Atmiņu stāsti

Par precēšanos

Otīlija Salmgrieze:

— Un kas vēl bija interesanti, ka Tontegodes precējās ar Tontegodēm. Vai citādi nebija brīv, vai tā bija viņiem pašiem sava izvēle, vai viņi bija tādi, kas negāja pasaulē, es to nezinu pateikt. Bet nu tā notika, mana māsa arī precējās ar Tontegodi. Es vairāk ne, es domāju, pietiek. Nebija jau arī tai ciemā tie puiši, kur tad ņems. Un es jau tā nogaidīju līdz 30 gadiem. Un manai māsai bija ļoti slikta dzīve, viņš nebija labs vīrs, un es nodomāju, šito klapatu, nu nē.

Un es vēl domāju, ja man kādreiz būs vīrs, ja viņš dzers, es nekad neiešu viņu meklēt, es visu pati mājās varu izdarīt.

Mammas brālis atkal atveda sievu no Ķoniņu ciema, arī Tontegodi, mana mammīte arī apprecējās ar Tontegodi. Stāsta, kad mamma piedzimusi, tad manam tēvam esot pateikuši, ka piedzimis puika, brūte nebūšot, — tad viņam jau bija 16 gadi... Mamma bija ļoti skaista sieviete, tētim nepatika, ka viņa skatās spogulī, tāpēc ka viņa bija jauna un skaista. Mamma jau bija liela strādniece, tāpēc jau tēvs viņu apprecēja.

Ar mani bija citādi, viņš bija man netāls kaimiņš. Mēs reizē gājām uz skolu...

Atceros, ka viņam bija ārkārtīgi skaisti nospodrinātas kurpes. Pa ceļu ejot, bija pilns ar pančkām, un viņš viens pats, mēs trīs meitenes:

— Ja tu gribi ar mums tālāk iet, tad tev mūs tām peļķēm jādabon cauri.

Šis aiziet uz mājām un mātei saka:

— Mamm, tās Pliķu meitas triec mani caur tiem dubļiem.

— Tad neej ar viņām!

— Bet man viņas patīk!

— Tad tik brien tālāk!

Ar to arī viss sākās, vēlāk viņš kādu laiku bija prom, tad atkal atgriezās pie manis. Viņam uzvārds bija Salmgriezis, man — Tontegode. Tā arī apprecējāmies.

Milda Peniķe:

— Mani jau šajās Peniķu mājās nelaida iekšā, es jau nebiju saimnieka meita, te vajadzēja saimnieka meitu. Beigās tiku. Mūs divas reizes Lipaiķu baznīcā uzsauca, un divas reizes atsauca laulāšanu. Vīra vecāki liedza.

Bet vīrs bija stūrgalvīgs, mēs aizbraucām pie manas mātes un apprecējāmies Latgalē. Vīra vecāki nemaz uz kāzām nebija. Atļaujas arī nebija. Vīrs pēc dabas bija dusmīgs, man daudz kas bija jāpārcieš. Katru reizi jau tā taisnība nebija ar. Savus mazos bērnus es izvācu pati, es nebiju slinka. Vēlāk iebraucām vīra mājās. Atbrauca mums pakaļ ar trim zirgiem. Vīra vecāki jau tik naudu krāja, vīram nebija pat riktīgas mēbeles, tik koka gultiņa, viens galds un beņķis. Skaitījās bagāti, naudas bija, bet paskopi. Varēja akā ielikt riņķus, bet kā palika no koka, tā palika, krievu laikā iegruva — un miers. Gāja uz citām mājām pēc ūdens...

Anna Vallija Akota:

— Man tos precību laikus netīk atcerēties. Katrs skatījās, lai būtu kāds stūrītis zemes un lai ir kur palikt. 34. gadā mums cēla to kūti, un tur bija puiši amatnieki, un viens manī ieskatījās. Nebija tā ka samīlās, bija jāiet, kā vecie liek. Mums gan bija liela starpība gados — 14. Un tad arī neviens neņēma, ja nebija pūrs līdzi.

Austra Tontegode:

— Ko atceros no mammas stāstītā, viņiem sveša kalpone reiz bijusi. Pastu mums tolaik veda no Aizputes, un tā meita iedomājusies, ka tas pastnieks viņai ir kavalieris, adījusi viņam zeķes. Kamēr tas pastnieks aizbrauc uz Kuldīgu (Ķoniņciems sanāca vidū starp Aizputi un Kuldīgu), iesākusi zeķes adīt, kad atbraucis atpakaļ, tad jau bijusi noadījusi.

Mans tēvs ar māti apprecējās diezgan veci, es piedzimu, kad mammai bija 43 gadi. Mamma jau bija noadījusi sev baltus cimdus, domājusi, ka būs jāmirst dzemdējot. Bet nu izaudzināja mani un vēl redzēja mazdēlu.

Kad sākās I pasaules karš, tad mammas ģimene bija aizbraukusi uz Ribinsku ar zirgiem. Kad atgriezās mājās, tad nekādas mantības vairs nav bijis. Sākuši visu no gala. Tad gadījās tas pielūdzējs no Pliķu ciema, tā bija apprecējušies, 38 gadi viņai varēja būt, kad precējās.

Kad tēvs nomira, mācītājs pie kapa teica: "Šitai mājai nebūs Tontegodes turpinātāja..." Un tomēr iznāca, man ir dēls. Es dzīvoju viena. Man bija draugs, viņš aizgāja vācu armijā. Tas bija šausmīgi, ka viņš pazuda kara laikā, tas bija vienīgais cilvēks, kas man patika... Pēc 18 gadiem satikāmies — viņam ir pašam sava ģimene....

Par dzimtām un māju nosaukumiem

Otīlija Salmgrieze:

— Pliķu ciemam jau bija saglabājušies dokumenti no 1300.gada. Zinājām, ka ķoniņiem ir kaut kādas īpašas privilēģijas. Mēs jau visi bijām pieraduši, ka tā tas ir. Neviens jau tā neizcēla, ka nu tie ir no Pliķu ciema. Bija tādi paši cilvēki kā citi. Peniķi jau bija Ķoniņu ciemā. Tur bija Vidiņi, Peniķi, Tontegodes. Es jau vēl redzēju tās mājas. Visskaistākā bija Kalnķīkāļu māja — zaļa nokrāsota. Tad vēl Atālmauļas. Citas jau bija mazākas. Vēl dikti izcila māja bija Vidusmauļas. Balti dzeltena pašā ceļa malā. Tie bija turīgi ļaudis, pašiem bija sava kuļmašina, traktori...

Mūsu mājām bija vairāki vienādi nosaukumi: ciemā bija Anduļi, Vecanduļi, Jaunanduļi, Mazanduļi. Kad ienāca kāds svešinieks, tad lādējās: " Velns lai parauj jūs ar visām Anduļām, te var traks palikt un nevar saprast, kuru īsti vajag."

Mums jau tā zeme bija interesanta, te viens lauciņš, te atkal kaimiņam. Kad vajadzēja laist lopus ganos, iznāca ganīt arī uz kaimiņu zemes. Pēc mērīšanas to zemi sadalīja prātīgāk. Mūsu mājas saucās Novadnieki, blakus bija Turaidas. Tad vēl Jaunvidsētas, Lejasvidsētas un Vidsētas.

Anna Valija Akota:

— Mani vecāki kalpoja Ķoniņu ciemā. Tēvs bija drēbnieks, tēva brālis bija kurpnieks. Viņi bija padoti Ķoniņu ciema bagātniekiem. Tās galvenās dzimtas bija Peniķi, Tontegodes un Vidiņi. Vidusmauļu mājas, atceros, bija Tontegodem, viņš jau pulka tās mantoja, tās Kupčas arī viņam bija. Jaunkaiļu mājas bija aiz Kupčām. Veckaiļu mājas bija no ķieģeļiem. Jaunkaiļos dzīvoja tas aizsargu priekšnieks, stalts vīrs — Peniķis. Vēl bija Jaunkruķiņi un Veckruķiņi, Ķīkāļi.

Kalējciemu mazāk atceros, tur bija Kalnavāģi, Lejasvāģi, Kalnazoņi, Lejaszoņi, Kalnamikas, Lejasmikas. Tai ciemā sākumā ir dzīvojis viens kalējs.

Austra Tontegode:

— Par Ķoniņciemu, man liekas, es vēl gāju skolā, kad izcēlās ugunsgrēks, tad daudzas mājas tur nodega. Ciems ir dedzis kādas trīs reizes. Tas Peniķis tik beigu beigās tur bija palicis.

Piemājas zeme jau katram nebija liela. Pirms tās dalīšanas tie zemes pleķīši vienam bija te, otram tur...Vēlāk sadalīja strīpās. Tas bija ap 38. gadu. Septiņus gadus dalīja to ciemu, jo nevarēja vienoties. Katrs jau gribēja to labāko. Kam bija sliktāka iedalīta, to nemaz nekopa. Tēvs jau bija iekopis to zemīti, bet tad uznāca karš, un nekas jau labs vairs nebija.

Saimniekošana

Otīlija Salmgrieze:

— Mums bija zeme 19 ha. Aramā zeme tikai 6 ha, pārējais mežs. Četras slaucamas govis, divi zirgi, trīs cūkas, aitiņas, vistiņas, viss. Tēva laikā mūsu vienīgais ienākums bija no zivju ķeršanas Vilgales ezerā, tēvs lika tīklus un sazvejoto pārdeva.

Tā nu iznāca, ka vīriešu mums nebija, bet rudenī ir jāpļauj auzas. Kaimiņš bija jau nopļāvis, pieteicās arī mums palīdzēt, tikai mums jāsaceļ viņa labība. Pa dienu krāvām kaimiņa labību, pa nakti savējo. Vakarā jau skaisti, kad rasas nav, bet uz rītu vairs nevar. Ja sasien slapju, tā tak ātri izdīgst. Un es teikšu atklāti, ka es nenožēloju savu dzīvi, nevienu dienu.

Nekad neaizmirsīšu, kā mēs ar māsu gājām 12 naktī art, lai citi neredzētu, ka nevaram taisnu vagu izdzīt. Kad citi cēlās augšā art kartupeļus, mēs atkal mājās, mums lauks jau noarts.

Tagad jau varu izdzīvot, ja kaut ko uzaužu un pārdodu. Paulam uz jubileju sūtījām septiņus dvieļus, Valteram bija manas segas, viena sega ar austām rozītēm — tāda ir tikai Kurzemē. Tagad ar vēl aužu, patīk dziedāt, ja varētu, tad dejotu ar, bet nu 75 gadi.

Anna Vallija Akota:

— Ko no tās jaunības, neko nevarēja atļauties, vienīgais, ko atceros, cilvēki nebija tik lepni kā tagad. Tāpat tie lielie saimnieki aicināja visus kopā. Pat tas bagātais Maulis bija tāds mīlīgs un labs. Viņam bija visādas mašīnas. Tad tur braucām, kūla āboliņu, mala. Pie viņa brauca visi ar savām vajadzībam. Tāds gars jau vairs nebūs nekad, bija saticīgāki, prātīgāki tai taupības ziņā...

Austra Tontegode:

— Mātei jau es centos visur palīdzēt, maizi mīcīju, cepumus taisīju. Un, kad viņa auda, reiz bija izgājusi lopus kopt... Es ielienu tajās stellēs, un tās tak klaudz. Māte nenāca iekšā, ļauj meitēnam vaļu, bet to gabaliņu biju labi noaudusi. Es visu gribēju darīt, kad cūkas nokāva, taisīju desas, pildīju... Pie mīcīšanas un pie lizēšanas. Jāgriež gaļas mašīna, nav jau spēka. Mums tik bija kādi 16 hektāri, divas govis un pāris cūciņas. Mūsu ciemā tai laikā nebija man vienaudžu, tik Otīlija Tontegode, darīju visu, ko dara lielie. Otīlija šuva, man ar vajadzēja iemācīties. Tā visu laiku par šuvēju esmu nostrādājusi.

Savā bērnībā gāju ganos, vecāmāte nāca līdz, viņa bija neredzīga, tikpat kā akla. Atnāca pie manis, sakliedzāmies, kur esmu, un tad viņa dziedāja. Man vienmēr patika, kā viņa dzied "Apsegloju melnu kuili..."

Tā mēs dzīvojām visu laiku no rokas mutē.

Ballēšanās

Otīlija Salmgrieze:

— Vakaros, kad zvans skan drūmi, salīgojas Pliķu krūmi....

Es nezinu, vai to dziedāja ar vai tik skaitīja, toreiz jau atcerējos visas dziesmas.

Reiz mūsu pašu pagastā bija apkūlības, bija arī pagasta puiši. Mans vīrs par muzikantu, tam jāspēlē. Puiši ņem mani dancot, vīrs nespēlē, greizsirdīgs bija. Viena mana draudzene saka: "Muļķis."

Vīra māte toreiz sacīja: "Viņš ir mans dēls, kā viņš var būt muļķis?"

Viņai jau ar patika pa glāzītei iedzert un visādas nešpetnas dziesmas dziedāt.

Vīra māte bija cilvēks, pie kura visiem vienmēr patika ciemoties, nevienu neizlaida ārā nepacienājusi. Vīra tēvs brūvēja ļoti garšīgu miežu alu. Māja viņiem atradās starp Turlavu un Vīlgali. Ļoti bieži tur pa vakariem sabrauca jaunie. Viņiem bija tāds vienreizēji nopļauts pagalms, vienmēr muzika un danči. Visus darbus viņiem izdarīja talkās, visiem patika tā jautrība, kas tur bija, un viesmīlība. Mājas saucās Uzvarnieki. Ādams un Anna Tontegodes tur dzīvoja.

Ārkārtīgi jauki vēl pie viņiem tika svinētas Annas, bija akordeons un bungas vienmēr. Tēva mātei bija gramafons, visas vecās plates...

Uz ballēm mani nemaz tā nelaida, ja varēja no rīta govi izslaukt, tad tikai. Centāmies jau novilkt to balli līdz pēdējam, lai, pārnākot mājās, var iet pa taisno uz kūti.

Milda Peniķe:

— Senāk jau ballēs ragu muziku spēlēja tā, ka viss mežs noskan. Turlavas birzī arī bija balles. Gājām vēl kalnā augšā, tur bija tāds ķīķīzers, varēja visu apkārtni redzēt. Ballēs jau tos vīrus satikām. Es jauna apprecējos, vēlāk jau tikai bērni bija jāvāķa.

Anna Valija Akota:

— Senāk gan nebija tā kā tagad. Kādas pāris balles pa vasaru bija zaļumos, vēl Vasarsvētki. Mani 35. gadā iesvētīja, un tad tikai varēja uz tām ballēm iet un ar puišiem runāt, un vēl māte nāca līdz. Māte jau tieši blakus nesēdēja, bet kad tā cēlās, tad bija jāiet mājās un cauri.

Austra Tontegode:

— Kad jau bija kapsvētki vai Ziemassvētki, tad braucām pie radiem ar kamanām, sniegs visapkārt. Mums bija tāds skaists ērzelis, tas baidījās no mašīnām, maz jau viņas bija tolaik.

Vairāk es jau gāju pie Otīlijas, villainīte uz pleciem un prom. Ziemassvētkos viņi bija izvārījuši pupas un, kas nu vēl tur bija. Zīlējām, metām tupeles pāri galvai.... Nekas jau nepiepildījās, tas bija drausmīgs laiks, mana jaunība bija pagājusi kara laikā un drausmīgā nabadzībā.

Ķoniņu tikumi, netikumi, lepnums un posts

Otīlija Salmgrieze:

— Ziniet, ķoniņiem bija viena slikta īpašība, vismaz mūsu ģimenē noteikti. Aizejot ciemos, nekad nepaēdām tik, cik gribas. Mēs bijām ārkārtīgi kaunīgi. Es tik skatījos, vai kaimiņš nav paņēmis dikti pulka, es jau pulka nelikšu. Atnāk mājās no viesībām un grib ēst tā, ka bail. Kaut gan tur bija ko ēst, cik uziet. Kad aizbrauc mājās, tad jau "godē" (ēd) uz nebēdu. Un tieši raksturīgs tas ir Tontegodiem.

Vēl visi Tontegodes bija labi dziedātāji.

Anna Valija Akota:

— Te jau tās turlavnieces tādas bij alu dzērušas un "pličājušās" (pļaukājušas ar rokām pa galdu), bijušas nodzīvojušās, ka bail redzēt. Atnākušas uz balli un tā dūšu notaisījušas. Izlej uz galda alu un tad pličā, ka iet uz visām pusēm ar rokām. Dziedājušas.

Austra Tontegode:.

— Ciemā jau labi visi satika. Sadzērušies vīri, ja vajadzēja, kādreiz saplūcās ar. Manam tēvam vienreiz izsita trīs zobus... Viņam patika arī iedzert. Visi jau dzēra tai Pliķenē. Un viņam tā patika pie tiem sieviešiem tā pielīst klāt. Un tas viens vīrs tāds liels bija, Tontegode Mārtiņš, kliedz: "Kas tu esi par sieviešu mīluli?" Un liek ar kulaku viņam taisni mutē. Pēc tam tas sitējs dabūja pārdot kumeļu, lai ieliktu manam tēvam zobus. Toreiz jau lika zelta zobus.

Kā aizgāja vācieši

Otīlija Salmgrieze:

— Atceros, ka vācu armija reiz apmetās pa nakti mūsu dārzā. Kad no rīta aizbrauca, bija atstājuši savas segas, pelēkas kā vadmala. Tad mūsu palīdze šuva visiem bērniem mēteļus no tām segām. Nabadzība jau bija liela tajā laikā. Bija klaušas, vajadzēja braukt cirst mežu. Mums nebija, kas brauc, es vēl gāju uz to kantori stāstīt, cik nu daudz skolā biju iemācījusies vācu valodu, ka nav neviena strādātāja.

Māsai bija zirgs, un tas nebija nekur reģistrēts. Atbrauc kontrole, saka, lai brūvējam alu un braucam uz pagasta māju to zirgu reģistrēt. Ielikām ragavās raušus, alu un braucam. Alu izdzer. Mēs nu braucam mājās, bet nu viens pajūgs mums brauc līdz. Mēs nogriežamies no ceļa, viņi ar. Vecāmāte nav dusmīga nemaz, uzcep olas, alus mājās ir... Tie ir trīs, un mēs ar. Es, māsa un tā krievenīte — palīdze. Iet dejas līdz rītam. Nepaiet ne divas trīs dienas, atkal iebrauc vācieši sētā. Tā tas nogāja diezgan ilgi ar tām dejām. Un vecāmāte vienmēr sacep olas ar gaļu, un tās viņiem tik ļoti garšo. Un to trešo, kas pirmo reizi tik ļoti bija sadzēries, vairs neņem līdz. Viens mazs ar izlūzušiem zobiem, otrs pārlieku resns, nu nesmuki, ka bail. Ko nu visu viņi nedarīja — nesa koka zivtiņas, uztaisītas bērniem, kas nu pašiem bija. Tā viņi aizbrauca neatvadījušies. Vēlāk atsūtīja vēstuli vācu valodā, atvainojās, ka bija jāaizbrauc neatvadījušamies, ka viņi nāks vēlreiz...

Kā atnāca krievi

Otīlija Salmgrieze:

— Es jums teikšu, tā padomju armija atbrauca, tas bija otrā vakarā, kad aizbrauca vācieši. Un pienāk māja pilna. Un kā jau runāja, ka tie krievi ar tām meitām ir neaprēķināmi. Un tiešām tā arī bija, ko viņi visu nedarīja. Kā viņi gāja pa visām telpām, visas atvilktnes atvēra, skapjus izvandīja. Tā mūsu krievenīte jau runāja ar viņiem, ka mēs esam tikai sievas vien, ka mums nav nekas tāds. Un bija tāds perlamutra pulkstenītis māsai, nu viņš to ņem. Es no tā laika ar viņiem vairs nerunāju, teicu, ka nesaprotu neko. Otrā vakarā man jau bija svārki līdz zemei, lakats, mute nomūrēta, es vairs nebiju Otīlija. Savu zelta rokassprādzi ieraku plītī pelnos...

Kādi tie krievi bija netīri, visas drēbes netīras, vācieši bija nabadzīgi, bet netīri nekad.

Austra Tontegode:

— Krievi nāca bariem ēst. Es nosmērēju muti melnu, garos svārkus mugurā. Krievi jautājuši tēvam, kas tur guļ. Tad viņš sacījis: "Tā mana muļķā meita ir."

Ķoniņu nostāsti

Otīlija Salmgrieze:

— Kalnā ir bijusi senāk baznīca, un kas Ķoniņciemā nomiris, to nesuši uz to baznīcu augšā. To vietu sauc par Elku, kapēc, nezinu. Tas jau nekas labs nav. Kādi dievi, bet tie labi dievi neesot. Man to vecais Maulis stāstīja.

Anna Valija Akota:

— Elku birzī, zinu tikai to, ka tur nedrīkstēja kokus aiztikt, — ja nu notiek ugunsgrēks vai paši aiziet bojā. Ķoniņu ciems jau ir dedzis vairākkārt...

Vēl par tiem kapiem, bija tāds paradums, pēc bērēm brauca visi uz Svēto birzi un, mājās braucot, salauzuši zariņus, braukuši un dziedājuši: "Nemirstiet jūs ļautiņi, nav vairs rūmes kalniņā." Ar tiem zariņiem tā vējojušies un šitā teikuši. To stāstīja kāda veca tante.

Austra Tontegode:

— Stāsta, ka kuršu ķēniņam bija jāiet cauri caur ķoniņciemiem, un viņu gribējuši nonāvēt, un dabūjuši to zināt. Viens gans izsteidzies viņam pretī un pārvilcis viņa drēbes. Ķēniņš sveikā ticis cauri ciemam, bet gans esot nonāvēts. Tāpēc ķoniņu ciemiem esot bijusi tā lielā brīvestība. Viņiem nebija jāiet armijā, ne nodevas jādod, nekas. Dzīvoja tā kā ķēniņi, tā saka.

Ķoniņu ciemu gals

Austra Tontegode:

— Tais Vecanduļās, kur dzīvoja tas vecpuisis Kristaps Tontegode, no tām viņš aizgāja un nopirka tās kolonistu mājas. Tie jau bija aizbraukuši uz Vāciju 39. gadā. Baltbārdis nomira, atkal māja palika tukša. Peniķi izklīda — māte nomira, dēlu paņēma vācu armijā. Vēl palika divas meitas un dēls. Tie izprecējās uz visām pusēm. Viensētas izveda 49. gadā. Otīlija atnāca uz Kuldīgu, es ar. Mežā vēl bija Pliķu mājas, tur dzīvoja Tontegode Juris ar sievu, bet tie nomira. Bērni prom. Mūsu mājas noārdīja vienkārši. Tēvs nomira, māte atnāca pie manis uz pilsētu. Jumts mājai bija bojāts, tā arī nobruka viss. Bet tagad nožēloju, ka neatnācām atpakaļ. Tur bija skaisti, tas dīķis, vasarā, kad nolija lietus, smaržoja tie bērzi...

Izvilkumus no Otīlija Salmgriezes un Ausmas Tontegodes, Annas Vallijas Akotas un Mildas Peniķes atmiņām publikācijai sagatavoja Inta Kraskēviča.

Foto: Māra Zirnīte, Inese Bērziņa

Zvanu tornis Pliķu kapsētā

Ziemeļciema vieta Turlavas pagastā