Andrejs Siliņš

Biogrāfija:

Andrejs Siliņš. Dzimis 1940.gada 12.oktobrī.

1963 — beidzis Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes

bakalaura studijas.

1966 — beidzis Maskavas Valsts universitātes Fizikas fakultātes maģistratūru.

1972 — fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts.

1973 —1974 — stažējas Kanādā, Makmāsteras universitātē.

1980 — 1981 — vieszinātnieks ASV, Brauna universitātē.

1984 — fizikas un matemātikas zinātņu doktors.

1984 — 1992 — Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktors.

1992 — Dr.habil.phys.

1992 — Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, LZA ģenerālsekretārs.

1993 — 1995 — Latvijas Republikas Saeimas deputāts un Saeimas Izglītības,

kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs.

Autoritātes:

Fiziķis Edgars Siliņš.

Stikla zinātnieks Norberts Kreidls (Austrija).

Akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Atziņas:

Zinātnieka lielums slēpjas viņa spējā pirmajam saredzēt sarežģītas problēmas pareizo risinājumu.

Divas (vairākas) galvas vienmēr ir gudrākas nekā viena, bet lielākā māksla ir uz kopējās gudrības pamata izvēlēties pareizo rīcību.

Tikai radošs darbs un nemitīga indivīdu pilnveidošanās garantē demokrātiju un sabiedrības progresīvu attīstību.

— Dzimis esmu zvejnieku ģimenē Rīgas rajona Saulkrastu Dzintarkalnos. Tur vēl tagad ir tēva mājas, un vasarās kopā ar savu lielo ģimeni mēs tur patīkami pavadām laiku. Tolaik tur bija zvejnieku ciemats, kādas septiņas mājas. Tagad zvejnieku tur vairs nav, tikai vasarnieki. Pēc kara tika nolemts šo teritoriju atdot militāristiem. Kādu četru māju saimniekiem vienkārši iedeva naudu, lai iet dzīvot citur. Pāri sliedēm bija lielais Ādažu poligons, kad gājām sēnēs, bija jāuzmanās, kaut kur krita šāviņi... Mēs arī sienu pļāvām pie mazas upītes, kas skaitījās poligona teritorijā.

— Kur mācījāties?

— Saulkrastu vidusskolā. Pirmo gadu vispār negāju skolā, mājās ar mammas palīdzību rakstīju un rēķināju, un biju daudz tālāk ticis nekā pārējie pirmajā klasē. Otrajā klasē, kad arī brālis uzsāka skolas gaitas, dzīvojām kopmītnē.

— Vai jūrā ar zvejniekiem esat gājis?

— Jā, kad vien varēja. Turpat mūsu mājai pretī bija laiva, ķērām butes un lucīšus. Militāristiem nepatika, ka krastā ir laivas, kas brauc jūrā, laivu viņi bieži vien nozaga, aizvilka kaut kur projām. 10.klasē mēs pa vasaru gājām zvejniekiem līdzi. Cēlām augšā stāvvadus. Dienas režīms bija ļoti smags, no rīta ar gaismu augšā un vakarā ar tumsu gulēt. Bet vīri mūs pieņēma labi.

— Vētrā esat trāpījis?

— Nu tādas briesmīgas vētras es neesmu piedzīvojis, tad jau negāja jūrā, pietiekami labi pazina dabu, lai nelīstu iekšā.

— Par ko vēlējāties kļūt?

— Bērnībā un pat līdz vidusskolas 11.klasei biju kopā ar vairākiem zvejnieku puikām nolēmis, ka iešu jūrskolā. Tēvs arī to ļoti atbalstīja. Universitāte iznāca zināmā mērā pat nejauši. 11.klasē no universitātes uz skolām brauca pasniedzēji, aģitēja mācīties. Atbrauca pie mums arī. Paklausījāmies, tas vēl mani neko īsti neiespaidoja. Bet manā klasē bija meitene, kuras brālēns bija iestājies fizmatos, viņa sāka teikt: "Tev tā fizika un matemātika tik labi padodas, briesmīgi žēl, ka tu neiesi uz fiziku un matemātiku." Man tiešām rēķināt fizikā uzdevumus nebija nekādu problēmu. Es fiziku un matemātiku nekad skolā speciāli neesmu mācījies, pilnīgi pietika ar to, ko noklausījos stundā. Vienu brīdi 9.klasē es 11.klases puikām uzdevumus rēķināju. Tā fizika jau tik briesmīga nav, ja kaut ko nezin, tad palasa...

Tā meitene mani pierunāja. Mūsu skolā nebija ierasts iet uz augstskolām, mums bija vairāk praktiski cilvēki, gāja dzīvē tur, kur vajag. Es, kaut ar diezgan lielām šaubām, tomēr aizgāju uz universitāti, iesniedzu dokumentus, noliku eksāmenus, un mani uzņēma.

Tagad es to nemaz nenožēloju. Tiešām fiziķa dzīve izrādījās tik interesanta, ka ir vērts. Brālis arī mācījās, viņš iestājās Fizkultūras institūtā divus gadus pēc manis, bet tad nāca tā ļoti nelāgā tradīcija, ka studentus ņēma dienestā. Pēc dienesta viņš augstskolā vairs neatgriezās, jo dienests cilvēkus notrulina.

Universitātē mācījos labi. Ļoti aizrāvos ar sportu — volejbolu, dienas bija noslogotas. Līdz 4.kursam mācījāmies mierīgi, viss bija apmēram skaidrs, ko tālāk darīt. Un tad, 1963.gada maijā, bija tāds interesants pasākums, ka no Maskavas universitātes uz visām savienoto republiku universitātēm brauca pasniedzēji un intervēja visu kursu labākos studentus. Mūsu atzīmes bija viņiem priekšā, katram pajautāja, kādas ir viņa intereses, un solīja: "Varbūt daži no jums rudenī varēs turpināt mācības Maskavas universitātē." Toreiz konkurss tur bija pieci simti uz vienu vietu, tāpēc mēs šo solījumu neņēmām nopietni: parunājās, aizbrauks un aizmirsīs. Vasarā bija prakse, mierīgi strādājām, maskaviešu vizīti jau biju aizmirsis, kad pēkšņi kādā 20.augustā mani noķer un saka: brauc turpināt mācības Maskavas universitātē.

Es vēl tā kā drusku domāju. Bijām jau sākuši draudzēties ar manu nākamo sievu, viņa studēja Universitātē ķīmiju, un prakses laikā sākām satikties. 21.augustā satiekamies, un nu tā kā jūtam, ka katrs grib otram kaut ko teikt. Beigās izrādās — viņa arī uzaicināta, un viņas draudzene arī. Tad nu nolēmām — ja mēs būsim trīs, tad jau nepazudīsim, vismaz savā starpā latviski varēsim runāt. Tā mēs aizbraucām.

Maskavā mums uzreiz pateica, ka ir divas iespējas: varam turpināt mācīties visu to, kas te ir, un dabūt to pašu Latvijas universitātes diplomu, tikai būs vēl daži kursi klāt, bet var arī pārlikt visus iepriekšējos eksāmenus un pēc tam dabūt Maskavas universitātes diplomu. Nospriedām — kāda velna pēc mēs esam Maskavā, ja nedabūjam diplomu? Izlēmām, ka pārliksim eksāmenus.

1966.gadā ar izcilību beidzu Maskavas universitātes pilnu kursu. 1965.gadā apprecējāmies. Sieva atbrauca uz Rīgu, sāka strādāt darbavietā, kur viņa arī visu mūžu ir nostrādājusi, — Neorganiskās ķīmijas institūtā.

Diplomdarba tēma man bija par pusvadītāju lāzeriem. Lai gan man piedāvāja palikt aspirantūrā — tur varēja trijos gados aizstāvēties, tomēr teicu, ka izvēlos Rīgu. Sāku Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē lasīt lekcijas. Iznāca, ka es tās lasīju arī dažiem saviem atpalikušiem kursa biedriem. Par pasniedzēju nostrādāju tikai kādu pusgadu, jo mani aicināja pievērsties zinātnei.

— Cietvielu fizikas institutā?

— Institūts oficiāli izveidojās tikai 1978.gadā, apvienojoties pusvadītāju fizikas problēmu un segnetopjezoelektriķu fizikas problēmu laboratorijām. Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorija bija liela, gandrīz simt piecdesmit cilvēku, saspiesta Raiņa bulvārī 19, arī pagrabos. Bet mēs bijām jauni, atmosfēra bija ļoti radoša. 1967.gada rudenī iestājos aspirantūrā. Mūsu laboratorijā bija pavisam citi zinātniskie virzieni nekā Maskavas universitātē. Uzreiz ielēkt pavisam citā virzienā nevarēju, divus gadus iejutos. Meklēju pats, un zināmā mērā arī apstākļu rezultātā šajos gados formulējās mans zinātniskais virziens — optisko stiklu fizika. Pēc nosaukuma vien var spriest, ka tā ir stipri atšķirīga lieta, salīdzinot ar diplomdarbu. 1966.gada rudenī mūsu pusvadītāju fizikas problēmu laboratorija bija jau pazīstama, diezgan slavena arī starptautiski, mēs pratām uzbūvēt unikālas eksperimentālas iekārtas. Tolaik ar lielu pompu kosmosā tika laisti pavadoņi. PSRS un ASV skaitījās līdzvērtīgas. Taču Padomju savienībai radās problēma: ir logs, bet, kad uzbrauc augšā, izrādās, tas nokrāsojas, nelaiž cauri gaismu. Viņi netika skaidrībā, kas par lietu. Kaut kādās konferencēs bija dzirdējuši, ka mēs te, Rīgā, pētām, kā caurspīdīgi materiāli krāsojas, ja tos apstaro, teiksim, ar rentgenu. Tad nu iedeva mums tēmu: ņemiet un pētiet, kas tur notiek. Maksāšot, cik vajag.

Mēs bijām divi vienlaikus parādījušies pavisam jauni zinātnieki, es un mans kolēģis, tagad habilitētais fizikas doktors Anatolijs Truhins. Viņš no Irkutskas atbrauca šurp, ieprecējās un te palika.

Pirmo atskaiti uzrakstījām labi. Rezultātu mums bija daudz, tikai pagaidām paši maz ko sapratām. Laboratorijas vadītājs toreiz bija profesors Imants Vītols. Viņš bija diezgan augstās domās par sevi. Vītols mums teica: "Jūs te, jaunie, parādiet visus tos rezultātus, es apskatīšos un pateikšu." Mēs semināra telpā nospraudām gar sienām grafikus un gatavojāmies pāris stundas apspriesties. Beigās Vītols teica: "Te nekas nav skaidrs un nevar būt skaidrs, lieciet man mieru, tā vispār nav nekāda fizika!" Tad nu lēnām sākām domāt paši, un pēc kāda pusotra gada uzķērām, kas par vainu. Tos stiklus taisa no dažādiem izejmateriāliem, un tie nav īsti tīri. Vienam ir dzelzs klāt, otram — alumīnijs, trešam — titāns. It kā tā pati marka, bet vienreiz vienā vietā krāsojas, citreiz citā. Mēs sākām teikt, ka vajag tīru stiklu.

Beigās bijām tā aizrāvušies ar šo materiālu, ka turpinām pētījumus līdz šai dienai.

— Kas tas par materialu?

— Smiltis. Latvija ar tām ir pilna. Silīcija dioksīds. Latvija ar to ir bagāta, bet, lai to uztaisītu ļoti tīru, tehnoloģijas ļoti dārgi maksā, jo tīrību vajag tādu, ka tur var būt viens piejaukuma atoms uz miljarda pamatvielas atomu. Izdarīt to ar tādiem grūti kūstošiem materiāliem ir sarežģīti, bet tas ir paveikts.

1971.gadā sekmīgi aizstāvēju disertāciju. Darba mums bija daudz, zināmā mērā laimējās, ka silīcija dioksīds izrādījās svarīgs ne tikai kosmiskā kuģa logiem, bet arvien vairāk — arī tādiem ļoti populāriem objektiem, ko sauc par optiskajiem viļņu vadiem. Tur tīrībai jābūt ļoti augstai.

Tā mēs pamazām kļuvām populāri zinātnieku aprindās. Te man jāsāk stāstīt par braucienu uz Kanādu. Pēc aizstāvēšanas bija tāda iespēja, ka tie, kam ir bērni, var mēģināt kandidēt uz starptautisko zinātnieku apmaiņu. Es pieteikumu iesniedzu tūlīt pēc disertācijas aizstāvēšanas. 1972. gadā mani nepalaida, teica, ka Kanāda negrib pieņemt, lai gan Kanāda par to neko nezināja. Pēc gada tomēr aizbraucu un desmit mēnešus strādāju Makmāstera universitātē Hamiltonā.

Tur attieksme pret mums bija interesanta, tā bija ļoti atkarīga no katra cilvēka. Sākumā viņi apriori pieņem, ka tu esi spiegs. Protams, oficiāli viņi ir ļoti laipni, iedod atsevišķu kabinetu, uzraksta uzvārdu, aicina uzstāties semināros, sākt eksperimentus, visu ļauj. Bet visu laiku tā ar vienu aci uz tevi skatās, vai tu vēl kaut ko citu nedari. Man nekādas citas intereses nebija, es godīgi strādāju. Viņi jau gadu bija nesekmīgi mēģinājuši veikt vienu ļoti sarežģītu eksperimentu, kura iznākums teorētiski bija jau iepriekš publicēts, ka tur vajadzētu sagaidīt tādus un tādus rezultātus. Viņi teica, lai es pamēģinu un pārbaudu, vai šī publikācija nav kļūdaina. Tā kļūda man bija mazāk svarīga — man bija svarīgi veikt eksperimentu.

Izdevās! Pēc tam jutu, kā mainās attieksme, — no aizdomām līdz tam, ka tevi uzņem kā līdzvērtīgu kolēģi. Vispirms uz manām durvīm uzreiz parādījās tituls "doktors". Tikko viņi jūt, ka tu vari kaut ko izdarīt, sāk tevi cienīt. Tad izbraukāju Kanādu, biju visās malās, gan rietumos, gan pašos austrumos. Izmantoju labvēlīgo attieksmi savās interesēs. Sarunāju, ka pasūtīšu firmām, kas taisa tīru stiklu, pasaules labākos paraugus. Es tos pasūtīju nevis kā izpētes objektus, bet vienkārši teicu, ka man tas vajadzīgs eksperimentālajai iekārtai. Paraugus atsūtīja. Tie bija unikāli paraugi, kurus pēc tam pētījām un diezgan labu zinātni iztaisījām. Nezinu, vai tad, ja es būtu rakstījis, ka man vajag paraugiem, firma tos būtu sūtījusi.

— Vai jutāt padomju drošības iestāžu pastiprinātu interesi par sevi?

— Jā, — ne oficiālo drošības iestāžu, bet to cilvēku, kuri organizēja starptautisko apmaiņu. Jutu interesi jau pirms izbraukšanas, un tā ļoti īpatnēji izpaudās. Sapratu, ka viņus visvairāk interesēja, vai tu netaisies palikt ārzemēs. Tas politiski bija ļoti nepatīkami, un arī vajadzīgus cilvēkus viņi nevēlējās zaudēt. Tāpēc bija šie noteikumi, lai tu esi precējies, lai ģimenē nav problēmu. Ja kāda zinātnieka sieva uzrakstīja sūdzību, viņš noteikti netika uz ārzemēm. Šajā plāksnē man viss bija kārtībā. Protams, es jutu, ka viņiem ir vēl kāda interese. Bet es biju nolēmis, ka darīšu, kas man jādara, un rakstīšu par to atskaiti, ja viņiem vajadzēs to arī kaut kur citur sūtīt, lai sūta.

— Vai jums ka stažierim maksāja arī naudu?

— Salīdzinot ar vietējiem, drausmīgi maz, kādus 200 dolārus mēnesī. Bet, neraugoties uz to, visi centās vēl šo to ietaupīt, un es, godīgi sakot, arī. Mācēju izdzīvot ar 60 dolāriem mēnesī, divi dolāri dienā. Toreiz tur bija daudz zemākas cenas. Man bija labs dzīvoklītis, ledusskapis, plīts, protams, ka es neēdu nevienā ēdnīcā, jo tur tas maksāja vismaz piecus dolārus. Gatavoju ēdienu mājās. Tur bija diezgan daudz latviešu, viņi bija pretimnākoši, katrs ar saviem politiskiem uzskatiem, bet par politiku nebija jāstrīdas. Latvieši visi bija priecīgi un gribēja zināt, kā Latvijā iet. Es diezgan atklāti visu stāstīju, viņi brīnījās: kā tad tik atklāti, vai tad tā drīkst?

— Vai iejutāties vidē?

— Negribu teikt, ka tur īpaši mainīju savu izturēšanos.

— Šoku nejutāt? Tehnika un dzīves līmenis.

— Šoka brīžu, paldies Dievam, nebija, jo es spriedu loģiski — veikali tur būs pilni un rindās nebūs jāstāv. Sapratu, ka tā tam jābūt. No agra rīta līdz vēlam vakaram strādāju.

— Kad atbraucāt atpakaļ, kolēģu skaudību nejutāt?

— O, nē! Nebiju ne pirmais, ne pēdējais. Mums laboratorijā katru gadu pāris cilvēku brauca uz Ameriku, Kanādu. Un es viņiem atklāti stāstīju: ja gribi aizbraukt, tad tev jāizdara tas un tas. Tiešām nejutu skaudību.

Starp citu, Kanādā vairākas reizes tiku aicināts tur palikt. Bet es tiešām to negribēju, arī tāpēc, ka tajā laikā tikos ar latviešiem, kuri tur dzīvoja labi, un viņi visi teica, ka, neraugoties ne uz ko, vēlas atgriezties Latvijā. Daži tagad arī ir atgriezušies.

— Vai dzīves apstākļi Latvijā jums toreiz bija labi?

— Nekādi normālie apstākļi jau nebija, nodzīvojām komunālajā dzīvoklī četrpadsmit gadus un tikai tad dabūjām savu dzīvokli. Taču, ja runā par palikšanu ārzemēs, — nē, man taču te bija ģimene, kolēģi, volejbols, kas Kanādā nebija populārs. Tad jau tikpat labi var prasīt, kāpēc nepaliku Maskavā, — tur arī, salīdzinot ar Rīgu, bija daudz lielākas karjeras iespējas.

Tagad raugos uz savu dēlu, kurš studē fiziku 2.kursā. Ja es būtu jauns, man būtu jādara kaut kas līdzīgs tam, ko dara viņš. Viņš ļoti daudz domā par savu nākotni šeit Latvijā. Es tā nedarīju. Mācījos ar patiku, priecājos, kad bija brīvs laiks volejbolu uzspēlēt. Zināju, ja tev būs labākas atzīmes, tad norīkos labākā vietā, varēs izvēlēties, ja būs sliktas atzīmes, tad būs jāiet uz skolu par skolotāju. Atšķirība ir tāda, ka toreiz man bija daudz mazāk jādomā par savu nākotni. Zināju, kas ir svarīgs un kas ir mazāk svarīgs, bet sapratu, ka daudz neko iespaidot nevaru. Nodarboties ar zinātni nozīmēja to, ka droši vien kaut kad tikšu uz ārzemēm.

— Teicāt, ka daudzi uz ārzemēm brauca regulāri. Kāpēc tieši jums nācās tiesāties par sadarbību ar čeku?

— Tāpēc, ka es biju Saeimā. Ja tie citi arī būtu Saeimā, tad, pieļaujot diezgan lielu varbūtību, es varu prognozēt, ka arī viņus tas būtu skāris. Daudzi droši vien nemaz neiedomājas, ka viņi ir tur iekšā. Lūk, Ivars Godmanis arī, kad viņu vēlēja, izrādījās — iekšā. Vai tad viņš nebūtu varējis agrāk to konstatēt, kā Ministru padomes priekšsēdētājs palūgt tos maisus? Bet viņam vienkārši neienāca prātā, ka viņa lieta varētu tur būt.

Varbūt zinātniekus čeka iekļāva sarakstos, lai varētu šantažēt, ja viņi izdomātu palikt ārzemēs.

— Kas, jūsuprāt, būtu jādara ar čekas "maisiem"?

— Es nezinu, kas ar tiem būtu jādara. Ja grib tiešām kaut ko izdarīt, kā pienākas, jāsāk no otra gala — ja tiešām ir cilvēki, kas kādam nepamatoti nodarījuši ļaunumu, tad tie jātiesā. Tagad situācija ir tāda, it kā vienā maisā būtu salikti visi satiksmes noteikumu pārkāpēji, lai gan ir milzīga starpība, vai tu esi aizmirsis ieslēgt gaismas, vai esi sabraucis cilvēku.

— Kas no tā, ko cerējāt Atmodas sākumā, ir piepildījies, kas nav?

— Tautas attieksme pret pašreizējām valdības institūcijām diemžēl kļūst arvien kritiskāka. Sākotnēji bija lielas cerības, ka viss notiks ļoti ātri, tiksim brīvībā — kaut vai pastalās un, kad mums būs sava teikšana, tad divos trijos, nu, maksimāli piecos gados būsim Zviedrijas un Dānijas līmenī. Neviens īsti nepaskatījās, cik dziļā bedrē esam. Tagad redzam, ka dzīves līmeni tik īsā laikā nevar paaugstināt. Visiem liekas, ka kaut ko mēs darām nepareizi, un droši vien arī darām daudz ko nepareizi, bet nacionālais kopprodukts nevar pieaugt par vairākiem desmitiem procentu gadā, tas nav reāli. Galu galā jāatceras, kā bija pirms gadiem piecpadsmit. Tagad tirgus, teiksim, ir pilns ar apelsīniem, un visi jau aizmirsuši, kā savulaik rindā kaudamies ņēmās ap vienu kastīti. Tas tomēr ir ieguvums, bet pie tā esam pārāk ātri pieraduši.

Manuprāt, visskumjākais ir tas, ka Latvijā ir sajukušas prioritātes. Ne tikai valstī, bet arī sabiedrībā ir pārspīlēti izceltas materiālās vērtības un stipri nenovērtētas intelektuālās. Bet tās taču ir šo materiālo vērtību bāze. Sevišķi tas izpaužas pēdējos gados. Vārdos jau izglītību it kā atbalsta, bet, ja paskatāmies darbos, kaut vai budžetu, tad redzam: kā ar stangām jāvelk ārā līdzekļi izglītībai un sevišķi zinātnei. Īsi sakot, ejam uz leju un zaudējam Igaunijai. Latvijai varbūt šoreiz lāča pakalpojums ir iespēja ar naftas tranzītu pelnīt daudz vairāk nekā Igaunijai un Lietuvai. Un Igaunija tāpēc daudz agrāk saprata, ka uz to nevar balstīties, un viņi aizgāja uz priekšu. Mazajā Igaunijā zinātnes budžets ir divreiz lielāks nekā mūsu lielajā Latvijā, divreiz lielāks absolūtos skaitļos.

— Bet visu laiku taču pie varas ir bijis jūsu "Latvijas ceļš".

— Bet "Latvijas ceļā" ir ļoti dažādi cilvēki. "Latvijas ceļš" ir liberāla partija, bet tā tomēr ir partija, un kā jau jebkurā partijā viedokli nosaka vairākums, balsošana. Ļoti bieži es balsoju citādi. Es negribu teikt, ka mūsu partijā ir slikti un neizdarīgi cilvēki, bet pārsvarā tomēr, ieskaitot bijušo Ministru prezidentu Vili Krištopanu, orientēti uz to, lai materiālās vērtības būtu primārās.

Es "Latvijas ceļā" esmu iekšējā opozīcijā, un neesmu tāds viens. Gods kam gods, pret iekšējo opozīciju te izturas ar cieņu. Es nevaru teikt, ka savā partijā netieku uzklausīts.

— Kurš ir Latvijas 20.gadsimta lielākais zinātnieks?

— Es varbūt mazliet šo jautājumu sašaurināšu. Pasaules zinātniskā sabiedrība savus kolēģus vērtē ar citējamības indeksu. Latvijā viens no pirmajiem citējamības indeksa ziņā ir Edgars Siliņš.

Pēdējos gados es atkal varu būt lepns par fiziķiem, viņu citējamības indekss aug straujāk nekā citās zinātņu nozarēs Latvijā.

— Vai zinātnei ir robežas?

— Pašlaik es negribētu atbildēt — ir vai nav, tas ir atkarīgs no Visuma, no visas sistēmas uzbūves. Varbūt šajā uzbūvē ir ielikts tāds fundamentāls princips, ka sistēma pati sevi var izzināt līdz noteiktai robežai. Es nezinu. Protams, tie, kas uzskata, ka viss ir no Dieva, tie tic, ka ir kas tāds, kam mēs netiekam klāt, nevaram izprast.

— Vai augāt ticīgā ģimenē?

— Kristīts esmu, bērnībā katru vakaru tēvreizi skaitīju. Es ticu, bet citādāk. Varētu teikt, ka es ticu dabai un saprātīgai virzībai uz pozitīvo pusi.

— Tātad, ja cilvēks iznīcinās dabu, viņš iznīcinās arī savu Dievu?

— Es teiktu, ka mēs vēl neesam izpratuši visas fundamentālās likumsakarības dabā un ļoti maz varam izskaidrot fundamentālo likumsakarību cēloņus. Teiksim, kāpēc Zeme pievelk, kāpēc vispār eksistē tāds vispasaules gravitācijas spēks. Tāpat ir ļoti grūti izskaidrot arī citas fundamentālas likumsakarības. Un var būt, ka tajās ir ierakstīta arī tāda likumsakarība, ka mums ir kaut kādas attīstības robežas. Domāju, ka iespēja uzvarēt dabu ir cilvēka iedoma, dabā noteikti ir mehānismi, kas iedarbotos, ja mēs sāktu reāli apdraudēt tās eksistenci.

— Pēc cik gadiem Latvijas iedzīvotāju vairākums sāks dzīvot, nevis tikai eksistēt? Pēc desmit?

— Es liktu klāt divreiz tik daudz, neesmu tik liels optimists. Mums ir deformēta domāšana. To ir radījuši nepiepildīti sapņi. Kāda bija mūsu dzīve iepriekšējos gados? Rindas, blati... Labas kurpes bija pašlaik pie varas esošās paaudzes nepiepildīts sapnis, un tādēļ materiālā prioritāte ir un būs augsta daudziem šīs paaudzes cilvēkiem. Mana sieva kā gudrs cilvēks teica: man bija tik grūti, es vēl tagad neesmu attapusies, ka vari ieiet veikalā un pirkt tik, cik tev vajag. Gribas nopirkt divreiz vairāk, jo nākamreiz varbūt nebūs, — tas mūsos joprojām ir iekšā.

— Ko uzskatāt par savu lielāko ieguvumu?

— To, ka šajos pēdējos gados esmu varējis realizēt tos nepieciešamos zinātniskos kontaktus, kurus līdz tam nebija ļauts. Agrāk ne biežāk kā reizi pa trim gadiem es tiku uz ārzemēm. Lai savu potenciālu realizētu, zinātniekam vajadzīgi kontakti. Īstais jaunrades mirklis notiek diskusijās. Tagad braucu uz ārzemēm 5—6 reizes gadā, bieži vien saņemu ielūgumus, kuros organizatori sola segt visus brauciena izdevumus. Arī Latvijas Zinātnes padome iespēju robežās palīdz.

— Ko jums tas dod?

— Zinātnieku skaits Latvijā ir piecas reizes samazinājies, no 10 tūkstošiem zinātnieku palikuši tikai — tūkstoši, bet publikāciju skaits starptautiskos žurnālos, uzstāšanos skaits konferencēs — ir pieaudzis. Spējīgie var sevi realizēt.

— Vai jūsu institūts dod produkciju, kas šodien būtu vajadzīga?

— Jā, jaunas zināšanas. Un šīs produkcijas nesēji ir cilvēki. Ļoti labs piemērs. Vakar jauns puisis aizstāvēja doktora disertāciju, viņš ir pasaules līmenī izdarījis unikālas lietas. Cits jautājums, vai Latvija spēj paņemt šo produkciju. Amerikāņi pērk "smadzenes".

— Bet, ja valsts ir nabaga, kur izeja? Vai Eiropa būs tā, kas stutēs mūs uz kājām?

— Ja, tā ir ļoti ieinteresēta stutēt. Viņi taču saprot mūsu potenciālu. Latviju aicina iekļauties Eiropas programmā kā līdzvērtīgu Eiropas valsti zinātnē. Tāpēc, ka viņi ir konstatējuši — zinātne Latvijā ir tādā līmenī, ka sadarbība ir abpusēji izdevīga. Kurā jomā vēl tā ir? Zinātne ir vienīgā, kur sadarbība ir abpusēji izdevīga. Turklāt zinātne neprasa daudz. Mūsu programmētāji, programmnodrošinājuma ražotāji, piemēram, LU Matemātikas un informātikas institūts pats nopelna 90 procentus, no valsts budžeta viņiem vajag tikai atlikušos desmit.

— Kurš institūts vēl pelna?

— Ir daudzi institūti, kas vairāk nekā pusi nopelna paši. Organiskās sintēzes institūts, Fizikālās enerģētikas institūts, Cietvielu fizikas institūts. Šie institūti nodokļos iemaksā budžetā vairāk, nekā saņem. Un tie 10%, protams, ir vajadzīgi, lai strādātu uz robežas starp zināmo un nezināmo.

— Kādi ir izcilākie sasniegumi jūsu nozarē?

— 1998.gada Nobela prēmiju piešķīra trim Amerikas profesoriem — fiziķiem Danielam Tsui, Horstam Štormeram un Robertam Laughlinam — par jauna veida kvantu "šķidrumu" atklāšanu, kuros parādās ierosinājumi ar daļveida lādiņiem. Eksperimentālie rezultāti ir iegūti, mērot Holla efektu pie ļoti zemām temperatūrām, ļoti stipros magnētiskajos laukos. Līdz šim daļveida lādiņi praktiski nebija iegūti.

Bet stiklu fizikā, ja runā par optiskiem stikliem, galvenais sasniegums ir fizikālo procesu būtības izpratne. Profesors Ilmārs Vītols sākumā teica — tas ir tāds materiāls, ka neviens nesapratīs, kas tur notiek. Tagad viņš tā vairs nesaka, viņš ir mainījies, viņš kā radošs cilvēks to atzīst. Šis materiāls no teorētiskā viedokļa ir ļoti grūti apgūstams. Atšķirībā no kristāla, kur visu var salikt noteiktā kārtībā, stiklam viss ir nekārtībā. Taču, neraugoties uz to, ka tur viss ir haotiski, stiklu izdodas aprakstīt samērā labi. Stiklam ir principiāli jaunas iespējas, ko kristālos nevar realizēt.

— Ar ko jūs pats šajā jomā lepojaties?

— Domāju, ka Latvijai nozīmīgākā ir optisko stiklu pētījumu skola. Gribu teikt, ka tā ir ieguvusi pasaules atzinību.

— Kas ir jūsu autoritātes zinātnē?

— Latvijā man lielākā autoritāte ir akadēmiķis Edgars Siliņš. Ļoti cienu Jāni Stradiņu kā cilvēku ar enciklopēdiskām zināšanām. Stikla zinātnē pasaulē, ne tikai kā fiziķis, stiklu zinātnieks, bet arī kā cilvēks man autoritāte ir Norberts Kreidls, austrietis.

— Kas jūs pašlaik satrauc sabiedrības dzīvē? Jūs minējāt šīs nepareizās prioritātes.

— Jā, ļoti daudz nepiepildītu vēlmju materiālajā sfērā. Jauniešiem ir citādi, bet sabiedrisko klimatu nosaka četrdesmitgadīgie un vecāki. Tiem tomēr šis iespaids ir iekšā, gribam to vai negribam: galvenais ātri dabūt naudu, lai varam nopirkt, ko gribam, aizbraukt, kur gribam, un tā tālāk.

— Kāda būs 21.gadsimta fizika?

— Domāju, ka fizikas nākotne ir to parādību izskaidrošana, kuras mēs vēl pašlaik nesaprotam. Piemēram, informācijas pārraide ātrāka nekā gaismas ātrums. Viedokļi ir ekstremāli, un bieži vien atbildes ir gandrīz pretējas. Bez zināmajiem droši vien eksistē vēl kaut kādi mijiedarbības veidi, un neviens nezina, ka tie eksistē. Cilvēku simpātijas, antipātijas, dvīņu iespēja vienam otru labi sajust vienā acumirklī, cilvēku un dabas mijiedarbība... Ir eksperimenti, kas rāda: augi labāk aug, ja pret tiem izturas ar mīlestību. Ir stipri daudz to, es gribētu teikt, neviennozīmīgo parādību, uz kurām spekulē un kuras ir pēdējais laiks sākt tā normāli saprast. Zinātne ir iešana no zināmā uz nezināmo. Mums ir jāpieņem pilnīgi un nepārprotami, ka ļoti daudz ko vēl nezinām. Ja mēs attēlojam savu zināšanu pēc sfēras principa, tās virsma kļūst arvien lielāka, mēs arvien vairāk saprotam, ka arvien vairāk nezinām. Un, protams, tā virsma nav apaļa, tā ir tāda grumbuļaina, šur tur mēs esam dziļāk iespiedušies tajā, ko nezinām, šur tur esam atpalikuši. Un ja sakrājas tādas lietas, kuras arvien grūtāk ir eksperimentāli viennozīmīgi aprakstīt... Īsi sakot, neviennozīmība nav nekas ļauns. Visa kvantu mehānika ir viena neviennozīmība. Tur nekur nav viennozīmīgas atbildes. Tur vairs tādā līmenī nav atbildes: "elektrons ir te, pēc tam viņš ir tur". Atbilde ir tāda: "viņš var būt te, viņš var būt tur, iespēja viņam būt te ir, teiksim, 50%, tur — 60% un tā tālāk". Respektīvi, šādas atbildes ir ar tām mijiedarbībām, kuras es mēģināju raksturot. Dažreiz varbūtība ir lielāka, dažreiz — mazāka.

Helēna Grīnberga