1993.gada 30.marta sēdes stenogramma

 

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Es lūgtu debatētājus sagatavoties debatēm. Krastiņa kungs uz brīdi bija spiests atstāt Augstāko padomi. Man nav īsti skaidrs, kuram jādebatē. Vai Upmaļa kungs jau runāja? Te man ir Upmalis pierakstīts, Muciņš, Lagzdiņš ir nosvītrots, Simsona kungs un Dineviča kungs. Kuram jārunā? Simsona kungs, Dineviča kungs, Upmaļa kungs pēc tam. Tā man šķiet pēc šā sarakstiņa.

Vai Simsona kungu var lūgt tribīnē? Lūdzu.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Ne velti es ļoti uzmanīgi klausījos un uzstādīju jautājumus par piedāvāto lēmuma projektu. Galvenais jautājums, kā labā un kā interesēs mēs varētu šādu lēmumu pieņemt. Man vēl ir labā atmiņā 1991.gada 5.novembra lēmums attiecībā uz armijas un citu instanču īpašumiem. Ja atceramies, tika pieņemts otrais variants.

Es personīgi aizstāvēju pirmo variantu. Un pirmajā variantā bija doma iesaistīt šajā īpašuma pieņemšanas procesā arī pašvaldības un Latvijas komercstruktūras, tātad latviešu komersantus.

Toreiz uzvarēja otrais viedoklis. Mēs gandrīz vienprātīgi nolēmām visu īpašumu pasludināt par Latvijas valsts īpašumu. Tagad, izlasot šo lēmuma projektu, man rodas jautājums, vai tikai kāds negrib kļūt par līdzīpašnieku kādā PSRS bijušā karaspēka uzņēmumā. Droši vien, ka tas nebūtu slikti, ja tāda iespēja mums būtu.

Var būt arī otrs variants, vai kāds negribētu legalizēt agrāk noslēgtus darījumus.

Ilustrācijai es jums varētu minēt ciparus par kādas līdzīga rakstura sabiedrības izveidošanu, kas jau ir 1992.gadā noticis. Tur paredzētais procentuālais sastāvs ir tāds: 29 procenti Latvijai, 15 procenti Krievijas ministrijai, 51 procents akciju ir uzņēmumā strādājošajiem, no kuriem 99 procenti nav Latvijas pilsoņi, un 5 procenti rezerves fonds. Es nedomāju, ka šāds īpašuma vai akciju sadalījums varētu būt par labu Latvijas valstij un Latvijas pilsoņiem, un es šaubos, vai tas nav pretrunā ar 1991.gada 5.novembra lēmumu, kur mūsu viedoklis bija kategorisks, ka īpašumam jākļūst par Latvijas valsts īpašumu.

Ja mēs paskatāmies, kā šajā konkrētajā uzņēmumā ir novērtēta šā uzņēmuma manta, kas pēc tam tiek sadalīta kaut kādā veidā starp akcionāriem, tad es domāju, ka arī es labprāt gribētu būt šo akcionāru starpā. Tik daudz es no savas algas varētu atļauties kā nopirkt vienu lidmašīnu par astoņiem tūkstošiem 193 rubļiem. Ne jau kaut kādu “kukuruzņiku”, bet AN-24. Tā ir pietiekami laba lidmašīna. Es varbūt varētu atļauties par sešiem tūkstošiem 196 rubļiem iegādāties vienu ugunsdzēsēju automašīnu slēgto stāvvietu vai, kā šeit krieviski rakstīts, boksu. Mēs saprotam, ko tas nozīmē. Ja neskatītos tik tālu uz tik lielām lietām, tad es varbūt labprāt iegādātos kādu videomagnetofonu par 68 rubļiem un 97 kapeikām. Tādu šeit ir ne viens vien. Te ir pat videomagnetofons kopā ar kameru par 98 rubļiem 23 kapeikām. Un šeit ir uz sešām lapām pārskaitīta tā manta, kas ir pilnībā nolietojusies un kuras faktiskā vērtība ir 0,00. Es nedomāju, ka mantas, kas ir varbūt desmit gadus vecas, kāds no mums arī nevarētu iekārot un ar saviem pieticīgajiem līdzekļiem (0,00 rubļiem) piedalīties šajā akciju sabiedrībā par akcionāriem, ja tāda iespēja mums būtu.

Ko es ar to visu gribu teikt? Ka es uz šo piedāvāto lēmuma projektu skatos ar lielām bažām un neuzticību. Un es pieļauju tādu secinājumu: ja 1991.gada 5.novembrī mēs gribējām nodalīt Latvijas pašvaldības, Latvijas komercstruktūras un Latvijas komersantus no šo armijas īpašumu iegūšanas un izmantošanas vismaz pusotru gadu gandrīz Latvijas labā, tad šobrīd piedāvātais lēmuma projekts nodrošina, ja tā varētu teikt, Latvijas valstij kādu kripatu no visas šīs mantas (kā konkrētajā variantā − 29 procentus), un pārējā daļa varētu būt mūsu draudzīgajai kaimiņvalstij un šīs kaimiņvalsts pilsoņiem, kuri strādā šajos uzņēmumos.

Tāpēc neņemiet ļaunā un neizbrīnieties, ka tad, kad nonāksim pie balsošanas, mana nostāja varbūt būs tikpat kategoriska kā iepriekš pirms starpbrīža! Acīmredzot attiecībā uz tādu variantu, par kuru vairākums balso “par”, es atļaujos būt “pret”. Pēc tam paskaidrošu savus argumentus.

Priekšsēdētājs: Nākamais runā Dineviča kungs. Pēc tam – Upmaļa kungs.

J.Dinevičs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Varbūt šā lēmuma projekta sakarā nedaudz no izpildvaras, jo man un attiecīgi birojam nākas praktiski nodarboties ar šīm problēmām. Un secinājums, ko es varu izdarīt šodien, ir ļoti, manuprāt, nesimpātisks. Ar katru nākamo Augstākās padomes lēmumu situācija nevis tiek risināta, bet padarīta vēl sarežģītāka. Mēs esam laikam trīs reizes mainījuši konceptu visā šajā lietā. Un katrreiz risinājumu atrast ir bijis arvien sarežģītāk un grūtāk.

Šodien mēs runājam par atbildību. Dažādas partijas un dažādas grupas saka: “Šajā Augstākajā padomē mēs bijām mazākumā, mēs neko nevarējām izdarīt.” Es atvainojos, atbildēsim katrs individuāli. Un atbildēsim arī par to, ka ne tikai šī manta ir sadalīta, bet atbildēsim arī kopā par to, kādas gruvešu kaudzes paliek aiz šīs mantas. Kur ir noveduši pašvaldību pēdējie lēmumi? Tās atsakās pārņemt armijas īpašumus. Atsakās. Tām nav līdzekļu, ar ko apsargāt. Tas viss ir paredzēts. Tas viss tiek izlaupīts, viss paliek vienās akmeņu kaudzēs. Mēs, protams, pēdējā sarunu raundā iesniedzām Krievijas pusei, ka tie īpašumi, kas Latvijai nav vajadzīgi, armijai ir jānojauc, jārekultivē zeme un jāatstāj tīra un smuka vieta. Bet man liekas, ka mēs, tādā veidā darbodamies, panāksim, ka šādu vietu būs pietiekami daudz, kur pēc kāda laika atliks tikai nojaukt un pēc tam rekultivēt šo augsni. Vaiņode ir tipisks piemērs. Ventspilī, kas pašreiz ir bagāts rajons, bagāta pilsēta, pašvaldība atsakās pārņemt armijas īpašumus. Es domāju, ka šādus piemērus mēs varam minēt pietiekami daudz.

Vēl. Šeit Muciņa kungs un Kiršteina kungs uzstājās, ka mēs paši kādreiz esot pieņēmuši, ka īpašuma lietas jārisina ar likumu palīdzību un nevis ar lēmumu palīdzību. Atvainojiet, Kiršteina kungs, Muciņa kungs, vai jūs nebalsojāt par 5.novembra lēmumu, jūs nebalsojāt par lēmumu, ar kuru aizsargā valsts īpašumu? Lēmumu un ne likumu. Mēs paši esam visus šos likumus un lēmumus pieņēmuši. Paši. Un esam uztaisījuši pietiekami lielu “ķīseli”, ar kuru netiks galā, man pat liekas, tiesas tuvākajā laikā. Un šīs īpašuma lietas – tās ir ļoti būtiskas. Es domāju, ka daudzi ir gatavi pārdzīvot to, ka viņiem nav zināmu politisko tiesību, bet nekad cilvēki nebūs gatavi pārdzīvot to, ka viņiem kaut kādā veidā ar voluntāriem lēmumiem liedz kaut kādas īpašumtiesības. Un tas, manuprāt, ir pats bīstamākais.

Par konkrēto dokumentu. Es domāju, ka šajā konkrētajā dokumentā, ja tā nopietni skatāmies, nav nekas tik izcili jauns, kas nebūtu bijis pašreiz šajā Augstākajā padomē pieņemts. Vienīgi šeit ir vairāk akcentētas bijušo īpašnieku tiesības.

Diskutējams, bez šaubām, ir 8.punkts. Un 8.punktā ir diskutējami divi termiņi: 1991.gada 24.augusts vai 1990.gada 20.novembris. Pieņemsim, ka mēs pat izvēlamies otro variantu, izvēlamies to, ka paņemam 1990.gadu. Tagad prognozēsim, kas notiks! 15 tiesu procesi, kuros ir fiksēts attiecīgs rezultāts. Kas tagad sāksies? Viss no jauna, tiesas no jauna ar atpakaļejošu datumu. Jūs domājat, ka attiecīgie ieguvēji, godīgie vai negodīgie, attiecīgi necels šīs lietas vēlreiz tiesā? Cels. Un pa to brīdi šīs gruvešu kaudzes krāsies.

Es domāju, ka Latvijā pašreiz ekonomiskā situācija ir viena, kur centrālā prioritāte ir darba vietām. Man bija gadījies aizbraukt uz Līvāniem, kur ir 80 procenti bez darba, un paskatīties šiem cilvēkiem acīs. Un vēl daudzās citās vietās ir līdzīga situācija. Ja šīs darba vietas var nodrošināt pašreiz ar puslīdz tādiem kompromisa lēmumiem, tad es domāju, ka tas ir jādara.

Mans konkrētais priekšlikums ir, ka 8.punkts paliek ar 24.augustu, 9.punkts paliek iekšā. Iespējams 9.punktā kaut ko pārskatīt ir Ministru padomei. Tādā gadījumā mēs neesam būtiski salauzuši to, kas ir darīts līdz šim, mēs esam devuši papildu iespējas bijušajiem īpašniekiem, un mēs ar 9.punktu esam devuši valdībai iespēju pārskatīt arī tos darījumus, kuri ir slēgti pēc 24.augusta. Paldies, kolēģi!

Priekšsēdētājs: Vārds Upmaļa kungam.

I.Upmalis, Armijas īpašumu pārņemšanas biroja vadītājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Man nākas Ministru padomē vadīt šo Armijas īpašumu pārņemšanas biroju, par kuru tikko kā runāja ministrs Dineviča kungs. Un es tikai varu papildināt to, ko sacīja Dineviča kungs, ka ar katru Augstākās padomes pieņemto lēmumu izpildīt šos lēmumus kļūst aizvien sarežģītāk. Šobrīd ir pieņemti trīs Augstākās padomes lēmumi, kas skar īpašuma pārņemšanu un militāro objektu uzskaiti un kontroli, un viens Augstākās padomes Prezidija skaidrojums.

Diemžēl, kā jau Dineviča kungs teica, šodien pašvaldības ir nonākušas tādā stāvoklī, ka nav spējīgas pārņemt šos objektus. Man šeit ir vakar iesniegts pieņemšanas un nodošanas akts, vienpusīgs armijas akts par Ventspils kara pilsētiņu, kuru Ventspils rajona pašvaldība ir atteikusies pieņemt to iemeslu dēļ, kurus jau šeit minēja. Līdzekļu trūkums un arī šo objektu lielās aizņemtās teritorijas, kuras apsaimniekot ne vien pašvaldībai, bet arī īpašniekam, ja viņš to gribētu, būtu visai problemātiski.

Mēs tikko atgriezāmies no Liepājas rajona, kur Tāšu pagastā bijusī zenītraķešu bāze aizņem 30 hektāru platību. Tā ir pilna ar ēku atliekām. Sakiet, lūdzu, kam pašvaldības šodien šīs ēku atliekas varētu nodot? Un kas šos 30 hektārus šodien ir spējīgs apsaimniekot?

Šeit es gribētu runāt konkrēti par rūpnīcām. Šis lēmuma projekts attiecas, kā jūs redzat, tikai uz armijas rūpnīcām. Lai jūs zinātu, informācijas dēļ, armijas rūpnīcu Latvijā ir 18. No šīm 18 rūpnīcām divas ir nodotas pilnībā Latvijas Republikai. Pārējās ir kritiskā stāvoklī, jo Krievija ir slēgusi finansēšanu. Principā rūpnīcas, ja ne šajā nedēļā, tad nākamajā nedēļā būs spiestas pārtraukt visu darbību, kura līdz šim brīdim nav bijusi likumīga.

Kā jūs zināt, saimnieciskā darbība, pēc jūsu pieņemtajiem lēmumiem, ir likumīga tikai tad, ja šīs rūpnīcas reģistrējas Uzņēmumu reģistrā. Bet armijas rūpnīcas neviens šajā reģistrā nav reģistrējis un arī nereģistrēs.

Ja mēs šeit nepieņemam nekādu lēmumu par šo rūpnīcu pārveidošanu, tad varētu uzskatīt, ka Liepājas Tosmares rūpnīcā jaunnedēļ 1500 strādājošo ies pie pilsētas valdes un prasīs darbu. Šeit stāvoklis ar šo rūpnīcu ir vēl sarežģītāks. Kā jūs zināt, visas rūpnīcas (kā VEFs un pārējās) ir bijušas PSRS resoru rūpnīcas. Šī rūpnīca arī ir. Tikai ar to starpību, ka tā ir bijusi nodota Aizsardzības ministrijai. Es nevaru saprast, kāpēc šai rūpnīcai ir atsevišķs kaut kāds statuss. Tā jau sen ir Latvijas Republikas īpašums, jo tā nekad Latvijas laikā nav bijusi militārā rūpnīca. Tāda statusa tai nav bijis. Tur tikai kādi pieci procenti cehu ir uzcelti pēc 1940.gada.

Kas attiecas uz 8.punktu, šodien pārdotas principā ir tikai divas kara rūpnīcas. Tā ir Liepājas Drošības komitejas kādreiz bijusī kuģu dīzeļremontrūpnīca. Rīgā ir Ļeņingradas 122.santehniskās rūpnīcas filiāle, kuru ir nopirkusi firma “Alats”. Pirmoreiz nopirkusi firma “Software House”. Šīs abas firmas Saimnieciskajā tiesā jau ir pierādījušas savas pirkuma tiesības, savas īpašuma tiesības. Pārējās rūpnīcas līdz šim brīdim nav pārdotas un, es uzskatu, arī netiks pārdotas.

Bet es gribētu pievērst cienījamo deputātu uzmanību tam, ka pārējie objekti, kas neskar šīs rūpnīcas, tik tiešām ir neapskaužamā stāvoklī, jo šodien vēl var pārdot kaut kādu karaspēka daļas pilsētiņu, konkrētu māju vai kazarmas, noslēdzot līgumu ar 1991.gada, pieņemsim, 20.augustu, jo nekur Augstākās padomes lēmumos nav teikts, ka šie darījumi būtu jāapstiprina notāram. Un tādi gadījumi diemžēl ir.

Nākamais jautājums ir par Saimniecisko tiesu. Es piedalījos Saimnieciskās tiesas procesos un vēroju, kā tie notiek. Par apmēram 20 nopirktajiem objektiem, ko ir nopirkušas dažādas firmas, atlika tikai Saimnieciskajā tiesā iesniegt dokumentu, ka šis darījums ir bijis līdz 24.augustam. Nekāda izmeklēšana šeit nenotiek.

Šeit ir arī saraksts, kurā redzami visi šo objektu pirkšanas datumi. Tie ir apmēram no jūnija. Pirmie laiki. 1991.gada jūnijs līdz, saprotams, kaut kur tuvu 24.augustam. Kā jūs redzat, neviens nepārsniedz šīs jūsu atļautās robežas. Un arī neviens šodien izkontrolēt to nevar.

Bet es šajā sakarībā gribētu īsi pateikt. Ir vajadzīgs ļoti vienkāršs likums šodien, lai tālāk šo īpašumu varētu saglabāt. Tas ir, mēs esam jau apzinājuši visas ministrijas, kas vēlētos iegūt šos īpašumus un pārējos īpašumus. Pēc tam, kad ministrijas būs Ministru padomei paziņojušas savas vēlmes, Augstākajai padomei vajadzētu pieņemt lēmumu, ka viss pārējais armijas īpašums ir pašvaldību īpašums, jo pašvaldības tad nesaskartos ar šīm problēmām, ka nevar objektus apsargāt. Tad varētu likumā paredzētajā kārtībā šos objektus izsolīt izsolē, vārdu sakot, vēl armijas daļai iekšā esot. Naudu samaksātu šī firma pēc tam, kad armija izietu. Firma arī pārpirktu varbūt tos kustamos īpašumus, kas tai ir vajadzīgi, lai varētu tālāk strādāt. Es gribētu teikt, ka daudzās reizēs, ja armijai mēs atļaujam sargāt savu kustamo īpašumu rūpnīcā, tad tas nozīmē šīs rūpnīcas slēgšanu.

Tā, piemēram, ir tāda aviācijas dzinēju remonta rūpnīca Rīgā, Slokas ielā, kur ir tikai kustamais īpašums. Atliek izvest kustamo īpašumu, un šai rūpnīcai vairs nav nekādas jēgas. Tāpēc šeit, es domāju, nevar kavēties pieņemt lēmumu par šīm rūpnīcām.

Un vēl pēdējais, ko es gribētu, ir par Krievijas puses nostādni. Šeit ir jautājums varbūt deputātiem, kuri tālāk izteiksies. Kas lems to, kurās rūpnīcās mēs varam veidot kopuzņēmumus ar Krieviju, kurās nevaram?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Man ir replika pirms starpbrīža sakarā ar Muciņa kunga uzstāšanos. Jūs noteikti atceraties, kā viņš aicināja visus normālos juristus dot likuma tulkojumu. Žēl, ka viņa pašlaik šeit nav, pēcpusdienā...

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs laikam zāles galā tomēr atrodas.

I.Čepāne: Es ceru, ka viņš dzirdēja Dineviča kunga uzstāšanos, un es arī gribētu, lai viņš arī manu repliku dzirdētu. Es aicinu katru normālu juristu, Muciņa kungs, it sevišķi Augstākās padomes deputātus, kas diemžēl ir bijuši spiesti mācīties padomju tiesību teoriju vai mācīt šo padomju tiesību teoriju, īpaši uzmanīgi izturēties pret šo likumu tulkošanu, lai neradītu likumu piemērošanā haosu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu referentu tribīnē! Ja es nekļūdos, tad mums jāsāk apspriest lēmuma projektu pa punktiem.

I.Ēlerts: Tātad būtu iespējami šeit uzreiz divi varianti: vai nu mēs šodien apspriežam pa punktiem, kaut gan te tika izteikti pietiekami sarežģīti priekšlikumi mutiski, un es domāju, ka tiks iesniegti arī rakstiski. Otra iespēja būtu, ka es īsumā teiktu galavārdu. Deputāti varētu līdz ceturtdienai pulksten 10.00 iesniegt savus priekšlikumus Rūpniecības komisijai, kura ceturtdien kopā ar pārējiem darba grupas pārstāvjiem izskatītu un sagatavotu šo lēmuma projektu galīgajā variantā. Es to tādā gadījumā palūgtu iekļaut nākamās otrdienas darba kārtībā kā pirmo jautājumu.

Es saprotu, ka neviens cits vēl nav uz to pretendējis. Tātad tūlīt pēc darba kārtības apspriešanas to varētu izskatīt un pieņemt otrdien galīgajā variantā, jo kavēties mēs nevaram.

Es pavisam īsi gribētu komentēt Muciņa kunga uzstāšanos par mūsu labojumiem LPSR Konstitūcijā par īpašumu. Tur ir pateikts, ka valsts īpašums ir visa tā valsts manta, kas ir nepieciešama valstij. Diemžēl mēs ne tad, ne arī tagad nevaram apgalvot, ka šie armijas uzņēmumi, šīs kara rūpnīcas būtu nepieciešamas Latvijas valstij. Nē, arī tagad tās nav nepieciešamas. Taču mēs tās nevaram atgrūst, jo tad cietīs cilvēki, kas tur strādā. Viņi kļūs bezdarbnieki. Es domāju, ka uz šiem Konstitūcijas labojumiem mums nevajadzētu balstīties.

Diemžēl mēs nebijām konsekventi, pieņemot 24.augusta lēmumu “Par Latvijas ekonomisko pamatu”, kad mēs attiecinājām šo lēmumu tikai uz civilajiem objektiem. Diemžēl es arī tur esmu vainīgs, jo piedalījos lēmuma sagatavošanā un balsoju “par”. Es no sevis šo vainu nevaru noņemt. Taču tā nav tikai mana vaina. Acīmredzot šā lēmuma sekas mēs “strēbsim” vēl ilgi.

Es pilnīgi piekrītu Lagzdiņa kunga ierosinājumam, ka kā Ministru padome, tā tiesa varētu atzīt šo likumību un viena otras lēmumu nedrīkstētu atcelt. Tas būtu jāiestrādā.

Par Simsona kunga uztraukšanos, ka tur nebūs Latvijas Republikas pilsoņu īpašuma. Jā, sākotnēji nebūs. Taču Latvijas valsts savu daļu privatizēs šajos uzņēmumos. Es domāju, tas būtu normāls process. Ja tad Latvijas Republikas pilsoņi nespēs īpašumu iegūt kaut vai par sertifikātiem, kuri viņiem pienāksies 88 procenti, ja neskaita vēl kompensācijas sertifikātus, tad Latvijas Republikas pilsoņi paši vien ir vainīgi pie tā. Ja mēs kavēsimies, mēs šo īpašumu vietā saņemsim graustus, drupas, kā tas jau notiek ar tīrām armijas daļām. Un nebūsim tik nikni pret šā īpašuma pircējiem, ja viņi to kārtīgi apsaimnieko. Nestādīsim tās politiskās intereses, es pat teiktu − politiskās ambīcijas, augstāk par Latvijas valsts un Latvijas iedzīvotāju, Latvijas pilsoņu interesēm!

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, tātad saskaņā ar jūsu ierosinājumu es lieku uz balsošanu to, ka deputāti iesniedz priekšlikumus līdz ceturtdienai un jautājums tiek skatīts otrdien kā pirmais, ja kāds cits jūs pirms tam nav jau apsteidzis. Bet šķiet, ka nav neviens balsojis pirms tam.

Tātad šo Ēlerta kunga priekšlikumu lieku uz balsošanu. Rezultāts: par − 46, pret − 2, atturas − 6. Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums − “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Par procedūru. Cienījamo sēdes vadītāj! Pirms aiziešanas pusdienās mums bija personālais balsojums, kuru nolēmām noklausīties pēc pusdienām. Tas nav izdarīts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs vai kāds no locekļiem ir gatavs ziņot? Lūdzu, Endeles kungu es redzu!

J.Endele: Es, protams, varu nolasīt, bet vai tiešām ir nepieciešamība?

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par to, vai ir nepieciešams nolasīt balsošanas komisijas... Labi, man nav iebildumu. Ja ir kaut viens, kas iebilst, mēs varam nolasīt. Lūdzu, Endeles kungs!

Endeles kungs, mums ir jāgaida vēl izdruka? Tādā gadījumā sāksim izskatīt nākamo jautājumu. Pēc tam esiet gatavs, lūdzu!

Par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Kodoliņa kungs, lūdzu, tribīnē!

A.Kodoliņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” daudziem varbūt ir pārsteigums, jo šeit ir rakstīts, ka tas ir projekts otrajam lasījumam. Bet es jums atzīstos, ka pirmais šā dokumenta lasījums bija 1991.gada novembrī.

Vairāku apstākļu dēļ šis likumprojekts tika noņemts no darba kārtības. Šie apstākļi bija saistīti pirmām kārtām ar Finansu inspekcijas nespēju nodrošināt šā likuma īstenošanu. Likums paredz: lai varētu normāli kontrolēt šīs deklarācijas, ir nepieciešama automatizēta nodokļu maksātāju uzskaite. Tātad praktiski jāveic tās darbības, kas pašlaik tiek veiktas ar Iedzīvotāju reģistru. Un šīs darbības, kā jūs zināt, tiek pabeigtas tikai pašlaik. Līdz ar to beidzot ir radušies apstākļi, lai varētu normāli īstenot iecerēto projektu un pāriet uz jaunu iedzīvotāju ienākuma nodokļa ņemšanas kārtību.

Tomēr ir vēl viens apstāklis, par kuru es gribētu ziņot, proti, pie mums “tehniskās palīdzības” veidā ieradās vācu speciālistu grupa no Heidelbergas universitātes profesora Rozes vadībā un piedāvāja izstrādāt alternatīvu projektu likumam “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Šis projekts tika arī izstrādāts. Galīgais variants tika saņemts šā gada janvārī. Ekonomikas komisijai, kā arī valdības ministrijām − gan Finansu ministrijai, gan Ekonomisko reformu ministrijai − bija jāizšķiras, kā rīkoties, kad ir divi projekti.

Izskatot šo alternatīvo projektu, valdības pārstāvji nonāca pie secinājuma, ka šajā projektā izteiktās idejas ir visai interesantas un vērā ņemamas, bet pats likums vispār nav saskaņots ar Latvijas likumu sistēmu, kā arī ir ļoti grūti īstenojams bez plašiem paskaidrojumiem par jēdzieniem, kas tiek lietoti vācu likumos. Un tieši tāpēc darba grupa, kas sagatavoja likumprojektu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” otrajam lasījumam, nolēma, ka visas šīs idejas, kas ir vērā ņemamas, ir iestrādājamas šajā likumā, kuru mēs jau esam izskatījuši pirmajā lasījumā. Pamatā no šīs profesora Rozes vadītās darba grupas šajā projektā, kuru es jums tagad stādu priekšā, tika iestrādāti divi momenti.

Pirmkārt, profesors Roze ieteica palielināt iespējas iekasēt iedzīvotāju ienākuma nodokli bezdeklarāciju veidā, ieviešot tā saukto algas nodokli. Arī šī ideja ir īstenota dotajā likumprojektā. Visi tie iedzīvotāji, kuru saņem ienākumus tikai algas veidā un kuru ienākums nepārsniedz 20 neapliekamos minimumus, varēs ienākuma deklarācijas nesastādīt, bet viņu ienākumi tiek fiksēti attiecīgi dokumentārā veidā, proti, īpašās iedzīvotāju ienākuma nodokļa grāmatiņās, kurās darba devējs izdara attiecīgus ierakstus par nodokļa nomaksāšanu.

Otrs moments, kas ir iestrādāts no profesora Rozes priekšlikumiem, ir iespēja pēc iespējas samazināt likmju skaitu un vienkāršot visu šo procedūru. Un arī tas zināmā veidā sasaucas ar pirmo priekšlikumu. Līdz ar to arī vairāk ir iespēju nesastādīt deklarācijas. Un tieši tāpēc ir priekšlikums faktiski aprobežoties tikai ar divām likmēm. Tātad līdz 20 neapliekamajiem minimumiem tiek lietota viena likme − 25 procentu iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Un visiem ienākumiem, kas pārsniedz šo lielumu, tiek lietota papildu likme − 10 procenti. Līdz ar to šīs likmes korespondējas ar tām likmēm, kas ir pieņemtas peļņas nodoklī. Tātad peļņas nodoklī ir iestrādātas 25 procentu un 35 procentu likmes.

Tiktāl par tiem priekšlikumiem, kas iestrādāti likumprojektā, ņemot vērā profesora Rozes darba grupas ieteikumus.

Tomēr likumprojektā ir iestrādāta vēl virkne priekšlikumu, par kuriem mums būtu šodien jāveic konceptuāli balsojumi, jo tie atšķiras no pirmajā stadijā nobalsotā projekta.

Pirmais konceptuālais moments, par ko būtu jānobalso, ir tas, kas ir atspoguļots 1.panta pirmās daļas 4.apakšpunktā un korespondējošos punktos tālāk likumprojektā, tātad – ka ar ienākuma nodokli tiek aplikti ienākumi no finansu īpašuma. Tas ir būtiski jauns moments. Līdzšinējā kārtība mums bija tāda, ka mēs neaplikām tos līdzekļus, kas ir iegūti kā procenti par noguldījumiem krājaizdevumu sabiedrībās vai bankās. Tātad šeit ir iestrādāta šī norma. Jāsaka, ka šī norma nav apstiprināta Ekonomikas komisijā. Šī norma ir iestrādāta pēc Ekonomisko reformu ministrijas priekšlikuma vēl pēc apspriešanas Ekonomikas komisijā. Tātad, lai to apstiprinātu vai noraidītu, ir nepieciešams konceptuāls balsojums.

Tālāk. Ir nepieciešams konceptuāls balsojums par tām normām, kas ir iestrādātas 8.panta ceturtajā daļā un korespondējošos pantos pēc tam. Šeit ir visai būtisks piedāvājums, proti, atšķirībā no pašreizējās kārtības aplikt ar ienākuma nodokli pēc 10 procentu likmes ienākumus no uzņēmējdarbības, kas tiek izmaksāti dividenžu veidā, kā arī ienākumus no lauksaimnieciskās darbības.

Jūs zināt, ka pašreizējā brīdī lauksaimnieciskā darbība netiek aplikta ne ar kādu nodokli. Ir priekšlikums aplikt tomēr šīs dividendes no lauksaimnieciskā uzņēmuma pelņas ar 10 procentu nodokli, kā arī priekšlikums zemnieku saimniecību ienākumus aplikt ar 10 procentu nodokli.

Kur ir visa šā priekšlikuma pamatideja? Pamatideja ir tā, ka, izskatot šo projektu, kāds tiek gatavots gan par pašvaldību reformu, gan arī vispār par finansu sistēmas sakārtošanu valstī, mēs nonākam pie secinājuma, ka lauku pašvaldības ir hroniskā līdzekļu trūkumā. Lai pašvaldības varētu realizēt savus pienākumus, ir iespējami tikai divi ceļi − vai nu krasi palielināt ienākumus, aplikt ar augstākiem procentiem zemi un nekustamo īpašumu, radot tādu bāzi, vai arī daļēji, kaut ar mazu likmi, tomēr aplikt šo lauksaimniecisko darbību ar ienākuma nodokli.

Bez šaubām, galarezultātā šis likums stāsies spēkā ar nākamā gada 1.janvāri. Un galu galā Saeima šeit var teikt pēdējo vārdu, vai būtu tā vai šā.

Kāpēc Ekonomikas komisija uzskata, ka likums tomēr ir jāvirza tālāk? Šis uzskats ir balstīts uz to, ka mums ir jāsagatavo likumprojekts un jāpieņem, lai valsts institūcijas, pirmkārt, Finansu inspekcijas, straujā tempā varētu veikt visus nepieciešamos priekšdarbus, lai likums tiešām ar 1.janvāri varētu mierīgi tikt ieviests. Mūsu līdzšinējā pieredze liecina, ka valsts institūcijas likumu pieņemšanas priekšdarbus diemžēl neveic, kamēr likums nav pieņemts. Tāpēc, mūsuprāt, grozījumi pēc Saeimas var būt, tomēr likumprojektam būtu jābūt jau sagatavotam tādā veidā, lai tas, ja arī netiktu izdarīti grozījumi, varētu stāties spēkā ar 1.janvāri. Tas būtu pamatā par iesniegto likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs, tātad praktiski mums tas vispirms ir jāatgriež pirmajā lasījumā un tad jādiskutē un jābalso par konceptuālajiem...

A.Kodoliņš: Principā šeit ir iespējamas divas pieejas: vai nu mēs likumprojektu atgriežam pirmajā lasījumā un šeit izskatām to kā pirmā lasījuma jautājumu, vai arī tomēr pēc otrā lasījuma atļaujam iesniegt arī diezgan konceptuālus jautājumus uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi pie mikrofoniem, vispirms izlemsim procedūru!

A.Kodoliņš: Šie ir iespējamie divi varianti, kā šo likumprojektu realizēt.

Priekšsēdētājs: Tātad vispirms par procedūru. Kurš no jums? Lūdzu, Krastiņa kungs! Ā, Cupruna kungs, es sajaucu balsis.

I.Cupruns: Es gribu izmantot savas deputāta tiesības un ierosinu nobalsot, ka šo likumprojektu izskatām pirmajā lasījumā, jo ārkārtīgi daudz ļoti svarīgu konceptuālu izmaiņu ir pret pirmo lasījumu. Lūdzu nobalsot par šo priekšlikumu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Krastiņa kungs.

E.Krastiņš: Ierosinu tieši pretēji − nobalsot pret izskatīšanu pirmajā lasījumā, jo šāds nobalsojums pilnībā pārsvītros šo likumprojektu un arī 1994.gadā mums nebūs normālas iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanas kārtības pēc deklarācijām, bet joprojām turpināsies iedzīvotāju ienākuma nodokļa kasēšana pēc vecajām sociālisma laika likumdošanas normām, kur mums visi šie kuriozi saglabāsies, par kuriem smejas Rietumu eksperti, kas pie mums šeit ierodas.

Mums, starp citu, šis likumprojekts jau ir otrajā lasījumā pat apstiprināts. Šeit man Ēlerta kungs rāda attiecīgo balsošanas rezultātu. Gan pirmajā, gan otrajā lasījumā. Un tika atlikts tikai viena iemesla dēļ. Kā es saprotu, iemesls bija Finansu inspekcijas nespēja veikt šo darbu. Ja mēs šobrīd nepieņemsim šo likumu, tad Finansu inspekcija šogad negatavosies to darīt, jo tā neko nedara, pirms nav pieņemti attiecīgie likumi. Un joprojām saglabāsies mūsu absurdā nodokļu sistēma. Par to varēs visi vēlētāji, it īpaši tie, kas kandidē uz Saeimu, atskaitīties.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, lūdzu, tikai par procedūru! Endeles kungs, es jums vārdu došu pēc tam. Šajā jautājumā? Labi, es atvainojos tādā gadījumā. Salīša kungs, lūdzu!

B.Salītis: Tā nu gluži nav, ka tas ir tas pats. Tomēr ir būtiskas izmaiņas šodien otrajā lasījumā salīdzinājumā ar pirmo lasījumu. Jāņem vērā arī tas, ka pirmajā lasījumā projekts tika izskatīts vairāk nekā pirms gada, gandrīz pirms pusotra gada.

Tātad es esmu par to, ka likums par iedzīvotāju ienākuma nodokli ir vajadzīgs pilnīgi pēc jauniem noteikumiem. Tā, kā tas ir pasaulē. Bet tā mēs nedrīkstam skatīt, jo mēs to vakar saņēmām un nogulējis tas ir tik ilgi. Vai mēs, neizskatot nopietni komisijās un neizskatot nopietni arī frakcijās, šodien par to balsosim otrajā lasījuma? Es esmu par to, lai to atgrieztu pirmajā lasījumā.

A.Kodoliņš: Es tikai informācijai. Komisijām tika izsūtīts. Ekonomikas komisija iesniedza Prezidijam. Prezidijs savukārt nodeva komisijām, lai iepazītos. Tā ka tā gluži nav, ka šodien tikai.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze, par procedūru.

A.Seile: Tā kā šis projekts tika iekļauts plenārsēdes darba kārtībā tikai pagājušajā ceturtdienā, Lauksaimniecības komisija to nav skatījusi. Un mums ir citi nodokļi − par zemi. Mums ir konceptuāli jāizskata Lauksaimniecības komisijā. Es ierosinu atlikt apspriešanu, kamēr tas nav skatīts komisijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Endeles kungs.

J.Endele: Es atbalstu Seiles kundzes teikto. Bet varbūt mēs varētu šodien nobalsot, ka nākamnedēļ otrdien vai trešdien mēs turpināsim izskatīt? Šodien par to nobalsot. Neatcelt uz pirmo lasījumu, bet turpināt izskatīt nākamajā nedēļā konkrētā dienā.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, izšķirsimies balsojot! Cupruna kungs, tad – Ēlerta kungs.

I.Cupruns: Kolēģi, es vēlreiz atkārtoju, mani nedaudz pārsteidz tas, ka mēs pat otrajā lasījumā šo likumprojektu esam izskatījuši. Esam nobalsojuši. Un tajā pašā laikā mēs pašreiz gribam iestrādāt ļoti spēcīgas, jaunas koncepcijas, tas ir, ka tiek aplikti ar ienākuma nodokli ienākumi no finansu īpašuma. Tas noteikti nebija, un mēs to apzināti kādreiz iestrādājām.

Bez tam vēl tiek iestrādāts pants par to, ka tiek aplikts ar ienākuma nodokli ienākums no noguldījumiem kredītiestādēs. Tiek iestrādāts ienākums no uzņēmējdarbības peļņas. Tas ir tad, kad peļņas nodoklis jau ir nomaksāts, dividendes tiek apliktas atkal ar ienākuma nodokļa likmi.

Tas ir kaut kas jauns. Es negribu teikt, ka tā nedrīkst darīt, bet, lūdzu, darīsim tā, kā esam pieņēmuši paši, kādu kārtību esam pieņēmuši. Šādi lēmumi pieņemami tikai pirmajā lasījumā. Tas nenozīmē, ka nevar tos pieņemt. Bet jāiet pēc procedūras. Tie ir pirmā lasījuma jautājumi.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs.

I.Ēlerts: Es tomēr aicinātu šo likumprojektu nekavēt. Tas patiešām pirmajā lasījumā pārliecinoši tika pieņemts, kā Kodoliņa kungs informēja. Otrajā lasījumā šis likumprojekts ir pieņemts bez sadalījuma pa budžetiem. Un laikam ir diezgan pamatoti, ka Kodoliņa kungs to liek otrajā lasījumā vēlreiz pilnīgi no jauna. Es saprotu, ka daudzus tas uztrauc, jo atstāj mazāk spraugu noslēpt ienākumu. Ja tā tas ir, es to tikai varu apsveikt.

Es īpaši aicinu visus, kas pārstāv Latvijas lauku vēlēšanu apgabalus. Atcerēsimies, ka šis nodoklis tiks maksāts vairs ne darbavietā, bet dzīvesvietā. Tātad ienākums daudziem pagastiem būs daudz lielāks tajās vietās, kur cilvēki brauc strādāt uz rajonu un citām pilsētām. Atcerēsimies to! Atbalstīsim šo jautājumu un nevilksim garumā šā jautājuma izskatīšanu. Katrs varēs iesniegt priekšlikumus. Acīmredzot trešais lasījums nebūs uzreiz nākamnedēļ. Ja būs nepieciešams, te visu varēs izdarīt.

Es aicinātu tomēr Latvijā ieviest šo progresīvo nodokļu aplikšanas kārtību. Un ieviest arī šīs ienākumu deklarācijas. Pie tām ir jāpierod. Tās nesīs tikai labumu Latvijai.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, tad – Ābiķa kungs.

J.Lagzdiņš: Es arī atbalstu, ka šāds likumprojekts steidzami ir jāpieņem. Ir jāsāk tā realizēšana, jāsāk gatavoties tā iemiesošanai. Bet, kolēģi, būsim tomēr godīgi! Šobrīd faktiski šis likumprojekts ir pirmajā lasījumā. Faktiski, nevis juridiski. Un šeit ir izdarīti daudzi būtiski grozījumi pēc pirmā lasījuma. Mums pat nav uzrādīti šie grozījumi, mēs tos pat neredzam. Mums nebija iespējas iesniegt labojumus uz otro lasījumu.

Un vēl ir viena lieta. Tik tiešām mēs atlikām tā pieņemšanu otrajā lasījumā pirms pusotra gada tādēļ, ka Finansu inspekcija nebija spējīga to iemiesot, realizēt. Izskatot mūsu komisijā, tas ir, komisijā par korupcijas jautājumiem, likumprojektu “Par finansu līdzekļu iegūšanas deklarācijām”, galvenais iebildums pret šo mūsu likumprojektu Finansu inspekcijai bija tāds, ka tā šobrīd nespēj realizēt šo likumprojektu. Bet likumprojekts “Par finansu līdzekļu iegūšanas deklarācijām” ir daudz vienkāršāk realizējams! Un tagad es īsti nesaprotu, vai šo tiešām ļoti sarežģīto un ļoti vajadzīgo likumu Finansu inspekcija var realizēt, bet to vienkāršo likumu nevar realizēt? Jūs saprotat?

Pirms es par to balsoju pirmajā vai otrajā lasījumā, neatkarīgi no tā, ko mēs nolemsim, es gribētu, lai būtu šeit tribīnē galvenais finansu inspektors un lai būtu viņa rakstveida atzinums. Mutiski mēs varētu uzdot jautājumus, kā to realizēs un kad varēs realizēt. Jo citādi mēs atkal kārtējo reizi pieņemam ļoti svarīgu likumu, kad nav klāt tie cilvēki, kas to realizēs, un šo institūciju pārstāvji.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs.

Dz.Ābiķis: Manuprāt, šinī situācijā, kad ir tik daudz argumentu gan “par”, gan “pret”, būtu vērts ņemt vērā Endeles kunga priekšlikumu un pieņemt zināmu kompromisu, respektīvi, Augstākā padome “var visu”. Mēs varētu šo likumprojektu varbūt pārcelt nedēļu uz priekšu un šodien nobalsot par to, ka mēs varam izdarīt arī otrajā lasījumā konceptuālus labojumus. Atstāt to otrajā lasījumā un pārcelt nedēļu uz priekšu. Tā ka tas būtu tāds kompromisa variants, kas varētu, es uzskatu, abas puses apmierināt.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Tātad mums ir trīs priekšlikumi. Pirmais − atlikt likumprojektu un noteikt laiku, kad mēs to skatām nākamnedēļ pirmajā lasījumā. Uzreiz otrajā lasījumā, jā, labi. Atļaujot konceptuālus nobalsojumus. Tā es saprotu. Otrais − atgriezt to pirmajā lasījumā un skatīt šodien. Šie divi priekšlikumi tātad būtu balsojami. Trešais apvienojas ar pirmo.

Tātad pirmais balsojums − likumprojektu izskatām otrdien otrajā lasījumā. Tātad komisijas ir iepazinušās. Izdarām nepieciešamos konceptuālos balsojumus. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par − 37, pret − 9, atturas − 10.

Otrs balsojums, ka atgriežam pirmajā lasījumā un tūdaļ sākam izskatīt. Rezultāts: 29 − par, 8 − pret, atturas − 21. Tātad likumprojekts tiek skatīts otrdien otrajā lasījumā un tiek izdarīti konceptuālie balsojumi, kurus nosauca Kodoliņa kungs, tā?

Lūdzu, Kodoliņa, kungs!

A.Kodoliņš: Man ir lūgums, ja komisijas skatīs šo likumprojektu, tad vismaz piektdien nogādāt Ekonomikas komisijai savus rezultātus, lai mēs tomēr varētu vēl pirms nākamās nedēļas iepazīties ar šiem rezultātiem, lai varētu kādu viedokli izstrādāt.

Priekšsēdētājs: Tagad Endeles kungs ziņos Balsu skaitīšanas komisijas rezultātus.

J.Endele: Tātad informācija vēsturei. Pirmais dokuments – par 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību.

“Par” balsoja: Panteļejevs, Marjaša, Kiršteins, Batarevskis, Žuks, Berdikovs, Ābiķis, Kehris, Krūmiņš Jānis, Salītis, Punovskis, Ēlerts, Cilinskis, Smoļuks, Freimanis, Stepičevs, Kramiņš, Preinbergs, Bērziņš Indulis, Alksnis, Čebotarenoka, Eniņš, Bērzs, Lagzdiņš, Muciņš, Bartaševičs, Rešetņikovs, Apinītis, Caune, Vanags, Buķele, Endele, Skulte, Kinna, Krols, Rāzna, Černajs, Zaščerinskis, Laķis, Gabrānovs, Mednis, Radionovs, Felss, Strazdiņš, Bresis, Zeltkalne, Jurševics, Kalniņš, Lucāns, Emsis, Šteins, Liepiņš, Albertiņa, Grūbe, Beļskis, Puzo, Špoģis, Seiksts, Kodoliņš, Biezais, Grūtups, Gorbunovs, Buls, Dobelis, Bels, Ulme, Berķis, Seile, Cupruns, Lazda, Jaunkļaviņš, Čepānis, Krastiņš, Dinevičs, Briedis. Es atvainojos, Krastiņš Andrejs un Krastiņš Edmunds, Geige, Strīķis. “Pret” − Simsons Pēteris. “Atturas”: Mihailovs, Ždanoka, Ivanovs, Līgotnis, Plotnieks, Rogaļs.

Balsošanā nepiedalījās: Zaļetajevs, Apsītis, Šcipcovs, Kostins, Romašovs, Āboltiņš, Kurdjumovs, Ivanovs, Čepāne, Safonovs, Gavrilovs, Zatuliviters, Drobots, Silārs, Aizezers, Klindžāns, Krūmiņš Raimonds.

Priekšsēdētājs: Vai godājamajiem deputātiem ir kādi iebildumi pret šiem rezultātiem? Nav. Tad varam apstiprināt.

J.Endele: Ja nav, tad: par − 78, pret − 1, atturas − 6.

Otrs dokuments − par grozījumiem 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likumā.

“Par”: Panteļejevs, Marjaša, Kiršteins, Batarevskis, Žuks, Berdikovs, Ābiķis, Mihailovs, Kehris, Apsītis, Krūmiņš, Čepāne, Salītis, Punovskis, Ēlerts, Cilinskis, Smoļuks, Freimanis, Stepičevs, Kramiņš, Preinbergs, Bērziņš Indulis, Alksnis, Čebotarenoka, Eniņš, Lagzdiņš, Muciņš, Bartaševičs, Rešetņikovs, Apinītis, Caune, Līgotnis, Vanags, Buķele, Endele, Skulte, Kinna, Krols, Rāzna, Černajs, Zaščerinskis, Laķis, Gabrānovs, Mednis, Radionovs, Felss, Strazdiņš, Bresis, Plotnieks, Zeltkalne, Jurševics, Kalniņš, Lucāns, Emsis, Šteins, Liepiņš, Albertiņa, Grūbe, Beļskis, Špoģis, Seiksts, Kodoliņš, Biezais, Grūtups, Gorbunovs, Buls, Rogaļs, Dobelis, Bels, Ulme, Berķis, Seile, Cupruns, Jaunkļaviņš, Čepānis, Krastiņš Andrejs, Dinevičs, Briedis, Krastiņš Edmunds, Geige, Strīķis. “Pret”: Bērzs, Simsons. “Atturas”: Ždanoka, Ivanovs.

Nebalsoja: Zaļetajevs, Ščipcovs, Kostins, Romašovs, Āboltiņš, Kurdjumovs, Ivanovs, Safonovs, Gavrilovs, Zatuliviters, Drobots, Silārs, Aizezers, Puzo, Klindžāns, Krūmiņš Raimonds, Lazda.

Priekšsēdētājs: Vai godājamajiem deputātiem ir kādi iebildumi? Nav. Paldies. Tātad paliek vecajā kārtībā.

J.Endele: Tātad: par − 81, pret − 2, atturas − 2. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Endeles kungs! Godājamie kolēģi, saskaņā ar rīta balsojumu mums tagad jāizskata 9.darba kārtības jautājums − likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem likumdošanas aktos monopoldarbības uzraudzības jautājumos” otrajā lasījumā.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Pēc mana ierosinājuma ir mainīta darba kārtība, un tagad mums jāskata 26.darba kārtības jautājums − likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par Saimnieciskās tiesas procesu”” pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies, jums ir taisnība. Es vienkārši vadījos no cita dokumenta.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Tātad runa ir par 287.dokumentu, kurā ir Rūpniecības komisijas sagatavotais un Ekonomikas komisijas akceptētais likumprojekts “Par grozījumiem likumā “Par Saimnieciskās tiesas procesu”” un lēmuma projekts par tā spēkā stāšanās kārtību. Un arī ilustrācijai spēkā esošais LPSR Ministru padomes 1990.gada 26.marta lēmums Nr.77 par valsts nodevas likmēm un izvilkums no šīm likmēm, kas attiecas uz Saimniecisko tiesu vai, kā to agrāk sauca, Valsts arbitrāžu. Un arī tabula, kas ilustrē, kādas ir nodevas citu valstu saimnieciskajā tiesā, arī Zviedrijas saimnieciskajā tiesā.

Kāds ir iemesls šā likumprojekta izstrādāšanai? Rūpnieku sanāksmē, kurā piedalījās banku, Finansu ministrijas, Rūpniecības komisijas, kā arī Arhitektūras, celtniecības, transporta, informātikas un sakaru komisijas pārstāvji, tika izteikta nopietna kritika attiecībā uz to, ka Saimnieciskās tiesas nodeva, kas jāiemaksā, lai ierosinātu prasības izskatīšanu, ir 10 procenti no prasības summas. Ņemot vērā, ka saimniecisko darījumu apjoms strauji pieaug un ka tie netiek risināti administratīvā kārtā, kā to agrāk darīja ar zvanu no partijas centrālās vai rajona komitejas, vai cita līmeņa komitejas, tad šo strīdu summas pieaug, un uzņēmumi vienkārši nespēj atļauties iemaksāt šos 10 procentus, jo ir risks, ka viņiem neizlems par labu. Lietas netiek izskatītas, krājas savstarpējie parādi, tie netiek risināti.

Otrs iemesls ir tas, ka Rūpniecības komisija nesekmīgi mēģināja nokārtot to, kā varētu piedzīt soda naudu par banku operāciju nokavējumu. Bija mēģinājums to uzdot Finansu inspekcijai, bet bija jāatzīst, ka Finansu inspekcija nevar atņemt privātai bankai šo soda naudu, kas ir bankas privātīpašums, jo to var izdarīt tikai tiesa. Tādēļ šīm lietām būtu jāiet caur tiesu. Bet atkal šeit prasības izskatīšanu traucētu šie nodevas apjomi.

Tādēļ, ievērojot Saimnieciskās tiesas priekšlikumus par nodevas apmēru, viņi piedāvāja pakāpju veida nodevu, kas allaž stimulētu prasības apjoma piedzīšanu uz attiecīgo robežšķirtni, Rūpniecības komisija izstrādāja parasto paņēmienu − valsts nodevas apmēru lauztas līnijas veidā.

Ja jūs paskatāties tabulu 3.lappuses kreisajā malā, tātad jūs redzat, ka mūsu piedāvātā nodeva ir tuva Saimnieciskās tiesas priekšlikumiem un diezgan tuva arī starptautiskajā praksē atzītajām nodevām. Protams, pie mazām summām mums ir mazāki procenti. Tas būtu pats galvenais par šo likumprojektu. Ir paredzēta, salīdzinot ar pašreizējo stāvokli, vienāda nodeva kā par sākotnējo izskatīšanu, tā arī par izskatīšanu apelācijas kārtībā. To ierosina pati Saimnieciskā tiesa, jo izskatīšana tādēļ netiek vienkāršota. Arī citu valstu praksē šāda lieta nav paredzēta. Ir paredzētas Saimnieciskās tiesas tiesības atbrīvot prasītāju no nodevas iemaksāšanas. Tātad to var nolemt pati Saimnieciskā tiesa. Paliek spēkā Saimnieciskās tiesas nodevas atmaksāšanas kārtība un tas, kādā gadījumā tās tiek atmaksātas.

Te ilustrācijai ir minēti 53.panta pirmās daļas punkti, lai cienījamajiem deputātiem nav jāmeklē likums par Saimniecisko tiesu.

Tātad galvenais ir samazināt šo nodevu. Patlaban ienākumi no nodevas ir apmēram 40 miljoni gadā. Saimnieciskā tiesa, aptuveni aprēķinot, lēsa, ka nodevas summa varētu tagad samazināties par apmēram ceturto daļu, tātad par 10 miljoniem rubļu gadā. Taču viņi prognozē, ka šā gada laikā augs prasību apjomi. Nedaudz augs prasību skaits, bet ievērojami pieaugs prasību apjomi. Gada beigās iekasētā nodeva, pat ierēķinot inflāciju, varētu jau pārsniegt pašreiz iekasējamos apjomus.

Tāds ir aptuveni viņu vērtējums par šo likumprojektu. Es būtu gatavs atbildēt uz jūsu jautājumiem un uzklausīt jūsu domas par šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Tātad tas ir pirmais lasījums. Lūdzu godājamos kolēģus ar jautājumiem. Viss visiem ir skaidrs, Ēlerta kungs! Paldies.

I.Ēlerts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai kāds no godājamajiem deputātiem vēlas izteikties debatēs? Neviens. Paldies.

Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par − 31, pret − 1, atturas − 4. Likumprojekts ir akceptēts.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Lūdzu cienījamos kolēģus iesniegt priekšlikumus līdz ceturtdienai pulksten 10 Rūpniecības komisijai. Izskatīt otrajā lasījumā šo projektu mēs varētu jau nākamnedēļ.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, es atgādinu, ka likumprojekts “Par akciju sabiedrībām” tiks skatīts pulksten piecos. Tā vismaz tika nobalsots uz konkrēto laiku.

Tādā gadījumā nākamais ir iepriekš pieteiktais − par grozījumiem un papildinājumiem likumdošanas aktos monopoldarbības uzraudzības jautājumos.

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi, lūdzu, mēģināsim sameklēt savās atvilktnēs 286.dokumentu, tas ļoti ilgi guļ mūsu atvilktnēs! Sāksim to izskatīt!

Tātad − par papildinājumiem un grozījumiem likumdošanas aktos monopoldarbības uzraudzības jautājumos.

Pirmā lasījuma gaitā un pēc pirmā lasījuma saņemti priekšlikumi tikai no Endziņa kunga, tātad no Likumdošanas jautājumu komisijas, bet no pārējiem kolēģiem jauni priekšlikumi pēc otrā lasījuma nav saņemti.

Sākot izskatīt pa pantiem un pa punktiem, Endziņa kunga priekšlikumi attiecas uz diviem pantiem. Tas ir mūsu dokumenta 5.punktā. Tur ir redakcionāls labojums, precīzāk izteikts: “Monopoldarbības un konkurences veicināšanas institūcijas.” Tātad darbības attīstības veicināšana. Tā varētu precīzāk teikt.

Nākamais ir 6.punktā vai pantā, vai likuma 4.punktā. Nav.

7. arī nav. Tad šā projekta 8.pantā vai 14.pantā, kas šeit ir tālāk 3.lappusē, arī ir Endziņa kunga redakcionāls precizējums. Tas ir 14.panta otrajā daļā. Tā būtība ir tāda: agrāk bija pirmajā lasījumā “uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām” un tagad tā vietā ir “monopoldarbības uzraudzības un konkurences veicināšanas institūcijas šā likuma 1.pantā minētām fiziskām un juridiskām personām”.

Tāds pats redakcionāls labojums ir šā panta trešajā daļā. Tas arī ir viss, cienījamie kolēģi, par šo likumprojektu, par priekšlikumiem, kādi pirms otrā lasījuma ir saņemti.

Priekšsēdētājs: Vai kādam no godājamajiem kolēģiem ir vēlēšanās izteikties par kādu no šā likumprojekta pantiem? Tādas vēlēšanās nav, Špoģa kungs! Tādā gadījumā lūdzu balsošanas režīmu. Akceptēsim šo likumprojektu otrajā lasījumā. Rezultāts: par − 37, pret − nav, atturas − 4. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā.

Godājamie kolēģi, līdz pārtraukumam vēl ir 31 minūte, es atvainojos, 21 minūte. Ir tāds interesants jautājums kā likumprojekts “Par statistiku”. Černaja kungs mums stāstīs par statistiku? Lūdzu.

R.Černajs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jūsu izskatīšanai ir iesniegts likumprojekts par statistiku ar 327.numuru, kā arī Valsts statistikas komitejas sagatavotā anotācija ar 357.numuru.

Katrā ziņā es domāju, ka šī sagatavotā anotācija krietni atvieglina manu uzdevumu, jo šeit ir praktiski īsi šis jautājums atspoguļots. Gribētu jums atgādināt, ka šī nav pirmā reize, kad mēs skatām jautājumu par statistiku. Tas jau tika darīts krietni vien agrāk, bet, tā kā šajā likumā toreiz mēs atklājām daudzas un dažādas nepilnības, ar Augstākās padomes lēmumu šis likums tika nosūtīts atpakaļ Ministru padomei un Ekonomikas komisijai pārstrādāšanai. Šajā laikā tas ir praktiski pārdzīvojis daudzas izmaiņas. Es domāju, ka tas tomēr ir kvalitatīvi uzlabojies.

Šajā likumā ir ņemta vērā ārvalstu pieredze, kā arī šis likums iekļaujas to uzskaites likumu kompleksā, ko Augstākā padome ir pieņēmusi, tas ir, kopā ar grāmatvedības likumiem, kopā ar likumiem par revidentu darbību. Lai šo bloku noslēgtu, mums ir vēl vajadzīgs likums par statistiku. Tas ir viens no likumiem, kas palīdzēs ieviest zināmu kārtību mūsu tautsaimniecībā, sociālajā sfērā un pārējās sfērās, kur šis likums ir ļoti nepieciešams.

Varētu jums minēt tādu tēlainu salīdzinājumu. Ja banku un naudas sistēmu mēdz uzskatīt par ekonomikas asinsriti, tad statistika tikpat labi varētu būt valsts nervu sistēma. Tas ir tieši tas, kas ekonomikā un mūsu tautsaimniecībā ir vajadzīgs.

Vairāk neaizkavēšu jūsu darba laiku un uzmanību. Ja ir kādi jautājumi, tad − lūdzu!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie kolēģi, vai kādam ir jautājumi Černaja kungam? Nav? Paldies.

Vai kāds no godājamajiem kolēģiem vēlas izteikties debatēs? Nevēlas? Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par − 38, pret − nav, atturas − 2. Akceptēts pirmajā lasījumā.

Varbūt Černaja kungs var pateikt, kad var iesniegt uz otro lasījumu?

R.Černajs: Redzot tādu vienprātīgu deputātu atbalstu, lūgtu labojumus otrajam lasījumam iesniegt līdz piektdienai Ekonomikas komisijā, lai projektu varētu izskatīt otrajā lasījumā nākamnedēļ.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi, es ļoti atvainojos, ka es uzreiz to nepateicu, bet sakarā ar to, ka šis likumiņš ļoti ilgi jau nogulējis otrajā lasījumā un ka nekādu jaunu priekšlikumu nav, un ka tas ir ļoti nepieciešams darbam (šeit sēž arī komitejas priekšsēdētāja Rudušas kundze), vai mēs nevarētu to likt otrdien uz nobalsošanu galīgā veidā?

Priekšsēdētājs: Jā, Špoģa kungs, procedūra mums to atļauj, jo otrā lasījuma stadijā nav bijuši nekādi papildinājumi un labojumi. Tādējādi iekļaujam otrdien nobalsojamo likumprojektu sarakstā pēc pulksten vieniem. Paldies.

Mums vēl ir 17 minūtes līdz pārtraukumam. Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā”. Tas ir 302.dokuments, kas ir apvienots ar 362.dokumentu. Ir divi ziņotāji: Līgotņa kungs un Lagzdiņa kungs. Tā kā abi likumprojekti ir savienoti, ir vieni jautājumi un vienas debates.

Neviens neiebilst? Lūdzu, Līgotņa kungs, jūsu rīcībā 16 minūtes.

A.Līgotnis: Godātie kolēģi! Nodokļiem ir jābūt neizbēgamiem un nenovēršamiem kā nāve. Tā nav mana doma, bet tik un tā šī doma ir pareiza. Šim likumam bija jābūt pieņemtam jau tajā brīdī, kad Latvijā dzima pirmais privātuzņēmums. Tad Godmaņa valdībai nebūtu nepieciešamības stīvēties ap budžeta deficītu iepriekšējā un šajā gadā. Šo projektu Augstākā padome no valdības ir saņēmusi ar triju gadu novēlošanos. Žēl, ka tik vēlu, bet labāk vēlu nekā nekad. Un tā būtība, kas tur ir izteikta, ir visiem skaidra − lai šīs milzīgās miljonu summas neaiziet garām nodokļiem un tātad arī valsts budžetam. Ikvienā valstī nodokļu nemaksātājus uzskata par cilvēkiem, kas līdzīgi mazu bērnu un pensionāru apzadzējiem, un pret viņiem cīnās ar uguni un zobenu. Pēdējais laiks arī mums ir to darīt.

Šis likumprojekts ir tapis Tieslietu ministrijas dzīlēs, tas ir saskaņots ar tām komisijām, kas izstrādā Administratīvo kodeksu, Kriminālkodeksu. Šie panti savā starpā ir saistīti, saskaņoti ar tiem, kas jau ir pieņemti un atrodas šajos manis nosauktajos kodeksos. Es domāju, ka šeit nekādi lieli paskaidrojumi no manis nav nepieciešami, jo viss ir ļoti detalizēti un sīki šajos pantos uzrādīts.

Vispirms ir labojumi Administratīvajā kodeksā, papildinājums. Šeit man jāpiezīmē, ka līdz šim vienīgais likums, kas paredz atbildību par nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no tiem, ir Administratīvā kodeksa pants. Un tas paredz tikai tūkstoš rubļu naudas sodu. Es domāju, jūs piekritīsit, ka šāds sods ir drīzāk pamudinājums apiet likumu nekā maksāt šos nodokļus.

Nu un pārējais... Arī Kriminālkodeksā ir attiecīgs pants, kā arī šis 147.3.pants, kas ir saistīts ar grāmatvedības uzskaiti. Mums ir pieņemti likumi par grāmatvedības uzskaiti, par ikgada pārskatiem. Tā kā tieši šajā stadijā vienmēr sākas šī nodokļu nemaksāšana, tiek noslēpti uzskaites dati, tad arī šeit ir paredzēts Kriminālkodeksa pants. Es domāju, ja mēs šādu likumu pieņemsim, tad nebūs vairs runas par budžeta deficītu.

Man nedaudz jāpakavējas arī pie nākamā likumprojekta, par kuru runās Lagzdiņa kungs. Tas ir līdzīgs. Faktiski šie panti ir savstarpēji saistīti, taču, ja jūs paskatīsities viņa projektā, tad jūs redzēsit, ka dubultojas viens pants − izvairīšanās no nodokļu maksāšanas.

Mēs ar Lagzdiņa kungu savstarpēji esam šo jautājumu pārrunājuši un vienojušies, ka par nodokļu nemaksāšanu mēs atstāsim galīgajā likuma variantā, kad projekti nonāks līdz trešajam lasījumam, to redakciju, kas ir manā projektā, tātad dokumentā Nr.302. Pārējie panti varētu būt tādi, kā ir viņa projektā. Kad šie likumprojekti nonāks līdz trešajam lasījumam, savienosim tos kopā, lai galīgajā balsojumā būtu iespējams nobalsot par vienu vienīgu dokumentu. Pašreiz mēs nezinām, kurš likumprojekts varētu tikt virzīts ātrākā tempā, kurš lēnākā. Lai nenotiktu tā, ka viens projekts bremzē otra izskatīšanu, mēs pagaidām tos dodam atsevišķā veidā, bet, ja tie nonāks vienlaikus trešajā lasījumā, tad mēs tos apvienosim. Tas man ir viss.

Priekšsēdētājs: Varbūt noklausīsimies Lagzdiņa kunga līdzziņojumu un tad uzdosim jautājumus abiem ziņotājiem.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs! 12 minūtes līdz pārtraukumam.

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Komisija, kas izveidota, lai pārbaudītu, ko valdība darījusi korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanai, iesniedz likumprojektu, kurā tiek paredzēts izdarīt četrus grozījumus un papildinājumus spēkā esošajā Kriminālkodeksā. Vispirms mēs ierosinām papildināt Kriminālkodeksu ar 151.¹ pantu, proti, paredzēt kriminālatbildību par izvairīšanos no deklarācijas iesniegšanas. Šeit mēs esam paredzējuši kriminālsodu par izvairīšanos no dažāda veida deklarāciju iesniegšanas. Tajā skaitā, ja mēs pieņemsim no jauna izstrādāto likumu “Par ienākuma nodokli”, tad arī par šo ienākumu deklarāciju neiesniegšanu. Bez tam, ja šo likumprojektu mēs iesniegsim, šo pantu pieņemsim, tad kriminālsods tiks paredzēts arī par to deklarāciju neiesniegšanu, kas ir jāiesniedz Augstākās padomes deputātiem un pašvaldību amatpersonām.

Jau ilgāku laiku ir spēkā grozījumi pašvaldību likumos, visos četros pašvaldību likumos, kā arī likumā “Par tautas deputāta statusu”, kas uzliek par pienākumu veselai rindai amatpersonu un deputātu iesniegt šādas deklarācijas. Bet diemžēl nav neviena veida sankciju par šā pienākuma izpildi. Tādēļ mēs arī paredzam šeit diezgan tādu diferencētu pieeju, ka šis sods varētu būt gan brīvības atņemšanas veidā, gan arī naudas soda veidā. Bez tam pie kriminālatbildības amatpersona tiek saukta tikai tad, ja tā ir par šo nodarījumu attiecīgi administratīvi sodīta. Tātad vispirms ir jāsoda administratīvi.

Bez tam komisija liek priekšā izskatīt un pieņemt trīs korupcijas sastāvus. Kā jūs atceraties no mūsu komisijas ziņojuma, viens no korupcijas veidiem tātad ir ar likumu noteikto ierobežojumu neievērošana. Šobrīd ir spēkā vesela rinda likumu, kuri paredz amatpersonām dažāda veida ierobežojumus. Un faktiski šobrīd ir trīs veidi.

Pirmā ierobežojumu kategorija attiecas uz uzņēmējdarbību. Otrās kategorijas ierobežojumi − uz darba tiesiskajām attiecībām, starp citu arī uz Augstākās padomes deputātiem. Mums ir vesela rinda šādu ierobežojumu. Trešā ierobežojumu kategorija, kas ir spēkā esošajā likumdošanā, ir ienākumu gūšanas ierobežojumi. Piemēram, visos likumos par pašvaldībām. Piemēram, likuma “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību” 7.pantā ir noteikts, ka galvaspilsētas Rīgas pašvaldības amatpersonas nevar gūt ienākumus no tādām uzņēmējsabiedrībām, kuras saņem pašvaldību pasūtījumus vai finansu līdzekļus. Tātad, ja pašvaldības amatpersona būs guvusi ienākumus no šādām uzņēmējsabiedrībām, ja tai piederēs šeit kapitāla daļas un viņa saņems dažāda veida ienākumus, tad viņu varēs saukt pie kriminālatbildības.

Šis likumprojekts ir nosūtīts Iekšlietu ministrijai, prokuratūrai, valdībai un citām tiesību aizsardzības iestādēm. No visām ir saņemtas pozitīvas atsauksmes. Pret šādu likumprojektu neiebilst arī Aizsardzības un Likumdošanas komisija. Ir izteikts pirms pirmā lasījuma precizējošs priekšlikums par to, ka būtu jāprecizē visa 167.¹ panta dispozīcija, proti, izsakot šādā redakcijā: “Par likumos noteikto uzņēmējdarbības ierobežojumu noteikumu pārkāpšanu, ko izdarījušas amatpersonas, uz kurām attiecas šie ierobežojumi... “, jo šeit nav īsti skaidrs, uz kurām amatpersonām, vai uz tām, kam ir pienākums kontrolēt šo ierobežojumu izpildi. Bet šeit ir domāta tā amatpersonu kategorija, kurām pašām ir jāievēro šie noteikumu ierobežojumi. Tāds īsumā, kolēģi, ir mans komentārs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad jautājumi. Es saprotu, Marjašas kundze jautās. Lūdzu.

R.Marjaša: Lagzdiņa kungs, ir vairāki jautājumi. Pēc jūsu redakcijas 151.pants. Tātad jūs vispār neparedzat administratīvu sodu, jūs uzreiz paredzat kriminālsodu?

J.Lagzdiņš: Par nodokļu nemaksāšanu?

R.Marjaša: Jā.

J.Lagzdiņš: Godāto kolēģi, šeit varbūt es papildināšu to, ko teica Līgotņa kungs. Darba gaitā Aizsardzības un iekšlietu komisijā šā Kriminālkodeksa panta redakcija tika saskaņota. Visu noteiks šajā gadījumā Aizsardzības un iekšlietu komisija. Es pievienojos Līgotņa kunga viedoklim, ka par pamatu ir jāņem tā redakcija, ko ir izstrādājusi Aizsardzības un iekšlietu komisija.

R.Marjaša: Tātad tikai kriminālatbildība, tikai − ja ir atkārtotība un lieli zaudējumi. Jūs piekrītat, ka citos gadījumos būs administratīvā atbildība?

J.Lagzdiņš: Daļēji es piekrītu.

R.Marjaša: Ko nozīmē − daļēji? Piedodiet!

J.Lagzdiņš: Pie šīs redakcijas vēl ir jāstrādā Aizsardzības un iekšlietu komisijai.

R.Marjaša: Un otrs jautājums ir tāds. Kāpēc jūs izvēlējāties 151.pantu? Mēs savā laikā esam atcēluši 151.pantu. Tagad jūs ieceļat jaunu 151.pantu Kriminālkodeksā. Tā nevar. Līgotņa kunga projektā ir pareizāk, tur ir jauns prim pants pie 148. Jūs nepiekrītat? Ja mēs tagad atkal atjaunosim 151.pantu ar citu saturu, tad būs sajukums piemērošanā.

J.Lagzdiņš: Mēs 151.pantu pirms gada izslēdzām no Kriminālkodeksa redakcijas, jo šeit bija...

R.Marjaša: Un tagad ir jauns dibināts ar to pašu numuru. Tā nederēs.

J.Lagzdiņš: Es piekrītu jums.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kāds jautājums abiem referentiem? Jautātāju nav. Paldies, cienītie kungi. Visi ir apmierināti ar jūsu atbildēm. Arī ar Līgotņa kunga atbildēm. Vai kāds no kolēģiem vēlas uzstāties debatēs? Neviens nevēlas.

Balsosim par abu šo dokumentu akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: (par abiem) 37 − par, pret − nav, atturas − 3. Tātad akceptēts.

Lūdzu, Līgotņa kungs!

A.Līgotnis: Man lūgums visus interesentus, kam būs priekšlikumi, tos iesniegt man personīgi līdz šai ceturtdienai, lai mēs nākamajā nedēļā varam laist šo likumu otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, ir palikušas 4,5 minūtes. Muciņa kungs garantē, ka viņš pa šo laiku spēšot izdarīt visas nepieciešamās izmaiņas civilprocesā. Vai mēs tam piekrītam?

Lūdzu, Muciņa kungs, mēģiniet! Bet pēc četrām minūtēm jau ir pārtraukums.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Paņemiet, lūdzu, dokumentu Nr.292! Likumprojekts saucas “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Civilprocesa kodeksā”. Šis nav likumprojekts ar jaunu novitāti. Tajā tikai ir atspoguļots tas, ko mēs Aizsardzības un iekšlietu komisijas rūpīgi auklētajā likumprojektā “Par tiesu varu” esam nostiprinājuši. Tā ir iespēja tiesnešiem vienpersonīgi izskatīt dažu kategoriju civillietas.

Personīgi es uzskatu, ka pilsētu un rajonu tiesas vai tā sauktās bijušās tautas tiesas ir atmirstoša stadija. Es ceru, ka mēs atgriezīsimies ar laiku pie normālās Latvijas Republikas 1918.−1940.gada miertiesnešu kārtības, kur pirmajā instancē krimināllietās un civillietās tiesu spriedīs miertiesneši.

Tādējādi, godātie kolēģi, šajā sakarā attiecīgi tiek piedāvātas četras novitātes − Civilprocesa 7., 7.¹, 24.pantā un arī 84.pantā. Tātad šeit, ja jūs iedziļināties, tiek papildināts tas, ka spriež tiesu koleģiāli, vai arī tiesnesis tiesu spriež vienpersoniski. Ir atzīmēts, ka tiesnesis vienpersoniski spriež tiesu šajā kodeksā noteiktajā kārtībā, tāpat kā tiesu spriež koleģiāli. Tiesnesis, izskatot lietas un lemjot atsevišķus jautājumus, vienpersoniski darbojas tiesas vārdā. Šādas novitātes ir 7.pantā.

7.¹ pantā noteikti tie gadījumi, kad tiesnesis vienpersoniski izskata šīs lietas, tas ir, par alimentu piedziņu, par laulības šķiršanu (ne visos gadījumos), par citām ģimenes tiesiskajām attiecībām, darba tiesiskajām attiecībām, izņemot lietas par atlaišanu, par dzīvokļa tiesībām. Šeit man ir priekšlikums dot papildinājumu dzīvokļu komisijā. Arī apspriežot likumu “Par dzīvokļu tiesībām”, mēs dzirdējām novitātes. Prasības par lietu parādīšanu, kas izriet no Civillikuma, un iesniegumus par pilnvarojumu atsaukšanu, kā arī sevišķā tiesāšanās kārtībā izskatāmās lietas un no administratīvi tiesiskajām attiecībām izrietošās lietas, kā arī visus jautājumus, kas saistīti ar tiesu nolēmumu izpildi. Šajā pantā − 7.¹ pantā − es vislabprātāk sagaidītu jūsu priekšlikumus uz otro lasījumu.

Savukārt 24.pants par noraidījumu norāda: ja tiek noraidīts tiesnesis vienpersoniski, tad viņš pats arī izlemj šo noraidījumu. Un attiecīgi 84.pantā ir novitāte, kas ir saistīta ar to, ka ir sadārdzinājušies tiesas izdevumi. Tātad tiek arī atsevišķi norādīts, ka izdevumi, kas saistīti ar tiesu pavēstu piegādāšanu un izsniegšanu, sludinājumu ievietošanu laikrakstā, prasības nodrošināšanu, izdevumiem, kas saistīti ar mantojuma apsardzību un dalīšanu, tiek papildus izskatīti.

Tās būtu tās novitātes, kas faktiski šajā Civilprocesa kodeksā attīsta tālāk to nolēmumu, ko mēs likumā par tiesu iekārtu izdarījām, nospriežot, ka tiesnesis vienpersoniski var izlemt attiecīgās kategorijas lietas. Tas man būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi Muciņa kungam? Jautājumu nav. Paldies, Muciņa kungs. Vai kāds no deputātiem vēlas debatēt? Nevēlas.

Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par − 42, pret − 2, atturas − 1. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Tagad, godājamie kolēģi, ir starpbrīdis. Pēc starpbrīža, kā jau nobalsojām, pulksten piecos mums būs jāizskata likumprojekts “Par akciju sabiedrībām”.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Ātrāk sāksim, ātrāk pabeigsim. Tātad likums “Par akciju sabiedrībām”. Pirmais lasījums. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Godājamos deputātus lūdzu pierakstīties jautājumu uzdošanai un debatēm. Stādieties, lūdzu, priekšā deputātiem!

V.Šadinovs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors: Labdien! Tā kā šis likumprojekts jau vienreiz pirmajā lasījumā bija un toreiz tika dots arī pamatojums šā likumprojekta pārstrādes nepieciešamībai un tā izteikšanai jaunā redakcijā, tad es domāju, ka pašlaik atkārtoties par to laikam vairs nav nepieciešamības. Tā kā toreiz bija iebildumi, tad pielikumā, kas tagad ir iesniegts deputātu izskatīšanai, ir novērsti šie iebildumi. Es domāju, ka mēs varētu, ja deputāti piekrīt, pāriet pie jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie deputāti, kurš no jums vēlas jautāt? Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Sakiet, lūdzu, kādā veidā ir vispār tapis šis 254.dokuments? Es atceros, ka tad, kad mēs ļoti sen sākumā skatījām šo likumu, bija pilnīgi skaidra prasība, ka mums ir kaut kādā veidā jāpalielina pilsoņu īpatnējais svars visās sfērās, tātad akcionāru skaita ziņā valdē un padomē un tā tālāk. Jūs esat izgudrojuši vienu ļoti interesantu cilvēku kategoriju. Tātad − pastāvīgie iedzīvotāji, kas Latvijas Republikā nodzīvojuši ne mazāk kā 21 gadu. Man gribētos zināt, kur jūs esat ņēmis šo iedzīvotāju slāni, kas tas tāds ir, varbūt 35 gadus vajadzēja vai tikai piecus?

V.Šadinovs: Tas ir no iepriekšējā likuma. Arī iepriekšējā akciju sabiedrības likumā tā bija deklarēts pastāvīgais iedzīvotājs, kas nodzīvojis ne mazāk.

J.Freimanis: Tātad jūs tur neko neesat grozījuši? Labi. Un tālāk. Uz kādu apsvērumu pamata, teiksim, ir 3.apakšpunkts, kur bija runa, ka vismaz trešajai daļai no akciju sabiedrības padomes sastāva ir jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem? Un šie mistiskie iedzīvotāji, kas ir 21 gadu nodzīvojuši? Un tāpat pilnsapulce ievēlē valdi, no kuriem vismaz pusei jābūt? Kur jūs ņēmāt šo proporciju?

V.Šadinovs: No iepriekšējā likuma.

J.Freimanis: Joprojām no iepriekšējā likuma?

V.Šadinovs: Jā. Tāda proporcija bija iepriekšējā likumā.

Priekšsēdētājs: Nākamais jautātājs ir Cupruna kungs. Lūdzu.

I.Cupruns: Man jautājums ir šāds: 2.nodaļas vispārīgajos noteikumos 1.panta 2.apakšpunktā ir rakstīts: “Banku un citu kredītiestāžu, ja tās ir izveidotas kā akciju sabiedrības, dibināšanu, darbības reorganizēšanu un likvidāciju bez šā likuma noteikumiem regulē Latvijas Republikas likums “Par bankām” un citi saskaņā ar to izdotie normatīvie akti.” Mani ļoti interesē šie “citi normatīvie akti”.

Pāriesim tagad pie 4.nodaļas 20.panta, kur nosakām minimālo kapitālu, minimālo reģistrēto pamatkapitālu, ko nosaka šis likums! Tad, lūk, jautājums ir šāds. Sakiet, lūdzu, vai var būt kaut kādi normatīvie akti, kas var grozīt 20.pantā noteiktos termiņus un summas? Kā jūs domājat?

V.Šadinovs: Nē, protams, šīs konkrētās summas citi akti grozīt nevar. Bet mums ir jāvadās no citiem likumdošanas aktiem, piemēram, no tiem pašiem Latvijas Bankas noteiktajiem normatīviem rezerves kapitālam, speciālajam rezerves kapitālam un citiem.

I.Cupruns: Labi. Tad es jautāšu konkrēti. Sakiet, lūdzu, vai bankas padome var lemt par to, cik liels var būt dibināšanas kapitāls un cik ilgā termiņā dibināšanas pamatkapitāls ir jāiemaksā, turklāt nosakot citus termiņus, nekā minēti likumā? To nedrīkst darīt, ja?

V.Šadinovs: Protams, ka nē. Šis likums ir primārs.

I.Cupruns: Paldies. Tikai vajadzētu sekot, lai tas tā notiktu.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kāds deputāts, kas vēlas uzdot jautājumus? Šādu deputātu nav. Paldies, Šadinova kungs! Vai ir kāds no deputātiem pierakstījies debatēs? Tādu deputātu nav. Mums atliek balsot.

Balsosim par likuma “Par akciju sabiedrībām” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 38 − par, 1 − pret, 6 − atturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā. Vai kāds no Ekonomikas komisijas mums pavēstītu, kad vēlas redzēt labojumus?

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es lūgtu šīs nedēļas laikā iesniegt priekšlikumus un labojumus uz otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mēs esam veiksmīgi izskatījuši visu šīsdienas darba kārtību, ieskaitot papildu jautājumus. Mēs varētu veiksmīgi sākt dzīvot rītdienai un tātad izskatīt kādu no likumu vai lēmumu projektiem, kas paredzēti rītdienas darba kārtībā. Loģiski būtu, ja mēs sāktu no pirmā, bet tas nav iespējams, tātad 13. un 14. skatīt nav iespējams, jo tie ir personāliju jautājumi. Nākamais ir 15. − par Salaspils memoriālo ansambli, taču Teikmaņa kungu kā šā jautājuma iniciatoru es šeit neredzu un arī mūsu Kultūras komisiju. Vismaz tās vadības šeit nav. Tālāk mums ir 17. darba kārtības jautājums par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā otrajā lasījumā.

Lūdzu, Apsīša kungs! Man būtu lūgums sekretariātam. Varbūt man varētu piegādāt kādu rītdienas likumdošanas aktu?

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj, kolēģi deputāti, klātesošie! Pašlaik mēs apspriedīsim divus dokumentus − dokumentu Nr.265 un dokumentu Nr.266. Abi šie dokumenti attiecas uz likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā”. Otrais lasījums.

Kopš šā dokumenta pirmā lasījuma jau pagājis vairāk nekā mēnesis, un šodien mums vajadzētu tikt galā ar otrā lasījuma tekstu, apspriežot pa pantiem šo likumprojektu. Man jāsaka tā, ka pēc pirmā lasījuma tika saņemti daži priekšlikumi par teksta uzlabojumiem. Šo priekšlikumu galvenais autors ir deputātiem ļoti pazīstamais aktīvais kolēģis Ivars Ēlerts. Vairāki viņa priekšlikumi ir iestrādāti šā projekta otrajā lasījumā, bet daži ir arī noraidīti darba grupā un komisijā. Lūk, par šiem priekšlikumiem tad arī vajadzētu runāt. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, dokuments Nr.266, kurā ir izteikti vairāki deputātes Čepānes priekšlikumi. Ja nav iebildumu, tad mēs varētu runāt par pantiem, kur ir šie priekšlikumi.

Priekšsēdētājs: Jā, mēs varētu pantus šeit apspriest. Lai atvieglotu šo procedūru, Apsīša kungs, jūs varbūt minētu tos pantus, kuros ir šie labojumi iesniegti, un tad attiecīgi deputāti varētu reaģēt uz to.

R.Apsītis: Vispirms par 19.pantu. Ir Ivara Ēlerta priekšlikums, ko komisija gan ir noraidījusi. Viņš savā priekšlikumā liek priekšā mainīt 19.panta pirmo daļu un aiz pirmā teikuma rakstīt šādu jaunu teikumu: “Darba līgumā jānorāda precīzs tā amata vai darba nosaukums, kurā pieņemts darbinieks.”

Komisija uzskata, ka šis 19.pants ir veltīts līguma noslēgšanas kārtībai, bet par darba līguma saturu ir runāts 14.pantā, un tajā jau būtībā tas arīdzan ir, gan nedaudz citādā redakcijā. Tāpēc komisija nav šo priekšlikumu pieņēmusi. Ja deputātiem nebūtu iebildumu, tad varbūt mēs varētu arī nebalsot par šo.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs nepieprasa balsojumu, tā ka...

R.Apsītis: 35.pants. Viņam bija ierosinājums 35.pantā. Varam arī, tā sakot, par dokumentiem. Bet es gribētu tomēr tikt galā ar to tabulu, kurā ir noraidītie priekšlikumi. Tātad deputāts Ēlerts raksta tā: “35.panta 2.daļā vārdu “pamata” aizvietot ar vārdu “vienīgā”, jo nav būtiskas atšķirības starp amatu un blakus darbu. 35.pants saucas tā: “Garantijas izbrīvētajiem darbiniekiem, ja likvidē uzņēmumu, iestādi vai organizāciju, ja samazina darbinieku skaitu vai darba devējs bankrotē”.

Otrajā daļā ir teikts tā: “Ja samazina darbinieku skaitu vai štatus, priekšrocības palikt darbā ir darbiniekiem, kam ir augstāks darba ražīgums un kvalifikācija.” Mēs savā dokumentā Nr.265 rakstām tā: “Ja samazina darbinieku skaitu, priekšrocības palikt darbā ir darbiniekiem, kam tā ir pamata darbavieta, kam ir labāki darba rezultāti un augstāka kvalifikācija.” Tātad deputāta Ēlerta priekšlikums bija vārdiņu “pamata” aizvietot ar “vienīgā darba vieta”. Komisija norāda, ka ir jāatsaucas uz Darba likumu kodeksa 14.panta otro daļu. Un, lūk, 14.panta otrajā daļā ir norādīts, ka darbinieks ir tiesīgs slēgt darba līgumu ar vairākiem darba devējiem, ja tas nav pretrunā ar likumiem, darba koplīgumu un pušu vienošanos. Līdz ar to nebūtu pamats, tā sakot, apmierināt deputāta Ēlerta priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Es pilnīgi piekrītu komisijas noraidījumam, bet tādā gadījumā ir pilnīgi neloģiski atstāt terminu − “pamatdarba vieta”. Tad, kā komisija pareizi norāda, nevienam nav jāziņo, vai viņam tā ir pamatdarba vieta, papildu, vienīgā vai sestā darba vieta. Cik viņš spēj, tik viņš strādā. Tāpēc es aicinu izslēgt šos sešus vārdus, proti, palīgteikumu − “kam tā ir pamatdarba vieta”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Apsīša kungs! Jūsu viedoklis?

R.Apsītis: Es tomēr gribētu aizstāvēt šo formulējumu, jo tāds bija darba grupas viedoklis. Darba grupā strādāja arī pazīstami darba tiesību speciālisti, ieskaitot Universitātes docenti Vizmu Duburi.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs vēlas balsot. Balsosim par Ēlerta kunga priekšlikumu. Par svītrojumu. Viena balss papildus “pret”. Rezultāts: par − 25, pret − 3, atturas − 11. Ēlerta kunga priekšlikums guvis balsu vairākumu. Ir svītrots.

Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Tad man ir jautājums Apsīša kungam un Ēlerta kungam. Visu laiku, vadoties no pašreizējā Darba likumu kodeksa, iznāk tā, ka Augstākā padome man ir pamatdarba vieta. Un Universitātē, kur man ir pusslodze, man tomēr nav šīs pamatdarba vietas. Kā tagad būs? Abas divas būs pamatdarba vietas? Es konsultējos ar savu kolēģi, mums visiem pazīstamo vienu no lielākajām darba tiesību speciālistēm mūsu republikā un Universitātē, docenti Duburi. Tomēr vajadzētu pieturēties pie terminoloģijas, kas līdz šim ir šajā darba likumdošanā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Edmund Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Debatējot jau iepriekšējo reizi par iepriekšējiem grozījumiem Darba likumu kodeksā, mēs redzējām visus šos lielākos speciālistus un kādas problēmas radās, pieņemot viņu ierosinājumus. Bet šeit, Čepānes kundze, jums jau rodas tikai papildu priekšrocības, Universitātē savu darba vietu saglabājot! Ja pieņemtu to, ko mums lielie speciālisti ieteikuši, tad jums gan nebūtu tiesību saglabāt priekšrocības, bet tagad, ja jums ir labāki darba rezultāti un augstāka kvalifikācija, jūs varēsit drošāk saglabāt, kaut arī jums tur nav pamatdarba vieta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Es jau starpbrīdī kuluāros izteicu priekšlikumu, ka, beidzoties šim Augstākās padomes sasaukumam, mēs varētu visi vienoties par to, ka Edmundu Krastiņu un, piemēram, arī Ivaru Ēlertu mēs varētu nostrificēt un piešķirt viņiem zinātņu doktora grādu, jo es domāju, ka viņi tik tiešām, godīgi runājot, to ir pelnījuši, salīdzinot kaut vai ar tiem doktoriem, kas Universitātē, fakultātē ir nostrificēti.

Bet es tomēr gribētu, lai Edmunds Krastiņš varbūt tik vīzdegunīgi neizsakās par šiem speciālistiem, jo atšķirībā no viņa es tomēr zinu šos cilvēkus. Viņi no visas sirds strādā, lai saskaņotu tomēr šo likumdošanu. Tā, piemēram, mēs esam atjaunojuši Civillikumu, kurš arī regulē darba tiesiskās attiecības ar šo Darba likumu kodeksu. Un es domāju, šeit nekādas ļaunprātības nav.

Priekšsēdētājs: Čepānes kundze, ja jūsu priekšlikums ir nopietns, tad jums vajag iesniegt lēmuma projektu attiecīgi. Par nostrifikāciju mēs varam izskatīt.

Cik es saprotu, diskusija ir beigusies. Apsīša kungs varbūt vērsīs godājamo deputātu uzmanību uz citiem iespējamiem balsojumiem?

R.Apsītis: Tālāk, deputāti, vēršu jūsu uzmanību uz 57.pantu. Komisija liek priekšā svītrot šā panta trešo un ceturto daļu. Deputāts Ēlerts turpretim ir iesniedzis priekšlikumu nesvītrot ceturto daļu. Komisija tam nav varējusi piekrist. Līdz ar to vajadzētu par šo pantu balsot. Bet pirms tam gribētu izteikt arī komisijas viedokli.

57.pants ir pants par virsstundu darba ierobežošanu. Un ceturtajā daļā ir teikts, ka virsstundu darbā nedrīkst nodarbināt četras personu kategorijas: pirmkārt, darbiniekus, kas jaunāki par 18 gadiem; otrkārt, grūtnieces; treškārt, sievietes, kurām ir bērns līdz trīs gadu vecumam, kā arī minētā vecuma bērna aizbildnes; visbeidzot, ceturtkārt, nedrīkst mācību dienās nodarbināt personas, kas, nepārtraucot darbu ražošanā, mācās vispārizglītojošās skolās, arodskolās. Tāda ir šā panta redakcija. Darba grupa uzskatīja, ka ir pienācis laiks tomēr, ka šie cilvēki, šīs personu kategorijas pašas varētu, balstoties uz brīvu gribu, strādāt vai nestrādāt virsstundu darbu un ka likumā nevajadzētu noteikt tādus ierobežojumus, ja šīs personas tomēr vēlas strādāt virsstundu darbu. Līdz ar to, ja mēs izšķirtos par šādu variantu, tad, bez šaubām, atkristu arī nākamais − 58.pants, kurā ir minēti tie izņēmuma gadījumi, kad atļauts virsstundu darbs. Tāds ir darba grupas viedoklis.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs piekrīt. Paldies. Varam turpināt. Jautājumi, cik es saprotu, ir nokārtoti.

R.Apsītis: Jābalso nav. Tālāk pievēršamies dokumentam Nr.266. 31.pants − “Darba līguma laušana pēc darbinieka iniciatīvas”. Deputāte Čepāne norāda, ka 31.pantu vajadzētu papildināt ar normu: “Iespēju atsaukt uzteikumu nosaka darba koplīgumā vai darba līgumā.” Darba grupa ir iestrādājusi šo priekšlikumu 31.pantā.

Tālāk 33.panta trešā daļa. Tiek likts priekšā svītrot vārdu “iekšējais”, tātad vienkārši − “darba kārtības noteikumi”. Komisija šajā ziņā tomēr ir bijusi visai konservatīva. Ņemot vērā to, ka visā Darba likumu kodeksā konsekventi ir minēti šie “iekšējie darba līguma noteikumi”, diez vai šajā gadījumā to vajadzētu svītrot. Piecietīsim varbūt! Tāds bija komisijas viedoklis.

Priekšsēdētājs: Nevienam nav arī cita viedokļa, vismaz skaļi netiek pausts.

R.Apsītis: Tālāk trešais priekšlikums ir 57.panta pirmās daļas otro teikumu izteikt šādā redakcijā: “Tas pieļaujams tikai ar darbinieka rakstveida piekrišanu, pamatojoties uz darba devēja izdoto rīkojumu.”

57.pants. Pie tā mēs jau pakavējāmies. Tas ir pants par virsstundu darba ierobežošanu.

Darba grupa ir izteikusi šā panta pirmās daļas otro teikumu šādā redakcijā: “Tas pieļaujams tikai ar darbinieka rakstveida piekrišanu darba devēja rīkojumam.” Te ir redakcionāla atšķirība. Pēc būtības jau tas ir tas pats.

Priekšsēdētājs: Piekrītam, Čepānes kundze piekrīt.

R.Apsītis: Tādā gadījumā atkrīt arī viņas ceturtais priekšlikums, tas ir, izslēgt 58.pantu.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu?

R.Apsītis: Par šo 58.pantu. Redziet, te ir tā. Mēs vienojāmies, ka svītrojam 57.panta ceturto daļu. Līdz ar to atkrīt arī izņēmuma gadījumi, kad atļauts virsstundu darbs. Tātad, ja mēs vienojāmies par to, ka komisijas priekšlikums ir vērā ņemams, mēs to, tā sakot, respektējam, tādā gadījumā 58.pants ir lieks. Tā, ja, Čepānes kundze? Tad tas ir lieks. Tad mēs varam balsot vai tāpat piekrītam?

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka visi piekrīt... tie, kas klausās.

R.Apsītis: Līdz ar to mēs svītrojam 58.pantu.

Priekšsēdētājs: Paldies.

R.Apsītis: Tas arī viss.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mēs esam apsprieduši otrā lasījuma stadijā. Atliek nobalsot un akceptēt. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 40 − par, pret − nav, atturas − 5. Akceptēts otrajā lasījumā.

Silāra kungam ir ierosinājums. Lūdzu.

I.Silārs: Tā kā mēs visi esam vienojušies un jauni priekšlikumi otrā lasījuma gaitā nav ierosināti, aicinu galīgajā balsojumā to pieņemt nākamo otrdien un nobalsot pulksten 13.

Priekšsēdētājs: Ja nav iebildumu, it sevišķi Apsīša kungam, tādā gadījumā iekļausim to balsojamo likumprojektu sarakstā nākamo otrdien pulksten 13. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā. Tas ir tas, par ko mēs no rīta nobalsojām. Tam ir uzreiz jābūt pēc personālijām, bet tas nebija izdalīts. Ziņotājs ir Apsīša kungs. Otrais lasījums arī.

R.Apsītis: Godātie kolēģi, pašlaik apspriežam dokumentu Nr.260. Tas ir likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā. Otrais lasījums.

Salīdzinot ar pirmo lasījumu, komisija ir krietni īsinājusi šo likumprojektu, atstājot 77.¹ pantā, ja mēs to pieņemsim, tikai pašas nepieciešamākās normas, kas attiecas uz nepilngadīgā apcietinājuma termiņiem, izmeklējot lietu.

Pašlaik, godātie kolēģi, ir tāda situācija, ka nepilngadīgie, tāpat kā pilngadīgie, izmeklējot krimināllietu, var atrasties apcietinājumā pusotru gadu. Aiz humāniem apsvērumiem, sekojot daudzu pasaules valstu piemēriem, ir izteikts priekšlikums samazināt nepilngadīgā apcietinājuma termiņus.

Šajā 77.¹ pantā (otrajā lasījumā jūsu rīcībā ir šis dokuments) ir paredzēts, ka nepilngadīgie var atrasties apcietinājumā tikai līdz sešiem mēnešiem. Bez tam ir vajadzīgs papildināt arī Kriminālprocesa 122.panta trešo daļu. Kas ir šis pants? Tas ir pants par noziegumu izdarīšanā aizdomās turētās personas aizturēšanas kārtību. Trešā daļa nosaka, ka ir jāziņo prokuroram par to, ka 24 stundu laikā no aizturēšanas brīža šī persona tātad ir aizturēta. Ir jāziņo prokuroram. Un 48 stundu laikā no brīža, kad saņemts paziņojums par aizturēšanu, prokuroram ir jādod sankcija apcietināšanai vai arī aizturētais ir jāatbrīvo.

Mēs ierosinām papildināt šo trešo daļu pēc vārdiem “jāziņo prokuroram’’ ar vārdiem “bet attiecībā uz nepilngadīgajiem, arī viņu vecākiem vai personām, kas viņus aizstāj, izņemot gadījumus, kad šīs personas ir nozieguma līdzdalībnieki”. Tādos gadījumos tomēr tāda paziņošana nav iespējama.

Darba grupā strādāja krimināltiesību, kriminālprocesa tiesību speciālisti. Tāda ir šī redakcija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kāds no deputātiem vēlas apspriest kādu no šiem pantiem? Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Es gribētu varbūt ne tik daudz kaut ko teikt, bet, Apsīša kungs, es gribētu uzdot tādu nepiedienīgu jautājumu. Sakiet, lūdzu, kāda ir mūsu šodienas tiesvedības prakse? Vai mūsu izmeklēšanas sistēma tiek galā ar šīm lietām tā, ka mēs varam garantēt, ka pēc īsa brīža visa Rīga nebūs pilna ar nepilngadīgajiem? Vai viņi tiek galā? Respektīvi, vai šis termiņš būs pietiekams vai tam ir jābūt kaut kādam saprātīgam, lai tie zēni tomēr būtu aiz restēm?

R.Apsītis: Likumdošanas jautājumu komisijā, kad tika apspriests šis likumprojekts, bija klāt un sēdē piedalījās gan viena, gan otra puse. Bez šaubām, praktiķi sākotnēji ļoti šaubījās par to, vai šis termiņš nav noteikts pārlieku īss. Tādas šaubas tika izteiktas. Vienlaikus otra puse pierādīja, ka tomēr, ja mēs atstāsim līdzšinējo kārtību, tad nekas netiks darīts šo nepilngadīgo labā, jo viņi uzturas, jāsaka, ļoti sliktos sadzīves apstākļos. Tika izteikti arī vairāki citi priekšlikumi.

Es nevaru apgalvot, ka starp abām pusēm tika panākta simtprocentīga vienprātība. Es domāju, ka zināmā mērā katrs palika vēl pie sava, bet tika nosprausts šis kopīgi ejamais ceļš, ka ir tomēr nepilngadīgajiem vajadzīga pieeja. Un Likumdošanas jautājumu komisija kopā ar darba grupu, tā sakot, šo nostāju atbalstīja.

J.Freimanis: Es ļoti atvainojos, bet, klausieties, Apsīša kungs, lūdzu... Mēs zinām, ka noris akcelerācijas process, un te mēs saduramies (tāpat kā tas ir ar nāves soda jautājumiem) ar humānismu pret potenciālu noziedznieku un absolūti nehumānu attieksmi pret mums visiem pārējiem. Mēs esam ļoti humāni pret potenciāliem noziedzniekiem. Panteļejeva kungs, protams, ir dziļi humāns cilvēks, bet es negribu būt humāns, tā sakot, pret šiem cilvēkiem.

R.Apsītis: Atbildot uz jūsu repliku vai jūsu jautājumu, vēlreiz gribu pateikt, ka mēs vēl ne tuvu, tā sakot, neesam pietuvojušies tiem gadījumiem, kad vienā otrā citā valstī ir noteikts vēl daudz īsāks termiņš nepilngadīgo turēšanai apcietinājumā. Mēs esam tikai, varētu teikt, pārejas posmā uz šā termiņa saīsināšanu.

Priekšsēdētājs: Geiges kungs, liekas, bija pirmais... Vai Panteļejeva kungs? Lūdzu, Panteļejeva kungs!

A.Panteļejevs: Necerot, ka Freimaņa kungs būs humāns, vismaz padomājiet arī par tiem upuriem, jo, izolatorā pavadot pusotru gadu, pusaudzis tiek apmācīts tādās lietās, ka es neiesaku jums, Freimaņa kungs, viņu satikt pēc šā pusotra gada, ko viņš ir pavadījis izolatorā. Ticiet man, ja viņš būs tur trīs mēnešus un ja izmeklēšanas iestādes pacentīsies, tad jūs ar viņu varbūt vēl tiksit galā, bet pēc pusotra izolatorā pavadīta gada es neiesaku jums ar viņu satikties. Tāpēc no šā viedokļa padomājiet par termiņu!

Priekšsēdētājs: Geiges kungs, lūdzu!

I.Geige: Es esmu šā grozījuma iesniedzējs, jo esmu apmeklējis vairākas reizes ieslodzījuma vietas, bijis izolatorā, arī Cēsu kolonijā. Mans uzskats ir, ka tomēr tā skola, par ko jau Andrejs teica, tā skola, ko viņi spiesti iziet iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā, par labu viņiem nenāk. Ar īsāku termiņu, skaidrs, izmeklētāji nebūs apmierināti, bet, es domāju, tas liks arī viņiem labāk strādāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Te, kolēģi, ir galvenais prioritātes rezultāts. Lai noliktu pirmajā vietā, ir jātiek galā ar tiem pusaudžiem, tos vajag ātrāk atbrīvot, ja viņi nav vainīgi, vai notiesāt. Tas uzliks par pienākumu vienkārši izmeklētājam un tiesām, tiesvedībai sakārtot viņu darbu. Tas ir galvenais mērķis.

Priekšsēdētājs: Nē, Felsa kungs par šo jautājumu neizteiksies, es vienkārši pauzi ieturēju. Paldies.

Godājamie kolēģi, cik es saprotu, kolēģi ir izteikušies un apsprieduši visus pantus. Nē, Cupruna kungs arī nenāk neko teikt.

Tādā gadījumā mēs varētu balsot par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Es saprotu, mums te bija morālas dabas diskusijas, nevis par redakciju.

Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par − 41, pret − 1, atturas − 4. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā. Geiges kungs mums teiks kaut ko. Lūdzu.

I.Geige: Tā kā no pirmā lasījuma uz otru no deputātiem neviens iesniegums un labojums nebija, man ir lūgums likt uz balsošanu nākamo otrdien.

Priekšsēdētājs: Ja nav iebildumu deputātiem, tad nolemts, ka iekļaujam balsojamo likumprojektu sarakstā nākamo otrdien pēc pulksten vieniem.

Nākamais darba kārtības jautājums − 19. − likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””. Mēs divas reizes skatām, mēs, Salīša kungs, sākumā tā, pēc tam otrādi grozām.

Lūdzu, Kodoliņa kungs, tagad pirmajā lasījumā mēģināsim!

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi, tātad šeit ir runa par dokumentu Nr.256, proti, par grozījumiem pašlaik spēkā esošajā likumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šo likumprojektu ir iesniegusi Ministru padome. Likumprojektam ir divi mērķi,

Pirmkārt, aplikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli tos Latvijas Republikas pastāvīgos iedzīvotājus, kas strādā ārvalstīs un kas līdz šim, pēc spēkā esošā likuma, nemaksā iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Pamatā šī problēma radās sakarā ar to, ka ir situācija, kad ļoti daudzi mūsu pilsoņi, kā arī citi pastāvīgie sāk strādāt ārvalstīs, īpaši jūrnieki. Šī problēma radās īpaši jūras kuģniecībā. Tie cilvēki, kas strādā Latvijas kuģniecībā, maksā gan iedzīvotāju ienākuma nodokli, gan sociālo nodokli. Tie jūrnieki, kas arvien plašāk sāk strādāt gan uz Libērijas, gan uz citu valstu kuģiem, šādus nodokļus nemaksā un nonāk it kā labākā situācijā. Rodas situācija, kad Latvijas kuģniecību arvien vairāk sāk pamest jūrnieki.

Tātad, pirmkārt, šeit ir šāds moments iestrādāts. Otrkārt, valsts fiskālās intereses. Otrs labojums ir saistīts ar to, ka mums līdz šim bija noteikts, ka tie iedzīvotāji, kas saņem algu ārvalstu valūtā, maksā 17 procentu likmi no šiem ienākumiem. Kad pieņēma šo likumu, tad Latvijā kā oficiālā valūta bija Krievijas rublis. Pašlaik Krievijas rublis ir jau ārvalstu valūta. Ir parādījusies vesela virkne jaunu ārvalstu valūtu, kas vairāk vai mazāk funkcionē Latvijā. Radās situācija, ka bija uzņēmumi, kas sāka izmaksāt algu Krievijas rubļos saviem strādājošajiem. Viņi nonāca automātiski it kā šajā kategorijā. Tātad, lai šīs situācijas novērstu, pants ir papildināts un ir runa tikai par konvertējamo valūtu pie šīs 17 procentu likmes. Ir arī papildināts pants ar daļām, kurās ir regulēts, kā rīkoties ar šo nekonvertējamo valūtu. Tātad, lūk, šis likumprojekts tāds bija iesniegts un Ekonomikas komisija to akceptēja.

Priekšsēdētājs: Pirmais lasījums. Tātad jautājumi. Lūdzu, Edmund Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es gribētu dzirdēt, kā tad apliks ar nodokli ienākumus tajās nekonvertējamās ārvalstu valūtās, kuru kursus Latvijas Banka nenosaka?

A.Kodoliņš: Kad mēs pieņemsim likumu, mums būs jāpieņem arī attiecīgs lēmums par spēkā stāšanos, kur mēs arī acīmredzot uzdosim Latvijas Bankai tomēr arī kaut kādu novērtējumu dot šajā nolūkā.

E.Krastiņš: Viens tīri reāls piemērs. Saskaņā ar 1.pantu būs jāmaksā nodokļi tiem, teiksim, celtniekiem vai kādām citām personām, kas dodas strādāt uz Poliju. Polijas zloti, kā zināms, nav brīvi konvertējama valūta, tajā pašā laikā ir zināms, ka zlotus Latvijas Banka nekonvertē. Tātad kā viņi maksās šos nodokļus?

A.Kodoliņš: Šeit paliek, kā es jau teicu. Vienkārši mums ir jāuzdod bankai pateikt šos kursus.

E.Krastiņš: Un otrs jautājums. Cik reāla ir 3.panta otrā daļa, ka jāiesniedz deklarācija mēneša laikā no ienākuma saņemšanas. Teiksim, cilvēks dodas strādāt uz pusgadu. Tad viņam būs jāsūta no attiecīgās valsts deklarācija?

A.Kodoliņš: Šeit, bez šaubām, var diskutēt par to, vai deklarācija būtu jāiesniedz mēneša laikā vai vienreiz gadā. Es domāju, ka šeit Finansu inspekcija, kas gatavoja šo likumprojektu, pieturējās pie principa, ka apliekamais objekts ir mēneša ienākums, un tāpēc ir arī attiecīgais mēneša periods.

E.Krastiņš: Bet man ir jautājums, kā to praktiski dzīvē realizēt. Es saprotu visādas šādas jaukas normas, bet kā tas dzīvē tiks darīts? Vai te ir uzrakstītas tādas normas, par kurām jau iepriekš paredzams, ka tās netiks dzīvē piepildītas?

A.Kodoliņš: Nē, Finansu inspekcija, kas gatavoja, ir tieši tā institūcija, kas nodarbojas ar to, vai dzīvē šīs normas tiek īstenotas. Tātad, lai īstenotu šo likumu par ārvalstīs strādājošiem pilsoņiem, pirmkārt, ir jau zināmas iestrādes, lai apzinātu šo personu loku, un zināma informācija ir par to, kuri Latvijas Republikas iedzīvotāji strādā ārvalstīs. Tātad nav nebūt domāts par to, lai šīs normas būtu nedzīvas un neīstenotas. Praktiski ir, bez šaubām, iespējams arī pa pastu iesniegt šo deklarāciju. Vai tas ir mērķtiecīgi, par to var šeit...

E.Krastiņš: Labi, Kodoliņa kungs, es saprotu, ka deklarāciju var pa pastu piesūtīt, bet te jau ir rakstīts, ka “apliek ar ienākuma nodokli Latvijas Republikā, pamatojoties uz nodokļa maksātāja deklarāciju”. Tad šī naudas pārskaitīšana arī būs jāveic pašam šim nodokļa maksātājam no attiecīgās valsts, kurā varbūt nemaz nav iespēju pārskaitīt uz Latvijas Republiku? Īpaši vēl, ja ir jāmaksā Latvijas oficiālajā valūtā.

A.Kodoliņš: Jā, tur var rasties problēmas. Es saku, šis mehānisms varbūt nav optimāls.

E.Krastiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs! Pēc tam – Cupruna kungs.

J.Freimanis: Godājamais Kodoliņa kungs! Ziniet, man tomēr par to pašu punktu vēl. Tātad tas, piemēram, var attiekties, teiksim, uz studentiem vai tādiem cilvēkiem, kas jau beiguši un brauc stažēties kaut kur ārvalstīs. Tas nozīmē, ka viņiem vienreiz jāmaksā ienākuma nodoklis tur, to viņi maksā mītnes valstī. To es jums varu apsolīt, ka tas tā notiek. Es zinu trīs cilvēkus, kas tā dara. Pēc tam tomēr no tās naudiņas, kas viņiem paliek pāri, viņi vienu daļu sūtīs uz Latvijas Republiku? Vai tā? Tā ka divreiz viņi tiek aplikti. Tā īsti nav skaidrs.

A.Kodoliņš: Jā, par šo problēmu un tās risinājumu. Jūs zināt, ka mums ir pieņemts likums, ar kuru nosaka: ja starpvalstu līgumos ir noteikts citādi, tad var noteikt citādi. Fakts ir tāds, ka šinī brīdī, kamēr nav noslēgts līgums, praktiski ir situācija, ka tā, kā valsts nosaka, viņi arī ņem šo nodokli. Jūs sakāt, ka jūs zināt trīs personas, kas maksā mītnes valstī. Bet mēs zinām veselu rindu personu, kas turpretī nemaksā nevienā valstī. Sevišķi šie jūrnieki, kas brauc zem brīvajiem karogiem, zem Libērijas un tā tālāk, un saņem lielus ienākumus, un nemaksā nekādu nodokli.

Bez šaubām, šī problēma ir, ka var būt netaisnība pret zināmu personu loku. Vai šī problēma ir novēršama? Ar tām valstīm, ar kurām Latvija tagad ir noslēgusi starpvalstu līgumus vai tuvākajā laikā noslēgs. Konkrēti šādi līgumi ir sagatavoti un parakstīti ar Lietuvu, Igauniju, Somiju, Zviedriju, Dāniju, Islandi un Norvēģiju. Šajos līgumos šī problēma ir noregulēta. Tur ir speciāls līgums par dubultaplikšanas izslēgšanu. Tātad šajos līgumos ir paredzēts: ja strādā līdz sešiem mēnešiem, ienākumi tiek maksāti tai valstij, kuras pilsonis ir, un, ja turpina strādāt, tad jau šīs personas maksā mītnes valstij. Tātad šie jautājumi parasti tiek regulēti līgumos. Ja nav šādu līgumu ar šīm valstīm, tad praktiski ir situācija, ka jāmaksā divreiz. Tātad nav izslēgti šie dubult­aplikšanas gadījumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cupruna kungs!

I.Cupruns: Kodoliņa kungs, bet kādēļ pieļauj tādu situāciju, ka ir iespējams dubulti aplikt ar ienākuma nodokli? Kādēļ nevar iestrādāt mehānismu, lai personai, kas var pierādīt, ka viņa ir nomaksājusi no attiecīgā ieņēmuma ienākuma nodokli kaut kur ārvalstīs, šis nodoklis netiek ņemts Latvijā? Saprotiet, kas par lietu. Šie līgumi taču nav strādājošās personas problēma! Tā ir valsts problēma. Kādēļ valsts uzliek savas problēmas strādājošā pleciem?

A.Kodoliņš: Ļoti jauki. Mēs šādu normu varam iestrādāt, ja jūs pats nesagatavosit, es to pierakstu un...

I.Cupruns: Jā, lūdzu, es domāju, ka tā būtu ļoti loģiska izeja. Bez tam, Kodoliņa kungs, vai tiešām jums nešķiet, ka šādu risinājumu meklēt ienākuma nodoklim nevar atšķirti no sociālā nodokļa?

Saprotiet, kas par lietu. Ienākuma nodokli maksā visur tā vai šitā darba ņēmējs, kā mēs viņu saucam, bet sociālo nodokli maksā darba devējs. Kā to jautājumu risināsim? Jūs sākumā minējāt, ka tāda problēma pastāv. Vai tā paliek bez risinājuma?

A.Kodoliņš: Šajā likumprojektā, bez šaubām, paliek bez risinājuma.

I.Cupruns: Tātad cilvēks principā maksā ienākuma nodokli, bet no viņa konsekventi neprasa sociālo nodokli. Un viņš zaudē tiesības uz sociālo nodrošinājumu, uz pilsoņa nodrošinājumu. Tad kāpēc no viņa var ņemt vispār ienākuma nodokli? Kāds pamatojums tam ir?

A.Kodoliņš: Pirmkārt, viņš nezaudē tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Latvijas Republikas likumi neparedz, ka tie, kas nemaksās sociālo nodokli, zaudē... Kaut gan, manuprāt, būtu jāparedz tas, lai cilvēki brīvprātīgi maksātu šo sociālo nodokli.

Redziet, kas par lietu. Konkrēto likumprojektu ir sagatavojusi Finansu inspekcija. Es nebūt neesmu šā likumprojekta autors. Es par to vienkārši ziņoju, Finansu inspekcija neatbildēja līdz šim par sociālā nodokļa iekasēšanu, tāpēc tā sagatavoja šo likumprojektu, vadoties no tām sfērām, kas bija viņas interesēs.

Bet es piekrītu, ka būtu nepieciešami grozījumi arī likumā “Par sociālo nodokli”. Tādi grozījumi tiešām ir nepieciešami.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa. kungs, cik es saprotu, vairāk neviens no godājamiem deputātiem neko jautāt nevēlas. Bet es ceru, ka deputāti, arī uzdodot jautājumus, vienlaikus ir izteikuši savu apmierinājumu vai neapmierinājumu ar šo likumprojektu. Un speciālas debates varbūt mums nemaz nav jāatklāj. Nē, tomēr grib atklāt debates.

Marjašas kundze, lūdzu, jūs vēlaties debatēt vai par motīviem? Lūdzu, Marjašas kundze!

R.Marjaša: Es personīgi domāju tā par balsošanas motīviem. Es nevarēšu balsot tādā veidā par šo normatīvo aktu. Un es domāju, ka ir jāpaskatās, kāpēc mums vajag Ameriku atklāt. Es domāju, ka civilizētās valstīs jau ir izstrādāta zināma likumdošanas sistēma, jo pasaulē cilvēki vispār braukā apkārt. Un kā tur tas notiek? Vai viņi maksā divreiz ienākuma nodokli? Kā tiek maksāts sociālais nodoklis? Tāpēc es uzskatu, ka vienkārši šis likumprojekts nav sagatavots. Vajag painteresēties, kā tas ir ārzemēs.

Priekšsēdētājs: Edmunds Krastiņš mums izstāstīs, kā tas ir ārzemēs.

E.Krastiņš: Es, kolēģi, nepavisam negribu izstāstīt, kā tas ir ārzemēs, es tikai gribu atgādināt, ka apmēram pirms vienas vai divām stundām jūs paši šeit kategoriski iestājāties pret jaunā likumprojekta izskatīšanu, kur tas viss ir daudz modernāk regulēts. Viena daļa kolēģu aicināja tribīnē Finansu inspekcijas vadību. Jūs redzat, kādus viņi mums iesniedz likumprojektus. Vajag izvēlēties, vai iet pa vienu ceļu vai pa otru? Ja nevar ilgi izvēlēties, tad ar mašīnu ieskrien tajā vidusdaļiņā starp ceļiem un vispār netiek uz priekšu. Tāpēc varbūt tomēr pagaidām, kamēr mums ir vēl vecā kārtība, akceptēsim šo. Un nākamnedēļ es visus lūdzu atbalstīt to jauno likumprojektu, kur tas ir daudz labāk noregulēts, ņemot vērā visu rietumvalstu pieredzi, Rietumu ekspertu izteikumus un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Tātad godājamie deputāti ir izteikušies par motīviem, un mēs balsojot varam noteikt šā likumprojekta tālāko likteni. Balsosim par 256.dokumentu, par tā akceptēšanu vai neakceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par − 20, pret − 12, atturas − 20. Likumprojekts nav akceptēts pirmajā lasījumā. Tātad mums atliek nākamo otrdien spriest šos jautājumus tanī likumā, ko mēs atlikām uz otrdienu.

Līgotņa kungs vēlas mums ko teikt. Lūdzu.

A.Līgotnis: Godātais sēdes vadītāj! Man pie jums un pie zāles ir liels lūgums komisijas vārdā. Tā kā speciāli ir ieradušās uzaicinātās personas sakarā ar Advokatūras likumu, lai gan šobrīd ir tiesas sēde Augstākajā tiesā, man būtu lūgums šo jautājumu skatīt tūlīt, pārceļot par divām vietām ātrāk.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mūsu sekretariāta vadītājs izteica noteiktu lūgumu kolēģiem. Viens kolēģis saka “nē”, citi − “jā”, bet mums nav citas izejas, kā tikai noskaidrot, nobalsojot par Līgotņa kunga priekšlikumu. Jāņem vērā, ka ziņotāja šajā lietā − Jēkabsones kundze, kā arī Niedras kungs ir šeit zālē.

Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Es saprotu, ka advokātu kungi cieš lielus materiālus zaudējumus, kavēdamies šeit, tāpēc aicinu tomēr atbalstīt un izskatīt ārpus kārtas.

Priekšsēdētājs: Vienīgie, kas necieš materiālos zaudējumus, šeit atrodoties, esam mēs. Balsosim par Līgotņa kunga priekšlikumu, kuru atbalstīja arī deputāts Edmunds Krastiņš. Balsosim par 23.darba kārtības jautājuma nekavējošu izskatīšanu. Rezultāts: 37 − par, 1 − pret, 7 − atturas. Nolemts. Ziņotājs šajā jautājumā, kā es saprotu no redakcijas, ir Muciņa kungs. Lūdzu, ņemiet vērā, Muciņa kungs, ka jūsu rīcībā ir ļoti maz laika, ja jūs vēlaties rezultātu!

L.Muciņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Es vienmēr esmu centies iekļauties man piešķirtajos mirkļos. Bet atšķirībā no dažiem jau iepriekš konceptuāli izspriestiem likumdošanas labojumiem, par ko es jau šodien ziņoju, Latvijas Republikas Advokatūras likums, kura projekts ir 264.dokumentā, kas datēts ar 2.martu un kas ir iesniegts jūsu uzmanībai, varbūt tomēr prasīs plašāku apskatu. Es mazliet pieskaršos tām normām un tām vēsturiskajām tradīcijām, kas ir ietvertas un mēģinātas atspoguļot šajā likumprojektā.

Pirmām kārtām, godājamie kolēģi, šis likumprojekts, kam par pamatu ir ņemta Latvijas Republikas Tiesu iekārtas likuma 9.nodaļa, pamatā atspoguļo nodaļas “Zvērinātie advokāti” struktūru. Attiecīgi izejot no laikmeta prasībām, balstoties uz Latvijas Republikas Advokātu kolēģijas likuma “Par advokatūru” projektu, ņemot šo likumu par pamatu, ir iekļautas tās normas, kas šodien ir pirmām kārtām plaši akceptētas pasaules advokātu praksē, šo valstu nacionālajā likumdošanā, kā arī ņemta vērā starptautisko organizāciju, to skaitā juristu un advokātu apvienību, Eiropas Padomes standarti, kurus likumprojekta autori centās iestrādāt šajā projektā. Kā jūs redzat, likumprojekts ir iznācis diezgan plašs.

Būdams viens no šā likumprojekta autoriem, es pastāvēju uz šo plašo atspoguļojumu šajā projektā, jo nesaskatīju nekādu nepieciešamību, ka būtu šīs normas izsvītrojamas vai pārvietojamas uz kādu likumu un pakļauto aktu vai uz Advokātu kolēģijas statūtiem, ja reiz Latvijas Republikā pastāvēja šādas normas un šāda kārtība. Tādā veidā, es domāju, ja reiz šāda regulācija ir notikusi Latvijas laikā, nav nekāda pamata mums šo pieeju sašaurināt un ņemt ārā normas.

Kā jūs redzat, likumprojekts sastāv no sešām daļām. Pirmajā daļā ir vispārīgie noteikumi, otrā daļa regulē piederību zvērinātajiem advokātiem, trešā daļa regulē zvērināto advokātu korporatīvo darbību, ceturtajā daļā ir regulēti zvērināto advokātu pienākumi, tiesības un atbildība, piektajā daļā risināti zvērināto advokātu palīgu jautājumi un sestajā daļā mēģināts risināt zvērināto advokātu finansiālo darbību.

Visādā ziņā vismazāk pārgrozību ir izdarīts tieši tajās daļās, kur ir noteikts... Tātad zvērinātie advokāti... Tas ir 12., 13., 14., 15.pants. Trešajā daļā − zvērināto advokātu korporatīvā darbība. Tātad šeit ir atstāta tāda kārtība, kāda eksistēja Latvijas laikā, un attiecīgi zvērināto advokātu tiesības un pienākumi. Palīgu tiesības un pienākumi ir nedaudz grozīti, izejot no šodienas nepieciešamības regulēt zvērināto advokātu darbību kriminālajā un civilajā procesā, kā arī sniedzot juridisko palīdzību ārpus šā procesa robežām.

Pirmajā daļā mēs centāmies iestrādāt lielu daļu novitāšu, kas ir iekļautas arī starptautiskajos aktos. Pēdējā daļa, tātad finansiālā darbība, ir svarīga tādējādi, ka šeit mums tālāk jārunā, protams, par tādu palīdzības sniegšanas veidu kā juridiskā palīdzība, jo to nevar pieskaitīt, kā uzskatīja likumprojekta autori, nedz uzņēmējdarbībai, nedz arī šeit ir darba attiecības. Visādā ziņā esmu saņēmis vismaz Veselības aizsardzības komisijas atbalstu, ka šāda pieeja būtu piemērojama visām tām profesijām, kuras mēs saucam par brīvajām profesijām, tātad attiecībā uz ārstiem, advokātiem un tā tālāk, kuri šobrīd mums atrodas uzņēmējdarbības likumā.

Es necentīšos sevišķi šeit pamatot katras normas nepieciešamību, kas ir iekļauta likumprojektā, jo projekts ir pietiekami liels un plašs. Tādējādi arī varbūt viens vai otrs regulējums varētu zināmā mērā rosināt šeit diskusiju. Labprāt mēs varētu šo diskusiju šeit uzklausīt. Viens otrs jautājums, protams, šeit ir saskaņots ar to likumdošanu, kura mums šobrīd pastāv un būtu nepieciešama.

Varbūt ir nepieciešams diskutēt par to, ka šajā likumā šis jautājums būtu jāattīsta tālāk un jāgroza kādi citi likumi. Šeit ir jautājums par to, kuru brīdi mēs kurā likumā ejam pa priekšu un pēc tam grozām citus likumus, kuros gadījumos mēs atstājam šīs attiecības tādā veidā, kādā tās mums ir noformulētas citos likumdošanas aktos, un kuras normas mēs neattīstām ar šo likumu.

Tātad pirmām kārtām likuma uzdevums ir noteikts jau 1.pantā. Šis likums regulē advokātu profesionālo un korporatīvo darbību. Tātad šeit ir mēģinājums, necenšoties pilnīgi izdarīt, tomēr iezīmēt tos trīs darbības virzienus, kuros advokāts darbojas.

Tātad pirmām kārtām tā ir viņa darbība civilprocesā, otrām kārtām tā ir viņa darbība kriminālprocesā. Un trešais virziens, kas varbūt agrāk zvērinātajiem advokātiem nebija raksturīgs, ir juridiskās palīdzības sniegšana, neieejot tieši šajā procesā, bet pēc savas būtības vairāk vai mazāk sagatavojoties šim procesam vai arī novēršot lielu tiesu jautājumu un nenovadot lietu līdz strīda izšķiršanai tiesā.

Tātad 3.pantā ir norādīts, ka par advokātiem Latvijā var būt un praktizēt tikai Latvijas zvērinātie advokāti un zvērināto advokātu palīgi. Šis princips jau mums ir nostiprināts kriminālprocesā. Es domāju, ka šodien nav vērts izvērst šo diskusiju attiecībā uz Parfjonova aizstāvēšanu. Mēs šo jautājumu jau esam izdiskutējuši saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem.

Šeit nepieciešams atšķirt dažus momentus. Ko šajā likumā par terminoloģiju es varētu teikt? Ja mēs lietojam vārdu “advokāti”, tas nozīmē gan zvērināto advokātu, gan zvērināta advokāta palīgu, kas ir attiecīgā kārtībā saņēmis pieeju un tiesības uzstāties attiecīga līmeņa tiesās un šajās tiesās darboties. Tādējādi šeit ir vietas, kur ir lietots termins “advokāts”, un ir vietas, kur tiek lietots termins “zvērinātais advokāts” vai “zvērinātā advokāta palīgs”, kur šīs pieejas ir dažādas.

Cienījamie kolēģi, šis likums vēl ir īpatnējs ar to, ka advokatūra ir ļoti vecs institūts un, saglabājoties ne tikai cauri gadu simtiem, bet cauri gadu tūkstošiem, ir sevī uzņēmis daudzas un dažādas tradīcijas. Un visas šīs tradīcijas nav iespējams regulēt ar likumu. Tādēļ šis likumdošanas akts varbūt cilvēkiem, kuri šajā zālē, runājot par citiem likumdošanas aktiem, vienmēr ir deklarējuši, ka nepieciešama lielāka demokrātija, lielāka atklātība, lielāka iespēja pārsūdzēt dažādus lēmumus tiesā, varētu radīt iebildes daži tā sauktie korporatīvie momenti, kas parādās šajā likumprojektā. Taču, godātie kolēģi, es kā advokāts un mani kolēģi, gan likumprojekta autori, gan pārējie advokāti, kā arī kolēģi deputāti, kas ir advokāti, un cilvēki, kuri ir saistīti ar tiesu, zina un saprot, ka starp cilvēku, kam draud nāves sods, un viņa advokātu neatrodas nekāda cita trešā vara, nedz arī pēc tam ir iespējams objektīvi pārbaudīt, kā tas varbūt ir medicīnā vai citās brīvajās profesijās, ir vai nav pareizi ārstēts, jo ir iespējams izdarīt sekciju. Mūsu profesija ir diezgan īpatnēja un atšķiras ar to, ka tā ir saistīta ar vienu galveno noteikumu, tas ir, pilnīgu klienta uzticību advokātam.

Ar to es šajā likumprojektā gribu pamatot vairākas normas, kuras jums uz pirmo ieskatu liksies varbūt neizskaidrojamas, neattaisnojamas vai nedaudz nedemokrātiskas. Bet mēs esam šajā likumprojektā, ņemot par pamatu šo Latvijas laika likumu, tomēr centušies aprakstīt to stāvokli, kāds vairāk vai mazāk ir šobrīd Latvijas Republikas advokatūrā. Un arī, protams, virzīt to uz priekšu. Es pat teiktu tādus vārdus, ka šodien šis likums ne tik daudz virza un attīsta advokatūru tieši procesuālā nozīmē uz priekšu, kā faktiski pasludina ekonomisko reformu advokatūrā. Ja šādu pieeju deputāti atbalstītu, mēs varētu šādu ekonomisko reformu arī pielietot citās juridiskajās profesijās, piemēram, notariātu privatizējot, kā arī saistībā ar licencētiem juriskonsultiem un arī citās brīvajās profesijās. Pārrunas jau man ir bijušas Veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas komisijā, kur šāda ekonomiska konstrukcija, kāda ir atzīmēta pēdējā daļā, ir saņēmusi atbalstu, un acīmredzot mums ir nepieciešams izstrādāt vēl kādu “jumta” likumu, lai šie principi tiktu atspoguļoti attiecībā uz tām profesijām, kurām diez vai mēs vispār vai arī tuvākajā laikā pieņemsim kādus speciālus likumus. Esmu gatavs atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs! Ir jautājumi. Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Godātais Muciņa kungs, jūs teicāt, ka šā likumprojekta sagatavošanai jūs esat izmantojis pasaules praksi, tātad arī brīvās Latvijas praksi, tās likumus un ejat arī uz privatizāciju šajā jomā. Tad man ir jautājums par 10. un 11.pantu. Šeit jūs rakstāt (un arī tas tātad ir pretrunā ar jūsu koncepciju), ka valstī pašvaldībām, to institūcijām (var saprast, ka tiesām, pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm) jāsekmē tātad kvalifikācijas paaugstināšana, jānodrošina ar telpām Advokātu kolēģija un advokāti, kuri praktizē. Šodien daudzi, es domāju, būtu laimīgi, ja valsts institūcijas viņiem šīs telpas atrastu un viņus nodrošinātu. Kā jūs to esat sapratuši? Piemēram, es saprotu, ka advokātam noteiktā procesā ir nepieciešamas telpas, lai viņš varētu runāties ar savu klientu, bet, piemēram, kā šodien Rīgā cīnās... Man liekas, ka jūs pats zināt, kā ir advokātiem ar telpām. Kā jūs to domājat?

L.Muciņš: Es ne tik daudz pastāstīšu, kā es to domāju, bet kā to paredz likums, cienījamā Čepānes kundze! Šeit mēs atkal atgriežamies pie vecā strīda par tiesai piederīgām personām. Ja mēs uzskatām, ka spirta tirgotājs un advokāts, kā es saprotu no jūsu jautājuma, ir viens un tas pats, tad ir pareizi. Lai viņš iet meklēt telpas un lai viņš pats tās īrē un pats darās! Savukārt, ja mēs piekrītam 4.panta tēzei, ka zvērinātie advokāti un viņu palīgi ir tiesu sistēmai piederīgas personas neatkarīgi no tā, ka saņem naudu no klienta, bet tāpat kā prokurors un advokāts, notārs un tiesu izpildītājs, zemesgrāmatas un Uzņēmumu reģistrs ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuras strādā ar vienu mērķi − spriest taisnīgu tiesu – un kuras ietilpst trešajā varā, tad nav par maz prasīt no pašvaldībām un valsts pirmām kārtām... Tātad, ja tiesu telpās mēs nepraktizējam visu laiku... Tiesu telpās šodien faktiski gan prokuroriem ir sava istaba, gan advokātiem, kur viņi var iepazīties ar lietām, lai nebūtu tās jānes prom no tiesas, ir telpas, kur tikties ar apsūdzētajiem gan tad, ja viņi ir arestēti, gan tad, ja viņi nav arestēti. Tāpat ir nepieciešams arī iepriekšējās izmeklēšanas iestādēs, lai būtu šādas telpas un lai šīs tikšanās notiktu ar tādām garantijām, kā ir ierakstīts šajā likumā, tātad bez traucēšanas, bez kontroles un bez iejaukšanās.

Protams, ja viņiem ir savs kantoris kaut kur pilsētā, tad mēs uzskatām, ka − jā, palīdzība ir jāsniedz, bet jāmaksā, protams, ir. Ja ir izvēle starp budžeta iestāžu cenu un komerciestāžu cenu, tad es iestātos par to, ka jāmaksā būtu pēc budžeta iestāžu izcenojuma par šīm telpām.

Es vēlreiz cenšos izklāstīt šo jautājumu tādējādi, lai būtu visiem saprotams, ka advokāts ir tiesu sistēmai piederīga persona.

I.Čepāne: Paldies, par to es tad tikai priecātos. Bet tad ir vēl otrs jautājums. Valsts institūcijas 11.pantā. Kādām valsts institūcijām būtu jāapgādā ar likumiem (kas arī šodien ir ļoti liela problēma) citu normatīvo aktu projektiem atzinumu sniegšanai? Kas to darīs?

L.Muciņš: Jā, es centīšos pastāstīt. Pirmajā projekta variantā man bija ierakstīta viena maza piezīmīte, ko mēs izņēmām ārā, jo uzskatījām, ka tā ir lieka. Tur bija rakstīts tā: “Līdz ar citām tiesu iestādēm apgādāt...” Tātad es vēlreiz šeit uzsveru to momentu – Advokātu kolēģija, kā jūs redzat, ir organizācija, lai nevajadzētu griezties un nebūtu nepieciešamības katram advokātam izteikt savu viedokli, tātad Advokātu kolēģija ir tā organizācija, kura ievēlē savu padomi un kura izsaka kopīgu legālu šo zvērināto advokātu viedokli, it sevišķi likumdošanas jautājumos.

Par 1.punktu es gribu jums teikt to, ka mums ir bijusi diemžēl ne visai laba prakse, kad PSRS laikos bija nepublicēti likumi, bija slepeni likumi, bija dažādi individuālie akti, kurus nav iespējams dabūt... Un dažreiz advokātiem šādi šķēršļi ir likti.

Tātad pirmām kārtām mēs nostiprinām to kārtību, kura, es domāju, ir aizgājusi uz neatgriešanos un vairs neatgriezīsies. Bet, nu, nedod Dievs! Tāpēc šeit ir ierakstīts... Doma ir tāda. Ne jau katru advokātu, bet kolēģiju. Tādēļ šeit arī tā ir rakstīts.

Es domāju, ka Zvērināto advokātu kolēģijai tāpat kā Augstākajai tiesai, tāpat kā Latvijas prokuratūrai ir jāsaņem pa vienam oficiālam, obligātam eksemplāram no katra likuma. Cita lieta, ka mēs tos, protams, publicējam “Ziņotājā”, valdības avīzē vai pielikumā “Dienai”. Bet viens oficiāls eksemplārs ir jānosūta šai iestādei, jo dažreiz ir dažādas kavēšanās ar publikāciju un tā tālāk. Tās ir tehniska rakstura problēmas, es negribu tām pieskarties. Es nedomāju, ka rastos kādi milzīgi izdevumi no tā, ka Augstākā padome piesūtītu vienu eksemplāru vai, savukārt, uzdotu to izdarīt Tieslietu ministrijai. Es domāju, ka, tāpat kā prokuratūra, Advokātu kolēģija saņem vienu eksemplāru. Tās ir manas domas.

Otrais punkts. Projektu, atzinumu sniegšanai... Tas būtu tas pats, ka Zvērināto advokātu kolēģija ir šis legālais uzskatu izteicējs no advokatūras puses. Mēs esam ievērojuši, ka agrāk ļoti izplatīta bija šī prakse, un es domāju, ka jūs esat par to informēti. Jā, sūtīja visiem. Prokuratūrai sūtīja, Iekšlietu ministrijai sūtīja, visiem citiem sūtīja, bet advokatūrai nesūtīja tikai tādēļ, ka personiski Niedres kungs vada šo Prezidija darba grupu krimināltiesībās un Jēkabsones kundze − kriminālprocesā. Tādējādi ir izveidojušās cilvēciskas attiecības, ka viņi saņem. Bet es domāju, ka tam ir jābūt likumā formulētam un ka vienam projektam ir jābūt piesūtītam. Mums šeit bija dažādi formulējumi. Bija viens formulējums, kas skar cilvēku tiesības. Varbūt ne visus sūtīt, tomēr mēs noslēpjamies uz to, ka šeit arī ir Augstākajā padomē tāda attiecīga ailīte, kur dokumenti tiek ielikti, un nekas tur pārdabiskas problēmas nerada.

I.Čepāne: Muciņa kungs, ir ļoti patīkami, ka jūs esat šo ielikuši, bet mani interesē... Dažkārt arī mūsu Universitātes fakultāte ir burtiski nodarbojusies ar labdarību, un arī Niedres kungs šodien nodarbojas ar labdarību, sniedzot par vienu vai otru likumprojektu vai lēmumprojektu izskaidrojumu. Es domāju, ka šeit vajadzēja noteikti nostiprināt, ka tas ir maksas kārtībā tomēr jādara. Ja šeit ieraksta iekšā, ka apgādā ar projektiem atzinumu sniegšanai, gandrīz iznāk, ka par katru projektu šai kolēģijai ir jāsniedz atzinumi. Es gandrīz to tā saprotu.

L.Muciņš: Jā, mēs par šo jautājumu diskutējām. Teiksim, ko darīt ar tīri rūpnieciskiem projektiem, vai būs jāsniedz atzinums? Atbilde ir tāda, ka Advokātu kolēģija var nesniegt atzinumu, bet projektam tomēr vajadzētu tikt iedalītam tāpat kā prokuratūrai, kā Tieslietu ministrijai. Projekts būtu šeit, un pārstāvis to varētu saņemt. Ja tas skar tādus jautājumus, kas interesē Advokātu kolēģiju, tad viņi sniegtu savu atzinumu. Tas nav obligāti un tas nav par maksu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Panteļejeva kungs!

A.Panteļejevs: Mans pirmais jautājums ir, nedaudz apsteidzot... Iespējams, ka tas saistās ar lēmumu par likuma stāšanos spēkā, bet vienkārši, lai zinātu. Ņemot vērā, ka Zvērinātu advokātu padomei ir pietiekami liela vara, zināmā mērā ievērojot to monopola stāvokli, kas tur tiek dots, man ir jautājums. Viss ir skaidrs, ka ir Zvērinātu advokātu padome un ka tā uzņem jaunos zvērinātos advokātus. Pašlaik nav neviena zvērinātā advokāta. Man ir jautājums, kas būs pirmā zvērinātā padome un kas to izveidos? Kas būs pirmie zvērinātie advokāti un kas zvērinās pirmos advokātus? Vai tiešām tā automātiski viens pret vienu tiks pārnesti?

L.Muciņš: Mums ir izstrādāts arī lēmums par šā likuma stāšanos spēkā. Es centīšos, es tā domāju, otrajā lasījumā šo lēmumu pievienot. Tātad šeit ir, kā es uzskatu, jāpiemēro turpināmības princips, jo, pārejot no 1940.gada Latvijas laika situācijas uz 1940.gada Latvijas Republiku un pēc tam uz LPSR, saglabājās Advokātu kolēģija, gan, savukārt, 1941.gadā, padomju karaspēkam izejot ārā no Rīgas, tāpat advokāti vairāk vai mazāk saglabājās un turpināja savu darbu. Daļa no viņiem. Tas pats notika 1944.gadā pēc 13.oktobra. Un es domāju, ka arī šinī gadījumā tiks turpināta tradīcija, ka šīs Advokātu kolēģijas lielāka vai mazāka daļa... To, es domāju, mēs varam spriest, es esmu par to, lai visi šodien eksistējošie advokāti tiktu atzīti par advokātiem, jo mēs tur ierakstījām − līdz 1.jūnijam. Mēs varam pagarināt, lai zināmā laikā varētu nodot šo zvērestu.

A.Panteļejevs: Pašreizējie kolēģijas locekļi kļūst par zvērinātiem automātiski.

L.Muciņš: Jā, tāda ir doma.

A.Panteļejevs: Tāda ir jūsu doma. Un otrs, kas man tomēr nav saprotams, ir 101.punkts. Varbūt tas ir ļoti sāpīgs jautājums, bet − ka advokātu profesionālā darbība ir intelektuāls darbs un tās mērķis nav peļņas gūšana. Tas man īsti nav saprotams. Es saprotu, piemēram, ka ārsta prakse arī zināmā mērā ir intelektuāls darbs, bet tā tomēr netiek uzskatīta par bezpeļņas darbību, tā ir uzņēmējdarbībai pakļauta.

L.Muciņš: Nē, nē, nē. Es jau mēģināju savā referātā pieskarties šim jautājumam. Tiesa, es tādēļ uzsveru, ka mums jau ir bijušas divas sēdes Veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas komisijā un esmu arī ar dažiem kolēģiem no Ekonomikas komisijas šo jautājumu pārrunājis. Principā ir skaidrs, ka mums bija jāprivatizē šīs profesijas. Bez tā, ka mēs tās ielikām caur licencēšanu uzņēmējdarbības likumā, mēs nevarējām. Jūs atceraties, kā šeit pret notariāta privatizāciju iebilda Skudras kungs. Šobrīd mums ir ar Skudras kunga parakstu, paldies Dievam, saņemts likumprojekts par 1938.gada notariāta atjaunošanu, kas satur apmēram šīs tēzes tīri organizatoriskā ziņā. Protams, citos jautājumos tas atšķiras. Tātad doma ir ņemta no šā uzņēmējdarbības likuma ārā. Šā 34.panta piektajā daļā ir minētas profesijas, kurās licences izsniedz tikai fiziskai personai. Jūs atceraties, kuras tās ir, ieskaitot ārstus un tā tālāk. Un vajag pateikt, ka šai darbībai nav peļņas mērķis un ka šī darbība ir intelektuāls darbs, un ka šī darbība notiek nevis darba veidā un nevis pakalpojumus sniedzot, bet praktizējot. Tātad klients un šī praktizējošā persona. Ārsts, slimnieks, veterinārārsts, dzīvnieka īpašnieks un tā tālāk. Un šeit veidojas citas attiecības. Tās nav ne darba tiesiskās attiecības, ne uzņēmējdarbības attiecības.

Priekšsēdētājs: Šeit Muciņa kungs lika apšaubīt, kam veterinār­ārsts sniedz palīdzību – vai dzīvnieka īpašniekam.

L.Muciņš: Jā, dzīvniekam. Bet ļoti bieži likums ieskicē šajā jautājumā to, par ko tika uzdots jautājums. Tātad mums ir jāsaprot, ka nepieciešams būs arī grozīt citus likumus, tai skaitā arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumu, par ko ar Kodoliņa kungu jau šodien mums bija saruna. Tas projekts, kas te tika apturēts, visnotaļ atbilst šīm prasībām.

Priekšsēdētājs: Vai vēl būtu kāds jautātājs? Tādu nav. Paldies, Muciņa kungs, par izsmeļošām atbildēm. Vai kāds no godājamajiem deputātiem vēlas uzstāties debatēs par šo likumprojektu? Tādu deputātu nav.

Balsosim par likumprojektu par advokatūru. Rezultāts: par − 33, pret − nav, atturas − 4. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies, godājamie kolēģi!

Nākamais pēc kārtas mums būtu jāskata 20.likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par akcīzes nodokli”. Es domāju, tas ir ļoti piemērots likumprojekts, lai pabeigtu plenārsēdi.

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Vai es varētu šeit... Tā kā ir bēdīga pieredze, ka ziņo citu vārdā, nevis to, kas ir sastādītājs, vārdā, kā tas man bija, es tomēr baidos riskēt un ziņot par šo likumprojektu, jo vairāk tāpēc, ka komisijai un valdībai bija atšķirīgs viedoklis.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā atliksim uz rītdienu.

Nākamais ir 22. Tas ir par obligāto valsts dienestu. Mēs to nevaram skatīt, jo mēs ļoti labi nobalsojām, ka tas ir jāskata rīt trijos. Visi piekrita, ka rīt trijos, visi gatavojas tieši trijos spriest rīt, Silāra kungs. Jā. Tā ka diemžēl tā mums ir darba kārtībā jau ieviests. Faktiski kļūda, Silāra kungs.

Nākamais mums ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā” pirmajā lasījumā. 247.dokuments.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi, es ceru, ka mēs ar šo jautājumu ātri tiksim galā. Respektīvi, šeit ir grozīts ne tikai administratīvais kodekss, bet šeit ir arī vairāki citi likumi grozīti. Respektīvi, Valodu likumā ir viens papildinājums, burtiski viens vārds. Te ir, ka jānodrošina subtitrēšana un tulkošana arī videofilmām.

Tālāk. Kas attiecas uz pašu Administratīvo kodeksu, tad būtībā šeit ir ļoti minimālas izmaiņas, kas nosaka precīzāk šā soda piemērošanu, kā arī ir nelielas izmaiņas ciparos, sodu skaitliskajā lielumā. Respektīvi, tas viss ir vajadzīgs, lai labāk varētu funkcionēt Valsts valodas inspekcija.

Ir arī atsevišķi jauni panti, kas paredz, pirmkārt, sodu uzlikt arī par valodas kļūdām atklātos ziņojumos, jo ir ļoti daudzi cilvēki, kas sūdzas par to, ka, teiksim, plakātos, izkārtnēs ir rupjas valodas kļūdas. Komisija, kas šo likumprojektu izskatīja, nāca pie slēdziena, ka vajag atbalstīt šo ierosinājumu, ka var sodīt arī par valodas kropļošanu atklātos izziņojumos.

Un pēdējais ir labojums Latvijas Civilprocesa kodeksā un Kriminālprocesa kodeksā. Tas attiecas uz valodu tiesas procesos.

Mums līdz šim ir vēl spēkā tāda norma, ka tiesas process notiek attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vairākuma valodā. Tātad šobrīd iznāk, ka astošās Latvijas lielākajās pilsētās tiesas procesam būtībā nebūtu jānotiek latviešu valodā.

Vēlreiz es atkārtoju. Šie ir galvenokārt tādi precizējoša rakstura labojumi, kas labāk ļautu īstenot Valodu inspekcijas darbu. Es aicinātu deputātus varbūt gari neapspriest šos jautājumus, bet tie, kam ir konkrēti praktiski ierosinājumi, lai iesniedz labojumus otrajam lasījumam. Aicinu nobalsot pirmajā lasījumā par šo iesniegto likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Tagad jautājumi. Nevienam nav jautājumu? Nav. Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Man ir līdzziņojums par dokumentu Nr.248.

Priekšsēdētājs: Kā godājamie deputāti uzskata? Vai par šiem dokumentiem mēs noklausīsimies abus līdzziņojumus un balsosim kopā? Ir ierosinājums balsot atsevišķi un sākumā par dokumentu nr.247. Nav iebildumu?

Lūdzu balsošanas režīmu. Vienu mirklīti! Līgotņa kungam ir kas sakāms.

A.Līgotnis: Lūdzu, piedodiet, kolēģi, bet es nupat pamanīju to, kas jau mūsu likumdošanā ir izlemts. Ābiķa kungs ziņoja par tiem momentiem, kas attiecas uz civilprocesu un kriminālprocesu, bet tā jau ir vakardiena. Mums ar 1.janvāri ir stājies spēkā likums “Par tiesu varu”, kur ir skaidri un gaiši noteikts, ka tiesvedības valoda ir valsts valoda, tā ka šo daļu nav vajadzīgs vairs pieņemt, tā ir jāsvītro ārā.

Priekšsēdētājs: Tas ir pirmā lasījuma stadijā, mēs konceptuāli spriežam. Otrajā lasījumā mēs varēsim taisīt tekstuālas izmaiņas. Tā ka, lūdzu, balsosim par dokumentu Nr.247. Par tā akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 33 − par, 8 − pret, 3 − atturas. Akceptēts pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Muciņa kungs, par dokumentu Nr.248. Septiņas minūtes līdz plenārsēdes beigām.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Šie abi dokumenti par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā tiek skatīti kopīgi. Tiek piedāvāts izdarīt šādus grozījumus un papildinājumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā!

Tātad 146.pantam, 147.pantam, kā arī papildināt ar... Izteikt 201.5.pantu un 201.6.pantu tādā redakcijā.

Pirmais. 146.pants. Šajā pantā tiek noteikts, ka par elektronisko sakaru līdzekļu, augstfrekvences vai citu radioviļņus izstarojošu iekārtu, arī kabeļtelevīzijas raidītāju uzstādīšanas vai lietošanas noteikumu pārkāpšanu, kā arī radioizstarojumu vai pieļaujamo radiotraucējumu normu pārkāpšanu uzliek attiecīgu naudas sodu. Un otrā daļa: ja tas izdarīts gada laikā atkārtoti, tad ir vēl lielāks naudas sods.

147.pants. Par radio vai televīzijas, arī kabeļtelevīzijas programmu izplatīšanai noteikto valsts tehnisko standartu vai normatīvu pārkāpšanu paredzēts naudas sods.

201.5.pants. Masu informācijas līdzekļu darbība bez reģistrācijas. Tātad šeit mēs “palaidām vaļā” likumu par presi savā laikā, bet nekādas sankcijas tajās ietvertajās normās neparedzējām. Tagad tas ir aptverts. Šeit ir norādīts, ka par masu informācijas līdzekļu izgatavošanu vai izplatīšanu, arī radio un televīzijas programmu sagatavošanu un izplatīšanu bez masu informācijas līdzekļa, kā arī radio un televīzijas reģistrācijas Tieslietu ministrijā vai pēc to darbības izbeigšanas tiek uzlikts attiecīgs sods. Tātad šeit likumam, kas darbojas un kas nebija acīmredzot pietiekami efektīvs, ir šādas sankcijas paredzētas.

201.6.pants. Es, cienījamie kolēģi, vēršu jūsu uzmanību uz jautājumu par likumā noteikto izlaiduma datu nepublicēšanu. Ļoti daudzas avīzes un citi nepublicē izlaiduma datus tā, kā mēs to esam noteikuši likumā par presi. Bieži nav pat iespējams konstatēt izdevēju. Nepieciešams, protams, ir arī uzrādīt metienu un tā tālāk, lai arī Finansu inspekcija varētu kontrolēt šos preses izdevumus.

Otrajā daļā ir noteikts par likumā noteikto preses izdevumu obligāto eksemplāru nenosūtīšanu vai par nosūtīšanas kārtības pārtraukšanu. Tātad šeit ir paredzētas šādas soda naudas.

Un 235.pants attiecas uz to, kas un kādā kārtībā izskata šos jautājumus.

Ir attiecīgas atsauksmes gan no Radio un televīzijas padomes, gan no Latvijas Valsts elektrosakaru inspekcijas. Cienījamie kolēģi, es domāju, ka šāda tālāka likumdošanas attiecība, kura lielā mērā faktiski groza naudas summas (bija līdz 30 rubļiem sods), mums ir nepieciešama. Žēl, ka tas viss notiek ar tādiem fragmentiem un uzbrukumiem. Kad kaut kas notiek, tad mēs atceramies, ka ir jāgroza likumi.

Priekšsēdētājs: Trīs minūtes līdz plenārsēdes beigām. Freimaņa kungs, uzdodiet, lūdzu, jautājumu!

J.Freimanis: Muciņa kungs, sakiet, lūdzu, vai 146.pantā kaut kādā veidā nevar atrunāt to, ka tas viss neattiecas uz sadzīves tehniku? Jūs ļoti labi zināt, ka ir sadzīves tehnika, kas tā nobloķē visus raidījumus, ka jūs pēc tam vienā jaukā dienā pats dabūsit 10 tūkstošus rubļu maksāt, kad dzīsit bārdu.

L.Muciņš: Radio raidīšanas iekārtas... Šeit ir...

J.Freimanis: Nē, nē, te ir tehnika. Vai te nav jāatrunā, ka tas neattiecas uz sadzīves tehniku? Jo sadzīves tehnika brīnišķīgi traucē visus raidījumus.

L.Muciņš: Nu, radioelektroniskie sakaru līdzekļi... Augstfrekvences un citus radioviļņus izstarojošu iekārtu... Tātad, jā. Radioviļņus faktiski izstaro pat tējas vārāmā spolīte, taču šai elektrosakaru inspekcijai ir attiecīgi normatīvi, kā raidītāja stiprums tiek uzskaitīts vai izstaroto viļņu garums un intensitāte tiek uzskatīti jau par tādiem, kas attiecīgi ir jāapgādā ar aizsargierīcēm, vai arī jākontrolē, kādēļ rūpnīca izgatavotāja nav šīs aizsargierīces uzlikusi, vai arī, ja tās ir paš­izgatavotas, tātad var tikt pēc sūdzībām... Bieži vien ir visādas neona reklāmas, dažādi sildītāji un tā tālāk. Ir iespējams izsaukt šos cilvēkus un apturēt jūsu kaimiņu darbību, ja viņi pārkāpj normas. Ir iespējams izdarīt mērījumus. Tas tā arī būs saprotams.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir jautājumi godājamajam ziņotājam? Jautājumu nav. Paldies, Muciņa kungs! Vai kāds vēlas uzstāties debatēs? Nav tādu cilvēku. Paldies. Tādā gadījumā balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 34 − par, 1 − pret, 6 − atturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Ābiķa kungs vēl, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Man ir lūgums līdz ceturtdienai iesniegt labojumus par dokumentu nr.247, lai varbūt varētu jau nākamnedēļ šo īso jautājumu iekļaut darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ir seši un 29 minūtes. Es domāju, ka ir īstais laiks pabeigt plenārsēdi. Paldies. Plenārsēde slēgta. Līdz rītdienai!

 

(Sēdes beigas)