Savos ceļojumos pa Latviju Māris dodas tikai ar divriteni. Viņš labprāt dalās savā pieredzē, kas var lieti derēt tiem, kuri arī vēlas pamatīgāk iepazīt ne tikai tuvāko apkaimi, bet tālākus Latvijas novadus:

"Pastaigā pa lauku kapsētām, jo kapi dažkārt vairāk stāsta par dzīvajiem nekā par mirušajiem.

Meklē rakstos ziņas par vietām, kuras vēlies apceļot. Ja tev ir senas Latvijas skatu kartītes, mēģini salīdzināt kādreizējo ainavu ar pašreizējo. Tu pamanīsi milzīgās atšķirības šajos skatos. Un varbūt tev liksies, ka agrāk apkārtne ir bijusi skaistāka. Iepazīstini ar šiem atšķirīgajiem attēliem cilvēkus, kas tagad dzīvo šajās vietās.

Iemūžini fotofilmā to, kas, tavuprāt, varētu būt interesants un vērtīgs ne tikai tev un apkārtējiem, bet arī tiem, ko vēl sastapsi ceļā.

Mēģini salīdzināt savu ceļojuma karti ar kādu senāku. Tā tu sev atklāsi daudz ko jaunu, nedzirdētu un neredzētu.

Izlīdis caur pamestības brikšņiem, kas it kā norobežo divas pasaules, tu vismaz domās uzbursi tos laikus, kad Latvijā vai ik uz viena augstākā pakalna greznojās vējdzirnavas, kad katrs kaut cik straujas upītes spēks grieza ūdensmaltuvju ratus, kad daudzas apdzīvotas vietas laukos savienoja šaursliežu dzelzceļa līnijas un ik katru skaisti iekoptu ainavu rotāja šīs zemes saimnieku pamatīgi celtās mājas."

Pēc braucieniem pa Latviju Māris Locs ar saviem fotoattēliem nāk uz redakciju. Ne reizi vien tie iespiesti arī "Latvijas Vēstnesī": par Latvijas brīvības cīņu pieminekļiem, par apbedījumiem un kapu plāksnēm mirušo un kaujās kritušo atdusas vietās.

Dzimtenes pētnieka jaunākā aizraušanās: nofotografēt no tā paša skatupunkta ainavu, kas redzama senā skatu kartītē. Gandrīz vienā vasarā šādu fotoattēlu radies pāri simtam. Kā šādu krājumu likt lietā? Uz tā pamata varētu rasties savdabīgs kāda novada vai pat visas Latvijas kalendārs. Iespējams, ka tādējādi ar laiku taps pat interesants fotoalbums. Mārim šo ieceru īstenošanai pagaidām pietrūkst tieši seno pastkaršu. Kaut vai kalendāram — tur neiztikt arī bez ziemas skatiem, taču to pastkartēs ir visai maz vai arī iemūžināti pagalam neatpazīstami sarmoti lielceļi, bērzi vai pļavas.

Ne jau vienmēr senajiem fotoattēliem ir paraksti, kas norāda, kur un kad uzņēmums tapis. Tad nu jārīkojas kā pēdu dzinējam. Reiz kādas mājas ezera krastā izdevies sameklēt tikai pēc pamalē redzamās īpatnējas formas salas, kuras atveidu laimējies sameklēt vecā Latvijas novadu kartē.

Bieži vien Māra vaļasprieks mudina salīdzināt un uzdot sev visai grūti atbildamus jautājumus, kas sevišķi viņu tirdī lielpilsētas burzmā, kad visapkārt dzirdi tikai svešā mēlē runājošos:

— Vai mans ceļojums nebija iedomāta bēgšana no realitātes? Vai es dzīvoju tagadnē vai pagātnē? Vai tiešām tas, ko esmu redzējis un dzirdējis, ir bijusi īstenība? Vai cilvēki, kas atdevuši savus spēkus un dzīvību par Latviju, būtu to gribējuši redzēt tādu, kāda tā ir šobrīd? Kāpēc latvietis vairs negrib būt tikpat čakls un strādīgs kā agrāk? Vai tiešām es esmu vienīgais, kas tā domā un kam tas rūp?

Ka piedzīvotais un redzētais tomēr nav tikai sapnis, liecina šie fotoattēli, kas gluži kā tilts pāri laiku lokiem savieno 20. un 30. gadu Latviju ar mūsdienām. Tiesa, lai fotogrāfijās skatāmo izprastu dziļāk, vēl nepieciešami pētījumi vēstures avotos. Jo pusgadsimts vai mazliet ilgāks laiks tomēr ir pietiekams gadu skaits pat ļoti būtiskām pārmaiņām arī visjaunāko notikumu ritumā.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Iespējams, ikvienam latvietim ir sava Koknese, savs priekšstats par šo senāk tik gleznaino Latvijas stūrīti ar varenajām pilsdrupām klintāja iežmaugā. Tur Daugavā ieplūda straujā Pērse, kā balta josta ap pilskalnu apmeta līkumu ceļš uz mūsu lielākās upes augšteci, bet avotainajos krastos ziedēja anemones. Un kur tad vēl Pērses ūdenskritums ar vairākām kaskādēm, kuru kopējais augstums — divi metri.

Sava Koknese reiz ir bijusi Rūdolfam Blaumanim, kas strādājis vietējā muižā un noskatījis tēlus nākamajai novelei "Purva bridējs", sava — Jānim Endzelīnam, kas Pērses krastos aizvadīja vasaras un gan jau nerima domāt par latviešu valodas kopšanas jautājumiem, un sava — Konrādam Ubānam, kas daudzās gleznās iemūžināja apkārtnes dabas spēku, krāsainību un mūžīgo atjaunotni.

Sensenos laikos te atradies latgaļu valdnieka Vetsekes valsts centrs, kalnā pacēlusies senpilsēta, ko nodedzinājuši iebrucēji.

Kokneses pils iespaidīgie mūri būvēti 1209. gadā bīskapa Alberta uzraudzībā. Šis iekarotāju cietoksnis kalpojis saviem saimniekiem līdz 1701. gadam, kad pili uzspridzinājis poļu karaspēks, un tā vairs nav atjaunota.

Pēc Pļaviņu elektrospēkstacijas uzbūvēšanas 1965. gadā Daugavas ūdenskrātuves līmenis tika pacelts līdz Kokneses pils mūriem jeb 72 metrus virs jūras līmeņa. Applūda upes senleja no Aizkraukles līdz Aiviekstes ietekai 39 kilometru garumā, aprokot savā dzelmē skolu, baznīcu un kapsētu Koknesē, arī ūdensdzirnavas, desmitiem zemnieku sētu. Un arī Liepavotu un 18 metrus augsto Staburaga klinti.

Ūdens līmeņa svārstības, kas saistītas ar elektrības ražošanu, pamazām, bet nemitīgi ārda arī arhitektūras pieminekli — Kokneses pilsdrupas. To saglābšanai vajadzīgi lieli līdzekļi. Tādus savulaik pat nepūlējās sadabūt komunistu vara. Un arī atjaunotajā Latvijas valstī līdz šim ir izdevies sadabūt tikai nelielu artavu, lai pielabotu sadēdējušo klinti.

Vismaz pagaidām pilsdrupu nākotne nerādās īpaši cerīga. Bet viss jau var grozīties uz labu.

Sens nostāsts vēsta, ka reiz velns, nesdams naudas klēpi, paklupis un krizdams izsitis lielu bedri. Tā radusies Tukuma ezera gultne, bet naudas nešļava pārvēlusies pār lielo kalnu. Kāda citi teika apgalvo, ka Tukuma ezers trīs dienas lidojot pa gaisu un no tā plašā apkārtnē ārā birušas zivis.

Iespējams, šī teika tomēr nav par to Tukuma ezeru, kas redzams senākajā fotoattēlā. Jo tas izveidots tikai XVII gadsimtā, aizsprostojot Slocenes upīti. Pie šīs ūdenskrātuves bijušas ūdensdzirnavas un vara rūdas drupinātava. Ezers attēlots arī Jāņa Plauža romānā "Ģimnāzisti", tā darbība risinās kādā mazpilsētā. Rakstnieks šajā sacerējumā iekļāvis savus iespaidus Tukuma vidusskolā, kur mācījies līdz 1924. gadam.

Bet ezers nolaists padomju varas laikā 1947. gadā, kad lēmumi tika pieņemti pēc toreizējo noteicēju iegribas.

Un gleznaina ūdens plašuma vietā, kur peldēties un pavizināties ar laivu, tagad tukumniekiem ir tikai grīšļiem un krūmājiem aizaudzis pļavas stūris. Kaut arī tautas teiciens māca, ka uz Tukumu ir jābrauc pēc smukuma, daļu no bijušo skaistuma pilsēta ir pazaudējusi. Iespējams, ka uz visiem laikiem. Bet — nekad nesaki nekad.

Latvija ir bagāta ar dižkokiem. Arī dižpriedēm. Divas no varenākajām aplūkojamas katra savā novadā — Kurzemē, Talsu rajona Ģibuļos aug Kalnieku priede, bet Vidzemē, Valkas rajona Launkalnē — Kaģu priede. Abu stumbra apkārtmērs — 4,4 metri.

Tomēr mūsu zemē visdižākā un visraženāko mūžu piedzīvojusī bija slavenā Zauskas priede, kas auga Smiltenes — Valmieras ceļa malā piecus kilometrus no Smiltenes. J. Kārkliņa fotostudijā Smiltenē darinātajam attēlam otrajā pusē rakstīts: "600 gadus vecā Zauskas priede pie Smiltenes." Šis varenais koks nokalta 1951. gadā. Priedes stumbra apkārtmērs bija sasniedzis 4,63 metrus, tilpums — 14,9 kubikmetrus, bet vecums — 370 gadus. Tātad Zauskas priedes iepriekš lēstais vecums bijis tomēr diezgan pārspīlēts.

Nokaltušā dižpriede vēlāk tika nozāģēta, zinātnieku vadībā rūpīgi izmērīta un sadalīta vairākos nogriežņos, kas apstrādāti ar konservējošām vielām. Viens no šiem stumbra gabaliem redzams arī kādreizējā priedes augšanas vietā. Un zemes ceļa vietā tagad tur garām stīdz asfaltēta šoseja.

Ogres rajona Mazozolu pagastā reizēm šķiet, ka atkal un atkal sastopies ar jau agrāk dzirdētiem mājvārdiem — Klaucēni, Rembēni, Roplaiņi, Braki. Protams, protams — šos un vēl citus vārdus var atrast Rūdolfa Blaumaņa stāstos, novelēs un lugās. Izrādās, izskaidrojums gauži vienkāršs: rakstnieks savā daiļradē attēloto notikumu vietu bieži vien saistījis ar toreizējā Ogres pagasta māju vārdiem, kurus labi atcerējies no saviem pirmās skolas gadiem Rubīnas privātskolā.

Rembēni ir krietna lielsaimniecība, kas pat pēc pārdalīšanas mantiniekiem trīsdesmitajos gados plešas apkārt senajai dzīvojamai ēkai 66,7 hektāru platībā.

Visu izposta un sagriež ar kājām gaisā padomju okupācija. Rembēnu saimnieks Kārlis tiek izsūtīts uz Sibīriju uz 25 gadiem. Saimniecībā iekārto kolhoza liellopu fermu 60 govīm, slaucējas turpat Rembēnos arī dzīvo, un, kā stāsta tagadējā māju saimniece Skaidrīte Kurmēna: "Ar vārdiem un uzvārdiem vien pa šiem gadiem pierakstītas pilnas divas mājasgrāmatas — katrs kaut ko darījis citādi, atstājis savas pēdas..."

Tagad Rembēni atkal ir likumīgo mantinieku īpašums. Lauki apkopti, taču īstu gandarījumu Skaidrītes Kurmēnas balsī grūti saklausīt, jo tāda naturālā saimniekošana vien iznākot, kur uz peļņu cerēt grūti. Tomēr cerība, ka nākotnē Latvijas lauki varētu atdzimt, vēl neesot zudusi.

Savdabīgu pieminekli Rembēniem ar savu grāmatu "Atmiņu zīmējumi", kas iznākusi 1996.gadā, radījis Arvīds Nusbergs.

Cesvaine par pilsētu tiek atzīta tikai kopš 1991. gada. Kaut arī senos rakstos kā apdzīvota vieta pirmoreiz minēta jau 1209. gadā. Pilsētai ir savs ģerbonis — zaļā laukā pakavveida sakta.

Fotoattēlā, kas uzņemts ne vēlāk par 1932. gada jūniju (to liecina pasta zīmogs atklātnes otrā pusē), priekšplānā labajā stūrī redzama Cesvaines piensaimnieku sabiedrības ēka. Pamalē krietni pāri koku lapotnei debesīs kāpj Cesvaines luterāņu baznīcas tornis. Dievnams celts no plēstiem laukakmeņiem pēc Liepājas arhitekta P. Berči projekta un iesvētīts 1879. gada 26. novembrī, tātad pavisam drīz ēkai būs 120 gadu jubileja. Uz dievkalpojumu vienlaikus varēja sanākt 1000 cilvēku, tomēr telpas nebūt nebija par plašām, jo 1911. gadā kā draudzes locekļi reģistrēti 8000 latviešu un 100 vāciešu. Baznīca pēc krievu militāristu pavēles tika izlaupīta Pirmā pasaules kara laikā.

1923. gadā J. Bīne Cesvaines baznīcai radīja altārgleznu "Kristus pie krusta". Arhitekta P. Kundziņa vadībā 1929. gadā tika veikts pamatīgs dievnama remonts. Visvairāk naudas baznīcas valde ir bijusi spiesta izdot par ēkas trauslo melnā šīfera jumtu. Otrā pasaules kara kaujās artilērijas šāviņš sadragāja celtnes jumtu un daļu no griestiem. Padomju varas valdīšanas gados krietnu laika sprīdi baznīca bija tukša, 1979. gadā tapa projekts, ka dievnams tiks pārbūvēts par lepnu tautas tradīciju namu, kur padomju garā pilsoņi varēs slēgt laulības un atzīmēt vārda došanas svētkus. Tagad draudze ir atguvusi savu īpašumu. Bet kādreizējās piensaimnieku sabiedrības vietā darbojas viens no pilsētas darbīgākajiem uzņēmumiem — akciju sabiedrība "Cesvaines piens".

Jau no tāltāliem laikiem no Rīgas uz Pleskavu varēja nokļūt cauri Cēsīm, tieši šajā apkaimē Gauju šķērsoja daudzi senie tirdzniecības ceļi. Tomēr 1816. gadā Cēsīs bija tikai 606 iedzīvotāji, bet gadsimta beigās — jau 6356. Pilsētas uzplaukumu veicināja dzelzceļa līnijas Rīga — Valga atklāšana 1889. gadā. Un krāšņā Gaujas senleja arvien pievilka tūristus.

Viena no gadu simtos ierastajām Gaujas šķērsošanas vietām bija pie Siļķu mājām, kur daudzās paaudzēs dzīvo Jansonu dzimta — tās pazīstamākie pārstāvji ir nu jau mūžībā aizgājušais tēlnieks Kārlis Jansons un viņa dēls, arī tēlnieks Andrejs Jansons.

Bet pie kārtīga tilta pār Gauju Raiskuma virzienā Cēsis tika tikai 1903. gadā. Šis tilts tika nopostīts 1944. gada septembrī, atkāpjoties vācu karaspēkam. Pēc tam ilgu laiku gājējiem un braucējiem nācās izlīdzēties ar pagaidu tiltu, ko armijnieki bija cēluši savām vajadzībām. Zīmīgi, ka tieši šī būve daļēji sabruka 1961. gadā, kad pār to brauca pāri kārtējais militārais transports.

Tagadējais tilts ir nodots lietošanā 1963. gada vasarā.

Bārta ar savu 98 kilometrus garo tecējumu no Lietuvas līdz Baltijas jūrai nebūt nav tā garākā Latvijas upe. Taču pietiekami varena, lai agrāk gandrīz ik gadu sagādātu tās krastos dzīvojošajiem satraukuma pilnus brīžus. Jo pēc bargām ziemām arvien upes lejtecē ir veidojušies pamatīgi ledus sastrēgumi.

Kopš 1923. gada Bārtu mēģināts pievaldīt ar dambjiem. No 1932. līdz 1937. gadam lejteci regulēja, no 1950. līdz 1970. gadam ierīkoja polderus. Uz fotoattēla var izlasīt, ka Bārtas upes tilts Nīcā būvēts no 1928. gada 20. marta līdz 18. septembrim. Kādu laiku tas ir bijis pats garākais koka tilts Latvijā (102 m), bet 1983. gada pavasarī tas aizgājis bojā.

Nākamā fotogrāfija liecina, ka, par spīti nelaimei, gluži bez tilta nīcenieki mūsdienās tomēr nav palikuši. Tas gan esot tikai pagaidu risinājums. Bet ne jau velti zobgaļi mēļo, ka pasaulē nav nekā mūžīgāka par pagaidu celtnēm.

Laika ritumā upes piekraste mazliet vairāk aizaugusi ar krūmiem, bet vienalga otrā krastā redzamas arī dažas vismaz 70 gadus vecu ēku aprises.

Pirms Pirmā pasaules kara te bija tikai apdzīvota vieta Stukmaņu pagastā pie Stukmaņu dzelzceļa stacijas. Pļaviņu vārdā pagasts nosaukts Latvijas brīvvalsts laikā 1925. gadā. Stacijas un pagasta jaunais, latviskais nosaukums radies no Pļaviņu mājām, uz kuru zemes uzcelta stacija. Tās atradušās Pasta un Daugavas ielas stūrī.

Par pilsētu Pļaviņas kļuva 1927. gadā, kad tām pievienoja Gostiņus, bet jau 1930. gadā jaunpievienoto daļu no Pļaviņām atdalīja, tomēr pilsētas tiesības Pļaviņām palika. Atkal Gostiņus ar Pļaviņām apvienoja 1956. gadā.

Pļaviņu luterāņu baznīca būvēta 1911. un 1912. gadā. Jaunais dievnams smagi cietis un izpostīts Pirmā pasaules kara laikā, vēlāk atjaunots un iesvētīts 1921. gada 31. oktobrī. Baznīcā atrodas altārglezna "Kristus augšāmcelšanās". Tur darbojas Svētā Pētera draudze. Mācītājs — O.Miglons.

Kā redzams fotoattēlos, par laika lokiem dievnama tiešā tuvumā stāsta tikai izaugušie ozoli, novāktais žogs un krūmi. Dzīvība tiecas pret debesīm ik zaļā asnā, bet mūžība paliek līdzās kā lieciniece akmenī un mūros.