Broņislava Martuževa — ar savu stipro, ar Dieva dzirksti rakstīto dzeju

Turpinājums no 1.lpp.

Broņislava piedzimusi, mātei kūtī govi slaucot. Tā bija Zaļā ceturtdiena, kad viņa nāca pasaulē, un dzimtā, kurā viņa ienāca, cieņā bija tādas vērtības kā Gods, Darbs, Tikums un Tēvzeme. Kā saka dzejniece: "Es vienmēr esmu zinājusi, kas ir labs."

Gribēdama dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, Broņislava kļūst par mežabrāļu atbalstītāju un 1946. gadā vārda tiešā nozīmē aiziet pagrīdē — slēpjas iedobītē zem grīdas, kur viņu atrod un apcietina tikai 1951. gadā. Pieci gadi izsūtījumā Sibīrijā, tad atgriešanās mājās, kur nu saimnieko kolhozs "Ceļš uz laimi". Kopš 1958. gada dzejniece raksta dienasgrāmatu. Tās lappuses stāsta arī par to dienu, kad māsas istabā zem grīdas sacerēta "Jaunība" — pirmā dziesma, kam ir gan viņas vārdi, gan melodija. Kad uzzina, ka tautā nu to dzied kā Rozenštrauha sacerētu, viņa raksta: "Nu man tiešām skumjas acīs — cita rokā mana dziesma pārtop klasikā... Mācu sirdij pacietību — labāk jaunu sacerēt." Te nu pazīstamais folklorists Jānis Rozenbergs ņem vārdu un pastāsta, ka viņš Broņislavu Martuževu vispirms iepazinis kā raženu teicēju, no kuras pierakstījis vismaz simtu tautasdziesmu. Pēc tam tikai uzzinājis, ka arī viņa pati raksta dzejoļus. Bet par to "Jaunību" — par to septiņdesmitajos gados kāds vīrs Ventspilī esot apgalvojis, ka nevis Rozenštrauhs, bet gan viņš esot tās sacerētājs. Dzejniece uz to no sirds saka: "Lai viņam veselība!"

No videoierakstiem visdzīvāko atbalsi zālē rod dzejnieces saruna ar Annu Eglienu, kad skan dialogs: — Jā, Latvijai tu vienmēr esi ticējusi... — Nu bet kā tad citādi! Tas ir tāpat kā Dievam. Tās ir nešķiramas lietas.

Vēsti par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu viņa nav uzņēmusi ar elpas aizraušanos un sirds salēkšanos. Taču savas brīvās valsts augstāko apbalvojumu viņa pieņēmusi ar vislielāko atbildības sajūtu un pateicību: "Ne tikai cilvēks veido ordeni, bet ordenis arī veido cilvēku. Kad saņēmu ordeni, man likās — tagad nu gan mani vecāki no debesīm skatās un smaida." Un kā viņai patīk šī Dzejas dienu balva — Pegaziņa pakavs, ko kaldinājis metāla mākslinieks Juris Gagainis un kas nu tagad uz mūžu pieder viņai? Kā liels pārsteigums un prieks esot nācis gan lielās žūrijas lēmums, gan šī skaistā balva. Nu īsta dzimšanas dienas dāvana! Un dzejniece pēkšņi atceras kādu likteņa dāvanu, ko tiešām saņēmusi dzimšanas dienā: "Tas bija Taišetas pārsūtīšanas punktā. Mūs sastāda pa pieci, katrai savs maišelis pār plecu — un uz priekšu! Atkusnis, slapjš, mani velteņi piemirkst, kājas tikko var pacelt. Lietuviešu, ukraiņu, baltkrievu meičas aiziet pa priekšu. Es palieku pēdējā, kaut kā kuļos. Tā jau nebūtu kur steigties, bet vagonā ar vietām tā ir, kā ir. Konvojs aizņem turpat trešo daļu, mums, tiem noziedzniekiem, jāsavelkas ciešāk. Pēdējam nekādas labas izredzes nevar būt. Te uzreiz atskan komanda: "Apkārt griezties!" Un nu es esmu pirmā! Un konvoja priekšnieks man saka: "<eltnt cnfhitq dfujyf!" Bet tas nozīmē vietu apakšējā solā pie loga. Te ir gaiss, ko elpot. Var pat kaut ko pa logu redzēt. Paradīze! Pēkšņi atcerējos — ir taču 8. aprīlis, mana dzimšanas diena. Bija 1952. gads, man palika 28 gadi. Tā dāvana nudien nebija sliktāka par šo te!"

Šai reizē sveicienam nestas arī dzejnieces iemīļotās dzeltenās rozes, visa raibā rudens ziedu un augļu bagātība, kāda zeltaina medus kāre un daudz jo daudz dziesmu — lielākoties Broņislavas Martuževas sacerētas vai no viņas dzimtas tautas dziesmu pūra ņemtas, bet arī Annas Rancānes un Tirzmalietes šai reizē tik iederīgās dziesmas par Latgali, par Tēvu zemi. Ar savu akordeonu visu laiku uz skatuves ir arī Ināra Ņikuļina. Pēc amata — Balvu vidusskolas direktore, pēc aicinājuma — liela dziedātāja, aizrautīga muzikante, tautas tradīciju zinātāja un kopēja. Dzejnieci ļoti iepriecina "Karoga" apgāda dāvana — viņas likteņa biedres Melānijas Vanagas lieldarbs "Dvēseļu pulcēšana" septiņos sējumos. Sirsnīgus vārdus saka Rakstnieku savienības vadītājs Valdis Rūmnieks, Saeimas deputāte Anta Rugāte, Madonas un Lubānas katoļu draudzes priesteris Rihards Rasnacis, dzejniece Eva Martuža, ar kuras vārdu padomju laikos iznāca Broņislavas Martuževas pirmās grāmatas.

Mēs no zvaigznes ņemti,

Mums rūp tur atkal atgriezties.

Šī stīga, kas ieskanējās jau pirmajos Broņislavas Martuževas dzejoļos un joprojām stīgo viņas dzejā, liekot domāt par nezūdošām vērtībām un pārlaicīgām lietām, šķiet, vibrēja arī dzejnieces un dzejas godināšanas svētkos. Par tā vadmotīvu kļuva PRIEKS! Kā dzejniece raksta: "Kas tad prieks ir? Tas gaisma, kura neiet zudībā." Un nevar zudībā iet tā sirds bagātība, kas strāvoja no skatuves uz zāli, no zāles uz skatuvi. Kā to pavisam īsi pasacīja vakara vadītāja: "Te ikviens esam izjutuši — cik bagāti mēs tomēr esam!"

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Dažs labs ar pirkstu parāda — / Es dzīvojot uz parāda. / Tad nopūšos un saku tiem: / — pie Dieva, ne pie cilvēkiem