1993.gada 3.marta sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godājamie deputāti! Mums ir jāatsāk darbs plenārsēdē. Pulkstenis ir jau 10.00. Tātad par mūsu šodienas darba kārtību. Konsultējoties ar valdības vadītāju, ir ierosinājums pēc šā rīta pirmā jautājuma par aizdevuma līgumu starp Eiropas Ekonomisko kopienu, Latvijas Republiku un Latvijas Banku izskatīt vakardienas darba kārtības jautājumu par Latvijas Republikas ārējās tirdzniecības ministra atbrīvošanu. Tas ir jautājums, kas ir palicis no vakardienas. Šīs nedēļas darba kārtībā ir vēl viens jautājums, kas saistīts ar valdību, proti, vakar darba kārtībā iebalsotā valdības informācija par algu un cenu līmeņa sabalansēšanas koncepciju. Tātad ir jālemj, kad šo jautājumu skatīt. Vai ir kādi ierosinājumi deputātiem?

Lūdzu, Bojāra kungs, jūs kā ierosinātājs šajā jautājumā!

J.Bojārs: Kad tika nobalsots, tad Godmaņa kungs paprasīja trīs nedēļas. Tagad jau laikam ir trīs reiz trīs pagājušas. Mēs labprāt dzirdētu, ko viņš teiks, kad viņš var nolikt galdā. Ja viņam ir, tad ir, ja nav, tad nav. Lai viņš pasaka, kad būs.

Priekšsēdētājs: Varbūt tiešām paprasīsim valdībai, kad tā varētu sniegt šo informāciju, lai tas nebūtu tikai tāds formāls akts. Godmaņa kungs saka, ka to varētu nākamnedēļ otrdien. Nav jautājumu? Tā kā mums ir iebalsots darba kārtībā, lai tad arī paliek uz nākamnedēļas otrdienu. Bojāra kungs met ar galvu, ka tas būtu pieņemami.

Tātad šīsdienas pirmais darba kārtības jautājums – 12.jautājums – par aizdevuma līgumu starp Eiropas Ekonomisko kopienu, Latvijas Republiku un Latvijas Banku. Atbildīgā komisija ir Apvienotā budžeta komisija. Kas, lūdzu, būtu ziņotājs šajā lietā? Oša kungs? Lūdzu. Godājamos deputātus lūdzu pierakstīties jautājumu uzdošanai un debatēm.

Oša kungs, pirms jūs sākat, cik apmēram laika jums būtu vajadzīgs? Līdz 20 minūtēm? Es domāju, ka mēs piekritīsim. Lūdzu.

U.Osis, finansu ministra vietnieks: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Materiālos par Eirokopienas kredītu ir izdalīta informācija par šā jautājuma organizatoriskajiem, tehniskajiem, finansiālajiem aspektiem, tātad – par konkrētiem jautājumiem. Es varbūt šajā ziņojumā apstāšos vairāk pie lietas ekonomiskās politikas puses, pie stratēģiskās puses.

Eirokopienas piedāvājamā kredīta galvenais uzdevums ir risināt vissmagāko Latvijas tautsaimniecības problēmu šajā momentā, tas ir, pašreizējā recesija un ekonomikas stagnācija, kas raksturojas ar inflāciju (kaut arī zemākā līmenī, nekā tas bija pagājušajā gadā), bezdarba palielināšanos un dzīves līmeņa pazemināšanos. Lai risinātu šo problēmu, valdībā tika izskatītas un izdiskutētas trīs dažādas alternatīvas.

Pirmā alternatīva no iespējamajām bija – izmantot budžeta subsīdijas, budžeta finansēšanu, lai aktivizētu tautsaimniecību. Konceptuāli šī alternatīva tika balstīta uz tā saukto multiplikācijas efektu, kad tiek stimulēts pieprasījums tautsaimniecībā, izmaksājot par izpildītajiem darbiem vai piegādājamo produkciju naudu, līdzekļus. Līdz ar to tiek radīta ķēdes reakcija, ka pieprasījums vienā nozarē stimulē pieprasījumu citās nozarēs.

Tas pats ir sakāms par valsts rezervju veidošanu, valdībai aizņemoties naudu no uzņēmumiem vai izmantojot savus budžeta līdzekļus. Piemēram, valsts rezervju veidošanas pieredze pierādījusi, ka tā dod tikai īslaicīgu efektu, bet uzliek tajā pašā laikā ļoti smagu slogu budžetam. Notiek ne sevišķi racionāla ierobežotu budžeta resursu izmantošana, jo visi uzņēmumi un saimniecības tiek stimulētas vienādā mērā, arī acīmredzami neefektīvi uzņēmumi vai saimniecības.

Šāds ceļš caur budžetu ir vāji saistīts ar Latvijā veidojošos tirgus sistēmu, ar preču un pakalpojumu, naudas, vērtspapīru tirgiem, un tas visai mazā mērā iedarbojas uz privātā biznesa attīstību, beigās novedot pie hroniska budžeta deficīta. Tātad tā ir pirmā alternatīva.

Otrā alternatīva. Naudas emisija, centrālās bankas naudas emisija vai, kā to sauc, ekspansionistiskā monetārā vai naudas politika. Šeit mēs sastopamies ar to pašu problēmu. Ir īslaicīgs efekts, kas izpaužas no sākuma it kā banku procenta samazinājumā un valūtas kursa pieaugumā uz neilgu laiku, bet nedaudz vēlāk rada augstu inflāciju. Banku procenti atkal paaugstinās un samazinās investīcijas ražošanas attīstībā. Rezultātā ražošana degradējas, lejupslīde iegūst permanentu raksturu. Šo politiku un tās rezultātus varam vērot NVS valstīs. Starp citu, pēdējā Maskavas starpbanku izsolē par ASV dolāru jau maksāja 640 Krievijas rubļu.

Abu šo pirmo alternatīvu kopīgs trūkums ir tas, ka tas rod tikai īslaicīgu problēmas risinājumu, bet ilgtermiņa periodā veidojas strukturālas makroekonomiskas disproporcijas, valsts budžeta deficīts, valūtas kursa krišanās un pilnīga tautsaimniecības erozija.

Tajā pašā laikā stingra naudas politika un sabalansēts budžets ļauj, protams, izvairīties no šāda likteņa. Bet godīgi ir jāatzīst arī tas, ka šāda politika vēl nenodrošina izkļūšanu no ekonomikas depresijas. Priekšnoteikumus tam rada gan. Tātad risina problēmas pirmo pusi. Bet kā atrisināt otro pusi? Tas ir, kā aktivizēt ekonomiku tā, lai Latvijas tautsaimniecība izkļūtu no stagnācijas situācijas?

Šeit atbilde atkal ir jādala divās daļās. Galvenais, protams, ir strukturālās reformas, privatizācija, likumdošanas pilnveidošana un tā tālāk. Bet tas ir vidējā posma un ilgtermiņa process. Ko darīt tuvākajā laikā, ja nedrīkstam pieļaut nedz ievērojamu budžeta deficītu, nedz arī emitēt apgrozībā naudu tādā daudzumā, kas radītu augstu inflācijas vilni? Atbilde ir viena. Protams, finansēt tautsaimniecību, tautsaimniecības attīstību. Stabilizēt to. Bet darīt to neinflatoriskā un bezdeficīta ceļā. Un to pašreizējā situācijā var izdarīt tikai, aizņemoties naudu, izdarot ārējos aizņēmumus, proti, aizņemoties naudu, kurai ir reāla pirktspēja.

Lūk, šī ir trešā alternatīva, ko mēs daudzkārt esam izskatījuši valdībā, tas ir, ārvalstu kredīti. Izstrādājot ar Starptautiskā valūtas fonda ekspertiem īstermiņa stabilizācijas programmu, pagājušajā gadā tika veikti aprēķini, no kuriem izrietēja, ka Latvijas ekonomikas stabilizācijai nepieciešams kredīts apmēram 300 miljonu dolāru apjomā. Tajā skaitā maksājumu bilances finansēšanai apmēram 200 miljonu dolāru apjomā. Šie aprēķini tika balstīti uz pieņēmumu, kā stabilizēt ekonomiku apmēram gada laikā, apturēt tautsaimniecības lejupslīdi.

G-24 industriāli attīstītās valstis pagājušā gada otrajā pusē nolēma šīs Latvijas vajadzības atbalstīt. Apmēram pusi no šā kredīta (es šeit runāju par G-24 200 miljonu kredītu, kura sastāvā ietilpst šodien apspriežamais Eirokopienas kredīts) uzņēmās segt Eirokopiena (apmēram 100 miljonu dolāru apjomā), otru pusi – citas valstis – Zviedrija, Somija, Austrija, Japāna. Šis Eirokopienas kredīta līgums tika parakstīts Briselē šā gada janvārī, un tas arī ir jautājums, ko mēs šodien šeit apspriežam.

Pirms piedāvāt akceptēšanai šo kredīta līgumu ar Eirokopienu, mēs esam veikuši vēl daudz darba, lai radītu mehānismu šā kredīta racionālai izmantošanai. Pirmkārt, ir pilnīgi reorganizēta ārvalstu kredītu investīciju tehniskās un humānās palīdzības izmantošanas organizācija un koordinācija Latvijā. Agrāko trīs ministriju un trīs komisiju, tātad kopumā pavisam sešu institūciju vietā ir izveidota tikai viena komisija. Es pieņemu, ka cienījamajiem deputātiem ir izdalīts Ministru padomes lēmums par šādas komisijas izveidošanu. Bet administratīvais un organizatoriskais darbs tiek sakoncentrēts Finansu ministrijā.

Otrkārt, ir izstrādāts principiāli jauns ārvalstu kredīta piesaistīšanas mehānisms Latvijas tautsaimniecībā, kas balstās uz valdības, Latvijas Bankas un visu banku vienotu un saskaņotu darbību. Šis mehānisms ir atspoguļots arī jums izdalītajos ārvalstu kredīta nosacījumos. Šis mehānisms ir izdiskutēts divās valdības sēdēs. Pati svarīgākā šā mehānisma iezīme ir tā, ka mēs esam atteikušies no administratīvās kredītu sadales pa nozarēm vai reģioniem, nosakot kaut kādus limitus, bet balstāmies pamatā uz reāliem, pamatotiem biznesa plāniem vai projektiem, kuri tiks vērtēti no tautsaimniecības prioritāšu un citu kritēriju viedokļa.

Es šeit nevēlētos radīt optimistiski rožainu iespaidu, ka ir atrisināti visi ar ārvalstu kredītu izmantošanu saistītie jautājumi. Godīgi jāatzīstas, ka paliek vēl daudz tīri praktisku neskaidrību. Piemēram, nav pilnīgas pārliecības par to, kā strādās banku sistēma šajā mūsu piedāvātajā shēmā. Mēs turpinām sarunas ar Komercbanku asociāciju un atsevišķām bankām par šo kredītu realizācijas mehānisma dažādiem nosacījumiem.

Iespējams, ka mūsu kredītu izmantošanas shēma ir nedaudz komplicēta sākotnējā etapā, bet mēs ejam pilnīgi jaunu ceļu, un, sēžot kabinetā, protams, nevar iepriekš paredzēt visas iespējamās nianses. Dzīve jebkurā gadījumā ieviesīs savas korektīvas. Tādēļ ir svarīgi nekavējoties uzsākt darbus, lai ātrāk uzkrātos šī nepieciešamā pieredze.

Protams, ir jāatzīst arī tas, ka ārvalstu kredītu izmantošanai tautsaimniecībā ir arī sava negatīvā puse, jo palielinās valsts ārējais parāds. Tādēļ mums ir jāizvēlas divas no iespējamām alternatīvām galarezultātā.

Pirmā ir, ka mēs kredītus neņemam no ārvalstīm, tātad ārējo parādu nekādu nebūs. Bet, tā kā ekonomikā brīnumi nenotiek, mums ir jāapzinās, ka ekonomikas stagnācija var ievilkties vairākus gadus no vietas, tā var būt saistīta ar uzņēmumu un banku masveida bankrotiem, bezdarba pieaugumu, ieņēmumu samazināšanos visu veidu budžetos, toties ar to izdevumu palielināšanos, kas būtu saistīti ar bezdarbnieku atbalstīšanu. Rezultātā mēs nonāktu pie hroniska budžeta deficīta. To būtu spiesta finansēt Latvijas Banka (tātad tomēr naudas emisija un tās dvīņumāsa – inflācija – ar visām tās sekām), un tik un tā mēs būtu spiesti ņemt ārvalstu kredītus, bet vēl daudz sarežģītākā situācijā un ar daudz smagākiem noteikumiem, nekā tas ir šobrīd.

Otrā alternatīva ir, ka mēs ņemam kredītus, kontrolējot pieņemamo apjomu no tautsaimniecības kopējā potenciāla viedokļa. Pēc mūsu aprēķiniem, ārējais Latvijas parāds, ja mēs akceptējam gan šo Eirokopienas kredītu, gan varbūt drusciņ vēlāk visu ārējā parāda apjomu kopumā, varētu šinī gadā, 1993.gadā, būt ap 300 miljoniem dolāru. Tas būtu pēc kursa, ja mēs nosacīti pieņemam dolāru pret 150 Latvijas rubļiem. Tas varētu būt apmēram 45 miljardi Latvijas rubļu. Pie prognozējamā iekšzemes kopprodukta 1993.gadā, kas budžetā tika pamatots apmēram 300 miljardu Latvijas rubļu apmērā, ārējais parāds varētu sasniegt 12 līdz 15 procentus no iekšzemes kopprodukta. Starptautiskajā praksē tas tiek atzīts par pieņemamu ārējā parāda apjomu.

Kāds varētu būt ekonomiskais efekts, pieņemot un izmantojot šo ārvalstu kredītu? Paredzams, ka šis efekts varētu realizēties trīs galvenajos etapos.

Pirmais. Inflācijas samazināšanās etaps, kas varētu turpināties līdz šā gada vidum. Tas ir, ka Latvijas Banka turpina realizēt ierobežojošu naudas politiku, lai samazinātu inflāciju līdz gada vidum līdz 1,5 vai 2 procentiem mēnesī. Vienlaikus, izmantojot ārvalstu kredītus, Latvijas naudas tirgū caur banku sistēmu, kā mēs to esam paredzējuši, tiek ieplūdināti ražošanas sfērai nepieciešamie finansu resursi. Tas radīs spiedienu uz pašreizējiem augstajiem banku procentiem, un tie pakāpeniski sāks samazināties. Tādas tendences šodien jau ir iezīmējušās. Radot šo kredītu nepieejamību arvien lielākam ražotāju skaitam, tomēr sagaidāms, ka šajā pirmajā etapā ražošanas lejupslīdi kopumā apturēt vēl neizdosies.

Otrais etaps, ko varētu nosaukt (mums tas tā ir jānosauc skaidri un gaiši) par starpinflāciju, kas varētu turpināties vēl joprojām gada otrajā pusē. Šā gada otrajā pusē. Pateicoties ierobežojošajai naudas politikai, inflācija šodien ir nedaudz zemākā līmenī, tā turpina samazināties. Ir paredzams, ka līdz 1993.gada beigām tā samazināsies līdz 0,5 vai 1 procentam mēnesī. Tajā pašā laikā ir sagaidāms, ka ražošanas lejupslīde šā gada otrajā pusē apstāsies. Atsevišķās tautsaimniecības apakšnozarēs pirmās stabilizācijas pazīmes bija vērojamas jau pagājušā gada beigās. Un tas ir atspoguļots ārvalstu kredīta ekonomiskā pamatojumā, kas jums ir iesniegts. Aktivizējoties kredītu tirgum, šis process (es domāju šeit banku procenta samazināšanos) paplašināsies.

Un trešais etaps. Nosacīti nosauksim to par atveseļošanās etapu. Trešais ārvalstu kredītu pozitīvais efekts varētu sākt izpausties tiešā veidā 1994.gadā. Starp citu, to prognozē arī Latvijas komercbankas. Tas ir, ka ārvalstu kredīts sāks realizēties izejvielu, iekārtu un mašīnu piegādē ražotājiem un to izmantošanā ražošanas procesā. Rezultātā sāks palielināties ražošanas un pakalpojumu apjoms, iekšzemes kopprodukts. Tas savukārt dos iespēju Latvijas Bankai mīkstināt savu naudas politiku, paplašināt tautsaimniecības kreditēšanu, kas būs papildu stimuls ekonomikas tālākai atveseļošanai.

Savukārt iekšzemes kopprodukta palielināšanās ir reāls avots ārvalstu kredītu apmaksai ar procentiem. Tad te viens otrs uzņēmums, paņēmis kredītu, tomēr nobankrotēs. Mums ir jārēķinās arī ar tādu iespējamību. Tāds pats liktenis, piemēram, piemeklēs arī banku, kas būs uzņēmusies garantiju. Šinī gadījumā tas neradītu katastrofu nacionālā mērogā, jo būs palielinājušies arī budžeta ieņēmumi, un tas ļautu Latvijai pildīt savas starptautiskās saistības, neskatoties uz atsevišķiem zaudējumiem, kas jebkurā gadījumā vienmēr ir neizbēgami.

Valdības viedoklis ir tāds, ka zaudējumi tautsaimniecības vispārējās krīzes ieilgšanas rezultātā var būt ļoti dramatiski. Un šie daudzie zaudējumi varētu daudzkārt pārsniegt pašreiz piedāvājamo ārvalstu kredītu. Tādēļ šis kredīts, pēc mūsu pārliecības, būtu jāņem. Mēs aicinām cienījamos deputātus par to balsot.

Tas man īsumā arī būtu viss. Es un mani kolēģi no Finansu ministrijas labprāt atbildēs uz jautājumiem, kas varbūt ir palikuši neskaidri.

Priekšsēdētājs: Tātad jautājumi. Pirmais jautājumu uzdošanai pierakstījies deputāts Grūbe. Lūdzu. Un gatavojas deputāte Ždanoka.

G.Grūbe: Pirmais jautājums man ir par līgumu, par pirmo daļu. Šeit ir aizdevuma līgums, kas ir pirmajā lappusē, un tam ir divas daļas. Tātad aizņēmējs ir Finansu ministrija (vai finansu ministra pirmais vietnieks šajā gadījumā). Viņa pārstāvis ir Latvijas Banka Repšes kunga personā. No tā es saprotu, ka beidzot valdība un banka šīs savas funkcijas pārstāj norobežot un sāk sadarboties. Tā es saprotu. Vai tas ir tikai formāls ieraksts un vai šī plūkšanās turpināsies?

U.Osis: Nekādas plūkšanās nav. Vismaz šajā jautājumā. Mēs par ārvalstu kredītiem sadarbojamies no paša sākuma. Un tā ir vispār pieņemta prakse pasaulē, ka valdība attiecībā pret ārvalstu finansu donoriem ir aizņēmējs, tātad – parādnieks. Atbild starptautiskā līmenī par parādiem. Un centrālā banka parasti visās valstīs ir valdības finansiālais jeb fiskālais aģents. Parasti šādus līgumus no aizņēmējvalsts puses paraksta divas personas: valdības pārstāvis un centrālās bankas pārstāvis.

Atbildot par attiecībām ar Latvijas Banku, mēs regulāri ar viņiem šos jautājumus risinām. Kopīgi esam šo kredītu izmantošanas shēmu izstrādājuši, kopīgi to esam saskaņojuši un turpinām strādāt arī tālāk.

G.Grūbe: Es atvainojos, bet, Oša kungs, šeit ir zināma pretruna. Repšes kungs ne vienreiz vien ir paziņojis, ka valdības politika ir nepareiza, ka viņi ved savu politiku, bet šeit tie ir kā divi dvīņi. Un tāpēc man ir tādas zināmas asociācijas, vai tas izdosies.

U.Osis: Attiecībā uz ārvalstu kredītiem. Es personīgi neesmu dzirdējis tādus paziņojumus no Latvijas Bankas puses, ka valdības politika attiecībā uz šiem ārvalstu kredītiem būtu bijusi nepareiza.

G.Grūbe: Otrs jautājums man būtu tāds. Trešā paragrāfa 3.punktā ir minētas saistības pret šo īpašumu. Bet skaidrs, ka šobrīd mums nav civilizēti noformētu īpašumu. Un man būtu šeit jautājums. Zemes dienesta un zemesgrāmatu reģistra rīcībā praktiski budžetā ir ļoti ierobežoti līdzekļi. Tātad – vai šiem mērķiem, īpašumu reģistrēšanas un atgriešanas mērķiem, šie divi dienesti varēs saņemt šos kredītus šo kredītu ietvaros?

U.Osis: Pēc mūsu izstrādātā mehānisma netiek noteikts, kas var saņemt un kas nevar saņemt kredītus. Tiek tikai noteikts, kādiem mērķiem var saņemt kredītus. Un šie mērķi ir imports no ārvalstīm. Ar šiem kredītiem var apmaksāt kredītus no ārvalstīm. Ja jūsu jautājums ir saistīts ar šo importu, tad kredītu var saņemt pie nosacījuma, ka tiek izstrādāts pamatots biznesa plāns un projekts, kurš paredz, ka šis kredīts reāli tiks atmaksāts.

G.Grūbe: Bet tad es saprotu, ka nevar, jo Zemes dienests importu neiedod, bet tam jāreģistrē īpašums. Līdz īpašumiem mēs vienkārši nenonāksim. Tā ka tad šeit ir zināma pretruna.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ždanokas kundze! Gatavojas Eglāja kungs.

T.Ždanoka: Cienījamais Oša kungs! Jūsu runā vairāk uzmanības tika pievērsts ekonomikas jautājumiem. Bet es gribētu pajautāt drusciņ par to ļoti īsi, kas noskanēja jūsu preses konferencē pēc atgriešanās no Briseles, proti, par to memoranda satura daļu, kur tika skarts pilsonības jautājums. Vai jūs nevarētu precīzāk mums paziņot to formulējumu un varbūt jūsu viedokli, kā šis jautājums var tikt atrisināts?

U.Osis: Pilsonības jautājums vai nacionālo attiecību risināšanas jautājums ir aizskarts memorandā (tāpat kā Starptautiskā valūtas fonda memorandā), bet tas ir aizskarts vispārējas rekomendācijas formā, ka būtu ieteicams paātrināt Latvijā šā jautājuma risināšanu. Nevienā no sarunām nav bijusi runa, ka šo ārvalstu kredītu sagatavošanas procesā būtu konkrētas detaļas, kā risināt šo pilsonības jautājumu. Tās netika aizskartas. Šis jautājums detalizētā veidā netika apspriests. Un tāpēc jautājuma būtība šeit ir vienkārši par to, lai šis process, šā jautājuma risināšanas process vienkārši tiktu aktivizēts.

T.Ždanoka: Tad varbūt jautājuma turpinājums. Vai jūs uzskatāt, ka tās komisijas, kas radīsies, cik man ir zināms, martā vai aprīlī (tām jau būšot zināms, ka tas jautājums nemaz netiek kustināts Latvijā), neuzskatīs to par šķērsli attiecībām sakarā ar kredītu? Starptautiskā valūtas fonda misija un arī citas misijas, kas pārstāv konkrētus donorus, skata vispārējo ekonomisko situāciju. Es domāju, ka neviens jautājums nekad netiek apskatīts izolēti, bet kopējā kontekstā, kā mainās vispārējā iekšējā ekonomiskā un politiskā situācija kopumā. Iespējams, ka šāds jautājums var tikt aizskarts, bet es nedomāju, ka tas varētu tikt šeit traktēts kaut kādā vairāk detalizētā veidā.

Man jautājums: kur varētu saņemt memoranda tekstu?

U.Osis: Memoranda teksts ir, ja nemaldos, Budžeta komisijā un Ekonomikas komisijā. Bet, ja nepieciešams, mēs šo memoranda tekstu varam jums iesniegt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs! Un gatavojas Preinberga kungs.

V.Eglājs: Šeit, pēc manām domām, ir sīks defekts teksta 1.lappusē – “aizņem līgumus”. Aizņēmēja kredītu maksimālā apjomā 80 ECU ar komitejas vadītās valūtas komisiju. Tur minēts – 80 ECU. Vai tur nav tehniskas kļūdas? Vai nevajag miljonu?

U.Osis: Jā, runa ir par 80 miljoniem ECU. Tā vajag rakstīt tekstā tomēr.

Tas ir latviešu tekstā. Iespējams, ka tulkojot tas ir izkritis.

V.Eglājs: Un tad man jautājums pēc būtības. Vai procenti par šo kredītu jāmaksā lielāki, nekā, teiksim, ir depozītu noguldījumi Šveices bankā? Ja ir lielāki, tad cik lielāki?

U.Osis: Šie kredītu procenti nav tiešā veidā saistīti ar depozītiem kādās konkrētās bankās, kādās konkrētās valstīs. Kredīti tiek aizņemti Starptautiskajā finansu tirgū. Parasti orientācija ir Londonas starpbanku likme. Un šī ir “peldoša” vai svārstīga likme. Šīs svārstības ir atsevišķiem banku depozītiem. Kredītu tirgū šī dinamika var būt diezgan atšķirīga. Kādreiz var būt augstāka, kādreiz var būt zemāka.

V.Eglājs: Es saprotu tā, ka procenti nav vis iepriekš noteikti, bet tādi, kādi būs tirgū tajā brīdī, kad tiek rēķināts. Tā es saprotu?

U.Osis: Tieši tā.

V.Eglājs: Otrs jautājums bija par to, vai, salīdzinot ar depozītu procentu Šveices bankā, procenti par kredītu būs jāmaksā trīsreiz vai piecreiz vairāk?

U.Osis: Nē, tik lielas atšķirības nevar būt. Rietumu kapitāla un finansu tirgus, protams, ir daudz stabilāks nekā Latvijas iekšējais naudas tirgus. Un šīs procentu svārstības, teiksim, gada laikā var būt, izņemot atsevišķus gadījumus, par kādiem diviem procentiem noteikti.

V.Eglājs: Un pēdējais jautājums. Vai, šo kredītu saņemot, līgums un tā noteikumi ierobežo iespēju ielikt Šveices bankā visu šo kredītu, saņemt procentus un lēnā garā pa daļām tos izvietot Latvijā?

U.Osis: Nē. Šis līgums tādas operācijas veikšanu principā neierobežo. Un es pat teiktu vairāk. Tā ir normāla prakse. Acīmredzot mēs arī šo ceļu iesim, kad ir uz laiku brīvie līdzekļi, kuri ir brīvi kaut vai tāpēc, ka šis kredīts vēl nav piešķirts uzņēmējiem un saimniecībām, vai arī tāpēc, ka tas atmaksāts jau atpakaļ un uzkrāts. Kādā konkrētā laika momentā tas vienkārši netiek izmantots. Šis kredīts varētu tikt investēts depozītos vai vērtspapīros, noguldījumos Latvijas iekšienē vai arī kādās ārvalstu bankās.

V.Eglājs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs! Un gatavojas Ozola kungs.

G.Preinbergs: Cienījamais Oša kungs, man ir tāda rakstura jautājums, kurš izskatītos tīri formāls. Ja mēs apskatāmies dziļāk, tad jautājums ir būtisks. Proti, jūs savā runā minējāt Ministru padomes lēmumu Nr.82, ja nemaldos, par ārvalstu sniegtās palīdzības realizāciju un šo komisiju. Protams, te arī ir uzrakstīts, ka šī komisija izvērtēs tehniskās humānās palīdzības programmu, projektus un tā tālāk, ka tā ir tiesīga patstāvīgi lemt jautājumus un tā tālāk. Pieminēta arī ekspertu komisija.

Bet vai jums nešķiet nedabiski, ka komisijā nav iekļauti cilvēki no tām tautsaimniecības nozarēm, kurām visbiežāk vajag un kurām visbiežāk nāk šī humānā palīdzība? Es runāju konkrēti par Labklājības ministriju. Tātad sociālās nodrošināšanas jautājumu, veselības aizsardzības, viss Lauksaimniecības ministrijas plašais darbības spektrs un, protams, Vides aizsardzības komiteja ar visām savām ekoloģiskajām problēmām. Kāpēc šajā komisijā no šīm tautsaimniecības nozarēm nav iekļauts neviens cilvēks?

U.Osis: No visām tautsaimniecības nozarēm, ieskaitot arī Vides aizsardzības komiteju, oficiāli pārstāvji piedalās komisijas darbā kā eksperti. Starp citu, gan no Vides aizsardzības komitejas, gan no Lauksaimniecības ministrijas mēs esam saņēmuši oficiālas vēstules, kur šie cilvēki ir ieteikti. Galvenā ideja, veidojot šo komisiju, lai komisijas pamatsastāvs tiktu veidots no to institūciju pārstāvjiem, kas ir neitrāli attiecībā pret konkrētām tautsaimniecības sfērām vai nozarēm, kam nebūtu tiešas ieinteresētības par šo kredītu sadali, lai nesāktos tāds process, ka mūsu lēmumu pieņemšana iestrēgtu. Diemžēl tāda negatīva pieredze mums ir bezgalīgos strīdos par to, kā dalīt un pārdalīt šos kredītus.

Tāda bija galvenā ideja, kādēļ šādā sastāvā šī komisija tika izveidota. Bet praksē, tīri no šādas komisijas darba pieredzes, es varu teikt, ka pamatā lēmumi tomēr tiek pieņemti uz konsensa pamata, tiek uzklausītas un ņemtas vērā visu nozaru pārstāvju domas.

G.Preinbergs: Cienījamais Oša kungs, jūs zināt, ka ekspertam šādās komisijās nav balsstiesību. Katrā komisijā, kas strādā, vienalga, kādā jomā, ir pieļaujamas kaut kādas kļūdas. Ja cilvēkiem nav balss­tiesību, kļūdu lielums katrā ziņā palielināsies. Varbūt tas atvieglinās formāli jautājumu risināšanu, ja nebūs, kas runā pretī, bet kļūdas būs daudz lielākas.

U.Osis: Mēs par to neesam pārliecināti, ka kļūdu būs vairāk, ja būs piešķirtas balsstiesības nozaru pārstāvjiem. Pieredze rāda, ka tieši nozaru ieinteresētības dēļ un, neslēpsim, lobisma rezultātā bieži vien tiek pieņemti pārsteidzīgi lēmumi tāpēc, ka ir nācis spiediens no kādas ieinteresētas puses. Mēs centīsimies tomēr maksimāli visu laiku kaut kādi sašaurināt ieinteresētību. Komisija nav valdība, kur lēmumi tiek pieņemti, balsojot par principiāliem jautājumiem. Mūsu pieeja tādēļ bija tieši šāda.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ozola kungs! Gatavojas Kides kungs.

I.Ozols: Cienījamais Oša kungs, aizpagājušajā nedēļā pēdējā Budžeta komisijas sēdē, kur jūs piedalījāties kopā ar mums, viens no dokumentiem, kuru mēs lūdzām iesniegt Apvienotajai budžeta komisijai un arī parlamentam, bija šīs, es teiktu, patiešām ārkārtējās komisijas, kura saucās valdības komisija ārvalstu sniegtās palīdzības realizācijai, valdības apstiprināts nolikums par tās funkcijām, jo šā paša valdības 82.lēmuma trijos punktos, it sevišķi 3.punktā, ir noteiktas ļoti plašas potenciālas pilnvaras patstāvīgi lemt jautājumus par kredītu piešķiršanu organizācijām un tā tālāk. līdz viena miljona dolāru apmēram. 22.februārī pieņemtajā Ministru padomes sēdes dokumentā par nosacījumiem G-24 kredītu finansēšanas organizācijām 3.sadaļā ir seši panti par valdības komisijas tiesībām. Kopā saliekot, tas absolūti neaptver šīs komisijas potenciālo darbības regulāciju. Atcerieties, kādas mums bija diskusijas par tirgus ekonomikas principu nodrošināšanu, par prioritāšu noteikšanu, par tiem, kuriem nedrīkst piešķirt kredītus! Mēs absolūti nekur neredzam atbildi uz tiem mūsu jautājumiem šajā komisijas sēdē. Mēs vienojāmies, ka tieši šinī valdības apstiprinātajā šīs komisijas nolikumā mēs saņemsim atbildi. Pašreiz es to neredzu. Varbūt jūs varat sniegt sīkāku informāciju?

U.Osis: Jā. Šīs komisijas funkcijas mēs esam paredzējuši pagaidu variantā – nosacījumos G-24 kredītu finansēšanas organizācijām, kas jums tika iesniegti, kas divās valdības sēdēs tika izskatīti un akceptēti. Pēdējā – 22.februārī. Dokuments atspoguļo šīs komisijas funkcijas. Te galvenā doma bija tāda: ja valdība un arī cienījamie deputāti akceptē šīs funkcijas un nosacījumus, tad tūlīt mēs, izmantojot šos divus dokumentus, valdības lēmumu un šos nosacījumus, izstrādājām arī nolikumu par valdības komisiju, kas būtībā detalizēs šos abus dokumentus. Pie šā jautājuma tiek strādāts. Mēs domājam, ja Augstākā padome akceptēs šo kredītu līgumu, to pabeigt burtiski tuvākajās trijās dienās. Pamatā tas jau ir gatavs.

I.Ozols: Tātad es saprotu, ka jūs vispirms liekat priekšā, lai mēs praktiski akceptējam līgumu, un pēc tam jūs tikai praktiski izstrādāsit nolikumu, ar ko tiks noteiktas šīs komisijas tiesības, pilnvaras, atbildība. Un mēs, apstiprinot līgumu, to nezināsim?

U.Osis: Tiesības, pilnvaras un atbildība, kā arī šo nosacījumu principi ir jau noteikti valdības lēmumā. Viss, par ko varētu būt runa, ka nolikumā varbūt būs detalizēta kārtība, kādā veidā darbojas, lūk, šī valdības komisija. Bet tas nekādā gadījumā nevar būt pretrunā ar manis minētajiem dokumentiem.

I.Ozols: Paldies par pirmo atbildi.

Otrs jautājums. Vai jūs neraksturotu, kāda loma ir paredzēta šā kredīta tālākās izpildes organizācijā Latvijas investīciju bankai?

U.Osis: Latvijas investīciju bankai nekādi īpaši nosacījumi atšķirībā no citām komercbankām netiek paredzēti. Vienkārši mēs varbūt vairākas reizes esam uzsvēruši, ka Latvijas investīciju banka varētu spēlēt, vismaz sākuma etapā, vienu no vadošajām, vienu no galvenajām lomām šo kredītu izmantošanas mehānismā. Ar tādu domu, ka profesionāli šī banka pašlaik ir vislabāk sagatavota atbilstoši starptautiskajām prasībām, profesionālajām prasībām, un tā visātrāk varbūt varētu realizēt šos kredītus. Tai ir zināma pieredze, tiesa gan, pagaidām vairāk teorētiska nekā praktiska. Tas bija vienīgais iemesls.

Bet būtībā nekādas īpašas vai formālas priekšrocības Latvijas investīciju bankai netiek noteiktas.

I.Ozols: Jūs tikko, Oša kungs, atbildot Preinberga kungam, teicāt, ka komisijas sastāvā jūs izvairījāties iekļaut pārstāvjus, kas ir jebkādā veidā ieinteresēti šā kredīta izmantošanā. Un tikko jūs apgalvojāt, ka praktiski kā viena no centrālajām izpildes institūcijām varētu būt investīciju banka. Tas ir zināmā pretrunā ar to, ka investīciju bankas prezidente ir šīs komisijas locekle. Tas ir pretrunā ar to, ko jūs tikko teicāt Preinberga kungam.

U.Osis: Formālā pretrunā tas ir, bet pēc būtības… Diemžēl mēs esam daudzkārt tikušies un diskutējuši ar komercbankām, to skaitā ar Latvijas investīciju banku. Un tām nav sevišķas ieinteresētības šos kredītus saņemt. Drīzāk tās pat ir norūpējušās, vai spēs šos kredītus izmantot. Komisijai pat nākas pierunāt un pierādīt, ka tiešām tas būtu izdevīgi. Tāpēc es nedomāju, ka viņi šeit varētu spēlēt komisijā pie balsošanas kādu lomu kā ieinteresēta persona. Bet mēs iekļaujam investīciju bankas prezidentu komisijas sastāvā no tīri profesionāla viedokļa, lai varētu pareizāk un racionālāk lemt šos jautājumus par kredītu izmantošanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kides kungs! Gatavojas Bojāra kungs. Emša kungs, jums bija jāpierakstās. Vēl ir ļoti daudz deputātu priekšā. Jūs varat būt tikai pēc četriem deputātiem. Es jūs pierakstīšu uzreiz.

E.Kide: Cienījamais Oša kungs! Vispārējos nosacījumos par G-24 kredīta piešķiršanu ir paredzēts, ka to pamatā izlietos enerģijas, izejvielu un Latvijas maksājumu bilances importa finansēšanai un tikai atsevišķos gadījumos tehnoloģiju iegādei. Tā ka visu uzņēmumu lielākā daļa, kuri nodarbojas ar energonesēju tirdzniecību, ir maksātne­spējīgi, vai tas nenovedīs jau iepriekš pie tā, ka šie maksātnespējīgie uzņēmumi nespēs nodrošināt kredīta atmaksāšanu? Kredītņēmēju kredītmaksātnespējas gadījumā valdība atmaksā gan kredītu procentus, gan arī pašu kredītu. Kā ir domāta šī atmaksa šo uzņēmumu maksātnespējas gadījumos?

U.Osis: Mēs esam paredzējuši nosacījumos kredītu piešķiršanas, kredītu finansēšanas organizācijām tādu virkni kritēriju, kas paredz, ka, pirmkārt, kredīti tiek piešķirti uz biznesa plānu un projektu pamata. Biznesa plānos tiek izvērtēts šo uzņēmumu finansiālais stāvoklis, iespēja izmantot kreditējamos importus no tīri tehnoloģiskā viedokļa. Tiek izvērtēts, vai šiem uzņēmumiem nav jau noliktavās uzkrājusies produkcija, ko viņi nevar realizēt. Un tikai, ņemot vērā šos kritērijus, šis kredīts tiks piešķirts.

Otrkārt, tā kā komercrisku pamatā uzņemas komercbankas, kuras atbildēs par kredītu atmaksāšanu vai neatmaksāšanu ar saviem aktīviem un savu kapitālu, tad komercbankas neies nekad uz nepārdomātu risku, kas būtu saistīts ar acīm redzamu kredīta ņēmēju uzņēmumu atmaksāšanas nespēju. Kaut gan (es jau savā ziņojumā teicu), protams, nevar izslēgt gadījumus, ka tomēr tādi uzņēmumi varētu parādīties, kas būtu maksātnespējīgi vai pat bankrotējuši.

E.Kide: Oša kungs, piemēram, “Latvijas gāze”, cik man zināms, ir parādā ārzemēm 1,8 miljardus. Un tomēr gāzes iegāde mums ir svarīga. Vai tad nav nekāda ceļa tomēr ar G-24 kredītu risināt? Vai netiks maksāts, lūk, šādiem uzņēmumiem, kam tomēr ir maksātnespēja jau pašlaik?

U.Osis: Tas netiek izslēgts. Lielu kredītu gadījumos, kā jūs minējāt, kur jautājums ir saistīts gan ar lielu kredītu, gan arī ar ļoti sarežģītu situāciju un lielu tautsaimniecisku nozīmību, šādi jautājumi tiks risināti valdības līmenī. Protams, tiks apsvērti visi faktori. Iespējams, ka ar šādiem kredītiem būs lielāks risks, nekā tas būtu pieļaujams, normālā situācijā piešķirot kredītus. Bet, no otras puses, šajā konkrētajā gadījumā ļoti liels risks ir arī tas: ja nebūs piešķirts kredīts un nesaņemsim gāzi, tad var rasties ļoti smaga situācija tautsaimniecībā. Sekas varētu būt daudz smagākas nekā šis risks.

E.Kide: Un otrs jautājums. Sakiet, lūdzu, vai no šiem G-24 kredītiem paredzēta arī zemnieku saimniecību finansēšana pavasarī naftas, tas ir, dīzeļdegvielas iegādei? Kāds ir tas mehānisms? Vai tiks novadīta šī nauda kādai monopolorganizācijai, kas naftu pirks un pārdos, vai tiks novadīta bankām, kur zemnieki varētu saņemt pēc līguma?

U.Osis: Attiecībā uz zemnieku saimniecībām mēs esam paredzējuši vairākus mehānismus. Pirmkārt, ar Latvijas Banku mēs esam vienojušies, ka kredīti tiks piešķirti arī tām bijušajām Latvijas Bankas nodaļām, kuras pašlaik darbojas rajonos un pagastos ārpus pilsētām un kuru klienti ir zemnieku saimniecības. Šinī gadījumā, protams, būs stingrāka Latvijas Bankas kontrole pār šīm nodaļām. Bet būs arī zināms atvieglināts mehānisms, kā šos kredītus piešķirt zemniekiem caur šīm banku nodaļām, lai zemnieki varētu šos kredītus saņemt tanī rajonā, kur viņi dzīvo un strādā. Tas attiecas uz kredītu tieši zemniekiem.

Arī par jūsu minēto monopolorganizāciju pašlaik ir jautājums. Mēs strādājam ar Lauksaimniecības ministriju, piemēram, par minerālmēslu iegādi caur “Agroķīmiju”. Mēs pašlaik kopīgi gatavojam biznesa plānu, cik liels kredīts ir vajadzīgs, kur tiks iepirkts, par kādām cenām, kā šie materiāli tiks izdalīti zemniekiem un kā tiks kredīts atpakaļ atmaksāts. Tā ka mēs būtībā esam gatavi izskatīt jebkuru variantu, lai atbalstītu zemnieku saimniecības gan attiecībā uz degvielu, gan citiem nepieciešamiem importa materiāliem un izejvielām.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs! Gatavojas Kurdjumova kungs.

J.Bojārs: Cik nu varēdams izpētījis pirmajā piegājienā šo līguma tekstu, es noskaidroju, ka tas ir tipisks tā sauktais diametrālais līgums, kad viena puse ir valsts, proti, mēs ar jums, un otra puse nav pat precīzi identificējama. Katrā ziņā tā nav valsts, bet banku struktūra. Bet es šeit redzu: kaut gan valsts ir suverēna, tā ir nostādīta stipri neizdevīgā stāvoklī, par ko es teikšu vēlāk.

Pirms tam es gribētu uzzināt sekojošo. Normālā starptautiskā līgumā, ja ir runa ar kritiskiem jautājumiem un ja var izcelties pretenziju precedenti, tādā gadījumā tiek skaidroti termini, kas ar ko tiek domāts. Tādējādi es gribētu no jums uzzināt, ko nozīmē šie termini 3.paragrāfa 1.punktā, lai noskaidrotu, kādas saistības mēs uzņemamies un kādu atbildību. Tur ir rakstīts tā: “nenodrošinātas”, “tiešas”, “bezierunu” un “vispārējas saistības”. Esiet tik laipns, katru no šiem vārdiem raksturojiet ar vienu, diviem teikumiem! Jo tas ir mūsu atbildības jautājums. Šī atbildība iestāsies, ja mēs laikā nenomaksāsim. Tātad, kas ir “nenodrošinātas”, kas ir “tiešas”, kas ir “bezierunu” un kas ir “vispārējas saistības”? Līguma tekstā par to nav ne vārda. Ko mēs maucam sev kaklā?

U.Osis: Es diemžēl neesmu jurists un nevarēšu jums paskaidrot precīzi juridiskās terminoloģijas viedokli terminoloģijas valodā, atbildot uz šiem jautājumiem. Bet šeit runa ir par to, ka Latvijai šis kredīts ir jāatmaksā pēc septiņiem gadiem. Viena summa pēc septiņiem gadiem, izmaksājot visa kredītu perioda laikā procentus. Un Latvijas valdība par to nes bezierunu atbildību. Otrkārt, ir arī papildu nosacījumi, kas ir formulēti memorandā un kas ir saistīti ar ekonomisko politiku, kas tiek realizēta Latvijā kopumā.

J.Bojārs: Nē, jūs acīmredzot nesaprotat, ko es jums jautāju. Jūs kā valsts (es nezinu, kas tur parakstīja to līgumu) esat parakstījušies zem dokumenta, kura ārkārtīgi būtiskas idejas jūs nevarat paskaidrot. Tas tādā vispārīgā līmenī, ja mēs runātu ar kādu uz ielas. Mēs uzņemamies, mēs apmaksāsim. Bet jūs redzat, ka te ir ļoti nežēlīgi vārdi un ļoti konkrēti.

Kas ir “nenodrošinātas saistības”? No viņu puses vai no mūsu puses? Kas ir “tiešas saistības”? Kas ir “bezierunu”? Ko nozīmē šīs “bezierunas”? Tātad mūs paņems aiz rīkles un teiks – nē, mēs darīsim tā, jūs taču parakstījāties zem tēzes “bezierunu”. Un izskaidrojuma šajā tekstā nav. Ir ļoti neuzmanīgi parakstīt tādus līgumus, ja jūs nezināt, kāds ir saturs. Un kas ir “vispārējas saistības”? Es tomēr gribētu dzirdēt precīzu atbildi. Ja jūs nevarat, tad mēs varam pārcelt šo jautājumu, padomāt visi kopā, pašķirstīt literatūru un nākamajā nedēļā turpināt. Tas ir ļoti nopietns jautājums.

U.Osis: Es neizslēdzu, ka to varētu darīt, bet varbūt, Bojāra kungs, mēs dažādās valodās runājam un jūs nesaprotat, ko es teicu. Vispārējās saistībās, es jau teicu, ir runa par memorandu, kas arī ir kā pielikums pie šā līguma. Bezierunu saistības (varbūt es nepareizi saprotu un jūs man to paskaidrosit vēlāk) ir tās saistības, ko mēs uzņemamies attiecībā uz šo te kredītu apmaksāšanas termiņiem gan procentu ziņā, gan arī apjomu ziņā. Par to es arī jau paskaidroju.

J.Bojārs: Jā. Es te gribu vēlreiz teikt, ka nopietnā starptautiskā līgumā puses ir ļoti uzmanīgas, it sevišķi naudas jautājumos. Un tāpēc sākumā vajag skaidrojumu terminiem, kuri nav skaidri un kuri pēc savas būtības ir ļoti nežēlīgi.

Tālāk, cik es saprotu no 4.paragrāfa, ja ne visbūtiskākais, katrā ziņā kredītu procents būs noteikts kontraktā. Tātad mēs dodam saistību, respektīvi, sankciju jums noslēgt… Respektīvi, mēs ratificējam šo līgumu. Bet kāds būs tas procents, kāds būs, respektīvi, uz visas valsts kakla, to jūs pēc tam parakstīsit un, protams, tur nekāda ratifikācija nav vajadzīga. Tā?

U.Osis: Jā, es jau iepriekš minēju, ka procents tiek piešķirts, ievērojot mainīgo vai “peldošo” likmi, kas ir starptautiskajā tirgū. Protams, vienmēr gan aizņēmējs, gan kreditors riskē gan procentu ziņā, gan valūtas kursa ziņā. Ar to mums ir jārēķinās. Tā ir vispārpieņemta prakse. Procenti var būt lielāki un var būt mazāki.

J.Bojārs: Tātad mēs rēķināmies ar to, ka mēs tagad sankcionējam to, kāds procents būs. To mēs nezinām.

Pēdējais jautājums jums. Pagaidiet, Godmaņa kungs, es nedziedu, varbūt jūs dziedat no vietas! Es runāju ļoti lēni, tādā, zināt, profesora valodā, kā es cenšos vienmēr auditorijā. Esiet tik laipns!

Tad man vēl pēdējais jautājums, kas, protams, būs ārkārtīgi vienkāršs. Pastāstiet mums tādā ļoti vienkāršā veidā, kā virzīsies šī nauda, kurā bankā! Jūs minējāt dažādus variantus. Varbūt tā nogulsies kaut kur Rietumu bankā? Un tad mēs no turienes ņemsim pamazām? Ir pilnīgi skaidrs, ka ar šo naudu pelnīs. Man pilnīgi nav skaidrs, kāpēc ar šo naudu nevar pelnīt valsts. Tātad jūs man parādiet, kā virzīsies šī nauda, no kādas bankas uz kuru! Ko jūs plānojat? Lai man būtu skaidrs, kas būs pelnītāji – valsts vai privātās struktūras.

U.Osis: Nē, ar šo naudu neviens neko nepelnīs, arī Rietumu puse nepelna. Eirokopiena, piešķirot šo kredītu, aizņemas starptautisko kredītu tirgū šo naudu par tādiem procentiem, kādi tur ir, un par tiem pašiem procentiem piešķir to Latvijai. Tātad kreditors šeit neko nepelna. Līdz ar to mums nav ne formālu, ne morālu tiesību arī šeit kaut ko pelnīt. Vienīgā runa var būt par to, ka mēs varam šo naudu, kas konkrētajā momentā netiek izmantota, noguldīt. Konkrēti to darīs Latvijas Banka, pēc komisijas apspriedes noguldot uz depozītiem ar tādiem procentiem, kādi mums ir jāatmaksā atpakaļ kreditoriem. Tātad mēs varam nopelnīt tikai šos procentus zināmā mērā, nosegt ar šo peļņu tos procentus, kas mums ir jāatmaksā tam kreditoram, šinī gadījumā – Eirokopienai.

J.Bojārs: Redziet, jūs tomēr pateicāt, ka šajā lietā būs komercbankas. Neviena komercbanka bez peļņas neko nedarīs. Tāpēc mani interesē tomēr precīzi zināt, caur kādām bankām virzīsies šī nauda, lai zinātu, kas pelnīs, kam tas ir izdevīgi.

U.Osis: Ja jūs uzmanīgi lasījāt šos kredītu piešķiršanas nosacījumus, tur ir speciāls punkts, kurā paskaidrots, tas ir, 3.sadaļas 8.apakšpunkts, kā veidojas procenti un kāds ir komercbanku procents, kura šos kredītus emitēs tālāk, refinansēs. Tas ir līdz 6 procentiem. Un pusprocents ir Latvijas Bankai. Tie ir izdevumi par kredītapkalpošanu. Un 6 procenti komercbankai šodienas ekonomiskajā situācijā, tas šeit ir jāatzīst, praktiski nenosedz viņu risku.

J.Bojārs: Paldies. Tātad pusprocents valsts bankai un 6 procenti komercbankai. Tas ir skaidrs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kurdjumova kungs! Gatavojas Karlsona kungs.

L.Kurdjumovs: Šeit rakstīts: “Latvijas investīciju banku saskaņā ar šo likumu dibina Latvijas Republikas Ministru padome.” Ko tas nozīmē? Dibina.

U.Osis: Es atvainojos, kuru dokumentu jūs citējat?

L.Kurdjumovs: Par investīciju banku.

U.Osis: Man šeit saka Ozola kungs priekšā, ka viens no nākamajiem jautājumiem būs Latvijas investīciju bankas dibināšanas likums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Karlsona kungs! Gatavojas Emša kungs.

J.Karlsons: Godātais Oša kungs, man nav ne mazāko šaubu par šā kredīta aizņēmuma līguma ratifikācijas nepieciešamību, bet mani interesē šā kredīta atgriešanas mehānisms un process. Vakar Budžeta komisijā tika apspriests viens jautājums par šo procentu sadalījumu. Man ir tāds jautājums, vai jūs nepiekristu šinī nolikumā noformulēt šo procentu sadalījumu drusku citādi, tas ir, Latvijas Bankai vēl klāt pie 0,5 procentiem pielikt 2 procentus no kredītbanku 6 procentiem, atstājot viņiem 4 procentus, un atdalīt šos 2 procentus no Latvijas Bankas izdevumiem par kredītapkalpošanu, izveidojot riska fondu valsts budžetam? Tas ir sakarā ar šo iespējamo uzņēmumu bankrotu, kā arī kredītbanku bankrotu un tā tālāk.

U.Osis: Principā tāds variants būtu apspriežams. Es šeit neesmu gatavs teikt ne “jā”, ne “nē”, jo es vienpersoniski nevaru pieņemt šādu lēmumu. Mums tas ir jāapspriež ar Latvijas Banku un jāpārrunā ar komercbankām. Bet es tādu variantu neizslēdzu. Tad mums ir jāparedz arī zināmi papildnosacījumi par kredīta ar risku sadalījumu: ja mēs komercbankām sadalām tos procentus, tad viņi argumentēs ar to: ja mēs ņemam nost procentus, tad ir jāpaņem arī kaut kāds procents no iespējamā riska. Tas varētu būt.

J.Karlsons: Jebkurā gadījumā komercbankām ir jāsaprot, ka šāda veida kredītu piešķiršana ir tik tiešām šo banku sistēmas izveidošanā pozitīvs moments pats par sevi. Un šie procenti varētu būt. Tikai ne peļņas procenti, bet tikai riska procenti. Šo riska procentu sadalījumu mērķtiecīgi acīmredzot varētu noteikt šī valdības komisija.

U.Osis: Jā, šeit ir tikai jautājums par tā saukto riska menedžmentu. Kur būtu efektīgāks šis riska menedžments – komercbankās vai kādās valdības struktūrās? Ja mēs sadalām šos procentus arī starp valdību un sadalām arī risku, tad es baidos, ka var rasties problēmas, kā nodrošināt šo riska menedžmentu. Tā kā tas būs sadalīts dažādās institūcijās, situācija var tikt apgrūtināta. Man “uz pirmo sitienu” liekas, ka šim priekšlikumam ir savas pozitīvās un savas negatīvās puses, bet, paldies, mēs katrā ziņā to izskatīsim.

J.Karlsons: Paldies. Jebkurā gadījumā šis risks var nonākt līdz valsts budžetam, un tanī gadījumā nekas netiek nosegts.

U.Osis: Taisnība.

J.Karlsons: Man ir otrs priekšlikums. Tas ir mazāk būtisks. Kredīta finansēšanas organizācijas nosacījumos 3.punktā ir, kā jau Ozola kungs uzdeva jautājumu, par investīciju banku. Tur ir pasvītrots, ka galvenokārt caur Latvijas investīciju banku. Es domāju, ka vārds “galvenokārt” ir jāsvītro, jo tas neko nenozīmē.

U.Osis: Mēs piekrītam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Emša kungs! Gatavojas Gulbja kungs.

I.Emsis: Mans jautājums būs par vidi un šo investīciju politiku, proti, kā varētu veicināt videi draudzīgu projektu kreditēšanu? Šeit es drusku gribu paskaidrot, kā es to domāju. Šobrīd šī situācija, kāda ir Latvijā, principā mani apmierina. Es gribu paskaidrot, kāpēc apmierina. Tāpēc, ka neviena ārvalstu banka, kas gatavojas kreditēt kādu projektu, nebrauc garām vides aizsardzības speciālistiem, ekspertiem un vienmēr ar mums konsultējas visos jautājumos. Bet, skatoties Ministru padomes 82. lēmumu par šo komisiju, man nelielas bažas rada tas apstāklis, ka vides aizsardzības intereses šajā koordinācijā netiek realizētas. Līdz ar to man ir jādarbojas caur ārvalstu bankām, nevis Latvijas iekšienē, kas izskatās nedaudz dīvaini no tādas mūsu iekšējās politikas jēdziena. Bet es piekrītu jums, ka nozaru ministriju pārstāvjiem nevajadzētu šeit būt, vismaz tiem, kas ir minēti pielikumā. Nevajadzētu būt lielāko kredītu saņēmējām, kuras ir, kā jūs pareizi teicāt, ieinteresētas. Bet vides aizsardzība nav konkrēti ieinteresēta. To interesē vienkārši vide un, proti, videi draudzīgs projekts. Kā varētu veicināt, uzlabot šo jautājumu, uzlabot šo koordināciju?

U.Osis: Ja es pareizi atceros, trešdien es saņēmu jūsu parakstītu vēstuli, ka ir iecelts oficiālais pārstāvis. Es domāju, ka sāksim strādāt un redzēsim. Ja radīsies kādas problēmas attiecībā uz vidi, varbūt tad mēs satiksimies un risināsim šos jautājumus. Ja nepieciešams, varbūt nāksim ar priekšlikumu izmainīt kaut ko valdības lēmumā vai izstrādāt kādu citu mehānismu. Bet mēs labi apzināmies, ka praktiski gandrīz neviens projekts, kas ir saistīts ar šiem kredītiem un kas būs saistīts ar ražošanu kaut kādā veidā, nevar tikt īstenots bez vides institūciju, Vides aizsardzības komitejas aktīvas līdzdalības.

I.Emsis: Un tad man viens jautājums sakarā ar to, ka 2.punktā jūs sakāt par šo ekspertu grupu, runājot šajā pašā 82.lēmumā, ka tas ir ļoti pareizi un ļoti labi. Bet nevienā citā punktā nav norādīts, ko šī grupa darīs. Respektīvi, mans piedāvājums būtu šīs grupas darbības sākumā radīt kādu dokumentu, kas parādītu, kādas ir šīs grupas pilnvaras un tiesības, jo tas šajā dokumentā nav parādīts. Respektīvi, grupa ir, bet, ko tā dara, nav. Tas pats par komisijām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Gulbja kungs! Ar to jautājumu uzdošana tiek izbeigta.

J.Gulbis: Cik es saprotu, tad jūs esat šīs valdības komisijas priekšsēdētājs?

U.Osis: Tas tā izriet no Ministru padomes lēmuma.

J.Gulbis: Jā. Mani interesē tas, kādā veidā valdības komisija kontrolēs komercbankas, vai tiešām tie 6 procenti, ko jūs tagad tik dāsni ļaujat viņiem nopelnīt, tiks ņemti no šiem naudas līdzekļiem? Vai nenotiks otrs variants, kad komercbankas laidīs apritē pavisam ar citiem procentiem šo kredītnaudu? Vai jums ir kāds mehānisms, kas to varēs kontrolēt?

U.Osis: Jā. Un tas mehānisms ir tas, ka ir paredzētas katru ceturksni komercbanku kredītkomiteju atskaites šai valdības komisijai rakstiskā veidā par kredītizmantošanas projektiem un biznesa plāniem, paturot, protams, arī komisijai un Finansu ministrijai tiesības nepieciešamības gadījumā pārbaudīt praksē uz vietas, kā tiek veikta šo kredītu izmantošana.

J.Gulbis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies Oša kungam par atbildēm uz jautājumiem.

U.Osis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Sāksim debates. Debatēs pirmais pierakstījies deputāts Eglājs, gatavojas deputāts Bojārs.

V.Eglājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Es domāju, ka mums ir tāda izvēle – ņemt kredītu vai neņemt kredītu. Ja mēs atsakāmies no kredīta, tad nekādas problēmas nerodas. Mēs dzīvi nesarežģījam, bet arī neuzlabojam.

Priekšsēdētājs: Eglāja kungs, mēģiniet kaut kādā veidā noregulēt mikrofonu, lai visi pārējie jūs dzirdētu!

V.Eglājs: Ja mēs ņemam kredītus, tad mums ir jābūt skaidrībā, ka mēs šos kredītus varēsim atdot. Atdot kredītus var, ja ir stingrs risinājums, kā saistīt šīs saistības, kā kārtot saistības, ko sacīja Bojāra kungs. Un pats primitīvākais risinājums, kad absolūti nedraud nekas, ir tāds. Paņemt kredītu, nolikt to Šveices bankā, kārtot maksājumus kredīta devējam, iesaistot kredīta depozīta procentus Šveices bankā, un pakāpeniski šajos septiņos gados nodeldēt šo kredītu līdz nullei, kārtojot maksājumus. Un tas būs pilnīgi tas pats variants, it kā kredīts mums nebūtu dots. Vienīgi tas, ka mums būs kaut kādi papīri jākārto, un viss. Matemātika saka – “nultais tuvinājums”. Tas faktiski ir tas pats, kas neņemt kredītu.

Bet ir iespēja saņemt kredītu. Mums tiek dota iespēja, ka mums vajag kredītu dabūt jebkurā laikā. Un šāda iespēja, protams, ļoti daudz dod. Priekš kam izmantot sarakstus? No spararatiem ārā enerģiju nedabū nemaz, tomēr tos izmanto. Enerģija vienā reizē uzkrājas spararatā, un tad, kad vajag, tā tiek atdota, bet no spararata, protams, enerģija ārā nenāk. Un tomēr tos izmanto un mehānismi darbojas. Teiksim, ir lielas preses. Spararats strādā tajā brīdī, kad vajag milzīgi lielu spēku, lai izcirstu, lai deformētu kloķvārpstu un visu ko. No spararata dabū enerģiju tieši tajā brīdī, kad vajag. Un šāda ārzemju kredīta iespēja mums tiek dota.

Ja mums katru reizi, kad vajadzēs, būs jāiet un jālūdzas, kurš tad mums dos? Tad, kad mums vajadzēs, mēs tieši varam nesaņemt šo kredītu. Un šādā veidā mēs varam… Tas būs mūsu ekonomikas spararats, kas ļaus ekonomiku palaist uz priekšu. Protams, var būt citas domas, var būt iedzītas deputātiem bailes, ka kredīts ir slikta lieta, jo ir pilna pasaule ar tādiem, kas slīgst visādās grūtībās, kam ir ārējie parādi, kas nevar nomaksāt procentus. Šeit mums ir jābūt striktai šai politikai. Galvenais ir kontrolēt, vai valdība kopā ar banku, kas būs kredīta turētāja, to racionāli izvietos.

Es domāju, ka Saeima būs tā, kas kontrolēs, ka tiešām strikti tiek realizēta gan visa šī kredīta izlietošanas programma, gan saistību kārtošana. Visbīstamākais ir, ja valsts nevar kārtot saistības ar ārpusi. Ja mēs tik tālu esam pierādījuši, ka mūsu valsts ir tik stabila, ka mums jau uzticas, tad jāizmanto šī uzticība, jo stabilitāte, kas dibinās uz bailēm, ir nestabila stabilitāte. Tikai tā stabilitāte, kas dibinās uz uzticību, ir stabila stabilitāte. Es aicinu tomēr balsot par šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs! Ja paspēs līdz pārtraukumam, tad nākamais ir Grūbes kungs.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, es vēlreiz gribu pateikt, ka šī ir tēma, ko es jau 12 gadus pasniedzu universitātē. Tās ir starptautiskās privāttiesības. Tāpēc es ļoti lielu uzmanību pievēršu šai terminoloģijas pusei, kas nebūt nav nebūtiski. Tāpēc es ļoti ātri skaršu šīs neuzmanības vai kļūdas, kuras es redzu šajā līgumā.

Pirmais. Es te redzu ļoti plaši izrakstītus aizņēmējpienākumus. Tas, no vienas puses, it kā būtu pareizi, jo mēs esam tie lūdzēji un mums tur jāstāv uz ceļiem. No otras puses, aizdevēja pienākumi tikpat kā nav minēti. Par to ir 1.paragrāfā, ka viņi mums iedos to naudiņu. Te ir ļoti gari un plaši aprakstīts, kas notiks, ja mēs nesamaksāsim laikā. Bet kas notiks, ja viņi tur kaut ko neizdarīs tā, kā vajag, vai neizsniegs mums to naudu, vai vēl par kaut kādiem novēlojumiem, vai laikā nepaņems pretī, par to nekas nav pateikts.

Tātad šeit nav sabalansētas abas puses, abu pušu tiesības un pienākumi, kuriem tomēr tādā starptautiskā līgumā ir jābūt stingri sabalansētiem.

Vēl es tomēr gribu teikt, ka visaugstākā mērā neuzmanīgi līgumā ir ierakstīti termini, par kuriem līguma parakstītājas puses nezina, ko tie nozīmē. Jūs varat paskatīties divus starptautiskos līgumus: divos it kā viena tipa starptautiskajos līgumos vai kontraktos dažādiem terminiem ir dažādi tulkojumi. Tāpēc nevaram būt tik neuzmanīgi un parakstīties zem teksta, kur ir rakstīts “nenodrošinātas”, “tiešas”, “bezierunu”, “vispārējas”. Obligāti būtu jābūt skaidrībai par šiem vārdiem! Ko tad mēs bez ierunām darīsim? Ko mēs darīsim bez ierunām vai varbūt viņi darīs bez ierunām? Tā ir ļoti liela juridiska neprecizitāte.

Tālāk. Tūlīt pārlecot uz līguma beigām, es pateikšu. Redziet, ko viņi tur ierakstījuši, kur notiks strīdu izskatīšana vajadzības gadījumā? Saskaņā ar līguma par Eiropas Ekonomiskās kopienas nodibināšanu 181.pantu… Nu, tas līgums būtu ļoti jauks, bet tur ir rakstīts tālāk… Eiropas Kopienas justīcijas tiesā. Atvainojiet, tā ir prasītāja tiesa, turpretī starptautiskajās privāttiesībās parasti tiesa notiek atbildētāja tiesā vai arī tiek veidota neatkarīga arbitrāža.

Atvainojiet, tas ir vispareizākais risinājums, ka viens arbitrs ir no atbildētāja puses, tātad – no mums, otrs ir no prasītāja puses, un trešais ir superarbitrs no neatkarīgas valsts. Tāpēc man rodas jautājums, kāpēc nav, piemēram, par arbitrāžas institūciju izvēlēta… Ja arī tā nav mūsu tiesa un ja arbitrāža netiek veidota tādā veidā, kā es teicu, kāpēc tādā gadījumā nav paņemta kāda neitrāla, kaut Stokholmas starptautiskā arbitrāža? Tā varētu būt vairāk vai mazāk neitrāla institūcija, ja jautājums skar tādas milzīgas naudas summas, par kurām tagad mums ir runa.

Tālāk. Kā jau es teicu, visā šajā lietā galvenais jautājums, protams, ir nevis šis līgums, bet kontrakti. Tātad līgums mums paver durvis, bet kontraktā būs tas būtiskākais iekšā, kas, ko, cik un par ko saņems. Un to mēs nesankcionējam.

Ja Oša kungs nevarēja nosaukt, kāds būs šā aizņēmuma procents, vismaz aptuvens procents, tas noteikti saasina uzmanību. Ja šajā līgumā kaut aptuveni būtu pateikts aizdevuma procents, tas radītu zināmu drošības izjūtu, un mēs zinātu, kādā cilpā mēs tādā gadījumā lienam iekšā.

Bet tagad ļoti būtisks jautājums, kuru aizskāra arī Eglāja kungs. Viņš tā arī neaizgāja līdz beigām, satraukts aizgāja pavisam prom. Vai mums vispār vajadzēja ņemt šo aizņēmumu? Ja taisnība ir mūsu Budžeta komisijas priekšsēdētājai, kas minēja tās summas, kuras mums tagad atrodas ārzemēs, Latvijas izcelsmes summas…

Pilnīgi nav skaidrs, kāpēc it nekas netiek darīts, lai dabūtu to naudu šurp, lai tā negulētu ārzemju bankās. Acīmredzot tai ir vai nu pelēka, vai melna izcelsme, vai arī negrib maksāt nodokļus par šīm summām, un tāpēc tā nauda tur ir noslēpusies. Es absolūti nesaprotu, kāpēc nav ieviesta nekāda valdības kontrole vispār pār naudas kustību pāri robežai.

Godmaņa kungs, tas uz jums attiecas un uz Repšes kungu! Kad mēs Repšes kungu nopratinājām šajā komisijā par vagonu lietu (es jums tā kā Dievs debesīs pateikšu), viņš visiem spēkiem pretojās, lai valsts banka uzņemtos jebkādu kontroli pār naudas kustību pāri robežai. Kur jūs esat redzējuši tādu valsti! Es lasīju pirms nedēļas lekcijas vienā no Merilendas štata universitātēm…

Starp citu, es tur pārliecinājos, ka valdība vispār sastāda nekvalitatīvus dokumentus. Es biju Lauksaimniecības ministrijā, un man parādīja to papīru, ko ir Ģēģers iesniedzis viņiem. Es tagad izlasīju to papīru un nospriedu, ka ne par velti viņu tur piekāva, jo tur vienā lapaspusē bija aptuveni 20 kļūdas. Amerikāņi varēja ļoti apvainoties, kā vispār tiek sagatavoti dokumenti. Vismaz korektūra, elementāra korektūra, lai nebūtu tādu kļūdu, ko es, nebūdams no sākuma līdz beigām angļu valodas speciālists, nevarētu atrast. Tātad tas ir par materiālu kvalitatīvo gatavošanu.

Ko es vēl gribēju teikt? Tātad Repše pretojās kategoriski pret jebkuru naudas summu fiksēšanu. Respektīvi, tā mums tagad ir, ka neviens nevar pateikt, cik naudas ir aizvests uz ārzemēm, kam tā nauda pieder un kā to dabūt atpakaļ, jo mēs nezinām, kur tā ir un kāpēc ir aizbraukusi. Nevienā pasaules valstī tā nav!

Amerikāņi man apstiprināja, ka no 10 tūkstošiem uz augšu skaidrā naudā jums ir ļoti gari un plaši jāskaidrojas, kāpēc to naudu vispār ņemt skaidrā naudā, kāda ir šīs naudas izcelsme un kur tā tiks izmantota, jo tā rīkojas mafija, tajā skaitā arī narkomafija.

No mums aizveda 50 miljonus, un visi šitā… Nē, nevienam neko nevajag skaidroties… Iekšlietu ministrs nav pārskaitījis naudu, muita nav pārskaitījusi. Neviens nevar izskaidrot, kāpēc nav pārskaitījuši šo naudu. Jūs varat iedomāties kaut ko tādu normālā civilizētā valstī? Tas ir pilnīgi neiespējami! Kā mēs varam organizēt vispār savu naudas politiku tādā gadījumā, ja mēs vispār nezinām, kā kustas nauda pār robežu! Jebkurā civilizētā valstī, šie bankas pārvedumi, nerunājot par fizisko naudu, tiek fiksēti centrālajā bankā, nauda aiziet tur, nauda atnāk no turienes. Tagad mums te pateikt precīzi neviens nevar, jo naudu ved fiziski čemodānos vai vagonos pāri robežai. Neviens neko precīzi nevar pateikt!

Tālāk. Man te ļoti patika, ka būs bankroti, kā Oša kungs pateica. Ja mēs nepaņemsim, būs bankroti. Jūs mani atvainojiet, bet kāpēc banka nerūpējas, kāpēc valsts banka nerūpējas par to, ka būs bankroti? Kas man to var pateikt?

Mani tur uzaicināja taisni Ekonomikas fakultāte, viņi pateica skaidri un gaiši, ka nekāda patstāvīga bankas politika nedrīkst būt un nevar būt. Centrālās bankas politikai jābūt orientētai uz materiālo ražošanu un biznesu. Un vairāk ne uz ko. Un nedrīkst būt nekāda patstāvīga bankas politika. Ir valsts intereses. Valsts intereses nav tikai šis stabilais rublis pret dolāru. Tās ir daudz plašākas. Pirmās un galvenās – lai strādātu materiālā ražošana, kas mums nestrādā. Un, pateicoties, lūk, šīm dažādajām ļoti jauki strādājošajām pusēm, tā ir skaisti nobraukusi aptuveni par 50 procentiem.

Redziet, tālāk Oša kungs teica, ka mēs esam atteikušies no administratīvās sadales. Tāpēc es arī viņam jautāju, lai pasaka precīzi, kā tā naudiņa virzīsies. Mēs jau esam ļoti dārgā valstī, tāpēc mani interesē, kas nopelnīs. Lai man būtu kāda skaidrība. Jo tagad, kad visās šajās antikorupcijas komisijās mēs sākam strādāt pie šiem jautājumiem, kas kur ir nopelnījis, mums ir ļoti lielas grūtības noskaidrot, kas un kur ir nopelnījis, kas ir dabūjis un ko par to sankciju. Labākajā gadījumā mums pasaka šīs summas, bet bieži vien atsakās liecināt tiesā. Lūk, tāda ir reālā situācija. Katram ir jāsaprot, ja runa ir par 300 miljoniem, cienījamie kungi, un ja tā nauda tiks noguldīta Rietumu bankā, tad jāsaprot pilnīgi kā reālistam: ja, pieņemsim, man būs tie 300 miljoni un es ar tiem rīkošos, tad man skries pakaļ vismaz 10 baņķieri, kas teiks: “Paklausies, Bojāra kungs, noguldi pie manis… es tev… mēs vienosimies…” Tāda ir skaidrība. Nevajag muļķot cilvēkus!

Tāpēc man rodas nākamais jautājums. Es neuzskatu visus apkārtējos par noziedzniekiem un tā tālāk, nekādā gadījumā, pat vairāk, es uzskatu, ka vairākums varbūt no aparāta locekļiem ir godīgi cilvēki. Bet tāpēc rodas vēl nākamais jautājums, kāpēc mēs kategoriski visu laiku atsakāmies no valsts komercbankas izveidošanas, kur šis “krējums” nosēstos mūsu valsts tukšajā budžetā? Kāpēc? Mums Oša kungs ļoti skaisti izskaidroja. Pusprocents valsts bankā, 6 procenti komercbankā. Kāpēc ne otrādi? Cienījamie kungi, kāpēc mums nav valsts komercbankas, kur mēs kāstu tos procentus valsts budžetā? Tas vēl nav viss, bet paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Nākamais varētu būt Grūbes kungs, bet viņam tad iznāk runāt astoņas minūtes. Ar mieru? Pēc pārtraukuma tad runās Kehra kungs.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi, es katrā ziņā nerunāšu profesoru valodā, tāpēc es runāšu ļoti īsi.

Tātad pirmais un galvenais jautājums. Man tomēr liekas, ka ir ļoti būtiski šajā lēmumā fiksēt, kādas šīs attiecības ir Latvijas Bankai un valdībai. Un tāpēc es tomēr piedāvātu autoriem padomāt par šā lēmuma 2.punktu, kurā būtu noteiktas saistības kā Latvijas Bankai, tā arī valdībai kopumā. Pretējā gadījumā, zinot bēdīgo pieredzi, ka Latvijas Banka daudzos gadījumos atsakās no pieņemtajiem lēmumiem vai arī tos strauji izmaina, es šeit redzu lielu bīstamību. Tāpēc arī Oša kungu es ļoti lūgtu padomāt par šādu 2.punkta formulējumu, kurā būtu arī likumdevēja noteiktas prasības Latvijas Bankai, lai tā šeit voluntāri neizmainītu savus lēmumus.

Otrs jautājums ir ļoti būtisks. Es gribētu par to arī pateikt, ka tas ir jautājums par šiem īpašumiem un saistībā ar īpašumiem. Tātad uz šo brīdi ir skaidrs, ka Latvijā nav īpašuma, kas būtu noformēts civilizēti, kā to prasa Eiropā.

Iepazīstoties tagad divu mēnešu laikā ar visām šīm problēmām, es esmu nonācis pie secinājuma, ka ar pašreizējo budžeta finansējumu, kas ir sagaidāms kā Zemes dienestam, tā arī zemesgrāmatām, praktiski šo īpašumu legalizēt vai, pareizāk sakot, reģistrēt var mazākais 15 gadu laikā. Tātad 15 gadi paies, līdz mēs nonāksim līdz reālam īpašumam! Tāpēc man būtu šeit tomēr priekšlikums Oša kungam padomāt, vai tomēr šajā gadījumā nebūtu iespējama zināma atkāpe no tā, kas ir runāts par eksportu, ka finansēt tikai no šā kredīta, ka šīm divām institūcijām, tas ir, Zemes dienestam un arī Zemesgrāmatām tomēr dot kredītu, jo budžetā naudas nav, par ko mēs varētu domāt arī un izmainīt likumdošanu.

Šeit tātad banku kredīts tiktu atmaksāts no honorāriem, jo visā pasaulē tomēr īpašuma ieguvēji maksā honorāru par īpašuma formēšanu. Tad mēs varētu šo kredītu atmaksāt. Tad arī praktiski šie īpašuma jautājumi virzītos daudz straujāk uz priekšu.

Arī Zviedrija un Dānija ir gatava mums palīdzēt tieši ar speciālistiem, bet mums nav naudas, lai praktiski iepirktu iekārtas. Un iekārtu jautājums ir ļoti būtisks šeit.

Es gribētu pateikt arī to, ka praktiski Lietuva ir iepazinusies ar tām izstrādnēm, kas šobrīd ir zemes projektam sadarbībā kā ar Zviedriju, tā arī ar Dāniju, aizbraukusi mājās un strauji noformējusi visu šo jautājumu. Praktiski šie Lietuvas dienesti, cik man ir zināms, ir saņēmuši nepieciešamo finansējumu. Tātad praktiski var teikt, ka Lietuva šajos īpašuma jautājumos mūs strauji apsteigs.

Es domāju, ka tas ir ļoti būtiski, jo tālākās investīcijas būs tieši saistītas ar to, cik sakārtots būs mūsu īpašums.

Vēl es gribētu pateikt, ka pašreiz mūs neapmierina tie piedāvājumi, kas izteikti par Pasaules bankas kredītu, jo tie reāli būs tikai labākajā gadījumā rudenī vai vēlu ziemā. Mēs būsim nokavējuši praktiski veselu gadu. Es ļoti lūgtu valdības pārstāvjus padomāt par šo lietu. Mēs varētu no savas puses sniegt nepieciešamos aprēķinus par nepieciešamajām iekārtām, un varbūt šo jautājumu varētu izlemt pozitīvi.

Es tāpēc arī lūgtu darba gaitā šo jautājumu ļoti pamatīgi izstudēt, jo bez civilizēta īpašuma mēs praktiski kredītus turpmāk saņemt nevarēsim.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka mēs varētu arī atļauties pārtraukumu divas minūtes agrāk. Pulksten 12.00 tad debatēs Kehra kungs. Pārtraukums līdz 12.00.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Nākamais debatēs runā Kehra kungs. Gatavojas Gulbja kungs.

O.Kehris: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Ekonomikas komisijas pēdējā sēde pagājušajā ceturtdienā izskatīja šo projektu un balsojot pieņēma lēmumu atbalstīt un akceptēt šā kredīta nepieciešamību. Tomēr es gribu teikt, ka komisija to pieņēma ar samērā grūtu sirdi šādu iemeslu dēļ. Nenoliedzami, ka kredīti Latvijai ir vajadzīgi. Tie ir vajadzīgi ražotājiem, tie ir vajadzīgi laukos, tie ir vajadzīgi tirgotājiem. Tomēr ar grūtu sirdi tas ir tādēļ, ka mums nav pārliecības, ka mūsu valdība spēs šos kredītus izlietot saimnieciski. Protams, kredīti ir aizņemšanās no nākotnes. Un kredīti par augstiem procentiem nozīmē nākotnē maksāt dubultu summu par šodienas problēmām.

Latvijas nacionālais kopprodukts pieļauj pašreizējā laikā Latvijas parādu starptautiskai finansu sabiedrībai ap 300 miljoniem dolāru. Ja mēs to pārrēķināsim uz vienu strādājošo, mēs saņemsim 200 dolāru, tas ir, pašreizējā brīdī apmēram 35 000 Latvijas rubļu. Tādējādi tas sastāda apmēram trešdaļu no strādājošā gada vidējā ienākuma. Mēs esam parādā pašreizējā laikā jau 70 miljonus dolāru. Un gatavojamies akceptēt. Mēs atbalstījām šos 80 miljonus. Tādējādi mēs būtu aizņēmušies jau pusi no iespējamiem “griestiem”.

Es atkārtoju, ka, protams, kredīti mums ir nepieciešami, tie ir nepieciešami mūsu ražotājiem, ir nepieciešami zemniekiem Latvijas lauku attīstībai un ir nepieciešami arī tirgotājiem. Tomēr šos kredītus var arī vienkārši apēst, var par kredītiem uzturēt neefektīvos valsts uzņēmumus, un var notikt arī tā, ka šie kredīti pārplūst uz ārzemju bankām, jo, vismaz pēc ekspertu vērtējuma, Krievijā tas ir noticis un notiek.

Ja mēs nedaudz pakavējamies vēl pie šiem ekspertu vērtējumiem, kas tiešām saka, ka no Latvijas nākusī nauda miljardos ir ārzemēs, tad, atbalstot kredītu ņemšanu, mums tomēr vajadzētu domāt par to, kāpēc šī nauda plūst prom no Latvijas un kāpēc ārzemju bankas ļoti nelabprāt dod mūsu uzņēmējiem naudu. Kāpēc mums ir vajadzīgs šādā veidā to darīt būtībā ar visas pasaules finansu sabiedrības akceptu? Atbilde ir ļoti vienkārša. Tāpēc, ka uzņēmējam radītā vide Latvijā ir neefektīva. Mums ir slikti nodokļu likumi. Mums nevirzās uz priekšu privatizācija. Mūsu valdība nespēj realizēt Latvijas ražotājiem atbilstošu šo eksporta politiku Latvijas interesēs. Ja viss ar šo lietu būtu kārtībā, tad mums nebūtu problēmu arī ar šiem kredītiem.

Bet jautājums ir par to, kā panākt šo vēlamo rezultātu? Kā panākt to, lai mehānisms strādātu, kā panākt to, lai šie kredīti tiktu ieguldīti nākotnē? Un vai to spēs izdarīt, lūk, šī valdība?

Mēs pusotru gadu nevarējām sagaidīt to, ka tiktu koordinēti kredīti un humānā palīdzība mūsu valstī. Pēc pusotra gada mēs 19.februārī sagaidījām šo lēmumu Nr.82. “Par ārvalstu sniegtās palīdzības realizāciju”. Manuprāt, tas ir ļoti labs lēmums. Pusotra gada par vēlu.

Protams, var arī runāt par tā nosaukumu. Vai kredīti būs pietiekami augstiem procentiem, vai tā ir tikai sniegtā palīdzība? Un var jautāt, kāpēc šis lēmums ir tik vēlu?

Tālāk varētu jautāt, kāpēc tomēr tiek noraidīts priekšlikums, ka ārzemju kredītu un humānās palīdzības atbildīgā koordinācija bija jāuzsāk nekavējoties jau daudz agrāk. Un par to būtu jāatbild valsts izveidotai Latvijas Republikas ārzemju kredītu un humānās palīdzības komisijai, kura, manuprāt, būtu jāvada Ministru padomes priekšsēdētājam un tā vietniekiem, kurā būtu jāietilpst finansu ministram un Latvijas Bankas prezidentam. Atkal es varu jautāt tikai to, kāpēc?

Tāpat mēs ļoti daudz runājam par to, ka jebkuras valsts atļaujas iesniegšanai, licenču vai priekšrocību izsniegšanai, kā arī naudas izlietošanai valsts vajadzībām ir jānotiek publiski, ļoti atklāti un konkurences apstākļos ar jau iepriekš zināmiem noteikumiem.

Tajā pašā laikā valdības ministrijas, kur ministri te atkāpjas, te atkal ir uz vietas, jau izdod licences zelta un dārgmetālu tirdzniecībai tā vietā, lai izšķirtu, vai tā ir valsts lieta vai arī šeit jau nav pieticis ar krāsainajiem metāliem. Atkal mēs varētu jautāt – kāpēc. Un ja mēs atlaižam ministrus tik ļoti vienkārši, tad kurš par to atbildēs? Vai par to visu atbildēs tikai Godmaņa kungs? Varbūt.

Un pēdējais. Ar kādiem, manuprāt, diviem nepieciešamiem nosacījumiem ir iespējams akceptēt šos kredītus? Vai šie kredīti tiešām ir nepieciešami Latvijas saimniecībai? Manuprāt, ir divi ļoti nepieciešami nosacījumi.

Pirmais no tiem ir, ka mums ir jāpanāk, ka tiek ierobežotas nozaru ministriju un vispirms Rūpniecības ministrijas ambīcijas uz šiem kredītiem. Ja mēs pieļausim to, ka šie kredīti nonāks neefektīvi vadītu uzņēmumu rīcībā, kuriem ir izveidota neefektīva ražošanas vadība un pārvalde, tādā gadījumā mēs paši maksāsim un nākamās paaudzes turpinās apmaksāt šos nodokļus. Mūsu uzņēmumos ir vairāk vai mazāk labs darbaspēks. Tas ir izvietots vairāk vai mazāk labās vietās, un dažkārt pat par tehnoloģiju varētu runāt. Bet, ja gribēs lemt par šiem kredītiem tas pārvaldes aparāts, ja viņi izmantos šeit savu spiedienu… Ja valdība un šis ieliktais mehānisms, manuprāt, nerada pietiekamas garantijas, tādā gadījumā šeit pastāv diezgan liela bīstamība. Tādējādi, manuprāt, būtu ļoti svarīgi Rūpniecības ministrijas vadībai un tur valdošajai filozofijai saprast, ka šie kredīti nedrīkst nonākt neefektīvajiem uzņēmumiem, lai to lemtu tā administrācija, kura ir novedusi šos uzņēmumus līdz to pašreizējam stāvoklim.

Un otrs moments ir visa šā procesa caurspīdība. Mums ir jāredz katrs solis, ne tikai mums, bet, es domāju, arī Latvijas sabiedrībai, kā tālāk virzīsies šo kredītu darbība. Manuprāt, labs piemērs bija tas, kā šo darbu Vita Tērauda bija uzsākusi Ārlietu ministrijā, kur deputātiem komisijās bija izsmeļoši pieejami visi komisijas sēžu protokoli. Lai panāktu šo caurspīdīgumu, manuprāt, būtu daudz labāk “Valdības Vēstnesī” drukāt nevis politiķu fotogrāfijas, bet pilnā apjomā tur būtu jāpublicē šo sēžu protokoli un ir jābūt pilnīgi caurspīdīgai pieejai šim procesam. Pašreizējā brīdī šeit es varu redzēt šo garantu, šo kredītu arī atdošanai, jo, protams, nevajadzētu steigties ar šo kredītu izsniegšanu. Var izsniegt pirmos kredītus un pēc tam mācīties no tām kļūdām, kas būs. Un nevis jau līdz šīs valdības beigām izlietot visus šos kredītus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Gulbja kungs! Un gatavojas Ozola kungs.

J.Gulbis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Mēs esam šodien nopietnas dilemmas priekšā. Vērojot to, kas notiek Latvijā kopš tā brīža, kad mēs kļuvām saimnieki mūsu valsts saimniecībā, kura praktiski simtprocentīgi atradās valsts rokās, mēs nesam pilnīgu atbildību par šīs mantas apsaimniekošanu. Mēs arī labi redzam, kā šī manta tiek izsaimniekota.

Mums, protams, ir ļoti grūti pašreiz paskatīties, kas valstī notiek. Mēs redzam, kādi mehānismi tiek pielietoti atsevišķu valsts uzņēmumu izlaupīšanā un kā tos iznīcina. Bet mums ļoti grūti ir tagad paskatīties, ka tas pats notiek ar visu valsti. Tie paši mehānismi tiek pielietoti pašreiz visas valsts kopējā summā. Tādi paši paņēmieni tiek izmantoti, lai kopējo valsts īpašumu izlaupītu.

Mums nav šodien nekādas atbildības par to, ka valsts uzņēmumu līdzekļi atrodas komercbankās. Mums nav nekādas kontroles. Nekas netika darīts, lai šīs lielās summas tiktu noguldītas citās valstīs. Un šodien mums piedāvā interesantu variantu. No mūsu uz ārzemēm pārpumpētiem līdzekļiem mums liek priekšā par 7 procentiem saņemt tos atpakaļ. Kreitusa kungs, šeit uzstājoties, piedāvāja 6 procentus. Tagad mēs varēsim par 7 procentiem šīs summas saņemt atpakaļ.

Ja katrs šeit sēdošais mazliet par šiem jautājumiem padomās, tad man ir ļoti tuva tā doma, ko Eglāja kungs šeit izteica. Vai ir jēga vispār pašreizējā brīdī akceptēt šādu darījumu? Tā vai citādi, bet par to parlamentam vajadzēs savas tautas priekšā agri vai vēlu atbildēt. Tā ir mana dziļa pārliecība.

Es jau sen vairs neticu tādiem sludinājumiem kā vienkāršiem kailiem apgalvojumiem, ka nedrīkst tos līdzekļus tur izlietot vai citur. Tā ir vienkārši tāda tukša runāšana. Parlaments nav radījis likumdošanas mehānismu, lai par šādu izsaimniekošanu valdība atbildētu parlamenta vai tautas priekšā. Un tāpēc šodien bez šāda mehānisma uzticēt vēl šo summu, kas ir faktiski maksimāli iespējama, ko varētu tauta vispār aizņemties kredīta veidā… Mēs praktiski nākamo Saeimu nostādām bezizejas stāvoklī. Nav nekādas garantijas, ka šis aizdevums tiks mērķtiecīgi izmantots.

Es tikpat nopietni gribētu pievērst uzmanību tām domām, kādas jau no šīs pašas tribīnes tika izteiktas, kā dalīs tos procentus par šo kredīta izlietošanu Latvijā. Pat valdībai savā starpā nebija vienotības. No sākuma bija runa, cik būs valsts bankai procentu, cik būs komercbankām. Beigās ir aizgājis maksimums komercbankām. Kad es jautāju, kā tas tiks kontrolēts, Oša kunga atbilde mani galīgi nepārliecināja, ka šī kontrole vispār ir iespējama.

Un tāpēc es domāju, ka mums ir ļoti labi jāpadomā par to, kas šeit notiek. Es vēl gribētu pateikt arī to, ka šajās dienās pievēršam uzmanību, kā tiek budžeta projektā ieplānotas tās summas, kuras izlietos. Tur ir ļoti interesanti mehānismi par valsts aparāta darbiniekiem, kas to darbiņu, kas viņam jādara kā ierēdnim, sev ieplāno budžetā kā zinātniskos pētījumus. Es ļoti nopietni iesaku visām komisijām iedziļināties šajās lietās. Paskatieties, kā individuāli valsts ierēdnis sev ieliek zinātniskajos pētījumos līdzekļus un kā tie tiks izlietoti, apmaksājot to, kas viņam valsts darbā jādara! Tādu nekaunību pat agrāk neatļāvās. Bet tagad to daudzos gadījumos nosauc par zinātniskajiem pētījumiem.

Un zinātniekiem vienkārši pateikts, ka naudiņas nav. Redziet, viņi neviens praktiski nezina, kas tur notiek, jo šo sarakstu atšifrējumus praktiski lielākā daļa (es esmu pārliecināts, ka arī deputāti) nav skatījuši. Bet vajadzētu paskatīties!

Es gribētu pateikt, ka pie šāda mehānisma man neceļas roka balsot par šādu kredītu un to akceptēt. Katram deputātam ir sava sirdsapziņa, protams, un katrs arī pieņems savu lēmumu patstāvīgi. Es domāju, ka vienreiz vajadzētu arī atvadīties no pūļa ietekmes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs! Freimaņa kungs uzstāsies par procedūru.

J.Freimanis: Jautājums attiecas uz jums, Krastiņa kungs. Sakiet, vai jūsu kompetencē varētu ietilpt lūgt referentus runāt par lietu un beigās izteikt “par” vai “pret” konkrēti? Jo mēs līdz šim esam lielākoties dzirdējuši vispārēju politisku pļāpāšanu. Ja jūsu kompetencē tas neietilpst, tādā gadījumā es oficiāli ierosinu pārtraukt debates.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas ietilpst manā kompetencē. Bet diemžēl neviens no runātājiem klaji nerunāja par kaut ko citu. Vismaz trīs reizes tika minēts šis kredīts. Tā ka visi ir runājuši par kredītu. Un viņu kompetencē ir teikt, vai ir “pret” vai nav “pret”?

Tā kā jūs ierosinājāt pārtraukt debates, es gribētu konsultēties un informēt plenārsēdi, ka vēl tagad Ozola kungs runās, kas jau ir pieteikts, vēl ir pieteicies Klausa kungs no Latvijas Bankas, un noslēdz debates Godmaņa kungs. Es domāju, ka mums obligāti jānoklausās. Es domāju, varbūt pēc tam mēs vēlreiz lemsim par to – pārtraukt vai nepārtraukt debates. Freimaņa kungs piekrīt.

Lūdzu, Ozola kungs! Gatavojas Klausa kungs.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Mums ir iespēja lemt, vai ratificēt šo līgumu vai ne. Jā vai nē. Es personīgi esmu noteikti par šā līguma ratifikāciju, jo mums ir vajadzīgs šis kredīts. Šis kredīts ir vajadzīgs mūsu tautsaimniecības atveseļošanai, lai būtu asinis mūsu ekonomikai.

Bet tajā pašā laikā es arī domāju par to, ka šo kredītu vajadzēs atmaksāt un ka vajadzēs atmaksāt ne šīs paaudzes parlamentam, bet nākamo paaudžu parlamentiem. Pie šā jautājuma es gribētu arī galvenokārt nedaudz pakavēties un padalīties ar jums savās pārdomās.

Mēs pašreizējā mirklī, ratificējot šo līgumu vai izpildot visas saistības, saņemsim šo kredītu. Bet kas notiks tālāk? Kā praktiski ir iestrādāta mūsu iesniegtajos dokumentos šā kredīta izlietošanas apsaimniekošana un šā apsaimniekošanas procesa parlamentārā uzraudzība? Es teiktu – absolūti nekādi. Pēc šā līguma ratifikācijas mūsu funkcijas, parlamenta funkcijas kā tādas ir izbeigušās. Pat šodien, kad es lūdzu Oša kungu komentēt, kāpēc vēl joprojām mēs neredzam konkrētās valdības komisijas funkcijas konkrētā, ar valdības lēmumu apstiprinātā dokumentā, tad saņēmām atbildi, ka lemšot par šo jautājumu pēc tam, ja būsim ratificējuši.

Piedodiet, tas nav nopietni. Tas patiešām nav nopietni. Ja mēs uzņemamies tādu atbildību savas valsts un tautas priekšā, tad, piedodiet, mums jāuzņemas atbildība arī par to, kā šie līdzekļi tiek apsaimniekoti, lai šie līdzekļi patiešām būtu parlamentārās kontroles un uzraudzības redzeslokā un lai tie ne tikai atpelnītu, mehāniski strādājot bankas apritē vai kādās komercstruktūrās, bet lai arī atveseļotu mūsu tautsaimniecību, mūsu ekonomiku. Lai mēs varētu atmaksāt un lai mēs varētu attīstīt savu ekonomiku, lai praktiski tas attīstītu valsti kopumā.

Par nožēlošanu, man ir jāatvainojas, ja es varbūt kaut ko neesmu pamanījis, bet es neesmu saņēmis no valdības puses atbildi uz šo jautājumu. Faktiski šo jautājumu mēs atstājam tikai un vienīgi valdības tālākai lemšanai un risinājumiem.

Man ir konkrēts priekšlikums. Es negribu aizkavēt jūsu uzmanību, bet mums tomēr ir valdības lēmuma projektā jāizdara nelielas izmaiņas. Atstājot šo pirmo jau fiksēto pantu, mums vēl ir jāiestrādā divas mazas normiņas, kā nereti mēdz teikt, ar kurām mēs praktiski noteiktu, pirmkārt, ka valdībai ir jāiesniedz Augstākajai padomei konkrēts lēmuma projekts par šīs valdības izveidotās komisijas funkcijām.

Es minēšu, kādu iemeslu dēļ es uz to pastāvu. Tāpēc, ka ir pazudis Oša kunga mūsu Budžeta komisijas sēdē teiktais, ka kredītu izlietošanas kritēriji kā tādi netiks administratīvi ne ar kādas komisijas valdības institūcijas palīdzību diktēti, bet to regulēs tirgus.

Pašreizējā mirklī, jūs atvainojiet, es šos principus nesaskatu. Es nesaskatu svētāko tirgus ekonomikas principu realizāciju – konkurenci. Tas ir pirmais. Un otrais – es tomēr gribētu, lai būtu iestrādāta norma, kas uzdotu attiecīgajai parlamenta institūcijai (par to mums atsevišķi būtu jādiskutē) veikt regulāru kontroli un uzraudzīt šo kredītu apsaim­niekošanu. Lai mēs varētu teikt tieši tāpat, kā pašreiz mēs strādājam, sakārtot savu valsts budžetu, nodot mūsu pēcnācējiem un Saeimai to sakārtotu, kontrolējamu. Un es teiktu tā, lai mums nebūtu jāsarkst par to. Tieši tāpat es arī vēlētos nodot šo kredītu tiesiski un parlamentāri aizsargātu, lai man nebūtu jāsarkst nākamo parlamentu priekšā un arī savu bērnu priekšā, kuriem būs jāatmaksā. Es atļaušos atgādināt (tā jau Godmaņa kungs atbildēja uz manu jautājumu iepriekšējā reizē), ka ir ļoti stingri noteikts, ka neatmaksas gadījumā tiek apķīlāti mūsu pamatfondi, sākot ar kuģiem ārzemju ostās, mūsu zaļais zelts. Tāpēc šim apmaksas garantam ir jābūt iestrādātam lēmuma projektā un mums ir konsekventi savu pilnvaru laikā tas jākontrolē, jārealizē un jānodod nākamajai Saeimai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Klausa kungs! Gatavojas noslēgt debates Godmaņa kungs.

A.Klauss, Latvijas Bankas prezidenta padomnieks: Godājamie deputāti! Latvijai ir dota iespēja izmantot 80 miljonu ECU kredītu ražošanas attīstībai. Mums būtībā nav izvēles. Mums šis kredīts ir jāpieņem. Ir valstis, kurām pašām ir savi ietaupījumi, kā, piemēram, Vācijai, Japānai un citām industriāli attīstītām valstīm, kam ir savi ietaupījumi, ko tās savās ražotnēs var ieguldīt. Un tas būtībā ir vienīgais īstais pareizais ceļš.

Latvijai diemžēl šobrīd vēl šādu ietaupījumu nav. Un varbūt vēl arī ļoti ilgi nebūs. Tādēļ mums pagaidām vienīgā iespēja, praktiskā iespēja, ir aizņēmums. Tomēr pastāv viena cita alternatīva. Ja mēs to gribam pieņemt par alternatīvu. Tas ir, no piedāvātā kredīta atteikties. Bet tad mums būs vēl ilgi, ilgi jāturpina dzīvot nabadzībā. Un vai mēs tiešām vēlamies izvēlēties šo nabadzības alternatīvu? Es šaubos un es arī personīgi to nevēlētos. Katrā biznesa pasākumā ir risks. Arī, protams, ar šo aizņēmumu pastāv risks. Bet bez riska nevar vinnēt.

Savā un Latvijas Bankas vārdā atbalstu un lūdzu šā kredīta ratificēšanu Latvijas nākotnes labā. Un piedāvāju savu personīgo profesionālo pieredzi šā kredīta pareizā un nodrošinātā izmantošanā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Valdībā ļoti ilgi un strīdīgi tika diskutēts jautājums, it sevišķi par G-24 kredīta finansēšanas organizācijas nosacījumiem. Ļoti ilgu un ļoti dziļu strīdu rezultātā tapa šis dokuments. Un es gribētu izteikt šeit vairākas savas domas no sākuma vispārēji.

Te izskanēja tāda doma, ka valdībai pārmet, ka valdība vispār cenšas parlamentu pārliecināt šo kredītu ņemt. Valdība varētu izvēlēties arī otru ceļu (jo nākamā valdība veidosies samērā drīz) – neņemt šo kredītu vispār un līdz ar to faktiski nedarīt neko. Nedarīt neko, nekādu atbildību neuzņemties. Tas mums būtu daudz izdevīgāk, nekā, cienījamie deputāti, kā Gulbja kungs apgalvo, ka mēs velkam, tā teikt, parādu nastā iekšā parlamenta atbildību un arī visu atbildību uz tautas pleciem.

Bet ir tāds laiks, ir laika limits. Un šis laika limits ir ļoti šaurs. Kad var ņemt kredītus? Un kad dod šos kredītus? Ja ļoti rūpīgi izlasa memorandu, tad sākumā runa ir par pirmo porciju, tikai par 40 miljoniem ECU. Otrā porcija – otrie 40 miljoni – tiek saņemti pēc tam, kad, pirmkārt, ir parakstīts kārtējais nodomu vienošanās protokols ar Starptautisko valūtas fondu, ka politika un ekonomika Latvijā, inflācijas līmenis, pārējie raksturojošie lielumi ir tādi, kas apmierina valūtas fonda nosacījumus. Šeit ir viennozīmīga saite starp G-24 un Valūtas fondu.

Nākamais. G-24 puses ļoti rūpīgi seko bankas stāvoklim, bankas finansiālajam stāvoklim, cik ir rezervju bankai internacionālajās naudas vienībās, otrs – cik ir parāds dots valdībai, trešais – cik ir ņemti vēl kādi citi kredīti, tā sauktie nekoncesuālie kredīti. Un tur vēl ir vismaz pieci punkti, kur var izlasīt, cik rūpīgi kredītu devējs skatās, vai attiecīgā ekonomiskā politika tiek realizēta, vai kredītu aizņemšanās brīdī tā vispār ir spēkā. Ja nav spēkā, tad otros 40 miljonus nesaņemam vispār.

Nākamais. Šeit tiek runāts par to, ka it kā viss tiek risināts par sliktu aizņēmējam. Respektīvi, par sliktu aizņēmējam un par labu aizdevējam. Un kur ir garantija, ka aizdevējs ir pietiekami alternatīva organizācija, kam var uzcitēties! Es nezinu, es domāju, ka vismaz profesora līmenī jāsaprot, ka G-24 ir G-24. Tās ir vadošās 24 valstis pasaulē. Un pats nosaukums šeit ir absolūts garants. Šeit par diskusiju par kaut kādu bilaterālu kredītu, kuru mēs saņemtu no kaut kādas valsts, kaut kādas valdības vai institūcijas, par kuras stabilitāti būtu ilgi un dikti jāspriedelē.

Visas Austrumeiropas valstis ir izgājušas cauri šai procedūrai, un neviena Austrumeiropas valsts no šiem kredītiem nav atteikusies, to skaitā Polija. Tā ka šeit definīcija ir viennozīmīga, un šeit nevajadzētu spriedelēt par to, vai tas būtu jāskata Stokholmas tiesā vai citur. Ir noteikta kārtība, kā strīdi pie G-24 kredīta aizdošanas tiek izskatīti. Tie tiek skatīti Parīzes klubā, un tas ir ne tik daudz juridisks, cik ekonomisks jautājums. Diemžēl daudzi tanī Parīzes klubā ir jau sēdējuši. Mums ir jāpanāk tas, lai mēs tur nesēdētu. Tāpēc arī tik ļoti uzmanīgi šeit ir vairākas normas ieliktas iekšā. Es brīnos, ka tam nepievērš uzmanību.

Piemēram, nosacījumos. Te ir rakstīts: “Kredīta piešķiršanas termiņš atsevišķiem kredīta pieprasījumiem ir divi gadi.” Tā ir piecu gadu rezerve, jo faktiski aizdošanas termiņš ir septiņi gadi. Bet zināmai kredītu daļai, lielākajai daļai īstermiņa kredītu laiks – divi gadi. Tā jau ir rezerve. Ja divos gados neatdod, tad sākas problēmas. Iekšējā mūsu aizsardzība. Vēl pieci gadi paliek rezervē.

Nākamais. Vai mēs esam kredīta spējīgi vai neesam? Nupat saņēmu no Statistikas komitejas mūsu bilanci – ārējās tirdzniecības bilanci. Mūsu ārējās tirdzniecības bilance ar dolāru zonu ir pozitīva. Tas nozīmē, lai cik tas jocīgi arī būtu… Protams, tur ir iekšā daļa Rīgas ostas acīmredzot, jo pietiekami lielu daudzumu tur sastāda naftas produkti un arī metāli. Un tomēr, ja paskatās, varam iepazīstināt deputātus ar mūsu tirdzniecisko bilanci. To mēs izdarīsim. Tā ir pozitīva. Tā ir pozitīva arī kopumā.

Neskatoties uz to, ka mums ir kritums ražošanā, tirdzniecības bilance ir pozitīva. Un tas dod zināmu pamatu tam, ka mēs esam kredītspējīgi.

Nākamais. Cienījamie deputāti! Ja jūs aplūkojat budžeta projektu, tad redzat, ka Budžeta projektā investīcijām paredzēti tikai 1,7 procenti. Iespējams, ka, izskatot izdevumu daļu, nāksies varbūt pat tos vēl samazināt, kas jau vispār ir zem katras līnijas. 1,7 procenti budžetā ir investīciju daļa un 55,51 procents ir sociālā daļa. Tātad, no kurienes ņemt naudu, lai atdzīvinātu tiešām, lūk, šo situāciju tautas saimniecībā?

Iekšējais aizņēmums, obligāciju izlaišana, kas būtu alternatīva, patlaban ir problemātiska, jo tad jau, kā finansu ministrs paskaidroja, tas tika darīts un netika akceptēts pietiekamā līmenī no tiem, kas ņēma šīs obligācijas. Tāpēc es uzskatu, ka šis jautājums ir ļoti apspriežams. Parlaments tāpat kā valdība uzņemas milzīgu atbildību par to.

Kur ir mūsu varbūt drošības varianti? Pirmkārt, mums ir investīciju banka ar vislabāko kredītu portfeli. Tas ir viens. Te ir runa par struktūrpolitiku, runa par to, kur mums vajadzētu ieguldīt naudu. Ir jābūt pilnīgai skaidrībai, ka naudu nāksies tomēr ieguldīt tur, kur to atmaksā atpakaļ. Te nevajadzētu sevi lolot ar situācijām, ka varētu ieguldīt naudu tādā situācijā, ka mēs neapmaksājam. Tas nozīmē, acīmredzot vajadzēs ieguldīt mežos, vajadzēs ieguldīt lauku pārstrādes organizācijās, vajadzēs ieguldīt faktiski privātajā un vidējā sektorā, kur ir runa par mūsu zivsaimniecību, par jūras lietām. Tie visi ir struktūrpolitikas jautājumi, kurus var risināt arī caur investīciju banku. Bet kāpēc ne tikai investīciju banka? Kāpēc komercbankas? Tāpēc, ka mums ir jāmācās tāda lieta kā kredītu tirgus. Mums nav kredītu tirgus līdz šim bijis. Mums nav likuma par kredītu, un tāpēc ir jāuzzied visiem ziediem. Ir jābūt arī komercbankām klāt.

Mēs valdībā no sākuma gribējām noteikt striktu procentu: 70 procentus investīciju bankai un tikai 30 procentus komercbankām. Tomēr mēs no tā atteicāmies, bet paturējām vārdu “galvenokārt”. Un šo “galvenokārt” mēs šeit izsvītrot ārā negribētu. Jautājums ir, cik investīciju banka spēs attiecīgi. Un man šeit arī ir dokuments, cik ļoti spēcīgi nosacījumi ir investīciju bankai, lai varētu paņemt kredītu. Ir jāiemaksā vispirms zināma summa. Ja arī neņem projektu pretī, to summu atpakaļ nedabū. Ir jāiemaksā otra summa, un 1,5 procenti no kopējā projekta vispār ņem šī banka. Un pēc tam procentu maksā par katru dienu, ko neizpilda, un tā tālāk.

Tālāk jautājums, ko šeit vairāk aizskāra, ir procentu sadalījums. Jā, tā tas ir. Mēs nevaram saņemt šo kredītu, apejot valsts banku. Un tas ir normāli. Pasaules G-24 un arī visi citi pastāv uz to, ka kredītam obligāti ir jābūt valsts bankā deponētam. Te nevar būt varianta, ka mēs varētu paņemt kredītu un deponēt to uzreiz Šveices bankā. Nevar to ar darīt. Valsts banka ir valsts sastāvdaļa, un no tā izriet G-24 variants: ja kredīts netiek uzreiz izmantots un ja mēs nespējam pietiekami solīdi aplūkot, vai šis kredīts tiek uzreiz, 40 miljonus mēs varam iztērēt, tas ir variants tiešām, ko šeit teica Oša kungs, ka var to noguldīt depozītā un katrā ziņā nepazaudēt šo naudu, lai varētu nomaksāt kredīta procentus.

Tālāk te diemžēl netika pateikts skaidri un gaiši, par kādiem procentiem ir runa. Redziet, cienījamie deputāti! Ir divas pieejas. Ir fiksēta aizņēmuma kredīta likme un ir “peldošā” likme. Mēs ejam šinī gadījumā G-24 nosacījumos uz “peldošo” likmi. Ir riskants gan viens, gan otrs gadījums. Ja paņem fiksēto, mums ir jāskatās, kāds būs kredītu tirgus galu galā Rietumos. Jo šī nauda ir savākta savukārt no citiem donoriem. Un tā sastāv no vairākām naudām. Ja mēs ņemam ECU, tad ir 11 procenti sākumā, kam ir jāatdod. Ja tas tiek ņemts sterliņu mārciņās, tad tas ir 6 un 5/8 daļas procentu. Ja viņi ņem Vācijas markās, tad tas ir 8 procenti, ja viņi ņem lirās, tad ir lielāks procents. Mēs diemžēl nevaram paņemt ne jēnās, ne dolāros, jo tas nav saistīts ar G-24 šinī brīdī tāpēc, ka tas ir JS kredīts.

Un pēdējais. Nav tik vienkārši ar to, kā to visu kurš pelnīs. Komercbanku asociācija sanāca kopā un izvirzīja pavisam citus nosacījumus. Tāpēc ir diskusija, kura no komercbankām vispār piedalīsies kredītu apkalpošanā. Viņi pateica tā: lai paliek bankai pusprocents, bet mums – 8 procentus. Respektīvi, 2,5 procenti par kredīta apkalpošanu, nevis 3,5 procenti par risku, bet lielāku. Viņi uzskata, ka risks ir par lielu. Tam mēs nepiekrītam. Vai 6 procentu risks ir liels vai mazs šinī apstāklī? Šeit pastāv iespēja par to, kādu pārbaudi un kādu kontroli veic valdības komisija. Kur ir valdības komisija, Ozola kungs, tur nevajag komisijas veidot virs komisijām.

Vai uzticas valdībai dotajā brīdī vai neuzticas? Tad izvirziet uzticības votumu tādā gadījumā! Jo mēs veidojam struktūras no atbildīgiem cilvēkiem. Budžeta komisija jebkuru brīdi var pieprasīt, kāds ir stāvoklis ar attiecīgā kredīta apsaimniekošanu pēc definīcijas, un nekādu speciālu institūciju šeit veidot nevajag.

Tā ka, es domāju, cienījamie deputāti, šis brīdis mums ir svarīgs. Mums ir jāizdara divas lietas. Lai mēs ar Rietumu ekonomisko sabiedrību varētu normāli risināt tālākās attiecības, mums, pirmkārt, ir jāparāda, ka mēs esam spējīgi kaut kādu kredītu vispār apsaimniekot un izmantot. Un ir jāmācās to darīt, līdz šim to neviens nav darījis. Līdz šim ir bijuši segtie kredīti, kad iedod graudus vai naftu utt. Un pēc tam maksā tikai atpakaļ attiecīgi sešos mēnešos kā somiem utt. Tas ir pirmais, ko ir jāmācās darīt gan valdības struktūrām, gan bankas struktūrām.

Un otrs. Mums ir jāpieņem budžets ar to nosacījumu, ko ir uzlicis Starptautiskais valūtas fonds. Šie divi nosacījumi ir jāizdara. Un šos nosacījumus nedrīkst atlikt uz Saeimu. Es ļoti aicinātu deputātus atbalstīt un apstiprināt šo kredītu pie nosacījuma, protams, ja regulāri kontrolēs, kā šis kredīts tiks izmantots. Bet ticiet man, ka valdība uzņemas daudz lielāku atbildību. Dotajā brīdī tā varētu arī to nedarīt, bet mēs to darām.

Priekšsēdētājs: Par procedūru. Par šo lēmuma projektu ir atbildīga Apvienotā budžeta komisija. Pilnīgi dabīgi, ka par šo lēmuma projektu ziņos vēl arī Zeiles kundze. Bojāra kungs ir ierosinājis uzdot jautājumus Godmaņa kungam. Bet tad mums ir speciāli jābalso, lai mainītu savu procedūru, jo tiem, kas piedalās debatēs, jautājumus neuzdod. Bet to mēs izlemsim pēc tam, kad Zeiles kundze sniegs savu ziņojumu. Lūdzu.

V.Zeile: Cienītie kolēģi deputāti! Šis ir pirmreizējs gadījums Augstākās padomes praksē, jo tāda gadījuma mums nav bijis. Mums tiek piedāvāta jauna situācija, kurā prasa mūsu izlemšanu, tas ir, Eiropas Kopiena, gribētos teikt, vērojot mūsu ekonomisko un politisko virzību pēdējos divos gados un mūsu darbības rezultātus, ir izlēmusi piešķirt Latvijai šo 100 miljonu dolāru kredītu. Gribu pateikt, ka mēs esam pietiekami dārgi un pacietīgi gājuši uz šo slēdzienu. Neaizmirsīsim, ka šeit Eiropas Kopiena un konkrēti Starptautiskais valūtas fonds mums ir nodiktējis striktus finansiālos un ekonomiskos noteikumus. Un, ja mēs esam šodien tik tālu tikuši, ka šāda situācija ir sasniegta un ka šis kredīts tiek piešķirts, tad mums vajadzētu uzdrīkstēties riskēt atbalstīt šo kredītu pieņemt.

Budžeta komisija ir strādājusi apmēram trīs četras nedēļas, lai sagatavotu šos dokumentus, kas tiek izsniegti, kas palīdzēs jums orientēties šajā situācijā. Mūsu uzmanības lokā bija galvenokārt ne tikai kredīta piešķiršanas nosacījumi, tos Eiropas Kopiena ir noteikusi ar līgumu, kas ir akceptēts, bet mūsu uzmanības lokā bija galvenokārt tas, kā valdība, Latvijas Banka, komercbankas un kredīta ņēmējs garantēs šo kredītu atmaksu. Tāpēc te ir pietiekami daudz dokumentu, kas palīdzēs šo garantēšanu nodrošināt.

Bet vēl daži tādi momenti, ko mēs šajās karstajās diskusijās nepamanījām. Mums šie 100 miljoni dolāru tiek doti uz septiņiem gadiem ar “peldošo” kredīta likmi, kas varētu būt tuvu 7 procentiem, plus vai mīnus varbūt kādu procentu uz priekšu vai atpakaļ, bet iekšienē valdības komisija paredz, ka šo kredītu lietosim kā īstermiņa kredītu, atgriežot pusotra, divos gados. Līdz ar to mums šajos septiņos gados ir radusies iespēja divas, trīs reizes izlaist šos kredītus. Līdz ar to, ja mēs veiksmīgi to izdarīsim, mēs praktiski būsim apmēram 700 miljonu kredītu izmantojuši kreditēšanai. Tas jau ir ļoti būtiski. Tas ir paredzēts mūsu maksājumu bilances atvieglošanai. Tie būs importa kredīti, un šeit būs ļoti liela loma gan komercbankām, kas uzņemsies garanta lomu kredītsaņēmējam, gan arī liela loma un atbildība būs šai valdības komisijai.

Protams, izskanēja šaubas šajā jomā. Bet es vēlētos pateikt sekojošo. Mums praksē tāda gadījuma nav bijis. Tas ir pirmo reizi. Tāpēc nav nekas vienkāršāks, kā to visu pārbaudīt praksē. Un, protams, Augstākās padomes kompetencē ir prasīt ļoti regulārus šīs valdības komisijas ziņojumus mums vai komisijā, kā šī lieta praktiski tiek realizēta. Es ticu, ka tādā gadījumā šis kredītsaņemšanas mehānisms var tikt pilnveidots un uzlabots.

Tāpēc Apvienotā budžeta komisija vakar savā pēdējā sēdē pieņēma lēmumu, ka pamatos mēs atbalstām šo 1993.gada aizdevumu starp Eiropas Ekonomisko kopienu kā aizdevēju, Latvijas Republiku kā aizņēmēju un Latvijas Banku kā aizņēmējpārstāvi. Tāpēc šis dokuments tiek virzīts šodien jūsu izlemšanai plenārsēdē. Paldies par uzmanību. Un tagad es dažus vārdus gribētu pateikt nevis kā komisijas priekšsēdētāja, bet kā deputāte.

Jūs redzat, ka pēdējā laikā Augstākajā padomē arvien grūtāk ir pieņemt pozitīvu lēmumu daudzos finansiālos un saimnieciskos jautājumos. Es domāju, ka nebūs pārspīlēti teikts, ka trīs ceturtdaļas mūsu deputātu jau strādā ne šai Augstākajai padomei, bet nākamajai Saeimai. Un šeit es redzu, ka daudzi runā nevis kā finansisti, kā kredītnieki profesionāli precīzi, bet kā politiķi, krājot savu politisko kapitālu nākotnei. Es redzu, ka daudzi ļoti gribētu, lai šis kredīts netiktu pieņemts šodien un lai to nesāktu izmantot šodienas valdība, šodienas Latvijas Bankas prezidents, bet lai tas būtu nākotnei kā kapitāls pozitīvam jautājuma risinājumam. Bet padomājiet par to, ka šo kredītu ļoti gaida mūsu uzņēmēji, un tāpēc diez vai viņi pozitīvi uzņems tos cilvēkus, tos deputātus, kas šodien nobalsos pret šo kredītu un prasīs pēc tam politisku atbalstu nākamajās Saeimas vēlēšanās! Tātad Budžeta komisija atbalsta šo kredītu līgumu.

Priekšsēdētājs: Tātad ir pabeigtas debates šajā jautājumā. Kā es minēju, ir Bojāra kunga ierosinājums uzdot jautājumus arī Godmaņa kungam, bet par to ir vajadzīgs speciāls plenārsēdes lēmums. Vai Bojāra kungs pastāv uz šādu balsojumu? Paldies. Bojāra kungs pastāv uz balsojumu.

Balsosim par Bojāra kunga ierosinājumu uzdot jautājumus Godmaņa kungam. Rezultāts: par – 35, pret – 31, atturas – 13. Bojāra kunga ierosinājums nav guvis vairākumu. Tādējādi debates ir pabeigtas.

Var izteikties par motīviem un izteikt replikas, ja ir tāda vēlēšanās, un pēc tam ir balsojums. Bet par balsojuma laiku… Lūdzu, ja Zeiles kundze domā, ka pašlaik nevar balsot, tad viņai tas savlaicīgi būs jāpasaka kā atbildīgās komisijas vadītājai.

Vai ir deputāti, kas vēlas vēl izteikt kādu trāpīgu repliku? Repšas kungs un pēc tam Bojāra kungs. Replikai ir viena minūte. Lūdzu.

R.Repša: Man nav replikas, man faktiski ir jautājums, vai mēs vienlaikus ar šo…

Priekšsēdētājs: Jautājumi mums beidzās sākumā, Repšas kungs. Jums nav kam jautāt.

R.Repša: Tad par procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

R.Repša: Vai, balsojot par šo Eiropas Kopienas kredīta akceptu, mēs vienlaikus akceptējam arī to, ko Ministru padome te tālāk prasīja, proti, izskatīt un akceptēt Latvijas Republikas Augstākajā padomē
G-24 kredītu finansēšanas organizācijas un nosacījumus, par ko te bija arī debates lielā mērā? Vai reizē mēs arī to akceptējam automātiski, vai būs atsevišķs Augstākās padomes lēmums un debates par to?

Priekšsēdētājs: Repšas kungs, darba kārtībā ir iekļauts, lūk, šis lēmuma projekts par aizdevuma līgumu. Lēmuma projekts jums ir priekšā. Mēs varam balsot Augstākajā padomē tikai par lēmumu un likumu projektiem. Tā ka ne par kādu akceptu mēs nevaram bez lēmuma balsot.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Pirms izšķirties tādā svarīgā jautājumā, kur runa ir par tik lielām summām, vajag kaut ko zināt. Tāpēc es gribēju šos jautājumus uzdot Godmaņa kungam. Man ir neskaidras divas lietas. Ne tikai divas, bet divas ir ļoti būtiskas. Godmaņa kungs teica, ka valdība ļoti riskē un ir galvenais riskētājs, lūk, uzņemoties atbildību par šo aizņēmumu. Man ir tāds jautājums, kur mēs meklēsim Godmaņa kungu pēc septiņiem gadiem un kādā veidā viņš taisās atbildēt? Tas ir ļoti konkrēts jautājums. Man kā juristam vienmēr ir ļoti konkrēti jautājumi. Es gribu zināt, kā viņš atbildēs.

Otrais jautājums. Godmaņa kungs teica, ka mēs varam ņemt šo kredītu tāpēc, ka ārējās tirdzniecības bilance mums esot pozitīva. No kurienes tāds slēdziens, ja pats Godmaņa kungs tad, kad mēs spriedām par budžetu, pateica, ka tikai 9 procenti naudas iet caur bankām? Kā mēs vispār varam pateikt, ka šī bilance ir pozitīva? No kurienes? Tajos 9 procentos var būt pozitīvi, bet kāda ir mūsu bilance ārējā tirdzniecībā tajos 92 procentos?

Priekšsēdētājs: Par motīviem. Blumberga kungs!

O.Blumbergs: Godājamie kolēģi! Es gribu pateikt skaidri un gaiši: mums nav alternatīvas un šinī gadījumā tikai viens ceļš – ir jāatbalsta valdības ierosinātais līguma projekts jautājumā par kredītu saņemšanu. Pretējā gadījumā izdzīvošanas iespējas Latvijai šajā gadā būs kaut kur stipri zem nulles. Un šeit meklēt, kur būs Godmaņa kungs pēc septiņiem gadiem, es domāju, nav nekāda pamata, jo Godmaņa kungs šodien ir valdības galva un arī pēc septiņiem gadiem būs valdības galva. Nav svarīgi, vai tas būs Godmaņa kungs vai tas būs kāds cits kungs, katrā gadījumā Latvijai būs valdība un tā sapratīs, kāda situācija bija tad, kad šo lēmumu mēs pieņēmām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kides kungs, par motīviem!

E.Kide: Es arī aicinātu deputātus balsot par to, lai ratificētu šo līgumu, ņemot vērā to, lai gan parlaments, gan Budžeta komisija, gan Ekonomikas komisija ļoti stingri kontrolētu to, lai komisijas darba procesā par kredīta piešķiršanu kredīti netiktu piešķirti patiešām mirstošiem atsevišķiem valsts uzņēmumiem un nozarēm, bet tikai pēc stingra biznesa plāna, tikai ar atdevi.

Priekšsēdētājs: Sekretariātu lūdzu zvanīt. Dāmas un kungus lūdzu ieņemt savas vietas plenārsēžu zālē, lai viņi varētu balsot. Protams, tie, kuri to vēlas.

Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Par tekstu. Pēc procedūras ir paredzēts, ka Augstākā padome ratificēs līgumus. Tādēļ es pie teksta. Vispirms vajag numuru izņemt ārā, kas nav paredzēts, un nosaukumā “līguma akceptēšanu”, aizvietot ar “ratificēšanu”, kā arī tekstu sākt ar vārdiem – “nolemj ratificēt”. Mums tāda akceptēšana nav paredzēta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par šo redakcionālo labojumu vajadzētu atbildīgās komisijas vai Oša kunga atzinumu.

Zeiles kundze, lūdzu!

V.Zeile: Es domāju, ka šeit jautājums ir par valodu. Ja mēs gribam latviski to izteikt, tad tas nozīmē – akceptēt, ja mēs gribam… Ko jūs piedāvājat šā vārda vietā?

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, jūsu debates nav iekļautas stenogrammā, tādējādi vēsturē jūs neiekļūsit. Lūdzu, kas vēlas kādus piedāvājumus, – pie mikrofona. Tātad ir ierosinājums balsot par tādu tekstu, kāds ir. Citu komisiju vadītāji arī māj ar galvu, un dažādas augstas amatpersonas dara to pašu. Godājamie kolēģi, Augstākā padome var visu gan ratificēt, gan akceptēt, gan daudzko vēl citu.

Balsosim par šo lēmuma projektu. Viena balss papildus “par”. Tā ir Godmaņa kunga balss, kuram ir tehniskas problēmas. Rezultāts: par – 77, pret – 4, atturas – 15. Lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais jautājums arī ir valdības jautājums. Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es ļoti atvainojos, man ir samērā ārkārtējs gadījums, mani pulksten vienos uzaicinājuši visi rietumvalstu sūtņi uz oficiālu sarunu. Un tāpēc šo svarīgo jautājumu, kas ir saistīts ar ministru, man ir lūgums, ja ir iespējams, izskatīt dienas otrajā pusē. Man tiešām vienos tur ir jābūt, ja es tur neieradīšos, faktiski būs diplomātiski ļoti nepatīkama situācija. Lūgums atbalstīt manu priekšlikumu un neiekļaut tūlīt jautājumu par Zausājeva kunga atkāpšanos, bet pēc trijiem. Esiet tik laipni!

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, man ir lielas aizdomas, ka pēc trijiem šo lēmumu nevarēs pieņemt. Tas gan ir noteikti. Izdiskutēt varēs, protams, bet tad lēmuma pieņemšana būs atlikta uz otrdienu.

I.Godmanis: Redziet, te ir tāda situācija, man ir lūgums šoreiz atbalstīt…

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, te ir tāds ierosinājums. Visi šo lēmuma projektu zina un zina šo problēmu. Un deputāti ierosina nobalsot par šo lēmuma projektu jūsu klātbūtnē. Nav iebildumu godājamajiem deputātiem? Debates nav vajadzīgas.

Balsosim par lēmuma projektu “Par Latvijas Republikas ārējās tirdzniecības ministra atbrīvošanu”. Viena balss papildus “par”. Tā ir Godmaņa kunga balss. Rezultāts: 90 – par, 1 – pret, 5 – atturas. Lēmums ir pieņemts. Godmaņa kungs var droši doties uz tikšanos. Paldies.

Godājamie kolēģi, mums no vakardienas ir palicis vēl viens parāds. Tā kā Seiles kundze ceļas kājās un nāk uz tribīni, domāju, dosim viņai iespēju parunāt par meža ciršanas jautājumiem. Deputātus lūdzu maksimāli uzkavēties zālē, lai mēs varētu vismaz rezultatīvi nobalsot “par” vai “pret”.

Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Cienījamie deputāti! Vakar veseli trīs deputāti iesniedza rakstiskus priekšlikumus, kuri šodien ir iestrādāti jaunajā likumprojekta variantā Nr.238. Lēmuma projekta būtība paliek tā pati. Saskaņojot tekstu ar Juridiskās pārvaldes darbiniekiem, ar Ēlerta kungu, Čepānes kundzi (diemžēl es nevarēju izrunāt visu ar Lazdas kungu), mēs sagatavojām šo tekstu. Būtisku izmaiņu lēmumā nav. Teksts ir jūsu priekšā. Es varu tikai paskaidrot, ka Lazdas kunga ierosinājumi netika iestrādāti šajā lēmuma projektā diemžēl.

Viņa ierosinājuma būtība bija visur “bijušo īpašnieku” vietā rakstīt “likumīgie īpašnieki”. Bet Juridiskās pārvaldes darbinieki ieteica stingri turēties pie tās terminoloģijas, kas ir minēta abās zemes reformas kārtās. Mums tiešām šie “bijušie īpašnieki” uz 1940.gadu ir palikuši.

Vēl paskaidrot varu to, ka mēs nolēmām nenoteikt visu saskaņošanas kārtību, kādā jāizraksta ciršanas biļetes, un pēc ilgām pārdomām nolēmām, ka ir vienkārši jāuzdod Meža ministrijai un pagastu tautas deputātu padomēm nodrošināt šā lēmuma izpildi. Tajās sīkajās instrukcijās, kādā veidā, kas saskaņos sarakstu, varbūt Augstākajai padomei nevajag iemaisīties.

Priekšsēdētājs: Šļakotas kungs vēlas? Šļakotas kunga komentārs vēl. Es domāju, ka mēs to varam pirms balsošanas. Kaut gan visi kliedz par balsošanu.

Lūdzu, Šļakotas kungs! Tātad lēmumu bez meža ministra vispār var pieņemt. Lūdzu.

K.Šļakota: Man nav pretenziju pret šo lēmumu. Tas tagad ir korektāks, kāds tas bija vakar. Bet es lūdzu pievērst jūsu uzmanību vienai detaļai. Šeit parādās tāda nostāja vienai daļai deputātu, it kā līdz šim ir cirsts visu laiku. Tur, kur bija līdz šim izsniegtas ciršanas atļaujas, tās tika izsniegtas likumīgi. Tas ir saskaņots ar pagastu, ar zemes reformas pirmo kārtu tur, kur gan juridiskajām personām iedalīta zeme un mežs lietošanā, gan fiziskajām personām. Tagad nevienai juridiskajai personai piederošā, lietošanā nodotā mežā mēs vairs nedrīkstam nevienam atļaut neko cirst. Tas attiecas uz pagastu mežiem, kur pagasti nodevuši mežus sev. Tas attiecas uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību vai paju sabiedrībām. Bet šinī lēmumā tādā tekstā, kāds tas ir šodien, ir pateikts skaidri, ka mums ar rītdienu ciršana ir jāpārtrauc. Arī tiem, kas to dara. Paliek neatbildēts tas pats jautājums, ko es uzdevu vakar. No kādiem līdzekļiem tiks atgriezti apmēram 40 miljoni rubļu zaudējumu, kas tiek tagad pamatā privātuzņēmējiem, pagastu uzņēmējiem, kuri zaudē iemaksāto celmu naudu? Tomēr tas ir jautājums, uz ko būtu… Nevajadzētu atbildību par šo jautājumu uzvelt tikai Meža ministrijai. Mēs, protams, kaut kā mēģināsim izgrozīties, bet pagaidām es nevaru tik viennozīmīgi atbildēt.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze, lūdzu, jūs tikko ziņojāt.

A.Seile: Cienījamais Šļakotas kungs, es jau no rīta jūs lūdzu vēlreiz rūpīgi izlasīt tekstu. Kaut gan mēs vakar it kā diezgan labi vienojāmies par visu, es gribu pateikt, ka tomēr jūs neesat precīzi savā īsajā replikā atspoguļojis lēmuma būtību. Visu juridisko personu mežos ciršana netiek apturēta. To neaptur tajos mežos, kuri nodoti lietošanā juridiskajām personām, to skaitā, pagastu valdēm, ja bijušais īpašnieks līdz 31.datumam ir pieprasījis kompensāciju. Cērtiet veseli! Tiklīdz šis bijušais īpašnieks ir pieprasījis zemi, tiek apturēta šī ciršana.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādas replikas, motīvi un tā tālāk? Nav. Tātad Seiles kundze uzskata, ka var balsot. Tad arī balsosim. Lūdzu sekretariātu zvanīt. Varbūt kāds deputāts vēlas piedalīties balsošanā?

 

No zāles: Repliku drīkst?

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs vēlas repliku. Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Replika jautājuma veidā. Vai ir paredzēta administratīvā atbildība par šā lēmuma pārkāpšanu?

A.Seile: Administratīvā un kriminālā atbildība ir paredzēta citos LR likumos.

Dz.Ābiķis: Tātad faktiski šo pārkāpšanu ir paredzēts sodīt?

A.Seile: Protams, citos likumos.

Dz.Ābiķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāti, kas vēlējās, ir ieradušies. Tie, kas vēlējās, izgāja no zāles. Balsosim par šo lēmumu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 71 – par, 3 – pret, 9 – atturas. Ja kādam ir labojumi balsojumā, kurš nevēlas, lai izdrukā tas būtu atspoguļots, tad ziņojiet!

Lūdzu, Raimond Krūmiņ!

R.Krūmiņš: Es kļūdījos un nospiedu “pret”. Es biju “par”.

Priekšsēdētājs: Tātad 72 – par, 2 – pret, 9 – atturas. Lietas būtību tas šoreiz nemaina. Es domāju, ka… Paldies, lēmums pieņemts.

Par mūsu nākamo darbu. Nākamais pēc kārtas ir 13.darba kārtības jautājums: likumprojekts “Par 1937.gada 12.decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību”. Otrais lasījums. Lūdzu, Grūbes kungs! 27 minūtes līdz pārtraukumam. Pēc pārtraukuma. Es vienīgi tāpēc atgādinu, ka pulksten trijos mums ir iebalsots jautājums par Valsts kontroli.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi deputāti! Es lūgtu šodien atlikušajā laikā izskatīt dokumentu Nr.236. Šeit vismaz mēs varētu sakārtot jautājumu par zemesgrāmatām, kādas tās izskatās, kādi jautājumi ir risināmi. Ja mums patiešām šodien pietrūks laika nobalsot par dokumentu Nr.235, nobalsosim šodien par precīzu laiku par izskatīšanu nākamās nedēļas sākumā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, Grūbes kungs mums piedāvā izskatīt dokumentu Nr.236. Tas ir Latvijas Republikas likumprojekts “Par grozījumiem 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likumā”. Un noteikt 235.dokumenta izskatīšanas laiku nākamās nedēļas plenārsēdē. Kādu laiku jūs piedāvājat, Grūbes kungs?

G.Grūbe: Es piedāvāju izskatīt nākamajā otrdienā pulksten 10.00 to otru dokumentu.

Priekšsēdētājs: Vai godājamajiem deputātiem ir kādas pretenzijas vai citas domas? Ir.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, man liekas, ka šie divi dokumenti – 235. un 236. – ir vieni no pašiem svarīgākajiem likumdošanas aktiem, kas mums jāpieņem. Tādēļ es ierosinātu strādāt tagad un tad, kad Kalniņa kungs būs beidzis, vēl turpināt. Šie ir ļoti svarīgi dokumenti. Atliksim uz otrdienu tikai to, ko iznāks atlikt!

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs šeit ir noteicējs, Freimaņa kungs!

G.Grūbe: Redziet, kolēģi, es varētu Freimaņa kungam piekrist, bet es neticu, ka ar Valsts kontroli mēs šodien tiksim galā agrāk par plenārsēdes beigām.

Otrs. Šodien valdības sēdē izskata jautājumu par Zemes dienestu, un man ir jāpiedalās valdības sēdē. Tā ka es esmu pašreiz ļoti bēdīgā situācijā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, es domāju, paklausīsim Grūbes kungu! Nobalsosim drošības dēļ, ka 235. dokumentu mēs skatām 10.00 no rīta otrdien, 9.martā. Un tad sāksim strādāt!

Balsosim par Grūbes kunga ierosinājumu – iekļaut nākamnedēļas plenārsēdes darba kārtībā 235.dokumentu 9.martā, otrdien, pulksten 10.00 no rīta. Viena balss papildus “par”. Tā ir Grūbes kunga balss. Rezultāts: 51 – par, 1 – pret, 7 – atturas. Lēmums pieņemts. Tātad skatām 235.dokumentu otrdien no rīta.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es ļoti īsu informāciju par šīm izmaiņām. Ja jūs atceraties iepriekšējo dokumentu pirmajā lasījumā, tad šeit praktiski bija pirmajā lasījumā iekļautas normas par 107.panta izmaiņām, kas ir 15.pants šajā dokumentā. Taču, gatavojot otrajam lasījumam šo jautājumu par zemesgrāmatām, radās vēl papildu jautājumi. Tie ir atspoguļoti visos iepriekšējos jautājumos. Es piedāvātu izskatīt pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 1.pants! 10. un 24.panta grozījumi.

G.Grūbe: 10. un 24.pantā apriņķa vietā ir pagasts.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādas pretenzijas godājamajiem deputātiem? Nav. Paldies.

Otrais. 11.panta redakcija.

G.Grūbe: Tātad 2.pants. 11.panta redakcija. Šeit ir būtisks jautājums, jo iepriekš 11.pantā bija paredzēts, ka šīs grāmatas ir praktiski tā sauktās Klēts grāmatas, kā mēs tās varētu nosaukt. Sakarā ar to, ka jautājumi ir ļoti sarežģīti un ka mēs redzam, ka nepieciešama arī drusciņ mehanizācija šiem jautājumiem, tad piedāvājam 11.pantu šajā redakcijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Man šī jaunā redakcija rosina vēlēšanos iesniegt priekšlikumu par to, ka zemesgrāmatas izpilda uz metāla loksnēm, iecērtot tekstu ar cirtni. Tā kā rakstisku priekšlikumu es tik vēlu vairs nevaru iesniegt, tad es aicinu izslēgt 11.panta jauno redakciju un atstāt esošo 1937.gada Zemesgrāmatu likuma tekstu, kas skan tā: “Zemesgrāmata sastāv no nodalījumiem (folijā)…”

G.Grūbe: Šeit, kolēģi, es nevaru piekrist, ka tādā veidā būtu uz metāla plāksnēm uzrakstīts, bet tās vienkārši satur metāla stieņi. Es domāju, ka no šā teksta tad ir saprotams. Būtiski ir tas, ka tomēr arvien notiek šis strīds, kādai tieši zemesgrāmatai izskatīties, vai ir jābūt jau sanumurētām lapām, un tad katrai jānes šī grāmata pilnākā svarā jau pašā sākumā. Un tas ir būtisks jautājums. Tāpēc es lūgtu tomēr plenārsēdi par šo jautājumu izšķirties balsojot.

Priekšsēdētājs: Tātad man ir Ēlerta kunga priekšlikums – svītrot 2.pantu par 11.panta jauno redakciju. Balsosim “par”, “pret” un atturoties par Ēlerta kunga priekšlikumu. Viena balss papildus “pret”. Tā ir Grūbes kunga balss. Rezultāts: par – 18, pret – 5, atturas – 25. Tādējādi nav pieņemts Ēlerta kunga priekšlikums.

Lūdzu, Grūbes kungs, turpināsim!

G.Grūbe: 3.pantā ir tātad 12.panta jaunā redakcija. Lai sakārtotu šos ierakstus un lai varētu nodrošināt šo ierakstu mehanizāciju, pārnešanu uz kompjūteriem, tālāk būtu paredzēts, ka jādod arī numuri, kuri atbilstu parcelācijas numuriem. Tātad šeit jau būs sakarība. Zemes dienestam šīs darbības jāizdara jau pirms tam, kad materiāls tiek iesniegts zemesgrāmatā.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem kādi iebildumi? Nav. Paldies. Lūdzu, 4.pants! Par 13.panta redakciju.

G.Grūbe: Par 13.pantu ir tāda pati nostāja, ka arī šeit jau vajag iestrādāt kodus, lai pēc tam varētu nodrošināt apstrādi uz mašīnas.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir pretenzijas? Nav. 5.pants. Par 14.panta redakciju.

G.Grūbe: Tātad par 14.pantu. Jūs redzat, ka otra daļa tiek rakstīta uz atsevišķas lapas.

Priekšsēdētājs: Nav deputātiem nekādu iebildumu. Grūbes kungs, es domāju, lai mums atvieglotu procedūru, jūs turpmāk ziņojat par to, kur ir kādi labojumi, papildinājumi, kas it sevišķi būtu jāuzsver, lai deputāti varētu sekot.

6.pants.

G.Grūbe: Tātad 6.panta būtība ir nenoteikt, ka jābūt ir ailēs vai slejās, bet vienkārši ir jābūt iedaļās. Un tas varētu aptvert to variantu, ka dažādi varētu šeit variēt arī tās situācijas, ka šeit tiks nodrošināta kompjuterizēta uzskaite. Tā ka šeit vienkārši, lai būtu lielākas iespējas izvietot dažādā formā šos ierakstus.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir pretenzijas? Nav.

7.pants. Par 16.pantu. Par 2.punkta izslēgšanu.

G.Grūbe: Tātad šeit ir minēts, kādā veidā izslēgt.

Priekšsēdētājs: Deputātiem nav pretenziju? 8.pants.

G.Grūbe: 8.pants ir – precizēt un apstiprināt žurnāla ierakstus.

Priekšsēdētājs: Deputātiem pretenziju nav. 9.pants.

G.Grūbe: Šeit ir pateikts, kādā veidā ir jāiestrādā jauna lapa.

Priekšsēdētājs: Deputātiem, es redzu, nav nekādu pretenziju. 10.pants.

G.Grūbe: Šeit būtu diskutējams jautājums. Kad mēs sagatavojām šo jautājumu, “Valdības Vēstneša” nebija. Tagad ir jautājums, vai to atstāt, vai… Tātad “Valdības Vēstnesis” uz šo brīdi ir, bet mēs rakstījām – oficiālajā laikrakstā. Varētu arī atstāt “Valdības Vēstnesi”. Es nezinu, kādā veidā būtu labāk šobrīd?

Priekšsēdētājs: Pagaidām “Valdības Vēstnesim” vēl nav piešķirts oficiālā laikraksta statuss. Laikam.

G.Grūbe: Mums būtu svarīgi, ka tas būtu oficiālā laikraksta statuss.

Priekšsēdētājs: Deputātiem nav ierosinājumu. Tātad paliek šī redakcija.

11.pants.

G.Grūbe: Tātad šeit 58.panta trešā daļa izslēdz.

Priekšsēdētājs: Paldies, nav. 12.pants. Arī nav iebildumu deputātiem. 13.pants.

G.Grūbe: Šeit būtiski ir tas, ka Valsts zemes dienesta likumā tika iestrādāts, ka Valsts zemes dienestam ir jānodrošina statistiskā uzskaite, lai nebūtu jānoslogo zemesgrāmatu nodaļas ar šīs statistiskās atskaites sagatavošanu.

Priekšsēdētājs: Deputātiem nav pretenziju.

14.pants.

G.Grūbe: Šeit ir jautājums par krimināllietām, un tas ir šobrīd sakārtots.

Priekšsēdētājs: Iebildumu nav. 15.pants, te ir varianti.

G.Grūbe: Šeit ir variants par jaunu nodalījumu atklāšanu. Tātad par šīm summām ir divi varianti. Pirmais ir, ka par jaunu nodalījumu atklāšanu – viena minimālā mēnešalga. Ēlerta kunga redakcija ir – viena trešā daļa no minimālās mēnešalgas.

Es šeit gribu tikai komentēt to, ka patiešām jautājums ir ļoti būtisks, jo, kā jau es teicu debatēs par iepriekšējo jautājumu, Zemes dienestam, kā arī zemesgrāmatām ir ļoti ierobežots finansējums. Šeit ir jautājums pēc būtības, ka jāizšķir, vai praktiski spēs šīs zemesgrāmatas eksistēt un arī finansēties vai arī tās būs ļoti sliktā stāvoklī. Un te ir jautājums par to, vai to naudu maksāt vai nemaksāt. Bet Ēlerta kungs varētu savu priekšlikumu komentēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Ja jūs paskatīsities pirmajā lasījumā izdalītā Zemesgrāmatu likuma oriģinālā, kāds tas bija 1937.gadā, tad par jaunu nodalījumu atklāšanu tur ir ņemti 10 lati, bet par 44.panta pirmajā daļā paredzētajiem jaunu tiesību nostiprinājumiem ir ņemti pieci lati, tātad divreiz mazāka summa. Kā redzat, tagad nodalījuma atklāšana un šī pirmā pozīcija atšķiras desmit reižu, tad tā atšķīrās divas reizes. Es piedāvāju kompromisu, lai atšķiras trīs reizes. Kaut gan, atklāti sakot, tā kā deputāti nobalsoja par metāla stienīšiem un patentu slēdžiem, tad zināmas problēmas šeit varētu būt. Bet es aicinātu tomēr atvieglot arī zemes īpašniekiem, māju īpašniekiem visu šo darbību izdarīšanu un tomēr noteikt zemāku šo likmi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es varētu vienkārši to komentēt tādā gadījumā, ka vairāk būs jāprasa nodokļi no tiem, kas šos jautājumus finansēs, tātad būs jāprasa lielākas summas no budžeta. Šeit es citu izeju nezinu, jo, vienalga, šie zemesgrāmatu uzturēšanas izdevumi būs jāsedz. Tātad šeit ir jāizšķiras balsojot. (No zāles kaut ko sauc.)

Priekšsēdētājs: Cupruna kungs, arī jūsu replika nav iekļuvusi vēsturē…

Paldies. Tātad mums ir divi priekšlikumi. Ir komisijas variants un deputāta Ēlerta variants. Balsosim pēc kārtas. Pirmais būs komisijas variants, otrais – deputāta Ēlerta priekšlikums.

Balsosim par komisijas variantu. Viena balss papildus “par”. Tā ir Grūbes kunga balss. Rezultāts: 17 – par, 7 – pret, 25 – atturas.

Lūdzu dzēst. Balsosim par Ēlerta kunga variantu. Viena balss papildus “pret”. Rezultāts: 32 – par, 6 – pret, 9 – atturas. Paldies. Zemes un māju īpašnieki izrādījās vairākumā.

G.Grūbe: Es vienkārši lūgtu to tad arī ņemt vērā pie budžeta apstiprināšanas, jo šeit būs zemesgrāmatām nepieciešamas lielākas summas no budžeta.

Priekšsēdētājs: Tātad nākamais – 16. un pēdējais pants: izslēgt daļu “Pārejas noteikumi”.

G.Grūbe: Jā, jo te ir loģiski, ka tas būtu šeit jāizslēdz.

Priekšsēdētājs: Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Man ir jautājums par 6. un 8.pantu. Veselā virknē pantu jūs lūdzat vārdus “aile”, “sleja” aizstāt ar “iedaļu”, tajā pašā laikā 23.pantā jūs lūdzat ielikt vārdu “ailes”.

G.Grūbe: Jā, bet šeit ir runa par diviem dokumentiem. Pirmajā gadījumā ir runa par zemesgrāmatām, otrajā – par nostiprinājuma žurnāliem.

I.Silārs: Paldies. Sapratu.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādas problēmas ar šo likumprojektu? Nav. Tādā gadījumā mums jābalso kopumā par akceptēšanu otrajā lasījumā ar izdarītajiem papildinājumiem un labojumiem.

Lūdzu, balsojam. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par – 53, pret – nav, atturas – 6. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā.

G.Grūbe: Man būtu lūgums priekšlikumus iesniegt jau līdz nākamās nedēļas vidum, lai mēs ātrāk spētu šo likumprojektu pieņemt trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Grūbes kungs! Tātad 235.dokumentu mēs skatīsim otrdien. Šodien mums vēl ir vairāki jautājumi, kas būtu izskatāmi saskaņā ar darba kārtību. Es atgādinu, ka pulksten 15.00 mēs skatām Valsts kontroles jautājumu.

Vai vēl ir kādi ierosinājumi par kādu ļoti vienkāršu likumprojektu, ko varētu izskatīt 10 minūšu laikā, jo pārcelt nebūtu nopietni? Neviens nevēlas riskēt un 10 minūšu laikā iesākt kādu jautājumu. Nav tādu variantu. Tādā gadījumā mums būs mazliet garāks pārtraukums līdz pulksten 15.00.

 

(Pārtraukums)