Daidžests. Citu rakstītais

"Latvija ceļā uz Eiropas Savienību"
"Upsala Nya Tidning"

— 99.10.04.

Latvija veic Eiropas Savienības mājas darbu, taču vienalga iestrēgst durvīs. Par šīm aizdomām Latvijas jaunais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš runāja savā vizītē Stokholmā pagājušajā nedēļā.

"No vienas puses, mēs saņemam ļoti daudz uzslavu. Mēs nemitīgi saņemam apliecinājumus, ka esam vislabākā otrās grupas kandidātvalsts. Mani kolēģi no ES dalībvalstīm, piemēram, saka, ka mēs esam tikuši tikpat tālu, cik Igaunija," I.Bērziņš saka.

"No otras puses, nav gluži labi, ka Eiropas Savienība nav izstrādājusi skaidrus mehānismus, kas noteiktu precīzu dažādo ES paplašināšanās posmu attīstību. Mēs vēlamies, lai labākie mērķi sasniedz pirmie," uzsvēra Latvijas ārlietu ministrs.

Indulis Bērziņš par ārlietu ministru kļuva pēc valdības pārveidošanas šī gada jūlijā. Būdams 42 gadus vecs, viņš nebūt nav vecs un nevarīgs, lai gan vētrainajā Latvijas politikā viņš jau ir veterāns. Deviņdesmito gadu sākumā viņš bija toreizējās Tautas frontes parlamenta grupas vadītājs. Pēc tam viņš rindas kārtībā ir bijis Ārlietu komisijas priekšsēdis, Saeimas (parlamenta) sekretārs un priekšsēža vietnieks.

Indulis Bērziņš rada rāmāka un apdomīgāka cilvēka iespaidu nekā viņa priekštecis, nemitīgi smaidošais un optimistiskais Valdis Birkavs, kurš bija ārlietu ministrs vairāk nekā piecus gadus - gandrīz neticami ilgu periodu, ņemot vērā pastāvīgās vētras un nemitīgās maiņas Latvijas politikā.

"Mans priekštecis bija liels optimists, bet es esmu daudz pragmatiskāks," viņš lēnprātīgi konstatē.

Šis pragmatisms lieti noderēs, kad vajadzēs mēģināt uzlabot sarežģītās attiecības ar Krieviju.

"Mēs gribam, lai Krievija tiek iesaistīta visas Eiropas drošības sadarbībā, taču, protams, saprotam, ka ne šajā frontē, ne mūsu divpusējās attiecībās līdz Krievijas parlamenta vēlēšanām nekas nenotiks," Indulis Bērziņš teica.

Sadarbība notiek reģionālā līmenī un pāri robežai, taču abās valdības komisijās, kas agrāk atrisināja svarīgas problēmas - cita starpā pirms pāris gadiem sarunu ceļā nonāca līdz gatavam, bet vēl neratificētam robežlīgumam - darbs tagad ir apstājies galvenokārt biežo Krievijas valdības maiņu dēļ.

"Krievijas krīzes un sankciju pret mums rezultātā ekonomiskie sakari ir gandrīz pārtrūkuši. Astoņi procenti no mūsu tirdzniecības ir ar Krieviju, bet vairāk nekā 60% – ar Eiropas Savienību. Krievijas sankcijas veicināja attīstību ES un NATO virzienā," ar ironisku smaidu saka Latvijas ārlietu ministrs.

"Es domāju, ka pat Krievija, neraugoties uz saviem pašreizējiem protestiem, pamazām sapratīs, ka tās ilgtermiņa interesēs ir Baltijas valstu iestāšanās NATO un lai šīs valstis kļūst par stabiliem un prognozējamiem kaimiņiem. Krievijai ir pietiekami daudz problēmu citviet," Indulis Bērziņš teica.

Niklāvs Lapukins

"Latvija jūtas atstumta"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.10.06.

Ārlietu ministrs I. Bērziņš cer uz drīzām iestāšanās sarunām.

Eiropas Savienībā (ES) diskusijas par paplašināšanās modalitāti austrumu virzienā Balkānu krīzes iespaidā atkal ir sākušās. Strīds galvenokārt notiek par to, cik daudzas valstis tiks ievērotas, sperot otro paplašināšanās soli. Baltijā, vadoties no šīs diskusijas, liekas apstiprinās doma, ka Baltijas valstu savstarpēja atdalīšana bijusi kļūda. Igaunija, līdzās Polijai, Ungārijai, Čehijas Republikai un Slovēnijai, pieder pie pirmās paplašināšanās grupas valstīm un, veicot iestāšanās sarunas, tiek uzskatīta par īpaši veiksmīgu. Turpretim Latvijai un Lietuvai jāgaida decembra ES galotņu tikšanās Helsinkos, kā arī jācer uz ielūgumu sākt iestāšanās sarunas. Abas valstis jūtas nepamatoti atstumtas. Pēc Latvijas ārlietu ministra I.Bērziņa domām, līdz šim nav iespējams paredzēt, kā ES gribot noteikt to, ka "otrās grupas" valstis - līdzās Latvijai un Lietuvai tajā ietilpst Rumānija, Bulgārija, Malta un Slovākija - līdzinās pirmajai grupai vai arī pat ātrāk varētu izvirzīties vadībā. ES vajadzētu atvērt "apdzīšanas joslu", kas otrās grupas valstīm varētu kalpot par stimulu, nevis tās nolikt nogaidītāju lomā, sarunā ar šīs avīzes žurnālistiem teica I.Bērziņš. Bez konkrētiem priekšlikumiem par to, kā otrā grupa varēs pievienoties pirmajai, otra paplašināšanās kārta nebūtu nekāda "patiesa" paplašināšanās kārta.

I. Bērziņš baidās, ka viņa valsts netiks novērtēta pēc tās nopelniem un iespējām, ja ES turpmāk attālināsies no kritērijiem, kas līdz šim tika noteikti kā mēraukla atsevišķu valstu spējai uzsākt sarunas. ES ir jāizlemj, vai tā grib rīkoties pēc ģeogrāfiskiem un ģeopolitiskiem kritērijiem, vai arī tā pieturēsies pie Kopenhāgenas kritērijiem, kas līdz šim bija paplašināšanās mēraukla. "Mēs piekrītam abiem, mums tikai vajadzētu pateikt, kurš no tiem tiek atzīts par derīgu," teica I. Bērziņš. Latvija, tuvojoties ES, grib iet uz priekšu ar savu izvēlēto ātrumu un nevēlas būt atkarīga no citu valstu gausā virzīšanās tempa.

Patlaban ES uzmanība drīzāk tiek pievērsta Dienvidaustrumeiropas valstīm, kuru attīstība klibo nopakaļ. Tām ES īpašu interesi pievēršot "ģeogrāfisku iemeslu" dēļ. Tas ir pareizi, ka tās tiekot vairāk ievērotas, teica I. Bērziņš, arī Latvija ir iesaistījusies Kosovā. Vienlaikus viņš brīdināja: "Nav labi teikt, ka visas valstis tikšot iesaistītas sarunu procesā, nepasakot to, pēc kādiem konkrētiem mehānismiem atsevišķām valstīm ir jāvirzās uz priekšu - kā pievienoties pirmās grupas valstīm." Ja Helsinkos netikšot noteikti šādi mehānismi, pastāv bažas, ka "patiesībā nekas nenotiks".

I. Bērziņš netieši norādīja uz apstākli, ka Igaunijai atsevišķu tā sauktā "Acquis" nodaļu apstrāde kopā ar Eiropas Komisiju sagādās daudz mazāk grūtību nekā Polijai un Čehijas Republikai. Kā teica I. Bērziņš, tad Baltija, salīdzinot ar citām reformu valstīm, ir "veiksmes stāsts". ES cerības šajās valstīs esot pārspētas, savukārt uz citām pirmās paplašināšanās kārtas valstīm ES acīmredzot likusi pārāk lielas cerības. Laikā, kad tika uzsāktas sarunas par iestāšanos, Igaunija neesot bijusi īpaši tālāk par Latviju vai Lietuvu. Latvija savā attīstībā ir sasniegusi vairāk nekā daža laba valsts no pirmās kandidātvalstu grupas un tai neesot nekādu grūtību izpildīt Komisijas prasības. I. Bērziņš jautāja: "Ko tad īsti nozīmē būt uzņemtam pirmajā kandidātvalstu grupā? Mēs varam līdzdarboties jautājumu risināšanā, kas vēl (pirmajai grupai) ir palikuši atklāti. Vienlaikus mums jāapskata jautājumi, kurus jau apspriedušas pirmās grupas valstis." Latvija tam esot gatava, tikai tai jābūt "skaidram priekšstatam" par to, kas Latviju sagaida un kas tai jāpaveic.

I. Bērziņš cer uz Latvijas iestāšanās sarunām un tālāku reģiona stabilizāciju. Baltijas valstis Baltijas jūras reģionā vairs ilgāk nedrīkstot palikt kā "pelēkā zona" starp ES, NATO un Krieviju. Tādēļ Baltijas un Latvijas tuvināšanās procesam ES piemītot arī drošības politikas aspekts. Krievijas naidīgā izturēšanās pret Igauniju, kas saistīta ar krievu mazākumtautību Baltijā, esot beigusies brīdī, kad Igaunija tikusi ielūgta uz iestāšanās sarunām. Latvija esot bijusi cietēja, jo Maskava tūlīt pēc tam "uzklupusi" Latvijai un kritizējusi Latvijas attieksmi pret tur atrodošos mazākumtautību. Latvijas tuvināšanās ES tādēļ dotu pozitīvus signālus gan uz valsts iekšieni, gan uz ārpasauli: Krievijai tikšot parādīts, ka Latvija piederot Rietumiem; krieviem Latvijā savukārt tas parādītu, ka integrācija latviešu sabiedrībā viņiem esot izdevīga.

Latvija negribot celt nekādu mūri attiecībās ar Krieviju, apgalvoja I. Bērziņš, kura valsts Krievijai veic svarīgas tranzītfunkcijas, galvenokārt naftas eksporta funkcijas, caur Latvijas ostām. I. Bērziņš teica, ka valsts esot ieinteresēta sadarbībā ar Maskavu. "Bet ko mēs varam darīt?" Attiecībā uz Baltiju nepastāvot vienota Krievijas stratēģija. Nevarot zināt, ko Krievija gribot. Pastāvot neskaitāmi piemēri, kas apliecina lielisku sadarbību, tajā pašā laikā eksistējot no Krievijas puses veiktas ekonomiskas akcijas pret Latviju, kas esot reakcija uz šķietami slikto izturēšanos pret krievu mazākumtautību. Esot izveidota divpusēja valdības komisija, bet Latvija patlaban nezinot, kas esot Krievijas delegācijas priekšsēdētājs, jo vadība nepārtraukti mainoties. Maskavas mērķi esot neskaidri. Vai tā vēloties "pelēkās zonas" saglabāšanu pie Baltijas jūras, vai tā apsveicot trīs Baltijas valstu piederību ES, vai tā samierinoties ar piederību NATO?

Somija pašreiz cenšoties uzlabot ES un Krievijas attiecības. I. Bērziņš teica, ka Latvija šos centienus atbalstot. Tas esot progress, ka Krievija Helsinku galotņu tikšanās reizē gribot izklāstīt savus priekšstatus par valsts attiecībām ar ES. Tomēr viņš neizskatījās "pārāk optimistisks". Stabilizācija Krievijā sagaidāma tikai laikā pēc Krievijas Domes un jaunā prezidenta vēlēšanām. Kā teica I. Bērziņš, tad Latvija, "tāpat kā citi", gaidot uz ēru, kas nāks pēc Jeļcina.

"Riskanta procentu likmju

paaugstināšana Lietuvā"

"Dagens Industri"

— 99.10.07.

Pēdējās nedēļās Lietuvā ir ievērojami palielinājušās procentu likmes, un var pat rasties devalvācijas draudi.

Arī Latvijā procentu likmes strauji kāpj, taču lats netiek uzskatīts par apdraudētu. Igaunija var priecāties, ka tās procentu likmes ir stabili saglabājušās viszemākajā šīgada līmenī.

Procentu likmju kāpums Lietuvā ir pirmām kārtām reakcija uz to, ka tekošā rēķina iztrūkums šī gada pirmajā kvartālā ir pieaudzis no 0,86 miljardiem litu (175 miljardiem zviedru kronu) līdz 1,52 miljardiem litu otrajā kvartālā. Iztrūkums tagad ir veseli 15% no iekšzemes kopprodukta. Tā kā Lietuvas valūta ir piesaistīta dolāram, mainās vienīgi procentu likmes. Mēneša laikā Lietuvas valsts trīs mēnešu parādzīmju procentu likme ir palielinājusies no 11 līdz 19 procentiem.

"Tik liels deficīts biedē tos, kas darbojas finansu tirgū. Procentu likmju augšupeju iespējams skaidrot tādējādi, ka viņi bažījas par drīz iespējamu lita devalvāciju," teica Tallinas research uzņēmuma Hansa Investments pārstāvis Tomass Reisenbuks ( Toomas Reisenbuk ). Satraukums izpaužas arī tādā veidā, ka Finansu ministrijai ir bijis grūti emitēt parādzīmes. "Arī mēs domājam, ka devalvācija tuvojas, taču tā nav neizbēgama. Nosacījums - ja Lietuvas valdība savu finansu politiku padarīs konservatīvāku. Pamatā ir valdības katastrofālā politika kompensēt banku klientiem viņu zaudējumus par bankā noguldītajiem rubļiem. Līdz ar to ir palielinājies patēriņš, kas sastāv lielākoties no importa precēm, un tas ir pasliktinājis tekošo rēķinu. Ja valdība pārtrauks savu populistisko politiku, tad būs iespējams uzlabot budžetu un tekošā rēķina stāvokli. Ja nē, tad lits droši vien tiks devalvēts," šāds ir Tomasa Reisenbuka secinājums. Arī Starptautiskais Valūtas fonds ir izteicis Lietuvai šādus brīdinājuma signālus.

Latvijā arī palielinās procentu likmes. (Latvijas valūta arī ir cieši piesaistīta naudas zīmju fondam.) Dažās nedēļās likmes ir divkāršojušās - no 6,6% septembra sākumā līdz vairāk nekā 11% oktobra sākumā.

Arī Latvijā ir pieaudzis tekošā rēķina iztrūkums - no 7,8% no IKP pirmajā kvartālā līdz 9,7% otrā kvartālā. Latvijas ekonomika tomēr ir robustāka nekā Lietuvas ekonomika. Iekšzemes kopprodukts otrajā kvartālā negaidīti samazinājās tikai par 1,8%. Pašmāju pieprasījums ir palielinājies, kas ir manāms arī augošajā tekošajā rēķinā un budžeta deficīta samazinājumā.

"Lata devalvācija droši vien nav aktuāla," Tomass Reisenbuks spriež.

"Igaunijā nav ne mazākā satraukuma par devalvāciju. Tekošā rēķina iztrūkums varētu būt 4% no IKP visā 1999. gadā," viņš komentēja.

Pirmajā kvartālā ievērojami pazeminājās procentu likmes un ir saglabājušās zemā līmenī. Gada sākumā likmes bija sasniegušas briesmīgo 18% līmeni. Starptautiskais Valūtas fonds Igaunijas pēdējā laika ekonomikas attīstību dēvē par "mīksto piezemēšanos". Igaunijas valūta - krona - ir piesaistīta vācu markai/eiro.

Rēta Vaikla

"Igaunija vēlas paņemt beznodokļu

tirdzniecību līdzi Eiropas Savienībā"

"Dagens Industri"

— 99.10.08.

Igaunijas valdība ir nolēmusi strādāt, lai varētu paturēt savu beznodokļu tirdzniecību arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.

"Mūsu priekšlikums ir šāds - beznodokļu tirdzniecībai vajag saglabāties vismaz piecus gadus pēc pievienošanās ES, jo tad pāreja nebūs tik pēkšņa," teica Igaunijas ceļu un satiksmes ministrs Toivo Jurgensons.

Līdz ar to Igaunijas nostāja ir mainījusies. Agrāk Igaunijas formālā nostāja bija nepieprasīt nekādus pārejas nosacījumus.

Beznodokļu tirdzniecība igauņu lidmašīnās un pasažieru prāmjos ir viens no izskaidrojumiem, kādēļ ir palielinājies tūrisms uz Igauniju. Gaidāms, ka šogad Igauniju būs apmeklējis 3,1 miljons cilvēku.

Apmēram 60 - 70% no ienākumiem rada taxfree tirdzniecība.

"Ja beznodokļu tirdzniecība pazudīs, biļetes var kļūt trīsreiz dārgākas, un pasažieru skaits tad varētu samazināties divas reizes," teica igauņu kuģniecības Hansatee preses sekretāre Malle Aleksiusa. Hansatee tirgus daļa satiksmē ar Somiju ir 63%.

Katrs tūrists, kurš ar prāmi brauca no Helsinkiem uz Tallinu (šajā maršrutā ir vislielākā pasažieru plūsma), 1998. gadā savas uzturēšanās laikā Igaunijā iztērēja vidēji 5300 igauņu kronu (2900 zviedru kronu).

"Beznodokļu tirdzniecības atcelšana un līdz ar to samazinājies tūrisms var novest pie tā, ka valsts iekšzemes kopprodukts samazināsies par dažiem procentiem," tāds ir satiksmes ministra secinājums. Kopējais tūrisma nozares apgrozījums ir 16 miljardi igauņu kronu (apmēram 9 miljardi zviedru kronu).

"Otrs aspekts - ja Igaunija pazaudēs beznodokļu tirdzniecību, mainīsies konkurences stāvoklis starp kuģniecībām. Somu kuģniecības var nolemt braukt caur nodokļiem atbrīvoto Olandi, tādējādi tiekot pie konkurences priekšrocībām iepretī tiem kuģiem, kas brauc tieši uz Tallinu," teica Toivo Jurgensons, kurš strādā pie beznodokļu tirdzniecības saglabāšanas jautājumiem.

Rēta Vaikla

"2000. gads būs Baltijas valstu gads"

"Dagens Industri"

— 99.10.07.

 

2000. gadā Zviedrijas valdība veiks īpašus pasākumus trīs Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas labā. Šo pasākumu mērķis būs sekmēt Baltijas valstu tuvināšanos Eiropas Savienībai, pirms Zviedrija kļūs par ES priekšsēdētājvalsti, un lai stiprinātu saites ar Zviedriju.

Baltijas valstu gada dažādo pasākumu detaļas tiks darītas zināmas mēneša laikā.

To trešdien paziņoja tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis, iesniedzot riksdagam dokumentu, kurā valdība pirmo reizi ir apkopojusi ekonomiskās attīstības un sadarbības Baltijas jūras reģionā stratēģiju. Rakstā ir izklāstīti pēdējo desmit gadu dažāda veida palīdzības, sadarbības un attīstības projekti Baltijas jūras reģionā, un Leifs Pagrockis uzsvēra, ka Zviedrija desmit gados šajā reģionā ir īstenojusi ļoti aktīvu politiku.

Attīstības sadarbības ietvaros ik gadu Centrālās un Austrumeiropas valstīm tiek piešķirti apmēram 800 miljoni zviedru kronu. Līdztekus šai naudai nāk tā sauktie Baltijas jūras miljardi. No pirmā miljarda, par ko tika nolemts 1995.-96. gadā, 688 miljoni ir izlietoti 55 dažādos projektos. Ieplānoti ir projekti vēl papildus 248 miljonu kronu apmērā.

No Baltijas jūras miljarda līdzekļus ir saņēmuši dažāda veida projekti, sākot no paraugfermas Sanktpēterburgā līdz kolektīvās satiksmes attīstīšanai Baltijas valstīs, organizētās noziedzības apkarošana, mazie uzņēmumi, Tallinas kultūrvēsturisko ēku atjaunošana, Latvijas celtnieku apmācība, divpusējā informācijas tehnoloģijas sadarbība, enerģētikas efektivizācija Barenca reģionā un ūdensapgāde un notekūdeņu attīrīšana Baltijas valstīs.

Ņemot vērā pirmā miljarda izlietošanas pieredzi, riksdags nolēma turpināt šo darbu, piešķirot vēl vienu miljardu piecu gadu periodam. Šis otrais miljards lielākoties uzbrūkošā veidā sekmēs Zviedrijas tautsaimniecības intereses un radīs jaunas iespējas zviedru uzņēmumiem, sevišķi mazajiem un vidējiem, darboties šajā reģionā. Tā sauktā Baltijas jūras komisija ir izstrādājusi direktīvas par kritērijiem, kas būs spēkā, sadalot jaunos līdzekļus.

Dažiem projektiem resursi ir tikpat kā garantēti. Tas attiecas, piemēram, uz Eksporta padomes Marknadsplats Östersjön , ar vidi un enerģētiku saistītajiem SIDA projektiem, pašreizējiem informācijas tehnoloģijas projektiem un kredītiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Komisija turpretī iesaka, lai turpmākās tā sauktās Visbijas un Baltijas jūras stipendijas tiek finansētas savādākā veidā.

Lēna Engfelde

"Svarīga mācību nauda"

"Dagens Industri"

— 99.10.07.

Kad Zviedrija palīdz Austrumeiropai, runa ir par solidaritāti un savtīgām interesēm, un pat valdība to nemēģina slēpt. Ja mūsu kaimiņreģionā būs mierīga situācija un ekonomiskais pieaugums, tad nav nekādu šaubu, ka tas nāks par labu gan Zviedrijai, gan zviedru uzņēmumiem.

Zviedrijas palīdzība šobrīd iet pa trim galvenajiem ceļiem - vidēji 800 miljoni kronu gadā attīstības palīdzībai, divi naudas piešķīrumi tā sauktajos Baltijas jūras miljardos un sadarbība ar ES uz ziemeļvalstu starpniecību. Šis darbs neiet pārāk ātri, taču tas, kas tiek darīts, liekas diezgan pareizi.

Vakar tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis iepazīstināja ar valdības pirmo reizi apkopoto materiālu par Zviedrijas politiku iepretī Centrālajai un Austrumeiropai pēc mūra krišanas. Šis materiāls tika iesniegts riksdagam un būs par pamatu priekšlikumu ierosināšanai un debatēm. Stratēģija balstās uz diskusijām Baltijas jūras komisijā, kas tika izveidota pēc vēlēšanām un par kuras priekšsēdi iecēla valsts sekretāru Svenu-Ēriku Sēderu, koncerna ABB vadītāju Anderšu Narvingeru par priekšsēža vietnieku un kurā bija pārstāvētas arodbiedrības un komūnas. Sabiedrība un tautsaimniecība ir ļoti ieinteresēta Baltijas jūras sadarbībā.

Ziņojums sniedz atbildi uz to, kas ir noticis ar pirmo Baltijas jūras miljardu. Līdz šim valdība ir izlēmusi par 688 miljoniem kronu, kas ir sadalīti 55 no 550 projektiem, kas pieprasīja atbalstu. 350 miljoni kronu ir izmaksāti no tā miljarda kronu, par ko nolēma 1996. gadā. Tieši saņēmējvalstīm netiek piešķirta sevišķi liela naudas daļa, un šķiet, ka lielāko daļu faktiski ir saņēmis Zviedrijas valsts sektors. Viens no vislielākajiem saņēmējiem ir Zviedrijas Ceļu pārvalde ( Vägverket ), kas ir saņēmusi kopumā 80 miljonus kronu, lai cita starpā nosūtītu lietotus zviedru autobusus uz Baltijas valstīm un Narvu.

Kaut arī daudz ko varētu kritizēt, personu un zināšanu apmaiņai ar bijušajām nepazīstamajām kaimiņvalstīm ir liela vērtība. Zināšanu nodošana, kam tiek piešķirta palīdzība, bieži vien ir daudz nozīmīgāka nekā kritizētā palīdzība uzņēmumam Tetra Laval , lai iemācītu krieviem dzert pienu. Baltijas jūras naudu var uzskatīt par mācību naudu jebkurā nozīmē.

750 miljoni kronu, kas budžetā ir atvēlēti sadarbībai ar mūsu kaimiņvalstīm Austrum- un Centrāleiropā nākošajā gadā, atbilst 5% no 14,3 miljardus kronu lielā palīdzības budžeta. Kosovas bēgļu uzņemšanai atvēlētā summa, kas tiek ņemta no kopējās palīdzības, ir tikpat liela. Īsi sakot - šī ir maza nauda svarīgai jomai. Baltijas jūras apkaimē dzīvo 100 miljoni cilvēku. Ārvalstu tiešie ieguldījumi Polijā, Krievijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pagājušajā gadā sasniedza 77 miljardus kronu, un zviedru uzņēmumu devums no šīs summas ir 8,3 miljardi kronu.

Polija ir Zviedrijas 15. lielākais eksporta tirgus. Igaunijā darbojas apmēram 1000 uzņēmumu, kuros ir zviedru īpašnieku intereses. Latvijā ir aptuveni 400 reģistrētu zviedru uzņēmumu. Lietuvā Zviedrija ir lielākā ārzemju ieguldītājvalsts kopā ar ASV.

Zviedrijas palīdzība ir mazs, taču stratēģiski svarīgs piliens, sevišķi Zviedrijai. Tā veicina infrastruktūras radīšanu, kas atvieglo zviedru uzņēmumiem veikt darījumus. Investīcijas vidē nāk par labu visiem, kas dzīvo Baltijas jūras reģionā. Cīņa pret starptautisko noziedzību nāk par labu arī Zviedrijai. Šie projekti daudzējādā ziņā ir abpusēji, un tas ir labi. Ja abas puses no projekta gūst labumu, palielinās iespēja, ka tas būs noderīgs.

Valdība arī iegulda ļoti lielus resursus, lai izvērtētu projektus, kam tiks piešķirts atbalsts. Konsultācijas prasa gan laiku, gan naudu, tādēļ ir saņemta arī kritika. Tajā pašā laikā palīdzības projekti patiešām ir rūpīgi jākontrolē, jo to rāda visa līdzšinējā pieredze.

Baltijas jūras stratēģija izraisa vairākus jautājumus:

Valdība uzsver, cik svarīga ir Igaunijas un Polijas ātra iestāšanās Eiropas Savienībā un sarunu sākšana ar Latviju un Lietuvu, un tas ir brīnišķīgi. Tomēr cik spēcīgi Zviedrija spēs aizstāvēt Baltijas jūras reģiona valstu lietu Eiropas Savienībā, ja pati Zviedrija ir tik negribīga ES dalībvalsts? Kā lai valdība pārliecina Eiropas Savienību, ja pat neuzdrošinās mēģināt pārliecināt Zviedrijas pilsoņus atbalstīt Zviedrijas iestāšanos ES Valūtas savienībā?

"Baltijas valstu drošība

ir arī mūsu drošība"

"Upsala Nya Tidning"

— 99.09.30.

Valdības absolūtā pasivitāte attiecībā uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pieteikumiem par uzņemšanu NATO nozīmē mūsu valsts drošības interešu nobīdīšanu pie malas, raksta riksdaga Aizsardzības komisijas loceklis no liberālās Tautas partijas Lennarts Rodīns.

Aizsardzības ministrs Bjorns fon Sīdovs bieži saka, ka viņš nespējot vienoties ar Kreiso vai Vides partiju par aizsardzības un drošības politiku. Daudz kas norāda, ka gaidāmais riksdaga lēmums tomēr balstīsies uz ar šīm abām partijām īstenoto sadarbību. Kā jau parasts sociāldemokrātu drošības politikā, runāts tiek par vienu, bet darīts kas cits.

Zviedrijas valdības izteikumus pēc šī pavasara kara Kosovā pamatoti varējām vērtēt atzinīgi. Tomēr uzreiz pēc tam, kad tika panākta vienošanās par Kosovas nākotni, valdība atgriezās pie iepriekšējās nostalģiskās tukšās runāšanas. Visspilgtāk tas izpaudās saistībā ar ES augstākā līmeņa sanāksmi Ķelnē un lēmumu par aizsardzības politikas sadarbības intensificēšanu. Te sarkanzaļās atbalsta partijas drīz vien nospieda valdību uz ceļiem. Tās pieprasīja, ka militārus pasākumus miera un cilvēktiesību aizsardzības nolūkā drīkst veikt vienīgi tad, ja ANO Drošības padomē tiem piekrīt Maskavas un Pekinas despoti. Šīs ir augstākās starptautiskās tiesības sarkanzaļā izskatā. Visvairāk raižu NATO veiktajos pasākumos Kosovā sagādāja nevis tas, ka NATO tos veica bez ANO mandāta, bet gan tas, ka Krievija un Ķīna ar savām veto tiesībām nedeva iespēju ANO kaut ko darīt.

Es esmu dzirdējis daudzus Kreisās un Vides partijas biedrus kaismīgi runājam gan par Kosovu, gan Austrumtimoru, diemžēl ne Birgers Šlaugs, ne Gudruna Šīmane nav ne ar pušplēstu vārdu izteikuši nožēlu par Krievijas un Ķīnas veto politiku. Viņi labprāt birdina asaras par Prištinā un Dili izvarotajiem, apkaunotajiem un noslepkavotajiem cilvēkiem, taču ne mazāko kritiku nevērš pret režīmu, kas apspieda demokrātijas kustību Tjanaņmeņas jeb Debesu miera laukumā, un aizstāv Belgradas un Džakartas despotus. Ja ASV nebūtu izdarījusi spēcīgu spiedienu uz Džakartu, lai tā atļauj ANO vienībām ienākt Austrumtimorā, Pekina būtu izmantojusi savu veto.

Zviedrijas miera un arbitrāžas apvienība SPAS (pasaulē vecākā un Skandināvijas valstīs lielākā miera organizācija, ko 1883. gadā nodibināja Nobela balvas laureāts K.P. Arnoldsons. Zviedrijā SPAS ir apmēram 7000 individuālo biedru un aptuveni 40 vietējo grupu. Organizācija ir neatkarīga no valsts, un tai nav nekādu politisku vai reliģisku saišu. SPAS galvenie mērķi ir mazināt saspīlējumu, veicināt atbruņošanos un atbalstīt demokratizācijas procesu - I.D. ) pagājušajā ziemā enerģiski protestēja, kad Pekina ar savu veto apturēja ANO preventīvos pasākumus Maķedonijā - līdz šim visveiksmīgāko ANO veikumu -, lai gan visi redzēja, kāda ir notikumu attīstības gaita Kosovā. Kur toreiz bija Birgers Šlaugs un Laršs Olī?

Holandiešu ANO kareivji 1995. gada jūlijā stāvēja un noskatījās, kā Bosnijas serbi ieņem ANO par "aizsargājamo zonu" pasludināto Srebrenicas anklāvu un noslepkavo 7000 visdažādākā vecuma vīriešus. Tautas partija toreiz pieprasīja, lai ANO īsteno savas saistības Bosnijā. Tā ir kara kurināšana - uzskatīja Ingvars Karlsons, Tāge G. Petersons, Gudruna Šīmane un Marianne Samuelsone. Viņi uzskatīja, ka nav pieļaujama ANO izmantošana šādiem mērķiem, un radīja mītu, ka ANO, neraugoties uz ANO statūtu 7. nodaļu, ir jābūt tikai un vienīgi laipnai organizācijai.

1999. gada pavasarī Birgers Šlaugs un Laršs Olī kļuva varen satraukti. Tagad piepeši darboties vajadzēja ANO, nevis NATO. Kur Birgers Šlaugs un Laršs Olī bija 1995. gada vasarā? Jau toreiz viņi bija atbilstoši partijas rupors un partijas sekretārs.

Valdība bieži runā, ka ir nepieciešams, lai Zviedrija iesaistās miera veicināšanas pasākumos. Tajā pašā laikā uz mājām no Bosnijas tiek atsaukta valsts budžeta iemeslu dēļ jau agrāk pamatīgi samazinātā SFOR vienība, lai būtu iespējams apmaksāt līdzdalību KFOR spēkos Kosovā. Stīvēšanās starp Finansu un Aizsardzības ministriju par KFOR vienības nosūtīšanu ir valdības iekšējo prioritāšu nekādā ziņā neakceptējams rezultāts.

Zviedrija šoziem var pieņemt lēmumu par tālejošu Zviedrijas aizsardzības politikas pārveidi, kas ir iespējama Padomju Savienības sabrukuma un Baltijas valstu atbrīvošanās rezultātā. Lai gan mūsu drošība ir vēsturiski liela un stabila, Baltijas valstu stāvoklis nepavisam nav tikpat mierīgs. Es nedomāju, ka demokrātiska Krievija rada draudus Igaunijai, Latvijai vai Lietuvai, taču šobrīd Krievija ir valsts sabrukuma stāvoklī, kurai nav funkcionējošu demokrātisku institūciju. Krievija, kur "vadība" Maskavā vairs nespēj nodrošināt nekādu vadību, pastāv ievērojams risks - pirmām kārtām pašai Krievijai, kā arī tās Baltijas kaimiņvalstīm.

Tuvākajiem pieciem līdz desmit gadiem tādēļ var būt ārkārtīgi izšķiroša nozīme Baltijas valstu nākotnē. Visas trīs vēlas iestāties ES un NATO. Jebkuram vietēja mēroga krievu karavadonim, kurš apsver militāras izspiešanas iespēju pret kādu no Baltijas valstīm, vajadzēs rēķināties ar daudz ticamāku apkārtējās pasaules reakciju, ja šīs trīs valstis jau būs kļuvušas par NATO dalībniecēm. Šī lielākā prognozējamība ir galvenais iemesls, kādēļ varētu palielināties Baltijas valstu drošība, ja tās iestātos NATO. Līdz ar to drošība pieaugtu arī Zviedrijas drošībpolitiskajā kaimiņreģionā.

Diemžēl daudzas pazīmes rāda, ka NATO pēc Kosovas ir kļuvusi vēl piesardzīgāka sakarā ar risku tikt ierautai jaunās dārgās dēkās un pirms NATO paplašināšanās cita starpā ar Baltijas valstīm. Baltijas valstu lietas aizstāvēšana tātad ir ne tikai solidaritāte, bet arī pašlabums, kā jebkura drošības politika. Sociāldemokrātiskās valdības absolūtā pasivitāte attiecībā uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vēlmi iestāties NATO nozīmē mūsu valsts drošības interešu atstāšanu novārtā.

Lennarts Rodīns

"Krievijas neprāts Čečenijā"

"The Economist"

— 99.10.02./08.

Ārpusē esošie varētu nomierināt Kaukāzu. Ar spēku tas nav izdarāms

Bumbu sprādzieni Maskavā, nemieri dienvidu republikā Dagestānā - tātad ir jāsāk jauns karš pret separātisko Čečeniju - šāda loģika ir neprātīga. Krievijai būtu vajadzējis vismaz kaut ko mācīties no sava pirmā kara pret Čečeniju no 1994. līdz 1996.gadam: miers dienvidu nomalēs nav panākams ar spēka palīdzību. Gluži pretēji - spēka pielietošana vēl vairāk uzkurina islamistu kareivīgumu, ko šis pats spēks cenšas apspiest. Ja prezidents Boriss Jeļcins vēlas izkļūt no tās bedres, kuru viņš pašlaik rok ar tādu skubu, tad viņam vajadzētu atsaukt savus ģenerāļus un, lai cik grūti tas arī nebūtu, viņu vietā uzaicināt kādus starpniekus no ārpuses. Viņš pat varētu piešķirt zināmu respektablitātes auru savas prezidentūras pēdējām dienām, sākot veidot jaunu politiku attiecībā pret visu bijušo Krievijas impēriju. Tas, protams, ir utopisks ierosinājums. Taču "stingrās rokas" taktika, kuru Krievija izmanto attiecībās ar saviem kādreizējiem vasaļiem, gala rezultātā nodara tikpat lielu kaitējumu tai pašai, kā tās iedomātajiem naidniekiem.

Un tomēr, diezin vai Krievijai varētu pārmest vēlēšanos sodīt tos, kas nolika bumbas, kuras pagājušajā mēnesī ir nogalinājušas apmēram 300 civiliedzīvotājus, lielāko daļu no tiem Maskavā. Un pat tad, ja Krievijā valdītu izglītoti un godīgi reformatori, Kaukāzs joprojām sagādātu problēmas. Ir skaidrs, ka fundamentālistu musulmaņi, ieskaitot dažus čečenus, vēlas sarīkot asinspirti pie Krievijas dienvidu robežām, nolūkā radīt tur sava veida ekstrēmiski islamisku režīmu. Lai gan vēl nav nekāda pamata uzskatīt, ka pašreizējā čečenu valdība būtu atbildīga par teroristiskajiem spridzināšanas aktiem - katrā gadījumā tie šai valdībai nav bijuši izdevīgi -, tomēr dažādi čečenu fanātiķi patiešām ir turami aizdomās.

Tāpat arī nav sagaidāms, ka krievi varētu patiešām samierināties ar kādreizējās milzīgās impērijas tālāku sašķelšanos - nepilnu desmit gadu laikā no tās ir atdalījusies puse Eiropas un arī liela daļa Āzijas. Un tagad arī pašas Krievijas dienvidu malā vesela gūzma mazu tautiņu vēlas veco impērisko varu nostādīt muļķa lomā, pie viena nogalinot arī krievu civiliedzīvotājus.

Lai kā tas arī nebūtu, Krievija dienvidos augošās neapmierinātības risinājumiem pastāvīgi ir izmantojusi kļūdainu pieeju. Pēdējās kampaņas laikā tika nogalināti neskaitāmi jaunkareivji kā Krievijas, tā arī pretinieka pusē, tika sagrauta arī pati Čečenija, kas, neraugoties uz to, būtībā tomēr kļuva neatkarīga. Tajās Krievijas Federācijas daļās, kur etniskie krievi šķiet vairāk vai mazāk izolēti, Maskavas valdība nekrievu iedzīvotājus visai haotiski ir mēģinājusi gan piekukuļot, gan arī izteikt tiem draudus. Un bijušās Padomju Savienības daļās, kas tagad ir kļuvušas neatkarīgas, - kā Kaukāzā, tā arī citur - Krievija nepārtraukti mēģina graut tos režīmus, kas mēģina atklāt savu jauno identitāti, tai pašā laikā atslābinot saites ar bijušajiem saimniekiem.

Runājot par Čečeniju, notikumu gaita Krievijai būtu iegrozījusies daudz labāk, ja krievi būtu atbalstījuši jaunās republikas grūtībās nonākušo prezidentu Aslanu Mashadovu viņa cīņā pret islamistu fanātiķiem, kuri viņam nepārtraukti sagādā nepatikšanas. Droši vien, ka tādā gadījumā nāktos piekrist, ka pēc referenduma sarīkošanas Čečenijai būtu tiesības atdalīties. Taču pat tādā gadījumā tas nenozīmētu vispārēju federācijas sabrukumu: citās neapmierinātajās multietniskās Krievijas daļās, ieskaitot dienvidus, lielāka autonomija būtu pilnīgi pietiekama, lai apmierinātu vietējo iedzīvotāju vēlmes.

Tagad droši vien ir par vēlu, lai Krievija un Čečenija varētu nokārtot savas problēmas tikai savā starpā, pat izmantojot Čečenijai blakus esošās Krievijas Federācijas mazvalstiņas Ingušijas vadītāja Ruslana Auševa starpnieka pakalpojumus. Tā kā viņš ir labās attiecībās ar Kremli, tad viņš varētu izrādīties par labu starpnieku. Tomēr tagad vēl labāk būtu izmantot Eiropas Drošības un Sadarbības organizāciju, kurā ietilpst kā Krievija, tā arī Savienotās Valstis. Ja Krievija piekristu, tad EDSO varētu organizēt sarunas.

Vēl labāk būtu, ja Krievija piekristu sarīkot plašu konferenci, iesaistot tajā Eiropas Savienību vai Apvienotās Nācijas, kurā tiktu izskatītas visa Kaukāza problēmas. Šāda konferencē vajadzētu iesaistīt arī Turciju un Irānu kopā ar trim galvenajām Kaukāza valstīm - Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu. Visdažādākās domstarpības - par teritorijām, naftu, naftas vadiem, militārajām aliansēm, kuras visas saasina etniskās un reliģiskās nesaskaņas, kā arī Krievijas iejaukšanās un iebaidīšanas taktika - šo reģionu joprojām padara par paradīzi dedzinātājiem. Līdz gada beigām ES prezidentūrā esošie somi, kuri labi pazīst krievus, varētu palīdzēt sagatavot šādas konferences projektu. Kaukāzam ir nepieciešama tieši tāda rīcība un nevis bumbošana.

"Provinciālis Maskavā"

"Argumenti i fakti"

— 99.10.06.

Boriss Ņemcovs, neraugoties uz savu jaunību, gandrīz desmit gadus darbojas lielajā politikā.

Var teikt — ilgdzīvotājs. Pa šo laiku sakrājies daudz interesantu novērojumu, kuri ir pamatā jaunajai grāmatai "Provinciālis Maskavā". Piedāvājam dažus fragmentus.

 

Jeļcins

Jeļcins ir īsts krievu cars. Ar nesavaldību, ar mēra trūkumu, ar apņēmību un drosmi, dažkārt ar biklumu — kaut gan reti. Atšķirībā no "niknajiem" krievu cariem Jeļcins ir "labestīgs". Un nav ļaunpieminīgs. Sava loma ir komplekcijai: tāds milzīgs Urālu zemnieks.

Ņižņijā Jeļcins ieradās 1992.gada 9.janvārī. Ļoti interesanti tikāmies. Mēs ar mēru Bedņakovu centāmies sagatavot pilsētu uz šo tikšanos, kaut kā uzpost. Nekas neiznāca, lija lietus, slapjdraņķis, dubļi — bija taču devītais janvāris. Jeļcins Mitnijas tirgū iekāpa bedrē, ļoti neapmierināts palūkojās uz mani un Bedņakovu, mēs ar Dmitriju Ivanoviču bijām pilnīgā transā. Pēc tam Jeļcins pasūtīja autorūpnīcas direktoru Vidjajevu, paziņodams: tas, ko viņš ieraudzījis ēdnīcā, ir viena liela izrādīšanās, patiesībā strādnieki ēd kotletes ar mušām. Sak, es visu par jums zinu!

Jeļcins pēc vēlēšanām — tas ir vistīrākais "patriarha rudens" un laikmeta noriets. Protams, Jeļcins ir varaskārs cilvēks, negrib samierināties ar to, ka viņa laiks aiziet. Bet viņa laiks patiešām aiziet, un daudzi cenšas viņu no Kremļa izēst.

Taču es domāju, ka Jeļcina pirmstermiņa pazušana no Kremļa neizraisīs nomierināšanos, bet gan daudz lielāku konfrontāciju. Tādēļ mana pozīcija ir šāda – lai viņš nostrādā līdz savam termiņam, bet pēc tam dodas pensijā, dod, Dievs, viņam veselību.

 

Lužkovs

Dzīvespriecīgs nedzērājs. Piesardzīgs politisks darbinieks, kurš vienmēr cenšas radīt iespaidu, ka viņš ir saimnieks, galvenais Maskavas cēlājs un posējs. Šis viņa tēls, kas ir ļoti nepieciešams Krievijai, uz citu fona padara Lužkovu par izcilu politiķi.

Lužkovs lepojas, ka kontrolē visu. Taču tā ir nevis Lužkova, bet gan ierēdņu kontrole. Protams, tā barojas no šī īpašuma, vai tā būtu veikalu vai kaut kādu zemesgabalu iznomāšana. Protams, tas viss rada labvēlīgu augsni ļaunprātībām.

Pārsteidz, lūk, kas: par korupciju runā visur, tikai ne Maskavā. Kas tam noticēs, ka Maskavā nav korupcijas? Neviens. Bet kādēļ nav lietu par korupciju? Tādēļ, ka te visa tiesībsargājošā sistēma atrodas zem papēža. Visa. Un bieži vien arī tiesas. Tādēļ par korupciju pie Lužkova mēs uzzināsim tikai tad, kad Lužkova nebūs.

Protams, viņa ekonomiskā prasme liek vēlēties kaut ko labāku. Taču ir vēl viena problēma, tā arī man bija nepatīkams atklājums. Problēma ir tā, ka viņš necieš sev blakus spēcīgus cilvēkus. Pašlaik no viņa aprindām es nosaukšu Jastržembski, viņš patiešām, manuprāt, ir talantīgs un spējīgs cilvēks, lai gan tieši ar ekonomiku nenodarbojas. Visi pārējie raugās viņam mutē, piebalso, glaimo, liekuļo. Tas ir ļoti slikti. Starp citu, Jeļcinam šāda īpašība nepiemīt. Jeļcins varēja paciest sev blakus spēcīgus cilvēkus, cita lieta, ka pēc tam viņš viņus atbrīvoja. Lužkovam, tiesa, ir cits pluss: viņš tur vājos, viņš tos nenodod. Ar to viņš labā nozīmē atšķiras no citiem.

Boriss Ņemcovs

Turpinājums nākamajā

preses pārskatā

 

"Runa par Eiropas dvēseli"

"Der Spiegel"

—99.10.04.

Romano Prodi, jaunais Briseles Komisijas prezidents, par saviem uzdevumiem, par ES paplašināšanu un Eiropas institūciju reformu.

Spiegel:

Vai ar paplašināšanos austrumu virzienā tiks izpildīta vēsturiska misija?

Prodi:

Jā. Es ticu ES paplašināšanai. Tā ir laba. Tā kalpo mieram, arī Balkānos. Ir izdarīts solījums paplašināt ES - skaidrs, svinīgs, pat ar noteiktiem laika termiņiem. Par to mums jāatbild. Uzdevumi, protams, turpināsies. Bet cik daudz laika mums bija nepieciešams muitas ūnijas izveidei? Katrā ziņā es Eiropu vēl pats vēlos uzvest uz šī ceļa.

Sp.:

Tātad Jūs stingri vadāties no tā, ka pirmās iestāšanās notiks vēl Jūsu amata laikā?

P.:

Jā, pirms mana amata termiņa beigām, 2005.gada janvārī, ES būs lielāka.

Sp.:

Kur Jums beidzas Eiropa?

P.:

Tas ir grūts jautājums. Agrāk Eiropa man nozīmēja sešas EEK dibinātājvalstis. Bet es savu priekšstatu par Eiropu kā politisku vienību esmu mainījis. Es domāju, ka Eiropa beidzas tur, kur cilvēki to grib, lai tā beigtos. Tas nav ģeogrāfiski aptverams, bet gan politiski, kultūras ziņā, runa ir par sarežģītu procesu.

Sp.:

Vai Eiropa Jums saistīta ar kristīgās Vakareiropas jēdzienu?

P.:

Es gan esmu reliģiozs, bet reliģiju es neuzskatu par šķērsli. Jūs aplinkus norādāt uz Turcijas problēmu. Par paplašināšanās mērķi nevajadzētu uzskatīt brīvās tirdzniecības zonu. Es no decembrī Helsinkos notiekošās ES galotņu tikšanās sagaidu, ka Turcija formāli kļūs par iestāšanās kandidāti. Mums tas jādara. Jo tikai ar to sākas ilgais tuvināšanās process.

Sp.:

Komisārs Ferhoigens savukārt saka: nekādas iestāšanās atlaides.

P.:

Nav nekāda atšķirība starp Ferhoigenu un mani.

Sp.:

Ferhoigens vēršas arī pret gariem pārejas periodiem, jo tie kavē integrāciju.

P.:

Arī Spānijai savulaik tika piešķirts garš pārejas periods. Es negribu, ka kandidātvalstis tiktu sarūgtinātas un iegūtu iespaidu, ka mēs viņu problēmas neievērojam.

Pārejas periodu var savienot ar daudziem nosacījumiem. Protams, ir svarīgi būt stingram. Jūs beigu beigās runājat ar itāli, kurš kā ministru prezidents izvirzījās, pateicoties stingriem valūtas savienības kritērijiem, jo tie man iekšpolitikā palīdzēja veikt nepieciešamos soļus. Stingrībai un politiskajai tālredzībai - abām jāiet kopsolī.

Sp.:

Jūs nesen paziņojāt par saistošu pievienošanās termiņu nosaukšanu, kas būtu Helsinku galotņu tikšanās rezultāts. Vai Jums, atrodoties daudzu dalībvalstu spiediena ietekmē, no tā atkal nav jāattālinās?

P.:

Es pie tā palieku. Es uzstājīgi sagaidu, ka Helsinku tikšanās beigsies ar precīzu paplašināšanās procesa laika grafiku, jo kandidātiem ir tiesības zināt, cik ilgi šis process ilgs.

Sp.:

Vai Helsinkos tiks pieņemts lēmums par formālu iestāšanās sarunu uzsākšanu ar otrās grupas ES kandidātvalstīm?

P.:

Jā. Bet man būtu labāk, ja Jūs par otro grupu nerunātu. Tas nav bars, tās ir atsevišķas valstis, ar katru no kurām jārunā diferencēti.

Sp.:

Tāda valsts kā Rumānija viennozīmīgi neizpilda tās prasības, lai varētu uzsākt sarunas.

P.:

Rumānija veikusi fantastiskus sasniegumus attiecībās ar minoritātēm. Ekonomiskā attīstība, protams, noris daudz lēnāk nekā gaidīts. Tomēr vajag uzsākt sarunas. Mums nevajadzētu baidīties.

Sp.:

Fundamentāli jaunieviesumi ir priekšnoteikums tam, ka ES vispār var uzņemt jaunas dalībnieces. Vai Jūs jau Helsinkos 15 dalībvalstīm gribat paziņot, ka ES vēlākais 2002.gadā būs gatava uzņemt jaunas dalībvalstis?

P.:

Jā, es uz to pastāvu.

Sp.:

Paplašināta Savienība var tikai tad funkcionēt, ja ES Padomē nākotnē pārsvarā notiks izšķiršanās pēc vairākuma principa. Pret to izcēlušies pamatīgi strīdi.

P.:

Lēmumu pieņemšanai pēc vairākuma principa jākļūst par normu. Vienbalsība vienmēr tiek izteikta pret kaut ko, nevis par kaut ko. Veto tiesības daudzām valstīm šķiet priekšrocība. Tomēr tas nav godīgi, jo tas noved pie šantāžas. Vienprātība jau 15 dalībnieču vidū ir vairāk nekā problemātiska, ar 20 vai 25 - gandrīz vai neiespējama. Tāpēc to var izmantot vienīgi īpašos gadījumos, piemēram, lai izdarītu izmaiņas ES līgumā. Lielākajā dažādu sfēru daļā pietiek ar kvalificētu balsu vairākumu. Ar 51 pret 49% lēmumus Eiropas līmenī, protams, nevar pieņemt. Mums nepieciešams kvalificēts balsu vairākums. Pašreiz spēkā esošās veto tiesības nekad netiks lietotas labiem, bet gan savtīgiem mērķiem.

Sp.:

Tieši tālab atteikties ir tik grūti. Kā Jūs panāksiet to, lai, piemēram, Spānijas ministru prezidents Aznars atteiktos no sava "nē" vairākuma principa paplašināšanai, kurš tāpat jāpieņem vienbalsīgi?

P.:

Viņam un arī citiem, protams, jāparāda, ka pēc vairākuma principa pieņemti lēmumi atbilst arī viņu valstu interesēm. Es paļaujos uz Spānijas valdību un tautu. Spāņi pilnībā ir pārliecināti, ka Eiropa ir viņu panākums. Aznars pārstāv dinamiskas Eiropas koncepciju.

Sp.:

Jūs domājat, ka viņš nevar bloķēt Eiropas institūciju tālāko attīstību savu iekšpolitisko apstākļu dēļ.

P.:

Runa nav par to, vai viņš to var, viņš to nemaz negrib. Mums vajadzīgs lēmumu pieņemšanas process, kas nebalstās uz vienprātības principa.

Sp.:

Jūs brīdinājāt: jo lielāka ES, jo grūtāk par atsevišķām tēmām pieņemt lēmumus Eiropas līmenī. Vai Jūs nebaidāties no ES pavājināšanās, to paplašinot, kas beigās varētu kopumā nodarīt postu kopumā visam Eiropas projektam?

P.:

Man jau nedaudz bail no šādas attīstības tendences. Es esmu ekonomists un pazīstu to. Es saviem studentiem nepārtraukti stāstīju, ko nozīmē paplašināšanās: par 33% vairāk platības, par 30% vairāk iedzīvotāju, no 8 līdz 9% vairāk ienākumu. Tas jau ir kaut kas.

Sp.:

Ne tikai Austrumos, arī Rietumos ES sastopas ar smagiem konfliktiem. Vai tirdzniecības kari ar ASV būs ilglaicīgi?

P.:

Šeit pagātnē tika izdarītas daudzas kļūdas, abās pusēs bija notikuši pārpratumi. ES vēl pirms jaunas sarunu kārtas sākuma Pasaules tirdzniecības organizācijas (WTO) ietvaros, kas notiks Sietlā novembra beigās, jāuzsāk intensīvs dialogs ar ASV, kurā mums lietišķi jākonstatē: atsevišķas lietas mēs tik vienkārši nevaram atrisināt, jo mums ir problēmas, piemēram, ar ģenētiski modificētu pārtiku.

Sp.:

Vašingtona ir ļoti uztraukta par hormoniem bagātas gaļas eksporta aizliegumu. ASV kā prettriecienu ievieš soda muitu, piemēram Rokforas siera ražotājiem.

P.:

Eiropai ar ASV atklāti jārunā vēl pirms oficiālajām WTO sarunām. Ar dažiem mākslīgi pārveidotiem pārtikas produktiem mēs nevaram samierināties, jo tas rada emocijas - varbūt pat pārestību. Bet pēc liellopu trakumsērgas skandāla Eiropas iedzīvotāji ir kļuvuši ļoti neuzticīgi. Man amerikāņiem jāpaskaidro, ka ir jomas, kurās es neko nevaru darīt. Tāpēc jāmeklē izlīdzinājums citās sfērās.

"Mēs pieprasām

Briseles politisko kontroli"

"Le Monde"

— 99.10.07.

 

Intervija ar Eiropas Savienības Parlamenta priekšsēdētāju Nikolu Fontēnu.

— Ar jaunu Parlamentu un jaunu Komisiju Eiropa tagad uzsāk jaunu ceļu. Kā Jūs domājat izmantot šo apstākli demokrātijas trūkuma novēršanai, ko skaidri iezīmēja zemā interese par Eiropas vēlēšanām?

— Es tiešām ticu, ka sākas jauna ēra, gan Eiropas veidošanas vēsturē, gan attiecībās starp Parlamentu un Komisiju. Eiropas institūciju vidē ir radies jauns līdzsvars, kas nāk par labu Parlamentam, kas ir vienīgā Eiropas institūcija, kuras pārstāvji tiek ievēlēti vispārējās vēlēšanās un kam tagad būs politiskā kontrole pār Komisiju. Tieši to gaidīja Eiropas pilsoņi. Pelnīti vai nepelnīti, Komisija bieži vien tika uztverta kā necilvēcīgas tehnokrātijas iemiesojums. Es rūpēšos par to, lai priekšroka tiktu dota konkrētai Eiropai, pilsoņu Eiropai. Es nesen uzzināju, ka cilvēki saņem atbildes no Parlamenta petīciju komisijas pēc gada! Parlamenta priekšsēdētāja pat neredz sev adresēto pastu! Kā jūs gribat, lai šādos apstākļos Eiropai būtu labvēlīgs tēls? Ir nepieciešams, lai direktīvas nonāk līdz cilvēkiem, lai viņi tiek ātri informēti par lēmumiem, īpaši par Tiesas lēmumiem. Ir jāievieš pilnīgi jauna attiecību kultūra ar pilsoņiem.

— Vai Jums šķiet, ka tādas iniciatīvas dos Eiropai jaunu elpu?

— Tām ir jāietilpst vienā kopīgā pasākumā. Ir vēl arī cita joma, kurā mēs neesam pietiekami īstenojuši savas kontroles tiesības, tas ir, normu noteikšanā. Tās ir tās slavenās ekspertu komisijas, kas rada orākulu spriedumus. Pēkšņi Eiropas pilsoņiem paziņo: "Tas, ko jūs darāt, neatbilst Eiropas normām." Sanitārā kontrole maza apjoma uzņēmējam paziņo: "Jūsu ražotais kazas siers ar olīvām neatbilst normām." Protams, pārtikas drošība ir kļuvusi par vienu no galvenajām prioritātēm. Taču ir jāiedziļinās problēmā, lai redzētu, vai tiešām lēmumi ir nepieciešami, vai varbūt tos ir ierosinājuši lielie ražotāji, un vai mazie ražotāji ir tikuši savlaicīgi brīdināti. Kopš šī brīža ir nepieciešams, lai vienmēr tiek lemts, izejot no pilsoņu vajadzībām. Eiropā ir radītas lielas lietas, taču ir jāatzīst, ka ar pilsoņiem ne vienmēr ir rēķinājušies.

—  Jūs esat izteikusies, ka personīgi vēlaties piedalīties Eiropas Savienības Padomes sēdēs…

— Jā. Samierināties ar to, ka ES Parlamenta priekšsēdētājs saka runu, un pēc tās paziņo, ka īstā padomes sēde nu var sākties, bija pieņemami stagnējošā parlamentā. Šodien nav nekā anomāla tajā, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs piedalās visās debatēs.

— Prodi kungs, šķiet, uzstāj uz to, ka tieši Komisija būs īstā Eiropas valdība. Vai tas Jūs šokē?

— Patiesībā šis izteikums kaitina. Taču tas mani nešokē tiktāl, kamēr izpildvara atrodas likumdevēja varas kontrolē. Institucionālais trijstūris ar Ministru padomi šobrīd man šķiet ļoti līdzsvarots, protams, ar noteikumu, ka tā pieņem, ka Parlaments izpilda visas savas iespējamās funkcijas.

— Vai Jūs piekrītat Eiropas Savienības paplašināšanai?

— Esmu lasījusi Žaka Atalī ziņojumu (kas runā par līdz pat 40 valstu savienību). Es nedomāju, ka Eiropas Parlaments atbalstīs tik apjomīgas paplašināšanās versiju. Katrā ziņā, es tai nepiekrītu. Mums var būt ļoti cieši asociētie līgumi ar atsevišķām valstīm, bez to līdzdalības Savienībā. Ārpus tā, man šķiet ļoti svarīga Eiropas konsolidācija. Uz doto brīdi vienpadsmit valstis izteikušas vēlmi pievienoties ES, jo tās pārstāv vēsturisku, ģeogrāfisku, ekonomisku Eiropas daļu. Nākotnē tām pievienosies arī bijušās Dienvidslāvijas valstis. Es atgriežos pie Kosovas jautājuma: man šķiet, ka mums ir jāpaver durvis cerībām, un to nevar panākt tikai ar naudu un finansu palīdzību.

—  Vai vajadzētu noteikt konkrētu uzņemšanas datumu otrā viļņa valstīm?

— Es ļoti labi saprotu Prodi kunga viedokli (kas tam ir labvēlīgs): datuma noteikšana darbosies kā mobilizējošs spēks, kas var būt ļoti efektīgs. Taču es personīgi nejūtu, ka šī doma būtu laba. Man šķiet, ka politiski ar to būs ļoti sarežģīti tikt galā. Ņemiet par piemēru Maķedoniju. Tas tomēr ir netaisnīgi! Lūk, valsts, kas, riskējot ar sava daudznacionālā iedzīvotāju sastāva līdzsvaru, ļoti pretimnākoši uzņēma Kosovas bēgļus, un mēs to ierindojam vagonā, kura atiešanas laiks pat nav ieprogrammēts!

— Kāds tad būtu pareizais risinājums?

— Noteikumiem vajadzētu būt šādiem: katrai valstij ir savs temps. Jo ātrāk, jo labāk, tiklīdz katra valsts būs gatava. Šie divi darbi - jaunu dalībvalstu uzņemšana un institucionālā reforma - ir jādara vienlaikus.

— Līdz ar Kosovu Eiropa ir sapratusi, ka nepieciešama Eiropas kopīgās drošības izveidošana. Vai Eiropas Parlamentam ir kāda teikšana šajā ziņā?

— Šī ir joma, kur Parlamenta loma ir ļoti ierobežota, taču tā rīcībā ir iespējas, ko tam dod Amsterdamas līgums. Katrā ziņā, politiskā Eiropa nav atdalāma no Eiropas drošības. Arī agrāk Eiropas Parlamenta rezolūcijām - par Čīli, par Dienvidāfriku - ir bijusi sava nozīme notikumu gaitā. Tiesa gan, dažreiz mēs pieņemam par daudz rezolūciju. Tieši tas arī ir viens no maniem mērķiem: piešķirt darbam Strasbūrā politisko nozīmi. Turklāt Parlamentam ir pilnvaras ietekmēt izpildvaru. Mēs to neizmantosim ļaunprātīgi, taču Komisija nevarēs uzsākt iniciatīvas, mums par to neatskaitoties. Debates par šo jautājumu notiks arī Eiropas Parlamentā, un tām būs sava nozīme, jo mēs tomēr esam 400 miljonu Eiropas pilsoņu atbalss.

"Talbots pārmet eiropiešiem

viņu lomu NATO"

"The Washington Times"

— 99.10.08.

ASV valsts sekretāres vietnieks Stroubs Talbots ir izteicis brīdinājumu, ka ASV sabiedrības atbalsts NATO varētu vājināties, ja Amerikas Eiropas sabiedrotie nespēs nākotnes Alianses karos uzņemties lielāku militāro atbildību.

Talbota piezīmes, kas tika izteiktas Londonas konferencē par godu NATO pirmajiem 50 gadiem, pauda pieaugošu amerikāņu vilšanos par Eiropas lielvaru ierobežoto lomu Kosovas karā, kur ASV lidmašīnas piedalījās vairāk nekā 70% kaujas operāciju.

ASV aizsardzības izdevumi uz vienu cilvēku ir gandrīz divreiz lielāki nekā Eiropā, izņemot Grieķiju un Turciju, savukārt Vācija ir paziņojusi par saviem plāniem turpmākajos gados samazināt aizsardzības izdevumus.

Talbota uzskatiem piekrīt tie Eiropas pārstāvji, kurus šokēja moderno amerikāņu militāro iekārtu pārsvars Kosovas kara laikā.

RES, kas tika izveidota 60. gadu vidū, gatavojas kļūt par ES centienu koordinēt un attīstīt savu spēku kodolu.

Tomēr Eiropas bremzējošie pasākumi pašas aizsardzības spēju veidošanā, kas izkristalizējās apvienotajā franču-britu decembra deklarācijā Sanmalo, Savienotajām Valstīm rada sarežģītas diplomātiskās problēmas.

Kurš piedalīsies Eiropas "aizsardzības pīlārā", kā to vadīt, un, kas ir pats galvenais, kā tas funkcionēs NATO iekšienē vai līdztekus tai - uz visiem šiem jautājumiem ir jāatbild.

Deivids R.Sends

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS