Labklājības ministrijas  speciālistu tikšanās  ar žurnālistiem

Turpinājums no 1.lpp.

Kādi pamatprincipi ir realizēti mūsu likumdošanā? "Neapšaubāmi, šī likumdošana bija mēģinājums (un es uzskatu, diezgan veiksmīgs) ieinteresēt cilvēkus reāli piedalīties pašiem savu pensiju uzkrājumu veidošanā," sacīja M.Poršņova. "Sociālā nodokļa iekasēšana tika nodota Finansu ministrijai, jo sociālās apdrošināšanas iemaksas ir tas nodokļa veids, kas vērsts uz katru personu individuāli." Ja tiešām tiek īstenota pensiju likumdošana atbilstoši ieņēmumiem, tad tas pēc būtības stimulē ienākuma nodokļa iekasēšanu.

Nākamais iemesls, kas motivēja izveidot jauno sistēmu, bija garantēts nodrošinājums vecumdienām. Šo sistēmu veidoja kā pašfinansējošo. Atkarībā no ieņēmumiem varēja runāt arī par izdevumiem. Diemžēl, kā uzskata M.Poršņova, pašlaik nevar runāt, ka budžeta ieņēmumi ir adekvāti budžeta izdevumiem. Tas, protams, traucē reformu tālāko īstenojumu.

"Viens no principiem, kas tika ielikts šajā jaunajā likumdošanā", sacīja M.Poršņoca, "neapšaubāmi, bija mērķis ieinteresēt cilvēkus pēc iespējas ilgāk atrasties darba tirgū. Formula paredz: jo vēlāk cilvēks aiziet pensijā, jo tā ir lielāka. Mums bieži pārmet, ka reformas un pensiju likumdošana varbūt nav korekta attiecībā pret visiem. Taču tā ir ļoti apspriežama lieta. Protams, arī mēs varējām izdarīt tā, kā darīja dažas citas valstis: cilvēkam, ja viņš nav piedalījies apdrošināšanas sistēmā, izmaksā tikai pabalstu un attiecīgi, veidojot jauno pensiju sistēmu, attiecināt to vienīgi uz tiem cilvēkiem, kuri piedalās jaunajā apdrošināšanas sistēmā. Taču es domāju, ka šādu rīcību neatļauj mūsu tautas mentalitāte. Mēs nevarējām no spēles noteikumiem izslēgt vienu ceturto daļu valsts iedzīvotāju. Tādēļ uzskatījām par iespējamu un vajadzīgu pirmajā līmenī tomēr ieslēgt arī tos cilvēkus, kuri ieguldījuši savu darbu tad, kad apdrošināšanas fonda nebija. Tas arī būtībā noteica dzīves līmeņa veidošanu. Un līdz pat pagājušā gada rudenim mums nebija nekāda pamata apgalvot, ka šī pensiju sistēma nav darbotiesspējīga vai tai ir kādi būtiski trūkumi."

Veicot pētījumus par cilvēku attieksmi pret grozījumiem pensiju likumā, noskaidrojies, ka cilvēki ir visai slikti informēti par likuma grozījumiem un to nepieciešamību. Bijuši vēl citi pārmetumi. "Galvenais pārmetums bija par to," sacīja Sociālās apdrošināšanas departamenta direktors Ingus Alliks, "ka mūsu valstī cilvēku dzīves ilgums un kvalitāte atpaliek no attīstītajām rietumvalstīm. Taču skaitļi runā savu. Ja cilvēks ir nodzīvojis sešdesmit un vairāk gadu, tad acīmredzot dzīves līmenis tik ļoti neatšķiras." Pēc J.Allika sacītā, ir jāpiekrīt, ka grozījumi likumā bija sasteigti un tika izdarīti bez konsultēšanās ar sabiedrību. Tiek pārmests arī, ka budžeta problēmas nav jārisina uz pensionāru rēķina. Ar grozījumiem likumā mēģināts panākt, lai šī sistēma būtu tāda, kāda bija paredzēta 1995.gadā. "Mēs mēģinājām izslēgt no likuma tos izkropļojumus, kurus, dažādu motīvu vadīts, iepriekšējais parlaments tajā bija ieviesis. Es pilnībā piekrītu, ka pensionāri savas pensijas ir nopelnījuši. Un tādēļ šī norma, ka strādājošais pensionārs varētu nesaņemt pensiju būtībā nav pareiza. Taču mēs gribētu uzsvērt, ka tā ir pārejas norma, lai šī sistēma atkal nonāktu pašfinansēšanās režīmā." Tādēļ arī šajā pārejas periodā strādājošie, kuriem ir visai lielas pensijas, varētu tās saņemt līdz zināmai robežai. Tomēr pēc būtības tas neatbilstot ne reformas, ne arī sistēmas ideoloģijai."

Valsts sekretāres vietniece Ruta Puriņa bilda, ka visai kuplais klātesošo žurnālistu pulks acīmredzot liecina par cerībām uz kādu sensacionālu paziņojumu. "Bet mēs visi četri runāsim par vienu un to pašu jautājumu, vienīgi katrs citiem vārdiem. Lai Dievs dod, ka šī reforma uz ilgiem gadiem būtu pēdējā. Pašlaik mēs būvējam sistēmu, kas darbosies vismaz piecdesmit gadus." Tagad, visi, kas maksā, grib zināt, ko viņi pēc tam saņems. Tie, kas kārto iemaksas, netic, ka kādreiz saņems atbilstošu pensiju. Savukārt tie, kas pensiju saņem, vēlas lai tā būtu lielāka. Ir abpusēja neizpratne.

Pensijas vecums 62 gadi — tas ir mēģinājums nonākt pie tāda likteņa, kāds piemeklējis visas Eiropas valstis. Visur pensijas vecums ir augstāks nekā Latvijā.

Visai daudz sabiedrībā diskutē par pensiju indeksācijas biežumu — veikt to vienu vai divas reizes gadā. Indeksācija ir tādēl, lai kompensētu pieaugošās cenas un lai pensija nezaudētu vērtību. Ja naudas valstij maz (visi atceras 18 santīmu lielo indeksāciju), tad acīmredzot labāk šo indeksāciju veikt vienu reizi gadā, lai pensijas palielinājums būtu jūtamāks.

Budžeta un finansu departamenta direktore Agrita Groza savukārt atgādināja, ka 1999.gadā, pieņemot likumu par valsts budžetu, speciālais apdrošināšanas budžets faktiski jau bija paredzēts ar 30 miljonu latu deficītu. Šis gads bijis ļoti smags, to ietekmējusi arī krīze Krievijā, un ieņēmumi budžetā strauji samazinājās. Tāpēc arī augustā pieņemtajos budžeta grozījumos sociālajā budžetā bija paredzēts ieņēmuma samazinājums par 26 miljoniem latu. Tajā paša laikā, ņemot vērā faktiskos pensiju izdevumus un arī šos te grozījumus likumā par pensiju, izdevumu daļa budžeta grozījumos ir palielināta par 13 miljoniem latu. Un rezultātā fiskālais deficīts ir gandrīz 70 miljoni latu, no tiem 54 miljoni ir aizņēmums no pamatbudžeta, lai segtu šo deficītu, un 15 miljoni ir speciālā budžeta atlikums, taču, tā kā augustā un septembrī ir pildījies ieņēmumu plāns, kā arī ja tā turpināsies atlikušajos trīs šī gada mēnešos, varētu prognozēt (pat ja grozījumi pensiju likumā netiks pieņemti), ka budžets tiks izpildīts ieplānotajā līmenī. Tātad — deficīts nepieaugs.

Armīda Priedīte, "LV" informācijas redaktore