1993.gada 2.marta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 24 deputāti. Grāmatvedībai būs vieglāk aprēķināt algu. Paldies.

Lūdzu, Seiles kundze, tribīnē, mums kavētāju dēļ nav nekāda pamata neatklāt plenārsēdi! Jautājumu jums vēlas uzdot Čepānes kundze. Lūdzu.

I.Čepāne: Neskatoties uz to, ka Ēlerta kungs jautāja par 1.punkta pēdējo teikumu, man joprojām jautājums palika neskaidrs, ņemot vērā, ka bijušie īpašnieki zemes reformas pirmajā kārtā zemi saņēma lietošanā kā fiziskās personas Un vispār uz šo īpašumu var iet tikai faktiski caur lietošanu ar atsevišķiem izņēmuma gadījumiem, jo šos pamatprincipus neviens nav atcēlis. Tad kādēļ jūs rakstāt, ka šis noteikums neattiecas uz zemes reformas pirmajā kārtā fiziskajām personām pastāvīgā lietošanā piešķirtajām zemēm, jo arī šie bijušie īpašnieki, kas tagad formē šīs īpašumtiesības, taču ir šīs fiziskās personas un pirmajā kārtā tām ir piešķirta pastāvīgā lietošanā zeme?

A.Seile: Cienījamā Čepānes kundze, ja cilvēkam pirmajā kārtā ir piešķirta pastāvīgā lietošanā zeme neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav bijušais īpašnieks, un šo zemi ir pieprasījis no jauna, bet viņam ir piešķirta, viņam ir tiesības rīkoties ar mežiem savā teritorijā, likumā noteiktajā kārtībā noformējot ciršanas biļeti. Bet šis 1.punkts satur aizliegumu. Un aizliegums attiecas tikai uz tiem, kas zemi ir pieprasījuši otrajā kārtā noteiktajos termiņos, ja viņi paši jau nav saņēmuši lietošanā. Ja kāds pats šo zemi ir saņēmis lietošanā, cērt vesels! Ja nav saņēmis lietošanā, kā saka pats pirmais teikums, tad viņa zemēs neviens cits nedrīkst cirst. Ja viņš ir lietotājs, viņš drīkst cirst.

I.Čepāne: Tad vēl otrs jautājums. Sākumā 1.punktā un arī pirmajos teikumos ir teikts, ka neatliekamos meža aizsardzības un apsardzības pasākumus izpildīs virsmežniecība. Bet vai ir kaut kur normatīvajos aktos uzskaitīti šie neatliekamie meža aizsardzības un apsardzības pasākumi?

A.Seile: Jā, normatīvajos aktos šie nevis neatliekamie, bet meža aizsardzības un apsardzības pasākumi ir uzskaitīti. Tie ir arī likumā par meža izmantošanu, kuru mēs pieņēmām. Tie ir speciāli termini, kas nozīmē, es vēlreiz atkārtoju, gan aizsardzību pret kaitēkļiem, gan meža apsardzību pret uguni un tamlīdzīgi. Var par šo jautājumu strīdēties, bet es nesaku, ka mēs, neierakstot šādu noteikumu, nepieļaujam nevienu izņēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies Seiles kundzei par atbildēm uz jautājumiem. Vairāk jautātāju nav.

Uzsākam debates. Pirmais pierakstījies Šļakotas kungs. Lūdzu. Gatavojas Čepānes kundze.

K.Šļakota: Godājamie kolēģi! Kā patīk sacīt Kinnam, es būšu ļoti īss. Kur ir problēma? Problēma ir tā, ka mēs meža jautājumiem esam piegājuši ar tādu pašu mērauklu kā zemes lietošanai, tas ir, neesam atdalījuši mežu no zemes. Tajā pašā laikā tā starpība, kas pastāv starp mežu un zemēm, ir milzīga. Mežs ir gadu desmitiem augusi vērtība, un tā vienreizējā izmantošana faktiski likvidē šo vērtību. Ar zemi tā nav. Zemes vienreizēja izmantošana vienu gadu vai divus gadus samazina tās auglību, bet nelikvidē vērtību pašu par sevi kā tādu.

Un zemes reformas pirmajā kārtā mēs devām lietošanas tiesības dažādās formās fiziskajām personām, pagastiem, kuri sev piešķīra rezerves zemes vai pagastu zemes. Es domāju šeit visas sabiedrības ar ierobežotu atbildību vai tagad paju sabiedrības, kas apaugušas ar zemi. Visi turpina zemes izmantošanu vai, pareizāk sakot, šinī jautājumā – meža nociršanu. Tas viss ir likumīgi.

Par to, ko runāja šeit Freimaņa kungs vai citi… Diemžēl tas pašreiz ir likumīgi. Mums nav tiesību vērsties pret šādu meža nociršanu, ja tā notiek pilnā saskaņā ar likuma garu un burtu, kāds tas mums pašreiz ir.

Tā ka šeit runāt par kaut kādu kompensāciju vai nelikumību, kas būtu notikusi šajā laikā pret zemes reformas pirmās kārtas realizēšanas uzsākšanu, nevar. Te ir vajadzīgs jauns normatīvais akts, kas nošķir īpašuma pretendentu un aizsargā viņa tiesības, neļaujot tagadējai juridiskajai personai, vai tas ir pagasts vai tā ir paju sabiedrība, izstrādāt šos mežus līdz laikam, kamēr īpašnieks stājas sava īpašuma valdījumā. Tā ka galvenā problēma šeit ir tā.

Reizē man jūs jāinformē, ka tā ir nopietna ekonomiska problēma. Ar zemes reformas pirmo kārtu, ar termiņa pieprasījumiem visa izstrāde tika apturēta. Tādējādi mēs nobloķējām izstrādi Latvijā pusotra miljona kubikmetru lielā apjomā no 6,2 miljonu kubikmetru tāmes. Tā ir ceturtā daļa. Un tagad papildus šiem pusotra miljona kubikmetriem nāk klāt vēl viens miljons kubikmetru sakarā ar to, ka mēs izstrādi uz nenoteiktu laiku apturam.

Tālāk viss ļoti atkarīgs no tā, kā tiks formētas šīs īpašumtiesības, cik ātrā gaitā tās tiks noformētas. Manuprāt, te mēs esam pārāk lieli optimisti. Es nerēķinos, ka masveidīga īpašumtiesību noformēšana varētu sākties pēc gada vai diviem. Diemžēl. Man tāds pesimistisks uzskats. Tas nozīmē, ka mums jārēķinās ar realitāti, ar to divarpus miljonu kubikmetru lielo apturēto izstrādi. Praktiski tas nozīmē apmēram 40 miljonu dolāru neiegūta nacionālā kopprodukta vai, Latvijas rubļos rēķinot, 6 miljardu rubļu kopprodukta. Tā ir deputātu problēma, kā izšķirties par šo jautājumu, vai apturēt šo izstrādi vai neapturēt.

Ar ko vēl papildus saistās šis lēmums? Šis lēmums saistās ar to, ka mums tagad ir jāanulē mežu ciršanas biļetes visiem pagastiem, īpaši pilsētu pašvaldību lietošanā esošajos mežos, jāanulē mežizstrādes biļetes visām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Šajā lēmumā būtu jāpasaka, vai valsts budžetam šinī gadījumā ir jāatgriež atpakaļ nomaksātā celmu nauda vai arī nav jāatgriež atpakaļ. Tas arī ir likumdevēju jautājums. Kāpēc šādu lēmumu nepieņēma Meža ministrija agrāk? Mēs zinājām, ka šāda problēma pastāv, bet mums neviens nevarēja izskaidrot (un domāju, ka arī šodien nevarēs), kādas juridiskas sekas rada pieteikšanās uz īpašumu, nenosakot, nenorādot īpašuma vietu, nenorādot īpašuma lielumu un laiku, kad vēlas atgūt atpakaļ īpašuma tiesības. Lūk, šāda juridiska problēma Latvijā mums pagaidām risināta nav.

Es diezgan reti runāju. Sakarā ar šo lēmumu es gribētu pievērst jūsu uzmanību vēl vienai problēmai. Latvijas brīvvalsts laikā privāt­īpašumā bija apmēram 22 procenti mežu. Lielākā daļa no tiem bija izkaisīti lauku vidū kā nelieli meža nogabaliņi. Tagad situācija ir radikāli citāda. Pašreiz ap valsts mežu robežu izveidojusies 20–30, vietām 10 kilometru bieza un plata josla no mežiem, kura tagad tiek sadalīta strēmelēs, atjaunojot kādreizējās robežas. Šeit vairs nevar būt runas par katra zemnieka, katra īpašnieka autonomu saimniekošanu savā teritorijā, jo šeit ir precīzi tā situācija, ka viena īpašnieka īpašuma tiesību realizācija var radīt draudus otra īpašnieka īpašumam, tas ir, nekopjot savu mežu, kur vienlaidu masīvā ir infekcijas, kā arī invāzijas kukaiņi izplatās ļoti strauji, sevišķi tagad mūsu novājinātajos mežos, gan attiecībā uz mežu ugunsgrēkiem, gan attiecībā uz mežu izmantošanu. Pietiks jums nocirst savu pieaugušo mežu rietumu virzienā tur, kur tas pieslēdzas jūsu kaimiņa pieaugušajam mežam, un tā ir simtprocentīga garantija, ka tuvāko trīs gadu laikā jūsu kaimiņa mežs viss tiks nolauzts. Vai jūs esat atbildīgs par šo problēmu, ka esat tā izdarījis, vai par to ir atbildīga valsts, jo nav noteikusi konkrēti…

Likumdevējs nav noteicis spēles noteikumus, kā šinī gadījumā jārīkojas. Principā es būtu par šādu lēmumu. Tas ienestu vismaz kādu skaidrību pašreizējā situācijā. Bet es jūs gribētu brīdināt no tām sekām, kādas tās būs pašreiz. Kā es jau teicu, tas ir mans pienākums.

Faktiski pašvaldības zaudē iespēju izsniegt no sev tagad termiņa lietošanā pieprasītajiem mežiem kā sociālu palīdzību koksnes resursus. Viss spiediens izsniegumā pārvietojas uz valsts mežiem. Mūsu izsniegums ierobežosies apmēram ar tām 20 000 zemnieku saimniecībām, kurām visas formalitātes jau ir nokārtotas un zeme atrodas lietošanā. Diemžēl tikai ar tām. Tajā pašā laikā uz mežu ir pieteikušies, pēc mūsu ziņām, 140 000 īpašnieku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Čepānes kundze! Ja vēl kāds no deputātiem vēlas piedalīties debatēs, lūdzu, pierakstieties sekretariātā!

I.Čepāne: Godātais Krastiņa kungs, godātie kolēģi! Vispirms es gribētu vērst jūsu uzmanību uz šā lēmuma projekta nosaukumu. Man liekas, šis lēmuma projekta nosaukums nav precīzs, jo šeit ir runa par koku ciršanas pārtraukšanu. Tomēr lēmuma tekstā mēs redzam, ka izņēmuma gadījumos šīs pārtraukšanas kā tādas vispār nebūs, ka izņēmuma gadījumos var šī koku ciršana notikt arī uz bijušo īpašnieku zemes.

Tālāk. Es šeit sapratu arī, uzstājoties Šļakotas kungam, ka jūs pievērsāt uzmanību, ka tā ir ārkārtīgi svarīga tautsaimnieciska lieta, no vienas puses, un, no otras puses, arī no bijušo īpašnieku viedokļa ļoti svarīga lieta. Pieņemot šo lēmumu, mums tomēr jācenšas maksimāli saskaņot šīs divas interešu puses.

Pirmkārt, es gribētu pilnīgi piekrist Šļakotas kungam: ja mēs pieņemsim tieši arī tādā redakcijā, kā ir 1.punkts, ja bijušie īpašnieki vai mantinieki ir tikai pieprasījuši savā īpašumā šo zemes gabalu, uz kura atrodas mežs, šis laiks var ilgt apmēram divus, trīs gadus, kamēr īpašuma tiesiskās attiecības tiks likumiski noformētas. Kokmateriālu sagatavošanā varētu iestāties ļoti bīstams stagnācijas periods, un valsts zaudētu ļoti daudz līdzekļu.

Nākamais, ko es gribētu jums teikt. Sakiet, lūdzu, kurš no tiem pieprasītājiem no bijušajiem īpašniekiem vai mantiniekiem šodien būs tas vientiesis un dos to rakstisko piekrišanu? Es nesaprotu. Es domāju, ka šeit jārunā skaidri un gaiši, ka šeit jau ir runa par neesoša, nenostiprināta īpašuma pirkšanu un pārdošanu. Kādā veidā jūs, Seiles kundze, iedomājaties, ka viņš par pliku “paldies” dos to piekrišanu? Vai tur būs kaut kāda noteikta naudas summa jāmaksā vai kādā veidā? Šodien tādu vientiešu vairs nav. Viņi taču zina, ko nozīmē zeme un ko nozīmē mežs. Tad mums jāsaka, kā tas tiks regulēts.

Tālāk, es uzskatu, ka man Seiles kundze nevarēja paskaidrot. Nez vai arī Ēlerta kungs saprata un vai jūs sapratīsit 1.punkta otro teikumu, proti, ka šis noteikums neattiecas uz zemes reformas pirmajā kārtā fiziskajām personām pastāvīgā lietošanā piešķirtajām zemēm. Tagad es apmēram nojaušu, par ko tur varētu būt runa. Tātad tikai par šīm fiziskajām personām, kuras būs lietotājas, bet kuras nekad nav bijušas šīs zemes īpašnieces. Acīmredzot tie, kas ir bijuši gan šie pieprasītāji, gan šīs fiziskās personas, kuras ir saņēmušas lietošanā un kuras ir potenciālie pašlaik bijušie īpašnieki un kuras var pretendēt uz īpašumtiesību atjaunošanu, šeit netiek ietvertas. Bet es gribētu teikt, ka noteikti šis teikums ir jāpārveido, jo zemes reformas pirmajā kārtā bijušajiem īpašniekiem kā fiziskām personām tika piešķirta zeme īpašumā tieši caur šo pastāvīgo lietošanu, jo zemes reformas pirmās kārtas pamatprincipi nav atcelti, šīs personas var prasīt īpašumtiesības.

Un pēdējais. Manuprāt, arī 3.punkts ir tāds ļoti īpatnējs. Tur ir runa, ka pēc īpašumtiesību atjaunošanas un nostiprināšanas zemesgrāmatās saskaņojumi ar pagasta valdi nav vajadzīgi. Pavirši lasot, rodas doma, ka tagad bijušais īpašnieks vispār var darīt ar šo mežu, ko viņš grib. Tātad viņam nekādi saskaņojumi vairs nav vajadzīgi. Un es domāju, vai šo normu vispār vajadzētu par šādu saskaņojumu pēc tam, jo likums par zemesgrāmatām nav pieņemts. Par to mēs varētu padomāt. Principā es esmu par šādu regulējumu, tomēr šodien es aicinātu nepieņemt, apsvērt visus “par” un “pret” un pēc iespējas īsākā laikā tomēr šo lietu sakārtot, ņemto vērā tieši, cienījamie kolēģi, Šļakotas kunga aprēķinus, ar ko tas var beigties Latvijas tautsaimniecībai.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kāds deputāts, kas vēlas piedalīties debatēs? Nav tādu deputātu.

Lūdzu, Seiles kundze, jums galavārds!

A.Seile: Cienījamie deputāti. Vispirms es gribu izteikt pateicību par tiem ierosinājumiem, kas atskanēja sakarā ar sagatavoto lēmuma projektu. Es varētu piekrist, ka atsevišķu punktu daļu redakcija varētu būt precīzāka. Ja iesniegtu konkrētus papildinājumus šim lēmumam, iespējams, ka tas būtu daudz pilnīgāks.

Bet tagad mazliet padomāsim no tā viedokļa, kas notiktu tādā gadījumā, ja mēs šo lēmumu nepieņemtu! Koku ciršana bijušo īpašnieku zemēs, attiecībā uz kurām Šļakotas kungs vērtēja, ka mežs ir to galvenā vērtība. Tātad SIA, pagasts vai kāda cita juridiskā persona, kurai pašreiz uz laiku vai nomā ir iedota zeme lietošanā, turpinās šo mežu cirst. Kāds valstij no tā ir labums? Celma nauda, no kuras daļa ienāk pagastam, un otra daļa ienāk valsts budžetā?

Kāds zaudējums ir īpašniekam? Bezgala liels. Viņš zaudē pilnīgi visu, viņš zaudē savu mežu neatgriezeniski. Ko mēs darām, cienījamie kungi, kas varētu paklausīties? Ko mēs darām, ja mēs atliekam šo jautājumu uz ilgstošu laiku? Mēs radām precedentu, ka šīs nedēļas vai divu nedēļu laikā šīs ciršanas biļetes masveidā tiks izrakstītas uz bijušo īpašnieku pieprasītajām zemēm.

Un tāpēc, izanalizējot visus priekšlikumus, kādi šeit bija, es iesaku deputātiem un arī tiem, kas tik enerģiski sarunājas, piemēram, Mucenieka kungam un Jurševica kungam, iesniegt savus priekšlikumus, ja iespējams, līdz rītdienai. Rīt no rīta komisija būs gatava, vēlreiz saskaņojot tekstu ar visiem, kas piedalījās debatēs, un ar Juridisko pārvaldi, iesniegt jaunu, uzlabotu šā lēmuma projekta variantu.

Man liekas, Eglāja kungs, ka ilgāk šo jautājumu vairs nevarētu atlikt, jo mēs radīsim bīstamu precedentu, ka sāksies šī masveida izciršana. Jā, ir jautājums par to, ko darīt (to izvirzīja Šļakotas kungs), ja šīs ciršanas biļetes ir izrakstītas, un tajā pašā laikā šo zemi, uz kuras ir augstvērtīgs mežs, ir pieprasījis bijušais īpašnieks. Vai anulēt šo ciršanas biļeti un atmaksāt naudu atpakaļ vai ne? Bez šaubām, tā ir drausmīgi liela problēma.

Pašreizējā variantā atmaksāšana nav paredzēta, jo lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi. Bet es saprotu, ka varbūt vajadzētu to padarīt mazliet radikālāku un iestrādāt arī šo normu, pārtraucot to ciršanas biļešu darbību, kuras jau ir izrakstītas. Viss loks mums ir apzināts, mēs zinām visus pieprasītājus, un apgalvot, ka kādam neatdos īpašumā viņa pieprasīto mežu, nav nekāda pamata, jo, strādājot Zemes komisijā, es esmu redzējusi visus šos praktiskos gadījumus par mežu, kuru pieprasījis bijušais īpašnieks. Ja tas nav piešķirts citai fiziskai personai, nevar būt runas, viņš dabūs atpakaļ. Dabūs šo mežu atpakaļ. Bet ko tad viņš dabūs, ja mēs šādu lēmumu nepieņemsim? Plikus celmus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, Seiles kundze, es pareizi sapratu, ka jūs ierosināt atlikt šā lēmuma galīgo pieņemšanu uz rītdienu un lūdzat līdz šīsdienas plenārsēdes beigām vai vēlākais līdz agrai rīta stundai iesniegt rakstiski tos papildinājumus un labojumus, kas tika izteikti debašu laikā?

A.Seile: Jā, paldies, jūs mani pareizi esat sapratis.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā mums par to ir jānobalso, lai rīt nebūtu nekādu pretenziju, kad mēs rītdienas darba kārtībā pieņemsim galīgo lēmumu par to. Jūs neiebilstat par balsojumu, Seiles kundze!

Albertiņas kundze, lūdzu!

S.Albertiņa: Par balsošanas motīviem, ja drīkst.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

S.Albertiņa: Godātie kolēģi! Pirms mēs balsojam, es gribētu jums atgādināt vēl vienu lietu, ka Kazimiram Šļakotam šeit bija pilnīga taisnība par to, ka runa par atmaksāšanu atpakaļ, kas mums varētu nākt priekšā, ir pilnīgi izslēgta. Un izslēgta tā ir tādēļ, ka… Lūdzu, neaizmirstiet, ja Augstākā padome pieņem tādu lēmumu, kura dēļ pašvaldībām rodas zaudējumi budžetā, tad Augstākajai padomei, respektīvi, valsts budžetam, ir šie zaudējumi jākompensē. Tāpēc te nevar būt runa ne par kādiem variantiem, ka mēs varētu anulēt ciršanas biļetes un maksāt kaut kādu naudu atkal atpakaļ gan no valsts, gan no pašvaldības budžeta. Es ļoti lūdzu ņemt to vērā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Albertiņas kundze, bet mēs tagad balsojam par to, lai atliktu šā jautājuma izskatīšanu uz rītdienu, ne par būtību.

Simsona kungs, lūdzu!

P.Simsons: Es ļoti uzmanīgi klausījos. Ne velti es negribēju iejaukties šajā jautājumā pēc būtības, jo tad varētu uzskatīt, ka šeit ir mana personīgā interese. Protams, arī no mana necilā meža gabala nocirta pēc tam, kad es jau biju pieteicies, un es neesmu vienīgais, tādu ir ārkārtīgi daudz. Tāpēc es tiešām… Seiles kundzes piedāvātais variants… Rīt mēs būsim gudrāki nekā šodien. Rīts ir gudrāks par vakaru. Iedosim vēl šeit šaubu gadījumos savus ierosinājumus un tiešām atliksim uz rītdienu un rīt nobalsosim. Tas ir vienīgais reālais variants.

Priekšsēdētājs: Tātad Seiles kundzes priekšlikums, kuru atbalstīja arī citi deputāti, Simsona kungs. Es ierosinu nobalsot procedūras balsojumu par to, ka šis lēmuma projekts tiek izskatīts un par to nobalsots rīt, kolēģiem iesniedzot nepieciešamos rakstiskos labojumus un priekšlikumus.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā lēmuma izskatīšanu rītdien.

A.Seile: Es gribēju precizējumu balsojumā.

Priekšsēdētājs: Mēs balsojam.

A.Seile: Krastiņa kungs…

Priekšsēdētājs: Lūdzu atlikt, jo Seiles kundzei ir precizējums balsošanā. Es ļoti atvainojos.

A.Seile: Es arī ļoti atvainojos, Krastiņa kungs, bet mēs varbūt būtu izdarījuši lielu kļūdu, ja būtu nobalsojuši tā, kā jūs likāt priekšā. Es lūdzu šo lēmuma projektu izskatīt rīt, bet nobalsošanu, ja zālē būs mazāk cilvēku nekā tagad, mēs varēsim atlikt arī uz nākamo nedēļu. Par to nevajadzētu balsot.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze, bet to taču jūs noteiksiet kā ziņotāja, kad balsot par lēmuma projektu. Par to plenārsēde nebalso. Jūs noteiksit to. Mēs taču pa punktiem tik un tā pieņemsim.

Balsosim par to, ka šis lēmuma projekts tiek izskatīts rītdienas plenārsēdē. Rezultāts: 45 – par, pret – nav, atturas – 3. Lēmums pieņemts.

Tātad, lūdzu, godājamie kolēģi, iesniedziet Seiles kundzei rakstiskus labojumus un papildinājumus, lai mēs rīt varētu pabeigt šā dokumenta apspriešanu.

Nākamais darba kārtības jautājums atkal ir saistīts ar valdību. Tātad valdības informācija par Latvijas Republikas Ministru padomes 1993.gada 10.februāra lēmumu Nr.67 – lietderības pamatojumi.

Kur, lūdzu, ir Latvijas Republikas valdība? Valdības nav. Nē, ir valdība, es atvainojos. Ir valdība, ļoti jauki. Pirms ziņojuma mums tikai ir nobalsots par to, ka šī ir informācija. Tātad parasti mums ir tiešām informācija bez jautājumu uzdošanas un debatēm. Ja kāds ierosina uzdot jautājumus un debatēt par šo informāciju, tad par to mums ir atsevišķi jānobalso. Vai ir šādi priekšlikumi? Ir tāds priekšlikums Kurdjumova kungam. Labi, es ļoti atvainojos, tad mēs sākumā nobalsosim par to, vai jums uzdos jautājumus vai neuzdos.

Balsosim par Kurdjumova priekšlikumu uzdot arī jautājumus un debatēt. Rezultāts: par – 26, pret – 9, atturas – 11. Ar sešu balsu vairākumu nolemts, ka tiek uzdoti arī jautājumi un tiek atklātas debates. Mums tad vienīgi vajag precizēt, jo laiks nav ierobežots.

V.Eglājs: Par procedūru. Man liekas, ka 26 – par un 20 – pret. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jā. Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Man nav skaidrs, vai ir izdalīts kaut kāds dokuments, vai mēs tikai klausoties par kaut ko diskutēsim?

Priekšsēdētājs: Klausoties, Freimaņa kungs! Dokumentu mums nekādu nav, tā ka tā būs kārtējā informācija.

Tādā gadījumā man ir jautājums, no kurienes ir šis dokuments? Paldies, man sekretariāts paskaidroja, ka darba kārtībā ir iekļauta tikai informācija, lēmuma projekts darba kārtībā nav iekļauts. Tā ka mēs varam noklausīties tikai informāciju. Lūdzu, varbūt nekavēsim laiku!

V.Andrējeva, finansu ministra vietniece: Cik es saprotu, tad šodien šis jautājums tika iekļauts darba kārtībā sakarā ar to, ka deputāts Kurdjumova kungs te ir uzdevis dažus jautājumus par šo valdības lēmumu. Tāpēc es varbūt ļoti ātri pateikšu to būtību, kāpēc valdība pieņēma tādu lēmumu.

Sakarā ar to, ka mums šodien ir augsti inflācijas tempi un pamatlīdzekļu vērtība vairs neatbilst šīsdienas situācijai, valdība izlēma, ka pamatlīdzekļus vajag pārcenot ar koeficientu 10. Pirms gada mēs pārcenojām pamatlīdzekļus ar koeficientu 3,5. Tagad ir izlemts, ka šīsdienas apstākļiem atbilstošs būs koeficients 10.

Kāpēc vajadzēja to darīt? Mēs vairākkārt izskatījām šo jautājumu ar lielajiem rūpniecības uzņēmumiem. Un šodien rūpniecības uzņēmumiem galīgi nav līdzekļu, lai ieguldītu investīcijas un atjaunotu savus pamatlīdzekļus. Viņiem trūkst amortizācijas atskaitījumu. Lai palīdzētu lielajiem rūpniecības uzņēmumiem attīstīties un iegādāties kaut kādu iekārtu, mēs gājām tādu ceļu, ka tomēr nemainījām amortizācijas atskaitījumus, bet pārvērtējām pamatlīdzekļus. Mēs izanalizējām dažus lielus rūpniecības uzņēmumus. Viens no tiem ir uzņēmums “Kompresors” (direktors Zicmaņa kungs).

Sakarā ar to, ka tagad pamatlīdzekļi ir pārvērtēti ar koeficientu 10 (lai būtu interesanti, es nosaukšu dažus skaitļus), amortizācijas atskaitījumi uzņēmumam “Kompresors” ir 23,3 miljoni (bija 2,3 miljoni). Tajā pašā laikā, protams, samazinājās peļņa līdz 60 miljoniem. Bet pēc visiem aprēķiniem, pēc nodokļiem uzņēmuma rīcībā paliek lieli līdzekļi no peļņas un no amortizācijas – 1,7 miljoni.

Otrs uzņēmums, kuru mēs arī izanalizējām, ir akciju sabiedrība “Dzintars”, kur pēc pamatlīdzekļu pārcenošanas papildu līdzekļi ir 4,6 miljoni. Tā ka lieliem rūpniecības uzņēmumiem, kuriem bija peļņa un kuri šodien ir spējīgi strādāt, tas nāca par labu. Viņi var uzkrāt savā rīcībā papildu līdzekļus. Tas bija viens no mūsu viedokļiem.

Es domāju, ka šo jautājumu arī skatījām Rūpniecības komisijā un ka te mums arī varēja būt atbalsts. Bet kādi te varēja būt mīnusi? Kāpēc jautājums tepat radās? Protams, tiem celtniecības uzņēmumiem, kuri šodien neizmanto visas jaudas pilnīgi (tā šodien strādā lielākā daļa celtniecības uzņēmumu, izmantojot tikai 25–30 procentus) un kuriem nav peļņas, finansiālais stāvoklis krasi pasliktinājās. Viņiem vajag maksāt lielāku īpašuma nodokli. No peļņas viņi nevarēja arī agrāk neko maksāt, un tāpēc viņiem nodokļi ir lielāki.

Ja runājam par īpašuma nodokli, tad īpašuma nodokļa palielināšana ir ielikta jau budžetā. Tur nodoklis ir palielinājies apmēram 10 reizes. Un visa tā summa aizies pašvaldības budžetos. Tā ka uzņēmumus, kuri strādā ar ļoti nelielu peļņu un šodien ir smagā situācijā, protams, tas iespaido. Es ātri paspēju izlasīt Kurdjumova kunga piezīmes, mēs jau šodien ar viņu pirms sēdes izdebatējām. Te, protams, mēs varam piekrist. Kas attiecas uz kompjūtertehniku, te var iznākt ļoti nepareizi, ka var pārcenot ar koeficientu 10 arī tādu tehniku, kurai jau šodien nepastāv analogi, kura jau ir novecojusi un kuru jau nevar pārdot pat par veco cenu, nerunājot par jauno cenu ar koeficientu 10.

Bet mēs jau paredzējām, ka to tehniku mēs nepārcenosim. Vienīgi jau sagatavojām noteikumus par kārtību, kā pildīt valdības lēmumu. Ar finansu ministra parakstu. Tas ir viens no jautājumiem.

Kas attiecas uz cenām, protams, tās var mainīties, bet mēs uzskatām, ka tomēr cenas šodien nosaka tirgus un nevis krasi noteiktas pašizmaksas izmaksas. Protams, visi tie aprēķini, par kuriem es stāstīju attiecībā uz šīm divām rūpnīcām, ir aprēķināti tā, ka cenas nemainās ne pirmajā, ne otrajā variantā.

Vēl viens jautājums, kas izriet no šā valdības lēmuma, ir tas, ka it kā par šo jauno cenu mēs nevarēsim privatizēt. Es gribu pateikt, ka nekādā ziņā mēs neuzskatījām, ka privatizācijas cenai jābūt ar koeficientu 10. Privatizācijas cena ir tirgus cena. Un tā var būt zemāka par bilances vērtību un var būt arī augstāka.

Kas attiecas uz nekustamo īpašumu, es domāju, ka te nebūs galīgi nekādu pretenziju, ka šodien nekustamais īpašums galīgi neatbilst tirgus vērtībai. To pārcenot šodien obligāti vajadzēja.

Ja pie mums tagad griežas sakarā ar šo valdības lēmumu, tad griežas tikai ar šīm problēmām, par kurām es te teicu. Ja vēl būs kaut kādas problēmas, ka gluži nepareizi tiek pārcenota kaut kāda tehnika, kurai šodien nav tās vērtības, kā mēs ierakstījām valdības lēmumā, es domāju, mēs varam to izskatīt darba kārtībā, kura ļoti ātri, pat šonedēļ, parādīsies mūsu ministrijā.

Priekšsēdētājs: Mēs nobalsojām, ka būs arī jautājumi. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Kurdjumovs, gatavojas deputāts Kide.

L.Kurdjumovs: */Vispirms es gribu jums teikt, ka jūs trāpījāt mērķī, izdarot pirmo pārcenojumu ar koeficentu 3 un 5, kas tiešām atbilst uzņēmumā izmantojamās tehnoloģiskās iekārtas tirgus vērtībai. Tas nozīmē, ka jūs piekritāt tam, ka šīs iekārtas, tajā skaitā arī tehnoloģiskās iekārtas, datortehniskās iekārtas, šodienas pārcenošana praktiski radīs situāciju, ka šīs novecojušās iekārtas būs dārgākas pat par analoģiskām jaunām iekārtām. Piemēru es jau esmu nosaucis - Augstākās padomes datorizēšana. Dators, kas 1990.gadā maksāja septiņus tūkstošus, pārcenojot ar 3 un 10, tas ir, 30 reizes, tagad maksās divus miljonus 100 tūkstošus. Šodienas tirgū labākais dators maksā 350 tūkstošus. Tas nav nopietni. Vai jūs tam piekrītat?/

V.Andrējeva: */Jā, es tam piekrītu./

L.Kurdjumovs: */Vai tādā gadījumā jūs piekristu, ka attiecībā uz to tehnoloģisko iekārtu, īpaši uz importēto iekārtu, kas tika iegādāta, uzsveru - iegādāta, nevis ieskaitīta bilancē - 1990. vai 1991.gadā, tas ir, tajā laikā, kad bija izveidojušās tirgus cenas, lēmuma projektā izdarītu piebildi par tāda koeficenta izmantošanu, kas neaizietu aiz pašreizējām tirgus cenām? Nevis valdībai jānofiksē cenas, bet tirgum. Vai jūs piekrītat tam?/

V.Andrējeva: Es domāju, ka jā. Vienīgi varbūt nav obligāti jāmaina valdības lēmums. Ļoti grūti tagad izdarīt tādas izmaiņas, kuras aptvertu visu to tehniku. Te var būt, ka kompjūteri ir nepareizi pārcenoti. Pagājušajā gadā mēs trāpījām ar to 3,5. Šodien tas varbūt ir nepareizi – 10. Bet būs tādi gadījumi, kad tas būs pareizi.

L.Kurdjumovs: */Ja jūs atļausit, es vēl dažas minūtes./

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu.

L.Kurdjumovs: */Es piekrītu tam, kā jūs pamatojat nekustamā īpašuma pārcenošanu. Šeit nav jautājumu, īpaši par to, kas bilancē ierakstīts līdz 1990.gadam. Protams, jāpārceno. Es piekrītu tam, ka jāpārceno iekārtas, kas līdz tam ir iegādātas. Tehnoloģiskās līnijas jāpārceno. Taču ne to, kas iegādāts jau par tirgus cenām. Jūs sakāt, ka tas ir sarežģīti. Tas nav nemaz tik sarežģīti, ja paskatīsimies uz iegādes datumu. Pirmā pārcenošana jau izdarīta un viss, kas bija bilancē 1990. un 1991.gadā, jau pārcenots, saprotat? Es pat nezinu, kā vēl jums lai paskaidro, ka daudzos gadījumos jaunā bilances cena absolūti neatbildīs pašreizējai tirgus cenai, kāda šīm tehnoloģiskajām iekārtām pašlaik ir tirgū. Lūk, ko es vēlētos!

Un pēdējais. Jūs ar Finansu ministriju piedāvājat sagatavot atbilstošu instruktīvo materiālu kā pielikumu lēmumam, kurā būtu izskaidrota jūsu pozīcija? Un kad to varam sagaidīt?/

V.Andrējeva: */Noteikti! Tas jau ir gatavs./

L.Kurdjumovs: Esiet tik laipna, latviešu valodā, ja drīkst!

V.Andrējeva: Es esmu skaidrojusi, kārtība jau ir gatava. Un es domāju, ka ļoti ātri tā arī ir uzrakstīta principā. Varbūt mums tagad vajag izdarīt nelielas izmaiņas. Kā jau mēs runājām, mēs paredzējām, ka nevarēs atrast analogus tai tehnikai. Dažos gadījumos bija sarunas ar jums. Izrādās, ka tādi analogi var nepastāvēt. Es domāju, ka nedēļas laikā šāda kārtība parādīsies.

L.Kurdjumovs: */Esmu apmierināts. Es lūdzu ministrijas pārstāvjus mani atvainot par to, ka jums nākas šeit stāvēt, bet es esmu pārliecināts, ka tādā gadījumā, ja es, lai izmainītu lēmumu, vienkārši būtu griezies valdības līmenī, tad neko nebūtu panācis./

V.Andrējeva: Paldies. Mums ir ļoti laba ideja.

Priekšsēdētājs: Kides kungs, jūs varat jautāt!

E.Kide: Cienījamo referent, man trīs jautājumi. Pirmais. Jūs teicāt, ka privatizācijas gaitu nevarētu ietekmēt šī desmitkārtīgā bilances vērtības paaugstināšana, nosakot tirgus cenu. Tomēr likuma par valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizāciju 1.punktā ir skaidri noteikts, ka pirmo izsoles cenu nosaka viens no faktoriem – bilances vērtība. Vai mēs tik brīvi varam interpretēt desmitkārtīgā vērtībā, un vai neradīsies grūtības tai komisijai un vai tā nesāks interpretēt pārlieku brīvi šā koeficienta – 10 – robežās?

V.Andrējeva: Es atbildēšu. Jā, ne tikai. Ir arī valdības dokuments, kur ir pie bilances vērtības noteikti koeficienti. Tas arī ierosināja debates valdības sēdē un ar Ekonomisko reformu ministriju. Bet es domāju, ka tas nevar būt varbūt masveidīgi. Ja tomēr komisija izlems par to, ka tirgus cena ir zemāka nekā koeficients 10… Es domāju, ka var to izskatīt valdībā un parlamentā un izlemt. Tie būs ļoti lieli objekti, protams, ko mēs pārdosim par tādu cenu. Es domāju, ka te nav nekāds…

E.Kide: Tas būtu tā jādara.

V.Andrējeva: Jā, es domāju, ka tas būtu iespējams.

E.Kide: Un nākamais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai pie sertifikātu kopējās summas aprēķina attiecībā uz visu republiku, privatizējot visus uzņēmumus, ir ņemta vērā šī pārcenošana? Vai ir pārcenota kopējā sertifikātu summa visas republikas mērogā?

V.Andrējeva: Es baidos, ka ne. Bet es negribu jums atbildēt “jā” vai “nē” tāpēc, ka pie sertifikātiem Finansu ministrija nestrādā. Es domāju, ka tur ir vēl tāda nelaime… Protams, Ekonomisko reformu ministrija saskaņoja valdības lēmumu, tas ir pareizi, bet tagad mums rodas tādi jautājumi, kurus jūs izdodat, privatizācijas jautājumi. Un mums laikam būs jāmaina kaut kas valdības lēmumos par privatizāciju.

E.Kide: Tie ir ļoti saistīti ar dzīvokļu privatizāciju, kur pircējs nav juridiskā persona, bet privāta persona, fiziskā. Un cena, dzīvokļu cena, desmitkārtīga. Tomēr ir liela atšķirība arī sertifikātu nostabilizēšanā.

Un pēdējais. Vai Finansu ministrijā vai valdībā ir apskaitļojumi, kā šī pārcenošana ietekmēs budžetu, ņemot vērā, kā jūs teicāt, peļņas nodokli, peļņas nodokļa ieņēmumus, atskaitījumus no pamatkapitāla, kuri mums nāk, un īpašuma nodokli kopā? Vai budžetam tā ir pozitīva bilance vai negatīva?

V.Andrējeva: Budžetam tā ir pozitīva bilance. Kad mēs gatavojām budžetu, tad valdības lēmums jau projektā gulēja uz galda. Un tas viss ir apskaitīts. Ir samazināts peļņas nodoklis, valsts kapitāla nodoklis, īpašuma nodoklis ir palielināts desmit reizes. Un tas ir par labu pašvaldību budžetam.

E.Kide: Tātad budžetā jau ieskaitīts. Paldies.

V.Andrējeva: Jā, tā tas ir.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautātāji? Nav. Paldies, Andrejevas kundze, vairs neviens jums jautājumus nevēlas uzdot. Vai ir kāds pierakstījies debatēs? Kides kungs, vai ir kāds pierakstījies? Nav neviena. Tas, Kurdjumova kungs, ka jūs ceļat roku, neko nenozīmē. Jums ir jāpierakstās debatēs. Mums ir tāda kārtība. Lūdzu, ja jūs vēlaties, tad varat to izdarīt. Plenārsēde nobalsoja, ka debates ir pieļaujamas šajā jautājumā.

L.Kurdjumovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi, klāt­esošie! Kad mēs ar šo projektu griezāmies Prezidijā - starp citu, ir arī lēmuma projekts - un lūdzām šo jautājumu izskatīt, mums nebija nekādu ambiciozu pretenziju, bet tikai tas apstāklis, ka lēmuma projektā, kuru mēs šodien izskatām, nav nekādu izņēmumu attiecībā uz atsevišķiem tehnikas veidiem.

Par to, ka valdība gatavo kaut kādus izņēmumus kaut kādiem tehnikas veidiem, kaut kādām iekārtām, kas nebūs pārcenojamas, mums, dabiski, nekas nav zināms, vēl jo vairāk tas, ka lēmums bija parakstīts 10.februārī. Bilanci mēs jau esam izskatījuši pēc budžeta. Par šo lēmumu kā par tādu lēmumu, kam it kā būtu jāpapildina budžeta ieņēmumu daļa, te vispār nav bijusi runa. Tāpēc tas radīja satraukumu. Vēl jo lielāku satraukumu radīja tas, ka tehnoloģiskās līnijas, kuras uzņēmumi iegādājušies laika posmā, kad Latvijas Republikā jau bija izveidojušās tirgus attiecības, tajā skaitā orgtehnika, ražošanas tehnoloģiskās līnijas, importa tehnoloģiskās līnijas, īpaši pārstrādājošajā rūpniecībā, ka šīs iekārtas jau bija pārcenotas ar koeficentu no 3 līdz 5. Pašreizējā pārcenošana šo pamatfondu vērtību palielinātu desmitkārt. Un ja pārstrādājošo uzņēmumu darbībai jau tā ir ļoti maza rentabilitāte, tad šī pārcenošana tos pilnīgi iznīcina. Reizē ar to šīs iekārtas valdības voluntārais lēmums izslēdz no tirgus, tātad to regulē. Šāda rīcība radīja nepieciešamību mums saņemt izskaidrojumu šajā jautājumā.

Ievērojot to, ka šeit piedalās ministrijas pārstāvis, galvenais speciālists ziņoja par to, ka paredzēts izstrādāt instruktīvo materiālu, kurā būs ievērotas šīs nianses, mums atliek tikai šo instruktīvo materiālu gaidīt. Jo šodien uzņēmumi jau gatavojas iekārtu pārcenošanai. Un šī dokumentācija galīgi izjauc vairākus rūpniecības uzņēmumu privatizācijas plānus, kuriem atbilstoši iepriekšējiem lēmumiem jau jābūt privatizētiem. Tas nozīmē, ka mums atliek tikai gaidīt šo dokumentu. Ja tas neparādīsies, tad mūsu jautājums paliks atklāts, nāksies to izvirzīt no jauna. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kāds no deputātiem, kas vēlas debatēt? Nav. Paldies. Tādā gadījumā šis darba kārtības jautājums ir izskatīts.

Nākamais no tiem, kas vēl ir šodienas darba kārtībā. Kuri netika izskatīti, tos arī nevar izskatīt, jo valdība vēl joprojām nav ieradusies, lai ziņotu par Zausājeva kunga demisiju.

Nākamais – 12. Lēmuma projekts “Par aizdevuma līgumu starp Eiropas Ekonomisko kopienu un Latvijas Republiku un Latvijas Banku”. Apvienotā budžeta komisija. Nav komisijas. Nav ziņotāja. Nav valdības. Jautājumu tātad varam skatīt tikai rīt. Te ir attaisnojums, jo tas tiešām ir ierakstīts rītdienas dienas kārtībā.

Nākamais – 13. Likumprojekts “Par 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību” otrajā lasījumā. Nav neviena brīvprātīgā, kas pieteiktos ziņot par šo likumprojektu.

Nākamais – 14. Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likumā”. Nav.

15.likumprojekts “Par preču zīmēm” otrajā lasījumā. Ja es nemaldos, kaut ko tamlīdzīgu mums nupat izdalīja. Dokuments Nr.232. Vai ir kāds deputāts, kas vēlētos ziņot par šo likumu? Nav tāda deputāta. Paldies.

Nākamais – 16. Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem likumdošanas aktos monopoldarbības uzraudzības jautājumos” pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Černaja kungs!

R.Černajs: Ekonomikas komisija ir gatava iesniegt izskatīšanai šo jautājumu. Ziņos Rudušas kundze.

Priekšsēdētājs: Vai dokumenti ir pavairoti un izdalīti?

R.Černajs: Dokumenti ir.

Priekšsēdētājs: Deputātiem nav pretenziju, es redzu. Lūdzu ziņotāju tribīnē! Pirmais lasījums, kolēģi! Pierakstieties jautājumu uzdošanai un debatēm!

I.Ruduša, Monopoldarbības uzraudzības komitejas priekšsēdētāja: Cienījamie deputāti, jums ir izsniegts izskatīšanai likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem likumdošanas aktos monopoldarbības uzraudzības jautājumos”. Šāda likumdošanas akta tapšanu rosinājusi objektīva dzīves nepieciešamība, jo, kā jūs droši vien labi atminaties, 1991.gada 3.decembrī tika pieņemts likums par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu. Ir izveidota arī institūcija, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem.

Bet reālā prakse rāda, ka šis likums, 1991.gada 3.decembra likums, nav “apbruņots” ne ar kādu realizācijas mehānismu. Vairāk nekā gadu darbojoties šajā sfērā, es esmu uzkrājusi pieredzi, kas parādīja, ka mēs praktiski nevaram ietekmēt monopoldarbību pastāvošo likumdošanas aktu ietvaros. Monopoldarbība diemžēl mūsu tautsaimniecībā, ja tā varētu teikt, laika gaitā izveidojusies ārkārtīgi stipra un arī šajā pārmaiņu periodā ne tik viegli ir iznīcināma.

Kādus ierosinājumus mēs dodam, ko ierosinām izmainīt likumdošanas aktā?

Astoņās vietās mēs vēlētos, lai jūs papildinātu likumu par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu. Respektīvi, 1.pantā. Šeit ir lūgums papildus ietvert frāzi, ka likums attiecas uz visiem uzņēmējiem, uzņēmumiem un fiziskajām personām, kas veic uzņēmējdarbību, kā arī uz valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām, kuru darbība ir saistīta ar uzņēmējdarbības regulēšanu. Šādas normas šāda papildinājuma – “kā arī valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām” – nepieciešamību izraisīja tas, ka daudzas pašvaldības nodarbojas ar dabīgā monopolstāvoklī esošās uzņēmējdarbības regulēšanu, nosaka cenas. Mēs jau vairākkārt esam saskārušies ar to, ka iebilstam gan pret transporta cenu paaugstinājumu, gan pret citiem paaugstinājumiem, varētu teikt, no patērētāju viedokļa, pašreizējā situācijā vēl objektīvi nepamatotiem likumdošanas momentiem, jo diemžēl mēs esam palikuši, tā teikt, bez jebkāda rezultāta. Un tāpēc šis papildinājums ir ļoti nepieciešams.

Tālāk 2.punkts. Mēs lūdzam papildināt 4.panta trešo daļu ar tādu frāzi: “…arī komercnoslēpumus saturošu”. Kāpēc nepieciešams šādu normu iestrādāt? Gluži vienkārši tāpēc, ka esam jau vairākkārt saskārušies ar jautājumu, ka tad, kad pieprasām informāciju, mums šī informācija netiek sniegta, paskaidrojot, ka tie ir komercnoslēpumi. Nekādas citas sviras, lai mēs panāktu šīs informācijas atklāšanu, nav. Tā tas bija gadījumā ar SIA “Latvijas cukurs” un arī vēl citos gadījumos.

Trešais, ko vēlamies, ir – papildināt 4.panta trešo daļu ar 5.punktu, kas paredz atbildību no monopoldarbības uzraudzības dienestiem, respektīvi, pastiprina šo dienestu atbildību par to, lai informācija netiktu izpausta un lai līdz ar to netiktu iedragātas uzņēmēju intereses, kam ir ārkārtīgi liela nozīme tad, kad attīstās konkurence.

Par 4.pantu. Tas, kā jūs redzat, ir par valsts kontroli. Ierosinām papildināt to vēl ar divām jaunām, patstāvīgām daļām, tas ir, pastiprināt monopoldarbības uzraudzības institūcijas tiesības ierosināt jautājumu par vainīgo amatpersonu vai uzņēmēju saukšanu pie atbildības un 7.punkts – celt prasību tiesā. Tālākajā izvērsumā, kur ir papildinājumi attiecīgajos Kriminālkodeksa un Administratīvo pārkāpumu kodeksa aktos, šīs tiesības ir atšifrētas, kā mēs uzskatām, kā tām vajadzētu tikt regulētām.

Tālāk 5.pants. Te atkal ir pilnīgi jaunas sadaļas par to, kā padarīt monopoldarbības institūciju darbību iespējami aktīvāku. Šeit mēs ņēmām par pamatu analoģiju ar valsts kontroles darbības nosacījumiem un esam ietvēruši normas, ka tās naudas summas, kas tiek iekasētas monopoldarbības likuma pārkāpumu gadījumos, daļēji varētu tikt izmantotas arī šo institūciju darbinieku darbības stimulēšanai un institūcijas materiāltehniskās bāzes nostiprināšanai.

Tālāk vēl papildus ir lūgts likumā par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu ietvert 4.¹ pantu un reglamentēt, kādos termiņos būtu iesniedzama tā informācija, ko monopoldarbības uzraudzības institūcija pieprasa. Līdzšinējā situācijā mēs ļoti bieži sadūrāmies ar faktiem, ka, kaut gan ir noteikti zināmi termiņi, šie termiņi netiek ievēroti. Un principā mēs nekādi ietekmēt uzņēmējus nevaram.

7.pants. Te ir tāds, varētu teikt, neliels redakcionāls slīpējums, proti, vārdu “sadalīt” aizstājot ar vārdu “reorganizēt”. Tas šobrīd vairāk atbilst konkrētajai ekonomiskajai situācijai.

Un 8.pants – papildināt šo likumu vispār ar vienu jaunu pantu, kurā būtu paredzētas attiecīgās ietekmēšanas sviras, proti, ja netiek sniegta informācija vai arī attiecīgi pieprasītie dokumenti, var uzlikt administratīvus sodus. Te ir paredzēts, ja, teiksim, ir dots rīkojums par tādu ne visai nozīmīgu momentu, tad arī tas varētu tikt pakļauts šai administratīvo sodu kategorijai.

Otrajā sadaļā jau ir smagāka atbildības pakāpe. Tātad, ja monopoldarbības uzraudzības institūcija ir devusi rīkojumu par monopoldarbības pārtraukšanu un ja tas netiek pildīts, var tikt uzlikts naudas sods līdz 10 procentiem no kopējo ienākumu summas, bet ne mazāk kā 50 tūkstoši rubļu.

Un trešajā sadaļā ir paredzēts, ka šīs naudas summas uzliek un iekasē bezstrīdus kārtībā. Taču tai juridiskajai personai, pret ko ir vērstas šīs sankcijas, ir tiesības pārsūdzēt tiesā.

Un 4.punkts paredz šo naudas sodu atgriešanu.

Tālāk. Lai varētu realizēt, lūk, šos papildinājumus, kas nepieciešami likumā par konkurences un monopoldarbības ierobežošanu, nepieciešams papildināt arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Šeit ir izvērstas, varētu tā teikt, principā likuma par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu 14.panta normas, proti, konkretizēts, kādi ir administratīvie sodi par informācijas nesniegšanu. Brīdinājums vai naudas sods ir līdz 10 rubļiem. Ja netiek pildīti rīkojumi, tad naudas sodu uzliek līdz 30 rubļiem. Ir paredzēts, ka šos soda mērus piemērot var monopoldarbības uzraudzības komitejas priekšsēdētājs vai viņa vietnieks.

Un tālāk 14.pantā bija paredzēts, ka var būt arī situācijas, ka atkārtoti netiek pildīts. Tādā gadījumā ir nepieciešams izdarīt attiecīgas izmaiņas Latvijas Kriminālkodeksā, kur ir paredzēts: ja institūcijas dotie rīkojumi netiek atkārtoti pildīti pēc administratīvā soda piemērošanas, tad var piemērot sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 2 gadiem vai naudas sodu līdz 50 tūkstošiem rubļu.

Lūk, tas īsumā būtu viss, ko pašreiz mēs, izejot no praktiskās pieredzes, kā arī pētot ārvalstu pieredzi šajā jomā, esam ierosinājuši un kas būtu ļoti nepieciešams, lai monopoldarbības uzraudzības institūcijas varētu sākt savu darbību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu laiks. Plotnieka kungs, lūdzu! Nē, pirmais tomēr ir pierakstījies deputāts Batarevskis. Lūdzu.

O.Batarevskis: Kā jūs skatāties uz tādu situāciju, ka šī monopoldarbības kontrolēšanas iestāde apzināti meklēs iespēju piedzīt soda naudu, jo jūs vēršat viņu intereses uz šiem procentiem, kurus viņi iegūs, iekasējot soda naudu?

I.Ruduša: Uzskatu, ka tāda interese ir ļoti normāla. Tas nāks par labu visai Latvijas tautsaimniecībai. Un voluntārisms šeit ir izslēgts, jo, ja kāds nebūs vainīgs un no viņa šī soda nauda būs piedzīta, viņš jebkurā gadījumā varēs griezties tiesā un savu soda naudu saņemt atpakaļ.

O.Batarevskis: Tātad jūs uzskatāt, ka budžeta iestādēs var būt tāda situācija, ka papildus budžeta līdzekļiem viņi vēl dabū papildu finansējumu no budžeta līdzekļiem faktiski, jo tas ir papildu finansējums, jo visas soda naudas ienāk budžetā? Jūs saņemat vēl 20 procentu klāt.

I.Ruduša: Tā ir analoģija ar situāciju vai sistēmu, kādā pašreiz darbojas Finansu inspekcija un Valsts kontrole.

O.Batarevskis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Saskaņā ar sekretariāta noteikto kārtību nākamais ir Endziņa kungs, kas uzdod jautājumu. Lūdzu.

A.Endziņš: Cienījamā Rudušas kundze, jautājums ir par 4.panta trešo daļu, kuru jūs liekat priekšā papildināt ar 6., 7.punktu. 6.punktā ir paredzēts ierosināt jautājumu par vainīgo amatpersonu un uzņēmēju saukšanu pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā, kā arī pieņemt lēmumu par likumā paredzēto sodu piemērošanu. Vai jūs tos saistāt tikai ar administratīvo atbildību, ko jūs paredzat labojumos, ka paši varat uzlikt? Bet ir arī kriminālsods. Tātad pieņemt lēmumu par likumā… Tas tad iznāk diezgan plaši.

I.Ruduša: Nē, ir doma par tiem soda mēriem, ko mēs gribam iefiksēt 14.pantā, kas ir jauns pants likumā par konkurenci un monopoldarbības uzraudzību, un attiecīgi ir tie papildinājumi, kurus mēs ierosinām Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Latvijas Kriminālkodeksā.

A.Endziņš: Bet kas tas būs par soda veidu? Administratīvā atbildība?

I.Ruduša: Gan administratīvā atbildība, gan arī kriminālatbildība.

A.Endziņš: Jā, bet tas ir atsevišķi Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā. Bet jūs jau paredzat, ka šeit jūs uzliksit sodu, lai veicinātu… un tā tālāk… Un kā jūs paši piemērosit.

I.Ruduša: Šajos likumos noteiktajos ietvaros.

A.Endziņš: Man liekas, ka te vajadzētu juridiski kaut ko precizēt.

Un vēl man ir jautājums par 14.panta 2.punktu, kur ir par to, ka par monopoldarbības uzraudzības un konkurences veicināšanas institūcijas doto rīkojumu monopoldarbības vai pretlikumīgas konkurences pārtraukšanai nepildīšanu uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām uzliek naudas sodu līdz… procentiem no kopienākuma summas, bet ne mazāk par 50 tūkstošiem rubļu. Kas tad šeit uzliek to soda naudu?

I.Ruduša: Monopoldarbības uzraudzības institūcija.

A.Endziņš: Un vēl pie Kriminālkodeksa 161.8.panta. Šeit ir runa par kriminālatbildību, ja pārkāpums tiek izdarīts atkārtoti pēc administratīvā soda piemērošanas. Kādā termiņā? Cik ilgam laikam ir jāpaiet no administratīvā soda piemērošanas, kad jau var sekot kriminālatbildība?

I.Ruduša: Es domāju, ka šeit termiņu nevajag noteikt, jo, ja uzņēmējs ir vienreiz pārkāpis un ja paies trīs gadi un viņš atkal darīs to pašu, es domāju, nekas nebūs aizmirsts.

A.Endziņš: Jurisprudencē mums, ja nāk atkārtotība, tad tā jau ir kā kriminālatbildību pastiprinoša atbildība, un tas ir gada laikā. Tātad šeit tomēr termiņš būtu jāparedz.

I.Ruduša: Jā, paldies.

A.Endziņš: Jo citādāk tik tiešām… Jūs sakāt, ka trīs gadi, bet varbūt te ir pārkāpums, kas ir saistīts ar monopoldarbību, un tas ir pēc gadiem pieciem vai desmit.

I.Ruduša: Jā, labi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Gavrilova kungs, un gatavojas Bojāra kungs.

M.Gavrilovs: */Man jautājums ir sakarā ar to, ka pirmajā lasījumā jau ir pieņemti grozījumi likumā par sabiedriskajām organizācijām un apvienībām. Šo grozījumu būtība ir tā, ka arī juridiskas personas var būt sabiedrisko organizāciju biedri, jebkura juridiskā persona, dabiski, arī uzņēmumi. Kā jūs skatāties uz situāciju, kāda tagad rodas? Juridisko personu - uzņēmumu - apvienība, kas izveidota uz tāda vai cita pamata, var pārkāpt mūsu likumu, kuru mēs šodien pieņemsim. Vai nevajadzētu šajā sakarā pirmā panta jaunajā redakcijā, kur rakstīts “valdība”, vēl pievienot “un sabiedriskās organizācijas, kas apvieno uzņēmumus kā juridiskas personas”? Lai šī norma arī uz viņiem attiektos./

I.Ruduša: Es domāju, ka jūsu priekšlikumu var izskatīt un mēģināt varbūt te ietilpināt, kaut gan faktiski monopoldarbības uzraudzības prakse izšķir dažādus momentus. Izšķir horizontālo, teiksim, apvienošanos un vertikālo. Un vertikālās apvienošanās gadījumā praktiski kaut kādu konkrētu funkciju veicināšanai, protams, tām funkcijām ir jābūt ļoti strikti nošķirtām un deklarētām. Nekāds ļaunums konkurencei nerodas, bet taisni otrādi, varbūt stimulē, teiksim, uzņēmējdarbību, palīdz atrisināt daudzus jautājumus. Savukārt, ja notiek horizontālā apvienošanās un ja tad šīs sabiedriskās organizācijas kļūst tām par kaut kādu vairogu vai aizsegu, tādā gadījumā monopoluzraudzības darbības likums atstāj tiesības iejaukties un nepieļaut. Bet katrā gadījumā es sapratu to jūsu priekšlikumu, mēs vienkārši to paanalizēsim. Iespējams, ka varēs iekļaut.

M.Gavrilovs: */Tātad šeit ir tāda doma, ka ne visām apvienībām ir pozitīvs raksturs. Un tāpēc nepieciešams likumā noteikt, kādas apvienības neatbilst šai normai?/

I.Ruduša: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs, un gatavojas Plotnieka kungs.

J.Bojārs: No jūsu referāta es sapratu tā, ka līdz šim rezultāti cīņā pret monopoliem nav bijuši tāpēc, ka bija slikts likums. Tā, ja? Vai likums nedeva tādas iespējas? Vai es pareizi esmu sapratis?

I.Ruduša: Bojāra kungs, es teicu, ka likumā nebija šā realizācijas mehānisma. Līdz ar to mūsu darba rezultāti ir ļoti pieticīgi, varēja būt labāki.

J.Bojārs: Skaidrs. Cik es atceros, to likumprojektu iesniedza valdība. Bet tas nu tā. Bet tālāk man ir divi konkrēti jautājumi. Pirmais pants. Te ir norādīts, ka tas attiecas uz visiem uzņēmējiem. Bet mēs jau it kā būtu vienojušies, ka kaut ko tomēr atstāsim kā monopolus, teiksim, Latvijas kuģniecību, kurai tā ir ērtāk konkurēt pasaules tirgū, jo tā strādā brīvajā tirgū. Kā tā mums izskatīsies? Tas ir viens jautājums.

Un otrs jautājums. Jūs te liekat priekšā sodus. Par 50 tūkstošiem vairāk nekā nav, bet, piemēram, mēneša alga Repšes kungam tagad jau esot 70 tūkstoši. Ir ļoti daudz fabriku direktoru, kuriem ir vairāk par 50 tūkstošiem mēnešalga. Vai šāds sods vispār spēs ietekmēt viņus? Es saprotu, ja tas ir monopols, tad 50 tūkstoši tādam monopolam… Viņi izrakstīs nākamajā mēnesī prēmiju direktoram par 100 tūkstošiem šā soda vietā, un jautājums būs izsmelts.

Tādējādi, vai šie sodi, jūsu uztverē, nav tomēr par maziem? Redziet, te ir 30 tūkstoši, tas ir tikai trīs reizes vairāk par deputāta algu. Bet fabrikas direktoram tas jau nav nekas. Tātad, cik efektīvi būs šie sodi, jūsu uztverē?

I.Ruduša: Es atbildu jums par pirmo jautājumu. Protams, Latvijas teritorijā ir vesela virkne uzņēmumu, kuri kā monopoli izveidojušies laika gaitā un kuru darbību neviens netaisās šobrīd pat traucēt, jo monopoldarbība ir jāskatās daudz plašākā mērogā. Piemēram, tā pati Latvijas kuģniecība vai, teiksim, Vagonbūves rūpnīca. Tā ar savu produkciju vai ar savu pakalpojumu var konkurēt jau ar citām valstīm. Tātad šeit tas areāls, kur mēs pētām konkurenci, ir ļoti plašs. Un tāpēc tie uzņēmumi darbosies, jā, bet viņu darbība…

Ja tur būs spilgtas tādas monopoldarbības izpausmes kaut kur kādās niansēs, tās tiks pakļautas tiešai valsts kontrolei. Mēs strādājam pie šādu reglamentējošu valsts kontroles dokumentu izstrādes. Tas ir viens jautājums. Es tur varētu vēl plašāk komentēt, ka mums, piemēram, ir arī tādas, kas atrodas dabīgā monopolstāvokļa apstākļos, kur tā darbība…

Kas attiecas uz sodiem, es pilnīgi piekrītu. Arī mani māc bažas, ka šie sodi ir daudz par maziem, bet tad, kad mēs veidojām šo likumdošanas aktu, mēs pakļāvāmies tām normām, kas pašreiz eksistē pārējos likumdošanas aktos. Un tur tādi soda mēri ir. Tie nav lielāki un augstāki. Es domāju, ja deputāti tos pārskatīs, tad ne tikai attiecībā uz monopoldarbību, bet arī attiecībā uz visiem citiem jautājumiem, kurus mēs risinām un kur pielietojam kaut kādas sankcijas.

J.Bojārs: Jā, es to saprotu tā. Te ir runa par gigantiem, patiešām par monopoliem. Ja tas ir monopols un ja sods ir 30 tūkstoši, tad nav saprotams, par ko mēs runājam vispār. Tādā gadījumā tas nav monopols.

I.Ruduša: Bojāra kungs, jūs ieteiksit lielāku soda mēru? Mums būs vieglāk strādāt un mēs būsim jums pateicīgi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Plotnieka kungs, un gatavojas Freimaņa kungs.

A.Plotnieks: Cienījamā referente! Es iesākšu savu jautājumu ar deklarāciju, ka es visnotaļ atbalstu jūsu resoru un uzskatu tā darbību par ļoti būtisku. Bet tālāk, izejot no šīs vispārējās pozīcijas, man jāsaka, ka jūsu piedāvātie grozījumi izraisa, no vienas puses, izbrīnu un, no otras puses, neizpratni. Ja jūs vēlaties radīt mehānismu, kura trūka likumā līdz šim, tad sakiet, lūdzu, kur piedāvātajos grozījumos jūs redzat šādu mehānismu? Ko jūs nosauktu šeit? Kur ir šis mehānisms?

I.Ruduša: Atbildu. Mehānisms ir, pirmkārt, informācijas sniegšanas obligātumā, jo bez informācijas mēs nevaram izdarīt nekādus secinājumus un nevaram nevienu iesūdzēt tiesā, kā likumā faktiski ir ierakstīts. Likumā vienā pantā ir ierakstīts, ka ir tiesības iesūdzēt tiesā. Bet tiesa tikai uz manu aizdomu pamata nepieņems nevienu lietu izskatīšanā. Tātad ir vajadzīga informācija.

Savukārt mēs pieprasām informāciju. Ja šo informāciju mums nesniedz, tas nozīmē, ka mūsu rīcībā nav pierādījumu. Bez tam mēs jau esam sastapušies ar faktiem, ka informācija tiek slēpta vai tā tiek iesniegta sagrozīta. Lūk, šeit arī tiek paredzēta atbildība par to. Sagrozīta informācija var būt viens no momentiem, par ko ir jānes atbildība attiecīgajam uzņēmumam un tā vadībai. Tas ir viens.

Otrs, piemēram, lūk, šie soda mēri. Varbūt tie šobrīd ir ļoti pieticīgi, tomēr, ja šie soda mēri tiks virzīti un tiks piemēroti, es domāju, ka tas ir viens no mehānismiem, kas iespaidos. Un galu galā divi gadi cietumsoda… Ziniet, pasaulē arī nav bargāku soda mēru šajā gadījumā.

A.Plotnieks: Jūsu atbilde zināmā mērā apliecina manas šaubas. Jūs faktiski ar šiem priekšlikumiem gribat garantēt jūsu institūcijas, varētu tā teikt, darbību. Bet, ja jūs runājat par paša likuma realizāciju, tad acīmredzot šeit bija jāiestrādā tomēr tādas normas, kas jums ļautu efektīvi cīnīties ar šo monopolu. Bet šādu normu šeit nav. Un es gribētu teikt vēl vairāk. Pirmkārt, izbrīnu izraisa tas, par ko jau jums uzdeva jautājumu, proti, vai tiešām visas valsts institūcijas tagad ieturēs peļņā zināmu procentu un strādās tikai, lai uzliktu naudas sodus?

Tālāk. Ja mēs šo jūsu pieņēmumu tomēr atbalstām, vai jūs pavērtējat šajā sakarībā tās normas, kas paredz, ka jūs paši konstatējat faktus, paši uzliekat šos naudas sodus (jo to tagad saskaņā ar grozījumiem dara pati jūsu institūcija, kas, manuprāt, ir ļoti apšaubāmi) un beidzot paši ievācat ražu 20, 30 vai vairāk procentu apjomā? Vai tas vispār ir ētiski? Tad jau nav runas vairs par varas dalīšanu, bet jūs vispār visas funkcijas vieni paši veicat. Arī tiesas funkcijas. Kā jūs uzskatāt?

I.Ruduša: Nē, kāpēc… 14.panta 3.punktā ir paredzēts: ja rodas kaut mazākās šaubas un ja kāds uzskata, ka viņa intereses ir nepatiesi aizskartas, viņš iesūdz tiesā. Vai tas nav pietiekams kritērijs, lai, piemēram, nebūtu voluntārisma? Galu galā mums prakse ir daudzreiz parādījusi: ja mēs sākam ar milzīgu atbildības dalīšanu, tad beidzot nevaram pat atrast, kurš tad ir īstais atbildīgais. Visi ir pie visa vainīgi. Bet šeit ir ļoti viennozīmīgi.

A.Plotnieks: Šajā sakarībā pēdējais jautājums, runājot par šo konkrēto normiņu, tātad par 14.panta trešo daļu. Vai, piedāvājot to, jūs padomājāt par to, ka faktiski jūs gribat radīt tādu situāciju (es vēlreiz pasvītroju, ka es neaizstāvu monopolu), ka aizdomās turētā vietā var nokļūt jebkurš uzņēmējs un jebkura uzņēmējsabiedrība? Vai jūs faktiski neradāt tādu situāciju, ka pēc tam, kad saskaņā ar 14.panta trešo daļu jūs paši esat fiksējuši faktus un tagad bezstrīdus kārtībā ir ieskaitīta valsts vai pašvaldības budžetā attiecīgā summa, jūs atstājat ieinteresētajai personai iespējas pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā? Bet neaizmirstiet, ka šai juridiskajai personai, kura gribēs ar jums cīkstēties, būtu jābūt bagātai, jo tai jāsamaksā attiecīgi tiesas nodeva. Ja runa ir par miljoniem, tad maksa var būt ļoti augsta. Tātad kāda tomēr paliek iespēja šai organizācijai cīkstēties ar jums uz kaut cik līdztiesīgiem principiem?

I.Ruduša: Man gribas teikt, Plotnieka kungs, ka pirmā iespēja ir – nepārkāpt likumu par monopoldarbības ierobežošanu. Ja tomēr ir pārkāpts šis likums, ne jau tik vienkārši ar vienu parakstu tiek iekasēts sods. Ir vesela procedūra. Mums šodien ir zināms, kādā veidā mēs fiksējam šo pārkāpumu, kādā veidā informējam par visu to. Es domāju, ka šeit voluntārisms ir izslēgts. Vēl jo vairāk, mūsu likums paredz, ka mums jādarbojas ļoti atklāti, par visām problēmām ir jāraksta presē, ir jāatspoguļo šie jautājumi. Un es domāju, ka tur jebkurā gadījumā katram, pret ko tiek vērstas attiecīgās sankcijas, ir iespējams sevi aizstāvēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs! Gatavojas uzdot jautājumu Bukas kungs.

J.Freimanis: Rudušas kundze, es atvainojos, es tik daudz nejautāšu par šo likuma burtu, bet mani interesē vairāk likuma gars. Mēģiniet atbildēt, kādā veidā tas, ko mēs šeit lasām, palīdzēs uzlabot situāciju ar šo monopoldarbību, ja mēs pašlaik koncentrējam savu uzmanību uz informācijas sniegšanu? Es paskaidrošu ar populāru piemēru. Mums ir valsts institūcija, teiksim, kas nodarbojas ar naftas produktu sadali. Tās rīcībā ir visi degvielas rezervuāri. Tā taisa monopoldarbību un aizliedz privātajām firmām savus benzīna produktus glabāt šajos naftas rezervuāros. Kā jūs uzskatāt, vai šādu skandalozu situāciju varēs likvidēt šis dokuments?

Šodien privāto firmu darbība ir neiespējama tāpēc, ka valsts institūcijas veic šo monopoldarbību. Jūs esat valsts institūcija. Kā jūs ar vienu roku iebrauksit otrajā valsts kabatā? Kā tas notiks? Es saprotu, ka jūs kā valsts institūcija varat nodarboties ar privātinstitūciju kontrolēšanu vai otrādi. Mums kreisā roka kaut ko grib darīt ar labo roku. Lūdzu, paskaidrojiet! Mani interesē gars. Kam mums tas papīrs ir vajadzīgs?

I.Ruduša: Freimaņa kungs! Es esmu spiesta jums atgādināt, ka 1991.gada 3.decembrī, kad tika pieņemts likums “Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu”, Augstākā padome sava lēmuma 2.punktā ierakstīja: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei izveidot monopoldarbības uzraudzības un konkurences veicināšanas institūciju”. Un Ministru padome to izveidoja savā sastāvā.

Godīgi sakot, man tiešām ir problēmas, jo, piemēram, ar “Latvijas naftu” mēs esam strādājuši ļoti daudz. Man ir ļoti interesanti materiāli, un es esmu jautājumu izvirzījusi arī Ministru padomē, teiksim, runājusi, ka tur ir problēmas. Izdevās pat varbūt zināmas darbības pakoriģēt. Un tanī pašā laikā jāsaka, ka, lūk, situācija ir tāda, ka “karavāna iet” un “sunītis” tās komitejas personā turpat “stāv maliņā un rej”. Un mēs nevaram iedarboties. Lūk, šeit es domāju, ja mēs varēsim ķerties pie jau tādām aktīvākajām darbībām, kaut vai pie tām soda sankcijām…

Piemēram, mēs domājam arī par tām valsts pārvaldes institūcijām un tām pašvaldībām, kas iejaucas uzņēmējdarbībā un faktiski kalpo zināmā mērā kā aizsargs. Es domāju, ka mēs kaut kur to pavirzīsim. Bet vēl man gribas teikt, ka tik tiešām jautājums ir ļoti principiāls. Ja komiteja atrodas, teiksim, izpildinstitūcijas sastāvā, zināmas problēmas rodas, tā nu ir.

J.Freimanis: Paldies par atklātību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bukas kungs!

S.Buka: */Rudušas kundze! Es jūtu līdzi jūsu komitejai, bet,ņemot vērā to, ka mēs to izveidojām valdības sastāvā, tās bezpalīdzība bija jau iepriekš ieplānota. Un ne tikai bezpalīdzība, bet arī tas, ka komiteja pamazām kļūst par valdības ķēdessuni. Kalpo valdībai, bet ne tirgum, kā tas ir citur pasaulē. Jūs varat sargāt vai nu valdības, vai tirgus intereses. Ja jūs stāstāt, ka kuģniecība var būt arī monopols, jo tā ir vecā struktūra, bet ar jaunajiem jūs, lūk, skaidrosieties. Tas pats, ja arī kuģniecība izdarīs kaut ko neparastu. Tā ir valdības interešu aizstāvība. Bet vai jums neliekas, ka komitejai vajadzētu tirgu aizsargāt? Un, lūk, šie jaunie labojumi - faktiski tie ir nevis tirgus, bet jūsu un valdības interešu aizsardzība./

I.Ruduša: Es negribētu piekrist Bukas kungam par šādu vērtējumu. Jo monopoldarbības uzraudzības prakse ir izgājusi ārkārtīgi ilgu attīstības etapu visā pasaulē ceļā tieši uz brīva tirgus ekonomiku. Tas, ka daudzās zemēs viens uzņēmējs viens darbojas kādā attiecīgā sfērā, nebūt vēl nenozīmē, ka šeit ir obligāti uzreiz jāsāk kaut ko dalīt, kaut ko šķaidīt un tā tālāk. No tā neiegūs neviens.

Bet ir cits jautājums. Tas uzņēmums, kas ir vienīgais, nedrīkst realizēt savu monopoldarbību. Ar monopoldarbību saprot tādu situāciju, ka viņš neļauj attiecīgajā sfērā tirgū iespiesties citam uzņēmējam vai arī rada kaut kādus šķēršļus brīvai uzņēmējdarbībai no malas, vai varbūt, piemēram, ietekmē ar savu cenu patērētāju intereses, citu ražotāju intereses. Lūk, ja šādi precedenti ir, ja šīs cenas nav pieņemamas, pakalpojumi ir ierobežoti vai zemas kvalitātes, tad pret tiem var vērsties šā likuma ietvaros, pat neprasot šinī situācijā, ka nepieciešams būtu obligāti to sadalīt.

Es negribu piekrist jums arī tanī jautājumā, kā jūs uztvērāt manu stāstījumu, ka mēs tikai ar jaunajiem cīnīsimies. Tieši otrādi. Līdz šim mēs esam savu darbību vērsuši tikai pret jau šobrīd esošajiem. Mēs strādājam ar “Latvijas naftu”, mēs esam iesūdzējuši tiesā SIA “Latvijas cukurs”, būs tiesas process. Kā tas risināsies, grūti pateikt. Mēs esam šobrīd uzsākuši savu darbību un vērsušies pret “Latvijas labību”. Mēs ņemam dalību tajās komisijās. Protams, mums iet grūti, jo mūs labāk redz ejam, nevis nākam. Mēs arī iestājamies pret tendenci, ja būtībā grib mainīt tikai izkārtni un tās pašas bijušās struktūras cenšas saglabāt savu ietekmi un faktiski visas savas funkcijas. Mēs darām ļoti daudz. Un šobrīd tieši ar vecajiem mēs strādājam. Tieši šinī privatizācijas un reorganizācijas periodā.

S.Buka: */Man patīk jūsu atbilde, Rudušas kundze, taču tas nepavisam neatbilst likuma burtam un garam, kurā, tajā vecajā likumā galvenā vērtība tomēr bija veltīta tirgus attiecību pusei, bet ne tam, par ko jūs tagad stāstāt. No tā izriet arī jūsu individuālā, subjektīvā darbības izvēle. Man tā liekas. Un no šejienes izriet otrais jautājums. Vai jūs varat nosaukt piemērus no pasaules prakses, kur antimonopola komitejas vai tām līdzīgas organizācijas pašas var iekasēt sodanaudas bez tiesas, pašas par to saņemot šīs naudas procentus? Vai tas var būt Amerikā? Lielbritānijā? Kur?/

I.Ruduša: Jā, par to procentu man tiešām jums ir grūti atbildēt. Bet arī valsts Finansu inspekcija un kontrole, es domāju, nekur nesaņem tādus procentus. Tas tā, bet kas attiecas uz sodīšanu, vispār ir ārkārtīgi lielas tiesības šīm institūcijām visās valstīs. Un tieši tāds mehānisms ir, ka, piemēram, par ne visai būtiskiem pārkāpumiem, lūk, ir atļauts šīm institūcijām uzlikt attiecīgos sodus. Tikai es tiešām nezinu…

S.Buka: */Es piekrītu, ka ir lielas tiesības, bet nekur nav tiesību iekasēt naudu. Tās var apturēt darbību, aizliegt tās vai citas firmas operācijas, nodot tās tiesai, pieprasīt lielus sodus, taču tikai pieprasīt, tikai izmeklēt, bet ne iekasēt. Citādi tas radīs korupciju antimonopola komitejā un, starp citu, radīs pašas antimonopola komitejas monopolu un būs jāierosina lieta par monopolu antimonopola komitejā./

Priekšsēdētājs: Laikam tas bija vairāk retorisks izteiciens nekā jautājums. Paldies, Rudušas kundze, par atbildēm. Jautājumu laiks ir beidzies. Līdz pārtraukumam vēl piecas minūtes, tagad laiks debatēm. Vai ir kāds no deputātiem, kas vēlas debatēt? Šādu deputātu nav.

Tādā gadījumā mums ir jābalso par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 31 – par, 6 – pret, 11 – atturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Tā kā tūlīt būs pārtraukums, es, izmantojot to, ka esmu pie mikrofona, lūdzu mūsu tehniskos dienestus tomēr pārbaudīt gan balsojamās pultis, gan mikrofonu. Jo šodien ir rekordskaits, kad mūsu godājamie deputāti ir saņēmuši elektriskās strāvas triecienu. Tas, protams, mobilizē viņus darbam, bet laikam nav pārāk ieteicami no medicīniskā viedokļa.

Lūdzu, Černaja kungs, laikam par dokumenta iesniegšanu otrajam lasījumam.

R.Černajs: Priekšlikumus likumprojektam par monopoldarbības uzraudzību lūdzu iesniegt līdz 5.datumam.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka tagad ir īstais laiks iet pārtraukumā līdz pulksten pieciem.

 

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Es domāju, dažādības pēc reģistrēsimies! Budovska kungs gan nav uz vietas, bet viņš drīz būs atpakaļ, tā ka viņam arī materiālus vajag. Rezultāts: 31 rāda, 26 deputāti ir zālē. Gavrilova kungs ir tieši 27.

Godātie kolēģi, bet tas mums neliedz turpināt darbu plenārsēdē. Černaja kungam laikam būs kāds ierosinājums. Lūdzu.

R.Černajs: Jā, es domāju, ka ir pienācis īstais laiks izskatīt likumu “Par akciju sabiedrībām” pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Pirmais lasījums, kolēģi, nav nekas traģisks. Lūdzu, Černaja kungs! Likums “Par akciju sabiedrībām”. Pirmais lasījums.

R.Černajs: Ziņos Šadinova kungs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, stādieties priekšā, lai deputāti zinātu.

V.Šadinovs, Latvijas Universitātes lektors: Tātad 1992.gada 3.septembrī Augstākās padomes Prezidijs pieņēma lēmumu izdarīt papildinājumus un grozījumus likumā “Par akciju sabiedrībām” un vēl virknē citu likumu par uzņēmējdarbību. Šajā Prezidija lēmumā bija uzdots, izdarot šos papildinājumus un grozījumus, ņemt vērā Eiropas padomes direktīvas un Eiropas Kopienas valstu pieredzi.

Iepazīstoties ar šīm direktīvām, kā arī ar citu valstu pieredzi, arī ar to divu gadu pieredzi, kura mums ir izveidojusies kopš šā likuma pieņemšanas 1991.gadā, un to likumdošanu, kas jau mums ir pieņemta, un kura bija jāiestrādā šajā likumā, darba grupa nonāca pie vienota secinājuma, ka ar papildinājumiem un grozījumiem te cauri netikt, ka likums ir vajadzīgs jaunā redakcijā, jo šis likums ir balstīts uz 1937.gada likumu “Par akciju sabiedrībām un paju sabiedrībām”. Kopš tā laika ārvalstu likumdošana ir pietiekami dinamiski attīstījusies, lai pieskaņotos jaunajām saimnieciskajām attiecībām. Līdz ar to tā terminoloģija un tās attiecības, kas bija 1937.gadā, uz kā balstās mūsu likums, zināmā mērā ir anahronisms.

Arī šis esošais likums mums ir daudz par sīku, tajā ir daudz tādu reglamentējošu normu, bet daudzi jautājumi līdz galam vispār nav risināti. Pie tam likuma valoda ir pietiekoši sarežģīta un grūti uztverama. Tāpēc, praksē pielietojot šo likumu “Par akciju sabiedrībām”, mums rodas ļoti daudz pārkāpumu. Arī pati iekšējā struktūra daudzo sīko normu dēļ neļauj šo likumu uztvert vienkārši un pielietot praksē.

Kad mēs aprēķinājām visas tās izmaiņas, kuras ir jāizdara, tad apmēram 75 procentos pantu bija jāizdara dažādas izmaiņas. Mēs domājam, ka pēc apspriešanas tas procents varētu būt vēl lielāks. Tāpēc ir priekšlikums pieņemt nevis vienkārši papildinājumus un atsevišķus grozījumus, bet likumu jaunā redakcijā.

Kādas būtu likuma galvenās izmaiņas attiecībā pret iepriekšējo redakciju?

Pirmām kārtām ir paredzēta pavisam jauna akciju sabiedrību dibināšanas kārtība. Līdz šim, lai nodibinātu akciju sabiedrību, mums bija jāsastāda 13 dokumenti. Mēs piedāvājām, kā tas ir klasiski, tikai divus, tas ir, dibināšanas līgumu un statūtus. Un nekas vairāk nav. Tātad citi dokumenti nav nepieciešami. Mainās arī pati dibināšanas kārtība.

Līdz šim, dibinot akciju sabiedrību, bija paredzēts, ka akcionāri iemaksā 10 procentus līdz sapulcei, pēc – 25 procentus un pēc tam pārējo gada laikā. Viņiem tādas iespējas bija. Tagad tiek piedāvāts, dibinot akciju sabiedrību, iemaksāt simtprocentīgi visu dibināšanas pamatkapitālu. Tātad parādās jauns jēdziens. Dibināšanas pamatkapitāls. Un viss dibināšanas pamatkapitāls jāsedz uz reģistrācijas brīdi, uz to brīdi, kad sabiedrība tiek dibināta. Reģistrācijas kapitālu tiek piedāvāts atstāt iepriekšējā apjomā – parastajām akciju sabiedrībām –
100 000, bankām – 5 miljoni, kā bija līdz šim.

Parādās vēl viens jauns jēdziens – reģistrētais pamatkapitāls. Tātad reģistrētais pamatkapitāls ir jāsavāc 5 gadu laikā. Un tur tiek piedāvāti skaitļi, kas atbilst direktīvu prasībām, ka sabiedrības pamatkapitālam jābūt 25 000 ECU. Tātad parastajām akciju sabiedrībām pieci miljoni, bankām 100 miljoni un tā tālāk. Tur ir visi tie skaitļi uzrādīti. Tātad tas ir jāsavāc piecu gadu laikā. Pie tam šis dibināšanas pamatkapitāls jānosedz tikai ar naudu. Tikai ar naudu. Tātad šie 100 000 tikai ar naudu. Un akcijas izlaist sabiedrība var tikai pēc tam, kad tā ir reģistrēta. Tātad vispirms ir jāreģistrē sabiedrība, tad var sākt izlaist akcijas. Tiek piedāvāts izņemt kā ieguldījumus sabiedrībā tādu veidu kā nomu un lietošanas tiesības, jo praksē faktiski tas nav nekāds ieguldījums.

Un otrs. Ieguldīt tādu mantu, kas ir nepieciešama sabiedrības darbībai. Akcionāru kopsapulce lems, vai šī manta ir vajadzīga sabiedrībai, vai nav. Ja ir vajadzīga, tad šo summu noteiks pamatkapitāla palielinājums. Nevis tā, kā tas ir tagad diezgan bieži, ka raksta iekšā, ka iegulda televizorus, video un kaut ko tādu, kas nu katram ir. Tātad principā reāli tas uzņēmējdarbībai nav vajadzīgs, bet galvenais ir nosegt summu.

Tālāk. Ir paredzēts, ka akcijām būs nedaudz cits traktējums. Akciju veidi paliks tie paši, bet akcijām varēs būt dažādas kategorijas. Līdz ar to arī katrai kategorijai varēs būt dažāda nominālvērtība. Tas ir tas, kas praksē jau tagad ir. Bankas izlaiž dažādas nominālvērtības akcijas, bet atbilstoši esošajam likumam it kā tas tā nevarētu būt. Pie tam tiek piedāvāts, ka priekšrocība akcijām un darbinieku akcijām nebūs balss­tiesīga. Tātad balsstiesības ir parastajām akcijām.

Tiek piedāvāts mainīt arī nedaudz traktējumu, kas ir valsts akciju sabiedrība, jo līdz šim mums traktējums bija tāds, ka valsts akciju sabiedrība ir tā, kur visu kapitālu simtprocentīgi veido valsts kapitāls. Tagad tiek piedāvāts traktējums, ka valsts akciju sabiedrība ir tā, kur simtprocentīgi viss kapitāls vai visas balsis pieder valstij. Tātad varētu būt kapitāls, teiksim, tās pašas darbinieku akcijas, kuras ir bez balss­tiesībām. Un tātad valsts akciju sabiedrībās varētu dalīt darbinieku akcijas.

Tiek piedāvāts, ka nav obligāti, lai visās akciju sabiedrībās būtu rezerves kapitāls. Šim rezerves kapitālam jābūt ir specifiskajās akciju sabiedrībās, tas ir, bankās un citās kredītiestādēs, lombardos, apdrošināšanas sabiedrībās un biržās, kur tiek iesaistīti lieli iedzīvotāju un juridisko personu ieguldījumi. Pārējās akciju sabiedrībās šis rezerves kapitāls var arī nebūt.

Mums ir tagad tāda situācija, ka daudzos gadījumos padomes, kuras līdz šim ir bijušas kā obligāta institūcija akciju sabiedrības pārvaldē, faktiski nedarbojas un ir kā tāds piedēklis. Nodibinātas tās ir, bet reālas darbības nav. Tāpēc ir piedāvāts, ja akciju sabiedrības dalībnieku skaits, akcionāru skaits ir mazāks par 50, tad padomi var neveidot kā pārvaldes institūciju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums arī likumā “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās” jau ir paredzēts, ka valsts akciju sabiedrībā var neveidot padomi. Līdz ar to mēs faktiski pielīdzināsimies jau esošajai likumdošanai.

Ir piedāvājums izslēgt nodaļu par ārvalstu akciju sabiedrībām, jo šis likums par akciju sabiedrībām tika pieņemts 1991.gadā, kad vēl nebija likuma “Par ārvalstu ieguldījumiem”. Tātad mums tāds likums ir, un tāpēc nav vajadzīgi vairāki likumi, kas reglamentētu vienu un to pašu jautājumu. Ir likums “Par ārvalstu ieguldījumiem”. Ar to pilnīgi pietiek, lai regulētu ārvalstnieku ieguldījumus.

Ir piedāvājums izslēgt no akciju sabiedrības likuma nodaļu par akciju sabiedrību reorganizāciju. Tas paredzēja dažādas līdzdalības formas, vienai akciju sabiedrībai saistoties ar otru. Izveidojusies ir situācija, ka iznāk, ka holdinga sabiedrība un koncerns var būt tikai starp akciju sabiedrībām, kaut gan normālā praksē tie var izveidoties starp visām statūtsabiedrībām, tikpat labi viena sabiedrība ar ierobežotu atbildību var kontrolēt akciju sabiedrību. Tā ir normāla parādība. Tāpat likumā par gada pārskatiem mums jau ir iestrādāts nedaudz citādā terminoloģijā gan mātesuzņēmums, gan meitasuzņēmums un koncerns. Tur nepastāv nekādi ierobežojumi, ka tas varētu attiekties tikai uz akciju sabiedrībām. Tāpēc mēs piedāvājam pārstrādāt šo nodaļu, ņemot vērā Eiropas trešo un sesto direktīvu, kur ir runa par apvienošanos un sadalīšanos, un šo nodaļu iekļaut likumā par uzņēmējdarbību, lai tas attiektos uz visām uzņēmējsabiedrībām.

Nav vairs dalījuma – Latvijas Republikas akciju sabiedrība ar Latvijas kapitālu un Latvijas Republikas akciju sabiedrība ar ārvalstu kapitālu, jo visas akciju sabiedrības, kas tiek dibinātas mūsu valsts teritorijā, ir Latvijas Republikas akciju sabiedrības. Tāpēc šī klasifikācija praksē nekur tālāk neparādās, ne nodokļos, ne kur citur. Tā ir izveidota mākslīgi. Nodokļos mums parādās 30 procentu atvieglojums. Jūs nupat arī pieņēmāt likumu par to, cik lielam tam ieguldījumam ir jābūt, lai būtu šis nodokļu atvieglojums.

Ir ieviesta jauna norma, kura paredz, ka akciju sabiedrībām var būt savi uzņēmumi kā viena īpašnieka uzņēmumi. Līdz šim likumā par uzņēmējdarbību tāda iespēja nebija paredzēta, kaut gan praksē tādi uzņēmumi bija, bet, protams, kā viena īpašnieka uzņēmumiem akciju sabiedrībai ir ar visu savu mantu jāatbild par sava uzņēmuma saistībām.

Ir paredzētas jaunas normas par akciju sabiedrībām nepieciešamo dažādu paziņojumu un tā tālāk publicēšanu un publicēšanas kārtību un par tām ziņām, kurām jābūt atklātām un pieejamām visiem, kas tās grib iegūt. Diezgan sīki šos jautājumus reglamentē tā pati Eiropas direktīva.

Vēl viens tāds atšķirīgs jautājums no šā akciju sabiedrību likuma ir tas, ka tiek piedāvāts, ka specifiskās sabiedrības, tas ir, bankas un citas kredītiestādes, kā arī apdrošināšanas sabiedrības attiecīgi ar Latvijas Bankas vai Finansu ministrijas atļauju varēs ieguldīt pamatkapitālā ne tikai naudu, bet arī kustamo mantu. Tepat ir arī likumprojekts par Latvijas Investīciju banku, kur ir tāda situācija, ka Latvijas puse iegulda ēku. Mums ir problēma pašlaik, ka nāk ārvalstu kapitāli, ka mums nav līdzvērtīgu mantu, nav naudas, ko ieguldīt, un tāpēc nekustamā manta varētu būt tā, kas līdzsvarotu šo ieguldījumus. Tādu izmaiņu ir daudz. Es pieskāros tikai pašām galvenajām. Tas man būtu pašlaik viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir jautājumu laiks. Jautājumiem pierakstījušies pagaidām divi deputāti. Lūdzu, Kurdjumova kungs, jūs esat pirmais. Pēc tam gatavojas deputāts Salītis. Un arī deputātu Bojāru es pierakstu.

L.Kurdjumovs: */Man ir vairāki jautājumi, ja jūs atļausit. Pirmais. Kāpēc nepieciešams pieņemt šādu atsevišķu likumu, ja mums jau ir likums par bankām, likums par akciju sabiedrībām, par uzņēmējdarbību un tā tālāk? Tie šos procesus jau regulē un atļauj radīt kādas vien vēlies uzņēmējdarbības struktūras statūtus. Šis likums ir šīs bankas statūti. Kas ir radījis šāda atsevišķa likuma nepieciešamību?/

V.Šadinovs: */Mēs runājam par likumu.../ Likums par akciju sabiedrībām. Banka var būt akciju sabiedrības veidā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Salīša kungs! Gatavojas Bojāra kungs.

B.Salītis: Man ir tāds jautājums. Ja mēs šo likumu par akciju sabiedrībām pieņemsim, protams, trijos lasījumos, vai tad iepriekšējais likums zaudēs savu spēku, ja?

V.Šadinovs: Jā.

B.Salītis: Tad man ir otrs jautājums. Kā būs ar tām akciju sabiedrībām, kuras jau ir nodibinātas pēc tā likuma, kas pašreiz ir spēkā? Vai tām būs savi statūti jāpārstrādā vai arī paliks viss pēc tā likuma? Es domāju, ka būs jāpārstrādā. Tātad tas būs diezgan liels papildu darbs tām akciju sabiedrībām, kuras ir pēc iepriekšējā likuma.

V.Šadinovs: Jā, protams, skaidrs, ka tās darbosies pēc jaunā likuma un nevis pēc iepriekšējā. Būs arī jāpārstrādā zināmos jautājumos savi statūti. Bet uz otro lasījumu mēs liktu priekšā lēmumu par spēkā stāšanos, kādos termiņos un kādā kārtībā tas būtu jāizdara, ja tiktu akceptēti šie jautājumi principiāli pirmajā lasījumā.

B.Salītis: Lai nebūtu otrreiz jānāk, vai priekšlikumu nedrīkst?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Salīša kungs!

B.Salītis: Man būtu ļoti liels lūgums. Es nezinu, varbūt citi deputāti saņēma agrāk šo likumprojektu, bet es to saņēmu tikai šodien un ar to iepazinies vēl neesmu, neesmu arī salīdzinājis ar iepriekšējo. Tāpēc es lūgtu, ka vajadzētu tomēr apspriešanu atstāt uz rītdienu. Es varētu iepazīties mājās, salīdzināt un tad varētu vērtēt. Šodien man pat grūti to vērtēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Pirmais jautājums ir Salīša kunga jautājuma attīstībā. Redziet, mēs jau te tagad lasām avīzēs šur tur par vienu otru valdības locekli vai valdībai tuvu cilvēku, kas ir veselā rindā akciju sabiedrību valdes loceklis. Un te jums ļoti jauki, protams, ierakstīts 31.lappusē 75.panta 1.punkts, ka valdes locekļi nedrīkst bez akcionāru pilnsapulces atļaujas būt dalībnieki citā uzņēmumā vai uzņēmējsabiedrībā. Kāpēc nebija šādas normas agrāk? Tā ir jauna norma, cik es saprotu.

V.Šadinovs: Iepriekš bija līdzīga norma, nedaudz redakcija ir mainīta.

J.Bojārs: Jā, un pēdējais jautājums. Es ideju saprotu tā, ka jūs taisījāt likumprojektu, lai sakārtotu likumdošanu, lai tā atbilstu pasaules standartiem. Kādas jaunas normas šeit ir ieviestas, kas ir vērstas pret organizētās noziedzības galvenajiem trikiem, lūk, šā akciju sabiedrību likuma ietvarā? Kādas normas ir nākušas klāt no tām, kas ir vērstas pret organizēto noziedzību? Vai jūs varētu tās nosaukt, parādīt? Jo rietumniekiem ir, un tās var atrast diezgan ātri. Nē, nē, tās ir akciju likumā un tad tikai dublējas Kriminālkodeksā kā soda normas.

V.Šadinovs: Pirmām kārtām tās ir normas, kas saistītas ar atklātumu. Līdz šim esošajā akciju sabiedrību likumā nebija paredzēts, ka kaut kādām ziņām jābūt atklātām. Šeit ir tiešā saskaņā ar Eiropas direktīvām 8.pantā uzskaitīts, kādām ziņām ir obligāti jābūt pieejamām jebkuram interesentam. Tajā skaitā ir par valdes locekļiem, par padomes locekļiem, viņu amatiem un tā tālāk.

J.Bojārs: Tātad vismaz valsts kontrolierim šeit vairs problēmu nebūs. Jo mums bija precedenti, ka pat valsts kontrolierus nelaida privātajā firmā iekšā, aizbildinoties, ka akcionāru saraksts esot firmas noslēpums un kas tur vēl.

V.Šadinovs: Tas nav firmas noslēpums. Statūti, dibināšanas līgums, jebkuras izmaiņas, gada pārskats un valdes locekļi, viņu tiesības un pienākumi ir atklāto ziņu sarakstā.

J.Bojārs: Vai vēl kaut ko jūs varat nosaukt, kas nācis klāt jauns, lai apkarotu organizēto noziedzību? Jo mēs nupat saņēmām šo likumprojektu…

V.Šadinovs: Jauns ir izvērsts iepriekšējais, pareizāk sakot. Mēs diemžēl slikti pārzinām savu likumdošanu, arī valsts kontrolieri. Esošajā likumā par akciju sabiedrībām bija teikts, ka valdes locekļiem, tāpat padomes locekļiem ir jāuzrāda savi, savu laulāto un citu radinieku līdz trešajam augumam ieguldījumi sabiedrībās. Tas jau mūsu esošajā likumdošanā bija. Tagadējā likumā vēl tikai tiek izvērsts, kā tas jādara un kad tas jādara.

J.Bojārs: Atvainojiet, es vēlreiz atgādinu, ka mums bija ļoti īss laiks, lai iepazītos ar likumprojektu. Bet vai jums ir iestrādātas arī tādas idejas kā Rietumos par akciju sabiedrībām, par informācijas noplūdi? Tam ļoti seko Rietumu likumdošanā. Kas tiek uzskatīts par iekšējo informāciju, kāda informācija nedrīkst noplūst uz konkurējošu firmu, tas viņu likumos ir iekšā. Bet es pirmajā acu uzmetienā neredzēju.

V.Šadinovs: Īpaši tāds jautājums, kas ir konfidenciāla firmas informācija, te netiek uzsvērts. Te ir uzsvērts, kas ir atklāta informācija. Tātad tā, kas ir atklāta. Tai ir jābūt obligāti visiem pieejamai. Kas ir iekšējā konfidenciālā informācija, to nosaka sabiedrība pati. Bet ir iestrādātas normas par atbildību sakarā ar konfidenciālās informācijas izmantošanu akciju pirkšanā un pārdošanā. Kas notiek, ja tā izmanto šo konfidenciālo informāciju akciju pirkšanā un pārdošanā?

J.Bojārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Čepānes kundze! Gatavojas Einiņa kungs.

I.Čepāne: Godātais Šadinova kungs, ja es nemaldos, tad jūs bijāt viens no dalībniekiem pašreiz spēkā esošā likuma par akciju sabiedrībām izstrādātāju grupā?

V.Šadinovs: Jā.

I.Čepāne: Un tagad man ir jautājums. Pēc kāda pasūtījuma jūs tagad izstrādājat šo jauno likumu? Vai to ir pasūtījusi Ekonomikas komisija vai kāda cita institūcija, proti, kas deva šo iniciatīvu šeit?

V.Šadinovs: Grupas iepriekšējā sastāvā, ja kāds zina to vēsturi, mēs ar Klausa kungu tikām iekļauti tāpēc, ka bijām iesnieguši savu likumprojektu. Tur virsvadība bija Jana Brovskaufmaņa kungam. Tā kā es tur biju vienīgais jurists, tad, jūs saprotat, balsojot jautājumus izlēma citādi. Šinī gadījumā iniciatīva nāk no Augstākās padomes Prezidija, kas pieņēma speciālu lēmumu šajā jautājumā.

I.Čepāne: Paldies. Vai Ministru padomē, piemēram, ekonomisko reformu ministrs ir informēts par šo likumprojektu? Vai jūs ar uzņēmējiem esat runājis? Vai neiznāk tā, ka jūs tikai kabineta klusumā sagatavojat šādu likumprojektu?

V.Šadinovs: Ministru padomē šo jautājumu iesniedza jūsu Ekonomikas komisija. Ar uzņēmējiem, protams, ir runāts, tāpēc ka savā profesionālajā darbībā man ļoti daudz nākas risināt jautājumus gan par citu akciju sabiedrību dibināšanu, gan par to darbību. Tāpat šo likumprojektu esmu rādījis arī daudziem reālajiem uzņēmējiem. Bet tādas lielas apspriešanas uzņēmēju vidū, protams, nav bijušas.

I.Čepāne: Tad es vēl vienu jautājumu gribētu par 11. un tālākajiem pantiem. Pašreiz spēkā esošajā likumā par akciju sabiedrībām tiešām ir virkne dokumentu, kas ir nepieciešami, lai šīs akciju sabiedrības tiktu izveidotas. Jūs tagad vinnējat, ka jūs ņemat vērā klasisko metodi, kas paredz tikai dibināšanas līgumu un statūtus. Kas ir par šādu klasiku, kur tas ir, no kā vadoties jūs ņemat vērā šo divus priekšnoteikumus?

V.Šadinovs: No Eiropas valstu likumdošanas, piemēram, Vācijā un Francijā.

I.Čepāne: Un tad vēl 10.nodaļa, manuprāt, ir neprecīza. Tur ir runa par tiesiskām attiecībām akciju sabiedrībā. Vai tad visu laiku tās nav tiesiskas attiecības, ko mēs iepriekš izskatām? Šeit būtu atbildība, nevis tiesiskās attiecības.

V.Šadinovs: Jā, šo nodaļu virsrakstu attiecībā pret iepriekšējo mēs neesam mainījuši. Mēs nodaļu virsrakstus centāmies nemainīt.

I.Čepāne: Bet vai jūs nepiekrītat, ka, ja jūs reiz pārstrādājat, tad taču būtu jāmaina?

V.Šadinovs: Jā, piekrītu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Einiņš: Cienījamais referenta kungs, man tāds jautājums. Kā būs ar tām statūtsabiedrībām, kas tika izveidotas saskaņā ar likumu par lauksaimniecības un zvejnieku kolhozu privatizāciju vai pārveidošanu statūtsabiedrībās, tas ir, SIA, paju sabiedrībās un tā tālāk, kurā bija noteikts, ka tās drīkst pārveidoties tālāk arī akciju sabiedrībās? Vai ar esošo viņu kapitālu, kas ir un paliks, tās varēs pārveidoties par akciju sabiedrībām, vai būs kādas tur papildus?

V.Šadinovs: Protams, tā var pārveidoties par akciju sabiedrību, ja uzskata, ka iepriekš izvēlētā uzņēmējdarbības forma tās darbību neapmierina. Tad var pārveidoties reorganizācijas ceļā par akciju sabiedrību. Faktiski mums jau likumā par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās tas mehānisms ir ielikts.

V.Einiņš: Otrs jautājums man būtu tāds. Kāpēc un uz kāda pamata jūs teicāt, ka rezerves kapitālam nav jābūt šinī jaunajā redakcijā likumā par akciju sabiedrībām? Galu galā bez rezerves kapitāla, cik mēs zinām, ir ļoti grūti laikam strādāt akciju sabiedrībām. Daždažādas stihiskas nelaimes rezultātā un tā tālāk var pienākt ļoti grūti laiki.

V.Šadinovs: Redziet, rezerves kapitāls nekur jau pats par sevi nerodas, tas rodas no tās pašas peļņas, no akciju sabiedrības peļņas. Kā šajā likumā ir ierakstīts, rezerves kapitālam ir jābūt ne mazākam par vienu trešo daļu no pamatkapitāla. Tas veidojas, katru gadu ne mazāk par pieciem procentiem atskaitot. Un tas ir jāglabā atsevišķi, bet tā, lai būtu ērti izmantot. Tas nozīmē, ka tas ir jāglabā atsevišķi. Par šo glabāšanu šim kapitālam nāk kaut kāds procents. Bet šie procenti, ko mēs saņemam no glabājuma, ir daudz mazāki nekā tie, kuri… Reāli mums ir tā, ka rezerves kapitāls kaut kur stāv, bet tajā pašā laikā mums ir nepieciešami līdzekļi attīstībai. Tos mēs ņemam kredītu veidā no bankām. Ja mēs salīdzinām kredītu procentus ar to, ko mēs iegūstam par tāda rezerves kapitāla turēšanu, un to, ko mēs maksājam par kredītņemšanu, tā starpība ir ļoti jūtama. Šī iemesla dēļ.

V.Einiņš: Skaidrs. Paldies. Un vēl pēdējais. Sakiet, lūdzu, kas kontrolēs akciju sabiedrības darbu, ja jūs teicāt, ka nebūs padomes?

V.Šadinovs: Akciju sabiedrības darbību kontrolē kopsapulce pirmām kārtām. Kopsapulce ievēlē arī valdi. Valde kā pārvaldes institūcija paliks. Bet mazajās akciju sabiedrībās padome ir tikai tāds bieži vien formāls piekareklis, kas pat reti kad tiek sasaukts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Man tāds jautājums. Pirmām kārtām par šo, man liekas, pussolīti, kā jūs to varat pamatot? Es atceros, ka tad, kad mēs pirmo reizi pieņēmām likumu par akciju sabiedrību, tika atzīmēts, ka pastāvēja diskusija darba grupā, vai veidot trīspakāpju vai divpakāpju pārvaldes sistēmu. Tātad, vai būs sapulce – padome – valde vai arī ir nepieciešama tikai kopsapulce un valde pēc amerikāņu metodes. Jūs esat ielikuši šajā projektā tikai tā, ja ir mazāk par 50 akcionāriem, tad padome var arī nebūt. Akcionāru sabiedrības, kā es redzu, tomēr vairāk vai mazāk ir vērstas uz to, lai tās būtu atklātas, lai būtu šī akciju parakstīšanās un pārdošana. Tātad ir apšaubāmi, vai būs daudzas tādas akciju sabiedrības ar 50 un mazāk cilvēkiem, tas ir, kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Man ir jautājums, kāda bija šo diskusiju gaita, vai tika likts priekšā tomēr varbūt šoreiz kardināli pāriet uz divpakāpju pārvaldes sistēmu, kādi bija iebildumi un kāpēc jūs esat spēruši tikai tādu pussolīti šajā projektā?

V.Šadinovs: Jā, darba grupa savā projektā, kuru tā izstrādāja un iesniedza Ekonomikas komisijā, bija paredzējusi vispār atteikties no padomes kā obligātas institūcijas. Ekonomikas komisija nobalsoja, ka tomēr kritērijam ir jābūt 50. Tas ir Ekonomikas komisijas ierosinājums.

L.Muciņš: Bet varbūt jūs varat plenārsēdi informēt, jo es neredzu otru koreferentu? Jūs tomēr ziņojat, tātad jūs esat piekritis šai koncepcijai.

V.Šadinovs: Es nevaru nepiekrist, jo projektu iesniedza komisija. Tātad darba grupa piedāvāja, ka pati akciju sabiedrība izlemj, vai ir nepieciešama padome vai ne, un tikai bankām, lombardiem, kredītsabiedrībām, apdrošināšanas sabiedrībām, biržām padome būtu kā obligāta institūcija.

L.Muciņš: Tad varbūt uz otro lasījumu būtu jāformulē tā. Tātad, ja speciālie likumi paredz obligātu padomi, tad tā ir un, ja ne, tad atstāj kopsapulcei izlemšanai, nevis saista ar 50 akcionāriem. Labi.

Otrs jautājums. Es atceros diezgan nikno apspriešanu, kas notika plenārsēdē otrajā lasījumā. Pēc Bojāra kunga priekšlikumiem mēs diezgan cītīgi iestrādājam dažādas regulas gan padomē, gan valdē, gan attiecībā uz valdes priekšsēdētāju. Šo akciju sabiedrības milzu kapitāla pārvaldītāju mēs vēlējāmies redzēt no tiem cilvēkiem, kuri visādā ziņā nav atbraukuši šeit vakar, bet vairāk vai mazāk ir saistīti ar šo zemi, tātad – ir Latvijas Republikas pilsoņi vai Latvijas Republikas iedzīvotāji, kuri ir vairāk vai mazāk gadu nodzīvojuši šajā vietā. Šodien es šajā projektā redzu, ka jūs ar vieglu roku esat visu to balsojumu un šo apspriešanu likvidējuši šajā projektā, esat norādījuši atzīmi, ka padomē ir jābūt ne mazāk kā ceturtajai daļai Latvijas Republikas pilsoņu. Tādā veidā it kā šī diskusija nebūtu bijusi, un mēs varam, tā sacīt, savas domas atkal atstāt tikai vēsturei un pagātnei. Tajā pašā laikā tāds sīkums – padomes protokols jāparaksta visiem padomes locekļiem. Tātad jūs neesat gājuši uz priekšu, kaut gan teicāt, ka esat konsultējies ar reālām akciju sabiedrībām. Es savukārt zinu, ka daudzi uzskata, ka šāda sīka regula par visu 20 padomes locekļu parakstu nepieciešamību katru reizi… Tāds projekts nekur neder. Paraksta priekšsēdētājs ar sekretāru, viņi arī atbild par to protokolu. Kā jūs varat paskaidrot, lūk, kāpēc tādos jautājumos jūs pēkšņi aizejat projām, bet tādus sīkumus, ko mēs esam kādreiz?... Bija tāda apspriešanas tendence.

Tā kā mums nekādu mācību grāmatu nebija par akciju sabiedrībām, mēs centāmies varbūt tajā likumā ierakstīt vienu otru lietu iekšā. Gribējām jau svītrot, bet atstājām un teicām, lai tur ir, lai cilvēki izlasa un zina. Kādēļ šodien jūs to negrozāt, bet tādus būtiskus jautājumus kā pilsonību jūs esat ar vieglu roku izmetuši ārā?

V.Šadinovs: Attiecībā uz pilsonību nav tā, ka būtu izmesti visi jautājumi. Ir tikai izņemts ārā tas, ka obligāti padomes priekšsēdētājam ir jābūt pilsonim. Tas, ka ceturtajai daļai valdes un padomes sastāvā ir jābūt pilsoņiem, tas ir. Bet reālajā dzīvē ir tā, ka, piemēram, ja mēs paredzam, ka obligāti padomes priekšsēdētājam vai valdes priekšsēdētājam ir jābūt pilsonim, tad, piemēram, tās pašas ārvalstu akciju sabiedrības, kurās ir simtprocentīgs ārvalstu kapitāls, nevar likt savu pārvaldnieku, tātad savu valdes priekšsēdētāju pat ja tā ir viena dibinātāja sabiedrība, valdes priekšsēdētājam obligāti ir jābūt Latvijas Republikas pilsonim. Šinī sakarībā no ārvalstu ieguldītājiem ir dzirdēti daudzi nopietni iebildumi, ka viņi nezina, kur Latvijā to pilsoni atrast, lai ieliktu savu cilvēku. Viņiem ir vajadzīgs cilvēks, uz kuru pilnībā var paļauties biznesa lietās, nevis kādās citās.

Runājot par šo protokolu parakstīšanu, tas ir saistīts tomēr ar atbildību, jo, piemēram, valdes locekļiem ir atbildība ar visu savu mantu par pieņemtajiem lēmumiem. Bet tikpat labi mēs zinām, ka praksē protokoli tiek noformēti pēc tam. Tas, ko pieņēma, par ko nobalsoja un kas tālāk reāli atspoguļojas, nesakrīt. Bet valdes loceklis tiek atbrīvots no atbildības tikai tajā gadījumā, ja tas ir fiksēts protokolā. Un tāpēc būtu loģiski, ka viņam tomēr ir jāparaksta tas, ko tur nolēma.

L.Muciņš: Es aicinātu tomēr projekta autorus un komisiju atgriezties pie tiem momentiem, kas bija iepriekšējā likumā, jo praktiskā darbība (vismaz jautājumā par naudas vagonu komisijas darbu) ir pierādījusi, ka šodien mēs šeit esam un rīt mēs vairs neesam, bet problēmas paliek tai valstij un tai vietai, un tie argumenti, ko jūs minējāt, arī plenārsēdē izskanēja, ka šim likumam ir jākorespondē ar ārvalstu ieguldījumu. Tātad, ja mēs gribam iecelt ārvalstu pārvaldnieku, tas notiek atļaujas kārtībā, kura savukārt mums ārvalstu ieguldījumu likumos neeksistē. Katrs var dibināt ārvalstu ieguldījumu, ja viņš grib. Ja mums eksistētu šī piekrišana, ka mēs dodam (un to mēs varam ierakstīt likumā par ārvalstu ieguldījumiem, kā tas faktiski varētu būt, nevis abos likumos atstāt durvis vaļā), tad mēs nenokļūtu tādās situācijās, ka republika paliek muļķa lomā.

Priekšsēdētājs: Jā, Muciņa kungs, tikai to visu vajadzēja teikt debašu laikā.

Bojāra kungs vēl vēlas jautāt? Lūdzu.

J.Bojārs: Es vēl gribēju. Es te ilgi meklēju pa to kaudzi un tagad ir grūti atrast. Kādi jums ir noteikumi par ģenerāldirektoriem vai ģenerālmenedžeriem, vai kā? Jo tajās pašās Skandināvijas valstīs tomēr uzskata, ka tam vismaz ir jābūt vietējam iedzīvotājam, jo pretējā gadījumā var iznākt, ka viņi ilgi jāmeklē pēc tam pa pasauli. Mums tās firmas momentā dibinās un momentā izjūk, kad tās savu akciju ir izdarījušas, to vairs nav, tās pazūd un neeksistē. Un viņš nav ne vietējais iedzīvotājs, ne pilsonis, nekas. Tad viņš ir jāmeklē kaut kur Nikaragvā. Ne par velti viņi to prasa, viņi to prasa tāpēc, ka prakse ir pierādījusi, ka ir vajadzīga kaut kāda piesaiste. Ja tā ir tajā valstī inkorporēta firma un ja šis ir mūsu akciju sabiedrības likums, tad tās būs akciju sabiedrības, kas būs pie mums inkorporētas. Tā ir pēc starptautiskajiem standartiem.

V.Šadinovs: Pēc likuma pār ārvalstu ieguldītājiem viņiem ir mūsu nacionālais režīms.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, jautājumu laiks ir beidzies. Paldies par atbildēm uz jautājumiem. Sāksim debates. Neviens debatēs nav pierakstījies.

Muciņa kungs, vai jūs neuzskatāt, ka jūs jau debatējāt? Nē? Muciņa kungs pierakstās un debatē. Lūdzu.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi, atsaucoties Krastiņa kunga draudzīgajam aicinājumam, es varbūt vēlreiz mazliet lēnāk un argumentētāk izteikšu savus apsvērumus par šo likumu.

Tā vien liekas, ka Ekonomikas komisija, protams, zina visu labāk un mēs nezinām neko. Visas šīs pašas atbildes un jautājumi tāpat kā toreiz, tā arī šoreiz precīzi atkārtojas. Šadinova kungs atkal lietoja tos pašus argumentus. Redziet, ārzemnieki mūs nesapratīs, ārzemnieki nenāks, un turpināsies šis juridiskais haoss.

Diemžēl man nav ne tiesību, ne arī juridiskas iespējas izklāstīt visas nianses jautājumā par naudas vagonu, bet situāciju es jums varu pateikt. Tā precīzi balstās uz šo te it kā augstā mastā uzvilkto ekonomisko principu karogu plīvošanu. Tātad mums vajag tirgu, mums vajag, lai ārzemnieki nāk iekšā, un tā tālāk. Šos principus mēs esam veiksmīgi un labi iemācījušies un savos likumos deklarējuši.

Bet mēs esam aizmirsuši, ka visā pasaulē, tāpat arī Latvijas Republikā, bez šiem lielo principu likumiem darbojas vesela sīku likumu principu atsvaru sistēma, kura sāpīgi sita pa nagiem un attiecīgi ierobežoja un sauca pie kārtības tos principu izmantotājus, kas to darīja negodprātīgi, tātad nodibināja akciju sabiedrības, lai savāktu naudu un pēc tam aizlaistos. Es domāju, mēs esam pietiekami klasiskajā literatūrā lasījuši par šādiem gadījumiem, nevajag man te neko no dzīves minēt.

Savā laikā es ierosināju ierobežot dibināšanas tiesības vismaz cilvēkiem, kuri šeit ir nodzīvojuši mazāk nekā 10 gadus. Ekonomikas komisija, protams, plivinot augsti savu principu par brīvā tirgus karogu, to noraidīja. Rezultātā mēs saņēmām naudas vagona lietu. Firma šodien ir likvidēta, un neviens par tās darbību atbildību nenes un nenesīs. Tas nebūtu tas lielākais, nieks vien ir pieci vai seši miljardi uz vienu vai otru pusi. Tas nebūtu galvenais.

Bet šodien arī ne cienījamie likuma autori, ne Ekonomikas komisija nevar teikt tā – ziniet, labāk slikts likums, bet labāk lai tomēr ir likums, pieņemsim mudīgi, lai nepaliek baltais plankums. Šoreiz šī argumentācija mums absolūti neder. Mums ir likums par akciju sabiedrībām. Es saprotu, ka tas ir aprakstošs, tas ir no vecā teksta veidots. Bet tādi mēs tajā laikā pirms diviem gadiem bijām, tādu mēs to pēc sava ģīmja un līdzības izveidojām. Es tikai brīnos, ka toreiz galvenā debate un galvenā problēma bija tāda – taisīt divpakāpju vai trīspakāpju pārvaldes sistēmu. Salīdzinot ar veco likumu, šodien nekādu milzīgu soli mēs šajā likumā uz priekšu neesam spēruši.

Šeit es piekrītu Šadinova kungam, ka tomēr acīmredzot varbūt ne šodien, bet pie otrā lasījuma tomēr ir kaut kā jāmēģina regulēt šo jautājumu. Ja ir speciālos likumos noteikta trīspakāpju sistēma, tad attiecībā uz bankām, biržām un akciju sabiedrībām ar sabiedrībai bīstamām sekām mēs varam likt trīspakāpju. Tomēr pārējās vietās vajadzētu (iespējams, es būtu ar mieru debatēt) divpakāpju pārvaldes sistēmu.

Savukārt tie ierobežojumi, ko mēs jau iestrādājām šajā likumā pirmo reizi, tātad par pilsonību, par dzīvošanu šeit un tā tālāk… Šai sistēmai, es domāju nav pamata. Ar šādiem manevriem, ka nedosim labojumus, bet veidosim jaunu tekstu, ar šādiem paņēmieniem…

Es negribu, protams, nevienu apvainot, bet es ļoti šaubos, vai liela daļa no mums atceras, ko mēs toreiz esam iebalsojuši tajā likumā par akciju sabiedrībām. Es aicinu atsvaidzināt atmiņu, uzšķirt šo likumu un palasīt mājās pirms iemigšanas. Tātad es domāju, ka nav labākais paņēmiens likvidēt tās normas, ko mēs šeit grūtās cīņās plenārsēdē esam pierādījuši, atraduši par labām un ielikuši šajos likumos.

Attiecībā uz Šadinova kunga iebildumu par ārvalstu investīcijām. Jā, tāda problēma bija. Un arī toreiz skanēja šādi argumenti, ka ārzemnieki mūs nesapratīs, ka viņi grib nākt ar kapitāliem. Un Krastiņa kungs pirmajā rindā šeit var pūst vai nepūst, bet tā problēma toreiz bija tieši tāda pati. Un toreiz tie argumenti bija tieši tie paši. Un atbilde bija. Es atceros, kā Bojāra kungs šeit paskaidroja, ka ir taču arī simtiem valstu, kur tādā veidā saviem pilsoņiem rada priekšrocības, lai nevajadzētu maksāt nodokļus. Tur ir tāda priekšrocība, ka var dibināt un ka vismaz vienam vai diviem ir jābūt pilsoņiem. Tātad tādā vaidā tiek saņemti ienākumi arī savā valstī un savas valsts pilsoņi tiek uzturēti. Tas ir viens.

Otrām kārtām, šī izpratne par likumību un par ekonomiku 19.gadsimta vidus pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas līmenī, kas parasti izpaužas daudzās mūsu uzņēmēju sabiedrībās, es domāju, tomēr neļauj mums šodien izmest no likumiem šo piesaisti pie zemes. Tātad piesaisti ar pilsonību vai ar pietiekami ilgu nodzīvošanu šajā teritorijā, kur tev ir saknes, kur tev ir ģimene, kur tev ir vairāk vai mazāk īpašumu, kur tu esi saistīts. Jautājums var būt vienīgi par ārvalstu investīcijām.

Tad šeit parādās cienījamā Ekonomikas komisija ar teoriju, kuru ar vieglu roku jūs pasniedzat likumā “Par ārvalstu investīcijām”. No ārvalsts var investēt šeit jebkurš. Viņš tikai labākajā gadījumā varbūt aizsūta vēstulīti šim Ārējo ekonomisko sakaru departamentam. Tikai zināmās uzņēmējdarbības formās bija jāsaņem šī atlīdzība, atļauja. Tad šī jūsu teorija cieš krahu, jo tā nav saistībā ar šo likumu.

Mēs ieliekam šajā likumā principu par pilsonību un dzīvošanu šeit pietiekami stingri gan attiecībā uz valdi, gan tās priekšsēdētāju, gan zināmu skaitu padomes locekļu un, savukārt, dodam šo atļaujas kārtību likumā “Par ārvalstu investīcijām”, nosakot, ka var neizpildīt šā likuma “Par akciju sabiedrībām” tādu un tādu punktu. Vispirms tu ierodies tur un saņem atļauju. Šī institūcija dod šo atļauju šim ārzemniekam pilnīgi. Ja viņš dibina pilnībā vai arī vairāk nekā par divām trešdaļām sava kapitāla un ne mazāk kā par tik un tik miljoniem dolāru, tad mēs dodam atļauju šo akciju sabiedrību pārvaldīt ārzemniekam. Labi. Un nosakām kaut kādus ierobežojumus šīm investīcijām, šo akciju izlaišanai. Tad es piekrītu. Tādā veidā jābūt šai likumdošanas shēmai.

Ja mēs, teiksim, neredzam visus likumus un visu likumdošanas procesu kā vienotu, savstarpēji saistītu likumu grupu, kur likumi viens ar otru ir sakoordinēti, tad, protams, mēs varam šeit teikt, ka esam cīnītāji pret ārvalstu ieguldījumiem un negribam Latvijai laimīgu nākotni un tā tālāk. Tad mēs tā varam runāt. Bet, ja mēs esam kaut cik padarbojušies jurisprudencē (un es domāju, ka trīs gadi katram no mums, šeit sēžot, ir devuši vismaz pamatos zināmu skaidrību), tad mums ir jāsaprot, ka likumus mēs nerakstām tā, kā agrāko laiku cilvēki iedomājās, ka zeme ir plakana un ka mēs to apklājam ar kaut kādiem likumu tekstiem. Nē, tā lieta un process ir jāredz telpiski. Jābūt šim likumam saistītam ar investīciju likumu un tā tālāk, un tā joprojām.

Es vēl varētu atrast desmitiem sīku piemēru, kur jūs tomēr sīko regulāciju esat kādreiz atstājuši, bet šādus principiālus jautājumus, kā šo piesaistību pilsonībai un iedzīvotājiem, esat izmetuši.

Es saprotu, ka ir zināms spiediens. Acīmredzot mūsu dārgie austrumu kaimiņi vai arī tie, kas ir pēdējos gados šeit parādījušies, kā to rāda materiāli par naudas vagona lietu, liecina, ka tiešām tādi cilvēki, kuri šeit ir mēnešus trīs vai piecus dzīvojuši, darbojas. Un tie darbojas visasāk, jo viņus nesaista ne morālas, ne ētiskas kategorijas. Viņi ļoti veikli izmanto jebkuru mazāko likuma spraugu, ko mēs savā nepieredzējuša likumdevēja gaitā šeit atstājam. Viņi to mudīgi izmanto, lai pa šo spraugu izgrūstu cauri šos vagonus ar miljardiem.

Tādējādi es aicinātu tomēr neteikt “nē” šim likumam. Bet pirmajā lasījumā es nevaru to atbalstīt tādēļ, ka jūs esat pārāk vieglu roku izmetuši tos sasniegumus vai ierakstus šajā likumā, ko mēs savā laikā šeit ar lielām cīņām iestrādājām. Tā kā šis likums nav tik degošs, es aicinātu tomēr atlikt atpakaļ to, kas tur bija normāls, un tad nākt vēlreiz uz pirmo lasījumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nākamais debatēs piedalās Bojāra kungs.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es ar ļoti lielu interesi ātrumā šķirstīju, cik nu varēju, šo likumprojektu, un izbrīnā konstatēju, ka te nekas nav teikts par menedžerim. Nekas nav teikts par ģenerāldirektoriem. Atvainojiet, akciju sabiedrību vada ne tikai valde, bet vada arī tie, kuriem ir uzdots vadīt šo biznesu. Un absolūti ne obligāti direktors vai ģenerāldirektors ir valdes loceklis. Es gribētu…

Kāpēc es par to ierunājos? Šeit pat nav tādas nodaļas. Tātad šis menedžeru statuss vispār nav noteikts. Nav teikts neviens vārds, kā veidojas viņu algas un kādas tās varētu būt, kas vispār var būt šis ģenerāldirektors vai ģenerālmenedžers, vai Dievs viņu zina kas. Es ieteiktu jums visiem izlasīt šo jauko žurnālu par biznesu, kas skaidrā un gaišā ne valsts, bet krievu valodā šeit tika pārdots. Tur ļoti labi aprakstīta viena no amerikāņu un vispār Rietumu problēmām, kādas ir akciju sabiedrībās. Šī problēma ir sekojoša. Tur ģenerālmenedžeriem bieži vien izmaksā gigantiskas algas, kādā veidā patiesībā viņi noēd akcionāru kapitālu un peļņu. Tas ir ļoti būtisks jautājums. Viņiem tur rodas ļoti lielas grūtības. Bet mēs vispār neesam iedomājušies par to, ka šāda problēma būtu jārisina.

Es jums parādīšu vienu ļoti vienkāršu piemēru. Tā gan nav akciju sabiedrība, bet SIA. Mūsu nabaga LDDP nodibināja SIA, lai būtu vēlēšanu kampaņai nauda. Jūs saprotat, kas iznāca? Tur mums ir jauka kompānija, kas izmanto to, ka darbavietas… Atvainojiet, es tur visvairāk sametu no savas algas un no sievas algas. Zēni jauki dzīvo, ir labas darba vietas un labas algas. Man nebija tāds mērķis, cienījamie kolēģi, bet gan, lai būtu partijai nauda. Bet tā ir problēma, kas jāredz, cienījamie kolēģi! Lai, lūk, šī firmu vadība un valde neiztaisa to “bodīti” tādu, ka viņiem tur ir silta dzīve. Akcionārs gada beigās atnāk un viņam pasaka – nē, jūs zināt, šogad nekāda peļņa neiznāca. Jūs varat cerēt uz nākamo gadu, gan jau tad kaut kas būs.

Lūk, peļņas sadale. Es gribētu teikt, ka te es neko neredzu par to, kā tiek atlasīti šie menedžeri. Es ļoti labi saprotu to, ko Muciņa kungs skaisti un jauki teica. Pret to, ko viņš teica, es absolūti neiebilstu un vislielākā mērā tam piekrītu. Problēma ir tāda, ka ne par velti tie skandināvi ir tā iztaisījuši tos akciju sabiedrības likumus, lai viņiem būtu ko noķert pie atbildības.

Pirmais. Lai tai firmai, ja tā ir reģistrēta Zviedrijā, vispār būtu kaut kāda piesaiste pie Zviedrijas. Ja ir noteikts, ka ģenerāldirektoram obligāti ir jābūt vismaz tās valsts vietējam iedzīvotājam, viņam skaitās oficiālais domicīlijs. Nevar teikt, ka pie kapitālistiem nav pieraksta. Viņam var būt trīs pastāvīgās dzīvesvietas pasaulē, bet šī pastāvīgā dzīvesvieta tiek reģistrēta attiecīgajā institūcijā.

Lūk, es šeit šo piesaisti neredzu un es te neredzu nekādu “zicdirektoru”, kā agrākajos likumos bija rakstīts, ka vismaz tāda institūcija pastāvēja, kur speciāli turēja cilvēku, lai būtu ko sēdināt iekšā, ja kaut kas notiek.

Tā ka es tomēr arī aicinātu vēlreiz pacelt tos protokolus, kādi, kā Muciņa kungs saka, mums bija un kur mums izcēlās vislielākās diskusijas, un netaisīt te tādu brīvās tirdzniecības zonu Latvijā, pirms tā nav pasludināta.

Bet pagaidām šajā likumā mēs tiešām ejam uz tādu absolūti internacionālu vidi. Šis likums tāpat varētu tikt lietots jebkurā valstī pasaulē. Nav saprotams, ar ko tas tādā gadījumā atšķiras un kāpēc mums vajadzīgs tieši šāds likums. Priekšlikums ir vēlreiz ieskatīties mūsu vecajos protokolos un lietās, par kurām esam nobalsojuši kā par principiālām. Vismaz lai tie šeit blakus tekstam parādītos, lai mēs varētu vēlreiz visu izvērtēt. Jo vairāk nekā tūkstoš aktus mēs vienkārši fiziski nevaram noturēt galvā. Nav iespējams visu atcerēties.

Priekšsēdētājs: Edmunds Krastiņa kungs. Lūdzu.

E.Krastiņš: Cienījamie nedaudzie kolēģi, kas palikuši zālē! Diemžēl tā ir kārtējā reize, kad man ir jākāpj tribīnē un jāmēģina atspēkot tie dažādie, manuprāt, nepamatotie pārmetumi, kas pašlaik tika adresēti gan likumprojekta sagatavotājiem, kuriem diezgan grūtā darbā nācās strādāt pie šīs jaunās redakcijas, gan arī, protams, kārtējo reizi Ekonomikas komisijai, no kuras es gandrīz vai vienīgais šeit esmu. Vēl daži kolēģi no bijušās frakcijas “Līdztiesība” ir zālē. Nezinot, kā šī likumprojekta gatavošana ir norisinājusies, protams, ir viegli, vicinot dažādus “vagonu karogus”, šeit pārmest šim likumprojektam kaut kādu nesagatavotību vai kaut ko tamlīdzīgu.

Manuprāt, jebkuram cilvēkam, kas ir bijis saskarsmē ar akciju sabiedrību dibināšanu un dokumentu formēšanu, ir skaidrs, ka 1990.gada nogalē bez praktiskas pieredzes pieņemtais likums ir novecojis un steidzami labojams. Man, godīgi runājot, ir kauns runāt ar jebkuriem ārvalstu pārstāvjiem, kas šeit ierodas, arī Ekonomikas komisijā. Viņi uzdod jautājumus par dažādiem absurdiem mūsu likumdošanā. Es, protams, varu vienīgi teikt, ka, redziet, mēs tad nebijām gatavi, mums trūka pieredzes un tad mēs juceklīgi daudzko darījām, bet tagad cenšamies šīs lietas sakārtot un labot. Sakārtot saskaņā ar Eiropas direktīvām, kuras ir pieņemtas arī jautājumos par akciju sabiedrību veidošanu. Šis likumprojekts ir gatavots, ņemot vērā Vācijas un Francijas un arī Dānijas likumus. Ne tikai Zviedrija, bet arī Dānija ir Skandināvijas valsts. Es šo likumu esmu tomēr lasījis un apmēram zinu, ko šajā ziņā iesaka Skandināvijas likumdošana. To zina, kā izrādās, ne tikai Bojāra kungs, bet arī vēl citi kungi. Un tad mēs varam salīdzināt un pārbaudīt. Stingri runājot, šis likumprojekts atbilst šīm prasībām. Protams, var runāt par tām vai citām detaļām, kā to darīt un kā to nedarīt.

Runājot par Ekonomikas komisijas it kā ārkārtīgi kaitīgo ietekmi, varu teikt tikai to, ka autori bija iesnieguši vispār bez kādiem ierobežojumiem attiecībā uz pilsoņu dalību vai nedalību šajās pārvaldes institūcijās. Un tā bija mana iniciatīva zināmā mērā, Ekonomikas komisijā es pieprasīju, lai šie 25 procenti būtu. Ar tādiem argumentiem, ka tā būtu zināma ne valsts finansēta izglītības iespēja latviešu topošajiem uzņēmējiem un menedžeriem.

Es tikai gribu teikt vienu, ka šis ir pat solis stingrākā virzienā. Lai Muciņa kungs pats paņem šo likumu un palasa šeit attiecīgus pantus! Tur gan ir citāds ieraksts. Tur ir runa par Latvijas Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri vismaz 25 gadus nodzīvojuši Latvijā. Ja Muciņa kungs vēl piedevām aizietu uz Uzņēmumu reģistru un izkontrolētu, cik no šīm akciju sabiedrībām šo likumu ievēro, tad es gan gribētu dzirdēt, kādas tur būtu šīs atsauksmes un rezultāti. Viena lieta ir tas, kas ir pieņemts, otra lieta ir, kā to realizēt dzīvē. Nevis biedēt šeit deputātus ar naudas vagona lietām. Starp citu, visas šīs prasības ir spēkā jau no 1990.gada decembra, pareizāk sakot, no 1991.gada sākuma. Ja ir vēlme, ka arī izpilddirektors un valdes priekšsēdētājs būtu pakļauts šādai prasībai, – lūdzu, cienījamie kungi, vienreiz neslinkojiet, kaut ko uzrakstiet un iesniedziet uz otro lasījumu! Tad par to arī nobalsosim. Šāds priekšlikums ir iespējams. Un man nav nekādu iebildumu pret to.

Nākamais. Muciņa kungs šeit mūs biedē ar dažādām akciju sabiedrībām, kuras kā ziepju burbuļi veidojas un plīst. Es domāju, ka tā ir dabīga parādība, jebkurā valstī tā notiek arī ar visstingrāko uzskaiti un kontroli.

No otras puses, Bojāra kungs mums stāsta, kā nelietīgie menedžeri izkrāpj akcionāru naudiņu un izmaksā to algās. Tajā pašā laikā šeit tiek piedāvāts risinājums neveidot akciju sabiedrības padomes, bet darīt to tikai dažām specializētām sabiedrībām, kurām tas paredzēts jau attiecīgajos likumos. Nē, šīs padomes ir jāveido! Ja akcionāru skaits ir pietiekami liels. It īpaši, ja akcijas tiek laistas brīvā pārdošanā, tātad izplatītas plašam akcionāru lokam. Tādas padomes veidošana, manā skatījumā, ir obligāta. Un šis skaits – 50 – ir izvēlēts saskaņā ar likumu par sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Tādos gadījumos, ja šo padomi tik ļoti nevēlas veidot, var arī izvēlēties sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Ja akcionāru skaits sniedzas jau tādā daudzumā, ka kontroles iespēja var tikt zaudēta pār šiem menedžeriem, kas ir valdē, tad padome ir jāveido no akcionāru vidus kā šī kontrolējošā institūcija pār valdi un pār izpildītājiem. Tas ir galvenais, ko es gribēju teikt par šo likumprojektu.

Es aicinātu deputātus pirmajā lasījumā to pieņemt. To nevarēja iesniegt kā esošās redakcijas labojumu, jo tad būtu grūti izsekot, kā un kas tiek mainīts. Izmaiņu ir daudz, kā jau Šadinova kungs šeit teica. Tie skar 70 procentus visu pantu. Bet tajā pašā laikā autori ir pieturējušies pie vecās struktūras, izslēdzot tikai atsevišķas nodaļas, kuras bija novecojušas un jau nonākušas pretrunā ar vēlāk pieņemto likumdošanu. Es aicinu deputātus atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā un aktīvi iesniegt labojumus uz otro lasījumu, kas tur būtu jāsvītro. Kā Muciņa kungs teica, ja 10 vietās jāsvītro, viņš droši vien iesniegs, kas šajās 10 vietās jāsvītro un kas jāgroza. Aicinu balsot par.

Priekšsēdētājs: Vairāk debatētāju mums nav. Atliek vienīgi balsot. Ir? Salīša kungs vēlas debatēt. Par motīviem? Lūdzu.

B.Salītis: Es neesmu pret šo likumprojektu, bet es esmu pret to, lai šodien to pieņemtu pirmajā lasījumā. Ja Ekonomikas komisija ir autors šim likumprojektam, tad tā ir lietas kursā par šo likumprojektu. Bet es šo likumprojektu saņēmu tikai šodien. Vakar es saņēmu visus dokumentus. Šā likumprojekta vēl nebija. Lai es balsotu, man jāredz tomēr tās atšķirības, kādas ir konceptuāli, salīdzinot ar spēkā esošo likumu “Par akciju sabiedrībām”. Tāpēc es lūdzu šodien par to nebalsot, jo to bija paredzēts skatīt 3.martā. Tad tiešām es vēl būtu šovakar iepazinies un varētu balsot un nebūtu nekādu iebildumu. Es nevaru 100 pantus šodien izlasīt dienas laikā, kad bija jāskata arī citi likumprojekti un lēmumi. Tas vienkārši nebūtu pareizi. Es nevaru balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Es, protams, pilnīgi saprotu šos iebildumus, ka varbūt nebija īstais laiks šodien tieši sākt lasīt šo likumprojektu, bet es vienkārši gribu atgādināt kolēģiem, ka visām komisijām, kuras ir saistītas ar ekonomisko likumdošanu, šis projekts ir laikus nosūtīts. Mēs saņēmām arī atsauksmes no Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas. Zinu, ka šis likumprojekts ir skatīts arī Rūpniecības komisijā. Protams, ja Jūras lietu komisija ir tik ļoti noslogota ar dažādiem citiem likumprojektiem, es saprotu, ka acīmredzot bija maz laika izskatīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, mani tomēr ļoti satrauc tas, ka šajā likumprojektā nav nekā par akciju sabiedrību menedžeru institūta veidošanu un atalgošanu. It nekā nav. Un tas ir ārkārtīgi būtiski, manā uztverē. Ja cienījamā komisija, kas virza šo likumprojektu, tā grib, diemžēl man nāksies tērēt laiku un pacelt amerikāņu likumdošanu līdzās tai pašai zviedru likumdošanai, un paskatīsimies, kas tur ir ierakstīts. Nē, nē, tā nav, ka tur nekas nav teikts. Tur nav nekāds absolūti brīvs un neregulēts tirgus. Es nupat pirms nedēļas uzstājos Mērilendas universitātē un citur un pārliecinājos, ka tur ir absolūti nežēlīgi regulētas šīs institūcijas. Absolūti nežēlīgi. Tāpēc vienkārši piestrādāsim visi kopā! Pozitīvā gaisotnē. Es pilnīgi piekrītu, ka vajadzētu pārstrādāt akciju sabiedrības likumu, bet tas jādara bez steigas un ar ļoti dziļu domu, pirmkārt, par to, kas vajadzīgs mūsu republikai, nevis par to, kas vajadzīgs starptautiskajam biznesam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Aizstāvot savu pozīciju, es tomēr atļaušos atzīmēt, ka mums ir jāizšķiras par principiem. Ja mēs esam izšķīrušies par principiem, ka investīciju likumā mums ir durvis līdz galam vaļā, tad acīmredzot šajā likumā jābūt kaut kādai regulācijai. Ja mēs iesniedzam šodien šādu likumu, kur durvis ir līdz galam vaļā, tad, es atvainojos, mums investīciju likumā atkal jānokārto šī regulācija. Bet mēs nevaram abus likumus, tā sacīt, pārvērst par Taivānas tipa atvērto durvju likumiem. Rezultātus pēc tam mēs vēl varēsim nezin cik ilgi glābt.

Priekšsēdētājs: Tātad bija divi ierosinājumi. Viens ierosinājums – balsot par šā likuma akceptēšanu pirmajā lasījumā.

Otrs ierosinājums – pārtraukt pirmo lasījumu un turpināt to nākamajā plenārsēdē, lai deputāti varētu labāk iepazīties ar likuma būtību. Radikālākais ir sākumā pirmais. Ja par to netiks nobalsots, tad nākamais balsojums būs par akceptēšanu vai neakceptēšanu pirmajā lasījumā.

Lūdzu godājamos deputātus sagatavoties balsošanai. Vispirms balsosim par Salīša kunga piedāvājumu – pārtraukt šā likuma izskatīšanu un turpināt to nākamajā plenārsēdē. Rezultāts: par – 22, pret – 9, atturas – 13. Lēmums nav pieņemts, jo nav nepieciešamā vairākuma.

Nākamais balsojums – par akceptēšanu vai neakceptēšanu pirmajā lasījumā. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par – 22, pret – 15, atturas – 13. Likumprojekts pirmajā lasījumā nav akceptēts.

Mums vēl ir 23 minūtes laika. Nākamais…

 

No zāles: Par procedūru.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

I.Silārs: Tā nevar beigties šā jautājuma izskatīšana. Ir jāpieņem lēmums, vai nu noņemt vispār no darba kārtības, vai atdot atpakaļ komisijai sagatavot. Ja netiek akceptēts pirmajā lasījumā, tad ir divi varianti.

Priekšsēdētājs: Paldies, Silāra kungs, to lemsim. Endziņa kungs, lūdzu! Par citu, ja? Skaidrs. Paldies, Silāra kungs, par atgādinājumu. Tiešām, ir vakars, es varbūt esmu aizmirsis par šo procedūras niansi. Tātad divi balsojumi: pirmais balsojums par to, ka mēs vispār noņemam šo likumprojektu, izslēdzam to no darba kārtības. Tas ir radikālākais. Otrs balsojums par to, ka mēs šo likumprojektu dodam atpakaļ komisijai pārstrādāšanai.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par pirmo, par izslēgšanu no darba kārtības. Rezultāts: par – 2, pret – 27, atturas – 6.

Otrs balsojums par to, ka šis likumprojekts tiek nodots atpakaļ komisijai pārstrādāšanai. Rezultāts: par – 35, pret – 3, atturas – 1.

Tātad šis likumprojekts tiek nodots atpakaļ komisijai papildināšanai un pārstrādāšanai un tiek atkal gaidīts iekļaušanai plenārsēdes darba kārtībā. Tūlīt tiks noskaidroti tie divi, kas balsoja par izslēgšanu no darba kārtības.

Cik es saprotu, Endziņa kungs runās par Darba likumu kodeksu. Lūdzu.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēgas! Jums ir dokuments Nr.225 par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā. Daļu grozījumu ir iesniegusi un ierosinājusi Ministru padome, daļu ir ierosinājusi mūsu izveidotā darba grupa Darba likumu kodeksa pārstrādei, viena daļa ir saistīta ar to faktu, ka mums ir atjaunots Civillikums un līdz ar to arī attiecīgās normas, kas saistās ar darba līgumu.

Par ko ir runa, kādi ir galvenie labojumi, kas paredzēti šajā projektā? Pirmkārt, tas skar 19.pantu, tas ir, darba līgumu noslēgšanu. Šeit tātad līdz ar to ir atjaunots Civillikums. Ir arī priekšlikums, ka darba līgumam ir jābūt rakstveidā divos eksemplāros. Viens ir darba devējam, viens ir darba ņēmējam, kur tātad arī pušu tiesības un pienākumi tiktu atrunāti. Un attiecīgi tātad arī, lūk, ir šī redakcionālā izmaiņa šajā kārtībā, kas izvērtēta un saskaņota ar Civillikumu, liekot priekšā 19.panta izmaiņas. Pārējās izmaiņas skar arī termiņus. 22.pants skar pārbaudes noteikšanu, tātad tas vispār tiek saistīts ar pārbaudes noteikšanu. Lūk, tas rakstveidā noslēgtā darba līgumā būtu jāparedz. Tāpēc arī 22.panta otrā daļa tiek izteikta tādā redakcijā, ka tas jānorāda darba līgumā.

Tālāk ir runa par 26.pantu. 26.pants ir pārcelšana citā darbā, būtiska darba līguma izmaiņa. Ir priekšlikums, lai šeit būtu vienādi termiņi. Mums bija dažādi. Divas nedēļas, divi mēneši, viens mēnesis. Tātad visur pārejam uz to, ka aizstājam šo divu mēnešu termiņu ar vienu mēnesi. Tas skar 26.pantu, arī 31.pantu un 35.pantu, kur visur šis termiņš ir viens mēnesis.

Vēl grozījumi skar arī 27.pantu, kas runā par pagaidu pārcelšanu citā darbā sakarā ar ražošanas nepieciešamību. Šeit no panta otrā teikuma vajag izslēgt vārdu “dīkstāvi”, jo dīkstāve saistās ar ražošanas procesu. Šinī gadījumā šajā pantā tam nevajadzētu būt. Tāpēc ir izdarītas izmaiņas 28.pantā, kas skar pagaidu pārcelšanu citā darbā sakarā ar dīkstāvi. Pamatā šie jautājumi tiek saistīti ar darba koplīgumu.

Būtiskas varbūt ir izmaiņas 31.pantā. Neiedziļinoties citos labojumos, darba līguma laušana pēc darbinieka uzteikuma. Tātad šeit jau tīri terminoloģiski mēs tuvināmies Civillikumam. Tātad šeit darbinieka uzteikums vai arī, ja darba devējs uzteic darba līgumu. Bez šīs terminoloģijas šeit ir arī izmaiņas termiņos. Iepriekš bija, ka darbinieks ir tiesīgs uzteikt darba līgumu divas nedēļas iepriekš, par to brīdinot rakstveidā darba devēju, bet šeit ir tagad vienotais termiņš, kā jau es teicu, viens kalendārais mēnesis.

Ir priekšlikums izdarīt izmaiņas arī 33.pantā. Tas ir par darba līguma laušanu pēc darba devēja iniciatīvas. Tur ir izdarītas izmaiņas 3.punktā, ja darbinieks bez attaisnojošiem iemesliem neizpilda pienākumus, ko viņam uzliek darba līgums vai iekšējās darba kārtības noteikumi. Šeit būtībā tātad nāk papildinājums – “iekšējās darba kārtības noteikumi”.

Ir priekšlikums izslēgt 4.punktu līdz ar to. Tas bija saistīts savulaik ar darba likumkodeksa papildināšanu sakarā ar cīņas pastiprināšanu pret darba disciplīnas pārkāpējiem, pret darba kavētājiem, ja darbs tiek kavēts vairāk nekā trīs stundas pēc kārtas. Kāpēc tiek likts priekšā izslēgt? Ne jau tāpēc, ka mēs nerūpējamies par darba disciplīnu, bet tāpēc, ka faktiski jau iepriekšējais 3.punkts runā par darba līgumu un tiem pienākumiem, ko uzliek darba līgums. Nevienā darba līgumā nav rakstīts, ka var pārkāpt darba disciplīnu un kavēt darbu. Arī iekšējās darba kārtības noteikumi par to nerunā. Tātad tas būtībā jau ir ietverts šajā iepriekšējā punktā. Un tāpēc tas būtu lieks.

Nākamais labojums ir tīri tehniskas dabas – izslēgt ārā šo jautājumu, šo punktu.

35.pantā ir garantijas darbiniekiem, ar kuriem darba devējs lauž darba līgumu. Arī šeit bija divi mēneši, atkal tas pats viens mēnesis iepriekš un redakcionāli labojumi ar precizējumiem attiecībā uz 33.panta konkrētiem punktiem, kādos gadījumos iepriekš ir jābrīdina darbinieks par darba uzteikumu.

Vēl saistībā ar šiem labojumiem ir jautājums par virsstundu darbu. Šeit arī tātad mēs saistām visu jautājumu par virsstundām pamatā ar darba koplīgumu un līdz ar to izslēdzam ārā no šā 57.panta 4.daļu, kur bija atrunāts, kādas kategorijas darbiniekus, cilvēkus nevar nodarbināt virsstundu darbā. Visi šie jautājumi būtu jāparedz darba koplīgumā. Tā ir viena lieta.

Otra lieta. Arī potenciāla bezdarba apstākļos mēs faktiski līdz ar to ierobežojam pašus darbiniekus, jo darba devējs atteiksies un neņems vienkārši darbā tādus darbiniekus, kas ir jaunāki par 18 gadiem, vai citas personas, kuras likums aizliedz nodarbināt virsstundu darbā. Šeit ir principā darba koplīgums, kā arī paša darbinieka piekrišana. Tātad šāda pieeja šeit tiek likta priekšā.

Vēl izmaiņas ir paredzētas 74.pantā, proti, kur ir runa par atvaļinājuma piešķiršanas kārtību. Ir arī likts priekšā izslēgt 4.daļu no šā panta. Tas ir atkal saistīts ar cīņu pret darba disciplīnas pārkāpējiem. Darba devējam ir tiesības darbiniekiem, kas kavējuši darbu bez attaisnojošiem iemesliem un tā tālāk, attiecīgi samazināt piešķiramā atvaļinājuma ilgumu. Jo šeit jau darba devējs pats rīkosies un cīnīsies ar saviem spēkiem. Arī tam visam ir jābūt paredzētam darba koplīgumā.

Varbūt beidzot vēl 101.pants. Tiek likts priekšā papildināt 101.pantu ar 7.daļu. Tas ir Ekonomikas komisijas priekšlikums, kas arī darba grupā un Likumdošanas jautājumu komisijā tika akceptēts. Proti, ir runa par to, ka visiem darba devējiem, izmaksājot darbiniekiem laikus neizmaksāto darba samaksu, jāpiemēro Latvijas Valsts statistikas komitejas ik mēnesi noteiktais patēriņa cenu indekss. Pārējie labojumi un grozījumi ir tehniskas dabas jautājumi. Lūdzu, pievērsiet uzmanību tam, ka 18.punktā ir tehniska kļūda, jo šis 1.3.punkts jau bija. Tā ir neprecizitāte, tā būtu izslēdzama ārā. Tas man īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi jautājumi godājamajiem deputātiem? Jautājumu nav. Silāra kungam ir jautājums. Lūdzu.

I.Silārs: Es domāju, ka te ir vienkārši, manuprāt, neprecīzi izteikts formulējums 17.punktā, ka visiem darba devējiem jāpiemēro indekss. Kā darba devējiem piemērot indeksu? Es īsti nesaprotu.

A.Endziņš: Šeit ir redakcionāli jāprecizē, jo doma ir par to, ka – “darba devējam piemērot”.

I.Silārs: Bet tā te ir rakstīts.

A.Endziņš: Darba devējam ir jāpiemēro šie indeksi, izmaksājot darba algas.

Priekšsēdētājs: Paldies, Silāra kungs, jums par modrību. Tas tiks izlabots. Vai vēl ir kādi jautājumi? Nav jautājumu. Paldies. Vai ir deputāti, kas vēlas izteikties debatēs? Tādu deputātu nav.

Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par – 32, pret – nav, atturas – 1. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā. Varbūt, lai būtu pēc kārtības, Endziņa kungs informēs, līdz kuram datumam viņš vēlas, lai tas mums būtu stenogrammā atspoguļots.

A.Endziņš: Man būtu lūgums līdz pirmdienai iesniegt priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti, kas ir ieinteresēti, lūdzu, līdz pirmdienai iesniedziet priekšlikumus! Godājamie kolēģi, mums vēl ir laiks šajā plenārsēdē. Kā saprotam, pārējie jautājumi nav izskatāmi šodien. Bet es jums atgādināšu, ka mēs šorīt no rīta iebalsojām šīsnedēļas plenārsēdes darba kārtībā, pēc Bojāra kunga ierosinājuma, valdības informāciju par algu un cenu līmeņa sabalansēšanas koncepciju un pensiju.

Vai ir valdības pārstāvji? Baltiņa kungs ir no Statistikas komitejas. Lūdzu.

G.Baltiņš, Valsts statistikas komitejas priekšnieks: Es no Zeikata kunga saņēmu uzdevumu ierasties plenārsēdē un sniegt informāciju par šiem jautājumiem. Bet es nevaru runāt valdības vārdā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs! Jūs bijāt iniciators šim jautājumam.

J.Bojārs: Baltiņa kungs ir visnotaļ kompetents un mūsu visu cienīts cilvēks, bet mēs gribējām runāt tieši ar valdības pārstāvjiem par konceptuālas dabas jautājumu, par koncepciju sakarā ar pensijām, stipendijām, algām, ņemot vērā, ka mūsu pilsēta ir viena no dārgākajām pasaulē un ka mūsu pilsēta ir viena no tādām, kur ir viszemākās algas pasaulē vienlaikus, ieskaitot jaunattīstības zemes. Mēs gribam dzirdēt valdības koncepciju, nevis statistikas…

Priekšsēdētājs: Mums vienīgi jāatvainojas Baltiņa kungam, kas ir šeit.

J.Bojārs: Visu cieņu, Baltiņa kungs, ļoti lūdzam atvainot.

Priekšsēdētājs: Es ceru, ka viņš guva daudz jaunu ierosmju, kas noderēs Latvijas statistikas veidošanai. Godājamie kolēģi, es domāju, ka šis jautājums ir būtiski jāizskata, jo ir plenārsēdes lēmums par valdības informāciju. Cik es saprotu, Zeikata kungs ir atbildīgs par valdības aparātu, bet par valdību ir atbildīgs cits kungs uzvārdā Godmanis. Es tomēr lūgšu mūsu dienestu saistīties ar valdību un darīt zināmu, ka šis jautājums tomēr ir plenārsēdes lēmums.

J.Bojārs: Es gribētu atgādināt, ka jautājumu mēs stādījām plašāk. Tur bija arī kredītprocents šajā jautājumu klāstā. Tātad – kā ies konceptuāli kopā, lūk, šī ekonomiskā politika? Uz kurieni mēs virzāmies?

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, es domāju, ka būs tā, kā tas ierakstīts stenogrammā. Tas, ko jūs ierosinājāt un par ko plenārsēde nobalsoja… Bet visādā gadījumā es kā plenārsēdes vadītājs paturu tiesības lūgt valdību atkārtoti sniegt šo informāciju, jo par to ir plenārsēdes lēmums.

Godājamie kolēģi, situācija ir izveidojusies tāda, ka šodien mums īsti vairs nav ko darīt. Tāpēc, es domāju, mēs varam viens no otra atvadīties līdz rītdienai pulksten 10.00, kad turpināsies darbs plenārsēdē.

 

(Sēdes beigas)