis līdz šai dienai. Otrs paldies manai mātei par to, ka viņa, kaut lielā trūkumā dzīvodama, nekad nav mani pametusi vienu svešu ļaužu un tam līdz ļaunu ietekmju lokā, bet bijusi arvien ar mani, līdz kļuvu patstāvīgs. Viņas ētiskā skaidrībā esmu staigājis visu mūžu.

Trešais un lielākais paldies lai dižajai mātei Latvijai. Minot šo vārdu, es garā skatu zemi un debesis, kas mani veidojusi pēc savas sejas.

Paldies par vieglajiem pavasara mākoņiem virs manas galvas. Citur pasaulē es tādus nekur vairs neesmu redzējis. Paldies par ļaužu dziesmām, kādas citur nekur nav dzirdētas. Paldies par mīksto, lokano, mīļuma pilno vārdu, kādu runā tikai Latvijā. Lai Dievs viņu sargā! Šo zemi šodien un visos laikos, cauri politiskiem uguns un ledus laikmetiem.

Tālāk sirsnīgs paldies otrai zemei pēc Latvijas — Vestfālei. Patiesi man ir tāda sajūta, it kā no zemes vaiga visas robežas būtu dzēstas, it kā visas zemes daļas būtu sajukušas vienā laidā. Tālumi zuduši. Pat laiks uz brīdi ir apstājies. Ir labi tā —, paldies!"

No J.Jaunsudrabiņa runas 80. dzimšanas dienā