1993.gada 9.marta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām darbu pie likuma “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par 5.Saeimas vēlēšanām.”” Sākam debates. Debatēs ir pierakstījušies deputāti Bojārs un Gulbis.

Lūdzu, Bojāra kungs, tribīnē!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, man ir ļoti žēl, ka mēs esam ieciklējušies nevis konstruktīvā darbā pie lieliem likumiem, kas mūs virza uz priekšu ekonomiski vai juridiski, bet esam jau pusi dienas patērējuši, lai savstarpēji izrēķinātos, un acīmredzot patērēsim vēl pusi dienas. Man būtu ļoti žēl, ja mēs ieciklētos tieši šajā modelī, jo tad nekas labs nav gaidāms. Es gribu teikt, ka tas, ko mēs darījām pirms pusdienas, un tas, ko mēs darām tagad, ir strādāšana pie juridiski absolūti nekompetentām idejām.

Cienījamie kolēģi, ko mēs izdarījām pirms pusdienām? Es jau brīdināju, ka mēs ar lēmumu ierobežojam likumu darbību. Vai tā var darīt? Kas ir augstāks – lēmums vai likums? Likumā “Par Valsts kontroli” mums nekur nav noteikts, ka Augstākās padomes Prezidijs var kontrolēt Valsts kontroli. Augstākā padome var kontrolēt, bet, atvainojiet, ar ko tad nodarbojas Valsts kontrole? Te patiesībā iznāk tā, ka tagad tie, kurus valsts kontrolierim vajadzēja vismaz ar pusaci pieskatīt, tagad viņu pašu turēs ciet. Tātad nomenklatūra, kura ir jāpie­skata Valsts kontrolei, pati viņu tagad kontrolēs. Kā tad darbosies valsts kontrolieri? Un arī ideja pati par sevi ir absolūti juridiski nekompetenta, ka ar lēmumu mēs varam ierobežot šo darbību.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, lūdzu, runājiet par diskutējamo likumprojektu!

J.Bojārs: Par diskutējamo likumprojektu es teikšu ļoti skaidri un gaiši, ka tas pēc kompetences līmeņa ir apmēram tāds pats. Redziet, kas te ir ierakstīts: “Par kandidātiem nevar pieteikt tos Latvijas pilsoņus, kuri ir uzskaitīti šā panta pirmajā daļā minētajā paziņojumā, kā arī tos, kuru tiesības darboties valsts dienestā vai tiesības ieņemt noteiktus valsts amatus ir ierobežotas citos likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā.” Atvainojiet, kas tas ir par valsts dienestu? Tas, starp citu, ir ierakstīts tikpat nepareizi arī mūsu Vēlēšanu likumā. Mums ir divi likumi, kuri vispār regulē šo jautājumu. Tāds ir likumprojekts “Par valsts ierēdņiem”, taču tur nekas nav teikts par valsts dienestu, bet ir runa par valsts ierēdņiem, cienījamie kolēģi! Un, ja mēs paraugāmies tajos pantos, kas jau ir nobalsoti, tad redzam, ka te ir noteikti ierobežojumi piedalīties, respektīvi, ierobežojumi ieņemt vietu valsts dienestā.

Paskatīsimies, kādus ierobežojumus mēs uzliekam deputātiem? Te ir, teiksim, 3.panta 5.punkts par tiem, kuri atrodas laulībā vai radniecībā līdz trešajai vai svainībā – līdz otrajai pakāpei ar amatpersonu, kas ieceļ amatā, vai ar tiešo priekšnieku, bet, tā kā mūs iecels, atvainojiet, amatā deputāti vai mūsu vēlētāji, kas tad pateiks, ka es esmu svainībā ar kādu no maniem vēlētājiem? Tas vispār ir kaut kāds absurds.

Tā ka tālāk es gribu pateikt, ka mums jāsaskaņo šis likums vispirms ar kaut kādiem likumdošanas aktiem. Tātad mēs nobalsojām par to, kurš vēl nav pieņemts un kura teksta mums nav priekšā. Manis tieši tajā brīdī nebija zālē, bet man pateica, par ko mēs te esam nobalsojuši. Tātad partijas darbiniekiem vai neprofesionāļiem ir jau it kā iebalsoti konceptuāli lieli ierobežojumi.

Cienījamie kolēģi, ko tad mēs tādā gadījumā darīsim, ja tas tiešām tādā veidā ir iebalsots? Tad mēs nonāksim ļoti skaistā pretrunā ar mūsu Cilvēktiesību likumu. Ne jau velti es jautāju Silāra kungam. Lieta tā, ka mēs abi bijām cilvēktiesību seminārā Hāgā. Es cerēju, ka viņš tur kaut ko iemācīsies, tāpēc es viņam uzdevu tos jautājumus. Redziet, šis likumprojekts ir klajā pretrunā ar mūsu konstitucionālā likuma “Par cilvēku un pilsoņu tiesībām un pienākumiem” 5.pantu, kurā ir teikts: “Visi pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi.” Visi ir vienlīdzīgi! Tomēr izrādās, ka starp vienlīdzīgiem visi tomēr nav vienlīdzīgi. 12.pants: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, sociālā, mantiskā un dienesta stāvokļa un izcelšanās.” Mēs jau tūlīt nonākam šajās pretrunās, kuras mums obligāti “iebāzīs degunā”.

Tālāk 18.pants: “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav pierādīta tiesā saskaņā ar likumu.” Saskaņā ar Cilvēktiesību deklarāciju neviens tiesības nevar ierobežot, iekams tas nav nolemts ar tiesas lēmumu. Vai šī deklarācija ir kaut kur? Vai šī ideja vispār parādās Latvijas likumdošanā? Jā gan, tā parādās! Taču tā diemžēl nav iestrādāta ne mūsu vecajā Vēlēšanu likumā, kas šeit tiek citēts, ne arī vispār kur citur.

Es vērsīšu jūsu uzmanību uz Civilprocesu kodeksa 230.pantu. Tā nav vienīgā norma. Ir vēl vesela rinda normu, kur ir rakstīts: “Katrs pilsonis, kurš nepiekrīt iecirkņa Vēlēšanu komisijas lēmumam, kas pieņemts sakarā ar viņa iesniegumu par nepareizībām vēlētāju sarakstā, nepareizu ierakstīšanu sarakstā, izsvītrošanu no saraksta, ar neprecizitāti sarakstā, kas pieļauta, uzrādot ziņas par vēlētājiem, likumā paredzētajos gadījumos var iesniegt sūdzību par iecirkņa vēlēšanu komisijas lēmumu tautas tiesai pēc attiecīgā vēlēšanu iecirkņa atrašanās vietas.” Tā ir ļoti pareiza norma, cienījamie kolēģi! Lūk, šeit civilprocess tomēr dod mums iespēju rīkoties saskaņā ar vispārpieņemtiem cilvēktiesību principiem. Tad kāpēc tas nav iestrādāts mūsu vēlēšanu likumdošanā?

Kāpēc tur ir iestrādātas šādas normas? Tad nevajag bāzt galvu smiltīs un runāt līdzībās! Jūs parādiet man vēl vienu bijušo čekas darbinieku, kurš būtu pretendējis uz kandidēšanu šajās vēlēšanās, izņemot mani! Parādiet, es ļoti labprāt gribētu redzēt šo cilvēku! Tas ir interesanti. Nav tā, kā Silāra kungs te raud, ka gandrīz vesels čekas pulks gatavojas iekļūt vēlēšanu sarakstā. Te ir pilnīgi skaidrs, ka likums pagaidām tiek pieņemts priekš viena cilvēka. Tad, atvainojiet, mēs varbūt pieņemsim likumu arī pret ginekologiem? Es varu to ierosināt… Tas būs tikpat vienkārši. Pilntiesīgi! Taču tā nevar rīkoties, cienījamie kolēģi! Es vēlreiz atgādinu – nepieņemsim to! Nepieņemsim šo likumu “Par valsts ierēdņiem”. Redziet, tas ieraksts ir galīgi nekompetents, jo par valsts dienestu mums ir likumprojekts, kuru mēs izskatīsim rīt, bet tas ir par obligāto valsts dienestu. Par obligāto valsts dienestu! Tātad runāt par kaut kādu valsts dienestu mēs vispār nevaram. Tas ir galīgi nekompetenti. Tāpēc es lūdzu mūsu Juridiskajā pārvaldē izskatīt šo likumprojektu un dot par to slēdzienu. Tas būtu pirmais.

Otrais. Ja jau cienījamie kolēģi, arī Silāra kungs, tik ļoti aktīvi uzstājās par to, lai mēs nobalsojam, ka likumprojekts, kuru es iesniedzu par latviešiem, kas ir nodzīvojuši Latvijā 30–50 gadu, un visiem tiem latviešiem, kuri atgriežas Latvijā un automātiski iegūst pilsoņu tiesības reģistrācijas ceļā, kā to dara visās pasaules valstīs, ir jāsūta uz Eiropas Cilvēktiesību komisiju un uz Cilvēktiesību komisiju Ženēvā, tad arī man ir divi priekšlikumi. Pirmais priekšlikums, par kuru es lūgšu nobalsot, ir tāds, lai arī šo likumprojektu mēs aizsūtām uz abām Cilvēktiesību komisijām – uz Eiropas un ANO, un pirms atbildes saņemšanas nelaižam to balsošanā, jo atbildi es aptuveni zinu, kāda no turienes atnāks. Normas es jums nosaucu. Tātad man ir priekšlikums nobalsot par to, lai mēs nosūtām šo likumprojektu, tāpat kā likumprojektu par latviešiem, uz Eiropas un ANO Cilvēktiesību komisijām. Tas ir viens.

Un otrs. Arī tepat uz vietas mums ir kompetenti juristi, pat vesela Juridiskā pārvalde, nosūtīsim šo likumprojektu arī Juridiskajai pārvaldei, lai tā sniedz mums savu atzinumu par šo likumprojektu (ārpus šīm cilvēktiesību normām) attiecībā uz veselu rindu neprecizitāšu un nepareizību, kuras satur šis dokuments. Lūk, tas arī viss!

Cienījamie kolēģi, es uzskatu, ka tā ir liela greznība, ja manis dēļ mēs pieņemam speciālus likumus. Man tas, protams, ir liels gods, bet es gribu atgādināt, ka arī bez visiem pārējiem tiesāšanās likumiem mūsu kriminālprocesuālajā likumdošanā pastāv noilguma norma, kura ir 15 gadu. Birkava kungs var precizēt, ja tā nav. Un arī tādā gadījumā, ja ir konstatēta vaina un tiesību pārkāpums, arī tad vispirms tiesā ir jākonstatē vaina un tiesību pārkāpums. Es ļoti labprāt dotu izskatīt šajā plenārsēdē visas manas aģentūras operatīvās lietas, kas man bija čekā, lai izlemtu šo vainas jautājumu. Beigu beigās es aizgāju no turienes pats, uz paša vēlēšanos, turklāt ar lielām grūtībām. Paldies Dievam! Pateicos par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Es tikai precizēšu: noilguma normas patiešām ir, bet tikai Kriminālkodeksā.

Lūdzu, Gulbja kungs!

J.Gulbis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Es domāju, ka mans uzdevums sakarā ar Bojāra kunga uzstāšanos mazliet tika atvieglots. Es gribētu minēt galvenokārt tos aspektus, kāpēc esmu iesniedzis savu priekšlikumu šā likuma labojumiem.

Vispirms es gribētu uzsvērt to, ka nekārtības valstī sākas ar to, ka paši likumdevēji nepilda savus likumus jeb nepilda spēles noteikumus. Un tāpēc es principā gribu teikt to, ka jau tas vien, ka mēs pēc četriem mēnešiem labojam pašu pieņemto Vēlēšanu likumu, protams, nekādos ne likumu, ne ētikas rāmjos neietilpst. Turklāt mūsu ambīcijas tagad aug ne tikai pa dienām vai mēnešiem, bet pa stundām, kā to liecina pēdējo dienu darbība, un tāpēc es arī iesniedzu šo priekšlikumu, jo es paredzu, ka tas diez vai būs pēdējais priekšlikums, kas šeit ir ienācis. Un, ja jau mēs tiešām gribam iet uz vēlēšanām, pildīt Satversmi un gribam pretendēt uz kaut cik likumīgu Saeimas ievēlēšanu, tad acīmredzot mums vajadzētu pildīt arī tos noteikumus, kuri ir pieņemti attiecībā uz vēlēšanām un to kandidātiem. Tā ir teikts Satversmē. Un tāpēc es iesniedzu šo priekšlikumu par to, ka par kandidātiem nevar pieteikt tos Latvijas pilsoņus, kuri nevar būt Saeimas deputāti saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi. Tas būtu tas, ko es gribēju teikt pirmām kārtām.

Taču principā, ja mēs runājam par šo attiecīgo priekšlikumu, ko iesniedza Silāra kungs, es nevienā vietā un nekad neatbalstīšu vispārekstrēmistiskus priekšlikumus. Es paskaidrošu, kāpēc ekstrēmistiskus priekšlikumus. Ekstrēmistiski ir visi tie priekšlikumi, kur vairs netiek lemts un izskatīts individuāli attiecīgais cilvēks. Varētu būt, ka attiecīgie cilvēki tiešām ir vainīgi, ka viņi ir tiesājami un ka par viņiem ir pieņemams arī attiecīgais tiesas lēmums, bet tas tad arī ir jāizdara. Jo no ekstrēmisma vairs nav tālu arī nākamais solis – tam seko terorisms un diktatūra. Un to nu vajadzētu, kungi, mums tomēr mēģināt atšķirt! Ja mēs normu vispārinām, tad tas ir ekstrēmisms, un no šā viedokļa mums vajadzētu paskatīties arī uz šo priekšlikumu.

Man jāpiekrīt Bojāra kungam tajā ziņā, ka šis likums tiešām acīmredzot ir gatavots vienam Bojāra kungam, jo liekas, ka diez vai vairāk kādu tas skars, izņemot viņu. No šā viedokļa man jāsaka, ka mēs acīmredzot jau uzņemamies tādas pilnvaras, kuras diez vai mums vispār ir dotas. Bojāra kungs savu pozīciju šeit ir paziņojis, viņš nav noslēpums atšķirībā no tiem, kuri šeit varbūt sēž un ir arī gatavi iekļūt kandidātu sarakstos. Šie cilvēki nekad nav pateikuši, kur viņi ir strādājuši un ar ko nodarbojušies, bet tikai paklusām, ja tā varētu teikt, izplata tenkas par citiem. Es domāju, ka mēs ierobežojam vēlētāju tiesības pašiem izlemt, vai viņi vēlēs Bojāra kungu vai nevēlēs. Tā būs viņu darīšana, nevis mūsu darīšana šeit, zālē. Un tāpēc es varētu teikt, ka man nav pieņemams šāds labojums. Es nedomāju, ka to pozitīvi novērtēs ne tikai mūsu pēcnācēji, bet arī starptautiskā mērogā, jo es pilnībā piekrītu, ka izlemt un atņemt pilsoņa tiesības var tikai tiesas ceļā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Mucenieka kungs!

V.Mucenieks: Cienījamie deputāti! Gulbja kungs izteicās, ka šis lēmums praktiski attiecas tikai uz Bojāra kungu vienu pašu. Un šinī sakarībā man būtu priekšlikums: varbūt tiešām vajadzētu likuma 21.pantā šo ierobežojumu paplašināt? Jo, kā mēs zinām, Valsts drošības komiteja darbojās “godaprāta un sirdsapziņas” – PSKP – vadībā un bija šīs partijas izcils instruments. Tātad, manuprāt, būtu ļoti loģiski, ja mēs šo personu loku paplašinātu arī attiecībā uz štata partijas sekretāriem un, kā te izskanēja doma, arī uz augstskolu PSKP un marksisma pasniedzējiem. Tad būtu viss tā, kā nākas. Paldies. To es ierosinu likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Silāra kungs, jums galavārds! Preinberga kungs, vai jūs gribat debatēt? Godātie kolēģi, mums gan ir pieņemts pierakstīties debatēs…

G.Preinbergs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es gribu runāt ar jums tikai dažas minūtes. Nevēršoties ne pret vienu cilvēku personāli, ne pret vienu personiski, es gribu atgādināt mūsu pašu pieņemtos dokumentus. Pirmām kārtām tas būtu 1992.gada 25.martā pieņemtais lēmums “Par konvenciālo tiesību normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci”. Un, lūk, šeit mēs paši esam pieņēmuši šādu pirmo teikumu: “ANO Ģenerālās asamblejas 1968.gada 26.novembra konvencijas “Par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci” 4.pantā noteikts, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. Lai arī kad šādi noziegumi ir izdarīti, vainīgās personas ir saucamas pie kriminālatbildības”. Un tūdaļ seko likums “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu”. To mēs esam pieņēmuši 1992.gada 13.maijā. Tā 1.pants skan: “Par noziedzīgiem atzīstami komunistisko un nacionāli sociālistisko organizāciju totalitārie režīmi un politiskās represijas, ko šie režīmi veikuši pret Latvijas Republikas pilsoņiem par viņu politisko pārliecību vai politisko darbību” un tā tālāk. Es domāju, jūs man piekritīsit, ka neviens partijas funkcionārs nevienu nav arestējis, taču viņš ir dzemdinājis šo prettautisko, prettiesisko ideoloģiju, bet ierocis šīs ideoloģijas rokās tomēr bija, lūk, šī čeka. Es vienkārši gribu jums to atgādināt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungam galavārds!

I.Silārs: Cienījamie kolēģi! Man bija ļoti interesanti noklausīties Bojāra kunga uzstāšanos. Interesanti man ir klausīties arī tos juristus, kuri izmanto savās interesēs likuma atsevišķus pantus, aizmirstot skatīties uz likumu kopumā un nepieminot tos pantus, kuri viņiem nav izdevīgi, bet ir spēkā mūsu valstī. Proti, ja mēs runājam par Konstitucionālo likumu, tad šim likumam ir 44.pants, kurš ir spēkā un kurā ir Konstitucionālā likuma norma, kur ierakstīts, ka cilvēka tiesībām un brīvībām ar likumu var noteikt nepieciešamos ierobežojumus, lai garantētu valsts drošību.

Tas pats ir paredzēts arī Satversmes normā, runājot par pilntiesīgiem pilsoņiem. Un es varu vēl tikai atkārtot, ka šis grozījums ir pakļauts jau spēkā esošajam Konstitucionālajam likumam. Bez tam šeit nav itin nekādu pretrunu ar starptautiskajām likumu normām, kuras arī paredz, ka valsts ar likumu pilsoņiem var ierobežot zināmas tiesības. Un šeit šīs tiesības, kuras mēs paredzam ierobežot – es ceru, ka mēs par to nobalsosim –, nav ierobežotas, vadoties pēc reliģiskās, politiskās, rasu, tautības vai citas pārliecības.

Attiecībā uz iebildumiem par spēkā neesošu normu ielikšanu. Pareizāk sakot, tā tika pārrakstīta no spēkā esoša likuma. Es tai piekrītu un esmu gatavs atstāt vārdus: “Par kandidātiem nevar pieteikt tos Latvijas pilsoņus, kuri ir uzskaitīti šā panta pirmajā daļā minētajā paziņojumā”, bet pārējo daļu varētu svītrot, un tad nebūtu nekādu pretrunu ar spēkā esošajiem likumiem. Līdz ar to atkristu arī Juridiskās pārvaldes ekspertīze.

Protams, Bojāra kungam ir tiesības izvirzīt balsošanai šādu jautājumu – nosūtīt šo dokumentu uz starptautiskajām Cilvēktiesību komisijām ekspertīzei. Uzskatu, ka tas nav nepieciešams. Tādēļ es aicinu pirmajā lasījumā balsot par šo likumprojektu ar tām izmaiņām, kurās es atbalstu Bojāra kungu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad jūsu priekšlikums, Silāra kungs, ir balsot par likumprojektu kopumā, speciāli neizdalot nekādus konceptuālus balsojumus.

I.Silārs: Nē, šeit ir tikai viena norma: “Par kandidātiem nevar pieteikt tos Latvijas pilsoņus, kuri ir uzskaitīti šā panta pirmajā daļā minētajā paziņojumā.” Punkts.

Priekšsēdētājs: Vai Gulbja kungs savu balsojumu uzskata par konceptuālu?

J.Gulbis: Jā, protams!

Priekšsēdētājs: Paldies. Silāra kungs, kāds ir jūsu viedoklis? Vai jūs piekrītat, ka šis ir konceptuāls jautājums? Varbūt liksim plenārsēdei izšķirties par Gulbja kunga priekšlikumu?

I.Silārs: Lai izšķir plenārsēde! Protams, katram deputātam ir tiesības uz savu viedokli. Domāju, ka būtu labāk, ja mēs par to nobalsotu agrāk, nevis vēlāk. Taču es jau paskaidroju, ka šī norma, kas šeit ir ielikta, ir tiešā saskaņā ar Satversmi, kurā arī ir paredzēts, ka tikai tām personām ir tiesības tikt ievēlētām, kuras ir pilntiesīgi pilsoņi. Ar šo mēs nerādām, ka mēs ierobežojam viņu tiesības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Līgotņa kungs!

A.Līgotnis: Es uzskatu, ka tas, ko ierosina Gulbja kungs, ir svarīga lieta, bet tik svarīgus jautājumus pēc dzirdes nevar izlemt. Pirms es izlemju balsot tā vai citādi, es tomēr gribētu to redzēt rakstiskā veidā un pavairotu…

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs jau ir iesniedzis rakstiski, Līgotņa kungs! Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Es domāju, ka mēs vispār nevaram balsot par Gulbja kunga priekšlikumu. Izlasiet kārtīgi šo priekšlikumu! Gulbja kungs ir uzrakstījis, ļoti labi prazdams latviešu alfabētu. Te ir rakstīts tā: “Par kandidātiem nevar pieteikt tos Latvijas pilsoņus, kuri nevar būt Saeimas deputāti saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi.” Mīļais Gulbja kungs, jūs taču ļoti labi saprotat, ka Satversme Saeimā atļauj balsot no 21 gada, bet mēs šinī gadījumā liekam pavisam citas lietas priekšā, un es pilnīgi piekrītu tam, ka Satversmē nebija paredzēts Bojāra kunga variants. Un arī citi varianti nebija paredzēti. Tāpēc, ja mēs šeit izdarām kaut kādus labojumus, tad izdarīsim tā, lai šis priekšlikums pilnībā nepārsvītrotu to priekšlikumu, ko virza Silāra kungs. Es saprotu, ka tāds paņēmiens pastāv, – iedod bezjēdzīgu priekšlikumu, kas padara bezjēdzīgu visu tālāko. To es saprotu un tieši tāpēc ierosinu šo jautājumu vispār ignorēt.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, es gribētu sniegt savu paskaidrojumu. Gulbja kungs, protams, ir papildinājis un noteicis, ka par kandidātiem nevar pieteikt, bet, Satversmei stājoties spēkā, cilvēki, kuri būs ievēlēti par deputātiem, saskaņā ar Satversmi nevarēs būt deputāti, un viņi tik un tā zaudēs savas pilnvaras, ja Satversme būs spēkā.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es pirms balsošanas gribētu vēlreiz cienījamajiem deputātiem teikt, ka viņi tagad patiesībā balso – protams, ja viņi nobalsos par absolūti nezināmu risinājumu, respektīvi, te ir atsauce uz likumiem, kuru nav. Mums ir valsts dienesta likums un likums par valsts ierēdņiem. Tas ir likums, kur ir šie ierobežojumi, par kuriem ir runa, bet šis likumprojekts ir iegūlis nezin kur, lai gan ir nobalsots pirmajā lasījumā. Tātad mēs absolūti nezinām, kas tur būs trešajā lasījumā. Līdz ar to mēs balsosim par galīgi nezināmu rezultātu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, es saprotu, ka jau notiek izteikšanās par balsošanas motīviem.

Lūdzu, Gulbja kungs!

J.Gulbis: Es, protams, nepretendēju, ka esmu akadēmiķis visās lietās, taču domāju, ka Birkava kungs ļoti precīzi pateica mana priekšlikuma būtību. Ja mēs iedarbinām Satversmi, tad viņš nevar būt par Saeimas deputātu. Un šeit tas ir precīzi ietverts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs! Un pēc tam balsosim.

I.Silārs: Godājamais profesor, jurist Bojār! Es jums vēlreiz mēģināšu – es ceru, jums saprotami – pateikt, ka es piekrītu jūsu iebildumam un tāpēc otrajā rindiņā pēc vārda “paziņojumā” lieku punktu, bet visu pārējo tekstu svītroju. Tagad es aicinu balsot par likumprojektu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Vispirms mēs izšķirsimies par Gulbja kunga priekšlikumu, vai tas ir konceptuāls un būtu balsojams.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to, vai Gulbja kunga priekšlikumu mēs uzskatām par konceptuālu. Lūdzu rezultātu. Par – 23, pret – 29, atturas – 9. Tas netiek uzskatīts par konceptuālu grozījumu, tāpēc Gulbja kungs var dot priekšlikumus, lai tos iestrādātu otrajā lasījumā.

Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Tā kā tas tika iesniegts pirmajam lasījumam, es tomēr aicinātu kolēģiem balsojot to vai nu pieņemt, vai noraidīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es saprotu, ka var izteikties par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Kiršteina kungs! Lai mēs nesajauktu, atkārtošu, ka Silāra kungs tomēr ierosina nobalsot par šo priekšlikumu, vai mēs to pieņemam vai nepieņemam, lai zinātu, kā tālāk strādāt pie likuma.

Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es par procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Eglājs: Mūsu procedūra paredz, ka pirmajā lasījumā apspriež konceptuālus un tikai konceptuālus jautājumus… Tāpēc, ja Silāra kungs vēlas balsot, tad tas tomēr ir jānobalso šādi. Es, teiksim, nevēlos.

I.Silārs: Atkārtoju, ka mums tas ir tikai divos lasījumos, ka mums nebūs vairs trešā lasījuma. Ja tas ir iesniegts uz pirmo lasījumu un ir visiem izdalīts, tad nav pamata nelikt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Silāra kungs, Eglāja kungam ir pilnīga taisnība! Tikko plenārsēde izlēma, ka šis jautājums nav konceptuāls. Ja mēs to nebūtu darījuši, mēs varētu uzreiz balsot, bet šobrīd mēs to vairs nevaram darīt, jo citādi mēs rīkosimies pretēji paši saviem balsojumiem.

Nākamais balsojums ir par likumprojektu pirmajā lasījumā kopumā. Lūdzu, Kiršteina kungs, par balsošanas motīviem!

A.Kiršteins: Es gribētu pateikt, ka frakcija “Satversme” vakar nolēma atbalstīt šo priekšlikumu. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, es gribētu pievērst uzmanību Gulbja kunga izteikumam, ka būtu jāizskata katra lieta individuāli. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara individuāli neizskatīja noziedzīgo organizāciju – ne gestapo, ne nacistiskās partijas – dalību, ja tiesās tiesa, tad tā izskatīs individuāli. Šeit mēs nevienu netiesājam, mēs tikai nosakām zināmus ierobežojumus parlamenta darbībai.

Treškārt. Gulbja kungs, jums bija iespējas, bet jūs tās palaidāt garām. Savulaik mēs ierosinājām nodibināt kaut ko līdzīgu ētikas komisijai, kur katrs pats varētu iesniegt šos dokumentus. Pret šiem cilvēkiem nebūtu nekādu represiju, viņi vienkārši uz kādu laiku atturētos sadarboties vai pretendēt uz valsts amatiem. Taču šī iespēja tika noraidīta. Un Gulbja kungs bija viens no tiem, kuri viskvēlāk cīnījās pret šo iespēju cilvēkiem brīvprātīgi pieteikties.

Un tagad es pāriešu pie 3.punkta un runāšu par to, ko teica Bojāra kungs, – ka te ir vesela rinda, iespējams, tādu, kuri šīs anketas ar mierīgu sirdi parakstīs un iekļūs Saeimā. Taču tā nu gluži nebūs. Tagad var likties, ka vienīgais grēkāzis ir Bojāra kungs, jo viņš ir godīgi pateicis, bet, lūk, tie, kuri nav atzinušies, tie grēkāži nebūs. Tomēr es domāju, ka Saeima varēs izveidot pietiekami alternatīvu likumu par pārbaudīšanas komisiju, un tā varēs – tāpat kā tas notika Lietuvā – pēc vēlēšanām daudz vairāk un godīgāk strādāt, nekā tas diemžēl objektīvu apstākļu dēļ ir iespējams tagad. Es nevienu negribu vainot, bet diemžēl pašreizējā Augstākā padome nevar izveidot šādu komisiju. Laiks jau parādīja, ka tā nav spējīga to izdarīt, tāpēc nekas briesmīgs nenotiks, ja šis likums tagad tiks pieņemts, bet pēc Saeimas vēlēšanām šis darbs tiks turpināts daudz nopietnāk. Un tad šie cilvēki agri vai vēlu tiks atklāti. Tā ka nevajag sacīt, ka Bojāra kungs ir vienīgais grēkāzis. Varbūt tādi būs daudzi, un tāpēc es aicinu nobalsot par šo likumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, Mucenieka kungs ir iesniedzis citu panta redakciju, bet, tā kā tā nav rakstiski izdalīta, es to nevaru likt uz balsošanu.

Lūdzu, balsosim par Silāra kunga iesniegtā likumprojekta redakciju pirmajā lasījumā. Balsošanas režīmu! Balsosim. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par – 44, pret – 16, atturas – 3.

I.Silārs: Paldies, kolēģi!

Priekšsēdētājs: Kad varētu būt otrais lasījums un līdz kuram brīdim iesniegt rakstiskos priekšlikumus? Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Rakstiskos priekšlikumus lūdzu iesniegt līdz ceturtdienai pulksten 12.00. Lūdzu nobalsot, ka mēs otro lasījumu izdarām nākamajā otrdienā pulksten 10.00.

Priekšsēdētājs: Vai kādam ir iebildumi? Vai Silāra kungs uzstāj par balsošanu?

I.Silārs: Jā, es gribētu, lai tas būtu noteikts ar plenārsēdes lēmumu, ka skatām otrdien pulksten 10.00.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim par Silāra kunga priekšlikumu, ka otro lasījumu skatīsim otrdien pulksten 10.00! Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 44 – par, 11 – pret, atturas – 4. Tā kā likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā, tad varam balsot arī par Bojāra kunga priekšlikumu – nodot šo tikko pieņemto likumprojektu ekspertīzei Augstākās padomes Juridiskajai pārvaldei, Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komisijai un Eiropas Cilvēktiesību komisijai.

Par balsošanas motīviem, lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, es nesaprotu, kādēļ Bojāra kungs šoreiz nerunāja par Romas pāvestu, taču domāju, ka šis viņa priekšlikums ir nenopietns, tāpēc aicinu “Satversmes” vārdā balsot pret to.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Mēs varētu atsevišķi pa punktiem nobalsot, jo tomēr Juridiskā pārvalde un šīs divas pārējās organizācijas ir divas dažādas lietas. Tāda Juridiskās pārvaldes pārbaude būtu absolūti normāla jebkuram mūsu likumprojektam, un es pat uzskatu, ka nevienam likumprojektam nevajadzētu parādīties plenārsēdē bez iepriekšējas Juridiskās pārvaldes izskatīšanas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es tātad saprotu, ka par Juridisko pārvaldi balsot nevajadzētu.

Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Gribu teikt, ka Juridiskā pārvalde pēc saviem pienākumiem to var izdarīt un tam nav vajadzīgs īpašs plenārsēdes lēmums. Ja viņa to vēlēsies, viņa to izdarīs.

Priekšsēdētājs: Es lūdzu nofiksēt stenogrammā, ka likumprojekts – 245.dokuments – tiek nodots Juridiskajai pārvaldei slēdziena izdarīšanai, bet plenārsēdei par to nav jābalso. Tātad paliek balsojums par Apvienotajām Nācijām un Eiropas Cilvēktiesību komisiju. Vai par to mēs varam balsot kopā, Bojāra kungs?

J.Bojārs: Jā.

Priekšsēdētājs: Labi. Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Es gribētu zināt, cik liela summa ANO ekspertiem par šo ekspertīzi mums no Latvijas budžeta ir jāmaksā?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es gribu nomierināt cienījamo Bērza kungu, ka man atbildi Fola kungs deva bez jebkādas naudiņas un ļoti labprāt atbildēja par latviešu pilsonību. Turklāt ļoti sirsnīgs cilvēks.

Priekšsēdētājs: Kā es saprotu, visa Apvienoto Nāciju Organizācijas ekspertu grupa ir atbraukusi bez jebkādas naudas.

Lūdzu, Marjašas kundze!

R.Marjaša: Cienījamie kolēģi, es piedāvāju tiem, kuri šodien ir tādās pozīcijās, izmantot jau esošo pieredzi. Mēs radām savu likumdošanu pēc mūsu saprāta un pēc likumā mums piešķirtajām tiesībām. Ja kāds ir neapmierināts un uzskata, ka mūsu likumdošana ir diskriminējoša, lūdzu, sūdzieties, Bojāra kungs, ANO!

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Bojāra kungam bija tiesības pieprasīt balsošanu. Balsosim par Bojāra kunga ierosinājumu – nosūtīt šo likumprojektu uz ekspertīzi. Lūdzu balsot! Rezultātu! 19 – par, 36 – pret, atturas – 7. Nosūtīšana paliek Bojāra kunga ziņā.

Godātie kolēģi, līdz ar to šis jautājums ir izskatīts. Nākamais darba kārtības jautājums ir par preču zīmēm. Likumprojektu par preču zīmēm komentē Patentu valdes Preču zīmju un dizaina paraugu nodaļas vadītājs Jānis Ancītis. Lūdzu Ancīša kungu tribīnē! Ņemot vērā, ka tas ir otrais lasījums, mēs tātad apspriedīsim katru pantu un balsosim par deputātu ierosinātajiem labojumiem, kurus es gan šeit neredzu.

J.Ancītis, Patentu valdes Preču zīmju un dizaina paraugu nodaļas vadītājs: Pilnīgi pareizi – deputātu ierosinātu labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Tātad itin neviena labojuma nav?

J.Ancītis: Labojumu ir diezgan daudz…

Priekšsēdētājs: Tad varbūt paskaidrojiet par galvenajiem labojumiem salīdzinājumā ar pirmo lasījumu.

J.Ancītis: Man jāinformē godājamie deputāti, ka likumprojekts “Par preču zīmēm” ir nepārtrauktā attīstībā. Mūsu nelielā pieredze, kāda šeit, Latvijā, veidojas, tiešām prasa izmantot kvalificētu speciālistu padomus. Un tādi padomi jau ir ienākuši.

Pirmkārt, salīdzinājumā ar pirmo lasījumu likumprojekta tekstā ir iestrādāts Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (es turpmāk lietošu saīsinājumu VIPO) rekomendācijas, kuras pagājušajā gadā mēs saņēmām pēc pirmā lasījuma.

Otrkārt, ir iestrādāts arī zināms salīdzinājums ar citu valstu preču zīmju likumiem. Es šeit nosaukšu tikai dažus – Dānijas – 1992.gada, Francijas – 1991.gada un Šveices – 1992.gada likumprojektus, kā arī Krievijas 1992.gada likumu. Tie ir galvenie, ar kuriem mēs salīdzinājām.

Bez tam ir izmantots salīdzinājums ar starptautiskiem aktiem vai to projektiem. Tā ir Madrides vienošanās par preču zīmju starptautisko reģistrāciju, noteikumi kādi ir izstrādāti un ir spēkā pie šīs vienošanās, protokols pie šīs Madrides vienošanās par preču zīmju starptautisko reģistrāciju, kurš gan vēl nav spēkā, bet ir paredzams, ka tas tuvākajos gados aizstās pašu vienošanos. Bez tam ir izmantoti Eiropas Kopienas preču zīmju savienības noteikumi, kas ir ietverti projektā (tā saucamais Community trademarks), kā arī preču zīmju likuma līgumprojekts, kuru sastādījusi VIPO Eksporta komiteja preču zīmes aizsardzības likuma harmonizācijai pasaulē. Šeit izmantoti šīs Harmonizācijas komitejas pēdējo gadu teksti.

Bez tam, labojot un uzlabojot likumprojektu, mēs izmantojām atsevišķu ārvalstu organizāciju un atsevišķu ekspertu ieteikumus. Dažus no tiem es gribu nosaukt. Ļoti apjomīgus ieteikumus – daudzu desmitu lappušu apjomā – mums atsūtīja United States Trademark Association – Amerikas Savienoto Valstu Preču zīmju asociācija, kuras darbā piedalās ne tikai Amerikas juristi, bet arī pārstāvji no Lielbritānijas, Šveices, Lietuvas un citām valstīm, kā arī Amerikas Juristu asociācijas institūts, kuru saīsināti sauc CELI. Ieteikumus mums devuši arī atsevišķi juristi, piemēram, latviešu tautības jurists Fredis Aivars Keive no Ņujorkas.

Zināmā mērā, labojot likumprojektu, mēs izmantojām arī harmonizāciju ar Latvijas Republikas Patentu likumu normām un formulējumiem (Patentu likumu jūs esat pieņēmuši jau pirms pusotras nedēļas), kā arī atsevišķus deputātu izteikumus iepriekšējā plenārsēdē, kad notika pirmais lasījums. Šie priekšlikumi ir ņemti vērā tikai iespēju robežās.

Pavisam īsi raksturošu galvenos labojumus.

Priekšsēdētājs: Es domāju, mēs labāk skatīsim pa pantiem, jo tad deputātiem būs vieglāk orientēties.

J.Ancītis: Tādā gadījumā tikai par pāris no VIPO saņemtajiem konstruktīvajiem labojumiem, kas izmainīja likumprojekta struktūru, jo citādi būs grūti uztvert.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Ancītis: Pirmkārt, VIPO galvenā šāda veida rekomendācija ir sašaurināta ekspertīzes procedūra. Ekspertīzes procedūras pārkārtojums noticis tādā veidā, ka iebildumu periods pret preču zīmes reģistrāciju ir noteikts pēc reģistrācijas, nevis pirms. Pārējos sīkākos labojumus es minēšu, izskatot atsevišķos pantus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ņemot vērā, ka atsevišķiem pantiem nav labojumu, es gribētu uzdot divus jautājumus. Pirmais: kā šis likumprojekts ir saskaņots vai mēģināts saskaņot ar Igaunijas un Lietuvas likumiem? Un kāds tas izskatās ziemeļvalstu skatījumā, jo Ziemeļvalstu padome tikko pieņēma lēmumu par apvienotas ziemeļvalstu preču zīmju likumdošanas uzsākšanu.

J.Ancītis: Vispirms es atbildēšu par ziemeļvalstu likumu. Gribu jūs informēt, ka ziemeļvalstu likumi par preču zīmēm līdz pat pēdējam laikam stipri atšķiras no pamattendencēm, kādas ir Eiropas un visas pasaules preču zīmju likumos. Mēs izmantojām…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, runājiet mikrofonā, lai arī zālē dzirdētu!

J.Ancītis: Mēs izmantojām visjaunāko Skandināvijas jeb ziemeļvalstu likumu paraugu, tas ir, Dānijas 1992.gada likumu. Un, lūk, šis procedūras pārkārtojums ir analogs, kāds tagad ir Dānijas likumā.

Par pārējām ziemeļvalstīm man ir grūtāk spriest. Šīs informācijas mūsu rīcībā, iespējams, vēl nav. Taču domāju, ka mēs nevarējām vadīties, piemēram, pēc Zviedrijas preču zīmju likuma, kurš ir pieņemts 1960.gadā un, cik mums zināms, tiek pārstrādāts un gatavots nomaiņai ar jaunu likumu tuvākajos pāris gados.

Priekšsēdētājs: Jā, ziemeļvalstis izstrādā vienotu preču zīmju likumdošanu. Tas tur tikko ir akceptēts.

J.Ancītis: Tas ir raksturīgi ne tikai attiecībā uz preču zīmēm, bet arī uz dizainu paraugiem un patentiem ziemeļvalstīs. Tomēr, pēc manā rīcībā esošās informācijas, ir iespējams spriest, ka ziemeļvalstu likumdošana tiešām jūtami atšķiras no pārējo Eiropas un citu pasaules valstu tendencēm. Tāpēc vadīties tikai pēc ziemeļvalstīm vien nebija iespējams.

Attiecībā uz Lietuvu un Igauniju. Tur šis darbs notiek lielā mērā paralēli. Lietuvas un Igaunijas preču zīmju likumu šobrīd nav mūsu rīcībā, varbūt es kļūdos attiecībā uz Lietuvu, bet par Igauniju to varu teikt droši. Taču paralēli gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Latvijā notiek darbs kopā ar Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas ekspertiem, lai šie likumi saskanētu, harmonētu ar pamattendencēm, kādas patlaban valda. Tā ka iekšēju pretrunu ar Igaunijas un Lietuvas likumiem nevarētu būt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad tālāk skatīsim pa pantiem.

1.pants. Vai deputātiem ir kādi jautājumi, papildinājumi? Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Man ir ierosinājums par procedūru: varbūt izskatīsim tikai tos pantus, kuros ir notikušas kaut kādas izmaiņas? Varbūt tādā veidā mēs varētu darboties drusciņ operatīvāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs skatīsim katru pantu, bet bez liekas aizķeršanās. Tātad, ja par 1.pantu nekas vairs nav sakāms, tad, lūdzu, par 2.pantu. Ja autoriem ir kas sakāms, tad viņi varētu īsi komentēt.

J.Ancītis: 2.pantā būs minimālas redakcionālas izmaiņas. Acīmredzot ne tajā tekstā, kas jums rokā, bet turpmāk. Tur viens no 3.apakš­punkta nosacījumiem tiks pārcelts uz piekto loģiskas uzbūves labad, tātad mērvienību apzīmējumi tiks pārcelti uz 5.punktu.

Priekšsēdētājs: 3.pants.

J.Ancītis: Vienu sekundi, es paskatīšos, vai par 2.pantu ir vēl kas sakāms. Jā, te ir bijusi neliela izmaiņa 12.apakšpunktā. Pēc ārvalstu speciālistu ieteikuma ir ierobežotas sabiedrībā plaši pazīstamu personu tiesības liegt izmantot viņu uzvārdus, portretus, pseidonīmus un tā tālāk. Šis nosacījums tagad ir šāds: ja šīs personas mirušas pirms 50 gadiem vai agrāk, tad, lai, teiksim, tādas slavenas personas kā, piemēram, Kolumba pēcteči piecpadsmitajā paaudzē nevarētu celt šķēršļus šīs pazīstamās personas uzvārda izmantošanai, jo citādi tas dotu viņiem nepamatotas tiesības. Laiks – 50 gadi – ir ņemts pēc analoģijas ar autortiesībām.

Priekšsēdētājs: Par 3.pantu, lūdzu!

J.Ancītis: Piedodiet, no šā 2.punkta pēc VIPO rekomendācijas ir svītrots arī apakšpunkts par starptautiskiem nolīgumiem, atstājot visus jautājumus par starptautiskiem nolīgumiem pēdējā pantā, kas automātiski atceļ Latvijas likuma normas tajos gadījumos, ja ir starptautisks nolīgums.

E.Krastiņš: Man ir sakāms par procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Varbūt skatīsim tikai tos pantus, par kuru kādam no deputātiem ir iebildumi.

Priekšsēdētājs: Nav.

E.Krastiņš: Tad balsosim kopumā! Kāpēc mums vajadzētu ievilkt šo procedūru un kavēt laiku?

Priekšsēdētājs: Tas ir otrais lasījums, un mēs tagad skatām pa pantiem. Man ir pienākums nosaukt visus pantus un pārjautāt deputātiem, vai viņiem nav kādu iebildumu.

4.pants. Es varu, Krastiņa kungs, vienīgi palielināt tempu. 5.pants.

J.Ancītis: 4.pantā ir atmesta starptautiskā reģistrācijas procedūra, kas tur bija minēta.

Priekšsēdētājs: 6.pants. 7.pants.

J.Ancītis: Piedodiet, par 6.pantu, ja nemaldos, deputātiem vajadzētu būt…

Priekšsēdētājs: Deputātiem izmaiņām bija jābūt pievienotām pie dokumenta. Tā kā tādu nav, tad man nav ko likt uz balsošanu. Es varu tikai jautāt deputātiem, vai viņiem nav kādu neskaidrību. Man nav ko likt uz balsošanu, jo nav neviena… Ja deputātiem būs jautājumi, jūs atbildēsit.

6.pants.

J.Ancītis: Vienam labojumam vajadzēja būt uz rokas. Acīmredzot mana informācija nav precīza.

Priekšsēdētājs: 7.pants. 8.pants. Ja ir kādas būtiskas izmaiņas, kuras jūs neesat vēl paskaidrojis, protams, tās vajag komentēt, bet redakcionālās nav vajadzības skaidrot.

9.pants. 10.pants. 11.pants. Ir tiešām! Ir vēl viens dokuments klāt. Tas ir par 7.panta 4.punkta redakciju.

J.Ancītis: Atvainojos, arī par 6.pantu.

Priekšsēdētājs: Par 6.panta 3.punktu. Deputātiem šeit ir labojums. Vai ir nepieciešams par šo labojumu balsot? Jūs esat to izvērtējuši.

J.Ancītis: Deputātiem uz rokas pirmajā lasījumā bija teksts, kur ir minēts divu mēnešu laiks abos šajos gadījumos, bet dokumentā, kas izdalīts patlaban, ir trīs mēnešu laiks. Šī izmaiņa ir radusies, ņemot vērā mūsu pieteicēju izteiktos iebildumus, ka sarakste ar ārvalstu pieteicējiem aizņem šobrīd stipri daudz laika, tāpēc ir ļoti grūti iekļauties šajā termiņā. Mēs to centāmies ņemt vērā.

Priekšsēdētājs: Tātad tas ir ņemts vērā un nav nepieciešams balsot.

J.Ancītis: Es saprotu, ka ir nepieciešams, jo dokumentā ir bijuši minēti divi mēneši.

Priekšsēdētājs: Tātad jūs pieņemat šos trīs mēnešus?

J.Ancītis: Pieņemam.

Priekšsēdētājs: Tad nav nepieciešamības balsot.

J.Ancītis: Pieņemam, ja deputāti to akceptē.

Priekšsēdētājs: Tālāk par 10., 11., 12., 13., 14., 15., 16., 17., 18.pantu. Ja kāds no deputātiem nepagūst sekot līdzi, esmu gatavs atgriezties, lai gan Krastiņa kungs lūdza palielināt tempu.

Par 19. un 20.pantu. Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Man uzreiz rodas jautājums par 20.pantu. Te ir uzskaitīta atbildība, ja nelikumīgi izmanto preču zīmes. 2.panta 15.punktā ir teikts, ka nereģistrē zīmes, kas atkārto līdzīgu firmu nosaukumus, kuri jau ir citām personām, kas veic tādu pašu vai radniecīgu uzņēmējdarbību Latvijas Republikā. Uzreiz rodas jautājums. Tā kā lielākā daļa jau nevilto Latvijas preču zīmes, bet, teiksim, visādas “Adidas” un tā tālāk, tad, cik es šeit izpētīju, mēs nevaram nevienu sodīt saskaņā ar šo likumu, jo tās nav pie mums reģistrētas un neviens nepārkāpj arī kaut kādu, teiksim, Latvijas likumdošanu. Piemēram, kā ir ar visām tām kurpēm, ko pārdod pie Vidzemes tirgus, pie “Minskas” veikala? Tur ir tādas “Adidas” kurpes, kurām krāsa uzreiz noiet, tiklīdz paņem rokā. Saskaņā ar kādu likumu mēs to varētu apturēt?

Priekšsēdētājs: Krimināllikumā atbildība ir paredzēta.

A.Kiršteins: Bet tad tam ir jābūt ierakstītam arī šeit, jo mēs taču pievienojamies starptautiskajiem līgumiem. Un kurā pantā tad tas īsti ietilptu?

J.Ancītis: Vai es drīkstu atbildēt?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

J.Ancītis: Es vērsīšu zināmu skaidrību no tās pieredzes, kas ir mūsu rīcībā, un izmantojot arī likumprojekta tekstu. Šīm vispārpazīstamajām zīmēm var būt dažāds traktējums. Pasaulē ir dažādi: ir Eiropā plaši pazīstamas zīmes, ir arī pasaulē vispārpazīstamas un tā tālāk. Mūsu likumā pēc ilgākas apspriešanas palika Latvijā vispārpazīstamas zīmes. Protams, strīda vai tiesas gadījumā tas tiek noteikts ar socioloģisku aptauju, pēc ekspertu viedokļa.

Kādas tad ir šo vispārpazīstamo zīmju īpašnieku tiesības? Patentu valde saskaņā ar 6. un 7.panta noteikumiem izskata pieteikuma atbilstību arī attiecībā uz Latvijā vispārpazīstamo preču zīmju īpašnieku tiesībām, tas ir, nereģistrē tās pieteiktās zīmes, kuras ir identiskas vai līdzīgas ar Latvijā vispārpazīstamām zīmēm. Tās citam īpašniekam nereģistrē. Taču šajā 20.pantā, kuru jūs tikko minējāt, šis traktējums jāsaprot tā, ka tomēr, lai iesniegtu prasību Latvijas tiesā pret kādas zīmes lietošanu, ir jāreģistrē šī vispārpazīstamā zīme arī Latvijā. Jāsaka tā, ka mūsu līdzšinējā praksē līdz šim Latvijas Patentu valdē ir ienākuši apmēram 7000 preču zīmju pieteikumi – tas arī parāda, ka pasaulē vispārpazīstamās zīmes tiek reģistrētas, pie tam ļoti intensīvi. Visas mums zināmās zīmes, arī tās, ko jūs nesen nosaucāt, tik tiešām droši un visdažādākajos variantos tiek pieteiktas reģistrācijai, lai tādā veidā iegūtu pamatu iesniegt prasību pret citu līdzīgu zīmju lietotājiem, bet līdzīgas zīmes reģistrāciju var aizkavēt Patentu valde pati.

A.Kiršteins: Bet, tā kā likums saucas “Par preču zīmju izmantošanu”, tad tieši attiecībā uz 20.pantu mani tomēr interesē, kas notiks ar vispārnezināmu zīmju izmantošanu. Es jums nosaukšu dažus piemērus. Teiksim, ir speciāli sūkņi, kas tiek pārdoti ar kaut kādas firmas vārdu. Tā var būt maza, un pasaulē to varbūt zina tikai šaurs speciālistu loks. Vai, piemēram, keramikas flīzes, kurām tiek viltotas zīmes, ka flīzes ir gatavojas Vācijā, lai gan patiesībā tās ir taisītas Latvijā. Arī tās nav pazīstamas firmas.

J.Ancītis: Atbildu, ja pratīšu atbildēt. Šo zīmju īstie…

A.Kiršteins: Man nevajag kopumā, bet es prasu tieši par 20.pantu, jo pēc šā 20.panta es to neredzu, lai gan pants saucas “Atbildība par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu”.

J.Ancītis: Iepriekšējā pantā, ja nemaldos, ir raksturota zīmes nelikumīga izmantošana, tas, kādas darbības ir uzskatāmas par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu. Tur 1.punktā ir minēts: ir reģistrēta preču zīme ar tik līdzīgu apzīmējumu, ka iespējama to sajaukšana, lietošana un tā tālāk. Līdz ar to katrs šādas mazas firmas īpašnieks piesaka savu zīmi Latvijā un teritoriāli šeit iegūst tiesības. Un tad attiecīgi viņš varēs aizsargāt savas tiesības.

A.Kiršteins: Šo procedūru es saprotu tā, ka tad, ja mazas firmas īpašnieks ir konstatējis, ka viņa firmas zīme tiek izmantota, viņam tomēr vispirms būs jāpiesaka…

J.Ancītis: Jā, vispirms jāpiesaka sava reģistrācija. Es domāju, ka tas tomēr ir pareizais ceļš.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk jautājumu nav.

Par 21.pantu. Par 22.pantu. Un līdz ar to pēdējais pants. Tā kā deputātiem nekādu iebildumu un papildinājumu nav, es lūgtu sekretariātu zvanīt, lai mēs varam pieņemt likumu arī otrajā lasījumā, ja pietiks balsu. Jā, 60 balsu… Varbūt ir vajadzība pēc trešā lasījuma?

Vispirms tomēr reģistrēsimies. Lūdzu reģistrāciju, lai nospriestu, kā rīkoties tālāk. Reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu! 56. Tādā gadījumā nevaram balsot. Mēs gan varam nobalsot, bet nevaram pieņemt likumu galīgajā lasījumā, kaut gan izmaiņu nav. Tātad balsosim par likumprojektu otrajā lasījumā, un, ja mums ir 60 balsis, tad mums nav nepieciešamības, ja neviens neuzstāj…

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 64. Likumprojekts tomēr ir pieņemts otrajā un arī galīgajā lasījumā. Paldies ziņotājam!

Tālāk jāskata likumprojekts “Par Latvijas Investīciju banku”. Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Par šo likumprojektu es lūgtu ziņot Latvijas Investīciju bankas prezidenti Ilzi Jurkāna kundzi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu tribīnē!

I.Jurkāne, Latvijas Investīciju bankas prezidente: Godātais priekšsēdētāja kungs, godātie deputāti! Šodien es gribu jūs iepazīstināt ar Latvijas Investīciju banku, tās mērķiem un pašreizējo statusu.

Visvairāk gribu jūs lūgt atbalstīt likumu par Latvijas investīciju banku. Vispirms par to, kāpēc Investīciju banka ir vajadzīga. Tas ir tādēļ, ka Latvijā ir nepieciešama ticama un stabila finansu struktūra, kura būtu balstīta uz saimnieciskiem, likumīgiem, internacionāli pieņemtiem standartiem un caur kuru ārzemju ieguldītāji būtu ar mieru mums dot gan kapitālu, gan kredītus, gan tehnisko palīdzību. Šis likumprojekts tika izstrādāts šīs vajadzības dēļ, pamatojoties uz pasaules pieredzi. Un šī pieredze ir balstīta uz to valstu atzinumiem, kuras ir saskārušās ar mums līdzīgām problēmām, proti, situāciju, ka banku un likumu sistēma pilnībā vēl nav izveidota, bet investīcijas ir vajadzīgas, lai tautsaimniecība sāktu attīstīties. Šādu attīstības ceļu ir gājusi Vācija, Somija, Japāna, Taivāna, Koreja, daudzas citas pasaules valstis Āzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā. Tās sākumā izveidoja spēcīgu investīciju banku, ar atsevišķu likumu paralēli attīstot valsts bankas sistēmu, kamēr pēc laika ar investīcijām sāka nodarboties arī komercbankas. Te varētu stingri uzsvērt Vācijas pieredzi ar tās investīcijas banku “Kredit­anstalt”. Šo likumu mēs izstrādājām sadarbībā ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas un Ziemeļu investīcijas bankas speciālistiem. Tas ir saskaņots arī ar Eiropas Kopienu, mūsu pašu ekspertiem, Ekonomikas komisiju un, protams, ar Latvijas Banku.

Kāds ir Investīciju bankas galvenais uzdevums? Tas ir – palīdzēt attīstīt Latvijas ekonomiku un eksportu un ārzemju tirgū konkurētspējīgu ražošanu. Galvenās nozares, kuras tiktu atbalstītas vismaz pirmajā gadā, ir šādas: kokapstrāde, būvmateriālu ražošana, lauksaimniecības produktu pārstrāde, transports un tūrisms.

Bankas darbības pamatjautājums un pamatuzdevums, protams, ir nauda. Nauda bankai nāks pirmkārt no akcionāriem, kas veidos statūtu kapitālu. Valdība, kura būs 40 procentu akciju īpašnieks, ir ielikusi jau 550 tūkstošus dolāru un 1,6 miljonu vērtībā ēku. 4 miljoni vēl tiks ieguldīti nākamo nedēļu laikā. Kopumā valdība būs ieguldījusi pāri par 6 miljoniem dolāru. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka ieliks 35 procentus jeb 5,4 miljonus, bet privātfirmas, ārzemju fondi un indivīdi ir aicināti kopsummā piedalīties ar 4 miljoniem, tas būtu 25 procenti. Tādējādi bankas statūtu sākumkapitāls būs gandrīz 16 miljoni dolāru. Tas varēs augt nākamajos gados līdz ar jaunu akciju izlaišanu.

Otrs naudas avots bankai ir kredīti. Banka drīkst piesaistīt četrkārtēju statūtu kapitāla vērtību. Tas nozīmē, ka mēs varam aizņemties vēl 62 miljonus dolāru. Un tie mums ir apsolīti no Ziemeļu investīcijas bankas, Eiropas Rekonstrukcijas bankas, Taivānas Centrālās bankas un daudzām citām internacionālām bankām un fondiem. Tādējādi kopsummā mēs drīkstam aizdot apmēram 80 miljonus dolāru. Sākumā ir tā, bet ar laiku, statūtu kapitālam augot, arī šī summa varēs būt lielāka.

Kādi būs aizdevumu principi un mehānismi? Investīciju banka aizdos vidēja termiņa un ilgtermiņa kredītus, tas ir, uz laiku no trim līdz septiņiem gadiem, galvenokārt privātuzņēmējiem, kā arī reāliem un dzīvotspējīgiem valsts uzņēmumiem. Procentu likme būs apmēram 17 procentu gadā. Tā kā kredīti tiks izsniegti un atmaksāti brīvi konvertējamā valūtā, tad ražotājiem ar preču pircējiem arī ir jābūt kontraktam konvertējamā valūtā.

Banka ir izstrādājusi biznesa plāna noteikumus un analīzes, kuras klients sagatavo ar bankas palīdzību. Visi šie noteikumi un projektu izskatīšanas kārtība ir stingri izstrādāta, tā atbilst Rietumu standartiem un Latvijā līdz šim ir unikāla.

Lēmumus par kredītu aizdošanu kādam projektam pieņems, pirmkārt, bankas kredītmisija, bet pirmajā gadā – arī Bankas padome. Bankas ēka, kas atrodas Kaļķu ielā 15, tiek pārņemta no valsts kapitāl­ieguldījuma un tur tiek intensīvi veikts remonts. Šajā bankas ēkā būs ne tikai Latvijas Investīciju banka, bet arī Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas banka un citas finansu organizācijas. Telpu īres līgumi pašlaik tiek gatavoti.

Bankas darbinieku komandas lielākā daļa ir sastādīta un apmācīta. Pašlaik mums ir 20 pastāvīgo darbinieku un pieci ārzemju konsultanti. Viņi jau strādā pie projektu izvērtēšanas un aizdevumu sagatavošanas. No gandrīz 100 projektiem, ko mēs esam izsijājuši, apmēram 50 ir nopietni, un pieciem mēs varētu aizdot naudu jau šomēnes, ja vien mums būtu likums un nauda to atļautu. Pie pārējiem 45 projektiem mēs vēl strādājam, un cerams, ka vismaz puse no tiem arī varēs dabūt aizdevumus.

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, kā arī Ziemeļu investīcijas banka izsakās atzinīgi par mūsu gatavību sākt aizdot naudu, jo mūsu stingrie aizdevumu noteikumi rada viņos pārliecību, ka aizņēmēji būs spējīgi arī atmaksāt kredītus. Bez tam Latvijas valdībai nav jādod garantijas, un tas ir ļoti svarīgi.

Tagad ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc ir vajadzīgs likums par Investīciju banku, kurš atbilstu starptautiskiem standartiem. Pirmkārt, likums ir nepieciešams, lai piesaistītu ārzemju akcionāru naudu un kredītus.

Otrkārt, Latvijas banku sistēma vēl nav izveidota, taču Starptautiskās bankas fonda ieguldītāji grib redzēt ticamu un stabilu organizāciju. Tikai ticamu un stabilu organizāciju! Tādēļ Eiropas Rekonstrukcijas banka un Ziemeļu investīcijas banka un Skandināvijas valstis salika kopā 705 miljonu ekiju lielu fondu, lai dibinātu trīs Baltijas investīciju bankas. Tikai caur šīm bankām ar atsevišķu likumu šos resursus varēs izmantot. Un būtu žēl, ka tas mums aizietu secen. Šo organizāciju līdzdarbība un akcionāru statuss dod mums ticamību piesaistīt kapitālu arī no citām organizācijām.

Treškārt, šī banka kalpotu kā garants, jo tā uzņemas atmaksājamu atbildību, bet sakarā ar projektu stingro izskati un analīzēm šis garants ir arī ticams.

Tālāk var rasties jautājums, kāpēc mēs nevaram iztikt ar likumu par bankām un likumu par akciju sabiedrībām? Tie neparedz šādus momentus:

1. Investīciju bankas pamatkapitāls jāveido, kredīti jāizsniedz un to atmaksa jāpieprasa brīvi konvertējamā valūtā, lai izvairītos no iespējamās inflācijas un valūtas konvertācijas riska.

2. Jāparedz tiesības pamatkapitālā ieguldīt mantisko ieguldījumu, piemēram, nekustamo īpašumu, kādu mēs jau esam saņēmuši no valdības.

3. Jāparedz tiesības brīvi un bez ierobežojumiem patstāvīgi izvēlēties institūcijas, kur glabāt bankas līdzekļus.

4. Jāparedz Rietumu standartiem atbilstoša un efektīva bankas pārvaldes sistēma un organizatoriskā struktūra, kā arī pārvaldes institūciju funkciju sadale un lēmumu pieņemšanas kārtība. Tas nozīmē akcionāru pilnsapulci, padomi, prezidentu un direktoru.

5. Jāparedz tas, ka visi bankas pakalpojumi tiek veikti uz komerciāliem pamatiem un visi lēmumi atbilst stingriem komerciāliem apsvērumiem. Tas ir īpaši svarīgi zemē, kura nākusi no komunistiskās sistēmas un kuras kredītu struktūra bijusi tik ļoti atšķirīga. Šādus principus pieņēma Igaunijas parlaments, un tāpēc viņu investīciju banka ir jau saņēmusi naudu un darbojas. Lietuva gatavo šo pašu likumu, lietojot mūsu likumu kā paraugu.

Lūdzu jūs, godātie deputāti, šo likumu atbalstīt, bez kura banka nevar pastāvēt un sekmīgi darboties. Vispār bez šīs bankas Latvijā nebūs kredītu, bez kuriem ekonomika nevar attīstīties. Paldies par jūsu uzmanību, un tagad, ja būtu kādi jautājumi, esmu gatava uz tiem atbildēt.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Jurkānes kundze, sakiet, lūdzu, vai pēc tā, kā šis likumprojekts ir sastādīts, tas ir pietiekami vispārīgs, lai varētu kādreiz nākotnē uz šā likuma pamata rasties arī vēl kāda cita – otrā vai trešā – investīciju banka, jo nekur nav rakstīts, ka ir jābūt tikai vienai vienīgai investīciju bankai? Varbūt tās ir konkrēti tendētas tikai uz šo vienīgo jūsu banku?

I.Jurkāne: Doma ir tāda, ka sākumā vienas zemes attīstībā parasti veido tikai vienu investīciju banku, kas ir tā struktūra, caur kuru nāk visi kredīti un ieguldījumi. Vēlāk, kad valsts ir attīstījusies, tad parasti veidojas citas investīciju bankas, un tajā laikā šo likumu droši vien vajadzēs pārskatīt, lai gan tas droši vien nebūs tuvāko četru vai piecu gadu laikā.

J.Freimanis: Tātad jūs domājat, ka nākotnē, ja tas būs vajadzīgs, mēs varēsim vienkārši modificēt šo likumu, izdarot tajā kaut kādas izmaiņas, nevis radīt pavisam jaunu likumu?

I.Jurkāne: Jā, pareizi!

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, lūdzu!

J.Lucāns: Jūs savā runā minējāt, ka viens no jūsu pamatuzdevumiem ir veicināt eksportspējīgas produkcijas ražošanu. Sakiet, vai pašreizējā valsts bankas tendence uz dolāra kursa samazināšanu nav pretrunā ar jūsu iecerēm?

I.Jurkāne: Ja mēs skatītos tikai uz šo momentu, ka pašlaik kurss krīt, tad tā varētu teikt, bet tieši tāpēc, ka šis kurss krīt un aug un nav nekādas ticamības, ka tas nevarētu atkal krist vai atkal augt… Internacionālās organizācijas un bankas tieši tāpēc pastāv uz to, lai nauda un statūtu kapitāls būtu brīvi konvertējamā valūtā, lai ieguldītājiem nebūtu jāuzņemas šis risks.

J.Lucāns: Es saprotu, ka ieguldītājs tādā veidā tiek pasargāts no riska. Bet ražotājs, kas strādās ar jūsu kapitālu? Tas tomēr pakļaujas šim riskam tik un tā.

I.Jurkāne: Vienīgi ir tas moments, ka 95 procenti kredītu vismaz sākumā – pirmajā gadā –, kurus ražotāji aizņemsies, ir domāti ārzemju iekārtām. Tātad viņi tik un tā preces pirks brīvi konvertējamā valūtā. Mēs viņiem aizdosim līdzekļus tajā valūtā, kas viņiem būs vajadzīga. Tātad kursam starp Latvijas rubli vai Latvijas latu un to, ko viņi atmaksās, īstenībā nebūs savstarpēja sakara.

J.Lucāns: Es saprotu, ka tas tā varētu būt un tas ir ļoti loģiski, bet tomēr tālākā perspektīvā, kad ar šīm iekārtām sāksies ražošana, tad, man liekas, šī problēma tik un tā paliks.

I.Jurkāne: Kad Latvijā būs stabils lats, kad Latvijas ekonomika būs tiktāl attīstīta, ka ārzemju ieguldītāji varēs uzticēties mūsu naudai, tad mēs varēsim aizdot naudu arī latos. Mēs varēsim pieņemt jaunas akcijas, ja mēs kaut ko gribēsim mainīt. Mēs varēsim paziņot, ka tās pārdodam, lietodami Latvijas naudu, taču šajā momentā mēs par to vēl nevaram sapņot. Mēs varam uz to cerēt, bet šajā momentā, lai varētu darboties, mums ir jāpieņem šie kritēriji, kurus mums tomēr pieprasa.

J.Lucāns: Paldies par diplomātisko atbildi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kurdjumova kungs!

L.Kurdjumovs: Jurkānes kundze, es nesaprotu, ko tas nozīmē, ka Latvijas Investīciju banku dibina Latvijas Republikas Ministru padome?

I.Jurkāne: Tas nozīmē, ka pirms gada, kad ziemeļvalstis veidoja Baltijas investīciju programmu, kad Eiropas Rekonstrukcijas banka un ziemeļvalstis ieguldīja naudu, tad tās parakstīja līgumu ar Latvijas valdību, ar visām trim Baltijas valdībām, ka tiks dibinātas trīs investīciju bankas. Un tādēļ oficiāli no Latvijas puses dibinātāja bija Latvijas valdība, tas ir, Latvijas Republikas Ministru padome.

L.Kurdjumovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Jurkānes kundze, jūs minējāt tādu teikumu, ka varēs uzticēties latam. Kam ir jānotiek, lai varētu uzticēties latam?

I.Jurkāne: Ir jānotiek diezgan daudzām lietām. Pirmkārt, mums ir jābūt eksportam, mums ir jābūt ražošanai, mums ir jābūt rūpnīcām, kuras ražo, mums ir jābūt konvertējamās valūtas ienākumiem, mums ir jābūt balansam, mums ir jābūt nodokļu bāzei, mums mūsu ekonomikā ir jāattīsta ļoti daudzas lietas, lai nauda būtu stabila.

V.Eglājs: Tad es saprotu, ka vēl ļoti ilgi nevarēs uzticēties latam? Jo tā, ko jūs minējāt, nebūs vēl ļoti ilgi.

I.Jurkāne: Tā varētu būt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bojāra kungs, lūdzu!

J.Bojārs: Mani interesē 3.pantā, manuprāt, diezgan neskaidra vieta. Banka kā trešo personu pilnvarots pārstāvis var izmantot piesais­tītos finansu resursus valsts uzņēmumu projektos, bet tālāk ir teikts: “neuzņemoties uz sevi finansiālu risku”. Ko tas nozīmē? Tas ir pirmais jautājums.

I.Jurkāne: Es jums izskaidrošu, jo tas ir ļoti vienkārši. Tā kā pie mums ir valsts uzņēmums, kuru paplašina jeb modernizē, un ir liels aizdevums, ko mums piešķir vai nu Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukciju banka, vai kāda cita iestāde… Mums aizdod naudu, taču šis aizdevums ir lielāks, nekā mūsu statūtu kapitāls to atļauj. Tad mēs varam šo aizdevumu, šo naudu priekš tā uzņēmuma turēt savās rezervēs un aizdot tajos momentos, kad tam šī nauda ir vajadzīga. Tā ka ir vajadzīga struktūra, caur kuru tā nauda plūst, un tad tā var nākt caur Investīciju banku, taču mēs neesam uzņēmušies šo risku un negarantējam šo aizdevumu.

J.Bojārs: Skaidrs. Tagad man ir tāds tīri šā likuma ideoloģijas jautājums. Tātad kas ir dalībnieks šajā bankā? Starptautiskās finansu institūcijas – tas ir skaidrs, ārvalstu fiziskās un juridiskās personas. Bet Latvijas fiziskās un juridiskās personas būs vai nebūs?

I.Jurkāne: Būs.

J.Bojārs: Bet tādā gadījumā kāpēc tas nav pateikts?

I.Jurkāne: Arī Latvijas pilsoņi un Latvijas uzņēmumi varēs pirkt akcijas. Vienalga – indivīdi vai uzņēmumi gan Latvijā, gan ārzemēs – tas ir pilnīgi vienalga.

J.Bojārs: Tā tomēr būtu, ja mēs visu savelkam kopā, privātinstitūcija vai neīsta privātinstitūcija, jo, redziet, te ir valsts kapitāls un ir starptautiskās finansu institūcijas, kas varētu būt pat starptautisko organizāciju statusā.

I.Jurkāne: Pareizi.

J.Bojārs: Jo atsevišķas starptautiskas bankas skaitās starptautiskas organizācijas. Kas tas būs par veidojumu – vai tā būs juridiskā persona? Kas tā īsti skaitīsies – vai vienkārši privātbanka?

I.Jurkāne: Tā ir akciju sabiedrība…

J.Bojārs: Tikai akciju sabiedrība un juridiskā persona, ja?

I.Jurkāne: Jā!

J.Bojārs: Skaidrs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav. Paldies Jurkānes kundzei! Vai kāds vēlas runāt debatēs? Debatēs neviens nav pierakstījies. Galavārds Jurkānes kundzei nav nepieciešams. Tātad varam balsot.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likuma pirmo lasījumu. Lūdzu rezultātu. Par – 55, pret – 2, atturas – 4. Kad deputātiem iesniegt priekšlikumus uz otro lasījumu?

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es domāju, ka priekšlikumus vajadzētu iesniegt šīs nedēļas laikā līdz ceturtdienai, lai mēs tos varētu sagatavot uz otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums – par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

Lūdzu Čepānes kundzi tribīnē!

I.Čepāne: Godātie kolēģi! Iepriekšējā reizē, kad tika apspriests šis lēmuma projekts “Par likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” spēkā stāšanās kārtību”, bija jautājumi no lauksaimnieku puses, proti, no deputātes Seiles un arī no mūsu lībiešu puses par Slīteres rezervātu. Šajā lēmuma projektā 4.pantā ir nākusi klāt otra daļa. Lūdzu, paskatieties 246.dokumentu, kur šis jautājums ir atrisināts. Un tagad nebūs tāda situācija, ka šajos Slīteres rezervāta ciemos, kas atrodas Slīteres rezervātā, šiem īpašniekiem netiks ļauts piešķirt lietošanā zemi un šo zemi privatizēt. To noteiks Vides aizsardzības komitejas speciālisti, un tāpēc 4.punktā ir noteikts: “Uzdot Latvijas Republikas Vides aizsardzības komitejai informēt pagasta un rajona zemes komisijas un pašvaldības par šajās teritorijās lietošanā nepiešķiramās un neprivatizējamās zemes precīzākām robežām.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi? Geiges kungs, lūdzu!

I.Geige: Man ir skaidrs par to teritoriju, kur atrodas ciemi. Tomēr lībiešus ir uztraucis jautājums par viņu kādreiz īpašumā esošajām pļavām. Līdz ar to man ir jautājums: vai ar šo lēmumu vietējie iedzīvotāji būs zaudējuši īpašumu, lietojuma un valdījuma tiesības uz pļavām, kas atrodas mežā?

I.Čepāne: Iespējams, ka atsevišķos gadījumos viņi šīs tiesības būs zaudējuši, ja tā nolems Vides aizsardzības komitejas eksperti, balstoties uz pašreizējo ekoloģisko situāciju republikā.

I.Geige: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi? Citu jautājumu nav. Vai debatēs kāds vēlas runāt? Debatēs neviens nevēlas runāt.

Izskatīsim lēmuma projektu pa punktiem. Vai kādam ir piezīmes par 1., 2., 3. un 4.punktu? Nav. Čepānes kundze, lūdzu izšķirties, kā rīkoties!

I.Čepāne: Godātais Birkava kungs, man ir priekšlikums balsot par šo lēmuma projektu nākamajā otrdienā kā parasti pulksten 13.00.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātiem nav iebildumu pret to.

Godātie kolēģi! Pirms pārtraukuma mēs vēl varam apspriest jautājumu par Maķedonijas Republikas atzīšanu.

Lūdzu, Bērziņa kungs, tribīnē!

I.Bērziņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Ārlietu komisija šo jautājumu ir skatījusi vairākas reizes un pēdējā sēdē pēc Ārlietu ministrijas ieteikuma ir nolēmusi, ka ir pienācis laiks atzīt Maķedonijas Republiku un attiecīgi uzdot Ārlietu ministrijai nodibināt ar Maķedonijas Republiku diplomātiskās attiecības. Tāds ir Ārlietu komisijas lēmums. Visi materiāli par Maķedonijas Republiku ir pievienoti, jūs tos saņēmāt un varat ar tiem iepazīties. Šeit, zālē, atrodas Bonifācijs Daukšs, kas pārstāv Ārlietu ministriju, viņš var precīzi atbildēt, ja jums rodas neskaidrības. Viņš šo lēmumu ierosināja arī Ārlietu komisijai. Tas īsumā būtu viss. Ja ir jautājumi, tad mēs mēģināsim uz tiem atbildēt.

Priekšsēdētājs: Eglāja kungs, lūdzu!

V.Eglājs: Vai sakarā ar šo atzīšanu nevar rasties kaut kādas grūtības attiecībās ar Grieķiju?

I.Bērziņš: Ārlietu komisija šo jautājumu izskatīja, taču pēdējā laikā Grieķijas nostādne ir zināmā mērā mainījusies. Tas būtu pirmkārt.

Otrkārt, arī Eiropas Kopienā parādās tendence uz Maķedonijas atzīšanu, tā ka jautājums varētu būt tikai par laiku, kad notiek šī atzīšana.

Treškārt, paši Maķedonijas pārstāvji uzstājas visās starptautiskajās organizācijās un liek pie sirds, ka šāda atzīšana zināmā mērā varētu aizkavēt iespējamu vardarbību – piesit trīsreiz pie koka – arī šinī teritorijā. Ārlietu komisija to visu ņēma vērā un pēc Ārlietu ministrijas ieteikuma uzskatīja, ka tomēr būtu jāatzīst Maķedonijas Republika.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs. Līdz pārtraukumam atlikušas divas minūtes. Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Vai jums ir informācija, cik valstis patlaban jau ir atzinušas Maķedoniju? Vai kāda vispār ir atzinusi?

I.Bērziņš: Pēdējo informāciju jums pateiks Ārlietu ministrijas pārstāvis. Ir atzinuši – jā!

B.Daukšs, Ārlietu ministrijas Austrumeiropas departamenta direktors: Mēs būtu apmēram desmitie.

Dz.Ābiķis: Un kādu pazīstamu valsti, kas ir atzinusi, jūs varētu nosaukt?

B.Daukšs: Turcija, Bulgārija, Horvātija… Arī Baltkrievija un Lietuva no mums tuvākajām.

Dz.Ābiķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Silāra kungs uzdos jautājumu, un es viņam atvainojos, jo viņš vienīgais ir pierakstījies jautājumu uzdošanai. Lūdzu.

I.Silārs: Sakarā ar izdarītajiem secinājumiem, ka, pievienojoties atzinēju valstu virknei, Latvijas Republika veicinātu stabilizējošus momentus bijušās Dienvidslāvijas reģionā, man ir tāds jautājums: vai mums, pieņemot lēmumus, ir jāvadās pēc tā, kāda būs situācija Dienvidslāvijas reģionā vai Baltijas reģionā? Vai šeit vienīgais arguments ir tas, ka mēs stabilizēsim situāciju Dienvidslāvijas reģionā?

I.Bērziņš: Kopš Latvija ir kļuvusi par normālu valsti un ANO locekli, tai zināmā mērā arī ir jāuzņemas atbildība kā vienai no visas pasaules sabiedrības pārstāvēm par notikumiem visā pasaulē. Mēs to nevaram darīt tādos apmēros un ar tādu spēku, kā to dara ASV vai Vācija. Baltijas valstis to var darīt, konkrēti paužot savu attieksmi. Te runa ir arī par mums un par mūsu attieksmi. Protams, mēs nevaram konkrēti ietekmēt notikumus Dienvidslāvijā, tā ir realitāte. Šo secinājumu nav izdarījusi Ārlietu komisija, es tikai paskaidroju savu nostādni.

I.Silārs: Šādā gadījumā mans jautājums tiek pāradresēts Daukša kungam, jo šeit no secinājumiem neizriet, kādas sekas varētu būt Latvijai un visai Baltijai, bet tikai tas, kādas sekas no tā varētu būt Dienvidslāvijas reģionam. Tāpēc mans jautājums ir šāds: vai mums, pieņemot lēmumus, nav jāvadās, pirmkārt, no sekām, kādas var būt mūsu reģionā?

B.Daukšs: Es domāju, ka mums ir jāvadās…

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Mums sākas diskusija. Tādēļ es pasludinu pārtraukumu.

I.Silārs: Es esmu uzdevis tikai jautājumu.

Priekšsēdētājs: Jūs saņemsit atbildi, Silāra kungs, bet pēc pārtraukuma!

 

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Atsāksim darbu plenārsēdē! Vārds debatēs Daukša kungam. Lūdzu.

B.Daukšs: Ļaunu seku nebūs nevienam, ieskaitot Latviju, bet, protams, lielu profītu arī nebūs, ja mēs runājam kādās materiālās vērtībās. Es vienīgi uzskatu, ka Latvijai ir sava veida morāls pienākums šādā varbūt visai necilā veidā atbalstīt valsti, kuras situācija zināmā mērā atsauc atmiņā pašas Latvijas nesenos dramatiskos centienus.

Pie tam es gribu atzīmēt, ka sarunās, kas bija ar Maķedonijas ārlietu ministru, Latvijas puse (es domāju, Ārlietu ministrija) izteica atturīgu atbalstu šim neatkarības atzīšanas procesam, un mēs šeit sekojām arī tam paraugam, ko mums rādīja Lietuva šajā sakarā.

I.Silārs: Jā, arī Krievija mums ir rādījusi paraugu.

B.Daukšs: Krievija sākumā, kad atzina… tur bija tāda sarežģīta lieta – sāka minstināties, un ar Krieviju ir cita lieta.

Priekšsēdētājs: Paldies, jautājumu vairs nav. Ābiķa kungs ir pieteicies debatēs. Taču vispirms Silāra kungs un pēc tam Ābiķa kungs. Bērziņa kungs tagad? Lūdzu.

I.Bērziņš: Es pateikšu tikai vienu teikumu… Jo arī starpbrīdī te bija diskusijas. Tā informācija, kas tur, pieņemsim, ir no oktobra, decembra un pat janvāra, ir drusku novecojusi, kā mums paskaidroja Ārlietu ministrijas pārstāvji un arī Kiršteina kungs, kurš bija Londonā un runāja par šīm lietām ar Grieķijas – tieši ar Grieķijas! – pārstāvjiem. Grieķijai šajā gadījumā vairs nebūtu to principiālo iebildumu, kuri tai bija agrāk. Tā ka šajā ziņā situācija tiešām ir mainījusies – es vienīgi to gribēju uzsvērt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, ir ieradies Godmaņa kungs, arī statistikas materiāli jums ir izdalīti. Vai jums nebūtu iebildumu, ka mēs pabeigtu šā jautājuma izskatīšanu ar debatēm, noklausoties Silāra kungu un Ābiķa kungu, jo balsošanu mēs tik un tā atstāsim uz otrdienu? Nav nevienam iebildumu? Nav.

Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Cienījamie kolēģi, es domāju, ka mums vienmēr pamatā tomēr ir jāvadās pēc pašu valsts interesēm un tās ir stādāmas pāri visām citām interesēm. Un, ja es šeit varu izlasīt Ārlietu ministrijas vēsturiskajā atskatā, ka Grieķijas Ārlietu ministrija ir brīdinājusi Latvijas Republikas Ārlietu ministriju, ka Grieķija negatīvi reaģēs, ja Latvija atzīst Maķedonijas Republikas valstisko neatkarību, tad es to nevaru neņemt vērā. Tāpat šeit ir norāde uz to, ka it kā pēc Otrā pasaules kara esot notikusi slepena protokola parakstīšana, kurā ir atzītas Dienvidslāvijas tiesības uz Maķedonijas grieķu daļu. Es gribu atgādināt, ka tajā laikā praktiski notika karš par to, lai šo Maķedonijas grieķu daļu pievienotu Dienvidslāvijai. Notika karš par to, lai arī Grieķiju varētu pārveidot par tādu pašu sociālisma zemi, kāda bija Dienvidslāvija. Līdz beidzot, kad Tito apnika tas, ka caur viņa zemi iesūta karotājus Grieķijas Maķedonijas daļā, viņš aiztaisīja ciet robežu starp Dienvidslāviju un Grieķiju, kā rezultātā kļuva par tautu ienaidnieku lielākajam tautu tēvam.

Protams, no otras puses, ir taisnība, ka tie maķedonieši, kuri ir Grieķijā (to ir apmēram nepilni 200 tūkstoši), tur tiek asimilēti, un vienīgā iespēja maķedoniešiem, šīm slāvu ciltīm, attīstīties ir Dienvidslāvijā – Dienvidslāvijas Maķedonijas daļā. Taču pašreizējā situācijā, kad arī Eiropas Kopienas valstis atturas izteikt savu viedokli šajā jautājumā, es personīgi domāju, ka šobrīd arī mums vajadzētu atturēties no šā lēmuma pieņemšanas, it īpaši ņemot vērā Ārlietu ministrijas iesniegto pārskatu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi, es ilgi jūsu uzmanību neaizkavēšu, jo Silāra kungs daļēji jau pateica to, ko es gribēju teikt. Redziet, es pēc profesijas esmu ģeogrāfs un šad tad palasu arī speciālo literatūru un dažādu ārzemju autoru domas tieši šā Maķedonijas problēmas risinājuma aspektā. Arī mani nedaudz māc šaubas, jo Grieķijas nostādne vēl joprojām nav nepārprotama, oficiāli savu nostādni tā nav paudusi, taču neaizmirsīsim, ka Grieķija ir Eiropas Kopienas valsts. Protams, es labi atceros, ar kādu satraukumu mēs paši gaidījām pirmo brīvās pasaules valsti, kas mūs atzītu, un bijām ļoti priecīgi, kad tāds fakts notika, bet šimbrīžam, tīri pragmatiski raugoties, es uzskatu, ka apsteigt Eiropas Kopienu mums šobrīd varbūt nevajadzētu. Es vēlreiz atkārtoju – es nepretendēju uz izcila speciālista lomu starptautiskajos jautājumos, bet, manuprāt, tā rīkoties būtu pareizāk. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Tātad balsošana par šo jautājumu notiks otrdien pulksten 13.00, kad vēl papildus varēs izteikties par balsošanas motīviem.

Tagad saskaņā ar mūsu darba kārtību ir valdības informācija par algu un cenu līmeņa sabalansēšanu. Statistikas materiāli ir izdalīti, arī Godmaņa kungs ir šeit. Vai jūs pats referēsit? Lūdzu.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es gribētu, lai jūs paņemtu rokā zīmuļus un pildspalvas. Ceru, ka tik daudz jums ir. Un tagad, lūdzu, atšķiriet statistikas materiālu, tā 1.lappusi, kurā ir rakstīts “Patēriņa cenu inflācijas indekss, vidējās algas indeksa izmaiņas Latvijas Republikā”.

Ja jūs centīsities, izejot no absolūtajiem skaitļiem, uzskatīt, ka tā ir “x” ass, bet perpendikulāri iet “y” ass, jūs uzzīmētu, kā apmēram mainās cenu indekss, kas ir šeit, un uzzīmētu, kā mainās cenu indekss un algu pieauguma indekss, kas ir šeit. Runa tātad ir par indeksiem – 164, 168, 133, 111 – un, kā redzat, februārī tas ir 102,9, tas nozīmē, ka inflācijas līmenis februārī ir bijis 2,9. Tie ir Statistikas komitejas oficiālie dati.

Tagad salīdziniet, kāds ir vidējās algas pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi. Tas sākas ar 122, 133, un tad jūs ieraudzīsit tādu… Es gribētu, lai jūs katrs mājās uzzīmētu šo grafisko tabulu, tā noderēs. Tad jūs ieraudzīsit īpatnēju ainu, ka ir notikusi zināma korelācija. Šīs korelācijas izmaiņas ir bijušas janvārī un februārī, kad ir noticis straujākais pieaugums, tas ir apmēram 11,3 procentu papildu pieaugums, kas ir skaitāms klāt inflācijas pieaugumam, kā rezultātā ir: 133,6 mīnus 122,3… Korelācija ir bijusi arī jūnijā un jūlijā, jo jūlijā inflācija sasniedza 10 procentu, bet jūnijā alga ir 130. Korelācija ir bijusi arī oktobrī–novembrī, jo faktiski oktobrī inflācijas līmenis ir 125 procenti, savukārt algas lielākais koeficients – 118,4 procenti ir novembrī. Ir zināmas nobīdes, un šie rādītāji precīzi nesakrīt, bet katrā ziņā šie trīs maksimumi 1992.gadā ir novērojami.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē tikai to, ka mums ir zināma politika, kas balstās uz kopēju programmu ar Starptautisko valūtas fondu, kā valsts līmenī regulēt vidējo algu saimnieciskajās iestādēs un uzņēmumos. Mēs šeit neņēmām vērā privāto sektoru, mums nav arī kārtīgu datu par privātajiem sektoriem, lai gan, protams, ir zināms, cik liela ir kopējā alga un tā tālāk. Tomēr fakts ir tāds, ka mums ir kopēji parakstītas vismaz trīs vēstules un trīs memorandi ar Valūtas fondu, kur ir teikts, ka mēs nedrīkstam pārkāpt zināmu līmeni algu pieaugumā. Šie līmeņi ir viennozīmīgi saistīti ar cenu indeksiem.

Kā tas praktiski izpaužas? Ja jūs atšķirat vaļā otro lappusi, tad man ir lūgums. Otrajā lappusē ir redzama Latvijas Republikas tautsaimniecībā nodarbināto cilvēku mēneša vidējā darba samaksa. Sākšu ar vidējo darba algu. Šeit starp šiem cipariem var ierakstīt šādus skaitļus: starp 1985 un 3810 ir jāieraksta 91 procents, starp 5054 un 3810 ir jāieraksta 32,6 procenti, starp 7580 un 5054 ir jāieraksta 49,9 procenti. Vienu rindiņu zemāk attiecīgi ir jāraksta: starp 1909 un 3920, 105,8 procenti, tālāk starp nākamajiem – 39,9 procenti, vēl tālāk starp nākamiem – 50,9 procenti. Vēl vienu rindiņu zemāk tas būs 75 procenti, par cik ir pieaugusi alga. Tālāk – 64,3 procenti un 22 procenti, tas ir pieaugums lauksaimniecībā. Tur bilde izskatās visbēdīgākā. Turpretī uzņēmējsabiedrībās darba samaksa ir 25 procenti, 30 procenti un 68,7 procenti. Ko šie skaitļi vispār nozīmē? Es gribētu, lai klausās tie, kuri visvairāk uzdod jautājumus. Es te netaisos atbildēt uz jautājumiem tiem, kuri nav sekojuši līdzi tam, ko es saku.

Mums ar Valūtas fondu ir nolīgums, ka, sākot ar programmas izpildi, 1992.gada 3.ceturksni, alga nedrīkst pārsniegt 2.ceturksni vidējā līmeņa ziņā vairāk nekā par 30 procentiem. Tas ir mūsu līguma viens no antiinflācijas pasākumiem. Jūs labi saprotat, ka algu “iesaldēšana” ir vissmagākais antiinflācijas pasākums. Algu tempa samazinājums attiecībā pret cenu kāpuma tempu arī ir tipisks pretinflācijas solis. Kā jūs redzat, es runāju par 30 procentiem, kas mums bija līgumā. Mēs to visu esam pārpildījuši: 32,6 un 39,9 procenti.

Pavisam citāda bilde ir lauksaimniekiem – 64,3 procenti un 30 procenti – uzņēmējiem. Kā drīkstēja parādīties šie 64,3? Redziet, pēc idejas, ja kāds no uzņēmējiem ceļ algu augstāk par 30 procentiem, salīdzinot 3.ceturksni ar 2.ceturksni, tad viņam viss, kas ir virs šiem 30 procentiem, tiek aplikts ar eksponenciālu nodokli. Pagaidām par viena procenta pārsniegšanu ir 175 procentu nodoklis, par 2 procentu – 350 procenti un tā tālāk. Tā ir pazīstama shēma. Savā laikā Lietuvā tā bija Abalkina shēma, bet to nav izdomājis Abalkins. Tas ir tipisks antiinflācijas pasākums.

Un otrs mūsu nolīgums bija par 3. un 4.ceturksņa algas attiecībām. Šeit bija paredzēts, ka mēs nedrīkstam celt algu vairāk par 20 procentiem, bet pie viena nosacījuma, ja, salīdzinot 3. un 4.ceturksni, vispārējais cenu indekss nepieaugs vairāk par 37 procentiem. Ja jūs gribat precīzi uzzināt, kā var izrēķināt šo indeksu, tad 4.ceturksnī jāpaņem, lūk, šī otrā kolonna un jāsaskaita viss kopā. Tātad 4.ceturksnis ir: decembris, novembris, oktobris, tad jāņem otrā kolonna, kas ir pie 1991.gada decembra. Jāpaņem vidējais un jāizdala ar 3.ceturkšņa tādu pašu ciparu. Tad jūs dabūsit rādītāju, kāds ir relatīvs cenu pieaugums, un secināsit, ka tas ir 57 procenti. Mums bija noruna, ka būs 37 procenti. Tātad 57 procenti mīnus 37 procenti, tātad ir 20 procenti vairāk, nekā mēs un arī Valūtas fonds bija gaidījis. Nācās koriģēt koeficientu par 20 procentiem. Valūtas fonda pieeja bija tāda, ka algu indeksa izmaiņas nedrīkstētu pārsniegt vairāk nekā 75 procentus no cenu indeksa izmaiņām. Tas nozīmē, ka no 20 procentiem, kas ir pa virsu, jāņem 15 procenti un jāskaita pie mūsu līguma klāt, ko mēs esam nolīguši. Un tad mēs dabūsim skaitli, kas ir tuvs 45 procentiem.

Redziet, arī šeit mēs neesam pilnīgi visu izturējuši, jo tur ir bijis – skatieties otrajā lappusē – 49, 50 un 68 procentu pieaugums. Kā tas ir iespējams? Tas ir iespējams tādējādi, ka daudzi uzņēmumi tika atbrīvoti arī no, lūk, šā algu ierobežošanas vienreizējā “cirvja”. Ja uzņēmums, teiksim, palielina ražošanas apjomu, kaut vai strādājošo skaitu vai vispār apjomu kā tādu, tad uz viņu neiedarbojas šis eksponenciālais nodoklis. Ar to visu es gribu teikt tikai vienu: ja mēs tālāk paskatāmies nākamo lappusi, tad tur ir redzamas mēneša darba algas vidējās izmaiņas Latvijas Republikas tautas saimniecības valsts un pašvaldību uzņēmumos, iestādēs un organizācijās. Šeit mēs esam parādījuši, kā alga ir mainījusies rūpniecībā, lauksaimniecībā, celtniecībā, transportā, tajā skaitā dzelzceļa transportā un tā tālāk. Visa šī algu politika ir stipri saistīta ar mūsu kopējiem memorandiem ar Valūtas fondu.

Kā jūs redzat, šī algu politika noved mūs pie dažādiem secinājumiem. Pirmais secinājums: tai ir jāseko inflācijai un tā arī seko. To es teicu jau tad, kad mēs zīmējām šo līkni. Otrais. Ja mēs paskatāmies reālo algu, tad neapšaubāmi redzam, ka mums arī vidējās algas līmenis šogad ir samazinājies apmēram par 36 procentiem. Tātad mūsu pirktspēja ir kritusies. Tā ir maksa par inflāciju. Kā jūs redzat, inflācijas līmenis, sākot no decembra, ir 102,6 jeb 2,6 procenti, janvārī tas ir 4,2 procenti, bet februārī – 2,9 procenti. Samērā pārsteidzoši dati, taču tie nav pārsteidzoši tāpēc, ka, izejot no algu politikas, neļaujot algām “sprāgt gaisā” un sekojot cenu indeksam, ir iespējams regulēt inflāciju, tas ir, samazināt cenu izmaiņas.

Tālāk es lūgšu atšķirt un paskatīties lappusīti par iztikas minimuma patēriņa groza un krīzes iztikas minimuma izmaiņām Latvijas Republikā. Šīs ir oficiālas ziņas, ko apstiprinājusi Labklājības ministrija. Starp Statistikas komiteju un Labklājības ministriju norit diskusijas, jo Statistikas komitejai ir zemāki skaitļi. Mēs esam paņēmuši augstākos rādītājus, kādi mums figurē.

Kad jūs paskatīsities pašās beigās, tad redzēsit, ka decembrī un janvārī gan krīzes iztikas minimuma patēriņa grozs, gan arī izdevumi pārtikai praktiski ir vieni un tie paši. Tātad faktiski sakarā ar to, ka mēs ierobežojam vidējās algas, samazinās inflācija. Protams, tas ir arī stingras naudas politikas rezultāts, ka mēs esam samazinājuši cenu izmaiņas. Un tas ir viens no stabilitātes pamatiem. Tas nozīmē, ka praktiski jums un arī mums nav jāpārdzīvo tāds brīdis, kādu mēs pārdzīvojām pēc cenu atbrīvošanas un kurš izpaudās 1.lappusē. Redziet, tur augšā ir skaitlis 164 procenti, tas ir, par 64 procentiem ir mainījušās cenas tikai vienā mēnesī vien. Tāda ir vadlīnija, saskaņā ar kuru mēs esam darbojušies 1992.gadā. Tagad es runāju arvien vēl tikai par vidējo algu.

Kāda varētu būt situācija 1993.gadā? Viss ir saistīts ar inflācijas līmeni un, protams, ar iztikas minimumu, ar krīzes iztikas minimumu un arī ar patēriņa grozu kā tādu. Mums faktiski atkal būs jāparaksta Valūtas fonda dokuments, kurā ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz patēriņa fonda izmaiņām. Tur parādīsies apmēram šādi skaitļi: 17 procenti – 1.ceturksnis salīdzinājumā ar 4.ceturksni. Un pavisam optimistiski, par ko mēs arī tagad diskutējam, ir 3 procenti – 2.ceturksnī salīdzinājumā ar 1.ceturksni. Es domāju, ka tas ir skaitlis, par kuru mēs vēl diskutēsim. Mēs uzskatām, ka šis skaitlis ir par mazu. Es patlaban runāju par vidējo algu.

Ja mēs paskatāmies vidējo algu pa nozarēm (man ir līdzīgi dati arī par budžeta iestādēm), tad mēs it kā neko traģisku neredzam. It kā! Ja mēs paskatāmies pēdējo šo vertikālo aili, tad redzam: 1991.gads – 01, rūpniecībā – 7336. Jāņem vērā, ka te alga ir mazāka nekā decembrī, jo decembrī nāk piemaksa par visu gadu klāt. Decembri nevar uzskatīt par normālu mēnesi. To jūs visi, kuri esat strādājuši ražošanā, ļoti labi zināt. Lauksaimniecībā ir mazāk – aptuveni 1667, bet tur ir citi ienākumu avoti. Transportā – 15 000, dzelzceļa transportā – 10 000, ūdens transportā – 4300. Budžeta iestādēs un organizācijās arī ir ļoti svarīgs vidējais skaitlis – 6855. Ja mēs to paņemam un salīdzinām ar iztikas minimumu, tad jūs varat redzēt, ka šie skaitļi ir lielāki nekā iztikas minimums.

Sevišķi es gribu pievērst uzmanību šādam momentam. Ja mēs runājam par krīzes iztikas minimuma patēriņa grozu – 5650, tad izdevumi pārtikai ir 3195. Un tagad parādās lietas nepatīkamā puse. Runa ir par minimālo algu un par pensijām. Ja mēs paskatāmies, lūk, šo tabulu, kura jums ir priekšā, tad redzam, ka tur ir rakstīts “Minimālās algas un piemaksu izmaiņas budžetā iestādēs strādājošiem Latvijas Republikā”. Kas šeit ir būtiski? Arī šeit faktiski ir redzamas tās izmaiņas, kuras mēs realizējām ar piemaksām sakarā ar maizes un citu pārtikas produktu sadārdzināšanos, sakarā ar apkures izmaksu sadārdzināšanos, lai gan pēdējo mēs varējām realizēt tikai vienu mēnesi. Tas faktiski notika 11.mēnesī, attiecībā uz pensionāriem it sevišķi.

Šeit minimālās algas izmaiņas politika ir kopēja valdības un Starptautiskā valūtas fonda politika. No Valūtas fonda mēs saņēmām apmēram šādas prasības. Ja jums 4.ceturksnī algu indekss un cenu indekss pārsniegs 37 procentus salīdzinājumā ar 1992.gada 3.ceturksni, tad praktiski jūs varēsit palielināt minimālo algu par 27,5 procentiem. Kā redzat, šajā ziņā mēs neesam izpildījuši Valūtas fonda nosacījumus, bet pieļāvusi šo reālo palielinājumu tomēr daudz ātrāk. Viņi to prasīja no 1.novembra. Tā ir 10.līnija. Es vēlreiz runāju par tabulu, kas atspoguļo minimālās algas un piemaksu izmaiņas budžeta iestādēs strādājošajiem. Mums faktiski palielinājums reāli ir sācies jau no augusta, kur pie 1500 rubļiem nāk klāt 400 rubļi par pārtiku.

Tālāk. Ar 1.oktobri ir 1100 un 400 – par maizi. Tātad 1100 ir par pārtikas produktu sadārdzināšanos. Un tālāk jautājums jau ir par 11., 12. un 1.mēnesi, par 1500 rubļu piemaksu pie apkures sadārdzinājuma. Šeit valdībai ir jāatrisina viena liela problēma un dilemma. Ir divas iespējas: viena ir mūsu budžeta iespēja. Tā ir mūsu budžeta iespēja izmaksāt naudu, ko mēs drīkstam lietot, neaizņemoties pārāk lielas summas no bankas. Netieši mēs esam aizņēmušies 1,2 miljardus un iestrēguši attiecībā uz graudiem un apkuri, kas tagad tiek dota, godīgi sakot, par pusvelti, iekasējot tikai 50 procentus no maksātājiem. Un problēma parādās šādā apstāklī. Ja mēs nosakām 1500 rubļu minimālo algu, tad faktiski ražotājs ir tiesīgs maksāt tikai 1500. Un neviens viņu nevar piespiest maksāt vairāk. Ja mēs noteiksim minimālo algu – 3000, tad šie 3000 viņam būs jāmaksā, bet, ja viņam šo līdzekļu nebūs, ko maksāt, tad automātiski notiks nākamais process – viņš palaidīs uz ielas vienu daļu cilvēku, bet pārpalikušajiem 3000 samaksās, taču tie, kuri nonāks uz ielas, būs bezdarbnieki, kas saņems no sociālā budžeta. Tāpēc, plānojot minimālās algas politiku, mēs ar Valūtas fondu esam runājuši arī par to, kā šo politiku visreālākajā veidā realizēt.

Valdība tagad strādā pie mehānisma, kā pacelt minimālo algu uz 2500 rubļiem, protams, uz piemaksu rēķina. Tas nozīmē, ka mēs paliekam nevis uz 1500 rubļiem, bet uzliksim 2500. Tas mums ir minimums, kas netiek aplikts ar ienākuma nodokli, un tādējādi mēs zaudēsim vienu daļu summas 15 procentu veidā. Taču, no otras puses, 2500 minimālā alga plus koeficienti, kaut arī saspiestā shēmā ir 1:6,5. Neapšaubāmi tas paaugstinās pirktspēju, paātrinās tās gaitu.

Jautājums: vai mūsu budžets varēs to izturēt? Paskatieties, ko es esmu pielicis te klāt. Te ir minēts arī viens skaitlis par iekšzemes kopproduktu miljons rubļos 1992.gadā. Sevišķi es lūgtu paskatīties to ailīti, kur ir redzamas 1990.gada vidējās cenas. Tātad runa ir par salīdzināmajām cenām, nevis par reālajām. Un tad jūs redzat, kā ceturksnī mums ir krities ražošanas apjoms. Mēs praktiski sākām ar 2 miljardiem 20 1990.gadā, bet 4.ceturksni pabeidzām ar 1 miljardu 206 miljoniem rubļu. Reālajās cenās tie ir 60 miljardi, bet tās ir reālās cenas.

Viss ir atkarīgs no tā, kā mainīsies situācija februārī un martā. Janvāris un februāris ir slikti mēneši budžeta iekasējumu ziņā, taču par to rīt runās finansu ministrs, kad viņš atskaitīsies par budžeta pirmā pusgada izpildēm 1992.gadā. Es domāju, ka viņam būs dati arī par otro pusgadu. Tomēr ir jāņem vērā viena lieta – jāņem vērā ir tas, ka mēs drīkstam darboties tikai budžeta ietvaros. Cik mums naudas ir – tik mēs drīkstam maksāt arī cilvēkiem. Un nekādi citi aicinājumi, nekādi kvēli saucieni vai brēcieni te nepalīdzēs. Un tas, ka mēs tomēr ar vidējo algu politiku esam nonākuši līdz inflācijai, kas ir tuva 2 procentiem mēnesī, tas mums ir sasniegums. Es to noteikti uzskatu kā sasniegumu. Un tā uzskatu ne tikai es, bet tā uzskata arī Valūtas fonds. Jā, kā zināmu sasniegumu!

Un tagad atgriezīsimies pie pēdējā, ko es gribēju teikt.

Par pensijām un attiecīgo piemaksu izmaiņām Latvijas Republikā. Mēs šeit esam jums precīzi parādījuši, kāda ir pensiju attīstība. Dabīgi, mums ir jābūt godīgiem un jāsaka, ka mēs patlaban maksājam nevis pensijas, bet maksājam pabalstus 3000 rubļu līmenī. Tāpēc šeit ir jāizvēlas divi ceļi. Viens ceļš ir tāds, ka maksā tiešām pensijas, bet tad neapšaubāmi viens saņems lielāku pensiju, bet otrs saņems mazāku pensiju. Taču kopējā naudas summa, ko mēs varam atvēlēt pensijām, mums ir zināma, jo to nosaka sociālā budžeta daļa. Tad ir atklāti jāizšķiras, jo tad kāds paliek vispār zem bada robežas. Jau zem bada robežas! Un par to mēs principā valdībā izšķirties nevarējām. Mūsu valdība to nedarīs. Es ļoti labi saprotu, ka būs lielas pretenzijas no pensionāru puses. Taču, ja budžets to atļautu, tad neapšaubāmi mēs būtu pirmie, kas to darītu. Bet, tiklīdz mēs vadītos pēc pensiju likuma, tāda, kāds tas ir, tā tūdaļ visi sociālie pensionāri noslīdētu uz 1000, varbūt pat uz 800 rubļiem mēnesī, kas jau ir zem bada. Tad faktiski mēs piepildītu visu Latviju ar pilnīgi badā esošiem cilvēkiem. To mēs nevaram darīt. Un man te neviens neko citu diemžēl nepierādīs, lai arī cik kompetenti cilvēki pēc tam te uzstātos.

Protams, jums ir pievienots arī materiāls par inflāciju un iedzīvotāju materiālās labklājības līmeni Latvijā, kuru ir parakstījis Statistikas komitejas vadītājs. Es negribu šeit to pārlasīt, taču gribu pievērsties vienam interesantam faktam, ko arī jūs varat izdarīt. Ja jūs paskatīsities budžeta projektu pirmajā lasījumā, ko jums visiem izdalīja… Jūs vienkārši paņemiet to naudu, kas tiek izdalīta algām, un izdaliet ar štatu vienību skaitu. Tad jūs varat iegūt šo rādītāju. Diemžēl es to pavairojis neesmu, bet es iedošu Prezidijā, lai pavairo. Es pats tikai nesen beidzu šos aprēķinus. Es jums jau teicu, ka faktiski tautsaimniecībā reālā vidējā alga ir aptuveni 8000. Bet vai kaut kur pārvaldes aparātā vai kaut kur citur nav milzīgas algas? Tiesa, es nevaru neko teikt par pašvaldību līmeni, bet varu teikt tikai par valsts ministrijām un par to, kas ir ietverts budžeta projektā un kas arī jums tika iesniegts.

Es tomēr nosaukšu vairākus skaitļus. Tātad kur ir paši lielākie izdevumi? Ir ministrijas, kur ir lieli izdevumi (es skaitu rubļos mēnesī uz vienu cilvēku): Augstākajā padomē kopumā izdevumi ir 8,58 tūkstoši rubļu mēnesī: Lietu pārvaldei 9,7, Augstākās padomes deputātu darbībai un algām – 14,1 tūkstotis, Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijai – 9,96. Ministru padomes aparāts – 13,35, valsts ministra aparāts – 11,1, tajā skaitā Pilsonības un imigrācijas departaments – 8,14, kas ir ietaupījis uz štatiem un ir dabūjis lielāku algu. Arhitektūras un celtniecības ministrija – 12,6 tūkstoši. Rūpniecības un enerģētikas ministrija ir ieplānojusi 9,44, Meža ministrija – 10, Lauksaimniecības – 8,26 (pie tam centrālajā aparātā – 10,44, bet rajonu pārvaldēs – 7,47), Jūras lietu ministrijā – 9,88, Satiksmes ministrijā – 8,71 (tur nav starpības ar centrālo aparātu). Mazākais skaitlis diemžēl ir Labklājības ministrijā. Sevišķi mūs uztrauc tas, ka Nodarbinātības departamentam ir ieplānoti 5,05 tūkstoši. Tas ir stingri zem vidējā. Labklājības ministrijas kopējais skaitlis ir 6,9 tūkstoši. Tāda ir alga tūkstoš rubļos mēnesī uz vienu cilvēku, kas tur strādā. Izglītības ministrijā – 9,41. Tur ir ļoti īpatnēji, jo valsts izglītības inspektoriem viņi maksā vairāk nekā centrālajā aparātā – 10 tūkstošus. Kultūras ministrijā – 9,53, bet kultūras inspektori saņem 10 tūkstošus. Acīmredzot tur vairāk ciena reģionālo darbu. Faktiski vidējās algas svārstās no 7,5 līdz 9, bet 10 tūkstoši jau ir reti kur. Es no tā izdaru secinājumu, ka faktiski pārmetums, ka valsts pārvaldes aparāts saņem milzīgas algas, nav pamatots. Tas neatbilst īstenībai, ja mēs paņemam elementāri un salīdzinām skaitļus. Ja mēs paskatāmies, kāda ir valsts iestāžu pārvaldei vidējā alga, tad redzam, ka tā ir 8510 rubļu. Atcerieties, es jums rādīju… Šeit uz vietas ir redzami arī visās tautsaimniecības nozarēs strādājošie, un jūs varat konstatēt, ka šie skaitļi ir praktiski vieni un tie paši. Mums, birokrātiem, nevar pārmest, labā nozīmē, ka mēs saņemam lielu naudu. Tā ir tipiska demagoģija vai arī populistiska runāšana. Protams, priekšvēlēšanu kampaņā to var darīt, bet reāli tas neatbilst taisnībai.

Es principā esmu beidzis, bet vēl nosaukšu tikai divus skaitļus. Tie ir izdevumi tiesībaizsardzības iestāžu uzturēšanai, kur ietilpst Iekšlietu ministrija, Tieslietu ministrija, Augstākā tiesa, prokuratūra, Saimnieciskā tiesa. Tur koeficienti ir samērā augsti: Tieslietu ministrijai – 9,6, Augstākajai tiesai – 11 tūkstoši vidēji uz katru cilvēku, prokuratūrai – 10,1, Iekšlietu ministrijai – 7,4, bet, tā kā tur ir liels kontingents, tad, vidēji paņemot uz cilvēku skaitu, ir 7,62. Tātad izdevumi ir par 900 rubļiem mazāki nekā valsts pārvaldē.

Izdevumi aizsardzības un drošības iestāžu uzturēšanai: te ir Aizsardzības ministrija, Zemessardzes štābs, Drošības dienests, Civilās aizsardzības centrs. Šeit runa ir par 7,24 tūkstošiem, kas ir plānoti 1993.gadā. Arī faktiski tas ir par tūkstoti mazāk nekā valsts pārvaldē.

Protams, ja runā jau par kultūru, radio un televīziju, faktiski par visiem kultūras izdevumiem, tad kultūras izdevumu vidējais koeficients ir stipri zems – 5,1 tūkstotis, bet sociālo un kultūras iestāžu finansēšanā, kas pamatā ir decentralizēta, šis rādītājs ir 5,86.

Atļaujiet nobeigt manu informāciju. Es domāju, jūs jau esat iepazinušies ar šo statistikas materiālu. Pateikšu vienu: es šeit faktiski saskatu algu un cenu politikā pozitīvas puses. Pozitīvā puse ir tā, ka mums ir izdevies samazināt inflāciju un līdz ar to arī cenu lēcienu.

Otrs. Ja mēs skatāmies vidējo algu, tad redzam, ka mums nav tādas situācijas, kad vidējās algas būtu zem iztikas minimuma.

Tomēr ir arī negatīvi momenti. Negatīvs moments ir tas, kā pareizi izvēlēties shēmu minimālajai algai 1993.gadā. Mēs strādājam pie diviem modeļiem, kad ir paredzēti 2,5 tūkstoši un 3 tūkstoši mēnesī. Tas būs atkarīgs no tā, cik budžets ir “paceļams” un cik arī strādājošās iestādes ir spējīgas maksāt. Jo, tiklīdz mēs uzliksim lielāku summu minimālajai algai, tūdaļ slēptais bezdarbs pāries atklātā bezdarbā. Taču tas ir jādara pakāpeniski, to nevar veikt ar sprādzienu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs.

J.Bojārs: Godmaņa kungs, kāpēc šeit tomēr nav salīdzinājuma, lai mēs kaut ko varētu saprast, ar pasaules cenām un algām, jo, ja tā parēķina un salīdzina, tad salīdzinājums, pastāvot pat vissliktākajam pasaules variantam, ir šausmīgs. Kas te ir pateikts? Tas krīzes iztikas minimuma groziņš… Es tā rēķinu, ka nēģeris cukurniedru plantācijā nopelna šo groziņu pusotrā, lielākais – divās dienās… Tas ir divu dienu darbs. Bet tas ir viszemākais līmenis. Absolūti! Ja mēs salīdzinām augstākus līmeņus, labākā pasaules līmeņa algas, tad mēs atpaliekam 70 reižu. Tātad šie skaitļi mums neko neizsaka. Ja mēs kaut ko salīdzinātu, tad varētu arī kaut ko spriest, kur mēs esam pasaulē. Taču pasaulē mēs esam šausmīgā vietā.

I.Godmanis: Es vienkārši domāju, ka jūs slikti orientējaties statistikā, un tāpēc ir tā problēma, ka jūs nesaprotat, kas tur ir rakstīts. Taču nelaime ir tajā apstāklī, Bojāra kungs, ka salīdzināšana ar pasaules algām un pasaules cenām ir ļoti nepatīkama nodarbošanās… Tam es piekrītu, bet tad jums ir jārēķina arī tas, ka tas pats nēģeris, par kuru jūs uzsvērāt arī pensionāru kongresā, kad devāt šādu uzskatāmu piemēru… Tas nēģeris, cukurniedres cērtot, gan nopelna vairāk, nekā šeit ir rakstīts, bet viņam viena tase kafijas arī maksā tikpat daudz reižu vairāk. Un, ja jūs paņemsit iztikas minimumu, cik tas ir, teiksim, pasaules attīstītajās valstīs, un izrēķināsit procentuāli, cik viņi izdod pārtikai un cik viņi izdod dzīvoklim, tad jūs nonāksit pie tāda brīnumaina secinājuma, ka, piemēram, tādā valstī, kāda ir Vācija, šie izdevumi pārsniedz 50 procentus no kopējās algas. Šie salīdzinājumi nav korekti tāpēc, ka tad jums ir jāņem visai relatīva bāze. Ja jūs nesaprotat, kas šeit ir rakstīts, tad es jums speciāli atsūtītu konsultatīvu rakstu, lai jūs iepazītos precīzāk. Katrā ziņā var maksāt tikai tik daudz, cik var nopelnīt.

Priekšsēdētājs: Es Plotnieka kungu patlaban neredzu zālē…

Lūdzu, Kurdjumova kungs!

L.Kurdjumovs: */Premjera kungs! Man ir divi jautājumi. Pirmais. Mēs republikā visu laiku runājam par to, ka vissliktākā darba apmaksa mums ir transporta uzņēmumu darbiniekiem. Bet tabula, kuru jūs mums parādījāt, liecina, ka 1992.decembrī un 1993.gada janvārī šiem darbiniekiem ir vislielākās algas Latvijā. Pie tam republikas iedzīvotāji visu laiku maksā paaugstinātu cenu par braukšanas biļetēm. Vai šeit nav kaut kāda neatbilstība?/

I.Godmanis: Jā, jums ir pilnīga taisnība. Sevišķi es gribētu pievērst uzmanību tam, no kurienes nāk šie 15 tūkstoši. Tātad lielas algas ir dzelzceļā un ļoti lielas algas ir jūras kuģniecībā. Taču, ja mēs atsevišķi izdalām pilsētas elektrotransportu, tad jūs redzat, ka tur ir 9077 rubļi. Tā ir vidējā alga tiem, kuri strādā pilsētu elektrotransportā.

L.Kurdjumovs: Bet lauksaimniekiem?

I.Godmanis: Tiem ir mazāk. Daudz mazāk. Tas ir reāls fakts. Tā ka visas runas par to, ka mēs ļoti maz pelnām, braucot ar tramvaju, ar trolejbusu vai autobusu, ir ļoti patīkamas no tāda viedokļa, kā tiešām to apgalvo. Bet realitātei tas neatbilst.

L.Kurdjumovs: */Tas nozīmē, ka tad, kad mums draudēs transporta darbinieku streiks, valdībai būs tiesības iedarbināt visas sviras, vismaz ciparu veidā? Apstrīdēt to, ka viņi maz saņem?/

I.Godmanis: Jā, kāpēc gan ne?

L.Kurdjumovs: */Otrais jautājums. 1.aprīlī stāsies spēkā jūsu lēmums par visu rūpniecības uzņēmumu pamatfondu pārcenošanu, tajā skaitā arī uzņēmējsabiedrību uzņēmumiem. Tas izsauks cenu kāpumu ne tikai pārtikas produktiem, bet arī laikrakstiem, žurnāliem, tas ir, visam kam. Kā jums liekas: vai tiešām celsies visu preču cenas, vai tikai man tā liekas?/

I.Godmanis: Nē, tur būs divi faktori. Tiešām ir sagaidāms cenu pieaugums un peļņas nodokļa samazinājums. Peļņas nodoklis samazināsies, tas arī ir fakts, jo faktiski, pārcenojot pamatfondus, jums procentuāli amortizācijai paliks lielāka nauda.

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu jūs mani atvainot, premjera kungs! Es zinu, kā tiek maksāti nodokļi, kā tie ienāk valsts kasē. Tas ir apmēram 45 procenti. Es runāju par cenu celšanos, kāds tam ar to sakars?/

I.Godmanis: Mēs patlaban pārskatām iespēju, ka varbūt 10 procentu vietā mēs varam iet arī ar diferencētiem koeficientiem – 5, 6, 7 – atkarībā no tā, par kādu nozari ir runa. Taču runa ir tikai par pamatfondiem. Es nezinu, kāpēc jūs toreiz minējāt kompjūterus.

L.Kurdjumovs: */Es zinu. Es tomēr gribētu zināt, kad beidzot visi šeit zālē sēdošie un visi republikas iedzīvotāji ieraudzīs izskaidrojumus, visus materiālus sakarā ar šī lēmuma stāšanos spēkā, lai no tiem paši varētu izdarīt kaut kādus aprēķinus? Tāpēc ka, atvainojiet, tie aprēķini, kurus man parādīja Finansu ministrijas pārstāvji par rūpnīcām “Kompresors” un “Dzintars”, maigi sakot, izrādījās diezgan uzpūsti./

I.Godmanis: Es jums piekrītu. Finansu ministrijai, kas nāca ar šo priekšlikumu – pārcenot pamatfondus, bija divas idejas. Pirmā ideja, protams, bija tā, ka īpašuma nodoklis pieaug, taču tā īpatsvars nav pārāk liels. Tātad pieaug īpašuma nodoklis. Un otrs jautājums – pirms­privatizācijas stāvokļa starpība. Vai mēs varam tiešām balstīties uz to bilances vērtību, kāda ir bijusi pirms 1990.gada, ja mēs lietojam nomu ar izpirkumu? Vai šī bilances vērtība atbilst reālajai uzņēmuma cenai? Varbūt tā tomēr ir stipri samazināta, ņemot vērā to hiperinflāciju, ko mēs vienu brīdi pārdzīvojām? Tā ka šeit šis jautājums ir saistīts arī ar privatizāciju. Tas nav tik nepārprotami. Es, protams, piekrītu jums, kaut gan tas ir iestrādāts budžetā, ka diferencēti varētu pieiet katrai no nozarēm atsevišķi. Katrā ziņā Finansu ministrijai ir dots uzdevums – deputātiem sagatavot šādu materiālu. Protams, pirms tam to izskatīs valdība. Tādu uzdevumu es esmu devis sakarā ar jūsu pieprasījumu. Jūs tos datus saņemsit.

L.Kurdjumovs: */Un tomēr es nesadzirdēju atbildi sakarā ar cenu celšanos./ Kāpēc “beidz”? Jums ir skaidrs, bet…

Priekšsēdētājs: Kurdjumova kungs…

L.Kurdjumovs: Atvainojiet, vēl pēdējais jautājums.

I.Godmanis: Es vēlreiz jums varu pateikt, ka neapšaubāmi tas samazinās peļņas nodokli. Taču, no otras puses, tas palielinās amortizācijas atskaitījumu masu, un arī tad, kad jūs strādāsit, jums pašiem paliks lielāka nauda, lai jūs varētu attīstīt savu ražotni. Kā jūs nesaprotat?

L.Kurdjumovs: */Taču tas attiecas tikai uz tiem, kas tiešām var nopelnīt. Pēdējais jautājums. Lauksaimniecības komisijā izplatīta informācija, tiesa, bez paraksta, par budžeta ienākumu daļas izpildi janvārī. Budžeta deficīts ir 2,7 miljardi. Vai šī informācija atbilst īstenībai?/

I.Godmanis: Es varētu paņemt ārā no somas šos datus un pateikt, kāds apmēram ir stāvoklis. Faktiski te jau vissvarīgākais ir tas, kādu koeficientu mēs ņemam par izpildes koeficientu. Ja mēs ņemam divpadsmito daļu, tas ir, 8,1 procents, tad būs tāda situācija, ka mēs esam apmēram tādos skaitļos, kādus jūs nosaucāt. Rīt šeit uzstāsies Pupčenoka kungs un nosauks precīzus skaitļus, cik viņš ir iekasējis janvārī un februārī. Protams, ir jāņem vērā, ka februāris un janvāris ir tie mēneši… Tad parasti 8 procentu vietā lieto citus koeficientus – 6,6–6,5 procenti. Ja mēs izejam no tā, tad mums ir divi nodokļi, kas nav izpildīti. Mums nav izpildīts nodoklis par muitu (tur ir 3,5 procenti) un nav izpildīts nodoklis par akcīzi. Diemžēl tur ir tikai apmēram 5 procenti. Taču pārējie nodokļi – apgrozījuma nodoklis un tā tālāk – mums ir normas robežās. Diemžēl šie divi nodokļi mums klibo. Un tāpēc mēs nāksim šeit, Augstākajā padomē (pretēji Ekonomikas komisijas domām, kura noraidīja mūsu priekšlikumu), ar ideju, lai jūs pieņemtu likumu, ka alkohola un tabakas akcīze ir jāmaksā visiem. Arī eksportētājiem, jo pastāv problēma ar akcīzes nodokli. Es uzrakstu, ka eksportēju alkoholu no Latvijas, bet īstenībā aizbraucu uz muitas punktu, dabūju tur zīmogu, bet pēc tam šo šņabi pārdodu tepat uz vietas – Latvijā, bet akcīzes nodokli nemaksāju. Es vienīgi neesmu pārliecināts par mūsu eksporta iespējām attiecībā uz alkoholu un tabaku. Mēs vairāk priecātos par to, ka mūsu alkohols un tabaka tiktu pārdota uz vietas. Turpretī Ekonomikas komisija domā citādi. Taču valdībai ir tādas domas. Līdz ar to šeit automātiski ir konflikts, un mēs Prezidijā izvirzīsim jautājumu par to, kā lai valdība izšķiras. Jo tas ļoti spēcīgi samazina akcīzes nodokļa apjomu. Iedomājieties, ka jūs man nepārtraukti iesniedzat variantus par eksportu, taču praktiski nevis eksportējat, bet tepat uz vietas pārdodat alkoholu, tikai muitā dabūjat falšu zīmogu.

L.Kurdjumovs: Skaidrs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Gulbja kungs.

J.Gulbis: Sakiet, lūdzu, cik procentu iedzīvotāju pašreiz ir zem krīzes iztikas minimuma? Kā jūs uzskatāt: cik ilgi var dzīvot zem krīzes iztikas minimuma?

I.Godmanis: Atbildi uz pirmo jautājumu, ja jūs rūpīgi izlasīsit, jūs ieraudzīsit izdalītajā lapiņā.

J.Gulbis: Tur nav.

I.Godmanis: Parūpējieties un palasiet kārtīgāk!

J.Gulbis: Labi. Varbūt, ja tas tur ir, jums nav grūtību to nosaukt.

I.Godmanis: Man nav grūtību to nosaukt. Ja mēs runājam par krīzes iztikas minimumu, tad ir 45 procenti, bet, ja mēs runājam par tā saukto pilno patēriņa grozu, tad mēs sasniedzam apmēram 75 procentus.

J.Gulbis: Diemžēl tā nav tiesa.

I.Godmanis: Tā ir tiesa! Tā ir tiesa, Gulbja kungs! Ejiet un lasiet statistikas materiālus, nevis izdomājiet pats savas teorijas.

J.Gulbis: Labi, premjera kungs, es to jums presē pierādīšu, ka tā nav tiesa.

I.Godmanis: Pierādiet!

J.Gulbis: Zem krīzes iztikas minimuma pašreiz atrodas 85 procenti.

I.Godmanis: Atkarībā no tā, kā jūs rēķināt savu minimumu. Jūs varat to izrēķināt jebkādu. Kādu vien gribat!

J.Gulbis: Tāds ir minimums. Otrs jautājums, uz kuru gribētu saņemt jūsu skaidrojumu: kā tas nākas, ka Amerikas Savienotajās Valstīs vidēji mēnesī saņem apmēram tikpat dolāru, cik šeit rubļos, lai gan kurss ir apmēram 150? Vai tiešām mūsu cilvēki strādā 150 reižu sliktāk? Varbūt tā ir mūsu rubļa devalvācija? Ja tas tā, tad kāpēc tā ir tik milzīga? Vai jums ir cits skaidrojums?

I.Godmanis: Es jums varu atbildēt. Mans skaidrojums, Gulbja kungs, ir tāds. Ja jūs rūpīgi izlasītu cenu indeksus beidzamajā lapiņā, ko ir parakstījis Baltiņa kungs, tad jūs ieraudzītu tādu īpatnēju skaitli, ka apkures izmaksas gada laikā salīdzinājumā ar cenu indeksu ir 3679 procenti. Maksa par komunālajiem pakalpojumiem gada laikā izmainījusies 2570 un vēl nez cik reižu. Faktiski mums šinī īpatnējā gadā, Gulbja kungs, ir jāpārlec pāri milzīgam cenu lēcienam, ko mēs paši neģenerējam, bet ko mums diktē no ārpuses. Un tāpēc ir šī problēma un arī šī situācija, ka mēs tik daudz dzīvojam zem krīzes minimuma. Taču es varu pateikt tikai vienu, ka šo lēcienu mēs izdarām tagad, dotajā brīdī. Nākamajā gadā, kad sastādīs budžetu, vairāk šādu lēcienu maksājumos nebūs, būs jāmaina tarifi. Tarifs nepaliks tāds, kāds tas par apkuri ir tagad, bet tas nekādā gadījumā vairs nebūs 35 reizes. Tas nekādā gadījumā vairs nebūs 40 reižu. Tad varēs būt runa, teiksim, par desmitiem procentu. Lūk, tieši tāpēc mēs šinī brīdī dzīvojam ļoti slikti. Jo mēs esam spiesti viena gada laikā ielēkt pasaules cenās.

Par to, vai mums ir devalvēts rublis vai nav devalvēts, es varu atbildēt tā: saprotiet, viss jau ir atkarīgs ne tikvien no tā, cik jūs nopelnāt, bet arī no tā, cik jūs patērējat. Es to Bojāra kungam centos iestāstīt. Runa ir par to, cik jūs nopelnāt un cik procentuāli jūs izdodat. Ja jūs paņemsit šo izdošanas struktūru, cik izdodat par pārtiku, cik izdodat par dzīvokli, cik izdodat par komunālajiem pakalpojumiem, tas jūs nonāksit pie īpatnēja secinājuma, ka tam amerikānim uz rokām daudz nekas pāri vairs nepaliek. Viņš, protams, nav krīzes situācijā, bet viņš nav arī tādā stāvoklī, ka viņam 150 reižu vairāk paliek nauda uz rokas.

Priekšsēdētājs: Jautā Bula kungs.

A.Buls: Godmaņa kungs, ar ko izskaidrojama ūdenstransporta valsts uzņēmumos martā un aprīlī tik milzīga algu diference, kas ir septiņkārtīga. Tie taču ir valsts uzņēmumi. Kas tajā brīdī ir atļāvis šiem valsts uzņēmumiem septiņkārtīgi pacelt algu? Tas pats ir attiecībā no oktobra uz novembri, kur ir bijuši krasi kāpumi.

I.Godmanis: Tas, Bula kungs, pamatā ir saistīts tomēr ar to, ka viņi lielu daļu naudas saņem valūtā. Un tad rodas tāda situācija, ka viņi daļu valūtas konvertē un daļu valūtas saņem algā. Tieši valūtas konvertācijas gadījumā ir šie lēcieni. Tas it sevišķi ir saistīts ar Latvijas kuģniecību, ar visu šo procedūru.

A.Buls: Paldies. Un otrs jautājums. Jūs minējāt, ka valdība domā pacelt minimālo algu uz 2500…

I.Godmanis: Mēs pie tāda modeļa strādājam. Tā būtu precīzāk.

A.Buls: Sakiet, lūdzu, kad jūs prognozējat? Ar kuru mēnesi šis minimālās algas pacēlums tiks ieviests?

I.Godmanis: Ja tas tiks ieviests, tad tas tiks ieviests līdz ar apkures sezonas beigām, tas ir, ar 1.maiju.

A.Buls: Ar maiju? Paldies.

I.Godmanis: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Jautā Ziediņa kungs, bet pēc tam, ja plenārsēdei nebūs iebildumu, uzstāsies Siliņa kungs. Lūdzu.

Z.Ziediņš: Cienījamais Godmaņa kungs! Man jums ir tāds jautājums, uz kuru es gribētu lūgt jūs sniegt skaidrojumu. Pašreiz gada sākumā zināmu nesaskaņu dēļ ar Latvijas Banku Ministru padome ir it kā… Nevis it kā, bet es esmu uzņēmies un runāšu reāli, tikai neapvainojieties, Latvijā ir ielaista otra nauda. Tie ir tie nelaimīgie apkures taloni. Tā ir. Nosauksim tos latviski vārdā – tā ir tīra otra nauda vai valdības sadrukāta nauda. Un tagad man jums ir viens konkrēts jautājums – drīzāk saimnieciska uzziņa, tāpēc, ja kāds to grib, var likt aiz auss. Kā jūs plānojat šo otru naudu, šo fiktīvo jeb valdības naudu… Vai to dzēsīs ar papildu naudas emisiju vai arī šī dzēšana notiks uz budžeta vai bankas aizdevumu rēķina, ko atkal paņems valdība? Man kā uzņēmējam to gribētos zināt.

I.Godmanis: Atbildēšu jums! Tātad ir nodibināta speciāla komisija, un to vada Bēniķa kungs. Ir speciāli pieņemta kārtība, kā maksāt par taloniem, un šī kārtība tiks publicēta. Par to bija īss komentārs “Neatkarīgajā Cīņā”, bet pilnā veidā šis materiāls tiks publicēts “Latvijas Vēstnesī”. Maksāšana par taloniem jeb talonu segšana norisināsies no sociālā budžeta daļas, bet, ja mums reāli pietrūks naudas, tad tādā gadījumā mēs ar Starptautiskā valūtas fonda atbalstu daļēji izmantosim arī humānās palīdzības naudu klāt. Tātad bankā netiks ņemta nauda klāt, kredīts netiks ņemts, jo tad mēs to varējām paņemt pašā sākumā, ja mums dotu tos 1500 rubļus. Mēs tos neņēmām arī tāpēc, ka banka nebija gatava mums tik lielu summu aizdot. Mēs jau esam tai parādā 1,2 miljardus par graudiem un par energoresursiem. Tā ka bankas kredīta nebūs. Tas nozīmē, ka emisija šeit nav domāta. Runa ir par to, ka tīrā veidā nauda cilvēku rokās nenonāks, bet kā maksājumu dokuments bezskaidrā veidā tiks apmaksāta. Tā ka nebūs iespējas nemaksāt par apkuri, jo talonu nevarēs izlietot citādām vajadzībām. Tā tas notiks.

Z.Ziediņš: Paldies, to es sapratu. Tātad tomēr tiks izmantots budžets un sociālais budžets?

I.Godmanis: Jā, tieši tā, papildus vēl humānā palīdzība.

Z.Ziediņš: Sakiet, lūdzu, tagad tā. Es saprotu, ka pēc diviem mēnešiem 100 Latvijas rubļu būs 1 dolārs vai pat vēl mazāk. Ja būtu tas pirmais variants, tad to kursu noturētu uz 170… Taču ir vēl otrs jautājums: sakiet, lūdzu, kas būs, ja tagad tos budžetus apvieno? Vai tiešām tās komisijas un deputāti, kas aizstāv sociālā budžeta izmantošanu tomēr tikai sociāliem mērķiem, tagad ir akceptējuši šādu jūsu rīcību? Jo jūs saprotat, ka tad notiks tas, par ko es nevarēšu šos deputātus atbalstīt. Tad notiks tā, ka sociālais budžets tiks izsmelts sauss.

I.Godmanis: Šeit runa tomēr par tādu situāciju. Tas ir mūžīgs strīds par to, kurš no kura ņem naudu: vai valsts budžets krīzes situācijā ņem no sociālā budžeta naudu, vai sociālais budžets ņem no valsts budžeta? Es domāju, ka pagājušā gada decembra prakse parādīja, ka tad, kad mēs novembrī samaksājām 1500 rubļu pensionāriem un grasījāmies maksāt arī decembrī, tad sociālais budžets bija sauss. Un mēs negājām arī bankā pēc aizņēmuma, bet ņēmām un konvertējām valūtu – valsts budžeta naudu – un ar šādu rīcību mēs spējām izkļūt no šīs krīzes, lai mēs varētu tos 1500 samaksāt. Mums nebija citas iespējas. Bija jāņem bankā kredīts. Tas bija piemērs, kad valsts budžets palīdzēja sociālajam budžetam. Labi, budžeta likumā ir ierakstīts, ka pirmām kārtām runa ir par pensijām un par pabalstiem. Varētu runāt arī par subkontu izveidi, kaut gan reāli Finansu ministrija tikai atver finansējumu. Pārējie, kas ar šo budžetu reāli strādāja, ir Labklājības ministrija. Jautājums ir tikai par to, ka tad, kad mums bija divi budžeti, tad tā bija samērā lepna dzīve, kad varēja uzkrāt līdzekļus, noguldīt tos komercbankā uz procentiem. No vienas puses, tas nebūtu slikti, taču tā ir tikai tajā brīdī, kad nav krīzes. Mēs diemžēl esam tādā stāvoklī, ka mums budžetā ir deficīts. Tāpēc mums ir jāsakoncentrē spēki. Bet tas, ka tur ir subkontu iespējas, un tas, ka Labklājības ministrija rīkojas ar līdzekļiem, bet Finansu ministrija tikai atver finansējumu, jo tā zina, cik daudz viņa atver, tas ir ļoti svarīgi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja deputātiem nav iebildumu, tad jautājumu uzdos Brīvo arodbiedrību pārstāvis Siliņa kungs. Pēdējais jautātājs ir Lucāna kungs.

Lūdzu, Siliņa kungs!

A.Siliņš, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs: Kā zināms, kopš pagājušā gada ar Latvijas Republikas likumu ir noteikts, ka minimālajai algai ir jāatbilst iztikas minimumam. Taču, tā kā pašlaik šāda norma nedarbojas, tad man jautājums: vai likums ir spēkā, bet, ja tas nav spēkā, tad cik ilgi tas nebūs spēkā? Kad šī vienādība tiks panākta?

I.Godmanis: Jautājums ir ļoti precīzs. Jums ir pilnīga taisnība. Minimālajai algai ir jāatbilst krīzes iztikas minimumam. Mēs finansiāli dotajā brīdī to nespējam nodrošināt, tāpēc mēs gājām šādu ceļu. Mēs pie minimālās algas organizējām piemaksu par maizes sadārdzinājumu – 400 rubļus, bet par pārtikas produktu sadārdzinājumu – 1100 rubļu un par apkuri – 1500 rubļu. Kopumā tas iznāca 4500 rubļu pašai apakšai. Tāpēc mēs arī domājam, ka tad, ja mēs atstājam 1500 rubļu, ja mēs vēl turpināsim tos atstāt, tad mēs iesim tālāk ar piemaksām, kuras tiek apliktas ar nodokli. Mēs vienkārši nostādīsim rūpnīcas tādā situācijā, ka rūpnīcu direktors var šim strādniekam maksāt 1500 un nevienu kapeiku vairāk. Tas ir valdības lēmums par minimālo algu. Mums tas ir jāmaina daļēji uz šo piemaksu rēķina. Tas nozīmē, ka faktiski, ja mēs iesim uz 2500… Kāpēc mēs nevaram uzreiz iet uz 6500, kā ir patēriņa grozā rakstīts? Tāpēc, ka tādā gadījumā mēs varam sagaidīt situāciju, ka ļoti daudzas rūpnīcas nespēs izmaksāt šo summu. Tad rezultāts būs ļoti elementārs – cilvēkus vienkārši lielu daļu atlaidīs no darba, lai pāri palikušajiem šo summu varētu samaksāt. Un tad mēs nonāksim tādā stāvoklī, kad… Es gan nezinu, kā tas ir no arodbiedrību viedokļa, bet no valstiskā viedokļa mēs nonāksim pie ļoti liela bezdarbnieku skaita. Tāpēc mēs varam iet šo ceļu tikai pakāpeniski tā, lai kopējā reālā nauda, ko cilvēki saņem uz rokas, plus 2500… Mums tomēr šī shēma daļēji būs līdzīga Ženēvas shēmai – tā būs saspiesta, plus daļa no piemaksām, lai mums tā kopējā summa, ko cilvēki saņem, nebūtu daudz zemāka par iztikas minimumu. Tāda ir mūsu izeja, jo mums ir jārēķinās ar budžeta iespējām. Ko citu mēs varam darīt?

A.Siliņš: Paldies. Man ir vēl otrs jautājums šajā pašā sakarībā. Ņemot vērā to, ka pašreiz vesela rinda (galvenokārt valsts uzņēmumu) maksā tikai minimālo algu vai pat vēl mazāk un, protams, nemaksā nekādas piemaksas… Tādu piemēru es varu nosaukt desmitiem, droši vien pat simtiem. Vai tad ir ekonomiski korekti tādā gadījumā izmantot kā rādītāju vidējo darba algu, kas, salīdzinoši runājot, nav nekas cits kā vidējā temperatūra slimnīcā? Vai šeit tomēr, risinot jautājumu tā, kā tas ir izvirzīts šodien, kad runa ir par iedzīvotāju izdzīvošanas iespējām, nebūtu korektāk lietot minimālās algas jēdzienu, nevis runāt par vidējo algu, kura praktiski neko nenozīmē, jo šodien iedzīvotāju ienākumu diference ir daudzkārt lielāka, nekā tā bija agrāk, kad viss tika realizēts centralizēti?

I.Godmanis: Redziet, oficiāli mums bezdarba līmenis ir apmēram 3,3 vai 3,2 procenti, un runa ir par valsts uzņēmumiem. Ja mēs paņemam kopā ar to, cik ir nokavēts dienu, cik uzņēmumu nav strādājuši… Man šāda informācija ir. Tad praktiski ir apmēram 45 000 šādu cilvēku, kas 1992.gadā vispār nav izgājuši nevienu reizi darbā, bet pārējie cilvēki ir strādājuši. Ja vidējā alga nozarē ir 10 000, bet tajā pašā laikā slēptais bezdarbs izpaužas kā 45 000, jo katrs uzņēmums dod to dienu skaitu, cik vispār uzņēmums strādā vai nestrādā, tad man nav skaidrs, kā valsts uzņēmumā var būt tik liela diference, jo mēs “griežam” algas nost, kā jau es teicu. Mums ir tā sauktais Valūtas fonda kopējais dokuments, kas nepieļauj algas pieaugumu par tādu un tādu procentu. Tas ir arodbiedrību jautājums, lai panāktu tādu situāciju, ka direktors nesaņem, piemēram, 150 000, bet viens parasts strādājošais saņem tikai 1500. No vienas puses, tas ir arī jūsu uzdevums, nevis tikai mūsu.

A.Siliņš: Bet diference izveidojas nevis vienā uzņēmumā, bet atsevišķos uzņēmumos. Šodien es biju “Latvijas linos” (tagad “Larelini”) Jelgavā. 1000 cilvēku – praktiski visi – ir bez darba, un, dabīgi, viņi nesaņem pat 1500 rubļu mēnesī.

I.Godmanis: Jā, mēs vakar apspriedām šo situāciju “karstajos punktos” valdības sēdē Kupravā, Sedā, Līvānos un vēl dažās vietās Latvijā. Katrā ziņā mēs nāksim ar priekšlikumu un, ja mēs to pieņemsim ar valdības lēmumu, tad mēs aicināsim bezdarbnieku pabalstu pagarināt par sešiem mēnešiem, jo tiem cilvēkiem, kuriem bezdarbnieka pabalsts pēc sešiem mēnešiem ir beidzies, viņiem praktiski iztikas līdzekļu vairs nav nekādu, respektīvi, vēl sešus mēnešus šobrīd pagarināt bezdarbnieka pabalstu. Tas būs mūsu priekšlikums.

Protams, Siliņa kungs, te ir arī cita problēma. Ja mēs pagarinām bezdarbnieka pabalstu… Ja es saņēmu bezdarbnieka pabalstu, kas ir lielāks nekā šie 1500, bet es strādāju vēl citur, tad es nostādu to cilvēku, kas paliek rūpnīcā, ļoti sliktā stāvoklī. Tāpēc nevar atstāt uz 1500 rubļiem minimālo algu, bet tā ir jāmaina vismaz uz 2500, lai tā vismaz pietuvinās pabalsta apmēriem.

A.Siliņš: Paldies.

I.Godmanis: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Godmaņa kungs! Jūs savas uzrunas nobeigumā teicāt, kā varēja saprast, ka slēptais bezdarbs ir labāks par atklāto bezdarbu. Varbūt jūs varētu man izskaidrot, ar ko tas ir labāks?

I.Godmanis: Es nekādā gadījumā nedomāju, ka slēptais bezdarbs ir labāks par atklāto bezdarbu. Un, lūk, tas, ja valdība izšķirsies par šiem 2500 rubļiem, kā tagad tiek rēķināts, tad tādā gadījumā slēptais bezdarbs pāries atklātā bezdarbā. Atklātā bezdarbā, Lucāna kungs, jo daudzi uzņēmumi nebūs spējīgi šos 2500 rubļus samaksāt.

Te jautājums ir tikai par vienu lietu. Es tikos ar 12 Latvijas lielāko rūpnīcu vadītājiem. Šajās rūpnīcās strādā 125 000 cilvēku. Problēmas ir ar to, ka Austrumu tirgū ir grūtības ar pārdošanu, arī ar naudas konvertāciju ir problēmas. Es ar viņiem runāju par to, kāds, teiksim, ir labākais mehānisms, lai mēs varētu pakāpeniski izmantot ārzemju kredītus, arī pārstrukturēt šos uzņēmumus. Arī viņi paši ņem kredītus. Kā to izdarīt? Taču ir skaidrs, ka faktiski darba vietu skaits samazināsies. Šeit, man šķiet, galvenais jautājums ir nevis slēptais vai atklātais bezdarbs, bet jautājums par tempu, kādā mēs no slēptā bezdarba pāriesim uz atklāto. To nedrīkst taisīt ar lielu rāvienu. Tomēr mēs arī ilgi kavēties nevaram. Ilgāk par apkures sezonas beigām ar minimālās algas paaugstināšanu mēs kavēties nedrīkstam! Ja mēs to visu sakrāsim, tad vienā brīdi būs tāds stāvoklis, ka mums visi būs bezdarbnieki. To mēs vienkārši nedrīkstam izdarīt, jo mums ir jārēķinās ar diviem procesiem. Pirmais process – cik strādājošo pārplūst uz privāto sektoru, un, kā es teicu, tie ir apmēram 323 tūkstoši, kas no valsts sektora 1992.gadā ir aizgājuši prom, bet privātsektorā ir atnākuši apmēram 275 000.

Vai šis privātais sektors būs spējīgs tālāk uzsūkt sevī vēl arī tos cilvēkus, kuri iet prom no valsts sektora, tas ir atkarīgs no diviem procesiem. Pirmais – cik ātri mēs privatizēsim. Par to mēs vakar Ekonomisko reformu ministrijas iespaidā pieņēmām speciālu lēmumu, ka mēs acīmredzot rīkosimies ar pavisam neordināriem lēmumiem. Piemēram, kaut vai tāds variants, ka “Latvijas naftu” privatizēs Ekonomisko reformu ministrija, nevis Rūpniecības un enerģētikas ministrija. Taču tas izsauc zināmas problēmas ar likumdošanu. Tomēr mēs katrā ziņā redzam, ka patlaban, piemērojot klasisko likumdošanu, mēs visai lēni varam realizēt privatizāciju, tas ir, uzņēmums, nozaru ministrija, Ekonomisko reformu ministrija un atpakaļ.

Un otrs moments ir sakarā ar bezdarbu. Kas ir labāks – slēptais vai atklātais? Redziet, tas ir jautājums, ko ārzemēs sauc un arī cīnās ar tā saukto papildu darbu. Es saņemu naudu kā bezdarbnieks, bet tajā pašā laikā es strādāju vēl kur citur, kur es, protams, nemaksāju nodokļus. Es faktiski figurēju kā cilvēks, kas it kā formāli ir bezdarbnieks, bet reāli es esmu daudz bagātāks nekā tas, kurš, teiksim, nav bezdarbnieks. Ir arī tāds slēptais bezdarbnieks kas iet darbā trīsreiz vai divreiz nedēļā un saņem šo mazo algu. Tā ka, manuprāt, labāks, protams, ir atklātais bezdarbs, bet jautājums ir par to, kāds temps var būt šai pārejai no slēptā uz atklāto bezdarbu. Tas nedrīkst būt sprādziena veidā.

J.Lucāns: Vai drīkstu uzdot vēl otru jautājumu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Lucāns: Pašreiz ir tāda situācija: ir nostabilizējies rublis, dolāra kurss attiecībā pret to krītas. Mums ir pašreiz mazs bezdarba līmenis. Tad sakiet, kā tas viss pašreiz sienas kopā?

I.Godmanis: Neiet kopā! Klasiskā situācijā, inflācijai strauji samazinoties, bezdarbs strauji pieaug. Šis ir variants, kas ir klasisks un ko var aplūkot principā visos klasiskās Austrumeiropas modeļos, kā viņi tur taisīja savu reformu. Mums pašlaik Rīgā acīmredzot situāciju glābj tas, ka mums ir daudzveidīgas ražotnes, un šie 270 000 tika uzsūkti privātstruktūrās. Taču, es domāju, drīz būs piesātinājums, un mums nāksies (kā jau šeit teica arodbiedrību līderis Siliņa kungs) tomēr izmainīt minimālo algu. Tad šis bezdarbs tomēr pieaugs, un, inflācijai strauji samazinoties, bezdarbam ir jābūt lielākam. Tas ir slēptā bezdarba rezultāts. Tāpēc šī sistēma izskatās mākslīga.

J.Lucāns: Man tikai bail, ka tas notiks sprādziena veidā.

I.Godmanis: Ja mēs ar 1.maiju noteiksim šos 2500 rubļus, tad tas būs viens variants. Ejot tālāk, būs nākamais variants, jo tas ir jādara pakāpeniski. Ir uzņēmumi, kas 2500 rubļus maksās. Ja mēs šobrīd noteiksim 5000 rubļu minimālo algu, kā šinī brīdī varētu prasīt, tad tādā gadījumā būs sprādziens, jo 5000 samaksāt praktiski neviens nevarēs. Visi būs ārā uz ielas.

J.Lucāns: Pēdējais jautājums: sakiet, vai budžetā ir paredzēta rezerve šim lēcienam sakarā ar bezdarba līmeņa paaugstināšanos?

I.Godmanis: Budžetā tas ir ielikts iekšā… Redziet, tāpēc es arī runāju par šo bezdarba pagarinājumu – bezdarbnieka pabalsta pagarinājumu mūsu “visasākajās” vietās Latvijā. Jo mēs it kā gatavojamies uz potenciāli sliktu situāciju, krājam budžetā līdzekļus, kur, teiksim, ir paredzēts līdz 16–17 procentu liels deficīts. Es atvainojos – nevis deficīts, bet bezdarbs. Taču patlaban mums ir daudz tādu vietu, kur ir viena rūpnīca un viens ciemats, tāpēc praktiski tās nav spējīgas vairs eksistēt. Tāpēc mēs, valdība, iestājamies par to, ka šie līdzekļi jāsāk tērēt jau tagad bezdarbniekiem. Mums budžetā ir paredzēts, kā es jau teicu, līdz 15–16 procentiem bezdarba līmenis. Jā, nauda. Vai tur ienāks šī nauda…

J.Lucāns: Vai drīkstu uzdot vēl vienu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Visu laiku šie jautājumi no jauna rodas klāt. Man nav skaidrs, tāpēc sakiet. Pašreiz šis slēptais bezdarbs, manā izpratnē, ir rūpnīcu ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās dēļ. Citādi es to izskaidrot nevaru.

I.Godmanis: Nē, arī laukos tas ir slēpts.

J.Lucāns: Es saprotu, bet mēs šinī gadījumā runājam par rūpnīcām. Uz šā rēķina… Tad es saprotu, ka mēs zināmā mērā zāģējam zaru, uz kura paši sēžam, jo, teiksim, mēs sagatavojam vēl sliktāku stāvokli tanī brīdī, kad šis slēptais bezdarbs tik un tā pāries atklātā bezdarbā.

I.Godmanis: Pirmkārt, mēs to nevarējām darīt ziemas vidū. Jūs saprotiet, Lucāna kungs… Tas ir ne sevišķi humāni, tāpēc mēs gaidām pavasari, kad varēsim šo soli spert.

J.Lucāns: Es saprotu, bet skābenes Latvijā švaki aug… Tā ka…

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav. Paldies Godmaņa kungam! Tā kā tā bija valdības informācija, tad debates par šo tematu mēs nerīkojam.

Godātie kolēģi, tagad mums ir jāizšķiras par mūsu tālāko rīcību. Līdz plenārsēdes beigām ir 18 minūtes, bet lēmuma projekts par Latvijas tirgiem šodien nevar tikt izskatīts, jo zālē es neredzu nedz Kiršteina kungu, nedz Teikmaņa kungu… Teikmaņa kungs ir, es atvainojos, viņš gaidīja, bet kāds būs jūsu priekšlikums? Vai mēs varam izskatīt šo jautājumu?

Lūdzu, Teikmaņa kungs!

A.Teikmanis: Ir priekšlikums tagad noteikti neskatīt šo jautājumu, jo pēc tam, kad visi ieinteresētie deputāti, gaidīdami veselu dienu savu kārtu, ir veikuši zināmas konsultācijas, radusies zināma cerība, ka varbūt mēs lēmuma projektu skaitu samazināsim un tos apvienosim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Šinī pašā sakarā. Tādā gadījumā man būtu lūgums tagad nobalsot, lai mēs nākamajā otrdienā noteikti izskatītu šo jautājumu. Nebūtu vēlams to atlikt uz nezin cik ilgu laiku.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, nav izslēgts, ka šo jautājumu mēs skatām jau rīt, jo rīt ir informācija par valsts finansu inspekcijas pārbaužu rezultātiem un budžeta projekts. Ja mēs to laikus pabeigsim, varēsim to skatīt arī rīt. Tādēļ balsot par nākamo nedēļu es jums neierosinātu.

A.Felss: Labi, ņemsim to vērā!

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad nākamais ir lēmuma projekts par vienlīdzīgām iespējām priekšvēlēšanu aģitācijai televīzijā… Tā autora arī šeit nav klāt, tādēļ es personīgi ierosinu plenārsēdi šodien pasludināt par slēgtu. Paldies.

 

(Sēdes beigas)