ATSAUCĒ IETVERT:
1993.gada 24.marta sēdes stenogramma
Rīta sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.10.2007., Nr. 159 https://www.vestnesis.lv/ta/id/164054
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
1993.gada 24.marta sēdes stenogramma
Rīta sēdē
Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.
Priekšsēdētājs: Labrīt, godātie kolēģi! Sāksim plenārsēdi! Pirmais vārdu lūdz Daudiša kungs jautājumā par Lieldienu brīvdienām.
I.Daudišs: Cienījamie kolēģi! Vairāki no jums ir interesējušies par Lieldienu brīvdienām, vai ņemt, neņemt, izmantot, neizmantot tās dienas, kas saskaņā ar likumu mums ir paredzētas atvaļinājumam. Pagājušo ceturtdien Prezidijs arī sprieda par šo jautājumu. Vairākums bija par to, ka šīs brīvdienas tomēr vajag ņemt un izmantot.
Varbūt paņemiet, lūdzu, kalendārus, lai jums būtu vieglāk man sekot līdzi un būtu pilns priekšstats par to, kā mēs varētu lemt!
Tātad Lieldienas ir 11.aprīlī. Saskaņā ar mūsu likumu 9.aprīlis – Lielā piektdiena – ir svētku diena, brīvdiena. Tātad 9., 10., 11.aprīlis tā vai tā ir brīvas dienas. Prezidijs ierosināja paredzēt Lieldienu brīvdienas no 12. līdz 18.aprīlim, tad 19.aprīlī nākt atkal darbā un turpināt strādāt. Tātad no 9.aprīļa līdz 18.aprīlim brīvas dienas. Mēs izmantojam piecas no atvaļinājumam paredzētajām dienām. Tas ir viss, ko es gribēju jums pateikt.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Parasti mēs esam šo jautājumu izlēmuši balsojot. Es domāju, ka neatkāpsimies no šīs tradīcijas arī šoreiz. Tādēļ pirmais jautājums, ko es lieku uz balsošanu, ir Lieldienu brīvdienas Daudiša kunga minētajā laikā. Kas ir par šīm brīvdienām, lūdzu balsot! Rezultāts: par – 79, pret – 2, atturas – 10. Tātad no 12. līdz 18.aprīlim Augstākajai padomei ir Lieldienu brīvdienas.
Tagad turpināsim. Lūdzu, Simsona kungs!
P.Simsons: Es kategoriski iebilstu pret jūsu formulējumu tāpat kā pagājušajā reizē. Pie brīvdienām ir jāskaita tikai darba dienas. Nav nekāda pamata 17. un 18.aprīli pieskaitīt pie brīvdienām. Rezultātā mums ir tikai piecas dienas brīvas. Es atvainojos, Birkava kungs presei pateica citu informāciju, ne to, ko Daudiša kungs pateica mums.
Priekšsēdētājs: Simsona kungs, paldies! Precizēju vēlreiz. Tātad piecas dienas no 12. līdz 16.aprīlim ir Lieldienu brīvdienas. 17. ir sestdiena un 18. ir svētdiena, kurās saskaņā ar mūsu likumiem nav jāstrādā.
Saskaņā ar darba kārtību pirmie trīs jautājumi ir saistīti ar personālijām. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Pirmais ir par Jūrmalas pilsētas tiesas tiesneša Štokenberga pirmstermiņa atbrīvošanu no amata.
Lūdzu, Plotnieka kungs!
A.Plotnieks: Godājamie deputāti, es pirmām kārtām atvainojos par zināmu Tieslietu ministrijas funkciju uzurpāciju, bet, tā kā man ir šis pilnvarojums, es lūdzu jūs šos trīs jautājumus izlemt. Tātad pirmais ir dokuments Nr.324. Šajā dokumentā jums tiek piedāvāts izlemt jautājumu par tiesneša A.Štokenberga, kas strādā Jūrmalas pilsētā, atbrīvošanu no amata pirms termiņa sakarā ar to, ka viņš vēlas strādāt citā vietā un ir to skaidri izteicis savā iesniegumā.
Priekšsēdētājs: Es domāju, kolēģi, varbūt uzreiz nobalsosim par Jūrmalas pilsētas tiesas tiesneša Štokenberga pirmstermiņa atbrīvošanu! Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par – 83, pret – 1, atturas – 2. Lēmums pieņemts.
Lūdzu, nākamais!
A.Plotnieks: Nākamais ir 322.dokuments. Tas ir lēmuma projekts par Annas Noris atbrīvošanu no Jēkabpils rajona tiesas tiesneses amata pēc pašas iesnieguma.
Priekšsēdētājs: Jautājumu nav. Balsosim par Annas Noris pirmstermiņa atbrīvošanu no amata. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 79 – par, 1 – pret, atturas – 3. Lēmums pieņemts.
Trešais lēmuma projekts.
A.Plotnieks: Trešais lēmuma projekts ir par Vinkšno ievēlēšanu par Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnesi. Likumdošanas jautājumu komisijā mēs uzklausījām šā amata kandidāti. Viņa ir pēc specialitātes juriste, 1973.gadā beigusi Latvijas Universitāti. Dokumentā Nr.323 jūs atradīsit arī sīkākas biogrāfiskas ziņas par viņu. No 1977.gada līdz pat šim laikam viņa strādā Latvijas Republikas prokuratūrā par tiesās izskatāmo civillietu uzraudzības daļas prokurori. Tātad mūsu komisija ierosina un atbalsta šo kandidatūru. Lūdzu izlemt jautājumu balsojot!
Priekšsēdētājs: Lūdzu Vinkšno kundzi tribīnē. Lūdzu, godātie kolēģi, vai ir jautājumi? Neviens jautājumus nevēlas uzdot. Nav. Paldies. Vai kāds vēlas runāt debatēs? Arī nē.
Simsona kungs, lūdzu!
P.Simsons: Informācijai. Aizsardzības un iekšlietu komisija izskatīja pretendentes kandidatūru un akceptē visnotaļ labvēlīgi vienprātīgi.
Priekšsēdētājs: Paldies, Simsona kungs! Balsosim par Vinkšno ievēlēšanu par Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnesi. Rezultāts: par – 87, pret – nav, atturas – 3. Paldies. Apsveicam.
Nākamais jautājums saskaņā ar vakardienas balsojumu. Turpinām Zemesgrāmatu likuma...
A.Felss: Par procedūru.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!
A.Felss: Cienījamais sēdes vadītāj, vakar mēs nepabeidzām jautājumu par kārtību Latvijas tirgos. Es domāju, ka ir pamats turpināt, pabeigt un pēc tam pāriet pie nākamā.
Priekšsēdētājs: Felsa kungs, ja es esmu pareizi informēts, tad jautājums par zemesgrāmatām tika iebalsots starp jautājumiem par noziegumiem pret cilvēci un personāliju izlemšanu. Un, kad šie divi jautājumi ir izskatīti, tad mēs turpinām tirgus jautājumu.
A.Felss: Paldies.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Es gribētu tomēr zināt par to dokumentu, kas pašreiz ir izdalīts. Tas ir Juridiskās pārvaldes atzinums. Aizvakar vakarā man parādīja Juridiskās komisijas dokumentu, kas it kā nākamajā dienā jāizskata. Un tagad parādās no rīta Juridiskās pārvaldes dokuments. Es uzskatu, ka pašreiz tiek apzināti grauta nobalsošana par šo jautājumu, un tāpēc gribētu dzirdēt paskaidrojumus, kāpēc šāda veida dokumenti tagad plenārsēdē parādās.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu, atveriet reglamentu un apskatieties, kas tur ir rakstīts! Starp lasījumiem var tikt iesniegts Juridiskās pārvaldes atzinums, kuru pats jūs neskaitāmas reizes esat pieprasījis. Šis ir tikai viens no gadījumiem.
G.Grūbe: Es atvainojos, tas vairs nav lasījums, arī vakar šis pants balsojot tika izlemts šeit plenārsēdē un par šodienu tika nobalsots, ka balsos tikai kopumā par likumu. Un precīzi šajā laikā parādās Juridiskās pārvaldes dokumenti. Es nezinu, kāpēc tie vakar neparādījās šādā veidā. Es uzskatu, ka dažu deputātu, dažu juristu lobijs šeit ir iedarbojies šobrīd apzināti un ka tiek gremdēta visai Latvijai nepieciešamā likuma pieņemšana. Un es citādi neuzskatu šāda dokumenta parādīšanos.
Priekšsēdētājs: Tieši tādēļ, ka viena panta nobalsošana izraisa pretrunas ar citiem spēkā esošajiem likumiem, tiek pieprasīts Juridiskās pārvaldes atzinums. Grūbes kungs, es jums patlaban vairs vārdu nedodu, es gribētu dot vārdu atzinuma autoram Lisagora kungam.
G.Grūbe: Es atvainojos, kas tad pieprasīja šādu atzinumu? Jūs, Birkava kungs?
Priekšsēdētājs: Man tas nav zināms. Lūdzu, Lisagora kungs!
J.Lisagors, Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks: Cienījamie deputāti! Faktiski man nebūtu ko teikt, jo mūsu atzinums ir izsmeļošs. Bet, ja tas ir vajadzīgs, es varu vēl papildināt. Neatkarīgi no tā, ko mēs gribētu vai negribētu, mums tomēr jāvadās no likuma. Mēs nevaram pārkāpt likumu vienkārši kaut kādu emociju vai kaut kādu citu apsvērumu rezultātā. Ir pieņemts Civillikums. Mēs par to esam ilgi cīnījušies. Un mēs esam visi rūpējušies, lai tas tiktu pieņemts. Mēs esam pieņēmuši un norādījuši, ka visi tie darījumi, kas nav pretrunā ar likumu un kas bija noslēgti līdz Civillikuma spēkā stāšanās brīdim, ir spēkā. Jūs, cienījamie deputāti, Augstākajā padomē esat pieņēmuši veselu rindu dokumentu (tie visi ir atzinumā uzskaitīti), ar kuriem mēs noteicām: Latvijas valsts īpašums ir viss, kas ar šo dienu tiek atzīts par Latvijas valsts īpašumu, viss, kas tur šajā gadījumā ir paredzēts. Bet to, kas līdz tam laikam ir noticis, ja tas nav pretrunā ar likumu, ar kārtību, kāda likumā ir paredzēta, taču nevar šodien automātiski ar vienu spalvas vilcienu atzīt par mūsu Latvijas valsts īpašumu! Iedomājieties, kādu haosu mēs radām!
Te nav nekādu politisku ambīciju. Kas tad tagad būs! Iedomājieties, ka tiesnešiem tas jautājums jālemj! Pēc kāda likuma lai viņi vadās? Vai pēc Civillikuma, šīsdienas tagad pieņemtā lēmuma vai likuma? Kādā stāvoklī mēs nostādām juridisko saprašanu mūsu republikā, tiesisko saprašanu? Nu nevar tā.
Mēs uzskatām, ka tas ir absolūts tiesiskais nihilisms. Bez šaubām, jums jālemj, bet mēs uzskatām par savu pienākumu pēc vakardienas balsošanas vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz to, ka šādā veidā mēs rupji pārkāpjam mūsu likumdošanas sistēmu.
Vakar jau tika daudz kas teikts, es varu vēl piebilst, ka nevar taču lēmumā vai likumā, kam ir tīri procesuāls raksturs, pilnīgi grozīt likumdošanas normas, materiālās normas, kas jau ir iestrādātas, kas jau ir spēkā. Tad patiešām šodien vienlaikus jālemj par visu to iepriekšējo atcelšanu! Bet vai mēs uz to iesim? Lai tas Civillikums būtu pamats visam, tas ir “jumta” likums un tas ir jārespektē. Paldies. Man ir viss.
Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, jebkurā gadījumā mums ir jābalso. Un es Grūbes kungam vēlreiz gribētu atgādināt, ka, pirms sarīkot balsošanu par likumprojektu kopumā, to var nodot ekspertīzei, lai pārbaudītu, vai apspriešanas gaitā akceptētie labojumi nerada pretrunas starp pantiem un vai tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem.
Muciņa kungs, lūdzu!
L.Muciņš: Es nekādi nevarēju saprast, kas šobrīd notiek. Es saprotu, ka notiek izteikšanās par motīviem, ja es tā varu atļauties.
Priekšsēdētājs: Jā, pirms balsošanas mēs varam, protams, izteikties par motīviem.
Lūdzu, Muciņa kungs!
L.Muciņš: Es sapratu, ka tiek atklātas atkal kaut kādas jaunas debates?
Priekšsēdētājs: Nē, tika pieprasīta izziņa par Juridiskās pārvaldes atzinumu. Lūdzu.
L.Muciņš: Es vēlos izteikt savus iebildumus pret šo Juridiskās pārvaldes atzinumu. Diemžēl man atšķirībā no Lisagora kunga ir tikai trīs minūtes.
Priekšsēdētājs: Viņš arī vairāk nerunāja.
L.Muciņš: Tās ir viņa tiesības. Cienījamie deputāti, es uzskatu, ka Juridiskās pārvaldes atzinumā un arī, kā es saprotu, tiesu praksē, uz ko šeit vairākkārt Juridiskās pārvaldes priekšnieka vietnieks un arī citi Juridiskās pārvaldes vadītāji ir aizrādījuši... Redziet, tiesu prakse ir tā salēmusi, kā nu tagad būs, jo, redziet, visiem tiem, kas ir sagrābuši to armijas īpašumu un paspējuši tur tos datumiņus par vienu vai divām dienām nobīdīt atpakaļ, visiem tagad būtu it kā jāņem nost šis īpašums!
Es jums, cienījamie kolēģi, ja mēs runājam par to, vai mūsu likums atbilst agrāk pieņemtajiem likumiem, gribu atgādināt vēl vienu likumu, lai gan varbūt vienam otram, kurš ir ļoti pareizi nacionāli uzstādīts, varbūt tā likuma nosaukums nepatīk, bet mums diemžēl tas ir jāņem vērā. Tas ir 1990.gada 23.oktobrī pieņemtais likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Konstitūcijā”. Šis likums ir pieņemts pēc 4.oktobra.
Ja mēs arī uzskatām, ka ar Konstitucionālo likumu 21.augustā mēs Konstitūcijas darbību esam pārtraukuši, tad šis likums, kurā mēs mainām vienu Konstitūcijas nodaļu, kuras nosaukums tādā veidā ir “Īpašumtiesības Latvijas Republikā”, tomēr satur vienu svarīgu pantu, kuru Juridiskā pārvalde savā atzinumā ir apgājusi un par kuru es uzskatu, ka tas turpināja darboties. Tas ir vienīgais likums, kas ir bijis līdz šim spēkā. Tātad Latvijas Republikas īpašumā ir jebkura tās teritorijā esošā valsts manta, kas nepieciešama valsts sociālās, ekonomiskās un kultūras attīstības nodrošināšanai. Tātad kopš 1990.gada 23.oktobra ir spēkā šis noteikums.
Mēs varam, protams, strīdēties, vai šīs mantas, kas pieder armijai, ir nepieciešamas valsts kulturālās, ekonomiskās un sociālās attīstības nodrošināšanai, bet, ja tās tik labprāt visi nopērk, es domāju, ka noteikti ir nepieciešamas. Tas ir pirmais.
Otrām kārtām tie ir visi tie dokumenti, uz ko atsaucās Juridiskā pārvalde, tātad 1991.gada 24.augusta lēmums, 1991.gada 5.novembrī pieņemtais lēmums un slavenais Prezidija izskaidrojums. Tie ir tikai lēmumi, kas procesuāli nobeidz šo procesu un pasaka, ka ne tikai tas īpašums, kas ir vajadzīgs Latvijas valsts sociālās, ekonomiskās un kultūras attīstības nodrošināšanai, bet viss PSRS īpašums ir Latvijas īpašums. Tādējādi no 1990.gada oktobra šis jautājums ir jārisina, nevis no 5.novembra vai no 21. vai no 24.augusta, kā šeit kāds cenšas mums iegalvot un, “pabīdot” savus līgumus par divām, trijām dienām atpakaļ, mierīgi sagrābj Latvijas valsts īpašumu, spļauj mums ģīmī un smejas par mums.
Tādējādi, cienījamie kolēģi, likums ir pieņemams par zemesgrāmatām tādā redakcijā, kā tas mums ir izsniegts, un Juridiskās pārvaldes atzinums, es uzskatu, ir neatbilstošs likumam.
Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs, par iekļaušanos trijās minūtēs.
Lūdzu, Seiles kundze!
A.Seile: Cienījamais priekšsēdētāj un augsti godātie deputāti! Es gribu pateikt, ka šajā Zemesgrāmatu likumā, ko mēs atjaunojam, mēs esam iestrādājuši ne vienu vien normu, atdodot neskaidru īpašumu Latvijas valstij. Nevienam vakar nebija iebildumu, ka to īpašumu, kam nav pieteicies bijušais īpašnieks, mēs reģistrējam uz valsts vārda. Kādēļ šorīt pēkšņi mēs esam nolēmuši neuzticēties Latvijas valdībai, ko paši esam ievēlējuši, nododot tai armijas īpašumu? Mēs taču nevaram izmantot Civillikumu! Man liekas, ka tas ir diezgan negodīgi, ja mēs tā darām, ja 1937.gada Civillikumu piemērojam attiecībā uz Molotova–Ribentropa pakta rezultātā okupēto Latviju.
Es aicinu šodien visus balsot par tādu likumu, kādu mēs izskatījām vakar, jo vakar plenārsēdē neradās neviens jautājums par to. Vēl šo jautājumu vajadzētu nodot ekspertīzei. Un, ja tā ekspertīze ir radusies, tad man jautājums Birkava kungam, kas pasūtīja ekspertīzi?
Priekšsēdētājs: Es saņēmu šorīt Juridiskās pārvaldes atzinumu. Ņemot vērā, ka es vados tikai no viena apsvēruma, proti, lai visa informācija par balsojamo likumprojektu būtu deputātiem, parakstīju tā izplatīšanu deputātiem. Bet tagad balsošana.
Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Es lūgtu precizēt, par ko tagad tiks balsots, jo ir divi likumi, par kuriem ir jābalso: pirmais likums ir dokuments Nr.320, un otrs likums ir Nr.321.
Priekšsēdētājs: Tiks balsots par abiem, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Drīkst par motīviem izteikties?
Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!
G.Grūbe: Cienījamie kolēģi, es tikai lūgtu ļoti vērīgi paskatīties, kas šajā zālē notiek, un arī atcerēties to, ka mēs, bez šaubām, varam ar šodienas balsojumu atgriezt šo likumu praktiski uz otro lasījumu un vēl vismaz divus, trīs mēnešus to praktiski nepieņemt.
Tādā gadījumā ir ļoti pareizas tās tēzes, kas jau ir izskanējušas presē, ka šī Augstākā padome mēģina nobremzēt pilnīgi un galīgi Zemesgrāmatu likuma pieņemšanu. Tāpēc es lūgtu tomēr tās pretrunas, kas varbūt ir šobrīd par šiem armijas īpašumiem, atrunāt precīzi.
Valdība ir iesākusi strādāt. Un es domāju, ka Juridiskā pārvalde varētu piestrādāt pie šiem jautājumiem, tomēr precizējot likumu par valsts un pašvaldību īpašumu. Tur arī būtu iespējams atrunāt tās lietas, kas varbūt nav atrunātas likumā par zemesgrāmatu spēkā stāšanos.
Es domāju, ka šajā auditorijā tomēr nevajadzētu diskutēt par to, ka tas īpašums, kas uzcelts šajos laikos no PSRS uzņēmumiem, ir Latvijas valsts īpašums. Un tikai ar Latvijas valsts institūcijas piekrišanu, tas ir, ar Ministru padomes piekrišanu, šis īpašums varēja nonākt kā fizisku, tā juridisku personu īpašumā. Tāpēc es domāju, ka nav pamata šobrīd nobremzēt Zemesgrāmatu likuma pieņemšanu, jo Zemesgrāmatu likumam jāstājas spēkā ar 5.aprīli, lai to varētu sākt darbināt. Ja mēs atgriežam šodien šos likumus otrajā lasījumā, tad es skaidri saprotu, ka šogad īpašumus nesāks reģistrēt.
Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, lūdzu!
J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Mēs pagājušā gada 9.septembrī pieņēmām lēmumu par kārtību, kādā pašvaldības pārņem, uzskaita un kontrolē bijušās PSRS armijas īpašumu. Un tur ir punkts, kas nosaka, ka no PSRS armijas un bruņotajiem spēkiem pārņemtās dzīvojamās mājas ar pārņemšanas brīdi kļūst par pašvaldību īpašumu. Tas ir, šāda norma ir nostiprināta lēmumā. Pašvaldības ļoti vēlējās, lai šāda situācija būtu, lai šīs dzīvojamās ēkas nepārņemtu vispirms valdība un pēc tam pēc ilgāka laika posma pašvaldības. Lai tās uzreiz kļūtu par pašvaldību īpašumu. Tagad ar šo 11.punktu, tātad ar trešo daļu, mēs nosakām, ka arī šīs dzīvojamās ēkas ir valsts īpašums. Šī norma, kas ir lēmumā, tiek atcelta. Atkal pašvaldību intereses tiek ignorētas. Es nerunāšu te par visām atsevišķu firmu problēmām, bet arī no šā viedokļa šeit ir nepieņemami pašvaldībām.
Priekšsēdētājs: Apsīša kungs, lūdzu!
R.Apsītis: Godātie kolēģi, šeit izskanēja publiski jautājums, kurš tad ir pasūtījis Juridiskajai pārvaldei šādu atzinumu. Es varu pateikt, ka vakar, kad mēs šeit strīdējāmies, es, protams, būdams Likumdošanas jautājumu komisijas pārstāvis, aizstāvēju komisijas viedokli. Kad notika balsojums, es personiski pakļāvos demokrātiski vairākumam un nekādu pasūtījumu izdarījis neesmu ne savā, ne Likumdošanas jautājumu komisijas vārdā. Es pieļauju, ka Juridiskā pārvalde pēc savas iniciatīvas to ir izdarījusi.
Priekšsēdētājs: Čepānes kundze, lūdzu!
I.Čepāne: Godātie kolēģi! Es vēlreiz publiski gribu atgādināt, ka ne juridiski, ne formāli neesmu saistīta ar šiem bijušajiem armijas īpašumiem un arī ar firmām, kas ir nopirkušas šos bijušos armijas īpašumus. Tā kā mans kolēģis Muciņa kungs uzstājoties teica, ka pašlaik spēkā ir 1990.gada 23.augustā izdarītās izmaiņas LPSR Konstitūcijā, tad es gribu teikt, ka daļa no juristiem, arī augstu stāvošas amatpersonas, uzskata, ka tās vairs nav spēkā.
Man dažkārt ir grūti pat studentiem pateikt, vai ir spēkā vai nav. Ja mēs pieņemsim šādā redakcijā 11.pantu, tad šo normu katrā tiesā tiesnesis lems atkarībā no savas politiskās pārliecības. Es gribu noraidīt jebkuru apvainojumu, ka mēs šeit gribam kaut ko nobremzēt, ka mēs esam šeit atsevišķi kaut kur ieinteresēti.
Priekšsēdētājs: Kinnas kungs.
J.Kinna: Es lūdzu balsojumus par abiem šiem likumprojektiem pārcelt uz otrdienu, uz balsošanas laiku.
Priekšsēdētājs: Paldies, Kinnas kungs. Lūdzu, Muciņa kungs!
L.Muciņš: Tā kā kolēģe Čepāne šeit mani skāra personīgi, tad es gribētu atgādināt cienījamajiem kolēģiem un cienījamajai kolēģei Čepānei individuāli, ka katrs likums ir spēkā līdz tam brīdim, kamēr to atceļ. Ja mēs varam debatēt par likumiem, kuri ir pieņemti līdz 4.maijam, tad varbūt tādai teorijai daļa juristu varētu atrast savu pamatu un tālāk teorētiski universitātē izstrādāt. Bet par likumiem, kuri ir pieņemti pēc 4.maija, es zinu un varu redzēt tikai vienu Augstākās padomes likumu par šā likuma atcelšanu. Un vairāk neko citu. Šāds likums, kas atceļ 1990.gada 23.oktobra likumu un nosaka četras kapitālas normas par īpašuma tiesībām Latvijā un kas atvēra ceļu Civillikuma atjaunošanai, ir spēkā šobrīd un nav pretrunā ne ar vienu citu likumu. Tas darbojas nevis no 5.novembra vai no 21.augusta, bet no 1990.gada 23.oktobra.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Kinnas kunga priekšlikums pārcelt balsošanu uz otrdienu, uz pulksten vieniem, es saprotu, mums ir saistošs, jo tas ir Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas likumprojekts. Tādēļ tālāk par to nediskutēsim, bet pieņemsim Kinnas kunga viedokli.
Lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Tas nu būtu nepieņemami. Ja mēs to izskatām un balsojam šodien, tas ir ar plenārsēdes lēmumu. Tad mums ir jāatceļ tas lēmums, tas iepriekšējais balsojums.
Priekšsēdētājs: Paldies, Silāra kungs! Ja jūs tā uzskatāt un ja rodas strīds, mēs vienkārši to izšķirsim balsojot.
Lūdzu, Kinnas kungs!
J.Kinna: Saskaņā ar mūsu izstrādājušamies tradīcijām komisija, kas ir atbildīga par likumprojektu, izlemj, kad par to tiek balsots trešajā lasījumā, vai uzreiz vai citā laikā, vai mūsu oficiālajā balsošanas laikā.
Priekšsēdētājs: Tā līdz šim vienmēr ir bijis. Lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Tas tā ir, ja tā nav iepriekš to nodevusi nobalsošanai plenārsēdei.
Priekšsēdētājs: Bet, Silāra kungs, pat pulksten 13.00 komisijai ir tiesības (un tas ir ne vienreiz vien darīts) noņemt, ja tā atrod savā likumprojektā tādus apstākļus, kas ir vēl papildināmi. Un tas tiek darīts likumprojekta uzlabošanas dēļ, ne citādi. Paldies.
Nākamais – likumprojekts par grozījumiem Latvijas Kriminālkodeksā un Latvijas Kriminālprocesa kodeksā, noziegumi pret cilvēci.
Lūdzu, Lazdas kungs, tribīnē!
P.Lazda: Godātie deputāti! Mēs šodien atrodamies atkal 25.marta priekšvakarā. Un tā zīmīgi iznāk, ka šodien atkal mums jāmaksā ar kaut ko šai cietušajai tautas daļai – represētajiem. Es uzskatu, ka tas būtu goda pienākums šodien, ja mēs akceptētu pirmajā lasījumā šo likumprojektu Nr.303, kas paredz kriminālatbildību tām personām, kuras komunistiskā totalitārā režīma laikā izdarījušas noziegumus pret cilvēci. Šāds balsojums būtu ļoti vietā, ja mēs šo likumprojektu pieņemtu pirmajā lasījumā tieši kā tādu veltījumu no mūsu puses šiem cietušajiem cilvēkiem.
Un tagad tieši par šo likumprojektu. Mēs vienu lasījumu klausījāmies. Šis ir uzlabots variants pirmajā lasījumā, ņemot vērā visus tos iebildumus, kādi tika izteikti iepriekšējā lasījuma laikā. Šeit ir ņemti vērā visi tie labojumi, ko iesniedza arī komisija, kas strādā pie koncepcijas par Kriminālkodeksu un par Kriminālprocesa kodeksu. Tāpēc, manuprāt, šeit ir nogludināts tik tālu, ka nevarētu būt tādu pretrunu. Te ir ņemts vērā arī Silāra kunga iebildums par to, kā rīkoties ar tiem cilvēkiem, kas jau kādreiz ir tiesāti par līdzīgiem noziegumiem. Tā ka šis teksts ir jūsu priekšā. Jūs ar to esat iepazinušies.
Es ļoti īsi varbūt pieskaršos tām izmaiņām, kas ir būtiskas. Kriminālkodeksā nāktu iekšā papildus kriminālsoda veidi, proti, mūža ieslodzījums. Tāpat arī vēl viens kriminālsoda veids, kas attiecas uz to personu izraidīšanu no valsts, kuras nav Latvijas Republikas pilsoņi. Es domāju, ka pašā materiālo normu saturā 68.1 pantā, 68.2 un 68.3 pantā ir maksimāli ņemti vērā konvencionālajās tiesību normās iestrādātie principi. Šeit ir noteikts, ka, tiesu spriežot, būtu jāvadās no šīm konvencionālajām normām kā no komentāriem, kā parasti tas ir pie Kriminālkodeksā ietvertajām normām. Es negribētu daudz aizkavēt deputātu dārgo laiku. Ja ir kādi jautājumi, lūdzu!
Priekšsēdētājs: Lūdzu, godātie kolēģi! Jautājumi Lazdas kungam. Jautājumu nav. Paldies, Lazdas kungs! Vai ir deputāti, kas vēlas uzstāties debatēs?
Preinberga kungs, lūdzu!
G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es gribētu atgādināt, ka, izskatot pirmo reizi šo likumprojektu, bija izdalīts arī dokuments Nr.159, kurā ir nelielas atšķirības no Lazdas kunga dokumenta. Lazdas kunga dokumentā ir paredzēts, ka sevišķu uzdevumu prokurors, kuru ieceļ augstākā likumdošanas varas institūcija, ir pakļauts ģenerālprokuroram kā viņa vietnieks, bet mūsu projektā, tas ir, manā un Vanaga kunga projektā, šis prokurors ir pakļauts tikai valsts augstākajai varas institūcijai un strādā kopā ar Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju. Tas attiecas arī vēl uz diviem pantiem. Es negribētu jūsu uzmanību aizkavēt, bet lūgtu par to nobalsot kā konceptuālu atšķirību.
Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, es tikai gribētu teikt jums, ka šis pants būs pretrunā ar Satversmi. Šis pants.
G.Preinbergs: Kad bija iedibināta Latvijas Republikas Satversme, tad nebija genocīda pret Latvijas tautu. Šobrīd apstākļi ir krasi mainījušies un ir krasi atšķirīgi no 1922.gada.
Priekšsēdētājs: Jā, bet mums ir spēkā 1922.gada Satversme. Vai deputātiem ir šis dokuments izdalīts? Man nav, es to nevaru...
G.Preinbergs: Ir. Šis dokuments ir izdalīts ar Nr.159.
Priekšsēdētājs: Lūdzu 159.dokumentu man! Godātie kolēģi, varbūt mēs varētu vienoties un Preinberga kungs piekristu šādai kārtībai. Stenogrammā tiks nofiksēts un otrajā lasījumā mēs par to varētu nobalsot kā par jautājumu, kas... Tas varbūt ir konceptuāls tajā ziņā, kam tiek pakļauti šie cilvēki. Bet izšķirt šo jautājumu varētu otrajā lasījumā. Un stenogrammā tas tiek fiksēts. Preinberga kungs, jums būs visas tiesības par šo jautājumu nobalsot otrajā lasījumā. Lūdzu.
G.Preinbergs: Es esmu ar mieru.
Priekšsēdētājs: Paldies. Tādā gadījumā mēs varam balsot par likumprojektu pirmajā lasījumā. Dokuments Nr.303. Lūdzu balsošanas režīmu.
Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 60, pret – 7, atturas – 9. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā.
Lazdas kungs, kad iesniedzami priekšlikumi otrajam lasījumam?
P.Lazda: Ja tādi priekšlikumi tiks iesniegti, tad es lūdzu to darīt līdz nākamajai otrdienai ieskaitot. Paldies.
Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums ir tirgus jautājums. Tātad Čepāņa kungs tribīnē. Manuprāt, tika pārtraukts pie debatēm? Lūdzu, Čepāņa kungs, precizējiet! Pie jautājumiem? Lūdzu jautājumus Čepāņa kungam!
A.Čepānis: Tā kā vakar mēs pārtraucām pusseptiņos, esmu gatavs uzklausīt jautājumus.
Priekšsēdētājs: Breša kungs, lūdzu!
V.Bresis: Sakiet, lūdzu, vai ar uzvārda maiņu patērētāju biedrībai nebūs kaut kādas izmaiņas arī šā lēmuma projektā?
A.Čepānis: Nē.
V.Bresis: Paldies.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, lūdzu!
A.Berķis: Kāpēc no lēmuma ir pilnīgi pazudis Centrāltirgus?
A.Čepānis: Tāpēc, ka mēs gribētu nodarboties ne tikai ar Centrāltirgu, Berķa kungs, bet ar visiem Rīgas tirgiem un visas Latvijas pilsētu un rajonu tirgiem.
A.Berķis: Otrs jautājums...
A.Čepānis: Mēs negribētu šeit uzsvērt īpašo Centrāltirgus lomu, kaut gan Rīgas pilsētā tam, protams, ir īpaša loma.
A.Berķis: Otrais. Vai taisnība, ka pašreizējā rūpniecības preču tirgus vietā, kas arī bija Centrāltirgus funkcionālā sastāvdaļa kādreiz, ir paredzēts uzcelt daudzstāvu garāžas un ka tāpēc šis tirgus tiek likvidēts?
A.Čepānis: Nē, nav taisnība.
Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi? Paldies, Čepāņa kungs! Debatēs, kā šeit rakstīts, par 229.dokumentu ir pierakstījies Karlsona kungs. Deputāta patlaban zālē nav. Tad Freimaņa kungs – Tirdzniecības uzraudzības komiteja, Ūdra kungs – Ārējās tirdzniecības ministrija, Felsa kungs un Berķa kungs. Lūdzu, godātie kungi, kurus es nosaucu! Freimaņa kungs ir zālē? Lūdzu tribīnē!
K.Freimanis, Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejas priekšsēdētājs: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Iepazīstoties ar šo lēmuma projektu, no Tirdzniecības uzraudzības komitejas viedokļa ir viens ārkārtīgi pozitīvs moments, ka tirgus sakārtošanas jautājums nav izrauts no kopējā tirdzniecības sakārtošanas jautājumu konteksta. Akcentējot nepieciešamību sakārtot tirgus, tirdzniecību tirgos, vienlaikus nav aizmirsts arī tas, kas ir mūsu vislielākā sāpe, šinī gadījumā Tirdzniecības uzraudzības komitejas sāpe, proti, tās nekārtības, kas notiek Rīgas pilsētas ielās, neskatoties uz to, ka šinī jautājumā jau ir pieņemts pagājušajā gadā Ministru padomes lēmums Nr.375.
Diemžēl daudzi šā lēmuma punkti netiek pildīti un netiek pildīti tādēļ, ka tie, kam šā lēmuma izpilde ir adresēta un kam tieši ar likumu ir paredzēts nodrošināt kārtību savās teritorijās, šinī gadījumā es domāju pašvaldības, ne visai nopietni pieiet šim jautājumam. Un tādā veidā šā jautājuma risināšana tiek pārlikta gan uz Ministru padomi, gan arī uz Augstāko padomi.
Pieņemot šādu lēmumu, es uzskatu, ka ir vēlreiz koncentrētā veidā atgādināts visiem, kas ir saistīti ar tirdzniecības jautājumu sakārtošanu, par viņu pienākumiem. Līdz ar to varbūt problēma gūtu savu risinājumu, jo Tirdzniecības uzraudzības komiteja nekādi nevar nodrošināt vai garantēt iedzīvotājiem nekaitīgu, drošu preču realizēšanu, ja šo preču realizēšana notiek uz ielām, bet nenotiek konkrēti piemērotās vietās. Tas būtu viens moments.
Otrs moments. Šodien Tirdzniecības uzraudzības komitejai vairāk nekā jebkuram no jaunajiem kontroles veidojumiem ir nepieciešams juridiskais nodrošinājums. Un šinī gadījumā, no mūsu viedokļa, ļoti pozitīvs ir šā lēmuma 12.punkts, kas paredz amatpersonu administratīvo atbildību par tirdzniecības noteikumu, par tirdzniecības kārtības un patērētāju tiesību neievērošanu.
Lai cik arī tas nebūtu dīvaini, tikko kā parādās Administratīvo pārkāpumu kodeksā panti par atbildību sakarā ar tirdzniecības noteikumu un patērētāju tiesību neievērošanu, tāds jēdziens kā amatpersonu administratīvā atbildība pazūd. Ir vienkārši nekam neadresēts sods. Tātad uzliek sodu tik un tik. Bet kam? Šis administratīvais sods ir jāadresē konkrētai amatpersonai. Un šī amatpersona ir gan tā amatpersona, kas atbildīga par tirdzniecības stāvokli savā teritorijā, gan arī tā amatpersona, kam pieder šis tirdzniecības uzņēmums, jo ir bezjēdzīgi vērsties pret tiem pārdevējiem vai pret tiem cilvēkiem, kas realizē konkrētās tirdzniecības funkcijas attiecīgajā veikalā. Mēs vēršamies pret skrūvītēm, bet nevēršamies pret skrūvgriežiem un nevēršamies nemaz pret tām rokām, kas šos skrūvgriežus griež! Tādēļ šī nepieciešamība noteikt administratīvo atbildību... Es ļoti lūgtu to saglabāt šinī lēmuma projektā.
Vēl viens jautājums. Kādas problēmas rodas Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejai, nodrošinot kārtību? Otrs jautājums – ir nepieciešams panākt tādu situāciju, ka pārkāpumam momentāni sekotu sods. Bet pašreizējā administratīvo lietu pakļautība paredz: ja šos protokolus par administratīvo sodu uzlikšanu pieņem administratīvā komisija, tad, ņemot vērā visu pārsūdzēšanas procedūru, lēmuma pieņemšana var vilkties līdz diviem mēnešiem. Ja šo lēmumu pieņem tiesa, ja administratīvo sodu ar lēmumu uzliek tiesa, tad praktiski, tā kā tas nav pārsūdzams, var būt viens mēnesis. Bet arī tas ir nepietiekami.
Mēs uzskatām, ka šeit vēl būtu nepieciešama tāda norma, kas pārkārtotu šo administratīvo lietu pakļautību un noteiktu, ka visos tajos jautājumos, kas paredz administratīvo atbildību par tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu, par patērētāju tiesību neievērošanu, lēmums būtu jāpieņem tieši Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejai, kuras funkcijās ietilpst nodrošināt, lai šādu pārkāpumu nebūtu. Līdz ar to tiktu panākts, ka ir sods un momentāna administratīvā atbildība. Es domāju, ka tas būtu daudz efektīvāk nekā ilgā termiņā un garā laika posmā izstiepta šā soda uzlikšana.
Uzskatu, ka šinī lēmuma projektā ir ietverti visi tie momenti, kas varētu nodrošināt vai garantēt tirdzniecības sakārtošanu, un lūdzu deputātus balsot par šo lēmuma projektu.
Priekšsēdētājs: Paldies. Ūdra kungs – Ārējās tirdzniecības ministrija.
O.Ūdris, ārējās tirdzniecības ministra vietnieks: Godātie deputāti, godātais sēdes vadītāj! Šis dokuments Nr.229 ir radies sadarbības rezultātā ar Tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu komisiju, ar pašvaldībām, ar konkrētiem speciālistiem un tirgotājiem, kuri šeit piedalās. Šis dokuments ir arī materiāls tam kompromisam, lai visi zemnieki, kuri vēlētos savu produkciju realizēt tieši tirgos, būtu nodrošināti. Šis dokuments ir arī kompromiss tam, ko jau iepriekš teica deputāts Preinberga kungs, ka jāievieš noteikta kārtība, jābūt sanitārajam, veterinārajam režīmam un jāievēro arī pircēju intereses.
Es uzaicinu atbalstīt šo lēmuma projektu, dokumentu Nr.229, jo šeit praktiski ir visas tās izmaiņas, kas ir arī citos materiālos.
Priekšsēdētājs: Nākamais runātājs ir Felsa kungs, taču tagad viņa nav zālē, toties ir Karlsona kungs. Varbūt es tagad došu vārdu Karlsona kungam.
J.Karlsons: Godātais priekšsēdētāj, cienītie deputāti, klātesošie! Šodien man ir diezgan grūti runāt par šā lēmuma projekta pieņemšanas jautājumiem un šīm problēmām. Kāpēc? Paskatieties, kungi, kas notiek Centrāltirgū, kas notiek visos mūsu Rīgas tirgos! Mēs jau vairāk nekā mēnesi, faktiski – ne mēnesi, bet jau vismaz divus, trīs mēnešus – nodarbojamies ar šo jautājumu. Visa tā kopējā situācija... Man kaut kur no tās ir kauns, jo visi šie pasākumi, kas pašreiz ir apkopoti 229.dokumentā, praktiski tika iesniegti jūsu izskatīšanai jau mēnesi vai pusotra atpakaļ.
Es saprotu, ka dokuments vietām nebija labi noformulēts, es saprotu, ka lauksaimniekiem bija pretenzijas par šo termiņu, par akciju sabiedrības izveidošanas laikiem un par tiem, kas piedalās, bet es neredzu nekādā gadījumā attaisnojumu šai ilgajai laika vilkšanai. Man liekas, ka tiek spēlēta kaut kāda cita loma un ka ir spēki, kas vienkārši nevēlas, lai šādi pasākumi tiktu Rīgas tirgos īstenoti. Un kādi pasākumi? Tieši un reāli. Reāla darbība, kas sakārtotu šo tirgus situāciju, kas ne tikai noteiktu saimnieku, bet arī tiešām ierādītu vietas šim “utenim” un pārējiem tirgošanās punktiem. Visvairāk mani uztrauc situācija, ka tik tiešām izskatās tā, ka kāds to negribētu vienkārši darīt.
Piekrītu, ka pats pirmais jautājums ir tiešām šā tirgus saimnieka atrašana. Ja būs labs saimnieks, tad būs arī normāla kārtība. Bet pašreizējā momentā pats galvenais tomēr ir šī tehniskā sakārtotība, šis jautājums, lai vispār varētu sākt kaut ko darīt un lai šie zemnieki tiktu iekšā tirgū.
Un tāpēc es arī pašreiz aizstāvu pilnībā dokumentu Nr.229, jo, kā jau iepriekšējie runātāji minēja, tas tik tiešām ir ilgā laikā izstrādāts kopā ar pašvaldībām, izstrādāts kopā ar visām ieinteresētajām organizācijām un faktiski ir jāpieņem. Lai gan arī šis darbs nav Augstākās padomes darbs. Praktiski tas nekādā gadījumā neattiecas uz Augstāko padomi. Bet, ja šo darbu nevarēja veikt valdība, pašvaldības, kā arī visas pārējās ieinteresētās organizācijas šinī laika periodā, iepriekšējā laika periodā, tad mums ir jāņem, kā saka, šī slota un jāvicina tā riktīgi un visplašākā mērogā. Daži punkti šeit tiešām neatbilst Augstākās padomes kompetencei (es domāju, ka viss šis lēmums praktiski nav Augstākās padomes kompetencē), bet, ja mēs esam to reiz uzņēmušies, tad tas ir jāatrisina visplašākajā mērogā un tieši tā, kā ir pasniegts 229.dokumentā.
Pāris vārdu par šiem atsevišķajiem punktiem. Kā jau Čepāņa kungs teica, šinī 1.punktā ir atrisināta arī problēma, ko iesniedza LNNK deputātu grupas vārdā Kiršteina kungs par šo atļauju tirgoties mazumtirdzniecībā tikai Baltijas valstu iedzīvotājiem. Domāju, ka, pieņemot šo 229.lēmumu noteiktā redakcijā, mēs varētu arī šos dokumentus apvienot. Līdz ar to arī Kiršteina kunga dokuments būtu jau šeit ietverts.
Radies jautājums, ka 7.punktu vajadzētu izsvītrot. Mans viedoklis ir tāds, ka tas noteikti nav darāms, jo, ja mēs ķeramies pie vispārējas tirdzniecības vietu un tirgus sakārtošanas, tad nekādā gadījumā mēs nedrīkstam izlaist stihisko tirdzniecību ielās, kā tas tagad jau tiek darīts un kā tas acīmredzot tādā gadījumā tiks turpmāk darīts, ja šis 7.punkts tiks izstrīpots.
Es uzskatu, ka arī iedzīvotājam, arī pircējam un arī zemniekam ir daudz labāk un normālāk, ja pašvaldība ir ierādījusi tirdzniecības vietu. Bet tirdzniecības vietu kartupeļiem ierādīt un izveidot ir ārkārtīgi vienkārši. Varētu noteikt rajonā divas, trīs vietas, kas ir ierobežotas, kam nav pat, pieņemsim, šīs mazgātavas un tā tālāk... Tas galīgi nav vajadzīgs kartupeļu vietām, kā jūs zināt. Ja iedzīvotājs un arī pārdevējs zinās, ka, lūk, šinī vietā var būt mašīna, šinī vietā var būt divas mašīnas, no kurām tirgoties, noteikti viņam būs daudz labāk un daudz ērtāk, nekā vienā rītā pieiet pie vienas sētas un otrā rītā atkal meklēt kaut kur citur, kur šie kartupeļi varētu būt. Tāpēc esmu par to, ka sakārtotības dēļ, sakārtotības labad noteikti šis 7.punkts ir jāatstāj šinī lēmumā un jābalso ir kopumā.
Bija ierosinājums par 9.punkta... Priekšlikums par jaunatvērto vietu iekārtošanas apturēšanu. Domāju, ka tas šinī situācijā galīgi nav mērķtiecīgi, jo tādā gadījumā netiks ierādītas jaunas vietas, kamēr tās netiks iekārtotas. Tas atkal ir tikai laika vilkšanas jautājums.
Visa iepriekš teiktā sakarā es gribētu lūgt jūs šoreiz tiešām ļoti konstruktīvi pieiet šā dokumenta apspriešanai un pieņemt to pamatā tādu, kāds ir jums piedāvāts.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, pēc tam – Breša kungs.
A.Berķis: Ar tirgiem patiešām ir kaut kas nenormāls. Es tikai domāju, kas tad par vainu? Vai ir vispār kaut kas, kas traucētu tirgus jautājumu atrisināt pašreiz? Īstenībā jau nav tāda lieta. Patērētāju biedrību savienība, kas pašreiz ir tirgus īpašnieks, jau tagad varētu izdarīt visu to, kas šajos lēmumos ir rakstīts. Es neredzu faktiski iemeslu, kāpēc to visu nevarētu izdarīt. Kāpēc Rīgā šos tirgus nevarētu sakārtot jau tagad? Un tanī pašā laikā, ja mēs skatāmies, kas tad notiek, mēs redzam, ka stāvoklis ar katru dienu kļūst ļaunāks un ļaunāks.
Es pirms pāris dienām, kad nokusa tas sniegs, izgāju cauri tirgum. Un tur ir jābrien burtiski līdz “šehtu galiem”, kā teica latvieši. Tur ir šajos dubļos noliktas somas. No šīm somām velk ārā speķa gabalus, kasa ar nazi nost apglumējumu. Uz avīzes malas to nazi tīra. Un tādā veidā tur notiek visa tā tirgošanās. Tas ir kaut kas šausmīgs. Un es skatos, ka ar katru dienu tā lieta ir ļaunāka un ļaunāka.
Kas mani galvenokārt uztrauc šinī jaunajā lēmumā, kuru sagatavojusi Tirdzniecības komisija? Tas, ka tur patiešām vēršas ne pret to, lai zemnieks nebrauktu Rīgā un netirgotos uz ielas, bet pret pašu tirgu. Joprojām tur nav paredzēts, kas tad būs šis tirgus saimnieks. Un saimnieks paliek tā pati Patērētāju biedrību savienība, kurai, kā jau es teicu, jau šobrīd nekas netraucē ieviest kārtību. Tas jau ir mūsu galvenais jautājums, ka mēs runājam par to, ka jāmaina saimnieks, ka mēs redzam, ka ar šo saimnieku mēs nevaram aizbraukt tālāk.
Un patiešām otršķirīga ir tā lieta, vai tur no automašīnas kādā Rīgas nomalē tirgo vai netirgo kartupeļus. Es patiešām arī uzskatu, ka pašreiz zemniekam ir jāļauj tur tirgoties. Un tas ir tas vīrs, kas nodzītu, kā saka, konkurenci uz leju. Tur varētu kristies cenas un piespiestu sakārtot cenas vairāk arī tirgū. Tā ka tas patiešām nav pirmšķirīgs jautājums. Pirmšķirīgs jautājums ir par kārtību pašā tirgū. Un saimnieks ir jāmaina. Tieši tāpēc es uzskatu, ka, paliekot arī, manis pēc, pie Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas varianta, pie 229.dokumenta, tur tomēr noteikti ir jāiestrādā no Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas vismaz 5., 6. un 7.punkts, ka tomēr nodot visus Rīgas pilsētas teritorijā esošos tirgus pilsētas īpašumā.
Te vēl tika runāts par īpašuma attiecībām. Patērētāju biedrību savienība nav Rīgas tirgu īpašnieks. Vēsturiski visi Rīgas tirgi ir Rīgas pilsētas īpašums. Nodošana kādas organizācijas bilancē, kā jūs to labi zināt, nerada īpašuma tiesības. Tā ka, protams, Patērētāju biedrību savienības ieguldītā daļa ir jāievēro. Taču ir loģiski, ka to nodod atpakaļ Rīgas pilsētai.
Mani vēl uztrauc dažas dīvainības par tirgu. Es jautāju Čepāņa kungam. Viņš šo ziņu noliedza, bet es tomēr lūgšu arī Karlsona kungu tad to apstiprināt vai noliegt. Runa ir par Centrāltirgum blakus esošo rūpniecības preču tirgu, kas funkcionāli, veidojot Centrāltirgu, ir iecerēts kā Centrāltirgus loģiska sastāvdaļa. Šā tirgus teritorijā esot paredzēts iekārtot daudzstāvu garāžas. Tad ļoti skaisti. Tad es saprotu visu. Patiešām, visizdevīgākā vieta, kur iekārtot daudzstāvu garāžas, ir Rīgas centrā. Protams, par to var ņemt lielu naudu un tā tālāk. Un, lūk, tirgus tad lai iet pa tuneļiem un lai iet, kur grib, šis krāmu tirgus! Tad nu iznāk, ka krāmu tirgum vajag meklēt jaunu vietu. Ja tas tā ir, kā jūs, Karlsona kungs, man vakar teicāt, tad es uzskatu, ka šī lieta nekavējoties ir jāpārtrauc un jāaptur un tirgum jāatdod rūpniecības preču tirgus teritorija. Tas ir ļoti labi tur nolikts. Un pārtikas preču tirgum – pārtikas preču tirgus teritorija. Un raujam vaļā!
Tā ka es uzskatu, kā es jau teicu, ka 5., 6., 7.punkts no lauksaimnieku projekta noteikti jāietilpina šajā 229.dokumentā. Par ielu tirdzniecību faktiski tur atsevišķs lēmums nav vajadzīgs, jo tas ir pagājušajā gadā pieņemts. Ja šo lēmumu nepilda, tad mēs tikai kompromitējam sevi, atkal un atkal pieņemdami tādu pašu lēmumu. Bet var pielikt. Es piekrītu, ka paliek 12.punkts par to, kas uzņemas atbildību un tā tālāk. Tas ir Rūpniecības komisijas dokumentā. Tādi ir mani priekšlikumi.
Priekšsēdētājs: Breša kungs. Pēc tam – Albertiņas kundze. Vēl debatēs pierakstījušies Stepičeva kungs un Preinberga kungs.
V.Bresis: Godātie kolēģi, man šķiet, ka mēs jau patiešām esam aizkavējušies pie šā lēmuma, tāpēc man būtībā ir tikai divi priekšlikumi.
Pirmais jautājums ir par īpašnieku. Es nevarētu piekrist tam, ka mēs īpaši Rīgas tirgu atstātu kāda viena īpašnieka rīcībā, vai tā būtu Patērētāju biedrība jeb “Turība”, kā tagad mēs to saucam, vai arī, teiksim, nodot šo uzņēmumu Rīgas pilsētai. Tādā gadījumā jebkurā veidā mēs tomēr nepanāktu to kompromisu, ko daži oratori šeit, manā uztverē, pārlieku lielīja.
Es joprojām pastāvu uz to, ka mums patiešām līdztekus visiem šiem lēmuma punktiem, kuri pēc būtības ir pieņemami, ar šo lēmumu ir jāatrod šis kompromiss. Un šo kompromisu mēs varam atrast tikai tanī gadījumā, ja mēs atzīstam katra Rīgas Centrāltirgus īpašnieka tiesības. Un šeit es nenoliedzu, ka Rīgas pilsēta ir kā īpašnieks, ir Patērētāju biedrība kā īpašnieks, ir zemnieki kā īpašnieks. Varbūt ir kāds Rīgas rajons, kas ir ieguldījis arī šeit. Ir acīmredzot Tirdzniecības ministrija, kurai šeit kaut kāds īpašums pieder. Un vēl daudzi citi īpašnieki.
Tāpēc, cienījamie kolēģi, mēs šo jautājumu nevaram atrisināt nekā citādi, kā vien izveidojot uz Rīgas Centrāltirgus bāzes atsevišķu akciju sabiedrību “Rīgas Centrāltirgus”. Tad katrs īpašnieks, pierādot savas īpašnieka tiesības, piedalīsies šajā akciju uzņēmuma pārvaldīšanā ar savu īpašumu, ar savām akcijām. Tādā gadījumā šis uzņēmums gluži vienkārši izies ārā no kaut kādas vienas nozares pakļautības, vai tā būtu Patērētāju biedrība vai Rīgas valde, un kļūs par patstāvīgu uzņēmumu, maksās attiecīgus nodokļus pilsētai un valstij un līdz ar to kļūs par patstāvīgu saimnieku.
Šis jautājums, cienījamie kolēģi, ir ļoti svarīgs vēl tīri no tehniskā viedokļa. Pašreiz ir diezgan dīvaina situācija. Centrāltirgum it kā pieder tikai šie paviljoni un atklātās tirgotavas. Teiksim, Ziemeļu priekšpilsētai pieder visa rūpniecības zona. Īsti nav saprotams, kam tā pieder. To vispār neviens neslauka. Līdz ar to viss šis objekts, ko mēs saprotam ar vārdiem “Rīgas Centrāltirgus”, nav viena uzņēmuma vadīts, nav viena centra vadīts. Un ielas neviens netīra, ielas neviens nekrāso, neuzlabo.
Bez šaubām, viss šis haoss, kāds tas ir, tāds tas tur ir. Ja nodibināsim šo akciju sabiedrību, es domāju, tādā gadījumā mēs varam ieviest visā šajā teritorijā nevis kaut kādu garāžu būvniecību, kā Berķa kungs šeit saka, bet nopietnu saimniecisku sistēmu, kas patiešām dotu iespēju Rīgas Centrāltirgu nopietni apsaimniekot.
Tāpēc es šodien jau agrāk biju izteicis tādu priekšlikumu – papildināt šo lēmuma projektu ar vienu punktu: “Uzdot kooperatīvajai sabiedrībai “Turība” (tātad bijušajai Patērētāju biedrībai) līdz 1993.gada 1.jūlijam izveidot uz Rīgas Centrāltirgus īpašnieku bāzes akciju sabiedrību “Rīgas Centrāltirgus”.”
Ja mēs, kolēģi, pieņemsim šādu punktu, tādā gadījumā mēs ne tikai sāksim uzlabot administratīvo Rīgas Centrāltirgus vadīšanu, bet uzsāksim reformu pēc būtības, pēc īpašnieku, tā sakot, atzīšanas, pēc pašreizējās pārvaldīšanas maiņas. Un tādā gadījumā, es domāju, mēs šo reformu novadītu, kā tas civilizētā un normālā valstī arī ir nepieciešams.
Otrs punkts, ko es gribētu atgādināt. Šeit es neesmu ierosinājis nekādus priekšlikumus, bet gribētu aicināt Tirdzniecības komisiju un varbūt arī Rīgas pilsētas valdi padomāt par sekojošo. Mēs, cienījamie kolēģi, esam daudz braukuši pa ārzemēm. Esam bijuši Helsinkos, Berlīnē. Vesela delegācija vasarā bijām Berlīnes Rātsnamā un redzējām, kā šeit notiek ielu tirdzniecība. Tieši pie Rātsnama elegantā veidā tiek uzaicinātas atsevišķas firmas, atsevišķi zemnieki, atsevišķas dārzniecības, kuri momentā no rīta (tas notiek faktiski divas reizes nedēļā) izvērš šeit ielu tirdzniecību, eleganti šeit spēlē vēl attiecīgi orķestri, tiek pārdoti pīrādziņi, un tas viss notiek ārkārtīgi civilizēti un kulturālā veidā.
Es domāju, ka mums vajadzētu parādīt piemēru, ka arī Rīgā mēs varam šādā veidā uzsākt tradicionālu, kārtīgu, civilizētu ielu tirdzniecību. Vai tad mēs nevaram Doma laukumā to izdarīt? Vai mēs nevaram kādos citos laukumos, kuri burtiski iznīkuši un stāv dīkā tagad pēdējā laikā, uzaicināt firmas, uzaicināt zemniekus, uzaicināt, teiksim, varbūt arī kooperatīvās paju sabiedrības uz tādu civilizētu ielu tirdzniecību un pārvērst to par ļoti patīkamu Eiropas klases tradīciju?
Es aicinātu jūs uz šādu sadarbību. Mēs no savas puses arī varētu palīdzēt un zināmā mērā veicināt šo zemnieku piedalīšanos, paju sabiedrību piedalīšanos, tādā veidā atjaunojot kārtīgu un veselīgu tradīciju Rīgas pilsētā. Paldies par uzmanību.
Priekšsēdētājs: Albertiņas kundze. Pēc tam – Stepičeva kungs.
S.Albertiņa: Godāto priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Es vispār ļoti negribēju iejaukties šinī lietā sakarā ar tirgiem, jo es biju nolēmusi, ka es tur neko daudz nesaprotu un ka tāpēc man labāk ir tur nemaz nemaisīties. Bet diemžēl mani šinī jautājumā ievilka. Un ievilka mani pagājušajā piektdienā Ogres pilsētas pašvaldība, uzaicinot ierasties uz Patērētāju biedrību savienības pilnvaroto sanāksmi. Kad es tur ierados, es vispirms tur uzzināju daudz interesantu lietu.
Pirmām kārtām es uzzināju to, ka šī pilnvaroto sanāksme pieņēma lēmumu pārņemt Ogres pilsētas tirgu Patērētāju biedrību savienības īpašumā. Tā, varētu teikt, pieņēma šādu lēmumu, atturoties 4 balsīm, nē, 4 balsis balsoja “pret”, pateicoties tam, ka es tur arī turēju tādu runu.
Un, lūk, revīzijas komisijas priekšsēdētāja tiem, kuri bija pretī, arī turēja attiecīgu runu un teica tā. Tas viss būtu ļoti skaisti. Mēs pārņemam šo tirgu Patērētāju biedrību savienības īpašumā, pēc tam šeit varēs tirgoties Lielvārdes Patērētāju biedrību savienība, šeit varēs tirgoties, teiksim, Madlienas Patērētāju biedrību savienība un tā tālāk. Bet kur tirgosies Ogres rajona zemnieki?
Un tad man ir jāsaka, ka, labi paskatoties, kas notiek Ogres pilsētas tirgū jau šobrīd, es redzu, ka man ir ļoti žēl, ka man tā ir jāsaka, es vispār neesmu pret Patērētāju biedrību savienību, bet Patērētāju biedrību savienība ir aizņēmusi lielāko daļu jau no vienīgā paviljona platības. Tur viņi jau ir izvietojuši savu kulinārijas un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu ar visu to, kas tur ir. Labi, ja trīs vai četri zemnieki šajā tirgū vispār tiek iekšā. Lūk, tā.
Un tad nu es domāju pēc visa tā, kas tur notika, pēc tam, kad tika nobalsots attiecīgi, ka šie visi pārstāvji nobalsoja par to, ka Patērētāju biedrību savienība pārņem šo tirgu pilnībā. Tas atrodas viņu bilancē arī pašlaik, kā zināms. Kā visi Latvijas tirgi. Tad es nolēmu, ka es mēģināšu šo jautājumu noskaidrot šeit, kad mēs izskatīsim šos lēmuma projektus. Un tad es varēšu arī Ogres pilsētas pašvaldībai dot attiecīgo izskaidrojumu šajā jautājumā, cerēdama, ka tas parādīsies šajā lēmuma projektā.
Bet, redziet, kolēģi, man jāsaka, ka es esmu dziļi vīlusies. Šajā lēmuma projektā es neredzu neko, kas attiektos uz citiem tirgiem, kā vienīgi uz Rīgas pilsētas tirgiem. Un tāpēc es gribētu, lai šo lēmuma projektu mēs tā arī nosauktu – “Par kārtību Rīgas pilsētas tirgos”. Par lauku apdzīvoto vietu tirgiem tur patiesībā nav gandrīz nekā, izņemot vienīgi to, ka tur laikam ir viens tāds ieraksts, ja es pareizi atceros, ka pašvaldībām kopā ar Patērētāju savienību ir jānokārto visas problēmas, kas saistās ar tirgiem.
Es arī nesaprotu, ko nozīmē – pašvaldībām kopā ar Patērētāju savienību? Varbūt pie mums ir kaut kāds nenormāls stāvoklis, ka tas ir kaut kāds izņēmums no vispārējās kārtības Latvijā? Bet mums nekāda pašvaldību sadarbošanās ar Patērētāju biedrību savienību vispār nemaz nav iespējama! Patērētāju biedrību savienība uzskata, ka tas ir viņu tirgus. Un savienību galīgi neinteresē, ko domā šinī jautājumā pašvaldība.
Tāpēc, kolēģi, es tomēr kā lauciniece (atļaušos tā teikt), kā cilvēks, kas ir ieinteresēts jautājumos, ne tikai lai mēs nokārtotu Rīgas problēmas, bet lai nokārtotu arī lauku jautājumus, lauku apdzīvoto vietu problēmas, vispār neuzskatu par iespējamu par šo lēmuma projektu balsot, jo es redzu, ka tas īstenībā neko neatrisina, izņemot vienīgi kārtības un tīrības jautājumu Rīgas pilsētas tirgos. Bet nav šā paša galvenā jautājuma, nav izrisināta problēma par to, kas tad galu galā ir tirgus īpašnieki Latvijā un kādi ir šo īpašnieku pienākumi.
Tātad faktiski, manuprāt, mēs esam ar šo lēmuma projektu kaut kur aizķēruši problēmu, it kā sākuši to risināt. Līdz Rīgai mēs esam tikuši, un patiesībā tas arī ir viss.
Es nepastāvu uz to, ka man ir taisnība. Es ļoti vērīgi klausījos, centos vispirms uzzināt, vai es neatradīšu atbildi uz saviem jautājumiem, sēdēdama šeit zālē un dzirdēdama visus iepriekšējos runātājus. Man jums jāsaka, kolēģi, es neatradu atbildi. Es neatradu atbildi uz to, vai tiešām Patērētāju savienībai ir tiesības sasaukt savu pilnvaroto sanāksmi un gluži vienkārši nobalsot, ka, lūk, ar šo brīdi tirgus tagad pieder viņiem un viņiem gar pašvaldību nav nekādas daļas. Pašvaldības intereses viņus nebūt neinteresē. Un tagad viņi aicinās visas Patērētāju biedrību savienības no visa rajona. Un tie nu tagad varēs tur tirgoties. Tāda ir patiesā situācija.
Sakarā ar to, ka es līdz šim neesmu dzirdējusi atbildi uz šiem jautājumiem, es laikam par šo lēmuma projektu tomēr balsot nevarēšu. Paldies, ka jūs mani uzklausījāt.
Priekšsēdētājs: Stepičeva kungs. Pēc tam – Preinberga kungs. Un vēl debatēs pierakstījies Kinnas kungs.
M.Stepičevs: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Saņemot šo lēmumu, es tomēr domāju, ka šis lēmums risinās galveno problēmu, kas pastāv šodien mums tirgū. Tā ir pircēju problēma un produktu realizētāju problēma. Bet diemžēl lēmums šīs problēmas risinājumu nedod. Es neredzu nevienu punktu, kas izmainītu pārdevēja vai preču realizētāja tiesības tirgū. Viņu tiesības tur ir minimālas. Viņu tiesības ir atnest savu preci. Precei tiks noteikta cena tirgū, ko noteiks mafiozās struktūras. Pēc tam pienāks reketieris, kurš pieprasīs zināmu summu, kas viņiem būs jāsamaksā dienas beigās. Ja to neizdarīs, tad viņam to būdu sadedzinās vai vispār visu preci izmētās pa tirgu. Tātad viņš tam arī samaksās. Un pircējs nopirks par tādu cenu, ko būs noteicis reketieris. Tāds stāvoklis pašreiz ir tirgū.
Ja šis lauksaimniecības produktu ražotājs gribēs savu preci pārdot ārpus tirgus, tad, lūk, šis lēmums liegs viņam to darīt. Viņu iedzīs atkal tajā pašā nesakārtotajā tirgū. Un par pašu tirgu šeit būtībā nekas nav teikts. Šeit tiek risinātas problēmas, kuras jārisina Ministru padomei, kuras jārisina pilsētai, pilsētas valdei. Mēs šodien uzņemamies visas šīs funkcijas, tai skaitā funkcijas, kuras būtībā ir jārisina arī šai komisijai, kas izstrādāja šo lēmuma projektu.
Es gribētu drusku paskatīties pa punktiem. Pirmie punkti lemj par Baltijas valstu pilsoņu tiesībām piedalīties tirgū. Protams, tas ir ļoti patīkami, bet šis jautājums, man liekas, jau atrisinājās. Mēs šeit pēdējās divas dienas dzirdam, ka sakarā ar vīzu ieviešanu šis jautājums jau daļēji zaudējis savu aktualitāti. Bet lai tas paliek. Nevienam tas netraucē. Un neko tas neizmainīs.
Bet tālāk – uzdot Ministru padomei. Man liekas, ka Ministru padomei viss ir uzdots. Ministru padomei tikai ir jārīkojas.
5.punkts. Atkal Ministru padomes punkts.
7.punkts. Par 7.punktu es jau vienreiz uzstājos. Es domāju, ka šis punkts ir aplams. Kamēr nebūs ieviesta kārtība tirgū, kamēr zemnieks pats uz to tirgu nebrauks, ar aizliegšanas metodēm nekas tur netiks panākts. Šīs aizlieguma metodes 50 gadus tika pielietotas ar roku izlaušanu, bet tas neko nav devis. Tā ka, rupji sakot, “šķaudīs” vienkārši uz šo punktu virsū. Un cilvēki pārdos. Man teica, ka 100 rubļus liks sodu. Neliks šo sodu 1000 rubļu.
Šodien turpat tajā rajonā aplaupa katru dienu pa diviem, trim dzīvokļiem. Un policija netiek ar to galā. Kur nu vēl tur kartupeļu pārdevējus dzenās! Piedodiet man, šādu spēku mums šodien nav. Un nav vajadzīgs. Ja jums vajag nodokli paņemt no tā pārdevēja, tad to var nokārtot citādā veidā. Viņš to nodokli var samaksāt savā ciematā. Tur varētu saņemt kādu biļeti, ka viņš ir apmaksājis. Un uz šīs biļetes pamata viņš varētu tirgoties. Tas ir pilnīgi atrisināms jautājums. Ne jau tādā veidā – ar roku izlaušanu – jālemj šis jautājums.
Man pilnīgi nav saprotams 8.punkts, kurā teikts, ka aizliegti jebkura veida pakalpojumi gājēju apakšzemes pārejās, dzelzceļa stacijās, autoostās, lidostas zālēs un tā tālāk, izņemot speciālās telpas. Piedodiet, šodien vairs mantu nesēju nebūs mūsu dzelzceļa stacijās? Tātad, kad es izkāpšu no vilciena, mantas man būs jānes uz muguras, jo neviens nedrīkstēs man šo pakalpojumu sniegt? Lūk, tirgus likums aizliedz sniegt šo pakalpojumu! Kāds sakars tirgum ar pakalpojumu, piedodiet? Ir visādi pakalpojumi. Varbūt man kurpei noplīsīs pazole, es arī nedrīkstēšu to darīt, jo tirgus likums man šo punktu aizliedz darīt. Tā taču ir aplamība! Jādomā, ko raksta. Es nezinu, kā to var pieņemt!
Tālāk. Mēs pēkšņi uzdosim tautas deputātu padomes arhitektūras pārvaldei. Kādēļ tai jāuzdod? Arhitektūras pārvaldei ir jāstrādā! Ja tā nestrādā, tā jālaiž vaļā. Pēkšņi mēs ar savu lēmumu uzdosim tai par pienākumu sākt strādāt no rītdienas! Ja jau nestrādāja līdz šim, tad nestrādās arī pēc mūsu lēmuma.
Tā ka, es domāju, šis lēmums būtībā neko nelemj, tas neko neizmainīs. Es aiziešu rīt uz to pašu tirdziņu, kas ir pie “Minskas”, es domāju, ka tur itin nekas nemainīsies ar šo lēmumu. Nekas. Tāpat uz kastēm pārdos jau norādītajā vietā, gaļu griezīs uz avīzes un nazi tīrīs pret kastes malu, kā nupat teica tas, kas uzstājās pirms manis. Un nekas nebūs, šis lēmums nemaina nekādu kārtību. Tad kādēļ vispār ir šis lēmums jāpieņem? Lai mēs pieņemtu lēmumu un lai skaitītos, ka mēs ar šo jautājumu esam nodarbojušies! Dārgie kungi, neko mēs neesam ar šo lēmumu panākuši. Vienkārši mēs aizsmērējam sev acis. Ja jau strādāt, tad strādāt un izstrādāt lēmumu, kas tiešām izmaina kārtību pašā tirgū. Un uz to mums ir jāiziet. Bet pieņemt lēmumu, kas nemaina kārtību tirgū, tikai it kā sadzen šajā nekārtīgajā tirgū pārdevējus... Es noteikti balsošu pret tādu lēmumu un aicinu balsot pret šādu lēmumu. Tas ir jāpiestrādā. Paldies.
Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, pēc tam – Kinnas kungs.
G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Godīgi sakot, man ir jāpiekrīt Karlsona kungam, ka ir kauns, ka šis lēmums ir aizkavējies, un vēl jo vairāk kauns, ka mums Augstākajā padomē ir jānodarbojas ar tādām lietām, ar kurām faktiski būtu jāstrādā atsevišķu rajonu kaut kāda zemāka līmeņa institūcijām, nevis Augstākajai padomei.
Un tomēr. Situācija ir tāda, kā Berķa kungs izstāstīja, un vēl dramatiskāka. Es skatos uz šiem jautājumiem faktiski būtībā tikai, kā saka, no sava skatu torņa. Tā ir veterinārā sanitārija un sanitārā higiēna. Un mani vairāk satrauc cits jautājums – kas notiks ar šiem būtībā nelegālajiem tirgiem, tas ir, Pļavniekos 100 m tālāk pie Tālavas veikala, puskilometru tālāk uz Deglava un Ilūkstes ielas stūra, tālāk ir “Minska”, “Tallina”. Tādus mēs varētu nosaukt Rīgā desmit un piecpadsmit. Būtībā šis lēmums par tirgiem ir pareizs. Pareizs ir šis lēmums. Un es nevaru piekrist Stepičeva kungam, ka 7.punkts būtu jāizņem ārā. Ir jāņem vērā šīs veterināri sanitārās un sanitāri higiēniskās normas. Tas ir viens no pašiem galvenajiem jautājumiem, par kuriem mums šeit jārunā, un tikai, izejot no šiem punktiem, mēs varam risināt tālāko.
Es gribu atgādināt, cienījamie kolēģi... Kad mēs runājām par robežapsardzības likumu, kad mēs runājām par Muitas kodeksu, man liekas, es biju vienīgais šajā zālē, kas centās iekļaut šajās struktūrās veterināro dienestu. Es brīdināju arī vēl pirms pāris nedēļām, ka mēs atrodamies uz bīstama sliekšņa. Un, lūk, 23.marta avīzīte, kur ir skaidri un gaiši pateikts, ka Latvijā ir ievazāts no šīs pašas Lietuvas cūku mēris. Cūku mēris nav ārstējams, bet palīdz tikai slimo dzīvnieku izkaušana un sadedzināšana. Tā ir ārkārtīgi bīstama un kontagioza slimība. Mums šīs robežas nav ciet.
Vēl vairāk. Sestdien televīzijā, man šķiet, jūs redzējāt, ka brāļi lietuvieši pa apvedceļiem centās mums “iesmērēt” apmēram 7 tonnas sprāgušu cūku gaļas. Kas tā par gaļu? Mēs zinām, ka cūku mēris tiek ievazāts no Polijas un no Lietuvas. Tātad jautājums par šā dienesta darbu tirgos man neizraisa šaubas. Tur strādā labi un zinoši speciālisti. Bet, lūk, šajos tirgos, kurus es minēju un kurus es vēl varētu minēt divkārt un trīskārt vairāk, jo es nevienu vārdu neesmu minējis par Pārdaugavu, tur arī ir tādi tirgi, un tur notiek, lūk, šī tirdzniecība, par ko mēs runājam. No mašīnām gaļa, olas, smirdoša gaļa no kastēm un tā tālāk, un tā tālāk.
Šis jautājums mani visvairāk satrauc, un tas kaut kādā veidā būtu jāiestrādā šajā lēmumā. Es piekrītu, ka tas varbūt nav šā lēmuma jautājums, bet katrā ziņā tas ir tas, par ko mums būtu jābūt satrauktiem.
Neaizmirsīsim, ka mēs neapzināmies... Tāpat kā ar noziegumiem, par kuriem ir runāts... Mani priekšlikumi nav pieņemti. Tikai tad, kad mēs paši savā ģimenē piedzīvojam nelaimi, mēs attopamies un saprotam, par ko ir runa. Tas pats ir arī ar šīm epizootijām, epidemioloģijām un alimentārajām toksikozēm – saindēšanās ar uzturu. Tās visas ir ārkārtīgi nopietnas lietas.
Es nevaru piekrist Albertiņas kundzei, ka šis lēmums attiecas tikai uz Rīgas tirgiem. Es, pavirši izskatot, saskaitīju piecus, sešus punktus, piecas, sešas vietas, kur ir minēta Latvija. Es neesmu īsti pārliecināts, vai mums tiešām visi Latvijas tirgi būtu jānodod šai “Turībai” jeb bijušajai Latvijas Patērētāju biedrību savienībai. Es zinu, ka tikpat labi Latvijā esošo pilsētu tirgus savā pārziņā labprāt pārņemtu pašvaldības. Dosim to iespēju, lai tās strādā! Varbūt tas būs vēl labāk nekā nodot šīs “Turības” jeb patērētāju biedrību pārziņā.
Kas attiecas uz Ogri, cienītā Albertiņas kundze, es varu atgādināt, ka tik tiešām ir grūtības jūsu pilsētā, bet es varu atgādināt arī to, ka zemnieki pārdod privātveikalos. Vienā ir sastopams ļoti labs un brīnišķīgs piens, otrā ir ne tikai fiziski netīrs piens, bet arī citoloģiski piesārņots, tas nozīmē, ka šim pienam piejaukts ar mastītu slimu govju piens. Un to mēs piedāvājam saviem bērniem dzert, dzeram paši un tā tālāk.
Tā ka, redziet, atkal mēs atduramies pret to pašu problēmu, kas tad īsti šo pienu pārbauda. Šajā sakarībā es gribētu apstāties pie 1.punkta. Pie pirmā varianta. Man šķiet, ka mēs varētu atstāt punktā frāzi, ka “atļauts tikai Baltijas valstu pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem”, bet ar mazu piebildi – “atkarībā no epizootiskās situācijas, ko nosaka Veterinārais departaments”. Un šobrīd šī situācija... Mēs nedrīkstam ļaut ievest cūkgaļu no Lietuvas.
Priekšsēdētājs: Vārds Kinnas kungam, es ceru, ka Kinnas kungs deviņās minūtēs iekļausies. Lūdzu.
J.Kinna: Es ieļaušos arī īsākā laikā. Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Mēs jau vairāk par mēnesi ap šo problēmu mīņājamies un praktiski netiekam no šīs problēmas nost. Manuprāt, pamatjautājums ir tas, ka mēs negribam, konsekventi negribam risināt īpašuma jautājumu, kam tad Latvijā tirgi pieder. Un Breša kungs piedāvā, ka mēs varētu neatzīt senos īpašumus vai arī, atzīstot senos īpašumus, veidot kaut kādu jaunu akciju sabiedrību. Es redzu, ka mums izeja vismaz Rīgā ir tikai viena – sākotnēji atzīt, ka visi Rīgas tirgi, kā tas ir vēsturiski un dokumentāli pierādīts, ir Rīgas pilsētas īpašums. Un pēc tam, kad mēs to esam atzinuši, mēs varam uzdot Rīgas pilsētas domei veidot uzņēmējsabiedrību šo tirgu apsaimniekošanai, jo pati dome jau neapsaimniekos to tirgu. Ir vajadzīga uzņēmējsabiedrība, kas šo tirgu apsaimniekos. Un tā ir tādā gadījumā, Breša kungs, jūsu minētā akciju sabiedrība, speciāls pašvaldības uzņēmums vai kāda cita uzņēmējdarbības forma.
Tomēr visas problēmas sakne ir tā, kas ir īpašnieks. Un ir galīgi aplam cerēt vai uzskatīt, ka īpašnieks ir Patērētāju biedrību savienība, kaut gan Breša kungs minēja nosaukumu “Turība”. Es līdz šim neesmu dzirdējis, par kādiem nopelniem Strautiņa kungs varētu būt aizņēmis šo seno nosaukumu, jo “Turības” jēdziens Latvijā ir pavisam kas cits nekā pašreizējais Patērētāju biedrību savienības jēdziens Latvijā.
Un tāpēc es ierosinu paturēt precīzi šādu formulējumu attiecībā uz Rīgas tirgiem un nodot visus Rīgas pilsētas teritorijā esošos tirgus Rīgas pilsētas īpašumā vai atzīt Rīgas pilsētas īpašuma tiesības uz visiem Rīgas pilsētas tirgiem.
Kas attiecas uz īpašumtiesībām pašvaldībās, šeit situācija ir neadekvāta. Ir tirgi, kurus ir uzcēlusi Patērētāju biedrību savienība par savu naudu, par saviem līdzekļiem. Tie nenoliedzami ir tās īpašums. Ir tirgi, kuri vienkārši ar Ministru padomes lēmumu ir nodoti bilancē Patērētāju biedrību savienībai tādā vai citā gadā. Šis mezgls ir jāatšķetina un jāatgriežas pie tās situācijas, kam tad īsti pieder katrs tirgus. Tikai pēc tam mēs varēsim atrisināt problēmu tālāk. Ir velti šobrīd no Augstākās padomes tribīnes kratīt pirkstu un teikt, ka nedrīkst nodarboties ar ielu tirdzniecību, nedrīkst to darīt vai nedrīkst to darīt. Ir jāatrisina, kam tirgus pieder, un tad visas kontrolējošās institūcijas var kontrolēt īpašnieku un prasīt no viņa likumu izpildi. Pašreiz nav no kā prasīt šo likumu un instrukciju, sanitāro noteikumu izpildi, izņemot varbūt to nabaga zemnieku, kurš, nespēdams citur realizēt savu produkciju, ir atļāvies kaut kādu ielas tirdzniecības veidu.
Es vēlreiz gribu atkārtot to momentu, ka mēs paši savā lēmumā par privatizāciju konceptuālajos balsojumos esam ierakstījuši frāzi, ka atrašanās bilancē nedod tiesības uz īpašumu.
Priekšsēdētājs: Vai Čepāņa kungs galavārdu četru minūšu laikā varētu teikt? Lūdzu.
A.Čepānis: Pateicos visiem kolēģiem par priekšlikumiem, par debatēm. Atbildot tiem, kas nav lasījuši šo lēmuma projektu un vienkārši kāpj tribīnē... Te man nav ko piebilst. Vai arī, ja kādā rajonā, piemēram, Ogres pašvaldība, tas ir, Patērētāju biedrību savienība vai biedrība, lemj par īpašumu, kas tai nepieder, tad tā jau ir Ogres pašvaldības problēma. Te gluži vienkārši nav nekādas vajadzības atbildēt. Var tikai nožēlot, ka tā ir.
Bet, tā kā vakardien mēs nobalsojām, ka apspriežam izteikto koncepciju par šo jautājumu 229.dokumentā, tad man ir priekšlikums balsot par šo lēmuma projektu pa punktiem. Ir saņemti rakstiski priekšlikumi, tiesa gan, tie nav izdalīti deputātiem. No deputāta Breša, nupat no deputāta Preinberga ir rakstisks priekšlikums un viens arī no Limbažu rajona pašvaldības. Ja mēs varētu nolemt, ka šos priekšlikumus nepavairojam, tad es domāju, ka varētu balsot par 229.dokumentā izklāstītajām nostādnēm jautājumā par kārtību Latvijas tirgos, ņemot vērā to, ko deputāti vakar un šodien sakarā ar šo lēmuma projekta apspriešanu ir izteikuši.
Priekšsēdētājs: Paldies. Čepāņa kungs, mums ir tagad pārtraukums. Pārtraukuma laikā varētu šos priekšlikumus pavairot. Es domāju, ka tas tomēr būtu pareizāk. Es lūgšu sekretariātu pavairot priekšlikumus. Pēc pārtraukuma mēs turpināsim apspriest lēmumu pa punktiem.
(Pārtraukums)
Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.
Priekšsēdētājs: Turpināsim darbu! Lūdzu Čepāņa kungu tribīnē. Sākam dokumenta Nr.229 apspriešanu pa punktiem.
A.Čepānis: 1.punkts, kolēģi, kā jau es vakar teicu, ietver sevī normu arī no 249.dokumenta 1.punkta. Tas ir Kiršteina kunga iesniegtais dokuments un skan tā kā tekstā – noteikt, sākot ar 1993.gada 1.aprīli, tāpēc ka palikusi ir praktiski nedēļa.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, tātad šeit, 1.punktā, ja nav iebildumu pret preambulu nevienam, ir tātad trīs varianti.
A.Čepānis: Komisija ierosina pirmo variantu.
Priekšsēdētājs: Komisija ierosina pirmo variantu. Vai kāds uzstāj uz balsošanu par otro un trešo variantu? Neviens. Tātad mēs varētu balsot tikai par pirmo variantu un otro un trešo variantu šobrīd atmest. Kad mēs nobalsosim par šo variantu, tad nobalsosim arī par Preinberga kunga papildinājumu, kas tagad tiek izdalīts.
Balsosim par 1.punktu darba grupas redakcijā. Datums – 1.aprīlis. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 35 – par, pret – nav, 4 – atturas. Tātad 1.punkts pieņemts šajā redakcijā.
A.Čepānis: Preinberga kunga variantu komisija uzskata par pieņemamu. Tas varētu būt pēc vārdiem “iedzīvotājiem” – “atkarībā no epizootiskās situācijas, ko nosaka valsts veterinārais departaments”. Nav nekādu iebildumu. Tāds papildinājums.
Priekšsēdētājs: Papildināt 1.punktu. 343.dokuments ir izdalīts tagad deputātiem un tur visi šie priekšlikumi, kas ir rakstīti, ir izdalīti. Tātad balsojam par Preinberga kunga priekšlikumu, ka Baltijas valstu pilsoņi tirgojas atkarībā no epizootiskās situācijas. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par – 36, pret – 1, atturas – 4. Tātad arī Preinberga kunga papildinājums ir pieņemts.
2.punkts.
A.Čepānis: Tas ir pats būtiskākais, jo skar, kā te vairāki deputāti minēja, jautājumu par to, kas tad būs galu galā tirgus nākamais saimnieks. Ja kādam ir radies priekšstats par to, ka Patērētāju biedrību savienība vai tagad Latvijas Centrālā savienība “Turība”, kas pagājušajā ceturtdienā tika atjaunota, tik strikti turas pie šā tirgus, tad tie kolēģi maldās. Tādas situācijas nav. Un es pat domāju, ka Patērētāju biedrība vai, pareizāk sakot, Latvijas Centrālā savienība “Turība”, šo tirgu atdodot kādam citam apsaimniekotājam, būs vairāk vinnētāja, bet šis jaunais apsaimniekotājs būs vairāk zaudētājs nekā ieguvējs. Taču tas ir mans personiskais viedoklis.
Jautājums ir saistīts arī ar Breša kunga priekšlikumu – uzdot kooperatīvajai sabiedrībai “Turība” līdz 1993.gada 1.jūlijam izveidot uz Rīgas Centrāltirgus īpašnieku bāzes akciju sabiedrību “Rīgas Centrāltirgus”. Kā jūs zināt, kolēģi, tad iepriekš 231.dokumentā, ko iesniedza Rīgas pilsētas dome, tā lūdza nodot Centrāltirgu Rīgas pilsētas īpašumā. Tur arī nevarētu būt nekādi iebildumi. Tāpēc mēs tomēr, vēlreiz apspriežoties nospriedām, ka šajā 229.dokumentā izklāstītajā 2.punktā tiek ietverts gan Breša kunga priekšlikums, gan Rīgas domes priekšlikums.
Ja jūs uzmanīgi izlasīsit, tad redzēsit, ka 2.punkts šādā redakcijā to nebūt neizslēdz. Tas skan šādi: “Uzdot pašvaldībām un...” Man ir priekšlikums tomēr saglabāt – “Latvijas Centrālajai savienībai “Turība” līdz 1993.gada...” Šeit es lieku priekšā – “līdz 25.aprīlim iesniegt Latvijas Republikas Augstākās padomes Tirdzniecības pakalpojumu komisijai...” – šos vārdus svītrot, jo vienam otram ir alerģija pret šo komisiju. Un rakstīt tā: “...iesniegt Latvijas Republikas Ministru padomei”. Latvijas pilsētu un apdzīvoto vietu tirgu pārvaldīšanas, apsaimniekošanas un izmantošanas priekšlikumus, kā arī mantisko pretenziju noregulēšanas kārtību.
Bez vārda “saskaņotas”. Tādēļ, kolēģi, es vēlreiz gribu akcentēt, ka šis punkts ietver gan Berķa kunga, gan Breša kunga, gan Rīgas domes izteiktos priekšlikumus.
Priekšsēdētājs: Čepāņa kungs, vai otrais variants ir vienkārši paplašināts? Tur ir citas ieinteresētas organizācijas. Tātad mēs balsosim par variantiem, ja deputāti to pieprasīs?
A.Čepānis: Jā, var arī rakstīt – “visas ieinteresētās” vai “citas ieinteresētās” organizācijas. Es domāju, jo vairāk būs domu un ideju, jo labāks būs šis Ministru padomes dokuments.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, pēc tam – Silāra kungs.
A.Berķis: Es domāju, ka tomēr vajadzētu palikt pie Patērētāju biedrību savienības, jo par “Turības” vārda paņemšanu vēl varētu būt gari disputi un strīdi. Sākumā, cik es zinu, Zinātnieku savienība, kas veidoja šo akciju sabiedrību “Turība”, to veidoja tieši kā Patērētāju biedrību savienībai alternatīvu organizāciju. Un es nezinu, cik tālu tur tas jautājums ir saskaņots un kā tas saskan ar šīm iecerēm un kā tas vispār “ies krastā”.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, lēmuma projektā nav minēts vārds “Turība”, tāpēc...
A.Berķis: Čepāņa kungs to ierosināja.
A.Čepānis: Es ierosināju to atbilstoši tam, kā tas ir tagad noteikts Centrālās patērētāju biedrību savienības padomes lēmumā. Atjaunot Latvijas Centrālo savienību “Turība”. Var rakstīt arī Patērētāju biedrību savienība, ja kādam ir alerģija pret vārdu “Turība”.
Priekšsēdētājs: Silāra kungs, tad – Kinnas kungs.
I.Silārs: Es tikai gribu norādīt, ka ne vienā, ne otrā gadījumā neatkarīgi no tā, kā mēs to nosauktu, Augstākā padome nav tiesīga tai neko uzdot. Augstākā padome sabiedriskai organizācijai neko nevar uzdot.
A.Čepānis: Varam, Silāra kungs, tam piekrist. Ja mēs uzrakstām vārdus – “pašvaldībām un citām ieinteresētajām organizācijām”. Tad, ja šī “Turība” vai savienība iesniegs, tā būs viņas iniciatīva. Ja neiesniegs, tad tā ir viņas problēma.
I.Silārs: Jebkurā gadījumā, arī tad, ja mēs ieliekam “citām”, mēs nevaram uzdot, ja nenosaucam to vārdā. Sabiedriskai organizācijai Augstākā padome neko nevar uzdot.
A.Čepānis: Es piekrītu. Silāra kungs, bet varu nosaukt desmitiem piemēru, ka mēs esam to jau sekmīgi darījuši.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs!
J.Kinna: Es piekrītu Čepāņa kungam, ka viņa redakcijā 2.punkts neizslēdz Rīgas pilsētas domes priekšlikumu un Lauksaimniecības komisijas priekšlikumu. Tāpēc es ierosinu tomēr šo jautājumu atrisināt tālāk, lai tiek uzrakstīts šādā redakcijā 2.punkts, kā lika priekšā Čepāņa kungs. Tomēr mums nav nekādas vajadzības kavēties ar Rīgas pilsētas tirgu atzīšanu par Rīgas pilsētas īpašumu. Tātad tas ir punkts 2.1. vai 3.
A.Čepānis: Es domāju, es vismaz līdz šim esmu bijis pārliecināts, ka Augstākā padome nevar risināt īpašuma vai tā piederības jautājumus. Īpašuma un tā piederības jautājumus var risināt Latvijas Republikas likumdošana, kurā šie jautājumi ir noregulēti.
J.Kinna: Es gribētu oponēt. Mums ir viens precedents, kurā ar lēmumu esam atzinuši draudzes, tātad juridiskās personas, par īpašuma pārmantotājām. Un šinī gadījumā mēs ar lēmumu atzīsim Rīgas pilsētas domi par Rīgas domes īpašuma pārmantotāju.
Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, es ierosinātu vienkārši varbūt papildināt ar palīgteikumu – “ņemot vērā īpašuma tiesības uz attiecīgajām teritorijām”, nenosaucot konkrēti.
J.Kinna: Piekrītam.
Priekšsēdētājs: Paldies.
A.Čepānis: Es neesmu konsultējies, bet domāju, ka arī mūsu komisija tam piekrīt.
Priekšsēdētājs: Felsa kungs.
A.Felss: Es arī gribēju runāt par šo īpašuma jautājumu. Manā skatījumā, pieņemamāk būtu tik tiešām atrisināt attiecībā uz Rīgas pilsētas teritorijā esošajiem tirgiem īpašuma tiesību personificēšanu attiecībā uz Rīgas domi vai uz tām institūcijām, kam tās varbūt sākotnēji ir piederējušas. Es neizslēdzu iespēju, ka varbūt kādam citam arī sākotnēji kāds tirgus placis ir bijis. Un pēc tam viņiem uzlikt par pienākumu to, ko mēs gribam atrunāt 229.dokumentā. Tātad organizēt šo akciju sabiedrību.
Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, tad – Karlsona kungs.
A.Plotnieks: Godātie kolēģi, es domāju par pretrunu, kuru šeit pamatoti izcēla, runājot par 2.punktu. Mēs nevaram uzdot sabiedriskajām organizācijām, ne tām, kuras mēs nosaucam, ne tām, par kurām mēs nenosaucot domājam. Tas juridiski ir vienlīdz nekorekti. Bet mēs varam šajā 2.punktiņā, saglabājot šeit visu, kas tur ir ierakstīts, to nedaudz pārgrozot, uzdot Ministru padomei līdz 25.aprīlim savākt un apkopot no pašvaldībām un Patērētāju biedrību savienības vai “Turības”, kuru nosaukumu kurš atzīst, tā ir deputātu lieta. Un līdz ar to šī pretruna būtu novērsta un punkts būtu visnotaļ korekts. Nekas nemainās. Tikai mēs uzdodam Ministru padomei veikt šo darbu.
Otrs priekšlikums šajā sakarībā ir par to, ka 2.punktā tomēr jāiekļauj jautājums par īpašumu. Parlaments, protams, var darīt visu. Tas var pasludināt rīt, ka visi Latvijas īpašnieki, visi Latvijas pilsoņi vai visi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji ir visu veikalos esošo mantu īpašnieki. Bet vai tāpēc veikalos saimniekojošie valsts uzņēmumi vai arī SIA, vai kāda persona atdos šo mantu, tas ir cits jautājums. Tāpēc tomēr civilizētās valstīs, ja mēs pie tādām sevi pieskaitām, īpašuma jautājumus risina tiesa. Tāpēc es aicinātu tomēr mūsu lēmumā šeit nerisināt jautājumus par īpašumu. Tas ir tiesas jautājums.
Priekšsēdētājs: Karlsona kungs.
J.Karlsons: Pilnīgi piekrītu tam, ka īpašuma jautājumu nevar atrisināt Augstākā padome un ka šinī 2.punktā ir uzdota pašvaldībām acīmredzot ne tikai visu šo pretenziju noregulēšanas kārtība, bet arī šo īpašumu. Te ir pilnīgi skaidri un gaiši pateikts, ka tas ir arī šo īpašuma tiesību un īpašumu sakārtošanas jautājums. Tātad, lai izveidotu šo akciju sabiedrību vai kaut ko citu, vispirms ir šis darbs jāizdara. Un tas šinī 2.punktā ir ļoti korekti pasvītrots. Negribētu tikai piekrist tam, ka to vajadzētu nodot Ministru padomei, jo Ministru padome nākamajā laika periodā to darbu noteikti neizdarīs. Tāpēc es tomēr gribētu palikt pie formulējuma – uzdot pašvaldībām vai uzdot Rīgas domei, kurai mēs varam uzdot to izdarīt un kura arī būs noteikti ieinteresēta šīs sabiedrības izveidošanā, jo ar savu īpašuma daļu piedalīsies šīs sabiedrības izveidošanā. Tātad es tomēr gribētu, lai uzdotu pašvaldībām. Un tālāk, kā jau Čepāņa kungs nolasīja, visi šie uzdevumi, ko nepieciešams veikt šīs sabiedrības izveidošanai.
Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, tad – Felsa kungs.
J.Kinna: Birkava kungs, es esmu spiests atsaukt savu piekrišanu tam, kā jūs pārformulējāt mūsu priekšlikumu, tā iemesla dēļ, ka mēs nekur vēl ar likumu vai ar lēmumu neesam atzinuši juridisko personu īpašuma tiesību pārmantojamību. Un taisni tāpat kā mēs rakstījām par draudzēm speciālu lēmumu, ir vajadzīgs šis punkts šajā lēmumā, kur runā par konkrētu īpašnieku un par konkrētu mantu.
Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, to jūs izdarījāt pareizi, jo vairāk tāpēc, ka 2.punktā ir tieši ierakstīts – “mantisko pretenziju noregulēšanas kārtība”. Līdz ar to Čepāņa kungam ir taisnība, jo mantisko pretenziju noregulēšanas kārtībā atrisina arī īpašuma jautājumus atbilstoši likumdošanai, Augstākajai padomei te neiejaucoties.
J.Kinna: Mantisko pretenziju noregulēšanas kārtību nav tiesīga izlemt Ministru padome. Atzīt vai neatzīt Rīgas pilsētas īpašumu, kas tai bija 1940.gadā, ir Augstākās padomes kompetencē. Mums nav likuma, kas paredz šo pārmantojamību.
A.Felss: Būtībā es gribēju runāt tieši par to pašu vēlreiz. Visādā ziņā mani izbrīnīja šīs konsekvences. Kamēr bija runa par bijušajiem īpašniekiem, visi ar lielu “urrā” bija gatavi visu atdot. Tagad, kad runa ir par pašvaldību, mēs izvairāmies. Budžetu apspriežot, mēs entos punktus šeit pēc uzskaitījuma pārkāpām, un motivācija bija tāda – Augstākā padome var visu. Visu varējām atrisināt. Tiklīdz lietas skar saimniecisko pusi, tā tūlīt mums rodas problēmas. Es cienījamo juristu konsekvences tad nesaprotu šajā jautājumā.
Priekšsēdētājs: Felsa kungs! Šeit nav runas par jautājuma izlemšanu pēc būtības, bet par juridisko formu, kādā mēs jautājumu atrisinām. Manuprāt, tas lēmumā nav visai precīzi izdarīts. Bet arī neviens no priekšlikumiem, ieskaitot manu, to neatrisina pietiekami precīzi. Tādēļ šobrīd mēs varētu vienkārši izlemt jautājumu tā, kā tas ir noformulēts. Kam uzdot, ko izlemt, ieskaitot jautājumu arī par zemes, par teritorijas piederības lietām. Bet man nav gatava formulējuma. Tādēļ man ir ļoti grūti šobrīd to likt uz balsošanu. Kaut gan es to gribētu izdarīt tūdaļ.
Lūdzu, Berķa kungs!
A.Berķis: Bet, ja mēs sakām tā – “uzdot pašvaldībām, pieaicinot visas ieinteresētās organizācijas”, un tā tālāk – “līdz 15.aprīlim...”
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Alkšņa kungs!
L.Alksnis: Cienījamie kolēģi! Es gribēju vienu mazu uzziņu jums sniegt. Gribu pateikt, ka šodien darbojas mūsu pieņemtais likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Ar šo likumu mēs esam pateikuši, ka savas zemes īpašuma tiesības ir tiesiskas atjaunot arī juridiskas personas, to skaitā arī pašvaldības un arī valsts ir juridiskā persona. Un šajā brīdī un šajā laikā šis process notiek. Šie zemes īpašumi tiek, kā saka, atjaunoti arī šīm institūcijām, to skaitā arī pašvaldībām. Tā ka es gribu teikt, ka attiecībā uz zemi mums likums darbojas.
Protams, Kinna pareizi pateica, ka mums šodien nav likuma, ar kuru mēs atdodam ēkas un būves atpakaļ bijušajiem īpašniekiem, to skaitā arī juridiskajām personām. Protams, tas ir jautājums, kas mums būtu jāatrisina šajā sastāvā. Bet varbūt to izdarīs mūsu kolēģi nākamajā Saeimā?
Tā ka es lūdzu šajā brīdī nejaukt šos terminus. Šeit nav galīgs vakuums mūsu likumdošanā. Un es domāju, ka būtu vērā ņemams Plotnieka kunga priekšlikums – šo uzdevumu uzdot izpildīt mūsu valdībai, Ministru padomei. Tādā kārtā, es domāju, mēs varētu aiziet no šīm kolīzijām projām. Nu, es nezinu... tad balsosim.
Priekšsēdētājs: Čepānes kundze!
I.Čepāne: Es izsaku lielu paldies Alkšņa kungam, jo tik tiešām es domāju, ka viņš arī pārliecināja Kinnas kungu, ka likumā par zemes reformu pilsētās ir paredzēts: ja šai pašvaldībai kādreiz ir piederējis tirgus, tad likumā noteiktajā kārtībā šīs zemes īpašumtiesības tiks atjaunotas. Ne jau Augstākajai padomei, kura gan var visu, tas ir jādara ar savu lēmumu. Tas ir jādara attiecīgajām institūcijām, nevis Augstākajai padomei. Kas būs, ja tagad nāks visas pašvaldības prasīt Augstākajā padomē atjaunot īpašumtiesības uz agrāk sev piederējušiem mežiem un citām zemēm!
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, varbūt mēs varam balsot par šādu redakciju. Tātad šeit ir rakstīts: “uzdot pašvaldībām”. Ņemot vērā Silāra kunga iebildumu, ka sabiedriskai organizācijai mēs nevaram neko uzdot, svītrot no šejienes “Patērētāju biedrību savienību” un pieņemt Berķa kunga priekšlikumu: “Uzdot pašvaldībām, pieaicinot citas ieinteresētās organizācijas un juridiskās personas, līdz 1993.gada 25.aprīlim iesniegt Ministru padomei saskaņotus Latvijas pilsētu un apdzīvoto vietu tirgu pārvaldīšanas, apsaimniekošanas un izmantošanas priekšlikumus, kā arī mantisko pretenziju noregulēšanas kārtību.”
Tā kā Kinnas kungs noņēma (un es viņam arī piekrītu) manu piebildi, ka “ņemot vērā tiesības uz īpašumu attiecīgajās teritorijās”, tad tas lai risinās atbilstoši likumam par pilsētu zemi. Nav iebildumu pret šādu formulējumu?
A.Čepānis: Nav, Birkava kungs, jo, kā redzat, te ir arī jau viens priekšlikums no Limbažu rajona, un tas tad arī ir viens no priekšlikumiem, kas varētu tikt pēc tam ievērots.
Priekšsēdētājs: Balsosim par šādu redakciju. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par – 41, pret – nav, atturas – 6.
3.punkts.
A.Čepānis: Pie 3.punkta nav nekādu papildinājumu. Man ir lūgums atbalstīt Latgales priekšpilsētas...
Priekšsēdētājs: Vai kāds no deputātiem pieprasa balsojumu par šo punktu? Nē. Paldies.
A.Čepānis: 4.punktā, kolēģi, man ir lūgums. Tā kā mēs iepriekšējā 2.punktā ierakstījām 25.aprīli, tad pie teksta 4.punktā vajag mainīt datumu un ierakstīt 1.jūniju, jo tie jautājumi risināsies secīgi.
Priekšsēdētājs: Vai kādam no deputātiem ir iebildumi? Es atvainojos, es acīmredzot nedzirdēju saucienu no vietas... Mēs atgriežamies pie 3.punkta.
A.Čepānis: Jā, paldies, kolēģi, tur arī ir jānosaka cits termiņš.
Priekšsēdētājs: Alkšņa kungs.
L.Alksnis: Godātie kolēģi, īsti juridiski, manuprāt, nebūs pareizi rakstīt šādu normu, ka mēs uzdodam veikt zemes piešķiršanu Latgales priekšpilsētas tautas deputātu padomei, lai palielinātu tur tādu vai citu objektu. Mums ir jāsaprot, ka reformas rezultātā šīs attiecības ir izmainījušās, un tad, kad mēs nonākam pie zemes īpašumiem, diemžēl arī pašvaldība vairs nebūs tiesiska rīkoties ar tādiem zemes īpašumiem, kuri būs atjaunojuši savas īpašuma tiesības un varēs veikt šādu teritoriju piešķiršanu tam vai citam nolūkam. Arī ierādīt nevar...
Tā ka es domāju, ka šeit vajadzētu padomāt par redakciju. Vārdu sakot, izskatīt jautājumu par šā tirgus paplašināšanas iespēju. Tas būtu juridiski korektāk. Šinī gadījumā pašvaldībai būtu jāiet un konkrēti jāskatās, ja šis zemes gabals pieder, teiksim, fiziskai personai, kura ir atjaunojusi savas īpašumtiesības, nu tad ar viņu jārunā, jo pēc Civillikuma taču īpašnieks pateiks, vai ir ar mieru iznomāt vai kā citādi, varbūt pat pārdot attiecīgu daļu pašvaldībai. Bet, ierakstīt šādu normu...
Tā mēs varējām rīkoties tajā laikā, kad visa zeme bija valsts īpašums. Mēs tad ar to, lūk, šādā veidā rīkojāmies, piešķirot tam vai citam attiecīgu zemes gabalu lietošanā. Tā ka korektāk būtu uzrakstīt: “izskatīt jautājumu par attiecīgā tirgus laukuma paplašināšanas iespēju”.
A.Čepānis: Paldies, Alkšņa kungs! Es divas piezīmes gribu teikt. Ja mēs ierakstītu – “iespēju izskatīt”, tad manā praksē 95 procentos gadījumu izskata gan, bet atsaka. Izskatīt viņi izskatīs. Es būtu ieinteresēts un visa Rīgas sabiedrība, lai šo jautājumu atrisinātu. Ja mēs Augstākajā padomē esam to pacēluši, tad es tādēļ speciāli gribēju šo normu ierakstīt tieši šādā nepārprotamā veidā. Pie tam, Alkšņa kungs, runa ir par to zemes gabalu, kas vēl nesenā pagātnē piederēja krievu armijas karaspēka daļai, tātad reāls zemes gabals šajā teritorijā ir. Uz to pretendēja daļēji Aizsardzības ministrija, kurai lielākā daļa no tā zemes gabala tiek tagad atgriezta, kā es zinu, pēc Ministru padomes viedokļa. Bet šie pusotra hektāri būs dikti vajadzīgi.
L.Alksnis: Es visam tam esmu ar mieru piekrist, bet es domāju, ka šeit mēs nevaram šo jautājumu izšķirt, tas jāskata zemes komisijā, pašvaldībā, vai tur nav pieteicies bijušais īpašnieks, varbūt viņa pieprasījums vēl nav izskatīts... Es neesmu pret to, var būt, ka viss tā patiešām būs. Var būt, ka tas arī ir pašvaldībai piederošs zemes gabals līdz 1940.gadam. Tad jau jautājumu nekādu nevarētu būt.
Priekšsēdētājs: Alkšņa kungs, šis jautājums, manuprāt, ir atrisināms ļoti vienkārši, proti, svītrojot vienkārši Sadovņikova ielu 9. Jo tie 15 tūkstoši kvadrātmetru ir jāpiešķir, bet jautājums par to, vai tie tiek piešķirti tieši šajā vietā, tiešām būtu izlemjams, ņemot vērā īpašnieka tiesības vai arī pielietojot likumu par atsavināšanu, ja tas tiešām ir sabiedriski vajadzīgs.
Felsa kungs, lūdzu!
A.Felss: Man jautājums sakarā gan ar šo 3., gan arī ar 4.punktu kontekstā. Es saprotu, ka Sadovņikova iela 9 ir kaut kas pavisam jauns. Nav runas par veco Rūpniecības preču tirgus teritoriju nekādā ziņā, ja? Es pareizi saprotu?
A.Čepānis: Jā, tā ir cita teritorija. Blakus, bet cita.
A.Felss: Tātad, šeit neviens no šiem punktiem... vai arī es maldos... 4.punktā ir runa par labiekārtošanas un paplašināšanas darbiem. Vai tas būtu attiecināms uz šo Sadovņikova ielu 9 vai uz Rūpniecības preču tirgu?
A.Čepānis: Uz jebkuru 15 tūkstošu kvadrātmetru teritoriju tas ir attiecināms. Tā var būt gan Rumbulā, gan Sadovņikova ielā.
A.Felss: Tādā gadījumā man ir jautājums. Kādā statusā un kas attiecināms uz pašreizējo Rūpniecības preču tirgus teritoriju?
A.Čepānis: Par Rūpniecības preču tirgus teritoriju es vakar, Felsa kungs, jau vienreiz jums paskaidroju, ka ir paredzēts šo tirgu likvidēt tādēļ, ka tas jau praktiski trīs gadus normāli nestrādā, un tagadējā Rūpniecības preču tirgus teritorijā iztaisīt civilizētu autostāvvietu visa Centrāltirgus vajadzībām.
A.Felss: Skaidrs. Paldies. Bet tur, manā skatījumā, varētu arī tirdzniecību paplašināt. Arī nebūtu slikts variants.
A.Čepānis: Ja pašvaldība, Felsa kungs, uzskatīs, ka autostāvvietu... šis jautājums saskan ar Policijas departamenta domām, un mēs tam arī piekrītam, ka tas ir ļoti nobriedis un sasāpējis. Rūpniecības preču tirgus vietā nebūs stāvvieta, bet būs paplašināta tirgus teritorija, nekādu problēmu nav.
Priekšsēdētājs: Alkšņa kungs.
L.Alksnis: Godātie kolēģi, šeit ir vēl viena neprecizitāte, kas mums būtu jāievēro. Ministru padome nevar piešķirt šo zemi, šo zemi var piešķirt tikai attiecīgā pašvaldība. Tā būtu Rīgas dome vai arī saskaņā ar savstarpējo vienošanos tā varētu būt Latgales priekšpilsētas pašvaldība.
A.Čepānis: Alkšņa kungs, Latgales priekšpilsētas padomes lēmums par šo teritoriju jau ir.
L.Alksnis: Tad kas ir par jautājumu? Kādēļ mums vēl ir jāraksta šajā lēmumā šis punkts, ja jau reiz ir šis lēmums?
A.Čepānis: Ir zināmas domstarpības ar Aizsardzības ministriju šajā jautājumā.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, es ierosinātu nobalsot par šo punktu principā, ļaujot Čepāņa kungam un Juridiskajai pārvaldei precīzi pieslīpēt lēmuma projekta normu atbilstību likumam, jo kopumā mēs balsosim par to otrdien. Nav iebildumu pret šādu variantu? Tātad, lūdzu, balsosim par 3.punktu, datumu mainot uz 25.aprīli. Tūdaļ pēc brīvdienām. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par – 49, pret – nav, atturas – 5.
4.punkts.
A.Čepānis: Kolēģi, ir lūgums 4.punktā mainīt tikai datumu un ierakstīt 1.jūniju. Kā jau es teicu, tas ies secīgi.
Priekšsēdētājs: Vai nepieciešams balsot? Nē. Paldies. 5.punkts.
A.Čepānis: 5.punktā atkal tāpat, tikai ierakstīt citu datumu – 1.jūniju.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Stepičeva kungs!
M.Stepičevs: Čepāņa kungs, vai jūs domājat, ka beidzas šis punkts ar vārdiem iekavās – “kioskos, novietnēs un tamlīdzīgi”? Ja mēs atstājam šādu formulējumu, tad var būt divas kastes un saulessargs, un viss ir kārtībā. Varbūt vajadzētu svītrot “kioskos, novietnēs un tamlīdzīgi”, jo te ir teikts – “iekārtotos stacionāros punktos”? Ar to tad viss ir izteikts.
A.Čepānis: Varam tā darīt. Mēs tikai gribējām mazliet precizēt, ko mēs ar to domājam. Ja uzskatāt, ka tas ir lieki, tad nav iebildumu.
Priekšsēdētājs: Tātad 5.punktā tiek mainīts datums – 1.jūnijs un svītroti vārdi “kioskos, novietnēs”. Balsosim par šādu redakciju ar izmaiņām. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 44– par, pret – nav, atturas – 4.
6.punkts.
A.Čepānis: Bez izmaiņām.
Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir? Lūdzu, Preinberga kungs!
G.Preinbergs: Ja es drīkstētu redakcionālas dabas labojumu.
Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!
G.Preinbergs: Tas ir 6.punktā un attiecas arī uz 10.punktu. Teikumiņā “Tirdzniecības kārtība citu republikas pilsētu...” man būtu priekšlikums: “republikas citu pilsētu” vai arī vispār vārdiņu “republikas” svītrot ārā, jo virsrakstā jau ir par Latviju. Šeit kaut kā iznāk, ka citu republiku...
A.Čepānis: Tātad bez vārda “citu”.
G.Preinbergs: Jā, vai arī vispār to “republiku” svītrot ārā, jo virsrakstā jau tas ir.
I.Silārs: Bez vārda “republikas”.
A.Čepānis: Tātad: “Tirdzniecības kārtību pilsētu un apdzīvoto vietu pastāvīgi darbojošos tirgos...”
G.Preinbergs: Jā.
Priekšsēdētājs: Tas pats attiecas arī uz 10.punktu. Paldies.
Lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Redziet, te ir drusku sarežģītāka tā lieta. Kā es redzu, tad 6.punkts ir pakārtots 5., jo 5.punktā ir runa par Rīgu, un tādēļ te ir ielikts “citu pilsētu”. Tādēļ, manuprāt, būtu jāsvītro tikai vārds “republikas”, turklāt 6. nevajadzētu izdalīt kā atsevišķu punktu, bet gan kā 5.punkta otro daļu. Jo tādēļ tas tā ir, tādēļ ir šī atruna – tās “citas”. Pirmajā bija par Rīgu runāts, un šī daļa ir par pārējām, kas neskar Rīgu. Tādēļ es domāju, ka tas iederas tieši 5.punktā kā otrā daļa. Un pārējos tātad sanumurēt.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs!
J.Kinna: 6.punkta redakcija dod pilnas iespējas pašvaldībai un tirgus apsaimniekotājiem noteikt visu, kas saistās ar tirdzniecības kārtību. Bet ir taču vēl, Čepāņa kungs, tirdzniecības noteikumi un citi likumdošanas akti, kas ir obligāti gan pašvaldībai, gan tirgus apsaimniekotājiem!
A.Čepānis: Neredzu, Kinnas kungs, te pretrunu. Pareizi, ir tādi. Bet tie nav pretrunā ar šo nostādni.
Priekšsēdētājs: Likumi turpina darboties... Paldies. Godātie kolēģi, vai nav iebildumu, ka mēs apvienojam 5. un 6.punktu, izdarot attiecīgas redakcionālas izmaiņas un tālāk numerāciju mainot? Balsot nav nepieciešams.
A.Čepānis: Tad pie 7.punkta. Nav pavairots, bet ir priekšlikums teikuma beigās iestrādāt Preinberga kunga vakar izteikto prasību. Tātad: “tirdzniecību reglamentējošo un veterināri sanitāro citu normatīvo aktu prasības”. Pārējais bez izmaiņām.
Priekšsēdētājs: 7.pantā papildinājums un – “veterināri sanitārajām”.
A.Čepānis: Jā. Tagad tas būs kā 6.punkts.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Stepičeva kungs!
M.Stepičevs: Tā pēdīgi mēs nonācām pie aizlieguma punktiem. Redzot, ka šeit ir izdarītas izmaiņas, ka Preinberga kungs ir izdarījis izmaiņas, negribētos šos punktus pilnīgi noraidīt, bet principā es gribētu noraidīt. Varbūt tas būtu nereāli, bet es domāju, ka varētu svītrot šo daļu. Es jums nolasīšu: “Aizliegt juridiskām, fiziskām personām visa veida ielu tirdzniecību...” Un tālāk svītrot: “transporta līdzekļiem pilsētās”. To izmest ārā un turpināt: “...izņemot tirdzniecību tirgus teritorijā”.
Tad mēs noņemtu šo neskaidrību, jo šeit ir pretrunas ar to, ko teica Preinbergs, ka mēs, lūk, varot sprāgušas cūkas pārdot. Protams, to mēs negribētu darīt, bet tajā pašā laikā mēs negribētu arī kartupeļus pārdot. Bet, ja mēs izņemtu šo daļu, tad, man liekas, mēs šo jautājumu daļēji jau atrisinātu un noņemtu to galveno spriedzi, pretrunu šajā punktā.
A.Čepānis: Stepičeva kungs, vakardien es jau mēģināju paskaidrot, ka šī norma nebūt neaizliedz zemniekiem vai kādām citām fiziskajām vai juridiskajām personām tirgoties ar saknēm, kartupeļiem un dārzeņiem no transporta līdzekļiem. Šeit ir rakstīts, ka pašvaldības... Katra rajona pašvaldība var pati noteikt, kurā rajona vietā, pagalmā, vai kur to var darīt. Tā norma te ir iestrādāta. Tā nav pretrunā un nebūt nesamazina zemnieku un pašvaldību iniciatīvu. Bet, ja kolēģis uzstāj, tad...
Priekšsēdētājs: Stepičeva kungs uzstāj uz balsošanu?
M.Stepičevs: Es domāju, ka, svītrojot ārā, mēs tomēr nevis ar vārdiem, bet tiešām šo punktu padarītu saprotamāku.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs!
G.Preinbergs: Man šķiet, ka neko nevajadzētu mainīt, jo Čepāņa kungs jau ļoti precīzi izteicās, ka te pretrunu nav nekādu. Bet, ja mēs vēl ierakstīsim, tad tas pats notiks gan ar kartupeļiem, gan ar šīm cūkām un tā tālāk. Jūs saprotat. Tā būs atvērta spraudziņa, lūk, šīm visām neizdarībām, par ko mēs te tik daudz runājam.
Priekšsēdētājs: Stepičeva kungam ir tiesības pieprasīt balsojumu, tādēļ lieku uz balsošanu šo vārdu svītrošanu: “un tirdzniecību no transporta līdzekļiem pilsētās (apdzīvotajās vietās)”. Tā, Stepičeva kungs? Lūdzu balsot par šo vārdu svītrošanu. Viena balss “pret” papildus. Arī Teikmaņa balss “pret”. Rezultāts: par – 14, pret – 16, atturas – 13. Paliek šis pats.
Tagad balsosim par pantu kopumā ar Preinberga kunga papildinājumu – “veterināri sanitāro”. Viena balss papildus “par”. Un viena balss “pret” papildus. Rezultāts: par – 38, pret – 4, atturas – 6. Pieņemts šajā redakcijā.
8.pants.
A.Čepānis: Tagad tas jau iznāk mums, kolēģi, 7. Ir priekšlikums, lai noņemtu visas domstarpības te par kaut kādu pakalpojumu sniegšanu tuneļos, izsvītrot otrajā rindiņā vārdus: “un sadzīves pakalpojumu sniegšanu”. Tātad paliek tekstā šādi: “Aizliegt juridiskajām un fiziskajām personām visa veida tirdzniecību tuneļos, gājēju apakšzemes pārejās un tā tālāk.” Tirdzniecība ar avīzēm arī ir tirdzniecība. Šeit vienu otru mulsināja tie pakalpojumi tuneļos. Te runāja Stepičeva kungs par čemodānu pārvietošanu. Tiesa, tas arī ir pakalpojums. Ja viņam ir bail no tā, ka viņam tur nestums čemodānu vai piedāvās kādus intīmus pakalpojumus, tad mēs esam ar mieru izstrīpot šo.
Priekšsēdētājs: Čepāņa kungs, es gribētu precizēt. Vai tas attiecas arī uz panta nobeigumu, kur ir vārdi: “kas paredzētas tirdzniecībai un pakalpojumu sniegšanai”?
A.Čepānis: Jā, tas attiecas arī uz punkta nobeigumu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Teikmaņa kungs!
A.Teikmanis: Man nav tomēr īsti skaidrs, kas notiks ar tiem, kas tirgosies?
A.Čepānis: Teikmaņa kungs, šī norma ir iestrādāta lēmuma projekta pēdējā punktā. Kā jau es vakar teicu, ka ir pagājušajā gadā pieņemts Ministru padomes lēmums Nr.357 par ielu tirdzniecību. Lēmums ir labs un reglamentē, bet nav šā lēmuma realizācijas mehānisma. Ja par šā dokumenta, 229.dokumenta, pēdējo punktu mēs nobalsosim, tad Likumdošanas jautājumu komisija divu nedēļu laikā, tā mēs vismaz domājam, varētu iedot Iekšlietu ministrijas departamentiem, municipālajām policijām un arī jums kā Domei un rajonu pašvaldībām šā Ministru padomes lēmuma realizācijas mehānismu. Tad notiks tas, ko mēs paši nolemsim.
A.Teikmanis: Man tomēr nav skaidrs, kam ir vajadzīgi šie aizliegumi Augstākās padomes lēmumā? Ar Augstākās padomes lēmumu nedrīkst uzlikt nekādus pienākumus, par kuriem varētu būt paredzēta atbildība, jo atbildību var paredzēt tikai likumā.
A.Čepānis: Teikmaņa kungs, šis jautājums...
A.Teikmanis: Par pēdējo punktu es absolūti neiebilstu.
A.Čepānis: Teikmaņa kungs, šis jautājums par Latvijas tirgiem vispār nav Augstākās padomes kompetencē, bet ja jau mēs esam to pacēluši, tad vismaz mūsu komisija gribētu atrisināt to pēc iespējas plašāk un vispusīgāk. Tieši tādēļ mēs to esam ierakstījuši. Pareizi jūs sakāt, ka jānosaka atbildība par likuma vai lēmuma neievērošanu likumam, nevis Augstākajai padomei. Ja mēs par 12.punktu nobalsosim, es ceru, ka viss nostāsies savās vietās.
A.Teikmanis: Jā, bet tā kā nekādas sankcijas nav iespējamas par šā lēmuma nepildīšanu, tad tam principā nav nekādas jēgas.
Priekšsēdētājs: Balsosim par 8.pašreizējās numerācijas kārtībā esošo punktu ar svītrojumiem par pakalpojumiem. Viena balss “par” papildus, otra “pret”. Rezultāts: par – 38, pret – 2, atturas – 4. Pieņemts.
9.pants.
A.Čepānis: Tagad 8., kā ierakstīts lēmuma projektā. Ir tikai priekšlikums otrajā rindiņā ierakstīt 1.maiju un papildināt visu 8.punktu ar pēdējo teikumu, kas skanētu šādi: “Līdz minētās kārtības noteikšanai apturēt jaunu tirdzniecības vietu iekārtošanu Rīgas pilsētā.”
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Alkšņa kungs!
L.Alksnis: Godātie kolēģi, es lieku priekšā tagadējo 8. jeb bijušo 9., kā arī bijušo 10.punktu svītrot, jo šī kārtība jau ir noteikta. Un šī kārtība ir noteikta, kādā veidā jāsaskaņo šāda veida apbūve, kā arī visa cita veida apbūve pilsētās. Tā ir noteikta tā sauktajos pilsētas apbūves noteikumos. Tur ir noteikta ļoti stingra un strikta kārtība. Te mums nav jāizdomā šī kārtība vēlreiz. Pilsētā ir galvenā arhitekta dienests, ir galvenā mākslinieka dienests, katra sīkākā būve prasa šo saskaņojumu. Protams, jāpiekrīt šeit ir kolēģim Stepičevam, kas teica, ka varbūt šīs institūcijas nestrādā tā, kā vajadzētu strādāt, tāpēc mums šīs būves aug kā sēnes pēc lietus. Bet es domāju, ka mēs, ierakstot šos punktus, vienkārši sevi kompromitējam. Un Teikmaņa kungs pateiks, viņš pats ir apstiprinājis šos apbūves noteikumus, kuri ir spēkā, un tikai ir jāskatās, lai tie tiktu pildīti.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Teikmaņa kungs!
A.Teikmanis: Es ierosinātu vispār lēmumā svītrot šo punktu tāpēc, ka, pirmkārt, es gribētu teikt, ka tas ir dīvaini, ja Augstākā padome uzdod vienai kaut kādai pārvaldei kaut ko veikt, nevis kādai pašvaldībai, jo es saprotu, ka parlamentam būtu jākontaktējas ar pašvaldību, nevis ar atsevišķiem ierēdņiem. Tas ir, pirmkārt.
Otrkārt. Šāda kārtība ir jau noteikta. Un šo kārtību ir noteikusi Rīgas dome burtiski pirms trim mēnešiem. Ir pieņēmusi speciālu lēmumu par to, kādā kārtībā Rīgā tiek uzstādīti kioski un kādā kārtībā tiek nojaukti tie, kas ir nelikumīgi uzstādīti. Varbūt Čepāņa kungam tas vienkārši nebija zināms.
A.Čepānis: Man tas bija zināms, Teikmaņa kungs, tikai es labi redzu, ka gan pirms, gan pēc Rīgas domes lēmuma par šo jautājumu šīs būdas un tirdzniecības vietas kā vairojās, tā vairojas tagad.
A.Teikmanis: Tad es jums rīt uzrakstīšu atbildi, ka šī saistošā kārtība ir jau noteikta un ka jūs šā lēmuma punkta izpildes kontroli varat noņemt un norakstīt nost.
A.Čepānis: Paldies, Teikmaņa kungs, mēs varam izsvītrot šo punktu, nav nekādu problēmu. Man iebildumu personīgi nav, es domāju, ka arī mūsu komisijai nebūs.
A.Ulme: Nē, nē, nav jāstrīpo laukā.
A.Teikmanis: Tas pats attiecas arī uz 10.
Priekšsēdētājs: Teikmaņa kungs, lūdzu... Ulmes kungs runā.
A.Ulme: Obligāti nav jāstrīpo laukā. Es arī biju Rīgas pilsētas Vides aizsardzības komisijas sēdē, kur bija no visiem rajoniem. Respektīvi, šie kioski ceļas un ceļas. Tie ceļas tieši zaļajā zonā. Vieni saka, ka viņi pilsētās saskaņojuši, otri saka, ka saskaņojuši pašvaldībā. Runājot ar arhitektu, viņš saka, ka nav ne ar vienu saskaņots. Bet ceļas un ceļas šīs būdas.
Jāievēro, ka šajā situācijā ir visādi kukuļi un tādas lietas. Tiešām vajag apturēt, jo citādi tur tiešām tie būs jādedzina nost. Vajag apturēt šo kiosku celtniecību pilnīgi bez jēgas un bez mitas, jo nav kārtības pašlaik tur. Kad es prasīju komisijā, kāpēc viņu tur un tur ir uzcēluši, lai gan neviens nav atļāvis, bet viņi ir uzcēluši, un beigās visi ir atļāvuši. Jo, kad aizej pie tā tirgotāja un domā, vai dedzināt to būdu nost vai ne, viņš parāda papīrus tomēr. Ej uz to centru, tur saka, ka nav atļauts. Viņam ir, tam nav. Ir jāpārtrauc, kamēr savedīs kārtībā. Ko dod Rīgas domes lēmums!
A.Čepānis: Ja es drīkstu atbildēt Ulmes kungam.
Priekšsēdētājs: Lūdzu.
A.Čepānis: Es esmu svēti pārliecināts, Ulmes kungs, ka, vai mēs šo ierakstīsim vai atstāsim, būdas celsies. No mūsu lēmumiem tāpat kā no Rīgas domes lēmumiem mušas nesprāgst.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Teikmaņa kungs!
A.Teikmanis: Es varu vienkārši informēt, kāda ir šī situācija likumdošanas jomā Rīgas pilsētā. Tātad Rīgas pilsēta jau pagājušajā gadā apstiprināja ielu tirdzniecības noteikumus, kur bija principiāla norma par to, ka visas ielu tirdzniecības atļaujas izsniedz rajonu valdes. Tās to joprojām sekmīgi arī dara.
Kas notiek uz ielām, jūs ļoti labi varat redzēt. Nekāda sīkāka reglamentācija par tiem, kas grib kaut ko uzstādīt un kā viņiem tas jādara, šīs normas neparedzēja. Motīvs bija tāds, ka rajonu valdes ir uz vietas un ka tām ir labāk redzams, kādas prasības ir nepieciešamas pret tiem, kas tirgojas.
Šī ideja ir izgāzusies visā pilnībā, šis galvenais motīvs. To, es domāju, visi var redzēt. Pašlaik ir noslēgts līgums par jaunu sīku ielu tirdzniecības noteikumu izstrādāšanu Rīgā. Tas būs gatavs orientējoši aprīļa mēneša laikā. Kas attiecas uz līdzšinējo kārtību, daļēji visas kiosku tirdzniecības vietas saskaņoja galvenais mākslinieks, bet pamatā atļaujas deva rajonu valdes. Pilsētas valde ir izsludinājusi konkursu par galveno mākslinieku, līdzšinējais mākslinieks Stirna ir atbrīvots no darba.
A.Čepānis: Es lieku priekšā balsot.
Priekšsēdētājs: Jā, izšķirsimies balsojot. Vispirms balsosim par 9.punkta svītrošanu. Rezultāts: Čepāņa kungs bija “pret”?
A.Čepānis: Jā.
Priekšsēdētājs: 21 ir par svītrošanu, 11 ir pret svītrošanu un atturas – 16. Pants netiek svītrots.
Lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Man, protams, ir ļoti žēl, ka mēs esam... Nu, labi, štrunts par to. Bet nākamais 9. jebkurā gadījumā... Tāpat kā mēs pārlikām iepriekšējo 6. par 5. otro daļu... Ja reiz tā ir nobalsots, tad šeit tāpat 9. faktiski ir 8.tagadējā punkta otrā daļa, kur atkal ir jāsvītro vārds “republikas”. Jo pirmais ir par Rīgas un otrais atkal par citu.
A.Čepānis: Jā, es piekrītu. Savā tekstā esmu jau to izdarījis, tur nav iebildumu.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, tātad es sapratu, ka mēs noņemam Galveno arhitektūras pārvaldi un atstājam... Mēs balsosim vēl par šo 9.punktu, par Rīgas pilsētas pašvaldību? Un datumu liekam 1.maiju? Čepāņa kungs, pareizi, ja?
A.Čepānis: Jā.
Priekšsēdētājs: Tātad balsosim par šo pantu šādā redakcijā. Rezultāts: par – 36,pret – 2, atturas – 1. Pants pieņemts.
10.panta svītrošana tagad.
A.Čepānis: Tad es saprotu, ka jā. Vai arī Silāra kungs ierosināja, es pareizi jūs sapratu, pievienot to tagadējam 8.pantam?
I.Silārs: Jā.
A.Čepānis: Jā.
Priekšsēdētājs: Jā, tas tika pieņemts. Balsošanas režīmu par 10.punkta svītrošanu! Mēs pagaidām balsojam par 9., Silāra kungs, tagad balsosim par 10.punkta svītrošanu pēc dokumentā esošās numerācijas. Viena balss papildus “pret”, divas balsis “pret” papildus. Rezultāts: par svītrošanu – 14, pret – 15, atturas – 10.
Tagad Silāra kunga ierosinājums ir – pievienot. Vai par to ir nepieciešams balsot? Nav nepieciešams. Vai nepieciešams balsot par šā panta redakciju? Neviens nepieprasa.
Tātad 11.pants pēc dokumentā esošās numerācijas. Lūdzu.
A.Čepānis: Ir priekšlikums to izteikt šādā tekstā: “Pašvaldībām un Latvijas Centrālajai savienībai “Turība”...” Tā kā mēs norunājām, ka to mēs nerakstām, tad paliek tikai: “pašvaldībām sadarbībā ar Iekšlietu ministrijas iestādēm, Zemessardzi nodrošināt šā lēmuma izpildi.”
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Paldies, tam visam piekrītu, tikai priekšā lūdzu vienu vārdiņu – “uzdot”.
A.Čepānis: Jā.
Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu, jo es jūs neredzu prožektoru gaismā.
A.Plotnieks: Godātie kolēģi, ja mēs nevēlamies šeit pievienot vēl varbūt arī plašāku formulu – “un bruņotajiem spēkiem”, tad es ierosinātu tomēr svītrot Zemessardzi, jo mēs tikko izskatījām jautājumu par Zemessardzi. Ja Zemessardzes uzdevums saskaņā ar šo likumu ir aizsargāt cilvēku dzīvību Latvijas valstī, tad nolikt zemessargus par satiksmes regulētājiem uz ielām un tirgos par novietņu ierādītājiem, jūs zināt, tā ir vienkārši visas šīs institūcijas profanācija. Tāpēc es ierosinu svītrot šeit vārdus “un Zemessardzi”.
Priekšsēdētājs: Silāra kungs, tad Teikmaņa kungs.
I.Silārs: Cienījamais Plotnieka kungs, man tomēr ir jāiebilst. Man ir lūgums iedziļināties likuma par Zemessardzi visās normās, kas konceptuāli jau ir nobalsotas. Šai Zemessardzei ir divas nozīmes: viena ir ikdienā un otra ir ārkārtējās situācijās. Un ikdienā tā ir paredzēta arī kā kārtības uzturētājs spēks. Ir īpaša norma, ka viņi pilda policijas funkcijas, policijai klāt neesot. Un tā ir faktiski pamatfunkcija visai Zemessardzei šobrīd Latvijā, proti, kārtības uzturēšana.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Teikmaņa kungs!
A.Teikmanis: Es ierosinu papildināt šo punktu, ierakstot tajā arī valsts kontroli un Drošības dienestu. Lūdzu nobalsot!
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Berķa kungs!
A.Berķis: Es uzskatu, ka Zemessardze noteikti jāatstāj kaut vai tāpēc, ka tā šobrīd no visām, manuprāt, ir visgrūtāk uzpērkamā.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, balsosim pēc kārtas! Pirmais ir Plotnieka kunga priekšlikums – svītrot Zemessardzi. Plotnieka kungs uztur šo balsojumu?
A.Čepānis: Par balsošanas motīviem.
Priekšsēdētājs: Lūdzu.
A.Čepānis: Kolēģi, mēs to ierakstījām šeit tādēļ, ka Zemessardze to jau praktiski dara. Un paldies, ka viņi to dara.
Priekšsēdētājs: Balsosim par vārdu “un Zemessardzi” svītrošanu. Viena balss papildus “pret”. Divas balsis papildus “pret”. Rezultāts: par – 15, pret – 41, atturas – 9. Netiek svītrots.
Balsosim par šā punktā papildināšanu ar “Valsts kontroli” un pēc tam – “Drošības dienestu”.
A.Čepānis: Par balsošanas motīviem.
Priekšsēdētājs: Lūdzu.
A.Čepānis: Es lūdzu vairāk neko te nerakstīt. Ja mēs gribēsim visus militāros formējumus sarakstīt, tad mums vēl trīs lappuses vajadzēs.
Priekšsēdētājs: Valsts kontrole gan nav militārs formējums. Lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Man atkal jālūdz, cienījamie kolēģi, atcerēties, kas ir likumā “Par Valsts kontroli” ierakstīts, pirms jūs balsojat par to.
Priekšsēdētājs: Tātad balsosim par lēmuma 11.punkta papildināšanu ar “Valsts kontroli”, kurai tiek uzdots arī nodrošināt šā lēmuma izpildi. Teikmaņa kunga balss “par”. Čepāņa kunga balss “pret”. Rezultāts: par – 25, pret – 16, atturas – 13. Nav pieņemts.
Par Drošības dienesta iesaistīšanu šajā lietā. Lūdzu balsošanas režīmu. Viena balss papildus “pret”. Viena – “par”. Rezultāts: par 25 – pret – 17, atturas – 16. Nav pieņemts.
Par 11.punktu redakcijā, ko ierosina darba grupa. Ar vārdiem “Zemessardzi”, bet bez vārdiem “Latvijas Patērētāju biedrību savienībai” un ar sākotnējo vārdiņu “uzdot”.
Lūdzu balsošanas režīmu. Par 11.pantu kopumā. Divas balsis papildus “par”. Teikmaņa kungs precizē. Viņš balso “pret”. Čepāņa kungs – “par”. Rezultāts: 38 – par, 4 – pret, atturas – 7. Pieņemts.
12.punkts.
A.Čepānis: Un pēdējais, kolēģi, kā jau es te vairākkārt skaidroju tekstā, 12. ir bez izmaiņām, bet es ļoti, ļoti visus lūgtu atbalstīt Likumdošanas jautājumu komisiju. Mēs faktiski jau esam iesnieguši šos priekšlikumus. Svarīgi ir tikai, lai tie tiktu tur pieņemti ar mūsu plenārsēdes lēmumu. Un tad, kā jau es teicu, būs arī šis realizācijas mehānisms un atbildība.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kugs!
A.Felss: Es uzturu spēkā alternatīvo variantu, mūsu komisijas piedāvāto variantu, jo tas ir nedaudz paplašinātāks. Čepāņa kunga dokumentā ir runa tikai par amatpersonām, bet mūsu variantā ir runa vispār ne tikai par amatpersonām, bet arī par tirgotājiem un tamlīdzīgi. Kad mēs gatavojām šo lēmuma projektu, es arī iepazinos ar to, kas tur ir rakstīts. Man jāteic, ka diemžēl tās normas ar sevišķu svaigumu neizcēlās. Tās būtu jāmaina.
A.Čepānis: Jā, Felsa kungs, es jums pilnīgi piekrītu. Bet, ja ir runa par pašlaik spēkā esošajām administratīvo pārkāpumu normām, tad tur tā sauktajiem pārmijniekiem (lai būtu valsts valodā, nevis “streločņikiem”) atbildība jau ir paredzēta. Bet amatpersonām šīs atbildības nav. Un tikai tāpēc mēs ierakstījām, ka bez tiem izpildītājiem ir vajadzīgas atbildības normas arī amatpersonām.
Priekšsēdētājs: Felsa kungs, likuma normas gan nav pārtikas produkti, tām ar svaigumu nevajadzētu izcelties. Bet man nepalika skaidrs, par ko lai balso? Kāds ir jūsu alternatīvais priekšlikums, kādā dokumentā, kāds numurs?
A.Felss: Tātad 297.
Priekšsēdētājs: 297.dokumenta 3.apakšpunkts. Jā.
A.Felss: Principā varbūt varētu arī piekrist tam, ko pašreiz Čepānes kundze saka priekšā, ka varētu arī rakstīt 12.punktā 229.dokumentā, ka ne tikai amatpersonām, bet arī personām, fiziskajām personām. Varbūt tas atrisina. Es domāju, ka, galīgo variantu sagatavojot, Čepāņa kungs varētu varbūt precizēt, tad nebūtu domstarpību.
Priekšsēdētājs: Vajag vienkārši svītrot vārdus “par amatpersonu”. Un priekšlikumus par administratīvās atbildības noteikšanu. Tā es saprotu, ja?
A.Felss: Likumdošanas jautājumu komisija, kas sagatavoja šos konkrētos priekšlikumus, varētu iestrādāt speciālu atbildību amatpersonām un fiziskajām personām, kas tirgojas, arī tādā izpratnē, lai nav tikai vienai kategorijai.
A.Čepānis: Jūs ierosināt svītrot par amatpersonu?
A.Felss: Nē, es neierosinu svītrot. Birkava kungs ierosina.
Priekšsēdētājs: Jā, es, godātie kolēģi. Vienkārši precizitātes labad. Stenogrammā ir fiksēts priekšlikums, ka administratīvā atbildība ir nepieciešama ne tikai amatpersonām, bet arī citām personām, fiziskajām personām. Lai lēmuma tekstā būtu precīzi formulēts, vārdi “par amatpersonu” ir vienkārši jāsvītro. Un tālāk nāk administratīvā atbildība. Likumdošanas jautājumu komisija atbilstoši rīkosies. Nav iebildumu pret šādu formulējumu? Arī Felsa kungam? Nē. Lūdzu, balsosim par... Alkšņa kungs vēl steidzas pie mikrofona.
L.Alksnis: Es gribētu ieteikt šā panta pēdējo divu vārdu vietā lietot vārdu “neievērošanu”. “Ievērošanas nodrošināšanas” vietā “neievērošanu”.
Priekšsēdētājs: Paldies, Alkšņa kungs! Tātad, par divām šīm piezīmēm. Balsosim par 12.punktu. Rezultāts: viena balss papildus “par”. Teikmaņa kungs ko saka? Atturas. Viena balss papildus “atturas”. 47 – par, pret – nav, 3 – atturas.
Tātad, Čepāņa kungs, lēmuma projekts atbilstoši šodienas balsojumiem tiek savests pilnīgā kārtībā, formulējumi precizēti kopā ar Juridisko pārvaldi, lai nebūtu pretrunu ar citiem likumiem. Un balsosim otrdien pulksten vienos.
Lūdzu, Kinnas kungs!
J.Kinna: Man tikai viens jautājums par tekstu kopumā. Varbūt Čepāņa kungs varētu apliecināt, ka es esmu pareizi sapratis, ka no visiem punktiem Latvijas Patērētāju biedrību savienība tiek svītrota?
A.Čepānis: Tā mēs nobalsojām.
J.Kinna: No visiem? Ja? Paldies.
Priekšsēdētājs: Paldies. Un paliek viens balsojums otrdien pulksten vienos.
Godātie kolēģi, nākamais darba kārtības jautājums “Par vienlīdzīgām iespējām priekšvēlēšanu aģitācijai televīzijā un radio”. Lūdzu...
A.Kiršteins: Par procedūru.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!
A.Kiršteins: Šeit es liktu priekšā, tā kā mēs esam izskatījuši arī šo 249.dokumentu, drusciņ citādā redakcijā. Tas ir atsevišķi. Redziet, ja mēs nenobalsojam vienos nākamnedēļ par šo priekšlikumu, tad tomēr procedūras kārtībā mēs varētu nobalsot arī par šā 249.dokumenta iekļaušanu, lai tas būtu atsevišķi uz balsošanu tādā gadījumā.
Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, tas taču vienreiz jau bija uz balsošanu. Pietrūka vienas balss, ja es pareizi atceros.
A.Kiršteins: Tas ir citāds tagad. Tas nebija šādā veidā nodrukāts. Un pietrūka manas balss.
Priekšsēdētājs: Bet tad taču mums ir jāsāk apspriešana no sākuma un visa procedūra jāturpina!
A.Kiršteins: Mēs taču nobalsojām, ka mēs to izskatīsim. Kāpēc tad jūs tagad ejat pie nākamā darba kārtības punkta?
Priekšsēdētājs: Tātad, godātie kolēģi, Kiršteina kungs ierosina sekojošo. Ja par dokumentu, ko ierosināja Čepāņa kungs, nākamo otrdien pulksten 13.00 netiek nobalsots, tad viņš grib, lai atkārtoti tiek balsots par viņa dokumentu.
A.Kiršteins: Ar nelielām gramatiskām izmaiņām.
Priekšsēdētājs: Vai kolēģiem nav pret to iebildumu? Nevienam nav iebildumu.
A.Kiršteins: Tad tas tiek iekļauts, ja?
Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad lēmuma projekts “Par vienlīdzīgām iespējām priekšvēlēšanu aģitācijai televīzijā un radio”. Es atvainojos, Plotnieka kungs! Lūdzu.
A.Plotnieks: Godātie deputāti, lūdzu savos dokumentos sameklēt dokumentu Nr.257! Iesākot savu ziņojumu, es izsaku cerību, ka, neraugoties uz to, ka šis jautājums nav mazāk sarežģīts un mazāk nopietns kā jautājums par Rīgas tirgiem, mēs tomēr sekmīgi panāksim konsensu šā dokumenta izvērtējumā un tā likteņa izlemšanā.
Tātad pirmais, uz ko mums ir jāatbild, iepazīstoties ar šo dokumentu, ir jautājums, vai vispār šāds akts ir nepieciešams. Katrā ziņā mēs esam jau dzirdējuši ne vienu vien argumentu par labu tam, ka brīva tirgus apstākļos viss notiek brīvi. Es gribētu teikt, ka Likumdošanas jautājumu komisija, kurā šis lēmuma projekts vairākkārt tika diskutēts un kura to šodien nodod jūsu izvērtējumam, ļoti uzmanīgi iepazinās ar praksi, kāda ir valstīs, kuras šodien pasaulē vairāk vai mazāk vērtē kā demokrātijas etalonu.
Šajās valstīs ir attiecīgi likumi, kas reglamentē priekšvēlēšanu norisi, reglamentē to ļoti detalizēti, pie tam garantē tādu situāciju, ka gan atsevišķiem kandidātiem, gan politiskajām partijām ir iespēja vienādā mērā piedāvāt vēlētājiem savu pozīciju, savu nostādni, savu programmu un piedalīties diskusijā uz vienādiem noteikumiem.
Šajā sakarībā es gribētu atgādināt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir spēkā īpaša likumu “Par komunikācijām” norma, kas reglamentē tieši šīs attiecības, kuras šodien būs mūsu diskusijas uzmanības centrā.
Gatavojot šo lēmuma projektu, mēs izmantojām sākotnējās izstrādnes, sākotnējo projektu, kura autors ir Gunārs Kusiņš. Mēs izmantojām arī tos materiālus, kurus iesniedza Latvijas radio un televīzijas vadība. Mēs ļoti uzmanīgi izdiskutējām priekšlikumus, kurus iesniedza Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija.
Šajā projektā, kas šodien ir jūsu rīcībā, tie pamatā ir ņemti vērā. Komentējot atsevišķas lēmuma normas, es īpaši atrunāšu tos gadījumus, kad tā vai citādi mēs vienu vai otru priekšlikumu tomēr bijām spiesti noraidīt.
Tātad, runājot par pirmo normu: “Personām, kas ir iesniegušas kandidātu sarakstus atbilstoši likuma prasībām, izsniedz izziņu par kandidātu sarakstu iesniegšanu.”
Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija ierosināja šo pirmo normu apvienot ar otro. Mēs tomēr to saglabājām, nedaudz rediģējot, lai būtu skaidrs katram šā procesa dalībniekam, kā šis process sākas. Tātad, kad tiek iesniegts kandidātu saraksts, tad arī rodas iespēja tūlīt uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citu sarakstu dalībniekiem piedalīties priekšvēlēšanu aģitācijā. Un šo iespēju apliecina attiecīgs dokuments.
Jautājums par to, kādas būs iespējas izmantot valsts televīzijas un valsts radio laiku. 2.punktā ir īpaši izdalīta tieši katra saraksta kandidāta iespēja izmantot valsts televīzijas un valsts radio laiku bez maksas.
Mums izraisījās sākotnēji domstarpības. Vai tirgus ekonomikas apstākļos nav visos gadījumos tomēr par to jāmaksā! Un tomēr. Ja mēs runājam par privātajām radio un televīzijas sabiedrībām, uzņēmējsabiedrībām, tad acīmredzot neviens nopirkto laiku, raidlaiku, par velti nevienam neatvēlēs.
Ja mēs runājam par valsts televīzijas un radio uzņēmumiem, tad tomēr, cik tas arī varbūt no ekonomiskā viedokļa nebūtu apšaubāmi, vismaz vienā parametrā mums jānodrošina visiem. Jo šobrīd ir skaidrs, ka būs saraksti ar ļoti lielu materiālo atbalstu un finansiālo nodrošinājumu un ka būs saraksti, kuriem šis nodrošinājums būs visai niecīgs. Jānodrošina visu sarakstu pārstāvjiem tomēr vienādas tiesības iepazīstināt ar šo televīzijas un radio uzņēmumu starpniecību vēlētājus ar savām programmām. Tāpēc arī mēs šeit saglabājām piedāvājumu, ka tas ir bez maksas.
Kā izmantot laiku priekšvēlēšanu aģitācijai? Par jautājumu arī tika vairākkārt diskutēts. Ja jūs uzmanīgi izlasīsit mūsu lēmuma projekta 3.punktu, tad jūs atradīsit šeit principu, ka tiek respektēti visi tajā vai citā sarakstā iekļautie kandidāti. Sākotnēji viņu griba ir tā, kas nosaka, uz kādiem noteikumiem viņi piedalās šajā informācijas spēlē. Ja viņi visi vēlas televīzijas ekrānā parādīties vienlaikus, kaut arī viņu būtu daudz, tā ir viņu brīva griba.
Ja viņi vienojas par to, ka deleģēs divus, trīs, piecus, desmit pārstāvjus, tā arī ir viņu brīva griba. Tātad šajā punktā ir iestrādāts tomēr maksimāli tāds demokrātisks princips, lai, neraugoties uz to, ka šodien mums ir jau esošie, kaut arī juridiski nefiksētie kandidāti, kuriem ir zināms politisks prestižs, un ir jaunas, uzlecošas zvaigznes, kuras spīdēs acīmredzot nākamajā parlamentā, tomēr visiem būtu vienādas iespējas sākt šo startu. Un viņu savstarpējās attiecības būs tās, kas noteiks, kā viņi to darīs.
Tālāk. Ja jūs uzmanīgi pavērosit 5. un 6.punktu, tad redzēsit, ka tie ļoti detalizēti nosaka, kādi laiki kādos vēlēšanu kampaņas posmos tiek atvēlēti visu sarakstu pārstāvjiem. Pie tam, mēs šeit ņēmām vērā Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisiju un nedaudz koriģējām laikus, lai panāktu zināmu atšķirību starp laika posmu, kas ir patālāk no vēlēšanu dienas, un to laika posmu, kas ir aizvien tuvāk un tuvāk vēlēšanu dienai. Lai šeit būtu zināma starpība starp laika budžetu, kas tiek atvēlēts viena nosaukuma kandidātu sarakstā esošajiem kandidātiem.
Ja mēs runājam par uzņēmēju sabiedrībām, kuras šodien arī reāli eksistē, mēs varam pārliecināties, ka tās jau ļoti aktīvi iekļāvušās priekšvēlēšanu aģitācijā, jo ir atsevišķas programmas, kurās mēs katru vakaru varam sastapt tās vai citas partijas pārstāvjus.
Tātad mums, pirmkārt, ir jārisina jautājums par to, kādas būs likumdevēju attiecības ar šīm privātajām uzņēmējsabiedrībām.
Jūs varētu teikt, ka šīs privātās uzņēmējsabiedrības brīvā tirgus situācijā un atmosfērā var rīkoties, kā vēlas. Un parlamentam nav ko “bāzt degunu” viņu darbības jautājumu risināšanā. Acīmredzot tāda varētu būt viena nostāja.
Otra nostāja varētu būt tāda, ka attiecībā uz tām reglamentācija ir tikpat strikta kā attiecībā uz valsts radio un televīzijas uzņēmumu. Mēs vienojāmies tomēr, ka patiesība atrodas kaut kur pa vidu starp šīm galējām pozīcijām, atzīstot, ka šīs privātās uzņēmējsabiedrības ir tiesīgas pārdot savu laiku tam vai citam sarakstam, tam vai citam kandidātam, pie tam mēs nevaram diktēt minimumu vai maksimumu šajā ziņā. Un tomēr mums ir jau normatīvi priekšraksta veidā. Tātad, iekļaujot šajā lēmumā attiecīgu normu, jāgarantē tāda situācija: ja uzņēmējsabiedrība atļauj izmantot savu laiku par zināmu atlīdzību viena saraksta kandidātiem vai kandidātam, tad ar tiem pašiem noteikumiem ir tiesīgi izmantot šo laiku vai, citiem vārdiem sakot, to pirkt arī citu sarakstu kandidāti.
Šajā gadījumā mēs vismaz formāli juridiski nodrošinām tiesību vienlīdzību. Tātad izmantot šā kanāla pakalpojumus ir tiesīgi visi. Mēs nevaram nodrošināt šo tiesību realizāciju, jo vienā gadījumā līdzekļi būs, otrā gadījumā to nebūs. Tas, protams, paliek ārpus likumdevēja reglamentācijas iespējām. Tajā pašā laikā lēmuma projektā īpaši tiek atrunāts, ka citu nosaukumu sarakstu kandidātiem raidlaiks piešķirams par tādu pašu samaksu. Tātad mēs tomēr arī šajā iespēju ziņā mēģinām nolīdzināt dažādus kandidātu sarakstus.
Īpaši grūts un diskutabls ir jautājums par to, kā noritēs šī politiskā diskusija? Mūsu pieredze liecina, ka konstruktīvu risinājumu vietā, es pat varētu teikt, ka risinājumu sacensības vietā, mums parasti notiek sacensība par to, kādas kritiskas piezīmes (es lietoju ļoti korektu formulu, varētu lietot arī nedaudz smagnējāku) viens vai otrs pretendents, aktīvi līdzdarbojoties politiskajā dzīvē, varēs adresēt citiem pretendentiem. Es domāju (un tāds bija arī mūsu komisijas viedoklis), ka acīmredzot, tuvojoties vēlēšanām, šī mums visnotaļ raksturīgā politiskās dzīves iezīme varētu kļūt aizvien vairāk un vairāk jūtama un izsekojama, atstājot ietekmi uz visas priekšvēlēšanu kampaņas norisi.
Kā garantēt tādu situāciju, lai deputāta kandidāts vai viena saraksta kandidāti, kurus otra saraksta viens vai vairāki kandidāti pārraides laikā ir apsaukājuši, adresējuši viņiem tos vai citus epitetus, tā vai citādi mēģinājuši mazināt viņu cieņu, godu vēlētāju acīs vai arī vienkārši devuši viņiem to vai citu raksturojumu, būtu aizsargāti? Nav iespējams.
Mēs mēģinājām analizēt šajā sakarībā aizrobežu likumdošanu. Nav iespējams šeit pateikt, kur ir tā robeža, kad cilvēks tiek aizskarts, kad kandidāts tiek aizskarts, kad viņa politiskās iespējas mazinās un kur varbūt viņa popularitāte pat vairojas. Nav iespējams šādu robežu noteikt.
Tāpēc arī pēc konsultācijas ar mūsu tautiešiem, Amerikas Savienoto Valstu juristiem, mēs ieviesām formulu – izteicis savu viedokli. Tātad, ja viens kandidāts izsaka savu viedokli par otru kandidātu neatkarīgi no tā, kāds ir šis viedoklis, kandidātam tiek nodrošināta iespēja atbildēt ārpus tiem noteikumiem, kas ir formulēti, 5., 6. un tālāk, jo tas, kas vienam, ir varbūt kompliments, tas otram, gluži otrādi, ir visai nepatīkams raksturojums.
Godājamie kolēģi, lūdzu, pievērsiet uzmanību 10.panta pirmās rindkopas priekšpēdējai rindiņai! Tas ir – 12.punkta noteikumiem... Lūdzu, pārsvītrojiet skaitli 12 un ierakstiet tā vietā – 9.punkta noteikumiem. Tā ir diemžēl drukas kļūda, kas ir ieviesusies šajā projektā.
Tātad šajā gadījumā atbildes tiesības ir garantētas katram – 1 minūti ilgs laiks. Tas nekādā veidā netiek iekļauts tajos laika budžeta ietvaros, kas ir fiksēti iepriekšējās normās.
Man jāsaka, ka šeit paliek pat zināmā mērā apzināti neskaidrs viens jautājums. Es gribētu varbūt, lai mēs šodien šā lēmuma izvērtēšanas gaitā sniegtu atbildi uz šo jautājumu. Lasiet uzmanīgi! Ārpus 9.punkta noteikumiem, ja tas noticis citos radio vai televīzijas uzņēmumos, uzņēmējsabiedrībās. 9.punktā jūs lasāt uzmanīgi pirmajā rindkopā: “... citu nosaukumu sarakstu kandidātiem raidlaiks piešķirams par tādu pašu samaksu”.
Tad ir jautājums: vai atbildes laiks būs jāapmaksā vai nebūs jāapmaksā? Es piedāvātu jums interpretēt 10.punktu tādējādi, ka tas šajā gadījumā ir par velti. Jūs varētu teikt, ka var rasties tāda situācija, ka kāds no deputātu kandidātiem ir apsaukājis... Es tūliņ beigšu... Var rasties tāda situācija, ka ir aizskarti vesela saraksta 30 kandidāti un ka visi viņi vēlas atbildēt. Bet varbūt tomēr padomāsim par šādu situāciju! Tai kompānijai vai uzņēmējsabiedrībai, kas pārdos laiku, ir jādomā par sekām, kādas var rasties vienas vai otras uzstāšanās rezultātā. Un varbūt lai tā prasa tādu samaksu, kas tā vai citādi šos zaudējumus segtu.
Otrkārt, padomāsim par tiem nabadzīgajiem deputātu kandidātiem, kuri nevarēs šo atbildes minūti nopirkt. Tad mēs viņus tiešām nostādām nevienlīdzīgās pozīcijās.
Un beidzot pēdējais, ko es gribētu šajā sakarībā vēl komentēt. Tas ir pašā lēmuma projekta noslēgumā. Atrodiet 14.punktu! Tas ir ļoti būtisks. Tas ir jautājums par ziņu raidījumiem. Sākotnēji mēs vispār atteicāmies no šāda punkta. Bet tādā gadījumā veidojas situācija, ka vispār nebūs iespējamas nekādas ziņu pārraides nedz televīzijā, nedz radio organizēt. Kāpēc? Tāpēc, ka tā vai citādi vesela virkne dažādu notikumu dalībnieku atradīsies gan kandidātu sarakstā, gan tajās vai citās valsts un sabiedriskajās institūcijās.
Mēs šajā sakarībā ļoti pamatīgi pētījām to pieredzi, kāda ir Amerikas Savienotajās Valstīs gan likumdošanas aktu līmenī, gan arī precedentu līmenī. Šeit prakse ir visnotaļ viennozīmīga: tajos gadījumos, kad tā vai cita persona, kas ir deputāta kandidāts, uzstājas ziņu pārraidē, ja šī ziņu pārraide nav saistīta ar viņa kandidāta platformas izklāstu un to vai citu procesu vērtējumu no viņa politisko simpātiju vai antipātiju viedokļa, tas netiek laika budžetā iekļauts un šāda iespēja viņam tiek noteikta.
Tā ka faktiski šis 14.punkts ir... Ja mēs vēlāk par to diskutēsim sīkāk, es varu atbildēt sīkāk uz jautājumiem. Tas faktiski ir pārņemts no Amerikas Savienoto Valstu likumdošanas. Mēs ceram, ka, novelkot robežu starp faktu izklāstu un politiskās programmas izklāstu, mēs tomēr varēsim šeit korekti šo jautājumu atrisināt.
Es atvainojos, ka esmu 3 minūtes pārtērējis no mūsu visnotaļ dārgā laika. Ja ir jautājumi, tad – lūdzu!
Priekšsēdētājs: Čepānes kundze jautā, pēc tam – Silāra kungs.
I.Čepāne: Godātais Plotnieka kungs! Man ir jautājums par 12. un 13.punktu. Jūs šeit pieminējāt ārzemju praksi. Man arī ir nācies ārzemēs par šīm lietām interesēties un es esmu nākusi pie secinājuma, ka ārzemēs parlamentos ievēl galvenokārt politiķus un nevis žurnālistus vai komentētājus.
Tagad man ir jautājums. 13.punktā ir noteikts, ka valsts televīzijas un valsts radio darbiniekiem, kas ir pieteikti par deputātu kandidātiem, nav vairs tiesību vadīt televīzijas un radio raidījumus, gatavot komentārus, intervijas un reportāžas. Mēs zinām, ka šis pieteikšanas laiks, ja es nekļūdos, ir 26 dienas pirms vēlēšanām, kad ir jāiesniedz saraksti... Tātad 39... Bet līdz tam laikam... Es šeit nesaukšu uzvārdus, jūs, man liekas, paši visi labi zināt, no kurām partijām, arī paši pasludinot, ka iespējams, ka viņi kandidēs šajos sarakstos, viņi nepārtraukti rēgojas gan televīzijas ekrānos, gan arī runā par visas latviešu tautas glābšanu pa radio un tā tālāk.
Kā varētu šeit paredzēt, lai tiešām nebūtu vienai vai otrai partijai un kustībai kaut kādas privilēģijas? Tikpat labi, piemēram, Zaļā partija... Ja tur būtu kāds spējīgs diktors, tas varētu runāt tiešām par visas pasaules glābšanu nevis tikai par Latvijas glābšanu.
A.Plotnieks: Čepānes kundze, es gribētu šajā sakarībā pievērst jūsu uzmanību 13.panta formulai. Šeit ir it kā divi aizliegumi – vadīt un gatavot. Tajā pašā laikā mēs atteicāmies, kaut sākotnēji bija ieviesta šāda norma, ka – komentēt, informēt un tā tālāk. Tātad uzstāties skatītāju vai klausītāju priekšā un komentēt mēs varētu pieļaut, ja runa ir par konkrētiem faktiem. Tajā pašā laikā gatavot šos materiālus un ievirzīt visu pārraidi, jūs saprotat, šeit tiešām varētu būt runa par izteikti politisku ievirzi. Pie tam mēs šajā sakarībā ņēmām vērā divējādu pieredzi. Pirmā ir mūsu pašu pieredze, tas ir, radio ģenerāldirektors Klotiņa kungs mums ir savus priekšlikumus iesniedzis. Viņi, piemēram, uzskata, ka jārealizē dzīvē radio sistēmā šāds princips – deputāta kandidātiem vēlēšanu sagatavošanas periodā nav tiesību vadīt raidījumus, gatavot komentārus, intervijas, reportāžas. Ja kandidāts ir Latvijas radio darbinieks, kura pienākumos ietilpst iepriekšminētās darbības, viņš tiek uz laiku pārvietots citā darbā vai arī viņam tiek piešķirts atvaļinājums. Es domāju, ka tas ir korekti. Ja jūs iestājaties par šīm formulām kā tādām, kas ļauj detalizēt un konkretizēt 13.panta priekšrakstu, mēs esam gatavi iekļaut šo aizliegumu, attiecināt to uz radio un televīzijas darbiniekiem. Es uzskatu, ka tas šinī gadījumā palīdzētu varbūt vairāk vai mazāk tomēr šīs iespējas vienādot.
Otrs moments, ja vienas un tās pašas sejas parādās vairākkārtīgi radio un televīzijā. Runa ir par valsts radio un televīzijas uzņēmumu. Man jāsaka, ka ASV praksē ir vairāki precedenti, kad pieļāva situāciju – viena cilvēka uzstāšanos intervijas veidā piecas dienas pēc kārtas ziņu raidījumā. Argumentējat ar ko? Ka viņš šajā gadījumā tika iztaujāts par notikumiem, kas neattiecas uz viņa paša balotēšanos un politisko programmu, bet gan uz kādu viņa praktisko darbību tajā vai citā valstī. Tajā gadījumā neatzīst šādu argumentāciju.
Priekšsēdētājs: Līdz pārtraukumam ir trīs minūtes, jautātājos ir pierakstījies Silāra kungs, Bela kungs un Freimaņa kungs. Pirms pārtraukuma jautā Silāra kungs.
I.Silārs: Cienījamais Plotnieka kungs! Es gribu vēlreiz uzsvērt to momentu, kam pieskārās Čepānes kundze. Precīzi. Jums ir noteikts, ka ierobežo tad, kad ir pieteikts. Kopš ir pieteikts. Jūs sakāt, ka ir gribēts maksimāli, lai visi būtu vienādi. Nav šeit tā norma tāda, lai visi būtu vienādi. Te ir tas, ko Čepānes kundze teica. Šeit ir norma no 80 dienām... Bet pieteikums, lūk, ir šeit. Tas nav nekur oficiāli, bet tas jau ir pieteikums. Oficiāli tas būs tikai 26.aprīlī. Un līdz 26.aprīlim neko jūs nevarat ierobežot, ja mēs arī pieņemsim šo te. Līdz 26.aprīlim būs šis un līdzīgi. Jūs saprotat to, ka tikai... Jo ielikta 80.diena. Bet nekas nedarbosies, jo viņi var pieteikt vēl 26.aprīlī un līdz tam izmantot visas tās iespējas, kuras nav nevienai citai partijai, nevienai citai listei un nevienam citam.
A.Plotnieks: Silāra kungs, es varu solidarizēties ar jūsu bažām šajā sakarībā.
Mēs varam vienoties par zināmiem papildinājumiem, ka tā vietā, lai rakstītu: “kopš pieteikšanas dienas” rakstīsim – “kopš 80.dienas”. Un līdz ar to jūsu šaubas un bažas tiek noņemtas.
I.Silārs: Bet viņš tiesā varēs apstrīdēt! Jo viņš pateiks, ka nav pieteikts, ka nav kandidāts. Kā jūs varat viņam aizliegt? Uz kāda pamata?
A.Plotnieks: Redziet, Silāra kungs, jūs pats tagad atbildat uz to jautājumu. Es jums teicu, ka mēs varētu iestrādāt visos tajos gadījumos, kur būs iespējams, 80 dienas. Bet tieši šajā konkrētajā sakarībā mēs to būtu ielikuši jau bez priekšlikuma, taču šajā konkrētajā sakarībā mēs nevaram iestrādāt. Bet pārskatīt no tā viedokļa, lai visur pēc iespējas parādītos 80 dienas, tur es esmu solidārs ar jums.
Priekšsēdētājs: Paldies, godātie kolēģi! Pārtraukums
(Pārtraukums)