Daidžests. Citu rakstītais

"Latvijai liegts ātrais ceļš uz Eiropas Savienību"

"Svenska Dagbladet"

— 99.10.12.

Lai gan Latvijas valdība ir izdarījusi visu un vēl mazliet - lai izpildītu ES prasības, ātrās sliedes uz Eiropas Savienību Latvijai nebūs atvērtas arī šoreiz.

Kandidātvalstīs palielinās nervozitāte pirms ES Komisijas vērtējuma, kas tiks darīts zināms rīt, trešdien. Latvija jau zina, ka ir vislabākā no otrās grupas valstīm.

Tomēr, cik ilgi ar to pietiks, vaicā Latvijas politiķi. Šķiet, ka mums tomēr nebūs ļauts nostāties uz ātrajām ES sliedēm. Tagad dzirdamas runas par pārējo kandidātvalstu uzņemšanu vienā grupā.

Latvieši ir acīmredzami vīlušies. Šķiet, ka politiskie kritēriji šodien ir svarīgāki nekā sākotnējās prasības pēc izmērāmiem panākumiem, viņi saka.

Premjerministrs Andris Šķēle pirmdien teica, ka Latvija ir izpildījusi visus objektīvos Māstrihtas līguma kritērijus:

"Mūs tādēļ vajadzētu pārcelt uz pirmo sarunu grupu (kur atrodas kaimiņvalsts Igaunija)."

Tomēr neoficiālajos ziņojumos, kurus viņš ir saņēmis no Briseles, neizskan tāda vēsts.

Latvija ir redzējusi labās atzīmes, bet ne secinājumus. Šobrīd gandrīz visas pazīmes norāda, ka visa otrā grupa - Latvija, Lietuva, Slovākija, Bulgārija un Rumānija - decembrī Helsinkos saņems atļauju sākt sarunas. Tas nepatīk valstīm, kuras ir tikušas vistālāk. Latvijai visļaunākais scenārijs būtu tad, ja tā būtu spiesta gaidīt pēdējās kandidātvalstis - Bulgāriju un Rumāniju.

Pakāpeniski tomēr varētu notikt kandidātvalstu diferenciācija, un nekādi lēmumi vēl nav pieņemti.

Baltijas valstis tomēr ir satrauktas un izdara spiedienu uz Eiropas Savienību ar mērķi sagaidīt spēcīgākus politiskos paziņojumus. Šo valstu valdības uzsvaru ir likušas uz smagu un strauju pielāgošanos Eiropas Savienībai, ko izjūt tautas lielākā daļa. Latvijā turklāt vēl pavisam drīz notiks jauna tautas nobalsošana. Opozīcijas partijas kopā ar arodbiedrībām un pensionāru organizācijām nepiekrīt pensionāru dzīves apstākļu pasliktināšanai, ko ir piedāvājusi Šķēles valdība, lai uzlabotu valsts ekonomiku. Latvijas valodas likuma nosūtīšana otrreizējai caurskatīšanai arī tika panākta daļēji pēc spēcīgiem ES protestiem.

Ja ES paziņojumi Rīgā tiks izskaidroti tā, ka pūles neatmaksājas, tad valdībai radīsies lielas iekšpolitiskas problēmas.

"Mēs neesam kluba biedri, tādēļ visam piekrītam, taču mums vismaz ir jāzina spēles noteikumi," tā nupat notikušajā vizītē Stokholmā teica Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš.

Latvijas stratēģija pirms rītdienas ES ziņojuma ir uzsvērt savus lielos panākumus - un pēc tam "pragmatiski" virzīt uz priekšu prasību pēc individuālas attieksmes pret dažādajām ES kandidātvalstīm.

Pirmajā grupā esošajai Igaunijai ir svarīgi, lai tiek nosaukts iestāšanās datums. Ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess atkārto: "2003. gada 1. janvāris."

"Šis ir reāls datums, jo neviens to nav apšaubījis. Mēs paši sev esam izvirzījuši mērķi. Tagad to vajadzētu izdarīt arī ES dalībvalstīm," viņš teica Baltijas ziņu aģentūrai.

"Visas kandidātvalstis

uz Eiropas Savienību vienā grupā"

"Dagens Industri"

— 99.10.13.

 

ES Komisija šodien ieteiks, lai visām 12 ES kandidātvalstīm tiek piešķirts viens un tas pats sarunu statuss un lai tās tiek pārvietotas vienā sarunu grupā.

Kad 1998. gada martā sākās iestāšanās sarunas, sešas valstis tika novietotas uz sliedēm cerībā, ka tiks pārceltas uz pirmo sarunu grupu.

Brisele.

ES augstākā līmeņa sanāksmē decembrī ES dalībvalstu un valdību vadītāji nolems, ka visas divpadsmit kandidātvalstis nokļūs vienā grupā, kaut arī savās sarunās par iestāšanos to panākumi ir dažādi.

Šodien ES Komisija darīs zināmu savu ikgadējo vērtējumu par to, cik tālu kandidātvalstis ir nokļuvušas, gatavojoties dalībai Eiropas Savienībā. Līdztekus 12 oficiālajām pretendentvalstīm tiek izstrādāts arī ziņojums par Turciju, kas ES augstākā līmeņa sanāksmē decembrī tiks atzīta par kandidātvalsti, taču nesaņems tādu pašu sarunu statusu kā pārējās divpadsmit.

Zviedrija un Dānija jau kopš paša sākuma iestājās par tā saukto regates startu, kad visas kandidātvalstis startētu vienā sarunu grupā, kur to individuālie panākumi tad arī izšķirtu sarunu gaitas tempu. ES dalībvalstu vairākums tomēr vēlējās diferenciāciju no sākuma, un pirmā grupa varēja uzreiz sākt reālās sarunas. Tagad ES ir vienojusies, ka tikpat labi var ļaut, lai visas kandidātvalstis sāk reālās sarunas un sarunu temps tiek diferencēts starp dažādām valstīm.

Līdz šim ES Komisija kopā ar sešām pirmās grupas valstīm ir izskatījusi vairāk nekā pusi no sarunu 31 nodaļas. Šīs sarunas tomēr ir parādījušas, ka pie šāda kursa turēties kļūst aizvien grūtāk.

Ziņojumi par valstīm nedaudz pārsteidzoši rāda, ka vislielākās pielāgošanās problēmas ir Čehijai un Polijai, kamēr Ungārija, Slovēnija, Kipra un Igaunija uz priekšu var virzīties ātrāk.

Šīs sešas valstis kopīgā vēstulē Romano Prodi pieprasa, lai ES Komisija paātrina sarunu tempu un lai tās varētu pabeigt vēlākais 2001. gadā. Jaunais ES paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens uzskata, ka Eiropas Savienība varētu būt gatava jaunas dalībvalstis uzņemt 2003. gadā.

ES ir arī grozījusi nostāju pret Turciju. Tagad gandrīz visas valstis, izņemot Zviedriju, iestājas par to, lai Turcijai decembra galotņu sanāksmē tiek piešķirts kandidātvalsts statuss. Grieķija, kas agrāk bloķēja Turcijas iestāšanos ES, tagad aktīvi darbojas, lai Turciju dabūtu iekšā, kaut arī šo valstu iekšējais konflikts par Kipru vēl aizvien nav atrisināts. Turcijai tomēr netiks piedāvāts tāds pats kandidātvalsts statuss kā pārējām divpadsmit pretendentvalstīm, pirms tā nebūs uzlabojusi cilvēktiesību ievērošanu un atradusi kurdu konflikta mierīgu risinājumu.

Ula Helblūms

"Likvidējot Varšavas līgumu,

nav ko raudāt par Baltijas valstīm"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.10.07.

Latvija, Lietuva un Igaunija neatmet cerības iekļūt otrajā ešelonā iestāšanās pretendentiem Ziemeļatlantijas Aliansē.

Pagaidām par tādu iespēju NATO galvenajā mītnē tieši neviens nerunā, taču tāda doma netiek arī noliegta. Katrā gadījumā augsta ranga NATO amatpersonu vizītes uz Rīgu, Viļņu un Tallinu kļūst aizvien biežākas. Baltijā divas reizes ir bijis nu jau bijušais Alianses ģenerālsekretārs Havjērs Solana. Kopīgie Baltijas valstu manevri NATO programmas Partnerattiecības mieram ietvaros, kuri notiek NATO dalībvalstu ģenerāļu vadībā, jau praktiski ir kļuvuši par regulāriem pasākumiem. Pēdējie tāda veida manevri ar visai simbolisku nosaukumu "Baltijas cerība - 99" norisinājās desmit dienas pagājušajā mēnesī.

Bet šajās dienās Latvija un Igaunija NATO galvenajā mītnē iesniedza detalizētus darbības plānus, lai gatavotos iestāties Aliansē. Plānus ir izstrādājušas Latvijas un Igaunijas aizsardzības iestādes saskaņā ar lēmumiem, kas tika pieņemti NATO galotņu konferencē šī gada aprīlī Vašingtonā. Toreiz tām valstīm, kas pretendēja uz iestāšanos blokā, tika piedāvāts ik gadus izstrādāt individuālās programmas, kurās vajadzētu atspoguļot šo valstu gatavošanās pasākumus līdzdalībai NATO. Ir gaidāms, ka pēc Rīgas un Tallinas Briselē savu plānu iesniegs arī Viļņa. Kā ziņo informācijas aģentūras, Lietuvas valdība šo plānu jau ir akceptējusi.

Paralēli šiem pasākumiem Piebaltijas valstis pastiprina centienus īstenot kopīgos aizsardzības projektus - radīt Baltijas mīnu eskadru (Baltron), Baltijas miera uzturēšanas bataljonu (Baltbat), un Baltijas gaisa telpas kontroles sistēmu (Baltnet).

Visu šo drudžaino militāristisko rosīšanos pavada regulāri Piebaltijas līderu paziņojumi par to, ka tā nekādā ziņā neesot vērsta pret Krieviju. Rīgā, Viļņā un Tallinā tiek paziņots, ka Baltijas valstu līdzdalībai NATO esot viens vienīgs mērķis - "dot ieguldījumu stabilitātes nostiprināšanā Eiropā", "jaunas Eiropas drošības sistēmas izveidošanā laika posmā pēc Aukstā kara un bloku pretstāvēšanas".

Tomēr šīs deklarācijas par gatavību sadarboties ar mūsu valsti Eiropas drošības problēmu risināšanā pagaidām netiek pastiprinātas ar kaut kādiem konkrētiem soļiem. Vēl jo vairāk - Rietumi demonstratīvi ignorēja Maskavas pozīciju, kas asi nostājās pret NATO bruņoto agresiju pret suverēno Dienvidslāviju. Akcija Balkānos praktiski īstenoja jau minētajā Vašingtonas samitā pieņemto jauno stratēģisko bloka koncepciju, kas dod tai "tiesības" izmantot spēka metodes jebkurā planētas rajonā bez ANO Drošības padomes sankcijas.

Pēc Vašingtonas stratēģu ieceres šī "drošības kārtība" ir jāīsteno arī Baltijas reģionā, kur amerikāņu administrācija Maskavai nekādu vietu nav paredzējusi. Katrā gadījumā, kā izteicās Savienoto Valstu valsts sekretāres vietnieks Stroubs Telbots, Krievija vairs nevar uzskatīt Piebaltiju par savu stratēģisko interešu zonu. Izejot no tā, viņš Kremlim "nerekomendē" iebilst pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanos NATO.

Vai ar līdzīga rakstura paziņojumiem var samierināties? Protams, ka nē. Maskava jau ne vienu reizi vien ir paziņojusi, ka tā ne kādā gadījumā nepiekritīs plāniem Baltijas valstis uzņemt Aliansē. Ir taču pilnīgi acīmredzami, ka to iestāšanās NATO izraisīs reālu Krievijas militāri stratēģisko pozīciju novājināšanos pie tās ziemeļrietumu robežām, bet tas nozīmē draudus mūsu valsts nacionālajai drošībai. Ir dabiski, ka šādā situācijā Maskavas atbildes soļi ir neizbēgami, un to starpā krievu militāristi min arī atgriešanos pie Ziemeļrietumu operatīvi stratēģiskā grupējuma nostiprināšanas un pat atkāpšanos no Maskavas pieņemtajām saistībām attiecībā pret taktiskajiem ieročiem.

Runājot par Rietumu paziņojumiem, ka Piebaltijas valstīm ir nepieciešamas drošības garantijas, tad Maskava jau ir piedāvājusi vairākus šīs problēmas risinājuma variantus. Īpaši ir piedāvāta tādu garantiju sniegšana kopā ar Savienotajām Valstīm. Pagaidām gan šis priekšlikums nav saņēmis pozitīvu reakciju no Vašingtonas, kas turpina kursu uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ievilkšanu NATO orbītā.

Valentīns Orlovs

"Baltija ir Čečenijas pusē"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.10.09.

Galvenais īpašo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentāro grupu uzdevums - panākt Ičkērijas neatkarības atzīšanu.

Latvijas Saeimā ir atjaunota Čečenijas atbalsta grupa, kas pēc kārtējām parlamenta vēlēšanām līdz šim vēl nebija noformēta. Lietuvā un Igaunijā tamlīdzīgās grupas nekur nebija pagaisušas, kaut arī līdz pēdējiem notikumiem Ziemeļkaukāzā to aktivitāte īpaši neizpaudās. Par grupas vadītāju ir apstiprināts radikālās frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai"/ LNNK deputāts Juris Vidiņš, kura politiskie domubiedri neslēpj savu neapmierinātību par jebkuru Krievijas panākumu un visur saskata krievu impēriskos tīkojumus. Grupā jau ir pieteikušies 7 deputāti - pats Vidiņš, kā arī Aija Prēdele, Juris Sinka un Pēteris Tabūns no tās pašas frakcijas, Ilmārs Geige - no "Latvijas ceļa" , kā arī Jānis Leja un Imants Burvis, kuri pārstāv sociāldemokrātus.

Sarunā ar žurnālistiem J. Vidiņš būtībā noformulēja analoģisko grupu Baltijas valstīs kopīgo pozīciju. Galvenais uzdevums šīm grupām ir Čečenijas de iure neatkarības panākšana. Deputāts neslēpa savu sašutumu par to, ka Krievija joprojām uzskata Čečeniju par savu teritoriju, un paziņoja, ka šī valsts īsteno genocīdu pret čečenu tautu.

Līdzīgi agrāk runāja arī Lietuvas Seima spīkers Vītauts Landsberģis, kurš, jāatzīmē, oficiāli neietilpst Čečenijas atbalsta grupā. Viņa izteikumus Krievijas Ārlietu ministrija asi nosodīja, atzīmējot, ka Landsberģis esot aizrunājies līdz tam, ka faktiski esot apvainojis Krievijas vadību sprādzienu organizēšanā dzīvojamajās ēkās Krievijas pilsētās un atklāti esot uzstājies teroristu advokāta lomā. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Vladimirs Rahmaņins atzīmēja, ka spīkera "simpātijas un atbalsts čečenu separātistiem" esot labi zināmas. Kā zināms Džohara Dudajeva valdīšanas laikā dumpīgais ģenerālis apmeklēja Lietuvu un tikās ar Landsberģi. Tieši šeit, Viļņā, kāda firma šuva formas tērpus čečenu armijai.

Jāsaka, ka savu pozīciju Čečenijas atbalsta grupas Baltijas valstīs nekad nav īpaši slēpušas. Šajās dienās Lietuvas parlamenta atbalsta grupa savā paziņojumā nosodīja aviācijas uzlidojumus un bombardēšanu. Grupas priekšsēdētājs Seima deputāts Rītis Kupčinsks ir aicinājis Lietuvas un citu valstu sabiedriskās un politiskās organizācijas pievērst uzmanību situācijai šajā reģionā.

Viļņā praktiski arī atrodas Baltijas Čečenijas atbalsta centrs, jo tieši šeit dzīvo un darbojas Starptautiskās parlamentārās Čečenijas problēmu grupas ģenerālsekretārs, bijušais parlamentārietis Aļģirds Endrjukaitis. Šajās dienās viņš vērsās pie EDSO un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas vadības ar lūgumu tām uzstāties iniciatora lomā, organizējot Čečenijas un Krievijas sarunas un arī piedaloties tajās. Lietuvas Seima ēkā darbojas Ičkērijas pārstāvniecība, tiesa gan, neoficiāla.

Viļņas universitātē bez maksas mācās jauniešu grupa no Čečenijas. Kā ziņo informācijas aģentūras, tuvākajā laikā Lietuvā kārtējo reizi ir jāierodas čečenu parlamentāriešu grupai. J. Vidiņš, tikko atjaunojis Latvijas atbalsta grupu, jau paziņoja par savu vēlēšanos tikties ar čečeniem Viļņā.

Bažas par notikumiem Čečenijā un Ziemeļkaukāzā ir paudusi Latvijas Ārlietu ministrija, norādot, ka tur notiekošais pārvēršas par lielu starptautisku problēmu. Visu triju Baltijas valstu galvaspilsētās Džohara Dudajeva vārdā ir nosauktas ielas. Tiesa gan, ne visiem iedzīvotājiem tas patīk, un Rīgā laiku pa laikam šos nosaukumus aizsmērē paši galvaspilsētas iedzīvotāji.

Viktors Doļinskis

"Dziļā osta piesaistīs tūristus Sāmsalai"

"Dagens Industri"

— 99.10.13.

Igauņi plāno uzbūvēt pilnīgi jaunu dziļo ostu Igaunijas lielākās salas - Sāmsalas - ziemeļrietumos, kur varēs piestāt pasažieru prāmji un ro - ro tipa kuģi. Osta kalpos arī kā šī reģiona centrs glābšanai uz jūras.

Lai atrisinātu finansēšanas jautājumu, igauņi cer uz aizdevumiem un palīdzību no Zviedrijas.

Igaunija.

Ostas sagatavošanas darbi jau ir sākušies. Patlaban tiek veikti tehniskie un vides pētījumi par ostas izvietojumu. Visas šīs izmaksas - apmēram 600 000 zviedru kronu - finansē Igaunijas reģionālie fondi.

Kaut arī Igaunijas privātais un valsts kapitāls ir gatavs ieguldīt līdzekļus ostas projektā, ar to nepietiek. Krastmalas, viļņu lauzēju, termināla ēkas, kā arī muitas un noliktavu laukuma celtniecības izmaksas tiek lēstas ap 6 miljoniem eiro (55 miljoni zviedru kronu).

Lai visus šos darbus varētu veikt, ir nepieciešama palīdzība no ārpuses. Šis arī bija viens no jautājumiem, ko Igaunijas premjerministrs Marts Lārs savā oficiālajā vizītē Zviedrijā septembrī apsprieda ar premjerministru Jēranu Pērsonu.

Iesniegums, kurā no Baltijas jūras miljarda lūgti līdzekļi projektēšanai vairāk nekā 4 miljonu zviedru kronu apmērā, jau ir nosūtīts uz Zviedrijas Ārlietu ministriju, kas ar Zviedrijas Kuģniecības pārvaldes un SIDA palīdzību lems par šo projektu.

"Šī nebūs nekāda gigantiska būve, bet gan vienkārša un funkcionāla," saka dziļās ostas projekta vadītājs Jāks Loks ( Jaak Lokk ).

Igauņi cer arī saņemt Zviedrijas kredītgarantijas, kas nodrošinātu aizdevuma piešķiršanu celtniecības uzņēmumam. Iespējams, ka celtniecības darbus veiks Skanska, bet aktuāls ir arī uzņēmums NCC.

"Mēs ceram uz Zviedrijas valsts un komerciālo kredītiestāžu atbalstu," Jāks Loks norādīja.

Osta, kuras nosaukums būs Undva, atradīsies ļoti skaistā un gandrīz neapdzīvotā teritorijā Ūdepanga līcī Sāmsalas ziemeļrietumos. Tās dziļums būs 9,2 metri, un osta spēs vienlaikus uzņemt divus pasažieru prāmjus. Piestāt varēs arī ceļojumu kuģi un ro - ro tipa kuģi. Brauciens ar prāmi maršrutā Stokholma - Undva varētu ilgt astoņas stundas. Salīdzinājumam - no Stokholmas uz Tallinu jābrauc 14 stundas.

Šobrīd Sāmsalā lielie pasažieru kuģi nespēj piestāt. Tiem nākas palikt reidā, un pasažieri ir spiesti kāpt uz pasu kontroles kuģa, lai nokļūtu līdz krastam. "Osta varētu sākt strādāt jau pavasarī, un prāmju satiksme varētu sākties 2001. gadā," Jāks Loks domā.

Tiek uzskatīts, ka Sāmsalai, ko daudzi salīdzina ar Gotlandi, ir ļoti labi priekšnoteikumi, lai kļūtu par tikpat iemīļotu tūrisma salu. 1998. gadā (pēdējā pieejamā statistika) Sāmsalu apmeklēja un tur pārnakšņoja 30 000 tūristu no Zviedrijas un Somijas. Viņu skaitu varētu palielināt trīs reizes.

"Mēs uzskatām, ka dziļā osta nodrošinās, ka salu ik gadu varēs apmeklēt apmēram 100 000 pasažieru un 2000 automašīnu (ne pirmajā gadā)," Jāks Loks saka.

Dziļās ostas izbūves pamatā pirmām kārtām ir vēlme veicināt ārvalstu tūristu pieplūdumu un līdz ar to uzlabot arī reģiona ekonomisko stāvokli, un beigu beigās salas iedzīvotāju dzīves līmeni.

Igaunijas valdība sola izbūvēt arī piebraucamos ceļus, taču pati nespēj to veikt.

"Tā vietā mēs neatlaidīgi strādājam pie tā, lai Igaunija varētu saglabāt savu beznodokļu tirdzniecību arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas arī nākotnē varētu palielināt interesi par mūsu ostām," sarunā ar Dagens Industri teica Igaunijas ceļu un satiksmes ministrs Toivo Jurgensons.

Jau tagad ir saņemti lūgumi, kuros vaicāts par iespējām maršrutā starp Stokholmu un Somiju kursējošajiem pasažieru prāmjiem piestāt Sāmsalā.

Igaunijas iestādes ir arī solījušas, ka starp Sāmsalu un Hījumā salu visu gadu bez pārtraukuma kursēs moderni automašīnu pārvadāšanas prāmji.

Rēta Vaikla

"Karu Čečenijā

Krievija nekad neuzvarēs"

"Die Presse"

— 99.10.11.

Krievijas drošības spēki atkal dodas uz priekšu pa Čečenijas teritoriju. Acīmredzot Krievija no iepriekšējās sakāves nav neko mācījusies, domā viens no labākajiem Krievijas nacionālo problēmu ekspertiem Andreass Kapelers.

Ar Vīnes Austrumeiropas vēstures profesoru sarunājās Burkhards Bišofs.

Die Presse

: Kā Krievijas vēsturnieks un nacionālo problēmu speciālists raugās uz atkal uzliesmojošo Krievijas – Čečenijas konfliktu? Vai eksistē vēsturiska kontinuitāte?

Prof. Andreass Kapelers

: Es saskatu ļoti viennozīmīgas kontinuitātes, un vislabāk to var aprakstīt ar antikoloniālās pretestības koncepciju. Ziemeļkaukāza kalnu tautas jau 19. gadsimta otrajā trešdaļā pretojās pakļaušanai un Krievijai tur vajadzēja vest ilgu karu ar smagiem zaudējumiem. Šīs tautas nekad nav pārstājušas pretoties Krievijai, pēc tam Padomju Savienībai un tagad atkal Krievijai.

Presse

: Kas bija šīs pretestības dzinējspēks? Vai islams?

Kapelers

: Man šķiet, ka tieši tas ne. Motīvs ir pretestība koloniālismam. Taču tas ir pats par sevi saprotams, ka spēlē ir iesaistīta arī islamiskā kontinuitāte. Imama Šmila "Dieva valsts" 19. gadsimtā bija atbildīga par to, ka antikrieviskā pretestība Kaukāzā tik ilgi bija veiksmīga.

Presse

: Šodienas krīzē blakus Čečenijai ir iesaistīta arī Dagestāna. Kas šīm abām republikām ir kopējs un kas tām ir atšķirīgs?

Kapelers

: Čečenijā antikoloniālā pretestība vienmēr ir bijusi visspēcīgākā. Ne tikai pēc briesmīgā kara laikā no 1994. gada līdz 1996. gadam, bet jau 19. gadsimtā – to vēl vairāk pastiprināja Staļina rīkojums par visu čečenu piespiedu deportāciju pēc 2. pasaules kara. Lai gan čečeni 1957. gadā drīkstēja no Centrālās Āzijas atgriezties atpakaļ, šī pieredze viņu pretestības garu nostiprināja vēl vairāk. Šādas deportāciju pieredzes Dagestānas iedzīvotājiem nav.

Otra Čečenijas īpatnība ir tradicionālā sociālā kārtība, kas ārpusē esošajiem ir grūti saprotama. Runa ir par pavisam īpašu, izlīdzinošu sociālo kārtību, kas ir būvēta uz dzimtām, paražu tiesībām un kas ietekmē šo milzīgo solidaritāti. Te klāt vēl nāk arī tas, ka Čečenija, pretēji Dagestānai, ir etniski vienota.

Presse

: Un Dagestāna?

Kapelers

: Dagestāna etniski ir sadalīta vairāk nekā 30 tautiņās. Taču elements, kura dēļ Dagestāna tagad ir iesaistīta pašreizējā Ziemeļkaukāza konfliktā, ir islams. Dagestāna tika islamizēta jau arābu laikā. Tajā vienmēr ir bijušas stipras islamiskās tradīcijas. Pretestības kustības pret carisko ekspansiju vadītājs Imams Šamils bija avars, nevis čečens. Un man šķiet, ka arī šodien tas, kas izskatās pēc islamiskās komponentes pretestības, ir radies spēcīgā Dagestānas ietekmē.

Tātad pašreizējā konfliktā izšķirošais ir čečenu tieksmes pēc brīvības un neatkarības un Dagestānas islamisko tradīciju apvienojums. Kā vienojošie elementi kalpo Kaukāza kalnu tautu - "gorcu", kā viņus sauc Krievijā - radniecīgās tradīcijas un paražas. Tas vispār ļauj izdarīt salīdzinājumu ar Balkāniem. Ņemiet kaut vai albāņus un serbus, viņu konfliktus, vērtības, tradīcijas – plaši izplatīto ieroču nēsāšanu, asinsatriebību, viesmīlību, goda jēdzienu – tie Kaukāzā ir ļoti līdzīgi.

Presse

: Jūs grāmatā "Krievija kā daudzu tautu impērija" rakstāt, ka Kaukāza pakļaušana krieviem vienmēr ir bijusi ne tikai prestiža jautājums vien. Tam ir arī stratēģiska nozīme. Acīmredzot Maskavai šis reģions ir stratēģiski nozīmīgs arī šodien.

Kapelers

: Paraugieties uz karti un jūs tūlīt konstatēsiet, ka dienvidu flangs Krievijai ir visjūtīgākais reģions. Protams, ka kaut kas ir mainījies. Cara impērijas un Padomju Savienības laikā Ziemeļkaukāzs bija savienojuma posms ar Aizkaukāzu. Šodien Aizkaukāza valstis ir neatkarīgas, lai gan Gruzija un Armēnija joprojām atrodas zināmā atkarībā no Krievijas. Tātad liela loma ir ģeopolitiskiem apsvērumiem, arī ekonomiskajiem, galvenokārt naftas atradnēm Kaspijas jūrā un naftas vadu savienojumiem tās transportēšanai.

Presse

: Kā krievi raugās uz Kaukāza tautām? Šodien Krievijas elite gandrīz korī runā par "briesmām no dienvidiem". Acīmredzot "kalnieši" krieviem arī šodien nešķiet droši.

Kapelers

: Faktiski pret Kaukāza tautām valda dziļa neuzticēšanās. Tā ir saglabājusies vēl no Kaukāza kara 19. gadsimtā – no ilgākā un zaudējumu ziņā vissmagākā koloniālā kara, kādu Krievija jebkad ir vedusi. Un Čečenijas karš no 1994. gada līdz 1996. gadam šo pieredzi atkārtoja.

Šodien Čečenijā ir apmēram miljons cilvēku. Un milzīgā Krievija ne toreiz, ne arī šodien nespēj sakaut šos cilvēkus. Krievi to nav sapratuši. Tātad, no vienas puses, pret primitīvajiem, barbariskajiem kalnu iedzīvotājiem eksistē zināma nicināšana. Ļermontova "Šūpļa dziesmā", kas tiek dziedāta gandrīz katram krievu bērnam, ir rindiņa: "Pie krasta lodā ļaunais čečens." Taču no otras puses, eksistē cieņa un respekts, kā arī bailes no šiem neaprēķināmajiem karotājiem, ar kuriem tā vienkārši galā tikt nav iespējams.

Presse

: Neuzticēšanās un bailēm sava loma bija arī tad, kad krievu puse par neseno terora aktu organizēšanu aizdomās tūlīt turēja čečenus.

Kapelers:

Līdz šodienai vēl nav pierādīts, kurš ir atbildīgs par šiem briesmīgajiem sprādzieniem. Čečeni, arī Šamils Basajevs, atsakās uzņemties par tiem atbildību. Faktiski čečeni ne reizi iepriekšējā iznīcinošā kara laikā neķērās pie šādiem drastiskiem līdzekļiem. Tātad šiem uzbrukumiem nav čečenu rokraksta, lai gan nevar arī izslēgt, ka organizētāji varētu nākt no šīs puses.

Presse

: Pēdējās krievu militārās avantūras paralēles ar 19. gadsimta karagājienu ir saskatāmas arī kara stratēģijā: masveida kara aprīkojuma iesaistīšana, pašu smago zaudējumu neņemšana vērā, finansiāli ļoti dārgais karš.

Kapelers

: Tas pierāda arī to, ka šodienas Krievijas militārajai operācijai ne tik daudz ir ekonomiski iemesli, bet faktiski vairāk runa ir par prestižu. Ne tikai politiski, arī militāri Krievija attiecībā pret Čečeniju izrāda zināmu nespēju mācīties. Ko dod naftas krātuvju bombardēšana Groznijā vai arī televīzijas raidītāja bombardēšana, ja partizāni uzturas kalnos? Šie gaisa uzbrukumi tikai pastiprina čečenu gribu pretoties.

Presse

: Vai Jūs saskatāt briesmas, ka pašreizējais konflikts varētu ieraut karadarbībā visu Kaukāza reģionu?

Kapelers

: Es tā nedomāju. Es nedomāju, ka Dagestānas tautas vienosies un kopā ar čečeniem karos pret krieviem. Es zinu, ka krievu propaganda uzsver islamisko elementu un ir izstrādātas vairākas teorijas par sazvērestību, kas tiek vadīta no ārpuses. Protams, ka es neapšaubu, ka uz Čečeniju un Dagestānu no ārzemēm ir plūdusi nauda un ieroči. Taču tas nav izšķirošais. Galvenais ir plaši izplatītā griba pretoties Krievijai. Islams ir tikai šīs antikoloniālās pretestības izpausmes līdzeklis.

Presse

: Kādu jūs redzat izeju no konflikta? Vai Krievijai ir jādod Čečenijai neatkarība?

Kapelers

: 1991. gads bija šim nolūkam labākais laiks. Šodien es vairs izeju neredzu. Es redzu vienīgi konflikta eskalāciju, vēl lielāku asinsizliešanu. Es redzu nocietināšanos, no kuras nebūs iespējams atbrīvoties vēl gadu desmitiem ilgi. Čečenija ir totāli izpostīta, arī ekonomiski – tur ir vēl daudz sliktāk nekā Dienvidslāvijā. Tagad neko nepalīdzēs arī tas, ja republikai tiks piešķirta neatkarība. Kas pilnīgi izpostītajai valstij palīdzēs atjaunoties?

Jaunā Krievija nav izrādījusies spējīga mācīties. Tā šajā desmitgadē jau otru reizi ieslīgt karā ar Čečeniju un mēģina ar drupināmo āmuru atrisināt sarežģītu problēmu. Šīs karš ir pilnīgi nevajadzīgs. Un šajā karā Krievija nekad neuzvarēs.

"Runa nav par cīņu pret islamu,

bet pret teroru"

"Die Welt"

— 99.10.11.

 

Krievijas reformu politiķis Grigorijs Javlinskis atbalsta iebrukumu Čečenijā. Reālas attiecības ar ES.

Maskava. Krievijas liberālais politiķis Grigorijs Javlinskis Krievijas armijas iebrukumu Čečenijā, lai dotu pretsparu teroristiem, uzskata par attaisnojamu. Taču viņš brīdina no nekontrolētas krievu militāro vienību virzīšanās uz priekšu.

Ar Javlinski sarunājās Jens Hartmans un Manfrēds Kvirings.

Die Welt

: Grigorij Aleksejevič, jūs brīdinājāt nesūtīt uz Čečeniju sauszemes militārās vienības. Tagad tas ir noticis. Vai atkārtosies 1994. gada karš, kuru kritizējāt arī jūs?

Grigorijs Javlinskis

: Mums tagad Čečenijā ir pavisam cita situācija. Šoreiz karš sākās, kad bandas uzbruka Čečenijas kaimiņrepublikai Dagestānai. Turpretī 1994. gadā tika izdarīts spēcīgs Krievijas bruņoto spēku iebrukums Čečenijā, kad 95% iedzīvotāju atbalstīja savu prezidentu. Šoreiz lauku komandieri Hatabs un Basajevs ar saviem cīnītājiem iebruka Dagestānā, lai instalētu citu sistēmu - laicīgās valsts vietā izveidotu reliģisku režīmu. Krievija šo agresiju apturēja. Runa ir par terorisma ekspansiju, kas Čečenijā ir atradis mājvietu zem islama lozunga. Tāpēc es šodien - pretēji kā 1994. gadā - uzskatu par pieļaujamu atbalstīt armiju.

Welt

: Vai atkal ir pacēlies senais krievu jautājums: "Ko darīt?"

Javlinskis

: Attiecības ar Čečeniju ir jāveido šādi: vienā pusē mūsu drošība, bet otrā neatkarība. Ja viņi būtu gatavi pārtraukt teroristiskās akcijas, nosodīt teroristus, likvidēt vergu tirdzniecību un dzīvot saskaņā ar starptautiskajām normām, tad arī mēs būsim gatavi palikt stāvam pie administratīvās robežas un apspriest tādus jautājumus kā Čečenijas statuss. Prezidentam Mashadovam ir jāizšķiras: vai nu viņš sadarbosies ar bandītiem, vai arī lūgs Maskavai palīdzību cīņā pret bandītiem.

Welt

: Taču militārās vienības jau tagad ir Čečenijā?

Javlinskis

: Kas attiecas uz virzīšanos uz priekšu līdz Terekas upei, tad tā ir tehniska operācija. Ja ir izdevīgāk drošību aizsargāt tur, tad tas tur arī ir jādara. Taču nevajag iedomāties, ka līdz ar to lieta būs nokārtota. Vienībām tur ir jāpaliek, un mums ir jāsāk sarunas. Ja militāristi ieraduma pēc virzīsies tālāk uz priekšu, tad tā būs traģēdija.

Welt

: Ar ko šodien vajadzētu runāt?

Javlinskis

: Čečenijas prezidentam Aslanam Mashadovam alternatīva neeksistē, vai nu mums tas patīk, vai ne.

Welt

: Valdība Maskavā līdz šim nav izrādījusi nekādu vēlēšanos vest sarunas ar Mashadovu. Tā vietā Kremlis savas cerības liek uz marionešu valdību?

Javlinskis

: Tā ir kļūda, tā ir politiska muļķība. Un tas izvirza jautājumu: vai Krievijas valdība patiesi cīnās pret teroristiem, vai arī tā vēlas revanšēties par sakāvi iepriekšējā karā ar Čečeniju, lai saņemtu politiskās dividendes? Es domāju, ka ir iespējams pēdējais variants. Nomenklatūra ar kara asinīm vēlas savus kandidātus aizvest līdz uzvarai vēlēšanās.

Welt

: Vai Krievija sevi uzskata par aizsargmūri pret islamu?

Javlinskis

: Runa nav par cīņu pret islamu, runa ir par cīņu pret terorismu. Krievijā dzīvo 20 miljoni musulmaņu. Tieši to vēlas mūsu ienaidnieki: iedzīt mūs multietniskos un reliģiskos konfliktos.

Welt

: Vai jūs atbalstāt ārkārtas stāvokļa izsludināšanu?

Javlinskis

: Jā, es esmu par ārkārtas stāvokli Čečenijā, Dagestānā un Stavropoles apgabalā Dienvidkrievijā. Līdz ar to militāristu rīcībai būs tiesisks pamats.

Welt

: Vai jūs uzskatāt, ka Eiropas Savienība Čečenijas konfliktā varētu spēlēt starpnieka lomu?

Javlinskis

: Tai ir jāatgūst autoritāte. Pirms desmit gadiem šāda jautājuma nebūtu. Toreiz tās paziņojumi tiktu uzņemti bez kritikas. Šie laiki ir pagājuši. Šodien tai atkal ir jāpierāda kompetence un patiesums. Taču, neraugoties uz to, es un mana partija, mēs vēlamies, lai Krievija kļūtu par eiropeisku valsti, taču ilūzijas par Eiropu ir izgaisušas.

Welt

: Vai uzticības zaudēšana ir saistīta ar Kosovas problēmu?

Javlinskis

: Tā ir saistīta ar mūsu ekonomiskajām reformām, ar atbalstu Jeļcinam un tiem cilvēkiem, kuri šodien tiek nosaukti saistībā ar korupciju un finansu afērām - tātad saistībā ar iepriekšējo desmit gadu vēsturi. Tas, iespējams, nav nemaz tik slikti. Attiecības ir kļuvušas reālistiskākas.

Ja es pirms pieciem gadiem ar jums kopā būtu aizbraucis uz kādu krievu ciemu, jau tad katrs zemnieks uz ceļa pateiktu, ka Černomirdins, Čubaiss un Jeļcins piesavinās mūsu naudu un nosūta to uz ārzemēm. Šodien jūs to visu redzat laikrakstu virsrakstos, kas te ir jauns?

Welt

: Vai parlamenta vēlēšanas decembrī un prezidenta vēlēšanas nākošā gada vasarā notiks arī faktiski?

Javlinskis

: Es domāju, ka jā, lai gan pie mums iespējams ir viss.

Welt

: Vai tās būs brīvas vēlēšanas?

Javlinskis

: Brīvas jā, bet ne taisnīgas. No vienas puses tāpēc, ka masu mediji nav neatkarīgi. No otras puses tāpēc, ka, vai tad var būt godīgas vēlēšanas, ja uz vietām kandidē gubernatori paši un tādā veidā ļaunprātīgi izmanto savu varu? Ja piedalīsies gubernatori, vēlēšanas tiks novestas līdz absurdam.

Welt

: Jūs kā liberālais politiķis pavisam negaidot apvienojāties ar bijušo premjeru Sergeju Stepašinu, kuram ir stingrās līnijas piekritēja slava. Kāpēc?

Javlinskis

: Ir jāpaplašina bāze, mēs pašreiz esam spēcīgi. Galu galā mums ir jādomā arī par prezidenta vēlēšanām. Tad mums būs vajadzīgi nevis 15%, kas mums ir pašreiz, bet 51%.

Welt

: Jums abiem ar Stepašinu ir ambīcijas uz prezidenta amatu, vienam vajadzēs atkāpties?

Javlinskis

: Ak, mēs taču dzīvojam Krievijā! Es ceru, ka mums pietiks drosmes un saprāta, lai atrisinātu arī šo jautājumu. Lēmumu par to mēs pieņemsim janvārī.

Welt

: Kāda ir jūsu ekonomiskā koncepcija?

Javlinskis :

Zemi nodokļi, privātīpašuma aizsardzība, īpaši mazo akcionāru, monopolu likvidēšana, konkurence, mazāka valsts iejaukšanās, transparentāka banku sistēma, pensiju reforma, skaidra budžeta politika - ar vienu vārdu sākot: saprātīgas ekonomiskās reformas.

Welt

: Vai tā ir salīdzināma ar tām, kādas ir Polijā un citās Austrumeiropas valstīs?

Javlinskis

: Atšķirības starp Poliju un Krieviju: tur pirms desmit gadiem bija demokrātiska revolūcija, bet pie mums vecā nomenklatūra neizlaida varu no rokām. Tas attiecas arī uz pašreizējo premjeru, visiem viņa priekšgājējiem un, galvenokārt, uz Jeļcinu. T.s. jaunos reformatorus darbā salīga nomenklatūra, lai no Rietumiem saņemtu kredītu 70 miljardu dolāru apmērā. Viņiem tas arī izdevās. Šodien mēs esam liecinieki šīs briesmīgās mokās mirstošās sistēmas pēdējām konvulsijām, un neviens nezina, kas nāks pēc tam.

Welt

: Vai Krievija vispār var izdzīvot bez Rietumu kredītiem?

Javlinskis

: Krievija nevar izdzīvot bez sadarbības ar Rietumiem, bet pavisam labi var izdzīvot bez Rietumu kredītiem, kurus tā nespēj atmaksāt un kas tiek nozagti.

"Provinciālis Maskavā"

"Argumenti i fakti"

— 99.10.06.

Turpinājums.

Sākums 12.oktobra preses pārskatā.

Tatjana Djačenko

Tatjana Djačenko — tas ir Jeļcins brunčos. No skata viņa ir maigs, laipns cilvēks, bet viņai politisks lietderīgums ir svarīgāks par cilvēciskajām attiecībām.

Viņai nepiemīt kaut kādas ireālas politiskas ambīcijas, es neticu, ka viņa gribētu kļūt par patstāvīgu politisku figūru. Manuprāt, viņa grib, lai Jeļcina valdīšanas laiks nepaliktu vēsturē kā drūms laiks. Tas ir — viņu vada kaut kādi, es uzskatu — pozitīvi, dzenuļi. Bet uzvedas viņa kā ļoti pragmatisks politiķis, lai arī nepublisks.

Kā sieviete viņa, bez šaubām, ir ietekmējama, un pastāvēja pat dažu oligarhu speciāli izstrādāti projekti, kā psiholoģiski iedarboties uz viņu. Dažiem cilvēkiem viņa tic neierobežoti, dažiem — ar noteiktām atrunām. Bet dažiem — tajā skaitā arī tiem, kas to būtu pelnījuši, — netic vispār. Un, lūk, šo dalīšanu vistuvākajos, tuvākajos ar atrunām un nepavisam tuvākajos aktīvi izmantoja cilvēki, tajā skaitā arī alkatīgi.

Par viņu sarakstīts milzum daudz rakstu — par viņas korumpētību, par to, ka viņai ir īpašums, un tā tālāk un tamlīdzīgi. Es vienkārši par to nekā nezinu. Šajā sakarā varu sacīt tikai vienu: tas būtu īsts idiotisms — pat ne muļķība, bet idiotisms, ja viņa kaut ko tādu būtu darījusi. Tādēļ, ka tas ne vien met ēnu uz viņas tēvu, bet padara neiespējamu arī kārtības ieviešanu valstī. Prezidenta meitas uzvedībai jābūt kristāltīrai.

 

Javlinskis

Nebija pārāk saprotams, kādēļ viņš sevi tā mocīja 1996.gada prezidenta vēlēšanās. Ja ļoti ilgi neīstenojas cilvēka sapņi vai konkrētas vēlmes, tad viņš kļūst par neatzītu ģēniju un ļaudīs simpātijas neizraisa. Krievijā vājos nemīl! Krievija ir cietsirdīga zeme, un Javlinskis ir viens no nedaudzajiem Krievijas politiķiem, kas to izjūt papilnam.

Javlinskim ir vairākas problēmas. Pirmā ir tā, ka viņš nav "kompromisspējīgs". Politiku nevar taisīt bez vienošanās. Un nav iespējams kaut ko paveikt, paliekot lepnā vientulībā. Otra viņa problēma ir tā, ka viņš pastāvīgi oponē varai un baidās par kaut ko atbildēt. Vienīgā viņa iespēja būtu aiziet no šī tēla (un šis tēls pašlaik veidojas ļoti aktīvi), ja viņš piekristu ieņemt kaut kādu amatu.

 

Čubaiss

Čubaiss ir unikāls tajā ziņā, ka, nodarbodamies ar privatizāciju, viņš nav tapis līdz galam nolādēts. Te ir viņa prāts. Visi Austrumeiropas reformatori, kuri nodarbojušies ar privatizāciju, — viņi visi tagad ir izraidītie. Visi izmesti no politiķu, sabiedrisko darbinieku sarakstiem. Bet Čubaiss palika.

Viņam ir milzumdaudz ienaidnieku. Viņu ļoti nemīl. Reiz Jeļcins man sacīja, ka Čubaiss ir labs cilvēks, gudrs, spējīgs, taču daudzos ciemos noplukušus runčus nosaucot par Čubaisiem. Un tādēļ, turpināja Jeļcins, viņš vairāk nevarot paturēt Čubaisu šajā postenī.

Dabīgi, ka par upurjēru bija jākļūst valsts galvenajam privatizētājam. Un kam tad vēl? Čubaiss to arī zināja. Zināja iepriekš. Šajā ziņā viņš ir līdzīgs revolucionāram, kurš zina, ka ies bojā, tomēr nodarbojas ar to, kam ļoti tic.

Vēl viena viņa īpatnība, kuru es nesen viņā ievēroju, tā ir prasme skaidri, atklāti un publiski panākt savus mērķus. Viņš nebaidās skaļi runāt par to, kas kādam nepatīk. Liekas, ka viņš patiešām ir bezbailīgs. Reta īpašība.

Boriss Ņemcovs

Turpinājums nākamajā

preses pārskatā

"Labklājība un uzņēmējaktivitātes

saplūst spēcīgā ekonomikas pārveidnē"

"International

Herald Tribune"

— 99.10.09.

Laikā, kad pasaules līderi apbrīno Savienoto Valstu ekonomiskos panākumus un valsts mazākas valdības līdzdalības un zemāku nodokļu kredo, Zviedrija, šķiet, ignorē vispārējo tendenci.

Šī galu galā vēl arvien ir valsts, kurā valsts daļa sastāda gandrīz 60% no valsts ekonomikas, kas ir daudz vairāk nekā 32% Savienotajās Valstīs. Nodokļi un algas ir vienas no visaugstākajām pasaulē. Nevēlama strādnieka atlaišana ir tikpat kā neiespējama.

Un zviedri ar to lepojas. Kad premjerministrs Jērans Pērsons gandrīz pirms mēneša izklāstīja savus budžeta plānus, viņš solīja, ka Zviedrija "konsolidēs savu vadošās labklājības valsts pozīciju". Pērsons pat solīja vēl ko citu: katra, kurš sasniedz 65 gadu vecumu, tiesības ir paturēt personīgo palīgu.

Tomēr šī lielā mērā nepārveidotā labklājības valsts ir viena no Eiropas visaktīvākajām ekonomikām. Pēc gandrīz trīsdesmit gadu mīņāšanās uz vietas, kad produkcijas izlaide uz vienu personu no trešās augstākās nokritās uz 18.vietu pasaulē, Zviedrijas ekonomikā norisinās ievērojamas pārmaiņas.

Zviedrijas pēdējo augšupeju daļēji izraisīja cikliskā atveseļošanās pēc recesijas. Tomēr tā atspoguļo arī plašāku Eiropas likumsakarību un niansētu reakciju uz aktīvo ASV ekonomiku 90. gados.

Lai gan Zviedrija, līdzīgi vairākām citām Rietumeiropas valstīm, turpina saglabāt savas tradicionālās Eiropas sociālās programmas, valsts ir aptvērusi arī uzņēmējdarbību un neierobežotu konkurenci.

Lai gan Zviedrijas valdība turpina finansēt veselības aprūpi, izglītību un virkni sociālo pakalpojumu, tā ir arī deregulējusi rūpniecības nozares, sākot no telekomunikācijām un enerģētikas un beidzot ar aviolīnijām un banku sektoru.

Tā rezultātā ir uzplaukušas jaunas kompānijas un tehnoloģijas. Lielā mērā pieaugumu nodrošina kompānijas, kādu pirms 10 gadiem šajā valstī vispār nebija. Informācijas tehnoloģijas un pakalpojumu kompānijas kā galvenais jaunu darba vietu avots ir aizēnojušas tradicionālos ražotājus. Zviedrijas Rūpniecības federācijas galvenā ekonomiste Anne Vible saka: "Lielā mērā tā ir cikliska augšupeja, tomēr tas ir arī kas vairāk. Tā ir privātā sektora - jaunas ekonomikas - durvju atvēršana."

Ekonomiskais pieaugums gadā šeit sasniedz 3,8%, kas ir daudz augstāks nekā Eiropā kopumā un atrodas ļoti tuvu pašreizējam pieaugumam Savienotajās Valstīs. Valstij miljardiem dolāru nodrošina tādas ārvalstu korporācijas kā Ford Motor Co. un Microsoft Corp.

Valdība, kas pirms pieciem gadiem slīka parādos, piedzīvo milzīgu budžeta pārpalikumu. Bezdarbs no 8,2% ir samazinājies uz 6,1%. Stokholmas apkārtnē šodien trūkst kompjūteru speciālistu, tirdzniecības pārstāvju, skolotāju un sagādnieku.

Zviedrija nav vienīgā valsts, kas met izaicinājumu dažām pašreizējā ASV-Lielbritānijas modeļa galvenajiem principiem. Francijā, kuras sociālistu kabinets noteica oficiālo darba nedēļu 35 stundu garumā, ekonomiskais pieaugums ir gandrīz 3%, un arī tās augstais bezdarbs samazinās. Somijā ir augsti personīgie nodokļi un stingri darba likumi, tomēr tā ir kļuvusi par pasaules līderi mobilo telefonu rūpniecībā. Nīderlandē vēl arvien eksistē devīgas labklājības programmas, taču tajā ir zemi rūpnieku un uzņēmēju korporatīvie nodokļi, kā arī elastīgi darba likumi.

Neraugoties uz visām runām par "Eirosklerozi", Eiropa šodien ir budžeta samazināšanas, niecīgas inflācijas un, kas ir vissvarīgākais, arvien brutālākas tirgus konkurences kontinents.

Zviedrijas uzplaukums ir visneparastākais. Bez stingras turēšanās pie apdrošināšanas sistēmas "no šūpuļa līdz kapam", Zviedrija turklāt bija viena no nedaudzajām valstīm, kas atteicās pievienoties tām 11 Eiropas valstīm, kas par savu kopējo valūtu pieņēma eiro. Un tomēr Zviedrijas pieaugums ir daudz straujāks nekā lielākajā daļā tās eiro zonas kaimiņu. Vācija, kas pārstāv vienu trešdaļu no eiro zonas kopējās ekonomikas, šogad varētu piedzīvot mazāk nekā 2% pieaugumu.

Tomēr pagaidām neviens nerunā par jaunu "Zviedrijas pieauguma modeli". Taču pirms dažiem gadiem tā kalpoja par mācību grāmatā ietvertu ilustrāciju tam, cik labi nodomi var novest pie katastrofāliem rezultātiem.

1970.gadā Zviedrijas ekonomikas produkcijas izlaide uz vienu personu bija trešā augstākā pasaulē, atpaliekot vienīgi no Šveices un Savienotajām Valstīm. Ar savu bagātību un saprātīga homogēnisma kultūru Zviedrija izveidoja vienu no pasaules leģendārajām labklājības valstīm. Tomēr palielinoties valsts sektoram no vienas trešdaļas līdz vairāk nekā pusei no ekonomikas, bizness un produktivitāte atpalika no pasaules kopumā. Nav nekāds brīnums, ka darba vietu radīšana apstājās. Neraugoties uz neseno aktivizēšanos, Zviedrija šodien nodarbina nedaudz mazāk cilvēku nekā 1970.gadā.

Kas gan tādā gadījumā ir pamatā pašreizējai atdzimšanai? Viena no nozīmīgākajām izmaiņām ir tā, ka Zviedrijas politiskie līderi beidzot ir sakārtojuši valdības budžetu. Pēc budžetu deficītiem 90. gadu vidū sociāldemokrātu valdība, lai gan noraidot lielāko daļu prasību ierobežot labklājības valsti, tomēr paaugstināja personīgos nodokļus un ieviesta stingras izdevumu robežas. Šādi pasākumi bija sāpīgi, tomēr tie pakāpeniski samazināja deficītu un deva korporācijām iespēju uzelpot brīvāk.

Taču tā ir tikai daļa no atbildes. Līdzīgi Somijai un Lielbritānijai, Zviedrija daudz straujāk nekā lielākā daļa pārējo Eiropas valstu pievērsās tirgu deregulācijai un aktīvākas uzņēmējkultūras stimulēšanai. 90. gadu vidū tā atvēra savus telefona un elektrības tirgus konkurencei. Tā pievienojās arī mobilo telefonu rūpniecībai, LM Ericsson AB kļūstot par vienu no pasaules lielākajiem bezvadu telefonu un tīklu iekārtu ražotājiem.

Kopš 1993.gada valsts atviegloja arī savus darba likumus. Lai gan pilnā darba darbinieki vēl arvien tiek aizsargāti no atlaišanas, valdība ļāva kompānijām pieņemt darbā strādniekus uz laiku, kurus pēc viņu vēlēšanās varētu atlaist. Rezultātā ievērojami palielinājās īslaicīgu pakalpojumu kompāniju skaits. Manpower Inc. , kas ir viena no lielākajām šāda veida kompānijām pasaulē, Zviedrijā pašlaik nodarbina 6 000 strādniekus.

Tomēr, iespējams, viena no būtiskākajām izmaiņām ir bijusi jaunu kompāniju rašanās, no kurām daudzas ir izaugušas no Ericsson, kas attiecas uz telekomunikāciju rūpniecību, bet citas no Skandināvijas aizraušanās ar internetu.

Kā liecina jaunākie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījumi, Zviedrija ievērojamu sava iekšzemes kopprodukta daļu ir investējusi "zināšanās" - izpētē, attīstībā, apmācībā un izglītībā, turklāt daudz lielākā mērā nekā jebkura cita pasaules valsts.

Kaut vai Kiskas zinātnes parks, kura kā industriāla parka veidošanu uzsāka Ericsson un International Business Machines Corp. 70. gadu sākumā. Izvietota bijušajā atkritumu izgāztuvē, Kiska pašlaik ir kļuvusi par plaukstošu centru ar 600 tehnoloģijas kompānijām un 27 000 darbiniekiem. Tas ir piesaistījis arī divus nozīmīgus Zviedrijas zinātniskos institūtus - Karalisko tehnoloģijas institūtu un Zviedru kompjūterzinātņu institūtu. Pati Stokholma ir kļuvusi par interneta kompāniju augšanas vietu. Johans Irfelts un viņa draugu grupa 1995.gadā uzsāka Spray.se kā interneta konsultāciju kompāniju. Pēc privāto investoru ieguldītajiem 3 miljoniem $ viņi izveidoja interneta pieejas pakalpojumu sniegšanu. Spray pašlaik nodarbina aptuveni 250 cilvēku visā Eiropā, un tai ir 450 000 klientu. 32 gadus vecais Irfelts saka: "Es uzskatu, ka Zviedrija pašlaik ir viens no spilgtākajiem tirgiem pēc ASV, ja jūs meklējat antrepenierisku pieaugumu. Pirms gadiem desmit nekā tāda šeit praktiski nebija." Tomēr Spray nebūt nav vienīgā.

Neskaitāmas pazīmes liecina, ka jauna kompāniju paaudze - un jauna uzņēmēju paaudze - ir izmainījusi Zviedrijas pamatuzbūvi. Visvairāk to pierāda fakts, ka Zviedrijā šogad turpinājās pieaugums, lai gan tās pamata rūpniecības nozares piedzīvoja problēmas.

Līdzīgi Vācijai, Zviedrija tradicionāli savā pieaugumā ir balstījusies uz ražošanas eksportiem. Un lielā mērā līdzīgi Vācijai šos eksportus smagi skāra Krievijas un Āzijas tirgu krīze pagājušajā gadā. Tomēr, lai gan Vācijas ekonomiskā attīstība apstājās, Zviedrijas ekonomiskā attīstība patiesībā paātrinājās.

Izskaidrojumu varētu rast jauno pakalpojumu kompāniju pieaugumā. Anne Vible saka: "Mēs saskatījām ciešu saistību starp ekonomisko pieaugumu un to, kas notika ražošanas nozarēs. Tagad mēs redzam, ka tādā gadījumā, ja rūpnieciskā attīstība palēninās - kā tas notika gada sākumā - privātais sektors vēl arvien turpina attīstīties. Tas ir kaut kas jauns."

Edmunds L.Endrjūss

"Murgs, no kura vēl neesam pamodušies"

"Intellectual Capital"

— 99.10.07.

Ir pagājuši gandrīz desmit gadi kopš 1989. gada revolūcijām Austrumeiropā - notikumiem, kurus mēs dēvējam par "komunisma beigām", "komunisma sabrukumu" vai "komunisma nāvi".

Šīs klišejas, līdzīgi lielākajai daļai klišeju, pastāv tikai tādēļ, ka tajās ir zināma daļa taisnības: pateicoties Savienoto Valstu un Rietumu sabiedroto īstenotajai, vairākas desmitgades ilgušajai iegrožošanas politikai, kā arī masveidīgajām pašas padomju sistēmas iekšējiem defektiem, Padomju Savienība un Varšavas pakts vairs nepastāv. Lielākajā daļā teritorijas no Elbas līdz Vladivostokai ir guvis virsroku vismaz kaut kāds demokrātiskas politikas un brīvās tirgus ekonomikas paveids, lai cik tas dažkārt arī nebūtu izkropļots.

Taču šodien, desmit gadus pēc Austrumeiropas atbrīvošanās drāmas, varbūt ir pienācis laiks uzdot jautājumu: vai komunisms patiešām ir miris? Vai arī 1989. gada revolūcija bija sarežģītāks process, kuru varētu raksturot nevis kā komunisma kā politiska un ekonomiska spēka iznīcināšanu, bet drīzāk kā komunisma transformēšanos?

Tā ir četrās dimensijās skatāma transformācija. Pirmais ir Komunistiskās partijas pārvaldes tīra saglabāšanās lielās pasaules daļās, galvenokārt Āzijā. Šeit runa ir, protams, par Ķīnu, Ziemeļkoreju, Vjetnamu un Laosu. 1,5 miljardi šo valstu iedzīvotāju joprojām dzīvo represīvā vienas partijas pārvaldē.

Tas savukārt ved mūs pie komunistiskās transformācijas otrās dimensijas: atteikšanās no ideoloģijas "progresīvajām" pretenzijām, un pamatfakta atklāšanas, ka tā savā būtībā ir sistēma elites varas noturēšanai ar jebkādiem pieejamajiem līdzekļiem. Tādas valstis kā Ķīna un Vjetnama ir parādījušas, ka Komunistiskās partijas vara patiesi ir savietojama ar selektīvu tirgus mehānismu ieviešanu - vismaz uz vidēju termiņu vai pat vēl ilgāk. (Pat Ziemeļkorejas spītība, iespējams, nodrošina tās komunistiskajiem valdniekiem papildu dzīvi - tādā ziņā, ka tie vēl tikai varēs izmantot ieguvumus no ķīniešu stila reformām, kad tādas tiks aizsāktas.)

Viszīmīgākais ir tas, ka kapitālistiskas ražošanas sistēmas ieviešana joprojām represīvā komunistiski politiskajā sistēmā nozīmē ienākumu nevienlīdzības palielināšanos. Partija uzskata to par mazu cenu, ko jāmaksā par tās palikšanu pie varas.

Vēl viena komunistiskās transformācijas dimensija saistās ar pašu komunistu pārveidošanos. Šeit mums ir jāatgriežas Eiropā. Daži paredzēja, ka 1989. gads novedīs pie uzvarētāja tiesas perioda attiecībā pret bijušajiem komunistiem, jo jaunās demokrātiskās valdības vēlējās panākt atmaksu pret vecā režīma "aparatčikiem". Patiesībā par pagātnes noziegumiem pie atbilstošas individuālas atbildības nemaz nav saukti daudzi, nemaz nerunājot par kaut kādām retrospektīvām raganu medībām.

Protams, pamatoti var jautāt, vai tad tas ir slikti, it īpaši tajos gadījumos, kad šie bijušie komunisti patiesi ir pieņēmuši modernāku, sociāldemokrātiskāku skatījumu. Kā piemēru var minēt NATO dalībvalsts Ungārijas bijušo premjerministru Gjulu Hornu, kura pretrunīgajā pagātnē ir tādi fakti, kā dienests 1956. gada sacelšanos apspiedušajā milicijā un valsts atvēršana bēgošajiem austrumvāciešiem 1989. gadā, atrodoties valsts pēdējā komunistiskā ārlietu ministra postenī. Ja jau paši ungāri ir gatavi pieņemt viņa karjeras trajektoriju, kādas mums ir tiesības neuzticēties tiem?

Taču citviet komunistu transformēšanās ir novedusi pie daudz satraucošākiem rezultātiem. Šeit runa, protams, ir par Balkāniem, kur Slobodana Miloševiča pārvēršanās no dienvidslāvu komunistu bosa uz serbu nacionālisma manipulētāju bija asiņains, destabilizējošs un tikpat lielā mērā arī loģisks solis karjeras attīstībā. Horvātiju pārvalda Franjo Tudžmans, kurš ir veicis līdzīgu ceļojumu no titoistiska komunisma uz nacionālšovinisma politiku.

Ceturtā dimensija, kurā izdzīvo komunisms, ir - visai vienkārši - gigantiskais posta mantojums, ko tas ir uzspiedis gandrīz puspasaulei. Katru reizi, ierodoties Austrumeiropā, pārsteidz monumentālais uzdevums, ar kādu jāsaskaras bijušajām komunistiskajām sabiedrībām, atbrīvojot sevi no veco laiku attieksmes un institūcijām. Šeit pat nav runa par komunisma briesmīgo cilvēcisko cenu. Tāpat nav runa pat par attīstītas demokrātiskas kultūras trūkumu, kas atrodas slepkavīgās etniskās neiecietības pamatos, kura pēc Tito nāves pārņēmusi viņa it kā apgaismotākā un liberālākā komunisma telpu.

Tā vietā jānorāda uz organizatorisko haosu, visatļautību un politiskās leģitimitātes trūkumu, kurš turpina nomākt pat tādas relatīvi progresīvas un etniski mierīgas bijušās komunistiskās valstis kā Bulgārija un Rumānija. Šīm sabiedrībām joprojām ir jāsaskaras ar masveidīgiem izaicinājumiem, kas saistīti ar to novecojušo rūpniecisko un lauksaimniecības sistēmu modernizēšanu, kā arī ar parazītisko spēcīgo mafiju draudu, kurš galu galā sakņojas vecajās drošības dienestu struktūrās. Arvien mazāk un mazāk gados jauno cilvēku šķiet esam gatavi gaidīt šī sarežģītā procesa noslēgšanos, tādēļ šīs sabiedrības apgrūtina arī milzīgu apmēru "smadzeņu aizplūšana" uz Rietumiem.

Visu pagātnes paaudžu tradīcija nospiež dzīvo smadzenes kā murgs. Komunisms bija murgs, no kura miljoniem cilvēku vēl tikai ir jāsāk atmosties.

Čārlzs Lein

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS