1993.gada 27.aprīļa sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, laiks ir sākt darbu plenārsēdē! Lūdzu, reģistrēsimies informācijai! Es atvainojos, vēl nereģistrēsimies, jo mums pagaidām nav operatora. Operators ir. Tātad tūlīt varēsim reģistrēties. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies! Tas ir par godu tiem kolēģiem, kuri argumentēja par ļoti čaklu strādāšanu no rītiem un pēcpusdienās visu mēnesi. Lūdzu, reģistrēsimies katrs pats par sevi! Rezultātu! 27.aprīlī pulksten 15.00 zālē ir 18 deputāti. Man liekas, tas ir rekords, un, ja labi pacentīsimies, tuvākajās dienās varam to arī pārspēt, ja laiks, protams, nesabojāsies.

Godājamie kolēģi, pulksten 15.00 mums ir paredzēta divu likumprojektu izskatīšana – “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” un “Par grozījumiem 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā”. Tie abi ir pirmajā lasījumā. Ziņotājs, kā es saprotu, ir Vēbera kungs. Lūdzu. Un, lai jūs nesamulsina mūsu retās rindas, varu sacīt, ka tie visi ir fanātiski līdzjutēji Civillikuma atjaunošanā un ļoti aktīvi strādās.

J.Vēbers, Latvijas Universitātes profesors: Paldies, ka deputātiem ir interese arī par šādu dokumentu! Cienījamais Krastiņa kungs, man ir tāda informācija, ka pagājušajā nedēļā, kad es biju ārzemēs, darba grupas vārdā ziņoja Augstākās tiesas tiesnesis Fridrihsona kungs. Viņš esot jau sniedzis ziņojumu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, arī es pagājušajā nedēļā nepiedalījos šajā apspriešanā, jo nebiju šeit uz vietas. Varbūt kāds kolēģis, kurš ir bijis uz vietas, varētu pārējiem izstāstīt, cik tālu ir jau notikusi apspriešana? Tātad sākas jautājumi. Tas ir ļoti brīnišķīgi, Vēbera kungs!

J.Vēbers: Jā.

Priekšsēdētājs: Jums būs iespēja atbildēt uz jautājumiem par to, ko jūsu kolēģis teica. Lūdzu godājamos deputātus pierakstīties sekretariātā, bet, kamēr tas notiek, es gribu zināt, vai ir kādi jautājumi Vēbera kungam?

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Man uzreiz ir jāstāsta cienījamajam profesoram, ka jūsu kolēģis zināmā mērā paskaidroja, ka otrajā nodaļā pirmajā un otrajā apakšnodaļā ir atstāti jēdzieni “laulībā dzimušie bērni” un “ārlaulībā dzimušie bērni” tikai tādēļ, lai būtu it kā vieglāk noteikt strīdus gadījumos bērna izcelšanos. Un šajā sakarā man ir jautājums: vai šo pašu mērķi var sasniegt, strīdus gadījumos nosakot bērna izcelšanos, ja neievieš jēdzienus “laulībā dzimis bērns” un “ārlaulībā dzimis bērns”?

Otrais jautājums ar to saistīts: vai pasaules praksē ir pieņemts šādā veidā dalīt šos jēdzienus vai arī tas bija trīsdesmito gadu krahs un tagad ir mainījusies pasaule? Lūdzu.

J.Vēbers: Paldies par jautājumu. Es varu informēt parlamentu, ka, gatavojot šo Civillikuma daļu apspriešanai un atjaunošanai, mēs izmantojām praktiski gandrīz visu Eiropas valstu likumdošanas pieredzi pēdējo piecdesmit gadu laikā. Es apguvu šos tekstus vācu valodā 1990.gada redakcijā. Un tā nav daudz mainījusies. Tas ir saglabājies pat visdemokrātiskākajās likumdošanās. Visdemokrātiskākā, manuprāt, ir Norvēģijas likumdošana, varbūt vairāk konservatīva ir Grieķijas, Spānijas, Vācijas un Itālijas likumdošana. Visur ir saglabājies šis dalījums. Un nav vairs tā, kā bija cariskajā Krievijā, ka bija nelikumīgi dzimušie bērni. Mēs esam tikai atteikušies no “laulības un ārlaulības bērniem”, no šīs redakcijas, bet ir saglabāti “laulībā dzimušie un ārlaulībā dzimušie”, tāpēc ka mums vairs nav vajadzības noteikt šā bērna tiesisko statusu, tas ir, dažādu tiesisko statusu, ja viņš ir dzimis laulībā vai ārlaulībā, jo tas visiem ir vienāds. To paredz mūsu pašu pieņemtais Konstitucionālais likums, to paredz Eiropas Padomes konvencija par ārlaulības bērna tiesisko stāvokli, kur ir paredzēts šis iedalījums. Tātad tas atbilst pašreizējai Eiropas praksei, taču tas paredz dažādu izcelšanās noteikšanu. Un te nav strīdus jautājuma par izcelšanos, bet te gluži vienkārši ir tas, ka tad, ja vecāki sastāv laulībā, tad ir prezumpcija, ko mēs pazīstam vairākus gadu tūkstošus, tas ir, praktiski divus tūkstošus gadu no romiešu laikiem, ka tēvs ir tas, kas sastāv ar bērna māti laulībā. Tā ir vispārpieņemta prezumpcija līdz pat šai dienai visās valstīs. Un tā bija arī Padomju Savienības jaunākajā likumdošanā no 1968.gada.

Attiecībā uz ārlaulības bērniem jāteic, ka tur parasti ir divi dažādi veidi, kā var noteikt izcelšanos no tēva. Pirmais – ja tēvs labprātīgi tam piekrīt. Tad tas notiek ar iesniegumu, ja viņš viens pats vai kopīgi ar māti to iesniedz, kā nu kurā likumdošanā tas ir paredzēts. Un arī mums tas notiek kopīgi ar māti. Taču, ja viņš tam nepiekrīt, tad bērna māte vai bērna aizbildnis griežas tiesā un tad ar tiesas palīdzību ārlaulības bērnam nosaka paternitāti. Taču terminoloģija šeit pilnīgi atbilst.

Tāpat var rasties arī jautājums par vecāku varu, kā man sacīja Fridrihsona kungs. “Vecāku vara” – tas ir termins, es to pārbaudīju. Man ir teksti – Eiropas konvencijas angļu, vācu, franču valodā. Visur tur lietots termins “vecāku vara”. To lieto.

I.Ēlerts: Vēbera kungs, es varbūt tādā gadījumā atgādināšu mana jautājuma pirmo daļu: vai nav iespējams iztikt bez šiem jēdzieniem vai tie ir absolūti juridiski nepieciešami, lai uzbūvētu attiecīgā likuma divas apakšnodaļas?

J.Vēbers: No manas atbildes uz otro jautājumu jau izriet, ka tie atbilst Eiropas pašreizējai praksei…

I.Ēlerts: Tas, jā!

J.Vēbers: Uz pirmo jautājumu tātad atbilde būtu tāda. Bez tiem mēs nevaram iztikt. Mūsu pašreizējā – vēl padomju – likumdošanā ir runa par bērna izcelšanās noteikšanu, ja viņa vecāki ir laulībā, vai bērna izcelšanās noteikšanu, ja viņa vecāki nav laulībā. Taču tas ir tik aprakstoši, ka, es domāju, mums šeit vajadzētu tuvināties Eiropas praksei.

I.Ēlerts: Paldies.

J.Vēbers: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi profesora kungam? Nav jautājumu. Visiem pilnībā ir viss skaidrs. Es jau teicu, ka šeit ir entuziasti, kuri ir ļoti plaši izpētījuši Civillikumu, tāpēc jautājumu te nemaz nevar būt. Paldies.

J.Vēbers: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā varbūt… Un vai ir jautājumi par otru likumu, kas mums ir…

J.Vēbers: Par spēkā stāšanās.

Priekšsēdētājs: Par spēkā stāšanās laiku un kārtību? Arī nav, paldies, Vēbera kungs!

Godājamie kolēģi, vai kāds no jums vēlas izteikties debatēs? Vēlas gan. Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Tās būs nevis debates, bet neliela replika tieši par šo jautājumu, kuru es jau izvirzīju. Mani tomēr mazliet baida šāda statusa atjaunošana tīri no psiholoģiskā viedokļa. Vai tad necietīs bērni, kas patiešām ir dzimuši no ārpus laulības saitēm? Tātad vai viņi zināmā mērā tomēr morāli un psiholoģiski necietīs? Es domāju, ka likuma konstrukciju ir iespējams uzbūvēt arī bez šiem diviem jēdzieniem, tādēļ es tūlīt iesniegšu rakstiski Krastiņa kungam nobalsošanai priekšlikumu, kas, manuprāt, ir konceptuāls, bet deputātiem acīmredzot vajadzēs izšķirt, vai tas tā ir vai nav un kā tam vajadzētu būt. Es neesmu pārliecināts par savu taisnību, taču man šādas bažas ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Cienījamie kolēģi, es gan nepierakstījos debatēs, bet tā kā šeit šāds strīds ir ievirzījies…

Pirmām kārtām es atzīmēšu, ka darba grupa ļoti rūpīgi un ilgstoši daudzās sēdēs pēc kārtas strādāja pie šā teksta slīpēšanas, un, kā jūs redzat, attiecībā uz šīs nodaļas atjaunošanu mēs, atšķirībā no grozījumiem Civillikuma citās trīs nodaļās un ievadā, esam gājuši citu ceļu. Tāpēc es tomēr aicinātu atbalstīt to redakciju pirmajā lasījumā, kuru ir iesniegusi darba grupa un akceptējusi Likumdošanas jautājumu komisija.

Es domāju, ka šeit katrs termins, arī “ārlaulība” un “laulība”, ir pietiekami izsvērts un ilgstoši pārdomāts, ņemot vērā pasaules praksi. Un, kā šeit teica profesors Vēbers, visa šī konstrukcija ir saglabāta tāda, kāda bija 1937.gada likumā. Tas ir lietots tur, kur tas ir nepieciešams, kur tas visādā ziņā nav arhaiski un kur tas nepasliktina šo stāvokli. Turklāt tā jau nav bērna problēma, bet ir vecāku problēma – radīt bērnus laulībā vai ārlaulībā. Līdz ar to vecākiem par šo psiholoģisko komfortu vai diskomfortu attiecībā uz saviem bērniem ir jādomā. Tā kā tas ir pietiekami svarīgs labojums un tas nav bijis pavairots un izdalīts, tad es domāju: ja tas ir nepieciešams, mēs varam par to debatēt otrajā lasījumā, bet šobrīd es aicinu Civillikumu pieņemt pirmajā lasījumā tādu, kāds tas ir, jo visas atkāpes tika izdarītas maksimāli maz. Un tas atkal pierāda šo psiholoģisko pieeju. Ja mēs labojam likumu, tad mēs tam ļoti rūpīgi pieejam, bet, tiklīdz mēs mēģinām šo tekstu sagatavot šādā formā, tad tūdaļ sākas šie strīdi, teiksim, par to, vai nevar vēl kaut ko uzlabot. Es domāju, ka šis ir tas likums, kuru pārāk nevajadzētu labot, turklāt juridiski kritēriji no Ēlerta kunga puses netika šeit piedāvāti. Tie nebija juridiski kritēriji. Tāpēc es neuzskatu, ka tie ir konceptuāli un būtu balsojami pirmajā lasījumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Buķeles kundze!

E.Buķele: Cienījamais Krastiņa kungs, cienījamie kolēģi! Es gribētu runāt, manuprāt, par konceptuālu jautājumu. Varbūt tas tā nav, jo es neesmu juriste, bet man tas tomēr šķiet ļoti būtiski. Es ļoti gribētu, lai jūs pievērstos 32. un 33.pantam. 32.pants aizliedz laulību pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, turpretī 33.pants, manuprāt, šo laulību nepilngadīgajiem atļauj, praktiski to atļauj, bet tikai ar vecāku piekrišanu. Es gribētu zināt, vai daudz būs tādu vecāku, kuri pretosies savu nepilngadīgo bērnu laulības noslēgšanai, ja tam būs kādi iemesli. Mēs visi zinām, ka parasti tā ir grūtniecība, un es ļoti baidos, ka, atstājot šo 33.pantu, mēs praktiski atceļam laulības vecuma cenzu vispār. Mēs neesam dienvidu tauta. Es domāju, ka mēs tomēr esam īsti ziemeļnieki, un diez vai mums vajadzētu ar likumu legalizēt nepilngadīgo laulības.

Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijā šis jautājums tika diskutēts ļoti ilgi un tika iesniegti arī priekšlikumi šajā sakarā. Varbūt tas nāks skatāms tad, kad mēs skatīsim pa pantiem tos otrajā lasījumā, bet, manuprāt, tīri subjektīvi šķiet, ka šis ir konceptuāls jautājums.

Bez tam atsauce uz 33.pantu ir arī 41.pantā, jo laulību reģistrē pēc vecāku dzīvesvietas. Tātad praktiski tas atkal dod tiesības vecākiem izlemt par saviem nepilngadīgajiem bērniem.

Turklāt pastāv arī 177.pants, kur ir skaidri pateikts, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērni ir pilnīgi vecāku varā. Es patiešām neesmu tik labās domās par mūsdienu sabiedrību un par mūsdienu vecākiem, lai varētu, lūk, mierīgu sirdi nobalsot par šā 33.panta palikšanu šajā visnotaļ nopietni un rūpīgi izstrādātajā dokumentā. Es negribētu gari runāt par šo jautājumu, es tikai lūgtu jūs, kolēģi, ļoti nopietni to apdomāt.

Es esmu runājusi arī ar vairākiem Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļu darbiniekiem, un praktiski visi, ar kuriem man ir nācies šo jautājumu pārrunāt, uzskata, ka šīs sasteigtās laulības 90 procentos gadījumu vēlāk tiek šķirtas. Diez vai 14, 15 un pat 17 gadīgi bērni ir spējīgi kļūt saprātīgi vecāki un nopietni audzināt savus bērnus. Vai mēs, šo pantu atstādami, tiešām neizdarīsim ne visai veiksmīgu pakalpojumu nākamajām paaudzēm? Es ļoti lūdzu kolēģus par šo jautājumu izteikties un padiskutēt, pirms mēs balsojam par šo tiešām nopietno problēmu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Buķeles kundze! Te uzreiz rodas jautājums: tā kā mums jau viens konceptuāls balsojums ir, vai jums ir vēl kāds konceptuāls balsojums?

E.Buķele: Jā.

Priekšsēdētājs: Bet kāds tas būtu? Tas mums ir jāformulē.

E.Buķele: Vai nu izņemt ārā šo 33.pantu – tas varbūt būtu ļoti radikāls –, vai arī noteikt, ka pirms pilngadības sasniegšanas laulība atļaujama tikai ar valsts institūciju atļauju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vēbera kungs, vēl par balsošanas motīviem.

J.Vēbers: Es gribētu, tā kā šeit puse no komisijas ir klāt, tās vārdā sniegt priekšlikumu. Patiešām mēs varbūt esam drusku pārsteigušies, ļaujot samazināt laulības vecumu pat zem 16 gadiem. Man pagājušās nedēļas komandējumā Vācijā bija ļoti laba iespēja pārliecināties ne tikai par viņu praksi, bet arī par likumdošanu, kas ļauj samazināt šo vecumu. Viņi bija tajos uzskatos, ka vienam ir jābūt vismaz 18 gadu, tātad pilngadīgam, un tad otram var samazināt, bet ne vairāk kā līdz 16 gadiem.

Tāpēc komisijas vārdā es ierosinātu, ka varbūt šā 33.panta otrajā daļā nepilngadīgajiem vecumā līdz 16 gadiem ir vajadzīga gan vecāku, gan aizbildņa atļauja. To es ierosinu svītrot. Tā ka līdz ar to šeit būtu panākts zināms kompromiss, bet vecumā no 16 līdz 18 gadiem, es domāju, vajadzētu izdarīt izņēmumus. Mēs tiešām neesam dienvidnieki, un tomēr var būt tādi gadījumi, kad tas ir nepieciešams šo pašu bērnu dzimšanas dēļ, lai viņam abi vecāki jau būtu zināmi, lai viņš skaitītos laulībā dzimis, un tad tas būtu lietderīgi. Un te vecāki un bāriņtiesa kopīgi, es domāju, šo jautājumu būs tiesīga izlemt, tas ir, ja bāriņtiesa tiks atjaunota un ja tā nebūs kāda cita institūcija. Tā ka šo pirmo daļu es gribētu lūgt saglabāt, bet to, ka zem 16 gadiem dot atļauju, to gan mēs ņemam nost. Starp citu, jūsu zināšanai interesanti ir Norvēģijā. Tā ir vienīgā valsts Eiropā, kur karalis vai tagad karaļa pilnvarota amatpersona var atļaut garīgi slimām personām stāties laulībā. Nevienas citas valsts likumdošana to neparedz. Arī mēs to nedarām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad patlaban komisija svītro 33.panta otro daļu. Ja kolēģiem ir kādi citi priekšlikumi – mums vēl daudzi lasījumi ir priekšā, tad var diskutēt par šo tēmu. Buķeles kundze, vai jūs vēl pastāvat uz savu konceptuālo balsojumu? Pastāvat, ja? Paldies.

Vai ir vēl kādi debatētāji? Nav. Paldies. Tādā gadījumā – vai kāds no kolēģiem apšauba, ka šiem diviem ierosinātajiem balsojumiem būtu konceptuāls raksturs? Ja tas tā ir, tad Muciņa kungs to pateiks skaļi.

L.Muciņš: Jā, es apšaubu Ēlerta kunga labojumu, tā konceptuālo raksturu. Tā kā šeit ar Buķeles kundzes priekšlikumu veidojas kompromisa variants, tad, manuprāt, to tomēr nevajadzētu tagad lemt, jo darba grupa piekrita svītrot 33.panta otro daļu, kaut gan, protams, problēmas vēl paliek. Arī es nevaru piekrist tam, ka pretrunā ar likumu Prezidijs visu laiku dod šīs atļaujas. Neviens faktiski Prezidijam nav devis iespēju atkāpties no likuma prasībām, taču problēma eksistē. No vienas puses, jūs prasāt stingro līniju, un es atkal, būdams jurists, nevaru piekrist, ka Prezidijs visu laiku ik pa brīdim dod šīs atļaujas stāties laulībā. Lai gan nenoliedzu, ka kaut kādam kompromisam tomēr ir jābūt. Es domāju, virzīsim uz šādu kompromisu, Buķeles kundze, jūsu jautājumu uz otro lasījumu. Un tad skatīsimies variantus.

Priekšsēdētājs: Kā es redzu, Buķeles kundze piekrīt. Paldies. Bet, tā kā viens no deputātiem apšauba Ēlerta kunga ierosinājuma konceptuālo raksturu, tad mums par to ir jābalso.

Tātad es atgādināšu Ēlerta kunga ierosināto konceptuālo balsojumu – apvienot otrās nodaļas 1. un 2.apakšnodaļu par laulībā dzimušo bērnu izcelšanās noteikšanu un par ārlaulībā dzimušo bērnu izcelšanās noteikšanu, izslēdzot jēdzienus – “laulībā dzimis bērns” un “ārlaulībā dzimis bērns”. Vēbera kunga komentāru jūs dzirdējāt. Tātad Muciņa kungs apšauba, ka tas ir konceptuāli, un līdz ar to mums ir jābalso par priekšlikumu par šā jautājuma konceptuālo raksturu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim, vai tas ir konceptuāli un pēc tam jau pēc būtības. Lūdzu rezultātu. Par – 15, pret – 8, atturas – 15. Plenārsēde ir nolēmusi, ka tas nav konceptuāli. Un tagad, Ēlerta kungs, jums ir pilnas tiesības virzīt šo jautājumu uz otro lasījumu. Paldies. Ja vairāk neviens nevēlas izteikties, tad mums ir jābalso par abu šo likumprojektu akceptēšanu pirmajā lasījumā. Tas, protams, notiks atsevišķi.

Pirmais ir likumprojekts “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā. Rezultātu! Par – 38, pret – 1, atturas – 4. Akceptēts. Paldies.

Un nākamais balsojums būs par grozījumiem 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā. Lūdzu rezultātu. 29 – par, 1 – pret, 3 – atturas. Akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies. Šie divi uz pulksten 15.00 nozīmētie likumprojekti ir izskatīti.

Tālāk mums ir jāturpina saruna par privatizācijas sertifikātiem, taču, kā es saprotu, par šo dokumentu vairāk labojumu nav iesniegts.

I.Ēlerts: Patiešām, cienījamais priekšsēdētāj! Vairāk labojumu nav iesniegts. Bet, kā tas parasti ir, tie, kuri strādā pie likumprojekta, viņi tomēr kaut ko ir labojuši. Es domāju, ka procedūra tomēr būtu jāizpilda un kaut vai ātrā tempā jāizskata visi panti. Es informēšu, kur ir bijuši kaut kādi citi labojumi, izņemot tos, kurus es jau pateicu sākumā pēc Grūbes kunga ierosinājuma, tur, kur ir šīs vai citas valdības noteiktās kredītiestādes. Tās es vairs neminēšu. Es uzskatu, ka tās ir minētas kopā. Pirmie labojumi ir par sertifikātu likuma 6.panta pirmo daļu.

Priekšsēdētājs: Vai līdz 6.pantam, godājamie kolēģi, jums ir kādi labojumi? Jā, steidzas Zaļetajeva kungs. Viņam ir kas sakāms. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Man ir piezīme par 5.pantu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Ir parādījies tāds papildinājums, kura rezultātā šos 15 papildus sertifikātus saņems Latvijas pilsonis, kas piedzims līdz 1996.gada 31.decembrim. Kad mēs šo dokumentu izskatījām pirmajā lasījumā, bija tāda argumentācija, ka sertifikātu izsniegšanas process turpināsies līdz 1996.gada 31.decembrim. Mani pārsteidz šo divu datumu sakritība. Iznāk tā, teiksim, cilvēks, kas piedzims 1996.gada 31.decembrī, no vienas puses, it kā iegūs tiesības iegūt šos 15 sertifikātus, bet, no otras puses, šajā dienā jau tiks pārtraukta sertifikātu izsniegšana un viņš savas tiesības vairs nevarēs izmantot. Vai jūs neuzskatāt par vajadzīgu šo datumu mainīt? Vismaz tā, lai šie datumi nesakristu?/

I.Ēlerts: Zaļetajeva kungs! Es domāju, ka paša sertifikāta piešķiršana zināmā mērā ir tehniska lieta. Manuprāt, ir tā: ja mēs arī izdarām tādu izmaiņu likumā un nosakām, ka tiem cilvēkiem, kuri bija nodzīvojuši līdz 1992.gada 31.decembrim, mūsuprāt, viņiem sertifikāti jau ir piešķirti, un ja viņi pēc tam mirst, tad šie sertifikāti zudumā neiet. Līdzīgi tiks atrisināts acīmredzot arī jautājums par šiem bērniem, kuri būs dzimuši līdz 1996.gada 31.decembrim (ieskaitot). Šī problēma ir nokārtojama tehniski. Pēdējā mēnesī to bērnu jau nebūs pārāk daudz, lai to tehniski nevarētu nokārtot. Es neuzskatu, ka šeit likumā būtu jāparedz kaut kāda īpaša aizture.

Vispār jāteic, ka šī norma faktiski bija ietverta jau iepriekšējā likuma variantā, tikai tā nebija skaidri minēta. Un tas ir viss.

S.Zaļetajevs: */Man liekas, ka tieši no likumprojekta iepriekšējā varianta izrietēja, tiesa, skaidri tajā netika pateikts, tomēr izrietēja, ka šī norma attiecas uz tiem, kas dzimuši līdz 1992.gada 31.decembrim, jo tieši ar šo datumu saistīti arī citi norādījumi, kas attiecas uz dzīvošanu Latvijas Republikā./

I.Ēlerts: Cienījamais Zaļetajeva kungs, tieši tādēļ, lai viens netulkotu tā un otrs – citādi, tiek izdarīta izmaiņa, bet likumam acīmredzot būs vēl trešais lasījums. Jūs vēl varat iesniegt savus priekšlikumus.

S.Zaļetajevs: */Paldies. Es šo iespēju pacentīšos izmantot./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es pateicos Ēlerta kungam par to, ka tiešām likumā ir iestrādāta norma, ka valdība var norīkot arī citu banku šo darbu veikšanai. Tas patiešām elastīgi ir jums paredzēts. Tomēr man bija arī vēl otra tēze, par kuru es nedzirdēju atbildi, – tā bija par garantiju, kādā veidā tas notiks, jo Sakaru banka nav valsts banka. Tā ir privāto akciju banka. Tagad mēs ar likumu tai iedodam šādas tiesības rīkoties. Bet kāda ir šīs Sakaru bankas atbildība valsts priekšā? Ja tā bankrotē, bet valdība par privātbankas saistībām neatbild, un, ja tā ir bankrotējusi, tad piedzīt šos parādus… Es to pārnestā nozīmē te pasaku. Tā bankrotē, bet valdība nekādas saistības par šo darbību neuzņemas. Tas ir paredzēts uzņēmējdarbības likumdošanā. Un iedzīvotāji, kuri tur būs atstājuši savus sertifikātus vai arī sākuši kādu darbību, neko neiegūs. Kā tas beigās ir paredzēts? Vai valdībai par to būs speciāls līgums? Varbūt likumdevējs slēgs speciālu līgumu ar šo Sakaru banku? Kā jūs to domājat?

I.Ēlerts: Cienījamais Grūbes kungs! Es šeit neredzu tik lielu problēmu, kādu redzat jūs. Šīs bankas bankrota gadījumā sertifikāti nezūd, jo tā nav nauda. Jā, te ir nopietna problēma, taču eksistē arī aizsardzības mehānismi, kad vismaz daļēji pat naudas noguldījumi šādos gadījumos tiek izmaksāti vai kompensēti. Tātad acīmredzot šīs bankas likvidācijas komisijai nekas cits neatliks, kā nodot šīs sertifikātu uzskaites funkcijas, kas būtībā nekādā ziņā nav naudas noguldījumu uzskaites funkcijas, kādai citai valdības noteiktai kredītiestādei. Un tas ir viss. Tā ir tehniska problēma. Mani drīzāk uztrauc tas, ka kādu bankas nodaļas ēku izposta ugunsgrēks. Tā ir gandrīz vai nopietnāka problēma nekā šis bankrots.

G.Grūbe: Jā, bet man jautājums tomēr bija šāds. Ja jūs neparedzat nekādu īpašu līgumu ar šo Sakaru banku un ja arī likumā nav nekādas īpašas procedūras, ja nav atrunāts par šo Sakaru banku, kāds tad ir mehānisms? Ministru padomei nav nekādas saistības ar to, ka likumdevējs ir uzticējis šai bankai. Man nav nekādas skaidrības, kāpēc tieši šai bankai, nevis, teiksim, Zemes bankai vai Rīgas Komercbankai? Kāpēc noteikts ir tieši šādā veidā? Turklāt nav arī nekāda mehānisma. Tātad principā Sakaru banka ir ielikta voluntāri. Jūs kā autors sakāt, ka tā vajag, un viss. Es saku, ka nevajag, jo nav šā aizsardzības mehānisma. Un mēs turpināsim šādā veidā cīkstēties.

I.Ēlerts: Cienījamais Grūbes kungs! Laukos, ļoti daudzos rajonos un pagastos nav citu kredītiestāžu, kā vien šī Sakaru banka. Un, starp citu, darbodamies šajā sertifikātu sagatavošanas padomē, es redzēju, ka tieši Sakaru bankas darbinieki, kas tur piedalījās, ir viskompetentākie, viskonstruktīvākie padomdevēji – kā jau privātas organizācijas darbinieki. Patiešām man ir vislielākā cieņa pret viņiem.

G.Grūbe: Cieņa, Ēlerta kungs, ir viens jautājums, bet likumdošana un garantijas, kas aizsargā šo likumu un jebkuru šo darbību, ir otra lieta. Arī es kādu varbūt ļoti cienu, bet tāpēc es nebūt nevaru šeit, likumā, rakstīt, ka es cienu, un neparedzēt nekādas normas. Es vienkārši lūgtu tomēr šo jautājumu apsvērt, bet Juridiskajai pārvaldei šajā gadījumā es lūgtu dot secinājumu par šo Sakaru bankas jautājumu – ja tā nepilda savas saistības, kādas tad būs juridiskās sekas? Jo es juridiskās sekas šeit neredzu.

I.Ēlerts: Jā, es tam piekrītu, ka tā tas varētu būt.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, uz nākamo lasījumu iesniedziet varbūt rakstiski, jo mēs otrā lasījuma stadijā izskatām tikai rakstiskos priekšlikumus.

Lūdzu, Cupruna kungs!

I.Cupruns: Ēlerta kungs, no jūsu iepriekšējiem skaidrojumiem izriet, ka sertifikāti tiek piešķirti uz 1991.gada beigu termiņu, es to datumu īsti neatceros?

I.Ēlerts: Uz 1992.gada 31.decembri.

I.Cupruns: Mēs šodien priekšpusdienā pieņēmām labojumu par to, ka Latvijas iedzīvotājs ir Latvijas Republikas pilsonis vai persona, kurai Latvijas Republikā ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Sakiet, lūdzu, kā būs ar personām, kuras 1992.gada decembrī būs dzīvojušas Latvijā, bet būs mirušas nākamā gada februārī? Viņām arī tiek aprēķināti sertifikāti, bet, lai šo sertifikātu mantotu, mirušajai personai vispirms ir jāizsniedz uzturēšanās atļauja. Taču viņai nav šīs atļaujas? Mirst jau bez atļaujas.

I.Ēlerts: Jā, tāda ir mūsu balsojuma dziļā un humānā jēga. Es jums pilnīgi piekrītu, Cupruna kungs! Taču deputāts var nolemt visu, arī to, ka šo personu pamodinās, iedos viņai pastāvīgās uzturēšanās atļauju, un tad viņa varēs gulēt tālāk.

Priekšsēdētājs: Vai par 6.pantu ir vēl kādas pārdomas? Jo rakstiska labojuma neviena nav. Nav nekā. Paldies, Ēlerta kungs! Jūs varat atgriezties pie tā panta, par kuru gribējāt ziņot.

I.Ēlerts: Tātad 6.panta pirmajā daļā ir labojums, ka ir jāuzrāda atzīme pasē par reģistrāciju Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā, kaut gan tas acīmredzot uz trešo lasījumu būs jāpārskata sakarā ar šīsdienas balsojumu, lai te ir precīza redakcija. Kā redzat, otrajā daļā ir uzsvērts, ka tikai valdes lēmuma noraksts iesniedzējiem ir jānosūta 15 dienu laikā, jo, ja lēmumu pieņem tiesa, tad to regulē Civilprocesa kodekss. Un par izrakstu no darba grāmatiņas nav pamata vienmēr prasīt notariālu apliecinājumu, jo šo izrakstu ir tiesīga apliecināt arī pašvaldības valde, kurai šo izrakstu iesniedz. Tas ir saskaņā ar mūsu jau pieņemtajiem normatīvajiem aktiem šajā jautājumā. Un tādēļ nebūtu pareizi to uzticēt tikai notāram. Tas man būtu viss par 6.pantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātiem, kā redzu, vairāk priekšlikumu nav. Lūdzu, kuram pantam jūs gribētu pievērst uzmanību tālāk?

I.Ēlerts: 8.panta otrajai daļai. Tātad arī politiski represētajiem tas nav obligāti, jo, ja ir liela pašvaldība, šā lēmuma pieņemšana ir jāizdara pašvaldības valdei. Pašvaldības padome vai valde var izveidot komisiju, kura nodarbotos ar lēmuma pieņemšanu par sertifikātu piešķiršanu politiski represētajām personām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kā redzu, deputātiem iebildumu nav.

I.Ēlerts: Tālāk. Ir pieļauta zināma neprecizitāte 16.panta ceturtajā daļā, taču deputātiem varētu būt arī iebildumi par 8.–16.pantu.

Priekšsēdētājs: Vai, lūdzu, godājamajiem deputātiem ir kādas iebildes daļā no 8. līdz 16.pantam? Nav.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Man jāatvainojas par juridisku neprecizitāti 16.panta ceturtajā daļā, par kuru es saņēmu aizrādījumu. Un tā būtu tāda: no 16.panta ceturtās daļas (tas būtu 8.lappusē trešajā rindā sākot un ceturtajā rindā turpinot) ir jāizslēdz pieci vārdi – “Latvijas Republikas Ministru padomes noteiktā”, jo sakarā ar mūsu likumdošanu nodevu nosaka likums. Taču pagaidām, kamēr konkrēti likumi par nodevām nav pieņemti un vispār likums par nodevām kā tāds nav pieņemts, dažos konkrētos likumos ir pieņemtas jau nodevu likmes. Tātad šis ieraksts nebūtu pamatots, kaut gan faktiski ar lēmumu par likuma spēkā stāšanās kārtību Ministru padomei bija uzdots noteikt nodevu, un tā to ir arī izpildījusi. Taču likumā šiem vārdiem nav jābūt. Un, kaut gan faktiskai dzīvei tas it kā atbilst, tomēr likumā šie pieci vārdi nav vajadzīgi. Es lūgtu tos izsvītrot, protams, ja kādam nav iebildumu pret to.

Priekšsēdētājs: Ja nu vienīgi Eglāja kungam. Jums nav par šo?

V.Eglājs: Es aicinātu to svītrot, jo nodeva, ko noteikusi Ministru padome, ir 20 procenti no nominālās vērtības. Un, ja mēs to nesvītrojam, tad mēs ar likumu nosakām, ka šie 20 procenti ir tie, kas ir vajadzīgi. Es esmu pārliecināts, ka tas neder.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs jau pats ziņoja, ka tas ir jāsvītro. Tā ka, lūdzu, godājamie kolēģi, izsvītrojiet to savos eksemplāros! Paldies.

Lūdzu, par nākamo labojumu!

I.Ēlerts: Tālāk ir nopietnāki grozījumi 16.panta jaunajā 12.daļā (tas ir, 9.lappusē). Ievērojot to, ka patlaban tiek atjaunota Civillikuma ģimenes tiesību daļa un ka pārejas laikā, tas ir, līdz tās spēkā stāšanās brīdim, kas acīmredzot būs 1.septembrī, būs spēkā vieni likumi, bet pēc tam spēkā būs citi likumi. šī daļa ir uzrakstīta tā, lai tā būtu derīga jebkurā gadījumā. Un tas ir viss. Vairāk labojumu likumā nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, tātad mums vienīgi atliek balsot par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā.

I.Ēlerts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 22, pret – 12, atturas – 9. Likumprojekts ir akceptēts otrajā lasījumā.

Lūdzu, Ēlerta kungs, kā jums iesniegt labojumus?

I.Ēlerts: Lūdzu cienījamos kolēģus iesniegt savus priekšlikumus līdz nākamajai otrdienai (ieskaitot).

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums ir par republikas Civilās aizsardzības centra izpilddirektora iecelšanu. Taču šo jautājumu mēs nevaram skatīt, jo to saskaņā ar mūsu procedūru iesniedz Ministru padomes priekšsēdētājs. Kur pašlaik ir Godmaņa kungs – to mēs nezinām, bet šeit, zālē, viņa noteikti nav. Mums te nav pat komisijas, kura par to ir atbildīga. Tā ka atliksim šo jautājumu un lemsim rītdien.

Tālāk ir skatāms lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes darba kārtību laikposmā no 1993.gada 4.maija līdz 4.jūlijam”. To ir iesniedzis deputāts Ščipcovs. Ja godājamajiem kolēģiem ir kādi procedūras jautājumi, tos var pateikt pie mikrofona.

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi, dāmas un kungi! Jūsu priekšā dokuments Nr.456. Mums šodien no rīta notika balsošana un, iespējams, daudzi jau domā, ka šis jautājums jau ir atrisināts līdz galam. Man liekas, ka tas projekts, kas mums piedāvāts, mums dod iespēju uzlikt uz visiem “i” punktu. Tomēr es esmu saņēmis priekšlikumus un labojumus, pēc to apspriešanas ar autoriem ierosinu izdarīt dažus precizējumus, kas iederas tajā pašā gultnē, par ko spriests ceturtdien notikušajā Augstākās padomes Prezidija sēdē.

Dokumenta Nr.456 virsrakstā teikts: “līdz 4.jūlijam”. Bet man teica, ka pareizāk būtu “līdz 6.jūlijam”. Tas ir, mums jāstrādā līdz 6.jūlijam. Tas ir pirmais precizējums.

Otrais. 1.punkts paredz strādāt vēlēšanu apgabalos trešdienās, ceturtdienās un piektdienās. Tas nozīmē, ka ir jāizdara labojums un jāieraksta tā: “katru nedēļu piektdienās strādāt apgabalos”. Tikai piektdienās.

Šodien jau izskanēja, ka viena diena būs plenārsēdēm, bet par apgabaliem nekas netika teikts. Tas ir jānorāda, jo mums ir daudz darbu iekrājies, kuri mums jāpadara līdz galam. Mums līdz galam jānes savs krusts, mēs nevaram aizmirst savus vēlētājus, kuri mūs ir ievēlējuši, kuru uzdevumi mums ir jāpilda līdz savu pienākumu pēdējai dienai.

Cits labojums ir 2.punktam. Piedāvāts komisijās strādāt tikai pirmdienās. Es domāju, ka sakarā ar to, ka Augstākās padomes Prezidijs ierosināja komisiju darbu palielināt, arī deputāti ir par to, ir jēga 2.punktā izdarīt šādas izmaiņas: “katru nedēļu pirmdienās, trešdienās un ceturtdienās strādāt komisijās”. Tas ir, komisijās strādāt trīs dienas nedēļā.

Un priekšpēdējais punkts – ceturtais. Tur norādīts, ka nepieciešamības gadījumos ar Augstākās padomes Prezidija lēmumu plenārsēdes var notikt arī darbam apgabalos paredzētajās dienās. Pareizāk būtu teikt tā: “Augstākās padomes Prezidijs nepieciešamības gadījumos plenārsēdes nozīmē papildus otrdienās notiekošajām jebkurā nedēļas dienā.” Lieta tā, ka notikumi var visādi risināties, var būt nepieciešamība kādreiz arī svētdienās strādāt, ja situācija, dabiski vai mākslīgi radīta, kļūst ļoti elektrizēta. Nav izslēgts, ka mums var nākties strādāt, tāpat kā janvārī un februārī, arī sestdienās un svētdienās. Tā ka to vajag ierakstīt, tas ir, nepieciešamības gadījumos plenārsēdes sasaukt ne tikai otrdienās, bet arī jebkurā nedēļas dienā.

5.punktā nav izmaiņu.

Tādi ir galvenie priekšlikumi un papildinājumi, kas ir saņemti. Katru var izskatīt un pieņemt pa punktiem. Tādā veidā mūsu darbs būs likumīgs, mēs varēsim strādāt līdz beigām. Augstākā padome funkcionēs, sabiedrībā nebūs noskaņojuma, ka tā jau, tā teikt, beigusi eksistēt.

Bet visu projektu īsumā varētu izteikt tā: plenārsēdes – otrdienās, darbs komisijās – pirmdienās, trešdienās un ceturtdienās, darbs apgabalos – piektdienās. Līdzās tam var rīkot ārkārtas sēdes pēc Augstākās padomes Prezidija priekšlikuma, kad tam būs nepieciešamība.

Kas attiecas uz citiem momentiem, tas ir, mūsu tiesisko statusu, kad mēs pārtraucam savu darbību, tad sakarā ar to, ka mēs savu darbību pārtraucam divus gadus pirms mūsu ievēlēšanas laikā noteiktā termiņa, tāpat jautājumiem par mūsu materiālo nodrošinājumu, jo ir zināma daļa deputātu, kas balotējas uz Saeimu, daļa, kas nebalotējas un ir Augstākajā padomē pastāvīgi strādājošie, kas nu var nonākt bezdarbnieku rangā, jo uzņēmumi, kur viņi agrāk strādāja, pazūd – visi šie jautājumi, kā es uzzināju Juridiskajā pārvaldē, tiek izstrādāti. Būs nepieciešams papildu lēmums, kurā juridiski pamatot mūsu darba nobeigumu. Bet šis ir tāds vienkāršs lēmums. Lūk, tas ir viss, ko es gribēju teikt, kam pievērst jūsu uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi, godājamie kolēģi? Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Cienījamais priekšsēdētāj, man ir sakāms par procedūru. Nav pagājušas vēl sešas stundas, pirms mēs šo jautājumu pilnīgi atrisinājām, balsojot par atsevišķiem punktiem. Man absolūti nav saprotams, kāpēc mēs strādājam vēlreiz ar šo dokumentu. Man būtu priekšlikums šo jautājumu svītrot no darba kārtības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tikai to vajadzēja pateikt tad, kad es divas reizes paziņoju, ka tas tiek skatīts. Tad vajadzēja to teikt, nevis klausīties. Tas nav pārmetums, bet aicinājums kolēģiem aktīvāk sekot līdzi tam, kas notiek zālē, jo pašlaik tiešām ir absurda situācija. Es atvainojos Kostina kungam, ka es uzreiz… Pēc šā balsojuma rezultātiem mēs varēsim redzēt, kā rīkoties tālāk.

Tātad ir ierosinājums – nobalsot par šā lēmuma projekta apspriešanas pārtraukšanu sakarā ar to, ka šis jautājums principā ir jau izlemts rīta sēdē, apspriežot darba kārtību.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo vairāku deputātu parakstīto iesniegumu, ko pirmā ir parakstījusi Seiles kundze. Tātad balsosim, lai to svītrotu no izskatīšanas. Lūdzu rezultātu. Par – 39, pret – nav, atturas – 3. Ščipcova kungs, šis jautājums ir noņemts no izskatīšanas.

Nākamais darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas 1992.gada pirmā pusgada valsts valūtas budžeta izpildes pārskata apstiprināšanu”. Kurš, kolēģi, kaut ko zina par valūtas budžetu? Neviens neko nezina. Tātad arī apstiprināt mēs neko nevaram. Tādējādi mēs to atliekam vai nu uz rītdienas plenārsēdi, vai uz vēlāku laiku.

Par nākamajiem jautājumiem (no 16. līdz 22.) mums jau ir nolemts, ka tos skatīsim rītdien, kad visi šie kungi ieradīsies šeit, Augstākajā padomē, kaut gan, atklāti sakot, to ļoti mierīgi varētu izlemt arī Saeima. Ne jau mums ar to būtu jānodarbojas tagad…

Darba kārtības 23.punkts ir par valsts rehabilitācijas centra statusa piešķiršanu Republikas bērna… Kolēģi, vai te nebūtu pie Ābiķa kunga jākonsultējas tam, kas radījis šā likumprojekta nosaukumu? Latviski gan tas nav. Varbūt tas ir kāds dialekts, bet es to nepārzinu. Tātad nosaukums “Bērna ar māti rehabilitācijas centram” palikt nevar. Centrs ir ļoti labs, bet…

Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es gribētu vērst uzmanību uz 483.dokumentu. Protams, šā lēmuma nosaukums ir ne visai precīzs, taču manās rokās tas nonāca tikai pirms dažām stundām. Būtībā princips šeit ir tāds, ka mūsu republikā pašreiz uzskaitē ir vairāk nekā 4000 bērnu invalīdu. Apmēram pusei no viņiem reāli nav iespēju ambulatoriski saņemt regulāru medicīnisko un sociāli pedagoģisko palīdzību. Galvenais iemesls tam ir nepietiekamais ambulatoriskais un rehabilitācijas iestāžu tīkls Latvijas lauku rajonos, nesakārtotība un dārdzība sabiedriskajā transportā, kā arī nepietiekamais vecāku izglītības līmenis, kas liedz viņiem uzņemties kvalificētas rūpes par savu bērnu invalīdu atveseļošanu un sociāli pedagoģisko audzināšanu.

Priekšsēdētājs: Kungi, varbūt sarunājieties klusāk, jo nedzird, ko Preinberga kungs stāsta!

G.Preinbergs: Un vienīgā šāda veida iespēja šobrīd ir rehabilitācijas centrā “Vaivari”. Lūk, lai saglabātu šo rehabilitācijas centru kā republikas nozīmes slimo bērnu un bērnu invalīdu medicīniskās un sociālās aprūpes objektu un lai radītu apstākļus tā normālai darbībai un attīstībai, Latvijas Republikas Augstākajai padomei vajadzētu pieņemt mūsu iesniegto lēmumu.

Es gribētu uzsvērt vienu: šis lēmums paredz, ka rehabilitācijas centram “Vaivari” būtu piešķirams republikas centra statuss. Lai tas jūs neizbrīna, es atgādināšu, ka mums bija drosme nosaukt, teiksim, Zooloģisko dārzu par Nacionālo zooloģisko dārzu, un tad es domāju, ka mēs šajā pašā sakarībā neizdarīsim neko nepareizu, ja šim rehabilitācijas centram piešķirsim valsts rehabilitācijas centra statusu. Protams, līdz ar to 2.punkts paredz prasību, ka šo centru nedrīkst privatizēt. Lūk, tas būtu pats pamats. Es lūgtu mūsu projektu atbalstīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi deputātiem ir jautājumi Preinberga kungam? Nav jautājumu. Ir jautājums.

Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Es, Preinberga kungs, varbūt uzmanīgi neklausījos, bet man te nav skaidrs. Tātad ar Augstākās padomes lēmumu nolemsim nekādā gadījumā neprivatizēt, taču budžetā naudas nebūs, un vai jūs neprognozējat, ka uz gada beigām šis centrs būs pamests ar izsistiem logiem?

G.Preinbergs: Es tā nedomāju vis. Ja to apstiprinām kā valsts rehabilitācijas centru, tad tam šie līdzekļi būtu jāatrod. Tāpat kā tie būtu jāatrod Botāniskajam dārzam, Zooloģiskajam dārzam un veselai virknei dažādu citu objektu, ko mēs te apstiprinājām ar nosacījumu, ka tie būs nacionālie centri vai tamlīdzīgi. Tāpat vajadzētu būt arī šajā gadījumā. Tikai šeit ir vairāk, lūk, šis humānais moments. Un mēs nedrīkstam novērsties tikai tāpēc vien, ka šis centrs paredzēts bērniem invalīdiem, kuriem citu iespēju veseļoties nav.

E.Krastiņš: Man, Preinberga kungs, nekas nav iebilstams pret bērniem invalīdiem, tāpēc jūs, lūdzu, netraktējiet tā manu jautājumu. Man ir jautājums par līdzekļiem.

G.Preinbergs: Es jums paskaidroju, kā es to lietu saprotu.

E.Krastiņš: Taču jūs arī saprotat, ka šis lēmums būs par pamatu, lai prasītu no valsts budžeta izdalīt līdzekļus.

G.Preinbergs: Ne tikai prasīt! Valstij tas būtu jāparedz pat bez prasīšanas.

E.Krastiņš: Bet vai pašlaik tie nav paredzēti?

G.Preinbergs: Šobrīd, man liekas, ka nav. Vismaz, cik man ir zināms…

E.Krastiņš: Un, ja nebūs paredzēti, kas tad notiks?

G.Preinbergs: Es domāju, ka paredzēsim. Ja mēs neparedzēsim, tad Saeima paredzēs.

Priekšsēdētājs: Es jautāju tikai informācijas pēc, jo es mazliet zinu par šo rehabilitācijas centru. Tas pašlaik iztiek tā, ka viņi bērniem, protams, sniedz palīdzību bez maksas, bet no pieaugušajiem, kas arī apmeklē šo centru, jo tur ir gan baseini, gan aparatūra, gan viss nepieciešamais, tiek iekasēta maksa, un tādā veidā šis centrs pašlaik velk savu dzīvību. Tāda ir tā situācija. Es vienkārši zinu, kāda tā ir.

Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Man ir jautājums par 1.punktu. Vai tad, ja mēs republikas centru nosauksim par Valsts rehabilitācijas centru, ar to kas mainīsies? Jo vairāk tāpēc, ka 1.punktā nekas nav rakstīts. Tikai tas: “Piešķirt republikas centram valsts centra statusu”. Republika taču arī ir valsts.

G.Preinbergs: Ir jau tā, jā.

I.Silārs: Vai tiešām tad mainīsies, ja nomainīsim šos divus vārdus?

G.Preinbergs: Es domāju – jā! Mainīsies, jo tam būs valsts statuss klāt.

I.Silārs: Tad man tūdaļ ir nākamais jautājums: bet ar ko atšķiras republikas statuss no valsts statusa? Un vai jūs domājat, ka mēs varam tā aizmuguriski šeit pieņemt lēmumu, nezinot, ko šis statuss nozīmē, turklāt, ja republikas statuss nav atbilstošs valsts statusam? Mēs pieņemam lēmumu, bet statuss mūs pašus neinteresē.

G.Preinbergs: Interesē gan statuss, gan viss cits. Tomēr es gribētu paskaidrot šo jēgu. Ja mums te ir rakstīts, ka tas ir republikas bērnu rehabilitācijas centrs, tad tas nozīmē, ka šis centrs apkalpo bērnus no visas republikas. Un tikai. Bet, ja mēs to dēvējam par valsts rehabilitācijas centru, tad tas ir arī valsts apgādībā.

Priekšsēdētājs: Tas ir tas pats, Silāra kungs, kas būtu, teiksim, Karaliskais rehabilitācijas centrs…

I.Silārs: Jā… Tieši tamdēļ man ir šāds jautājums, jo es nezinu, ko nozīmē… Es to nezinu, varbūt jūs varat paskaidrot? Ja visi pārējie kolēģi zina, tad es vienkārši lūdzu man paskaidrot, ko nozīmē šis statuss. Jo šeit tātad mūs vairs neinteresē statusa apstiprināšana, mēs vairs to neapstiprināsim, lai gan no pieredzes zinām, ka mēs esam šeit apstiprinājuši arī visādus citādus nolikumus un tā tālāk. Te visam ir jābūt blakus, lai mēs redzam, ko tad tas grozīs un kāds no tā būs labums.

G.Preinbergs: Es jums varu vienīgi paskaidrot, ka tas manās rokās būtībā nonāca tikai pirms dažām stundām, un es saprotu, ka tas ir vienīgais fakts, ka tad, ja mēs piešķiram, lūk, šo Valsts rehabilitācijas centra statusa nosaukumu, tas nonāk valsts pārziņā un apgādībā, tātad valsts nodrošinājumā. Protams, 2.punkts paredz vēl arī to, ka to nedrīkstētu privatizēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Alkšņa kungs!

L.Alksnis: Godātais kolēģi, vai jūs nedomājat, ka šī sanatorija jau ir valsts institūcija, ja tā ir pakļauta mūsu republikas Labklājības ministrijai, kura arī ir valsts institūcija?

G.Preinbergs: Jā, tā ir valsts institūcija, es jums piekrītu! Taču ir arī vesela virkne dažādu ārstniecības iestāžu, kas šobrīd ir republikas pakļautībā, bet tiek runāts un spriests par to, ka, lūk, to vai citu mēs varētu privatizēt. Bet tad šis būtu izņēmums, kam priekšā ir šī barjera, tātad šī sanatorija nepakļautos privatizācijai.

L.Alksnis: Tas nozīmē, ka mēs jau par šo esošo valsts institūciju vēl ar lēmumu būtu pateikuši, ka mēs to arī tuvākajā nākotnē saglabāsim kā valsts institūciju.

G.Preinbergs: Jā, es tā saprotu!

L.Alksnis: Es saprotu, ka to tikai mēs pasakām, jo faktiski tai jau ir šīs valsts institūcijas statuss. Mēs tikai pasakām, ka mēs to esam nolēmuši neprivatizēt.

G.Preinbergs: Jā, tā ir!

L.Alksnis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs.

I.Ēlerts: Es ļoti atvainojos, ka pārkāpšu procedūru, tomēr es gribu pateikt mazu repliku. Silāra kungs jau ļoti pamatoti norādīja par to, kā mēs runājam. Ir ļoti iegājies šis mīļais vārds “republikas”, kas ir radies no vārda “republikānisks” kā antonīms vārdam “vissavienības”, un mēs nekādi no tā nevaram šķirties. Es ļoti aicinātu visus deputātus un tos cilvēkus, kuri mums sagatavo lēmumu un likumu projektus, lietot vārdus un atcerēties, ka Latvija ir valsts. Es ļoti atvainojos, ka tas, ko teicu, nebija jautājums.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ēlerta kungs! Tas viss ir atbalstāms, un pie reizes varētu griezties arī pie mūsu godājamās televīzijas un radio darbiniekiem, kuri vēl diemžēl dzīvo laikam LPSR laikos un regulāri lieto šo vārdu “republika”.

Vai ir jautājumi tieši par šo dokumentu Preinberga kungam? Mēs jau noskaidrojām, ka tas tiek darīts tādēļ, lai nostiprinātu valstisko statusu un lai nepieļautu privatizāciju, kamēr Latvijas parlaments neatcels mūsu lēmumu. Nav nekādu citu jautājumu? Paldies, Preinberga kungs!

Vai kāds no deputātiem vēlas uzstāties debatēs? Preinberga kungs, man jums ir jautājums: kā jūs domājat, kad ir iespējama nobalsošana par šo lēmumu?

G.Preinbergs: Lūdzu to darīt otrdien parastajā balsošanas reizē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad otrdien, 4.maijā, pēc pulksten 13.00 mēs balsosim par šo lēmumu.

Ozola kungs, lūdzu! Kā es saprotu, jūs runāsit par valūtu?

I.Ozols: Cienījamie kolēģi, es ļoti atvainojos, jo es tanī mirklī aicināju Finansu ministrijas pārstāvi uz plenārsēdi, un jūsu darbs tik ātri virzījās uz priekšu… Tāpēc lūgtu atļaut aizstāvēt pagājušā gada pirmā pusgada valūtas budžeta izpildes pārskatu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, vai piedosim kolēģim Ozolam?

I.Ozols: Ņemot vērā vēl to, ka mēs šorīt gandrīz nobalsojām, ka finansu jautājumi būtu prioritāri… Silāra kungs tā pārmetoši raugās, bet varbūt tomēr izņēmuma kārtā varētu?

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad klausīsimies par valūtu. Tas ir lēmums, tāpēc ir viens aizrādījums – lēmuma forma varbūt nav gluži tāda, kādu mēs to Augstākajā padomē parasti pieņemam. Taču es domāju, ka tas ir labojams. Lūdzu.

I.Ozols: Es lūgtu arī Finansu ministrijas pārstāvi Vasiļjevas kundzi atrasties man blakus, ja būs kādi jautājumi…

Tātad Apvienotā budžeta komisija savā sēdē izskatīja valdības iesniegto lēmuma projektu “Par Latvijas Republikas 1992.gada pirmā pusgada valsts valūtas budžeta izpildes pārskatu” un nolēma to atbalstīt, pieprasot un iesniedzot arī deputātiem papildu informāciju par pozīciju, kas pirmajā pusgadā attiecas uz 225 tūkstošiem vācu marku jeb 148 tūkstošiem dolāru, par kuriem nopirkti 250 kases aparāti, jo pirmajā pusgadā valsts valūtas budžetā nav atmaksāta visa summa, kā tas bija paredzēts pirmā pusgada budžetā.

Jūsu uzmanībai tiek nodots 446.dokuments, un šinī dokumentā ir lasāms Finansu ministrijas apstiprinājums šim faktam un arī informācija par stāvokli, kāds pašreiz ir ar pārpalikušajiem kases aparātiem, kuri nav… Tie ir 82 kases aparāti, un patlaban valdības komisija šo jautājumu izvērtē individuāli. Vairāk, es domāju, man par to jūs informēt nevajadzētu, jo dokumentam ir pievienots paskaidrojuma raksts par Latvijas Republikas 1992.gada pirmā pusgada valsts budžeta izpildi, kur jūs varat saņemt atbildes uz visiem jautājumiem.

Lūdzu, esmu gatavs atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, neuztraucieties, jo pašlaik pie Augstākās padomes tiek izkārts Kuveitas karogs… Es domāju, ka par to ir tikai jāpriecājas. Tas ir ļoti piemēroti, apspriežot valūtas budžeta jautājumus…

Lūdzu, tagad uzdodiet jautājumus Ozola kungam! Ozola kungs, neviens jums neko negrib jautāt. Paldies.

Vai kāds no godājamajiem kolēģiem vēlas debatēt arī par 1992.gada pirmo pusgadu? Paldies. Ozola kungs, kad mēs varētu nobalsot par šo lēmumu?

I.Ozols: Es lūdzu to darīt nākamajā otrdienā pulksten 13.00 – mūsu plānotajā balsošanas laikā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad balsosim par šo lēmumu nākamajā otrdienā – 4.maijā – pēc pulksten 13.00.

Nākamais darba kārtības jautājums ir lēmums “Par Latvijas Republikas likuma “Par sociālo nodokli” spēkā stāšanās kārtības grozīšanu”.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Sociālā nodokļa ievākšana ir viena no tām finansu darbībām, ko izpilda sociālā dienesta cilvēki. Ņemot vērā, ka, neskatoties uz 1992.gada 26.jūnija lēmumu, bija paredzēts, ka šie cilvēki saņems vismaz 10 procentu prēmiju no iekasētās soda naudas, šis darbs tomēr pietiekami nerit, un līdz ar to ir liela darbinieku nomaiņa. Tā, piemēram, Labklājības ministrija savā ziņojumā raksta, ka ir nomainījušies apmēram 40 procenti darbinieku.

Šajā sakarībā mēs lūdzam izteikt Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma “Par Latvijas Republikas likuma “Par sociālo nodokli” spēkā stāšanās kārtību” 3.punktu šādā redakcijā: “Jautājumos par līdzekļu izlietošanu sociālajām izmaksām, par sociālā nodokļa maksāšanas pareizību un piedziņu Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta sistēmas darbiniekus tiesību un atbildības ziņā pielīdzināt Latvijas Republikas Galvenās valsts finansu inspekcijas darbiniekiem, un, lai veicinātu sociālās apdrošināšanas sistēmas attīstību, Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta rīcībā atstāt 20 procentus no revīziju laikā aprēķinātajiem un budžetā papildus pārskaitītajiem maksājumiem.” Tas ir viss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi ir jautājumi? Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Preinberga kungs, es tagad izlasu šo vienu rindkopu, kur 4. un 5.rindiņā jūs rakstāt: “…darbiniekus tiesību un atbildības ziņā pielīdzināt Latvijas Republikas Galvenās valsts finansu inspekcijas darbiniekiem”. Tātad viņiem būs tādas pašas tiesības un atbildība, bet kur tad pienākumi? Vai tie būs tādi paši vai būs kādi citi?

G.Preinbergs: Protams, būs… Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Man šeit ir neskaidrs, jo te ir rakstīts: “Jautājumos par līdzekļu izlietošanu sociālajām izmaksām Sociālās apdrošināšanas departamenta sistēmas darbiniekus tiesību ziņā pielīdzināt Galvenās valsts finansu inspekcijas darbiniekiem…” Jautājums man ir tāds: vai tad Finansu ministrijas darbiniekiem ir kaut kādas tiesības jautājumos par sociālo izmaksu līdzekļu izlietošanu? Es saprotu, ka tad, ja viņus pielīdzinās tiem darbiniekiem, kuriem nav nekādu tiesību sociālo līdzekļu izmantošanā, tad viņi te neko arī nevarēs darīt.

G.Preinbergs: Nē, jūs saprotiet… Pašreiz iznāk tā, ka sociālā nodokļa ievākšanas procesā šie cilvēki nav pielīdzināti tiem cilvēkiem, kā to dara Finansu inspekcijas darbinieki. Viņiem nepienākas ne šīs prēmijas, nekas. Līdz ar to viņu darba algas nesasniedz pat sešus tūkstošus rubļu mēnesī. Un, kā es paskaidroju, līdz ar to ir ļoti liela kadru mainība. Tātad, lai kaut cik to ierobežotu, būtu nedaudz jāparūpējas par viņiem un šie 20 procenti no revīzijas laikā aprēķinātajiem un budžetā papildus pārskaitītajiem maksājumiem jāatstāj, lūk, šo dienestu gratifikācijai.

V.Eglājs: Nē, jūs acīmredzot nesapratāt. Šeit ir jautājums par līdzekļu izlietošanu sociālajām izmaksām. Un tas nav domāts par nodokļu iekasēšanu, bet gluži otrādi – par izlietošanu. Turklāt Finansu inspekcijas darbinieki ar nodokļu izmantošanu nenodarbojas. Kāpēc tur tas pirmais sākas ar izmantošanu?

G.Preinbergs: Jā, es jūs sapratu, es jums piekrītu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ja es nemaldos, tad nākamais bija Plotnieka kungs, bet Čepānes kundze laikam vēl nepabeidza savu jautājumu… Lūdzu.

I.Čepāne: Šeit arī kolēģi vēl uzdod jautājumus… Tādējādi es tagad apmēram no jūsu stāstītā saprotu, par ko ir runa. Tātad tiem, kuri iekasē šos nodokļus, nemaksā tā, kā maksā tiem pārējiem. Taču tad uzrakstiet skaidri, lai arī tas cilvēks, kuram nāksies šo formu piemērot, saprastu, par ko tur ir runa. Jo citādi es nesaprotu… Acīmredzot ir kaut kāds tiesiskais statuss, kas nosaka šo pārējo inspektoru tiesības un pienākumus, ne tikai atbildību. Taču es ātrumā, protams, nebūdama speciāliste, nevaru precīzu redakciju dot, bet te tik tiešām uzreiz nevar saprast. Es domāju, ka juristi man piekritīs.

G.Preinbergs: Es jums varu piekrist, jo tik tiešām es neesmu to rakstījis, es esmu tikai komisijas pārstāvis, kas šeit par to jums ziņo. Man ļoti žēl, bet tā tas diemžēl ir.

Priekšsēdētājs: Nākamais bija Plotnieka kungs. Lūdzu.

A.Plotnieks: Man būs jautājums mazāk Preinberga kungam, bet vairāk mums visiem kopīgi: vai no šā lēmuma projekta neizriet, ka visi Sociālās apdrošināšanas departamenta sistēmas darbinieki faktiski veic funkcijas, kas analogas Valsts finansu inspekcijai?

G.Preinbergs: Tā ir.

A.Plotnieks: Tad sakiet, kuru mēs no tām likvidēsim, ja tās dara vienu un to pašu?

G.Preinbergs: Šā dienesta cilvēki ievāc tikai sociālo nodokli.

A.Plotnieks: Es piekrītu, bet vai tad parlamentā mums šodien nevajadzētu padomāt, kā likvidēt šādu absurdu funkciju sadalījumu, apvienojot šos dienestus vienā? Tad tas būtu loģiski, ja mēs uzticētu šīs funkcijas Valsts finansu inspekcijas darbiniekiem, palielinātu tās štatus attiecīgi varbūt par pusi no pašreizējā šā departamenta darbinieku skaita, un tad tas būtu risinājums.

G.Preinbergs: Es sapratu. Paldies.

A.Plotnieks: Un vēl otrs jautājums: Preinberga kungs, vai tomēr mums nevajadzētu padomāt arī par šiem 20 procentiem? Mēs faktiski ejam to ceļu, ka rīt laikam šis parlaments vairs neuzspēs… Parlamentam, jāpieprasa 20 procenti no visiem ienākumiem, kas iegūti, realizējot labticīgi sagatavotus likumus, ja reiz visi saņem kaut kādus ienākumu procentus… Nevar iet pa šo ceļu, jo tas vienkārši ir nekorekti!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Pirmais jautājums man ir tāds: kas pašlaik šā lēmuma 3.punktā ir rakstīts?

G.Preinbergs: Man diemžēl tā pašlaik nav klāt, tāpēc es jums nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

E.Krastiņš: Ļoti žēl, ka tas nav arī deputātiem izdalīts, lai varētu salīdzināt.

Nākamais mans sakāmais sasaucas ar Plotnieka kunga jautājumu. Visu laiku bija kārtība, ka sociālās apdrošināšanas sistēmā tika iekasēts nodoklis, kas balstījās uz… Tātad sociālais nodoklis balstījās uz to, ka sociālais budžets bija atdalīts no valsts budžeta. Šobrīd šie abi budžeti ir apvienoti. Vai nebūtu pienācis īstais brīdis, ka visa šī iekasēšana būtu jānodod pilnībā Finansu inspekcijai?

G.Preinbergs: Krastiņa kungs, es katrā ziņā šo jautājumu atzīmēju un noteikti nodošu komisijai. Es domāju, ka tas ir vērts, lai par to padomātu.

E.Krastiņš: Un pēdējais jautājums. Redziet, Finansu inspekcijas darbību reglamentē likums par Valsts finansu inspekciju. Muitai mēs šos 20 vai tos 60 procentus ieliksim, cik nu Geidāna kungam izdosies panākt, un tas būs Muitas kodeksā. Šeit tagad jūsu komisija piedāvā vienkārši kaut kādu labojumu vienā lēmumā par likuma spēkā stāšanās kārtību, kuru neviens vai vairākums nezina, ka tāds vispār pastāv, jo pamatā skatās jau tikai likumus. Cik zinu, arī juristi seko līdzi tikai likumiem. Un it īpaši tad, ja vairāki gadi ir pagājuši, vai tad visas šādas lietas nav jākārto likumā, pie tam tur, kur tas ir saistīts ar tādām lielām tiesībām?

G.Preinbergs: Paldies, arī es to atzīmēju.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, kolēģi, tā kā Preinberga kungs jau ziņoja, ka viņš nav autors šim dokumentam, jo autors ir komisija, kuras pārstāvis Preinberga kungs ir šeit vienīgais zālē, tad es domāju, ka būtu pilnīgi loģiski, ka mēs šā jautājuma izskatīšanu atliktu, lai komisija varētu apdomāt šos priekšlikumus. Tātad mēs nenosakām konkrētu laiku, bet vienīgi nododam šo dokumentu atpakaļ komisijā izlemšanai. Preinberga kungs arī tam piekrīt. Es domāju, ka par to mēs arī nobalsosim, ka šo dokumentu nododam atpakaļ komisijā padziļinātai izpētei un pārstrādāšanai.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo Preinberga kunga apstiprināto piedāvājumu. Lūdzu rezultātu. 37 – par, pret – nav, 4 – atturas. Tātad šis dokuments ir nodots atpakaļ komisijā.

Nākamais darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 22.decembra lēmumā “Par Latvijas Republikas iestāžu disciplināro reglamentu””.

Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Cienījamie kolēģi, tas ir 481.dokuments. Šis lēmums ir tapis pēc Iekšlietu ministrijas lūguma. Tā 1.punkts paredz pastiprināt iespēju saukt pie atbildības tos darbiniekus, no kuru pārkāpuma izdarīšanas brīža ir pagājuši vairāk nekā seši mēneši, kā tas bija līdz šim. Pašreiz spēkā esošais disciplinārais reglaments nosaka, ka tad, ja kopš pārkāpuma izdarīšanas brīža ir pagājuši seši mēneši, tad vairs nevar saukt pie disciplinārās atbildības. Pašreiz piedāvātā norma paredz, ka saukt pie disciplinārās atbildības var arī laikā līdz vienam gadam, ja ir konstatēts pārkāpums. Tātad šī ir pastiprinoša norma. Un arī es uzskatu, ka, pastāvot pašreizējiem apstākļiem, tā tam vajadzētu būt.

2.punktā vienkārši ir izdarīti redakcionāli labojumi atbilstoši šīs iestādes darba specifikai. Jo šeit nepieņem darbā, bet izdod rakstiskas pavēles un ieceļ amatā tā vietā, lai pieņemtu darbā. Tā ka tas tā ir, un arī šis pielikums ir apstiprināts ar Augstākās padomes lēmumu. Tātad arī šie redakcionālie labojumi ir izdarāmi ar Augstākās padomes lēmumu. Tādēļ tie tiek piedāvāti jūsu izskatīšanai.

Priekšsēdētājs: Vai būtu kādi jautājumi Silāra kungam? Jautājumu nav. Es paredzu, ka arī debatēs neviens sevišķi negrib uzstāties. Kā tas ir?

I.Silārs: Tad man lūgums Prezidijam šo dokumentu kā izskatītu iekļaut nākamajā nedēļā 4.maijā, pulksten 13.00 nobalsošanai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad par šo lēmuma projektu mēs balsosim 4.maijā pēc pulksten 13.00 dokumentu balsojamajā laikā.

Kolēģi, ir nepieciešama neliela apspriede par mūsu tālāko procedūru. Vairāk vai mazāk veiksmīgi mēs praktiski esam izskatījuši jau visus jautājumus, kurus bija paredzēts skatīt šodien. Tie jautājumi, kuri vēl ir, ir tie jautājumi, kuru izskatīšanā ir pieaicinātas noteiktas amatpersonas un personas, kas kandidē uz noteiktiem amatiem. Un tas ir izdarāms tikai noteiktā laikā – rīt. Kā es saprotu, vairāk mums šeit nekas sagatavots arī nav, kā mani Bērziņa kungs brīdināja. Viss, kas attiecas uz Ārlietu komisiju, arī ir sagatavots uz rītdienu, tāpēc šodien nav iespējams to izskatīt. Tā ka mums te ir jāizsaka apsvērumi par savu tālāko darbu šodien. Turklāt šodien būtu vēlams beigt darbu mazliet pirms pulksten 18.00, jo es zinu, ka daudzi dodas apsveikt Izraēlas valsti tās 45.gadadienā. Krastiņa kungs, nerunājiet par sevi vien! Pārējie klusē. Paldies.

Vai ir kādi priekšlikumi par kādu likumu vai lēmumu projektiem, kas šodien vēl būtu izskatāmi šajā plenārsēžu zālē? Kodoliņa kungs nāk, jo laikam grib paaugstināt kādu nodokli. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Mans lūgums būtu izskatīt 428.dokumentu jo vairāk tāpēc, ka tur ir runa par nodokļu samazināšanu.

Priekšsēdētājs: Bet kurš tas ir darba kārtības jautājums?

A.Kodoliņš: Tas ir darba kārtības 31.punkts.

Priekšsēdētājs: Darba kārtības 31.punkts ir par apgrozījuma nodokli pirmajā lasījumā. Jā, lūdzu, Kinnas kungs, un kāds ir jūsu piedāvājums?

J.Kinna: Par 30.punktu.

Priekšsēdētājs: 30.punktu – par labības tirgu un labības rezervi. Paldies.

Izglītības komisija, kura pati šeit nepiedalās, zvana un saka, ka varot skatīt autortiesības, bet tad vismaz solīduma pēc ir jāatnāk uz plenārsēžu zāli, un tad, es domāju, mēs arī lemsim, vai skatīt vai neskatīt.

Godājamie kolēģi, pēc kārtas tad mums būtu tā: “Par Latvijas labības tirgu un par labības rezervi” un tad nākamais “Par apgrozījuma nodokli”. Pēc kārtas pirmā būtu skatāma labības rezerve. Lūdzu, Kinnas kungs! Es vienīgi palūgšu sekretariātam sadabūt attiecīgos dokumentus, jo arī šīs mapes sastādītāji nebija paredzējuši, ka mēs tik ātri virzīsimies uz priekšu.

Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Tātad tas ir 459.dokuments, kurš ir ceļojis ārkārtīgi garus un ilgstošus ceļus, kamēr tas ir nokļuvis šeit, plenārsēžu zālē. Jāteic, ka vēl līdz šim brīdim valdība par to nav iedevusi savu oficiālo atsauksmi. Likumprojektu pēc mūsu komisijas ierosinājuma izstrādāja darba grupa. Tas ir izskatīts mūsu un vēl vairākās citās komisijās, kas to pēc būtības ir akceptējušas. Ar Prezidija lēmumu tas tika nosūtīts arī valdībai. Diemžēl no valdības nekādas oficiālas atbildes šobrīd vēl nav.

Likums reglamentē labības tirgu Latvijas Republikas iekšienē, aizsargā arī šo iekšējo labības tirgu, kā arī reglamentē visas tās pārējās attiecības, kas precīzi nodala funkcijas, arī to, kas ir Ministru padomes jeb valdības funkcijas, kas ir Lauksaimniecības ministrijas funkcijas un kas ir Latvijas Valsts labības biroja funkcijas. Uzskatām, ka šis likums šobrīd ir vairāk nekā aktuāls, jo jūs ļoti draudzīgi nobalsojāt par jautājumu par neuzticības izteikšanu lauksaimniecības ministram, un viens no galvenajiem iemesliem tam bija tieši šie labības ievedumi Latvijas Republikā, kas pēc būtības iznīcina labības tirgu šeit, iekšienē. Diemžēl mēs šodien esam strādājuši tik operatīvi, ka es nevaru palūgt sev tribīnē blakus darba grupas vadītāju Miglava kungu, jo viņš būs šodien šeit tikai pulksten 18.00, taču, ja jums būtu jautājumi, es varētu mēģināt uz tiem atbildēt. Tātad es lūdzu atbalstīt šā likuma izskatīšanu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kāds vēlas uzdot jautājumu Kinnas kungam? Pirmais būs Eglāja kungs. Lūdzu.

V.Eglājs: Es te meklēju, cik varēju, šo tirgus aizsardzību pret graudu ievešanu, taču tiešām to vietu neatradu. Varbūt tikai man nav izdevies atrast to, kas aizsargātu pret labības ievešanu?

J.Kinna: Tas ir 2.nodaļas 3.panta 2.apakšpunkts.

Priekšsēdētājs: Kamēr Eglāja kungs lasa, Čepāņa kungs var jautāt, jo viņš bija nākamais.

A.Čepānis: Vai jūsu komisija ir saņēmusi Ārējās tirdzniecības ministrijas atsauksmi par šo likumprojektu?

J.Kinna: Diemžēl nē, jo mēs aizsūtījām valdībai kopumā.

A.Čepānis: Ārējās tirdzniecības ministrija ir sagatavojusi at­sauksmi. Es tā sapratu, ka tur gan nekādas piebildes nav, kāda ir valdības reakcija uz šo likumprojektu. Tas ir pirmais.

Un otrs jautājums: kas glabās un finansēs Latvijas valsts graudu rezervi?

J.Kinna: Latvijas valsts graudu rezerves glabāšana ir Latvijas Valsts labības biroja tiešā kompetence, tiešās funkcijas, bet finansēšana notiek no šā biroja darbības rezultātā iegūtās naudas un valsts budžeta.

A.Čepānis: Vai tas birojs ir valsts institūcija?

J.Kinna: Jā, valsts!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Mums jau sakarā ar likumu “Par cukuru” bija šī diskusija, vai tad mums jāatkārto šeit vēlreiz par tām izvedmuitām?

J.Kinna: Es piekrītu un domāju, ka uz otro lasījumu tās var izsvītrot.

Priekšsēdētājs: Tagad var jautāt Eglāja kungs.

V.Eglājs: Man šeit 4.pantā ir lietots termins “valsts noteiktā labības politika”, bet šeit, atšķirībā no cukura, nebija valsts cukura rezerves. Taču ir labības rezerves. Kāpēc labībai vajag rezerves, bet cukuram nevajag? Un ko nozīmē valsts noteiktā labības politika? Kas tas ir – labības politika?

J.Kinna: Ēlerta kungs jums no vietas jau komentē, un es domāju, ka viņš precīzi komentē. Katrā ziņā normāla valsts glabā sev arī cukura rezerves, bet tās nekādā gadījumā nav īpaši stratēģiski aprēķinātas un ar parlamenta vai valdības lēmumu apstiprinātas. Turpretī valsts labības rezerves parasti ir visās valstīs. Parasti tās ir 70–80 procenti no gada labības patēriņa, no pārtikas labības patēriņa un atrodas speciālā valdības kontrolē. Bez tam daudzās valstīs šo jautājumu kontrolē arī parlaments.

V.Eglājs: Mani interesē labības rezerves, cik šie 70 procenti apmēram ir miljardu rubļu vērtībā, lai zinātu, cik tā visa rezerve maksā kopā.

J.Kinna: Es nemāku jums šobrīd atbildēt uz šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk jautātāju nav. Kā es saprotu, pirmā lasījuma stadijā, tā kā tas ir svaigs, arī debašu nav. Tad mēs varam nobalsot par akceptu pirmajā lasījumā, ievērojot Kinnas kunga solījumus, ka uz otro lasījumu šīs kļūmīgās vietas tiks izlabotas.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 34 – par, pret – nav, atturas – 3. Likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā, bet Kinnas kungs stāsta par…

J.Kinna: Es lūdzu visus tos, kuriem šis jautājums interesē, iesniegt priekšlikumus šīs nedēļas laikā, jo nākamajā pirmdienā mēs to izskatīsim komisijā otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Tātad mums ir būtiski jāizlemj, kā mēs tālāk strādāsim. Jau ir pieteikts viens likumprojekts – par apgrozījuma nodokli – 31.punkts. Lagzdiņa kungs arī grib pieteikties. Kādu likumprojektu jūs vēlaties pieteikt? 33.punktu? Paldies. Vienīgais lūgums būtu tik tiešām par tīri organizatoriskiem pasākumiem. Jūs redzējāt, ka te tiek kārti karogi un skan aicinājums beigt šo plenārsēdi ne vēlāk kā pulksten 17.45. Nav iebildumu? Tad mums pašlaik ir pārtraukums līdz pulksten 17.00. Kolēģi neiebilst, ka būtu pārtraukums.

Tātad pārtraukums līdz pulksten 17.00.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Sāksim darbu plenārsēdē! Kā norunājām, strādāsim 45 minūtes. Nākamais ir darba kārtības 31.jautājums par apgrozījuma nodokli. Lūdzu.

Kodoliņa kungs, tribīnē!

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Vispirms es lūdzu atvainot un apskatīties 428.likumprojektu. Šeit mašīnrakstā ir izlaista viena rindiņa. Te pirms paša teksta ir jābūt: “papildināt 4.pantu ar 3.daļu šādā redakcijā”.

Kas tad ir radījis nepieciešamību mainīt likumprojektu attiecībā uz apgrozījuma nodokļa maksāšanu zemnieku saimniecībām un citiem maziem uzņēmumiem? Tātad kopš 1992.gada 1.oktobra zemnieku saimniecībām ir jāmaksā apgrozījuma nodoklis. Prakse tomēr liecina, ka tas ir saistīts ar daudziem sarežģījumiem.

Pirmkārt, šos sarežģījumus ir radījis apstāklis, ka zemnieku saimniecības tomēr vēl nekārto pietiekamu grāmatvedības sistēmu. Līdz ar to rodas grūtības, nosakot apgrozījuma nodokli, jo jūs zināt, ka apgrozījuma nodoklis praktiski ir starpība starp diviem aprēķinātajiem nodokļu maksājumiem, starpība starp to produkciju, ko realizē, pieskaitot apgrozījuma nodokli. Un no šīs summas ir jāatņem nost summa, kura ir samaksāta apgrozījuma nodokļa veidā, iegādājoties dažādus izejmateriālus. Taču, lai šādu apgrozījuma nodokli varētu aprēķināt, tomēr ir jābūt pietiekamai grāmatvedības sistēmai. Zemnieku saimniecībās pagaidām šādas grāmatvedības sistēmas nav. Un tāpēc zemnieku saimniecībām rodas grūtības, nosakot apgrozījuma nodokli.

Otra problēma ir tā, ka attiecīgie paziņojumi par apgrozījuma nodokļa nomaksāšanu bieži vien vairākām zemnieku saimniecībām vispār rada grūtības sastādīt šos norēķinus, un viņi bieži pieļauj daudzas rupjas kļūdas. Jums jāņem vērā, ka zemnieku saimniecību statuss bieži vien ir cilvēkiem, kuri ir jau krietni gados, tāpēc bieži vien attiecīgi šeit tiek vai nu samaksāts nepilns nodoklis, vai tiek pārmaksāts nodoklis, kas arī ir ļoti bieži.

Trešā problēma ir tā, ka valsts budžetam šādā gadījumā būtu jāizmaksā no budžeta šī starpība. Bieži vien zemnieku saimniecības uzrāda šīs summas, kuras tām pienākas no valsts budžeta, un mēs redzam, ka tās ir ļoti lielas. Tas ir saistīts ar to, ka par nomaksāto priekšnodokli tiek uzrādītas summas, kas nav saistītas tieši ar zemnieku saimniecības funkcionēšanu, bet ar citiem darbiem. Visu šo apsvērumu dēļ gan Valsts finansu inspekcija, gan arī paši zemnieki ir vairākkārt griezušies Ekonomikas komisijā ar lūgumu atcelt apgrozījuma nodokli zemnieku saimniecībām.

Mūsuprāt, šī problēma tomēr nebūtu skatāma tik viennozīmīgi. Mums ir likums “Par grāmatvedību”, kas paredz, ka tad, ja ir apgrozījums 2000 minimālās mēnešalgas gadā, tad ir jākārto pilna grāmatvedība un jāsastāda gada pārskati. Un šīm saimniecībām, mūsuprāt, tad arī būtu jāmaksā apgrozījuma nodoklis. Mēs šajā likumprojektā paredzam tādu variantu, ka tām zemnieku saimniecībām, kuras pašas vēlas maksāt apgrozījuma nodokli, bieži vien šī summa tiek izmaksāta no budžeta atpakaļ, jo ir līguma starpība starp lauksaimniecības produkciju un pārējo produkciju. Šīs zemnieku saimniecības, bez šaubām, var kārtot attiecīgo grāmatvedību un kļūt par nodokļu maksātājām arī pie mazāka apgrozījuma. Tātad šie apsvērumi bija par pamatu, lai iesniegtu attiecīgo grozījumu likumā “Par apgrozījuma nodokli”.

Priekšsēdētājs: Kādi būtu jautājumi Kodoliņa kungam? Jautājumu nav. Paldies. Vai kāds vēlas debatēt? Nevēlas neviens.

Balsošanas režīmu! Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 25, pret – nav, atturas – 8. Akceptēts pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs, ziņojiet par līdzekļu iegūšanas deklarācijām!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, priekšsēdētāja kungs! Vispirms es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka likumprojekta nosaukums ir mazliet neprecīzs. Tā pareizais nosaukums ir Latvijas Republikas likums “Par finansu līdzekļu iegūšanas deklarācijām”, nevis par līdzekļu iegūšanas deklarācijām. Tas ir pirmais precizējums.

Godātie kolēģi, es par šo jautājumu varētu runāt gari un plaši, un arī par korupcijas problēmām mēs esam daudzkārt šajā zālē runājuši. Šeit ir uzstājies gan iekšlietu ministrs, gan premjerministrs. Jūs esat noklausījušies plašu mūsu komisijas ziņojumu par stāvokli korupcijas jomā valstī, esam stāstījuši par izplatītākajiem korupcijas veidiem, un tieši tādēļ nav vajadzīgi nekādi politiski ievadi. Es tikai atgādināšu vienu secinājumu, kuru mūsu komisija izdarīja, sniedzot savu atzinumu par korupciju. Šobrīd diemžēl mūsu valstī ir izveidojusies tāda situācija, ka nav tiesisko barjeru tam, ka diezgan plašs loks fizisko un juridisko personu iegūst lielus finansu līdzekļus nelikumīgā veidā, dažādi apejot mūsu spēkā esošo nodokļu likumdošanu. Tādējādi valstij tiek nodarīts liels zaudējums, jo valsts budžetā neienāk milzu līdzekļi. Par to vairākkārt ir runājis arī premjerministrs. Ir nosaukti daudzi un dažādi skaitļi par tiem zaudējumiem, kādi valsts budžetam rodas, ja tiek apieta spēkā esošā nodokļu likumdošana.

Ir divi veidi, kā panākt, lai netiktu, kā mēs sadzīviski sakām, “atmazgāti netīrie naudas līdzekļi”.

Pirmais veids ir novērst iespēju nelikumīgi iegūt finansu līdzekļus un kontrolēt, un piespiest nodokļu maksātājus laikus samaksāt nodokļus.

Otrs veids ir kontrolēt pašā finansu līdzekļu aprites stadijā attiecīgās juridiskās un fiziskās personas, kad tās cenšas šos finansu līdzekļus ieguldīt dažādās vērtībās, pamatā iegādājoties nekustamos īpašumus. Šis likumprojekts, godātie kolēģi, ir vērsts uz to, lai fiziskās vai juridiskās personas piespiestu ievērot mūsu nodokļu likumdošanu.

Kāda ir šā likumprojekta būtība? Pirmais tā pants nosaka, ka katrai fiziskajai vai juridiskajai personai ir jāiesniedz finansu līdzekļu iegūšanas deklarācijas veselā rindā gadījumu. Pamatā tas ir pirms dažādu darījumu noslēgšanas vai arī reģistrējot nekustamos īpašumus un arī dažādus citus īpašumus, teiksim, transporta līdzekļus. Finansu līdzekļu deklarācija saskaņā ar likumprojekta 2.pantu jāiesniedz tā rajona vai republikas pilsētas Finansu inspekcijai, kuras teritorijā ir pastāvīgi pierakstīta šī fiziskā persona vai ir reģistrēta juridiskā persona. Finansu līdzekļu iegūšanas deklarācijā ir jānorāda šādas ziņas: summa, par kādu ir iegādāti šā likuma 1.pantā uzskaitītie īpašuma objekti, finansu līdzekļu iegūšanas avoti un veidi, kā arī ziņas par likumos noteikto nodokļu nomaksāšanu.

Bez tam 4.pants detalizēti reglamentē Valsts finansu inspekcijas tiesības un pienākumus. Pirmkārt, es gribētu uzsvērt, ka šā likumprojekta 4.pants paredz, ka Finansu inspekcijai ir tiesības, ir pienākums pārbaudīt deklarācijā ietverto ziņu atbilstību patiesībai. Bez tam Finansu inspekcijai ir tiesības saņemt no attiecīgajām institūcijām un amatpersonām paskaidrojumus un jebkāda veida dokumentus, kas attiecas uz deklarācijā ietvertajām ziņām.

Tomēr vissvarīgākais, godātie kolēģi, ir tas, ka gadījumā, ja Finansu inspekcija konstatē, ka ir pārkāpti spēkā esošo nodokļu likumi vai citi likumi, tai ir pienākums veikt divas darbības, proti, savas kompetences ietvaros pašai piemērot sankcijas vai griezties tiesā par sankciju piemērošanu pret vainīgo personu, kā arī Latvijas Kriminālprocesu kodeksa noteiktajā kārtībā iesniegt ziņojumu attiecīgajās iestādēs par krimināllietas ierosināšanu. Šodien mēs pieņēmām likumu, kurš paredz labojumus Kriminālkodeksā, kurš paredz kriminālatbildību par deklarāciju neiesniegšanu. Arī pagājušajā nedēļā mēs pieņēmām labojumus Kriminālkodeksā, kas paredz kriminālatbildību par nodokļu nemaksāšanu. Tātad, ja attiecīgā Finansu inspekcija konstatē, ka konkrētā juridiskā vai fiziskā persona nav samaksājusi nodokļus, tad tai ir pienākums griezties Iekšlietu ministrijas iestādēs par krimināllietas ierosināšanu.

Es sevišķi gribētu uzsvērt likumprojekta 7.pantu, kurš nosaka, ka deklarācijās ietvertās ziņas Finansu inspekcija un tās amatpersonas nedrīkst izpaust. Šeit, kolēģi, ir pilnīgi pretēja pozīcija attiecībā uz tām deklarācijām, kuras aizpilda un iesniedz amatpersonas, proti, Augstākās padomes deputāti, pašvaldību amatpersonas, jo šīs deklarācijas ir publiskas. Šajās deklarācijās ietvertās ziņas ir publicējamas. Tātad jebkura fiziskā vai juridiskā persona šīs ziņas drīkst izpaust un citi ar tām drīkst iepazīties. Tādējādi attiecībā uz amatpersonām ir pilnīgs atklātums, turpretī attiecībā uz pārējām juridiskajām vai fiziskajām personām neapšaubāmi šādu informāciju nedrīkst sniegt. Šeit ir piebilde, ka šīs deklarācijās ietvertās ziņas var sniegt tikai izziņas iestādei, izmeklētājam, prokuroram vai tiesnesim, ja tas ir nepieciešams krimināllietas ierosināšanai, izziņas izdarīšanai, civillietu izskatīšanai vai krimināllietu iztiesāšanai. Tāds īsumā ir mans komentārs par šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi, lūdzu, būtu jautājumi Lagzdiņa kungam? Lūdzu, Bela kungs!

A.Bels: Lagzdiņa kungs, kā jūs domājat tikt galā ar tādu parādību, kas noteikti notiks pēc likuma pieņemšanas, ka līgumā norādīs zemākas cenas un darījums notiks nelegāli? Šāda pieredze jau ir bijusi, un, kā rāda prakse, tas tikai izveido milzīgu nelegālu finansiālo darbību, bet neapkaro pašu parādību.

J.Lagzdiņš: Es sapratu, Bela kungs, jūsu jautājumu. Es gribētu atbildēt ar ilustrāciju, tā teikt, no dzīves. Teiksim, Bela kungs, man pieder dzīvojamā māja un jūs gribat šo dzīvojamo māju iegādāties, bet mēs abi gribam apiet šo likumu par finansu līdzekļu iegūšanas deklarācijām. Pieņemsim, ka tāpat kā līdz šim mēs vienosimies, ka oficiāli mēs līgumā norādīsim, ka šīs mājas, kuru es gribu jums pārdot un kuru jūs gribat no manis pirkt, cena, būs, teiksim, nevis 10 miljoni, bet gan 100 000. Mēs arī samaksāsim attiecīgos nodokļus un noslēgsim šo pirkuma un pārdevuma līgumu. Taču tādā gadījumā šī nauda, ko jūs iegūsit no manis vai – otrādi – es iegūšu no jums, par šiem 9 miljoniem 900 000 jūs varēsit iegādāties dažādas preces, mantas vai, tā teikt, noēst konfektēs, taču jūs nekādā gadījumā par šo naudu, par šiem 9 miljoniem 900 000, nevarēsit iegādāties citus nekustamos īpašumus, jo momentā jums pašam būs jāraksta šī finansu līdzekļu iegūšanas deklarācija. Un jūs nevarēsit uzrādīt ienākuma avotus, jo jūs būsit šo māju pārdevis par daudz mazāku summu. Tātad šeit nav iespēju izvairīties un tiek izslēgta iespēja.

A.Bels: Jā, Lagzdiņa kungs, bet arī nākamajā darījumā es atkal darīšu tāpat. Es šo pirkšu par ļoti niecīgu summu, bet maksāšu ļoti daudz, un tas neparādīsies dokumentā. Vai labāk nebūtu tomēr aprobežoties tikai ar nodokļu kvīts uzrādīšanu – ka nodokļi ir samaksāti, un līdz ar to nauda būs legāla.

J.Lagzdiņš: Bet ko tas mums dos? Tas mums neko nedos.

A.Bels: Bet šis dokuments arī neko nedos.

J.Lagzdiņš: Varbūt.

Priekšsēdētājs: Kādi vēl būtu jautājumi Lagzdiņa kungam? Vairāk jautājumu nav, viss skaidrs. Sāksim debates. Godājamie kolēģi savu sašutumu varēs izteikt debatēs. Bela kungs ir apmierināts ar to, kas ir bijis. Paldies. Debašu nav. Tātad mēs varam balsot par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā.

Es ļoti atvainojos, Muciņa kungs! Tātad debatēs piedalās Muciņa kungs. Lūdzu.

L.Muciņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Šeit izskanēja ļoti dziļas un pamatīgas jau stagnācijas laikos dzīvi pārzinošu cilvēku šaubas, vai likumi darbosies, un arī man vienmēr kā juristam ir bijušas šaubas, vai likumi darbosies. Daudzos gadījumos, protams, esmu nonācis pie secinājuma, ka ne vienmēr tie darbojas tā, kā likumdevējs ir iecerējis, ka ne vienmēr šie likumi ir pietiekami efektīvi un ka ne vienmēr sākumā šie likumi vieni paši, pirms to attiecīgas “apaudzēšanas” vēl ar dažiem papildnormatīviem aktiem, Ministru padomes precizējumiem, tiesu praksi, praktisku darbību finansu inspekcijās, izmeklēšanas iestādēs un prokuratūrā dod uzreiz rezultātus. Šeit vismaz, tā sacīt, apskatot tikai kaili pirmajā lasījumā šo likumprojektu, var arī nerasties simtprocentīga pārliecība, ko skeptiski noskaņoti kolēģi gribētu vērst uz šo likumprojektu. Tāpēc es varbūt mēģināšu pastāstīt par pārdomām un šaubām, kuras šeit izskanēja arī no Bela kunga puses un kuras radās mums komisijā cīņai pret korupciju un organizēto noziedzību. Precīzāk izsakoties, runa ir par to, ko valdība nav darījusi šajā jomā. Es pastāstīšu arī par secinājumiem, pie kuriem mēs nonācām, uzklausot Rietumu, it sevišķi ASV, kolēģu juristu padomus šajā jomā.

Tātad princips ir viens, un arī ārzemju kolēģi dod mums šādu padomu. Katrs caurums, kas veidojas, ir jādrīvē ciet. Nevajag iedomāties un nekad nebūs tā, ka mums izdosies izveidot kaut kādu vienu vispārīgu visas problēmas uzreiz aptverošu un negatīvo ietekmi likvidējošu likumdošanas aktu. Tā nebūs! Dzīve, “ēnu” ekonomika, dažādi cilvēki, kuri nevēlas maksāt nodokļus, kuri to negrib, kuri uzskata, ka viņi ir par lieliem, vienmēr meklēs izejas, un vienā vai otrā vietā atkal izlauzīsies kaut kādi jauni paņēmieni, radīsies jauni “caurumi”, kur nāks iekšā šīs problēmas un kur atkal mums būs jāķeras pie šīs “aizdrīvēšanas”. Tādēļ es uzskatu, ka šis likumprojekts noteikti ir jāatbalsta pirmajā lasījumā, taču, ja mums ir kādas šaubas, tad mums ir jācenšas papildināt šo likumprojektu uz otro lasījumu, kā arī jāpadomā varbūt par to, kurā vietā un kā mums noslēgt dāvinājuma līgumus.

Lagzdiņa kungs aizmirsa atgādināt, ka pašvaldībām ir pirmpirkuma tiesības, un par 100 000 varbūt pašvaldība tiešām pirms tam mēneša laikā, tātad pirms šā līguma noslēgšanas, kad projekts saskaņā ar Civillikumu būs jāsūta pašvaldībai, atpirks šo māju par šo zemo cenu. Un tādi gadījumi – es jums kā advokāts varu pateikt – jau ir bijuši konkrēti Liepājā, kad par smieklīgām cenām mēģina pārdot šos nekustamos īpašumus. Pašvaldība tad saka: jā, stop, mēs to par šo cenu ņemam. Un visa šī kombinācija neizdodas. Tas pats ir ar dāvinājuma līgumiem, tas pats ir ar pārējo, un tad šo naudu nevarēs izmantot. Taču vienreiz ir jāsāk.

Es, protams, šeit gribu pateikt vienu: mēs nekad nesasniegsim ideālu, bet uz to mums ir jācenšas un kaut kas jādara, tāpēc es gribētu visus aicināt uz to. Mani tiešām kādreiz pārsteidza tas, ka šim likumam visvairāk “torpēdas” veltī tie kolēģi, kuri darbojas šajā jomā un vislabāk zina, kāds ir stāvoklis ar nodokļu nemaksāšanu, kuri vislabāk zina, kāds ir stāvoklis ar budžeta izpildi, kuri vislabāk zina, ka trūkst naudas visiem sociālajiem un citiem maksājumiem budžetā. Un tieši šie kolēģi visvairāk uzbrūk šim likumprojektam.

Es aicinātu kolēģus šodien izšķirties un pateikt skaidru “jā” šim jautājumam, nobalsot par to principā pirmajā lasījumā, un tad mēs varēsim otrajā lasījumā precizēt šīs visas vietas, bet nevis izteikt kailu kritiku. Tad varēs sniegt konkrētus piedāvājumus. Un, ja tas būs nepieciešams, tad sagatavosim vēl papildu likumprojektu, kas balstīsies uz šā likumprojekta, vai arī radīsim lēmumu par šā likumprojekta spēkā stāšanos. Uzdosim sagatavot nepieciešamos grozījumus arī civiltiesībās vai citās tiesībās, lai novērstu arī šos ceļus un taciņas, kas vedīs garām nodokļu maksāšanai. Es jūs aicinu atbalstīt šo likumu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl ir kādi debatēt gribētāji? Nav. Par motīviem, lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, šis likumprojekts ir saskaņots tā tapšanas gaitā ar Ministru padomi, Iekšlietu ministriju, Finansu inspekciju, Finansu ministriju, republikas prokuratūru, Ekonomisko reformu ministriju. Konceptuāli visas šīs institūcijas šo likumprojektu atbalsta, neapšaubāmi no visām tām ir saņemti arī iebildumi un priekšlikumi. Ir ļoti daudzi iebildumi par likumprojekta pirmo redakciju, kura tika izskatīta trijās frakcijās, un bija nodota arī Galvenajai valsts finansu inspekcijai, un šie priekšlikumi tika lielā mērā ņemti vērā.

Attiecībā uz šīm summām, uz šīm robežlikmēm varu teikt, ka tās tika būtiski palielinātas. Tā ka šobrīd būtisku iebildumu šīm institūcijām pret šo likumprojektu nav, vismaz konceptuāli ne.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja iebildumu vairāk nav, tad mēs varam balsot par šā likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. 38 – par, pret – nav, 4 – atturas. Likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā.

Kādas ir Lagzdiņa kunga domas par to, kad šo dokumentu varētu skatīt otrajā lasījumā, ņemot vērā mūsu apstiprināto darba grafiku? Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, otro lasījumu es negribētu tagad precīzi noteikt. Lūdzu priekšlikumus iesniegt līdz 4.maijam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es ceru, ka kolēģi to ņems vērā.

Mums vēl ir atlikušas 20 minūtes darba. Jurševica kungs vēlas par kaut ko runāt. Lūdzu.

E.Jurševics: Mums būtu priekšlikums un būtu arī ziņotājs par likumprojektu “Par valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem” (tas ir 465.dokuments). Tas būtu darba kārtības 45.punkts no rītdienas programmas.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs izteiksies, jo arī viņam ir kādi priekšlikumi. Lūdzu.

L.Muciņš: Runāšu Likumdošanas jautājumu komisijas vārdā. Ir ieradies ziņotājs par 34.jautājumu – par grozījumiem… Es atvainojos…

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, es atvainojos, bet tie visi attiecas uz rītdienas darba kārtību, ja es nemaldos.

L.Muciņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Mums tagad ir atlikušas vēl 20 minūtes laika. Es domāju, ka nevis ziņotāji ir ieradušies, bet jūs viņus uzaicinājāt.

L.Muciņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Sākumā jums gan vajadzēja saņemt plenārsēdes piekrišanu, ka mēs skatīsim šos dokumentus… Tas ir ļoti nesolīdi pret cilvēkiem, kuri ir ieradušies.

L.Muciņš: Ja būtu ziņotājs par kādu šodienas tematu, tad es, protams, nepretendētu…

Priekšsēdētājs: Jā, arī citiem viss ir no rītdienas darba kārtības. Godājamie kolēģi, es lūdzu izvērtēt situāciju: vai ir kāds dokuments, ko mēs varam iesākt un pabeigt skatīt 20 minūšu laikā… nē, nu jau 15 minūšu laikā.

L.Muciņš: Cienījamais Bērziņa kungs apgalvo, ka par 34., 35., 36., 37. viņš varētu iekļauties šajā laikā.

Priekšsēdētājs: Jā, viņš varētu iekļauties, bet es šaubos par plenārsēdi – vai plenārsēde tādā tempā kvalitatīvi varēs izskatīt šādus jautājumus.

L.Muciņš: Jau trešo nedēļu šis jautājums ir darba kārtībā…

Priekšsēdētājs: Jā, es saprotu… Taču tas ir pirmais lasījums, kā mani brīdina. Man nav sagatavoti materiāli par rītdienu, jo rīt ir jāvada plenārsēde manam kolēģim, tā ka vienkārši man nav šo materiālu. Man ir grūti novērtēt, cik tie ir… Taču, tā kā tie ir pirmie lasījumi, tad ir paredzami arī jautājumi un debates.

Godājamie kolēģi, es tomēr uzdrošināšos nedarīt pāri savam kolēģim un šodien plenārsēdi pasludināt par slēgtu, lai rīt viņam ir pilnas tiesības izmantot… Tātad tiksimies rīt pulksten 10.00. Tas būs produktīvāk.

 

(Sēdes beigas)