Olafs Brūvers, Valsts cilvēktiesību biroja direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Daļa pensionāru ir sašutuši par niecīgajām pensijām — vieniem tiesības saņemt 26–30 latu, citiem ar tādu pašu darba stāžu — 50 un vairāk... Te mēs neko nevaram palīdzēt.

— Viena no biroja darbības jomām ir likumdošanas un reālās situācijas pētījumi no cilvēktiesību aspekta?

— Likumdošanas iniciatīvas mūsu iestādei nav, taču esam pauduši savus viedokļus, uz analīžu un aptauju pamata iesniegti priekšlikumi gan par sociālās un ekonomiskās situācijas uzlabošanu, kas ietekmē cilvēku tiesības, gan represēto, invalīdu, gan seksuālās orientācijas minoritāšu tiesību aizsardzībai. Saeimas deputāti bieži vien ar mūsu ierosinājumiem pētījumu rezultātā ir vienisprātis, taču tālākvirzību nejūtam. Līdzīgi bija ar pirms diviem gadiem veikto aptauju un apkopoto informāciju par sociālo un ekonomisko tiesību ievērošanu valstī.

Turpinot sarunu par sūdzību raksturu, secinām: pēdējā laikā kļuvis vairāk gan rakstisku, gan mutisku pretenziju sakarā ar to, ka daudzās iestādēs nav iespējams piekļūt pie vadītāja, nav pieņemšanas laika vispār, bet apmeklētājus dažreiz sūta pie ierindas darbiniekiem, kuri nevar vai nevēlas uzklausīt cilvēkus un risināt jautājumus. Kāpēc netiek ievērotas likumu un noteikumu prasības, kas uzliek par pienākumu iestāžu vadītājiem regulāri pieņemt apmeklētājus? Es, piemēram, uzklausu biroja apmeklētājus ik mēnesi trešajā ceturtdienā. Šajā sakarā gribu uzteikt Rīgas domē ieviesto kārtību par amatpersonu pieņemšanas laikiem. Manuprāt, īpaši saspringti strādā domes deputāti, Dzīvokļu un komunālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Karpovičs, kas regulāri uzklausa apmeklētājus, cenšas palīdzēt ar padomu, kā rīkoties sarežģītajās situācijās.

Nereti gadās tā: Valsts cilvēktiesību birojā ierodas apmeklētājs ar dažādiem dokumentiem, izziņām, sevišķi par zemes un īpašuma jautājumiem. Tiesa jau pasludinājusi spriedumu, un tāpēc mums nav ne tiesību, ne pilnvaru apstrīdēt spriedumu vai lēmumu. Tomēr, ja biroja juristiem, izpētot visus dokumentus, rodas šaubas par tiesas lemto, konsultējamies ar Augstākās tiesas senatoriem, prokuratūras darbiniekiem. Ja arī šajās instancēs rodas šaubas, turklāt papildus radušies citi apstākļi lietā, iesakām cilvēkam no jauna vērsties tiesā, prokuratūrā, lai atjauno lietas izskatīšanu vai pārsūdz spriedumu augstākstāvošajām tiesu instancēm. Un ir bijuši gadījumi, kā, piemēram, Rīgas rajona Ķekavas pagastā, ka, šādu ceļu ejot, cilvēks panācis taisnīgu tiesas lēmumu. Ar nožēlu jāsaka, ka dažu rajonu un pilsētu tiesās tomēr kļūdas gadās, ir pavirši tiesu spriedumi.

— Valsts cilvēktiesību birojs pēdējā laikā pievērsies arī garīgo un fizisko invalīdu tiesību aizsardzībai.

— Jau kādu gadu mūsu birojā sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām strādā eksperts no Lielbritānijas, un lielākajās pilsētās esam izveidojuši invalīdu tiesību aizsardzības tīklu — koordinatorus. Šis darbs turpinās, un te jau jūtami panākumi, par ko pārliecināmies, ierodoties pilsētās un rajonu centros. Kopā ar Nevalstisko organizāciju centra atbalstu mūsu biroja juristi palīdz invalīdiem sūdzību izskatīšanā, sniedz vajadzīgo informāciju, konsultē par dažādiem tiesību jautājumiem.

Un vēl kas. Šajā gadā vairākās pilsētās, kā Daugavpilī, Jelgavā, Ventspilī, Cēsīs, Liepājā, izveidoti cilvēktiesību atbalsta centri, kur strādā viens koordinators — ir telpas, dators, fakss, atbilstoša informācija. Un tādi centri iecerēti vēl 11 vietās. Šajā ziņā finansiālo un organizatorisko atbalstu sniedz Sorosa fonds–Latvija un Nevalstisko organizāciju centrs. Protams, šo centru darbība atkarīga arī no koordinatora, par kuriem strādā gan topošie juristi, gan citi zinoši un arī pieredzējuši cilvēki. Reizi mēnesī mūsu biroja darbinieki apmeklē šos centrus, informē vietējo pašvaldību darbiniekus par atsevišķu jautājumu risināšanu.

Kopā ar PHARE projektu un Ekonomikas ministriju uzsākts darbs personu datu aizsardzībai. Šajās dienās notika seminārs speciāli par šiem jautājumiem. Tajā eksperts no Vācijas Džons Lēbers pastāstīja par saviem vērojumiem, pieredzi, kā to dara Vācijā. Arī Latvijā ir jādomā, kā aizsargāt fizisko personu datu bāzi. Pašlaik cilvēki nereti mums jautā — vai ir pareizi, ka personu kodu raksta uz dažādām izziņām, kvītīm...

Gribu atzīmēt Valsts cilvēktiesību biroja labo sadarbību ar ANO Latvijas asociāciju, ar ko kopā strādājam bērnu tiesību aizsardzības jomā. Nesen lielāka grupa apmeklēja Dāniju, iepazināmies ar šajā valstī risinātajām problēmām bērnu aizsardzībā. Tur ir viena neatkarīga institūcija — ombudsmens, kas koordinē un risina ar bērnu tiesību aizsardzību saistītos jautājumus. Darbojas ģimeņu, bērnu centri, pašvaldības ar nevalstiskajām organizācijām sniedz konkrētu palīdzību. Mūsu valstī ir diezgan daudz institūciju — Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs, Starpministriju bērnu tiesību aizsardzības komisija, Bērnu fonds, citas nevalstiskās organizācijas, "Glābiet bērnus", protams, arī Cilvēktiesību birojs, kurām ikdienā jānodarbojas ar bērnu tiesību aizstāvību, taču nereti tās dublē cita citu. Šī darbība ir visai sadrumstalota. Turklāt tiek tērēti prāvi līdzekļi, bet atdeve nav pietiekama. Novembrī Rīgā iecerēts kopīgs seminārs, kurā piedalīsies arī pārstāvji no Dānijas, Igaunijas un Lietuvas, lai apspriestu bērnu tiesību aizsardzības jautājumus, izstrādātu konkrētus priekšlikumus, ieteikumus arī mūsu valdībai. Sakarā ar pēdējiem pedofilijas skandāliem šie jautājumi ir ļoti aktuāli.

— Vēl pirms dažiem gadiem Valsts cilvēktiesību birojam bija daudz sūdzību, to skaitā — arī pamatotu — par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi. Kā ir tagad?

— Ar gandarījumu jāatzīst: mums ir ļoti laba sadarbība ar IeM Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, jo jūtama gan šo darbinieku kompetence, gan attieksme pret jautājumiem, kas skar nepilsoņu problēmas. Protams, ir cilvēku iesniegumi ar lūgumiem palīdzēt legalizēties, iegūt personas kodu, lai varētu pierakstīties, jo dažādu iemeslu dēļ tas nav izdarīts līdz šim. Šādos gadījumos lūdzam minēto pārvaldi katru gadījumu izskatīt individuāli, lai izlemtu jautājumu taisnīgi. Mani, piemēram, nupat iepriecināja kādas sievietes zvans no Daugavpils, kura pateicās par palīdzību samilzušajā problēmā sakarā ar viņas un bērna legalizāciju, kas tikšot atrisināta pozitīvi. Lai gan reizēm ir sarežģīti jautājumi nepilsoņu legalizācijā, tomēr jūtams: pildot likumus, kā arī, ja ir reāls pamats tam, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbinieki cenšas tos pozitīvi atrisināt.

Runājot par sadarbību ar citām iestādēm, jāuzsver labie kontakti ar policiju, Ieslodzījuma vietu pārvaldi, tās priekšnieku Vitoldu Zaharu. Jebkurā laikā man ir iespējams apmeklēt cietumus, tikties tur ar ieslodzītajiem individuāli. Arī sūdzības par apstākļiem, personāla attieksmi pret ieslodzītajiem, ja pārkāptas viņu tiesības, tiek operatīvi izskatītas un atbilstoši reaģēts. Ja man jautā, kā valsts iestādes respektē Cilvēktiesību biroju, varu atbildēt pozitīvi. Īpaši gandarīts esmu par Iekšlietu, Labklājības, arī Izglītības un zinātnes ministriju, to struktūrām. No turienes uz mūsu lūgumiem saņemam atbildes laikā, tiek sniegta vajadzīgā informācija utt.

— Pirms kāda laika mūsu intervijā jūs teicāt, ka valdība ne visai respektē jūsu lūgumus, ierosinājumus, pat neatbild uz iesniegumiem... Kā ir pašlaik?

— Jā, aptuveni pirms gada birojs lūdza Ministru kabineta Valsts kanceleju dot iespēju iepazīties ar dažiem likumprojektiem, taču mums to atteica. Pamatojums bija šāds: tā kā likums neparedz Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvim piedalīties MK sēdēs, tad neesot mērķtiecīgi mums izsniegt šādus likumprojektus. Kad par šādu attieksmi pastāstīju Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājam Antonam Seikstam, arī viņš bija izbrīnīts, uzskatīja šādu atbildi par nekorektu. Taču šādos gadījumos nesteidzamies ar deklaratīviem paziņojumiem, galu galā tas tikai liecina par valsts iestādes attieksmi pret cilvēktiesību jomu...

— Pēc Satversmes tiesas likuma Valsts cilvēktiesību birojam ir tiesības iesniegt pieteikumus par tā vai cita normatīvā akta neatbilstību Satversmei, kas skar cilvēktiesību jomu. Šķiet, ka jūs esat šīs tiesības jau izmantojuši?

— Mūsu birojs Satversmes tiesai iesniedzis trīs pieteikumus, divus no tiem Satversmes tiesa noraidīja kā neatbilstošus izspriešanai, bet vienā lietā sakarā ar represēto tiesībām sertifikātu piešķiršanā mēs, tā sakot, uzvarējām. Pēc tam mums vairāki cilvēki zvanīja un izteica atzinību. Taču līdz šim, kā mēs nesen pārrunājām ar Satversmes tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju Aivaru Endziņu, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, mūsu tiesības iesniegt pieteikumus bijušas ļoti ierobežotas. Pašlaik, kad vēl slīpē Satversmes tiesas likuma grozījumu projektu, tajā paredzēts šīs mūsu tiesības paplašināt — iesniegt pieteikumu tiesai, ja mūsu valsts likumi neatbilst starptautiskajai likumdošanai cilvēktiesībās. Cerams, ka nākamajā gadā jaunie likuma grozījumi stāsies spēkā. Jāpiebilst, ka biroja juristi regulāri piedalās Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu, kā arī citu komisiju sēdēs, kur sniedz savus atzinumus un ieteikumus.

— Pagājušajā gadā Valsts cilvēktiesību birojā Valsts kontrole atklāja finansu un grāmatvedības darbības pārkāpumus. Rezultātā — naudas uzrēķini, štatu samazinājums. Kā izdevies trūkumus novērst un turpināt strādāt?

— Pērn mūsu iestādei tiešām nācās piedzīvot sarežģījumus, kas apgrūtināja kopējo darbu. Pagājušā gada pavasarī birojā notika Valsts kontroles revīzija, kas konstatēja iepriekšējās vadības finansu un grāmatvedības darbības pārkāpumus, tā dēvēto donorvalstu piešķirto līdzekļu bieži vien nelietderīgu izmantošanu, nolaidību dokumentu uzskaitē. Tāpēc mums nācās saskarties ar problēmām un man pieņemt sāpīgus lēmumus. Lai atmaksātu Valsts kontroles un Valsts ieņēmumu dienesta noteiktos uzrēķinus un soda naudas, tika likvidēti daļu vadītāju amati un samazināts darbinieku skaits (no 18 līdz 11). Direktoram un darbiniekiem nācās uzklausīt dažādus pārmetumus un nepamatotus apgalvojumus, arī saziņlīdzekļos, par VCB vadību, tās darbinieku kompetenci.

Tā visa rezultātā mūsu darbs sarežģījās, izjutām lielāku darba un psiholoģisko slodzi. Domāju, ka ar uzrēķinu samaksu un citiem parādiem tiksim galā jau nākamā gada februārī. Mēs izturēsim, lai gan ar 2000. gadu beidzas 1996. gada janvārī noslēgtais ANO Attīstības programmas atbalsta programmas finansējums. Toreiz, parakstot šo programmu, tika noteikts, ka Latvijas valdība pakāpeniski un samērīgi palielinās valsts budžeta piešķīrumu birojam — lai 2000. gada janvārī, kad starptautiskā palīdzība beigsies, Valsts cilvēktiesību birojs spētu pilnvērtīgi veikt visus likumā paredzētos uzdevumus. Taču, ja šogad mums bija piešķirti 97 000 latu no budžeta, tad nākamgad šī summa būs par diviem procentiem mazāka. Tādējādi līdzekļu pietiks darba samaksai, valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, daļējai komandējumu un dienesta braucienu samaksai, pakalpojumiem (tai skaitā telefonam, telpu nomai), izdevumiem par elektroenerģiju un apkuri. Saprotams, ka bez cita atbalsta nevarēs īstenot lielākus projektus, rīkot aptaujas, seminārus, izdot vajadzīgo literatūru informācijai. Tomēr iespēju robežās darīsim visu, lai piesaistītu arī citus partnerus, un pildīsim uzdevumus, kas mūsu iestādei veicami. Ceram, ka ar laiku atjaunosim tās štata vienības, īpaši juristus, ko finansiālu apsvērumu dēļ bijām spiesti atlaist. Jo, kā jau sākumā minēju, birojam nav kļuvis mazāk darba, gluži otrādi — tas pieaug. Manuprāt, ļoti labi, ka šogad martā izveidota Valsts cilvēktiesību biroja konsultatīvā padome — koleģiāla padomdevēja institūcija, lai sekmētu biroja darbu, veicinātu valsts institūciju, sabiedrisko organizāciju un saziņas līdzekļu plašāku sadarbību cilvēktiesību jomā. Tajā ir dažādu institūciju pārstāvji — kompetenti lietpratēji, kuriem, tāpat kā Valsts cilvēktiesību biroja darbiniekiem, mērķis ir veidot valstī, visā sabiedrībā cieņu pret cilvēku un respektēt viņa tiesības.

Rita Belousova, "LV" nozares redaktore