Pārrautā leģenda — nu akmenī un bronzā — atkal dzīva

Vakar, 19. oktobrī, Brīvības un Šarlotes ielu skvērā tika atklāts piemineklis māksliniekam Voldemāram Irbem — leģendārajam baskājim Irbītim

Uzrunājot rīdziniekus, kas, saksofona dziesmas vilināti, jau krietni pirms noteiktā laika bija sapulcējušies skvēriņā pie Dailes teātra, pilsētas mērs Andris Bērziņš izteica prieku par jauno kultūras zīmi Rīgas ielās. Tāpat kā Kārlis Padegs, kam pirms gada atklāja pieminekli iepretim Rīgas Latviešu biedrības namam, Voldemārs Irbe jeb Irbītis ir Rīgas leģenda, kas tagad ieguvusi tēlniecisku veidolu.

Pēckara paaudzes par neparasto mākslinieku, baskāji Irbīti lasījušas vien grāmatās un dzirdējušas vecmāmiņu nostāstus. Toties starp vecāka gadagājuma rīdziniekiem vai ikviens glabā kādu dzīvu atmiņu. Viņu vārdā runāja tēlniecības vecmeistars Kārlis Baumanis:

— Jūs varbūt brīnīsities, bet jūsu priekšā stāv Voldemāra Irbes skolnieks. Mācījos 25. pamatskolā, un mūsu zīmēšanas skolotājs Hugo Grotuss mūs bieži veda uz muzejiem, palīdzēja veidoties mūsu mākslas izpratnei. Un tā mēs kādi pieci seši puikas katru svētdienu gājām pie Irbes uz viņa studiju netālu no Jaunās Ģertrūdes baznīcas. Viņš mums izdalīja krītiņus un ļāva darboties. Tās bija lielākoties fantāzijas. Ainavas, arī cilvēki. Viņš pienāca, paskatījās un parasti sacīja: "Labi, labi, bērniņ! Zīmē vien tālāk!" Dažreiz ieteica, ka ainavā varbūt derētu kādu cilvēku iezīmēt. Atceros viņa izstāžu zālīti, darbnīcu, kur visas sienas no griestiem līdz grīdai bija nokārtas ar gleznām, arī pavisam mazām, puspastkartes lielumā. Viņa darba telpā bija kājminamās ērģelītes, ko viņš palaikam spēlēja, dziedādams garīgas dziesmas. Kad radās doma, ka gribu kļūt mākslinieks, sava loma bija arī pie Irbīša gūtajam pirmajam svaidījumam.

Voldemārs Irbe jeb Irbītis, kā viņš allaž godāts, dzimis Beļavas pagastā amatnieka ģimenē 1893. gada 13. novembrī. Mācījies Rīgā Vācu amatniecības biedrības skolā un Jūlija Madernieka studijā. Nācis no ļoti reliģiozas ģimenes, viņš Pirmo pasaules karu pārlaida klosterī, bet Otrā pasaules kara beigās — 1944. gada 10. oktobrī — viņa dzīvību izdzēsa kāda nejauša lode vai šķemba. Palikuši vairāki tūkstoši pasteļu — gan ģimenēs, gan mākslas muzejos. Mākslinieku savienības vadītājs Egils Rozenbergs atgādināja, ka 1968. un 1979. gadā Rīgā sarīkotas ļoti bagātīgas Voldemāra Irbes atceres izstādes, jo pasteļglezniecībā viņš atstājis nezūdošas vērtības.

Savulaik mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs pievērsa uzmanību Voldemāra Irbes rakstītajam vārdam. No 1924. gada, kad iznāca viņa pirmā grāmatiņa, līdz 1929. gadam, kad izdots pēdējais zināmais darbs, paša autora apgādībā izdoti divdesmit darbi — gan dažu lapu, gan vairāk nekā desmit lappušu apjomā. Daļu no tiem var izlasīt Misiņa bibliotēkā un arī Guntara Pupas sastādītajā Voldemāra Irbes piemiņas grāmatā, ko 1995. gadā izdeva apgāds "Preses nams".

Līdzekļus pieminekļa mākslinieciskajai izveidei atvēlējusi mūsu tautiete Rita Červenaka–Virkava, kas materiāli atbalstīja arī gleznotāja Kārļa Padega skulptūras izveidi. Šoreiz viņa vīra slimības dēļ pati nevarēja ierasties. Rīdzinieki ar ziediem sveica pieminekļa autorus — tēlnieku Andri Vārpu, arhitektu Arno Heinrihsonu un mākslinieku Edgaru Janemani, kā arī metāllējējus un viņu palīgus.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

No labās: tēlnieks Andris Vārpa un arhitekts Arno Heinrihsons

Tēlniecības vecmeistars Kārlis Baumanis

Voldemārs Irbe:

Ko tad glezniecība vispār dod? Viņa izdaiļo cilvēka dvēseli, viņas estētiskās jūtas. Tās izplūst no pašiem māksliniekiem un pāriet uz citiem indivīdiem. Kā piemēru es došu kādu attēlojumu, kur kāds mākslinieks gājis uz dueli ar kādu kungu. Tas kungs izšāvis uz viņu divas reizes, gribēdams viņu nošaut, bet tad, kad mākslinieks sācis mērķēt, viņš sācis skatīties uz viņa skaistām rokas līnijām, nevarējis šaut, to kropļot un teicis, lai tas iet mājā.

Zīmētājs, ņemdams no dzīves daiļus skatus, atdzīvina garu. Man pašam būtu jāsaka: ja mani līdzpilsoņi, kungi un dāmas, apģērbtu divi pāri zeķes, zābakus, siltuma zābakus un galošas, un tomēr varbūt sals. Bet, ja pār mani būtu nācis zīmēšanas gars, tad es varu iet ar plikām kājām.

No raksta "Par glezniecību", 1926.

Kārlis Neilis:

Irbīša askētiskais dzīves veids un neparastā izturēšanās robežojās jau ar gara slimību. Tikai viņu nevarēja iedalīt nevienā psīchiatrisko slimību grupā, jo viņš jau arī nemaz slims nebija. Ne tikai pēc izturēšanās, bet arī pēc izskata viņu varēja tīri labi salīdzināt ar svētajiem un praviešiem viduslaiku glezniecībā. Arī tie izslēdza sevi no sabiedrības. Pat Vincents van Gogs un Gogēns stipri vien tuvojās šim veidam.

Irbītis gleznoja tikai ar pasteļiem un tikai uz melna papīra. Šis veids viņa gleznojumos atļāva iemirdzēties spožajiem krāsu akcentiem, jo uz melnā pamata tie labi izcēlās. Tā bija viņa technika, un no tās viņš neatkāpās visu mūžu. Irbīša darbus varētu iedalīt divās grupās — vispirms mazajos, tikai plaukstas lielumā. Tos viņš uzgleznoja pāris minūtēs, un ar tiem viņš arī visvairāk tirgojās, jo prasīja par katru tikai "mazu, melnu naudiņu". Otrā grupā bija lielāki darbi. Pie tiem tika strādāts arī ilgāk, un tos no viņa pirka arī mūzeji.

Lai gan baskāji Irbīti visā zemē pazina vairāk, nekā ku®u katru citu latviešu gleznotāju, par viņu presē neparādījās gandrīz neviens raksts. Ja spriestu tikai no tā vien, tad tāda gleznotāja mums nemaz nebūtu bijis.

Cik dīvaina un neparasta bija Irbīše dzīve, tikpat neparasta bija viņa aiziešana no šīs dzīves — ka®a pēdējā posmā viņu ķēra granāta. Visapkārt uz ielas, kur viņš gulēja, bija izkaisīti viņa krāsainie krītiņi...

K.Neilis. Tie trakie gleznotāju gadi. Nebraska. Vaidava. 1986