Olafs Brūvers, Valsts cilvēktiesību biroja direktors, — "Latvijas Vēstnesim"
— Kā rāda jūsu vadītā biroja 1998. gada ziņojums, šī gada ceturkšņu pārskati, ko regulāri publicē "Latvijas Vēstnesis", viens no biroja sarežģītākajiem darbības veidiem ir sūdzību izskatīšana, apmeklētāju pieņemšana un konsultācijas cilvēktiesību jomā. Ar kādu sāpi apmeklētāji nāk uz Cilvēktiesību biroju?
— Pērn mūsu iestāde saņēma 604 rakstiskas sūdzības, sniedzām 2954 mutiskas konsultācijas, bet šogad astoņos mēnešos (trešā ceturkšņa dati vēl nav pilnībā apkopoti — R.B. ) birojā pēc palīdzības vērsušies vairāk nekā 1800 cilvēku. Katram sūdzības daļas juristam izskatīšanā ir 30 līdz 40 lietu, turklāt mūsu darbinieki ik dienu vidēji konsultē 15 līdz 20 cilvēku. Sūdzību un iesniegumu skaits nesamazinās, bet gan pieaug. Tas, protams, gan neliecina par pieaugošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, bet visticamāk — par iedzīvotāju labāku informētību un iespējām rast atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem Valsts cilvēktiesību birojā. Par ko visbiežāk cilvēki ir neapmierināti?
Pirmajā vietā joprojām ir sociālās un ekonomiskās tiesības, situācija valstī. Cilvēki nereti nāk pie mums sakarā ar to, ka izlikti no dzīvokļa, jo nespēj, nevis ļaunprātīgi izvairās maksāt par īri un komunālajiem pakalpojumiem. Tādās reizēs varam palīdzēt tikai ar padomu, saistāmies ar attiecīgajām pašvaldībām, citām institūcijām. Ja no mājokļa izliek ģimenes ar bērniem, tad reaģējam operatīvi, jo Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka bērniem ir tiesības uz pajumti, siltumu, un ģimenes ar bērniem nedrīkst izlikt no dzīvokļa bez citas mājvietas ierādīšanas. Taču šī likuma prasības ne vienmēr tiek respektētas. Šajā sakarā gribu minēt tikai vienu gadījumu, ar ko nācās saskarties, tas ir, kāda pirmā līmeņa tiesa bija spriedumā norādījusi, ka ģimeni ar bērniem no dzīvokļa par īres parādiem nedrīkst izlikt, kamēr pašvaldība nav ierādījusi citu mājokli. Droši vien šādi fakti ir vairāki, taču manā rīcībā ir tikai šis gadījums.
Visai daudz sūdzību par bezdarbnieku problēmām: cilvēkiem nav nodrošinātas tiesības uz darbu, daudzas ģimenes dzīvo trūkumā.