Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Reklāmas likums

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants

Reklāma ir ar uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem.

2.pants

Šā likuma mērķis ir:

1) reglamentēt reklāmas izgatavošanu un izplatīšanu, kā arī noteikt reklāmas izgatavošanā un izplatīšanā iesaistīto personu tiesības, pienākumus un atbildību;

2) aizsargāt personu, kā arī kopumā visas sabiedrības intereses reklāmas jomā;

3) veicināt godīgu konkurenci.

II nodaļa

Reklāmai izvirzāmās vispārīgās prasības

3.pants

(1) Reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un objektīvai, tā veidojama saskaņā ar godprātīgu reklāmas praksi. Reklāma nedrīkst mazināt sabiedrības uzticēšanos reklāmai, un tai jāatbilst godīgas konkurences principiem.

(2) Reklāmā atļauts iekļaut tikai tādus paziņojumus vai vizuālos attēlus, kas nepārkāpj ētikas, humānisma, morāles, tikumības un pieklājības normas.

4.pants

(1) Reklāmā nav pieļaujama vardarbības un kara propaganda.

(2) Reklāmā aizliegts:

1) paust diskrimināciju pret cilvēku viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa vai citu apstākļu dēļ;

2) izmantot baiļu vai māņticības radīto ietekmi;

3) ļaunprātīgi izmantot personas uzticēšanos un viņa pieredzes vai zināšanu trūkumu;

4) attēlot, izmantot vai citādi pieminēt fizisko personu (kā privātpersonu vai kā amatpersonu) vai tās īpašumu bez šīs personas piekrišanas;

5) nomelnot, noniecināt vai izsmiet citu personu, tās darbību, nosaukumu (firmu), preces vai pakalpojumus, preču zīmes;

6) izmantot cita uzņēmēja vārdu, uzvārdu, nosaukumu (firmu) vai citādu identificējošu apzīmējumu (arī preču zīmi) bez uzņēmēja piekrišanas;

7) atdarināt cita reklāmas devēja reklāmas tekstu, lozungu, vizuālo tēlu, skaņu un citus speciālos efektus bez tā piekrišanas vai arī veikt citāda veida darbības, kas var izraisīt neskaidrības vai maldināt par reklāmas devēju, reklamējamām precēm vai pakalpojumiem.

(3) Šā panta otrās daļas 6. un 7.punkta noteikumi neattiecas uz salīdzinošo reklāmu, ja tiek ievēroti šā likuma 9.panta noteikumi.

5.pants

(1) Bērniem paredzētā reklāma vai reklāma, kura veidota ar bērnu piedalīšanos, nedrīkst apdraudēt bērnu tiesības un intereses, un tās veidošanā jāņem vērā bērnu uztvere un psihe.

(2) Reklāmā aizliegts izmantot bērnu dabisko paļāvību vai pieredzes trūkumu.

(3) Aizliegts izmantot bērnus alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu reklāmā, kā arī adresēt alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu reklāmu bērniem.

(4) Bērniem paredzētajā reklāmā aizliegts:

1) ietvert apgalvojumus, vizuālu vai skaņas informāciju, kura varētu nodarīt viņiem morālu vai fizisku kaitējumu vai radīt mazvērtības sajūtu;

2) ietvert mudinājumu vai mudināt uz agresivitāti un vardarbību, diskreditēt vecāku, aizbildņu un pedagogu autoritāti;

3) vērst uzmanību uz to, ka konkrētu preču vai pakalpojumu iegāde rada fizisku, sociālu vai psiholoģisku pārākumu pār vienaudžiem vai ka attiecīgās preces trūkums izraisa pretēju rezultātu;

4) nepārprotami norādīt, ka reklamējamās preces vai pakalpojuma iegāde ir iespējama jebkurai ģimenei, neņemot vērā tās budžetu;

5) tieši aicināt bērnus pašus vai aicināt bērnus, lai viņi mudina vecākus vai citas personas pirkt preces vai izmantot pakalpojumus;

6) attēlot bērnus bīstamās situācijās.

6.pants

(1) Reklāmai, kurā izteikts speciāls piedāvājums vai pasludināta izpārdošana, jāatbilst vispārējiem reklāmas noteikumiem un tajā norāda:

1) speciālā piedāvājuma priekšmetu;

2) datumu, kurā speciālais piedāvājums vai izpārdošana sākas un beidzas;

3) nosacījumus, no kuriem atkarīgs speciālais piedāvājums vai izpārdošana.

(2) Vērtējot speciālā piedāvājuma vai izpārdošanas reklāmas atbilstību šā panta noteikumiem, ņem vērā visu reklāmu kopumā.

7.pants

(1) Papildu noteikumus attiecībā uz atsevišķu preču, preču grupu vai pakalpojumu reklāmas saturu, noformējumu vai izplatīšanas kārtību (arī reklāmas izplatīšanas kārtību atsevišķos masu informācijas līdzekļos) var noteikt citos likumos un normatīvajos aktos.

(2) Pašvaldības, ievērojot šā likuma un citu normatīvo aktu noteikumus reklāmas jomā, var izdot saistošos noteikumus par reklāmas izplatīšanu publiskās vietās attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

III nodaļa

Maldinoša un salīdzinoša reklāma

8.pants

(1) Maldinoša reklāma ir aizliegta.

(2) Maldinoša reklāma ir tāda reklāma, kura jebkādā veidā, ieskaitot tās pasniegšanas veidu, tieši vai netieši maldina vai varētu maldināt un kura sava maldinošā rakstura dēļ varētu ietekmēt personas ekonomisko rīcību vai kura kaitē vai varētu kaitēt konkurentam.

(3) Nosakot, vai reklāma ir maldinoša, ņem vērā visas reklāmas pazīmes — atsevišķo sastāvdaļu un kopējo saturu, noformējumu, īpaši jebkuru informāciju, kas reklāmā sniegta par:

1) preču vai pakalpojumu pieejamību, īpašībām, darbību, saturu, ražošanas vai piegādes metodi un datumu, nolūku, lietošanu, daudzumu, ietekmi uz vidi vai cilvēka veselību, preču ģeogrāfisko vai komerciālo izcelsmi vai rezultātiem, kas sagaidāmi no to lietošanas, vai par preču vai pakalpojumu testēšanas vai pārbaudes rezultātiem vai materiālām pazīmēm;

2) cenu vai cenas aprēķināšanas veidu un nosacījumiem, ar kādiem tiek piegādātas preces vai sniegti pakalpojumi;

3) reklāmas devēju, arī tā identitāti un labajām īpašībām, kvalifikāciju, īpašumtiesībām vai apbalvojumiem.

9.pants

(1) Salīdzinoša reklāma ir jebkura reklāma, kurā izmantots salīdzinājums, kas tieši vai netieši norāda uz konkurentu vai konkurenta piedāvātajām precēm vai pakalpojumiem.

(2) Salīdzinājums nedrīkst būt maldinošs. Salīdzinājumu veido atbilstoši godīgas konkurences principiem, izmantojot faktus, kurus var pierādīt.

(3) Salīdzinošā reklāma, ciktāl tas attiecas uz salīdzinājumu, ir atļauta, ja ievēroti visi turpmāk minētie nosacījumi:

1) tā salīdzina preces vai pakalpojumus, kas paredzēti vienām un tām pašām vajadzībām vai vieniem un tiem pašiem mērķiem;

2) tā objektīvi salīdzina vienu vai vairākas attiecīgo preču vai pakalpojumu materiālās, saistītās, pārbaudāmās un raksturīgās pazīmes, kas var ietvert arī cenu;

3) tā nerada neskaidrību starp reklāmas devēju un konkurentu vai starp reklāmas devēja un konkurenta firmu, preču zīmi, preču nosaukumiem vai citām atšķirības zīmēm, precēm vai pakalpojumiem;

4) tā neceļ neslavu konkurentam, konkurenta nosaukumam (firmai), preču zīmēm, preču nosaukumiem, citām atšķirības zīmēm, precēm, pakalpojumiem vai darbībai, konkurenta personiskajām īpašībām un tamlīdzīgi.

5) tā negodīgi neizmanto konkurenta nosaukumu (firmu), preču zīmi, preču nosaukumu vai citu atšķirības zīmju vai konkurējošo preču izcelsmes norādes reputāciju;

6) tā neuzrāda preces vai pakalpojumus kā tādu preču vai pakalpojumu imitāciju vai kopiju, kurām ir aizsargāta preču zīme;

7) reklamējot preces ar izcelsmes norādi, salīdzinošā reklāma attiecas uz precēm ar tādu pašu izcelsmes norādi.

IV nodaļa

Reklāmas izgatavošanas un izplatīšanas noteikumi

10.pants

(1) Reklāmas devējs ir persona, kura nolūkā gūt komerciālu vai citādu labumu pati izgatavo un izplata reklāmu vai kuras uzdevumā un interesēs cita persona izgatavo vai izplata reklāmu.

(2) Reklāmas devējs ir atbildīgs par reklāmas saturu.

(3) Reklāmas devējs ir tiesīgs izgatavot, pasūtīt, izplatīt vai nodot izplatīšanai tikai tādu reklāmu, kas nav pretrunā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem.

(4) Reklāmas devēja tiesiskās attiecības ar reklāmas izgatavotāju vai izplatītāju nosaka šis likums, citi normatīvie akti un noslēgtie līgumi.

11.pants

(1) Reklāmas izgatavotājs ir persona, kas pēc reklāmas devēja pasūtījuma izgatavo, pārveido vai adaptē reklāmu.

(2) Reklāmas izgatavotājs, izgatavojot reklāmu, ir tiesīgs paust savas radošās ieceres jebkurā formā, ja tas atbilst šā likuma un citu normatīvo aktu noteikumiem, kā arī līgumam, kas noslēgts starp reklāmas izgatavotāju un reklāmas devēju.

(3) Šā panta otrās daļas noteikumus ievēro arī gadījumos, kad reklāmas izgatavotājs pārveido, tulko vai citādi adaptē reklāmu izplatīšanai Latvijā, kā arī gadījumos, kad reklāmu izgatavo, pārveido vai adaptē pats reklāmas devējs.

12.pants

(1) Reklāmas izplatītājs ir persona, kura pati izplata reklāmu vai dod iespēju reklāmu izplatīt reklāmas devējam.

(2) Reklāmas izplatītājs ir tiesīgs izplatīt reklāmu jebkādā veidā, ja tas atbilst šā likuma un citu normatīvo aktu noteikumiem, kā arī līgumam, kas noslēgts starp reklāmas izplatītāju un reklāmas devēju vai tā pilnvarotu personu.

(3) Reklāmas izplatītājam ir pienākums nodalīt reklāmu no cita veida informācijas.

(4) Reklāmas izplatītājam ir aizliegts izplatīt reklāmu, par kuras izplatīšanas aizliegumu viņš zina vai viņam vajadzēja zināt.

(5) Reklāmas izplatītājam ir aizliegts pieņemt no reklāmas devēja vai tā pilnvarotas personas izplatīšanai reklāmu, nepieprasot šādu informāciju:

1) no juridiskās personas — nosaukumu, reģistrācijas numuru un juridisko adresi;

2) no fiziskās personas — vārdu, uzvārdu un personas kodu.

V nodaļa

Valsts politika un uzraudzība reklāmas jomā

13.pants

(1) Šā likuma ievērošanu uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Konkurences padome, Valsts farmācijas inspekcija un Radio un televīzijas padome savas kompetences ietvaros (turpmāk — Uzraudzības institūcija).

(2) Uzraudzības institūcija, ja nepieciešams, ir tiesīga pieprasīt, lai valsts pārvaldes institūcijas, kas ir atbildīgas par valsts kontroli un uzraudzību attiecībā uz noteiktām precēm vai pakalpojumiem, pārbauda konkrētas preces vai pakalpojuma atbilstību reklāmā minētajai informācijai.

14.pants

(1) Uzraudzības institūcija sāk lietas izpēti par iespējamiem pārkāpumiem reklāmas jomā, pamatojoties uz iesniegumu vai sūdzību vai pēc savas iniciatīvas.

(2) Lietas par iespējamiem pārkāpumiem reklāmas jomā izskata 10 dienu laikā no dienas, kad saņemts iesniegums vai sūdzība vai konstatēts iespējams šā likuma pārkāpums. Ja no lietas apstākļiem izriet, ka noteiktajā termiņā nevarēs pieņemt vismaz vienu no šā likuma 15.panta ceturtajā daļā minētajiem lēmumiem, Uzraudzības institūcija ir tiesīga pieņemt lēmumu par lietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu par 10 dienām.

(3) Uzraudzības institūcija pēc materiālu izvērtēšanas konstatē pārkāpumu un pieņem vismaz vienu no šā likuma 15.panta ceturtajā daļā minētajiem lēmumiem vai konstatē, ka pārkāpums nav noticis, un lietvedību izbeidz. Par pieņemto lēmumu Uzraudzības institūcija rakstveidā informē par vainīgu atzīto personu.

(4) Uzraudzības institūcija konstatē pārkāpumu, tikai pamatojoties uz tiem pierādījumiem, par kuriem pārkāpumā iesaistītajām personām tiek dota iespēja izteikt savu viedokli.

(5) Uzraudzības institūcija lietvedību nevar sākt, bet sākto lietvedību izbeidz, ja par to pašu faktu jau ir citas Uzraudzības institūcijas pieņemts vismaz viens no šā likuma 15.panta ceturtajā daļā minētajiem lēmumiem vai lēmums par lietvedības izbeigšanu.

15.pants

(1) Izskatot lietas par pārkāpumiem reklāmas jomā, Uzraudzības institūcija ir tiesīga pieprasīt un saņemt no reklāmas devēja, reklāmas izgatavotāja vai reklāmas izplatītāja paskaidrojumus, informāciju vai dokumentus un, ja tas īpaši nepieciešamas lietas apstākļu noskaidrošanai konkrētajā gadījumā, pierādījumus par reklāmā sniegto paziņojumu (apgalvojumu) precizitāti, pareizību un atbilstību šā likuma un citu normatīvo aktu noteikumiem, kā arī noteikt to iesniegšanas termiņu.

(2) Ja saskaņā ar šā panta pirmo daļu pieprasītie pierādījumi noteiktā termiņā netiek iesniegti vai tie nav pietiekami, Uzraudzības institūcija ir tiesīga uzskatīt reklāmā sniegto paziņojumu (apgalvojumu) par neprecīzu vai nepareizu.

(3) Pirms lēmuma pieņemšanas Uzraudzības institūcijas uzdevums ir censties panākt pārkāpuma izbeigšanu, veicot pārrunas ar šajā pārkāpumā iesaistītajām personām.

(4) Ja konstatēti šā likuma un citu normatīvo aktu pārkāpumi reklāmas jomā, Uzraudzības institūcija ir tiesīga pieņemt lēmumu, kurā:

1) uzdod reklāmas devējam sniegt reklāmā, preču marķējumā vai citādā veidā papildu informāciju, kas ir būtiska no personu aizsardzības vai uzņēmēju likumīgo tiesību viedokļa;

2) pieprasa izslēgt no reklāmas atsevišķus elementus (informāciju, vizuālos attēlus, skaņu vai citus speciālos efektus);

3) aizliedz reklāmas izplatīšanu;

4) pieprasa reklāmas atsaukumu;

5) nosaka administratīvā soda piemērošanu likumā noteiktajā kārtībā.

(5) Šā panta ceturtajā daļā minētās darbības tiek veiktas arī tad, ja nav pierādījumu par nodarītajiem zaudējumiem, kā arī trūkst pierādījumu par to, ka reklāmas devējs darbojies ļaunā nolūkā vai nevērīgi.

(6) Uzraudzības institūcija lēmumā norāda tā pieņemšanas pamatojumu.

(7) Pieņemot lēmumu, Uzraudzības institūcija ņem vērā reklāmas devēja un citu iesaistīto personu likumīgās intereses.

16.pants

(1) Reklāmas atsaukums izplatāms ar tā paša masu informācijas līdzekļa starpniecību, ar kuru izplatīta aizliegtā reklāma. Ja šādas iespējas nav, reklāmas atsaukumu var izplatīt citā veidā.

(2) Lēmumā par reklāmas atsaukumu norāda personu, kura ir atbildīga par reklāmas atsaukuma izplatīšanu, kā arī veidu, kādā reklāmas atsaukums izplatāms. Reklāmas atsaukuma izplatīšanas izmaksas sedz persona, kura Uzraudzības institūcijas lēmumā norādīta kā atbildīgā persona.

17.pants

(1) Uzraudzības institūcijas lēmums ir spēkā no tā pieņemšanas brīža.

(2) Uzraudzības institūcijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā viena mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas dienas. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur lēmuma izpildi.

(3) Lai novērstu aizliegtās reklāmas izplatīšanu, Uzraudzības institūcija, ja nepieciešams, ir tiesīga pieņemto lēmumu publicēt laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Pieņemtā lēmuma publicēšanas izdevumus maksā reklāmas devējs.

VI nodaļa

Atbildība par likuma pārkāpumiem

18.pants

Personas, kuras nav ievērojušas šā likuma prasības, saucamas pie atbildības saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

19.pants

Ja noskaidrots, ka Uzraudzības institūcijas lēmums ir bijis nepamatots un tāpēc reklāmas devējam, reklāmas izgatavotājam vai reklāmas izplatītājam radušies zaudējumi, reklāmas devējs, izgatavotājs vai izplatītājs ir tiesīgs celt tiesā prasību par zaudējumu atlīdzināšanu.

Likums Saeimā pieņemts 1999.gada 20.decembrī.

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2000.gada 10.janvārī