Daidžests. Citu rakstītais

"Baltijas valstīm grūts ceļš uz Eiropas Savienību"

"Dagens Industri"

— 99.10.19.

Tampere. Baltijas valstis Igaunija, Latvija un Lietuva pēc gadu mijas nostāsies uz vienām ES sliedēm. Visām trim vēl ir ļoti daudz jāizdara, iekams tās būs izpildījušas tā sauktos Kopenhāgenas kritērijus.

ES Komisijas ziņojumā par kandidātvalstīm ir garš to darbu saraksts, ko Baltijas valstīm vēl vajag izdarīt. Tikai tas fakts, ka vidējie ienākumi šajās valstīs ir nepilna trešdaļa no pašreizējā ES vidējā līmeņa, rada lielas problēmas.

Pirmajā Kopenhāgenas kritērijā runa ir par politisko stabilitāti. Kandidātvalstīm ir jābūt sasniegušām garantiju, ka to institūcijas spēj nodrošināt demokrātiju, tiesisko drošību, cilvēka tiesības un minoritāšu aizsardzību.

Igaunijai un Latvijai sava valodas likumdošana vēl ir jāpielāgo starptautiskajiem standartiem un jānodrošina, lai tajās mītošajai krievu minoritātei tiktu piedāvāta valodas mācīšana. Igaunijā tas ir sevišķi svarīgi, jo valodas pārbaudījuma nokārtošana ir priekšnosacījums, lai iegūtu Igaunijas pilsonību.

Visām trim Baltijas valstīm ir jānostiprina sava tieslietu sistēma. Tajā ir daudzas neaizņemtas tiesnešu vietas, un cīņa pret korupciju nav pietiekami efektīva. Šo valstu uzņēmumu bankrotu likumdošanā arī ir nepilnības.

Otrais Kopenhāgenas kritērijs dalībai Eiropas Savienībā ir funkcionējoša tirgus ekonomika, kam vidēji tālā perspektīvā ir jāiztur konkurences spiediens Eiropas Savienībā.

Visās trīs Baltijas valstīs pēdējā gadā ir bijis negatīvs ekonomiskais pieaugums Krievijas krīzes dēļ, kā rezultātā eksports uz austrumiem ir samazinājies divas reizes. Saskaņā ar ILO standartiem bezdarbs visās trīs Baltijas valstīs ir 13 - 14%. Cits negatīvs efekts ir augošais tirdzniecības un tekošā rēķina deficīts.

Igaunija pārejā uz tirgus ekonomiku ir paveikusi visvairāk un tiek uzskatīta par vienu no visatvērtākajām pasaules valstīm. Igaunijā valsts uzņēmumu privatizācija ir gandrīz pabeigta, taču Igaunijai nav plāna, kā pārstrukturēt savu degslānekļa rūpniecību.

Latvija un Lietuva tiek aicinātas paātrināt privatizācijas programmas gaitu, un Lietuvai nepieciešams apturēt straujo valsts budžeta iztrūkuma palielināšanās tempu.

Izdarīts secinājums, ka Igaunija un Latvija vidēji tālā perspektīvā spēs izturēt konkurences spiedienu Eiropas Savienībā, toties Lietuvai šis novērtējums vēl netiek piešķirts. Igaunija un Latvija ir uzņemtas PTO, bet Lietuva rēķinās, ka varētu tikt uzņemta šajā organizācijā tikai 2001. gada vidū.

Vislielākās pielāgošanās problēmas ir enerģētikas, vides un lauksaimniecības jomā. 21% no Lietuvas un 19% no Latvijas iedzīvotājiem vēl aizvien ir nodarbināti lauksaimniecībā. Neviena Baltijas valsts vēl nav sākusi pārkārtot savu enerģētikas sektoru atbilstoši iekšējā tirgus direktīvām, un tām ir lielas grūtības iedzīvināt ES vides likumdošanas prasības.

Kopenhāgenas kritēriju trešā prasība ir saistīta ir nepieciešamību izpildīt politiskās, ekonomiskās un monetārās ūnijas prasības un mērķus.

Baltijas valstu vislielākās problēmas ir nodrošināt savas robežas un darbaspēka brīvu kustību Eiropas Savienībā, jo Baltijas valstis kļūs par ES ārējo robežu.

Ula Helblūms

"Palīdzība Karēlijai, Rīgai un Turcijai"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.10.13.

Somijas palīdzības organizācija "Cerību Zvaigzne" informēja, ka pēdējās nedēļas tai esot bijušas ļoti intensīvas.

Nupat uz Petrozavodsku Karēlijā ir nosūtītas divas tālbraucējas kravas automašīnas - viena piepakota ar ziemas drēbēm un apaviem, otra ar 20 000 kilogramu bērnu piena zupas pulveri.

Pilsētas sociālo lietu komiteja apģērbus izdalīs cilvēkiem, kam tie ir nepieciešami, bet bērnu pārtikas pulveri piešķirs daudzbērnu ģimenēm, bērnu namiem, skolām un slimnīcām.

Drīzumā vēl vienu kravas mašīnu piekraus ar ziemas drēbēm un apaviem Karēlijas bērnu namiem, skolām un bērnudārziem, un patlaban tiek savesta kārtībā viena ātrās palīdzības mašīna Petrozavodskas slimnīcai.

Šajās dienās uz Preiļiem Latvijā devās kravas mašīna ar slimnīcas gultām, invalīdu ratiņiem, apģērbiem un apaviem. Tajā pašā laikā Preiļu slimnīcā ieradās maksimāli aprīkota ātrās palīdzības mašīna, ko "Cerību Zvaigzne" ir sarūpējusi kā dāvanu. Automašīna ir pilnībā pārbaudīta un aprīkota, tāpēc pēc ierašanās Preiļos bija uzreiz gatava doties dzīvības glābšanas uzdevumos.

Autobuss ar 24 sēdvietām, kas turklāt aprīkots bērnu un jauniešu vecuma invalīdu pārvadāšanai, jau ir devies uz Rīgu, kur tiks nodots invalīdu organizācijai "Rūpju Bērns". Tajā pašā laikā viena tālbraucēja kravas mašīna ar modernām slimnīcas gultām ir izbraukusi uz kādu Rīgas slimnīcu.

Nupat "Cerību Zvaigznes" kravas spēkrati ar pirmās nepieciešamības precēm ieradās Turcijā Gelckas pilsētā netālu no Izmitas.

Šie palīdzības pasākumi tiek veikti, sadarbojoties Somijas un Zviedrijas "Cerību Zvaigznei" ar "Slättmissionen". Ja kāds vēlas atbalstīt palīdzības pasākumus, var iemaksāt līdzekļus šādos rēķinos: Andelsbanken 558002-1490, Sparbanken 496310-437439, Merita 207218-6600 un Leonia 800018-2044611. Uz dāvinājuma jānorāda "Palīdzības sūtījumi".

"Latvijas skaņas pārskalo Zviedriju"

"Dagens Industri"

— 99.10.20.

Turpmāk mums būs bagātīgas iespējas visā valstī klausīties pirmklasīgu mūziku latviešu mūziķu izpildījumā. Vispirms Latvijas labākais stīgu kvartets - "Rīgas kvartets" - viesosies 16 vietās, bagāžā līdzi vedot komponista Pētera Vaska notis.

Iepriekšējās sezonās zviedru mūziķi un ansambļi apmeklēja Latviju valsts organizācijas Rikskonserter izkārtojumā. Ar nosaukumu Zviedru laiki viņi sniedza koncertus, meistarklases un workshops. Tagad to pašu darīs latvieši.

Pasaules līmeņa stīgu kvartets, kas zviedru publikai piedāvās ievērojama latviešu komponista darbus, būs pirmais, kas pārstāvēs Latviju.

Rīgas kvartetu

1983. gadā nodibināja četri mūziķi, kas kopā studēja Rīgas, Sanktpēterburgas un Maskavas konservatorijā. Tā dalībnieki ir Uldis Viesturs Sprūdžs un Juris Savkins, vijole, Einārs Rozevics, viola, un Agne Stepiņa, čells. Kvartets starptautisku atzinību ieguva Prāgas pavasara stīgu kvartetu konkursā un kopš tā laika ir daudz koncertējis ārzemēs.

Programmā līdztekus Šūberta un Šostakoviča kvartetiem ir iekļauts latviešu komponista Pētera Vaska (dzimis 1946. gadā) Stīgu kvartets nr. 2. Darbs ir komponēts 1984. gadā, un komponists to ir nosaucis par "Pavasara dziesmām".

Pēteris Vasks pārstāv to garīgo strāvojumu aiz Dzelzs priekškara radītajā mūzikā, kas bieži tiek saistīts ar Arvo Pertu. Viņam tomēr ir pašam savs, ļoti personisks rokraksts. Tāpat kā viņa igauņu kolēģis arī Vasks kļūst aizvien populārāks un pazīstamāks pasaulē.

"Mana mūzika ir "Jā" no mazas tautas, kas ir ļoti daudz cietusi, bieži tikusi nodota un pārdota", saka pats komponists.

Saistībā ar šo turneju Rikskonserter skaņu ierakstu kompānija Caprice laiž klajā kompaktdisku ar Rīgas kvarteta mūziku un Pētera Vaska otro un trešo stīgu kvartetu. Šis ir izņēmums, jo Caprice mēdz izdot vienīgi zviedru mūziku un ieraksta tikai zviedru mūziķus.

"Mēs vēlamies palīdzēt izplatīt šo mūziku pa saviem izplatīšanas kanāliem Eiropā, ASV un Japānā", paskaidroja Caprice izpilddirektors Šels Sēderkvists.

2000. gada pavasarī Zviedrijā ieradīsies Latvijas radio koris, lai uzstātos kopā ar Malmes simfonisko orķestri. Pēc tam atbrauks Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un čellists Miša Maiskis, tad flautiste Dita Krenberga, kas dosies turnejā kopā ar Musica Vitae.

Šie tomēr nav vienīgie Rikskonserter plāni. Jau ir sācies projekts "Young Beat", un tā nolūks ir daudz kas vairāk ne kā vienīgi mūziķu apmaiņa. Šis ir mēģinājums likt pamatus kopīgam Zviedrijas, Norvēģijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kamermūziķu darba tirgum.

***

Piezīme:

Rīgas kvartets turnejas laikā jau ir uzstājies vairākās vietās. Šovakar, 21. oktobrī, viņi spēlēs Ulofstrēmā, Īstādē 23. oktobrī, Vārbergā 24. oktobrī, Lundā 25. oktobrī, Malmē 26. oktobrī, Stokholmā 28. oktobrī, Seflē 29. oktobrī, Burosā 30. oktobrī un Būrlengē 1. novembrī.

Ulfs Tūlands

"Pietiek nelikties ne zinis

par krievu blēdībām ar naudu"

"International

Herald Tribune"

— 99.10.15.

Ik dienas parādās jauni atklājumi un reizēm pat oficiālas apsūdzības, kuras ir izraisījis "karstās" krievu naudas lavīnas nogruvums Bank of New York, no kurienes tā neskaitāmās mazākās straumītēs aizplūda uz daudzām citām ASV, Eiropas un ārzonu bankām.

Un tomēr neviens atbildīgs ASV vai Krievijas vadības ierēdnis, kā arī neviena no starptautisko finansu organizāciju amatpersonām nav publiski atzinuši, ka viņu fondi vai ārvalstu palīdzība būtu izmantoti krāpnieciskos nolūkos.

Tiesa gan, tiek atzīts, ka nav ticis ziņots par piepešo vairāku miljardu dolāru ieplūšanu laiku pa laikam, taču citādi, kā valsts sekretāres vietnieks Stroubs Telbots ir izteicies nedaudz citā sakarā: "Pasaule, nomierinies!"

Nav šaubu, ka ievērojama daļa no 7.5 miljardiem dolāru, kas tika izfiltrēti caur Benex, kuras Potjomkina tipa grezno ofisu Kvīnsas rajonā Ņujorkā 1996.gadā atvēra kāds krievu imigrants, nav kriminālas izcelsmes nauda. Liela daļa no tās ir krievu un ārzemju biznesmeņu līdzekļi, kurus tie vēlējās noslēpt no krievu nodokļu inspektoriem. Tā nav ētiska, taču arī ne krimināla rīcība.

Taču viena daļa no šīs naudas patiešam ir iegūta, apzogot uzņēmumus, nodarbojoties ar organizēto noziedzību, ierēdņiem saņemot kukuļus vai manipulējot ar ASV palīdzības līdzekļiem, Pasaules Bankas un SVF aizdevumiem.

Pajautājiet par to tādam pieredzējušam Rietumu investoram kā BP Amoco, kas, iespējams, nekad vairs neredzēs savus 571 miljonus dolāru, kurus tas investēja savulaik par labu uzskatītajā Krievijas naftas kompānijā Sidanco. Vai pajautājiet Dart Group, kura cīnās par savu investīciju atgūšanu no citas naftas kompānijas Yucos. Vai Kohlberg, Kravis, Roberts & Company un United States-Russia Investment Fund, kuri tikai tagad ir atklājuši, ka to investīcijas Lomonosova Porcelāna rūpnīcā ir nacionalizētas, lai neļautu tiem pārņemt kontroli pār uzņēmumu.

No otras puses, var pajautāt Borisa Jeļcina znotam, kā viņam ir izdevies noguldīt 2.7 miljonus dolāru tajā pašā Bank of New York, nerunājot nemaz par otra znota kontiem dažādās Šveices bankās.

Krievijas ekonomisti ir sūdzējušies, ka 1993.gadā ASV pārtikas palīdzība tika novirzīta citur un pēc tam reeksportēta, kas bija pretrunā ar līguma noteikumiem. Krievijas aģentūra Roshļebprodukt, kurai bija uzticēta graudu sadale Krievijā, guva ienākumus uz to rēķina, kuriem palīdzība bija domāta. Un tomēr tai pašai firmai tika uzticēta pagājušā gada ASV pārtikas palīdzības sadale.

Tas ir tikai viens piemērs par ārvalstu palīdzības izsaimniekošanu. Pat bijušais premjerministrs Sergejs Stepašins ir sūdzējies, ka "30 procenti humanitārās palīdzības neizbēgami tiek nozagti."

Kas notiek ar Pasaules Bankas kredītiem? Pirms dažām nedēļām Pasaules Bankas prezidents apgalvoja, ka neesot nekādu pierādījumu, ka aizdevumi būtu bijuši izsaimniekoti.

Tas izraisīja pārsteigumu ekonomistos gan pašā Pasaules Bankā, gan arī ārpus tās.

Ekonomisti īpaši norādīja uz Pasaules Bankas aizdevumiem, kas bija domāti daudzu novecojušo Krievijas ogļraktuvju slēgšanai un rekonstrukcijai. Saskaņā ar Krievijas Domes Revīzijas komisijas ziņojumu 1996.gadā ogļraktuvju modernizācijai saņemtais 600 miljonu vērtais aizdevums ir pazudis bez jebkādām jūtamām pēdām ogļrūpniecībā.

Vēl ir arī SVF aizdevumi. Fonds ir paziņojis, ka jau sen ir eksistējušas zināmas problēmas. Piemēram, Fonds ir sūdzējies, ka Krievijas Centrālā banka ir noglabājusi daļu no valsts rezervēm ārzonas kontā, ko banka bija izveidojusi, lai izvairītos no kontroles.

Piedevām SVF ir sūdzējies, ka Krievijas Centrālā banka apzināti esot melojusi Fondam, apgalvodama, ka Lamanša salā esošie fondi patiesībā glabājoties Maskavā.

Taču SVF amatpersonas nav pievērsušas uzmanību tam, ka Centrālās bankas augstākās amatpersonas šos fondus ir investējušas Krievijā valsts obligācijās ar augstu procentu likmi un saņemtos procentus ir piesavinājušās.

Tāpat ir zināms, kā Centrālā banka jau sen ir rīkojusies ar SVF kredītos saņemtajiem dolāriem. Tā vietā, lai pārdotu tos izsolēs rubļa atbalstam, kā tai to būtu vajadzējis darīt, banka zināmu daļu SVF līdzekļu ir aizdevusi par zemākām procentu likmēm atsevišķām tās izvēlētām bankām, kuras pieder dažiem īpašu ievērību ieguvušiem oligarhiem.

Turklāt ir zināms, ka šādas trans- akcijas parasti notika pirms kārtējās straujās rubļa devalvācijas. Daudzi no šiem dolāriem drīz vien atkal atgriezās Rietumos, ja arī ne caur Bank of New York, tad caur kādu citu Rietumu banku.

Ir grūti dokumentēt lielāko daļu no šīm Krievijas valdības un kompāniju finansu mahinācijām, jo naudas plūsmas un darījumi ir komplicēti.

Taisnība, ka Krievijas amatpersonas nav vienīgās, kas stājas valsts dienestā plikas un nabagas, bet no tā aiziet multimiljonāru statusā vai arī kā valsts visbagātāko uzņēmumu pārvaldnieki. Tomēr tas, ka šīs krievu amatpersonas, institūcijas un biznesmeņi, kuri ir izmantojuši likumu nesakārtotību, ieskaitot tos, kuri ir nozaguši Rietumu naudu, netiek sodīti, tikai ļauj atkārtoties līdzīgiem gadījumiem. Nav jābrīnās, ka tik daudzi krievi smejas par Rietumu privātuzņēmēju un valdības ierēdņu naivitāti vai šķietamo stulbumu, jo tie aizver acis, lai neredzētu šīs acīmredzamām ļaunprātības.

Reižu reizēm pateikt Krievijai "nē" nenozīmē to, ka mēs vēlamies atšķirt Krieviju no pārējās pasaules, piespiežot to naidā atsākt bruņošanos. Galu galā, arī pašā Krievijā atskan saprātīgas balsis, ieskaitot bijušo finansu ministru Borisu Fjodorovu, kas aicina SVF pārtraukt naudas aizdošanu Krievijai. Fjodorovs brīdina, ka Krievija ne tikai nebūs spējīga atmaksāt parādus, bet aizdevumi arī tikai stimulē sliktos ieradumus.

Nosauciet to par "nežēlīgo mīlestību". Politikas noteicējiem ir pienācis laiks pajautāt pašiem sev, vai "nē" teikšana reizumis nedotu lielāku efektu reformām nekā mūžīgā piekrišana.

Māršals I.Goldmens

"Čečenija: humanitārā katastrofa

un krievu propagandas meli"

"Le Monde"

— 99.10.17.

Krievu militāristi 16.oktobrī paziņoja, ka sākuši "otro posmu" savai jaunajai ofensīvai Čečenijā ar mērķi "iznīcināt teroristu bandas visā tās teritorijā". Taču viņi bija ļoti mazrunīgi par pirmā posma panākumiem, kam bija jāizveido "drošības zona trešdaļā Čečenijas teritorijas", uz ziemeļiem no Terekas upes.

Tam arī ir savi iemesli: notikumu aculiecinieki, kas ieradušies no šī ārzemju žurnālistiem slēgtā reģiona, stāsta pavisam ko citu. Tie liecina par asinīm, teroru un etnisko tīrīšanu - arī attiecībā pret "labajiem" čečeniem, kuri apgalvo, ka ir gatavi sadarboties -, par slēpņiem, kas ierīkoti pret krievu armiju, un krievu karaspēka atkāpšanos no ciematiem, kas izziņoti par "atbrīvotiem". Tam vēl pievienojas liecības par krievu zaudējumiem, kas ievērojami pārsniedz oficiāli atzītos "47 nogalinātos un 33 ievainotos" (šī proporcija pati par sevi ir neticama); tāpat kā ceturtās lidmašīnas zaudējums, ko paši krievi piektdien ar novēlošanos noliedza.

No uzticamiem avotiem ir zināms, ka pirmo trīs lidmašīnu notriekšana oktobra sākumā izraisīja nepieredzētu satraukumu krievu pilotu vidū, kuri visa 1994.-1996.gada kara laikā bija zaudējuši tikai vienu lidmašīnu. Tas apstiprina baumas par to, ka čečenu rīcībā šoreiz ir krievu ražoti pretgaisa ieroči ("Strela" vai "Igla"). Kopš tā laika krievu lidmašīnas lido daudz augstāk, īpaši naktī. Taču tāpēc to triecieni nav mazāk nāvējoši. Pēc Groznijas informācijas, pusotra mēneša laikā nogalināti vairāk kā 2000 civiliedzīvotāju. Šo rādītāju nav iespējams pārbaudīt, taču tas acīmredzami noder krieviem, lai paziņotu par ekvivalentu daudzumu šajā laika posmā nogalināto teroristu.

Caur Ingušijas teritoriju ienākušie krievu spēki tomēr ieguvuši punktu savā labā, piektdien ieņemot pirmo augstieni Terekas upes dienvidos, no kurienes tiem ir iespējams ar artilēriju apšaudīt to, kas palicis pāri no Groznijas, kura atrodas 50 km attālumā. Čečeni aizstāvēja šīs pozīcijas veselu nedēļu, turklāt viņu pretestība krieviem valsts ziemeļos, kur raksturīga spēcīga krievu ietekme un liela kazaku proporcija, bija minimāla. Tieši šeit, Naurskas un Čelkovskas rajonos, krievu karaspēks sludina, ka "sadarbībā ar civiliedzīvotājiem, atjaunojam vietējās pašvaldības, skolu un slimnīcu darbu". Stingrai kontrolei pakļautie krievu televīzijas kanāli šos priecīgos notikumus nemaz nerāda. Tieši otrādi, NTV kanāls demonstrēja izlūkošanas ainas puspamestajos ciemos ziemeļos no Terekas upes, krievu karaspēkam piesardzīgi virzoties uz priekšu. Lielāko daļu šo ciemu iedzīvotāji ir pametuši, krievu bruņumašīnām tuvojoties. Čečeni devušies bēgļu gaitās uz dienvidiem no Terekas upes, krievi - uz kaimiņu Osetiju. Nelielas čečenu cīnītāju grupas traucēja krieviem virzīties uz priekšu, atkāpjoties, lai pēc tam atgrieztos no jauna.

Viņi ir atgriezušies, jo īpaši centrālajā sektorā ap Červljonnajas ciemu, ko viņi atguvuši no krieviem, kuri kaujās zaudējuši ap 60 cilvēku, pēc radio "Svoboda" ziņām, kas citēja kāda anonīma virsnieka sniegtu informāciju. Krievijas viceministrs ārkārtas situācijām, ieradies krievu bāzē Mozdokā, Osetijā, ar vairākām tonnām humanitārās palīdzības, bija pārsteigts, uzzinot, ka šis ciems vairs nav "kontrolē"…

Kaimiņu republikas Ingušijas prezidents Ruslans Auševs komentē Krievijas militāristu nolūku izveidot "lojālu Čečeniju" Terekas ziemeļos, kur būtu izmaksātas pensijas un nodrošināta apkure: "pat ja tas viņiem izdotos, čečeniem prātā tik un tā paliks viens: pie pirmās izdevības atsākt cīņu par neatkarību". R.Auševs, kas vienmēr ir aicinājis Maskavu uz dialogu ar saviem čečenu kaimiņiem, apstiprinājis, ka jaunais Kremļa sāktais karš, tāpat kā iepriekšējais 1994.-1996.gadā, pauž ir tā saimnieku raižes par vēlēšanu rezultātiem. Kas sola konfliktu, kas vilksies vēl mēnešu garumā; konfliktu, kas, šķiet, nemaz neuztrauc Rietumus. Tas, kas sāk izraisīt sašutumu, ir ne tik daudz Čečeniju postošās "anti-terorisma" bumbas, cik Maskavas uzstādītie šķēršļi ārzemju humanitārās palīdzības sūtījumiem.

"Čečenija nav tikai Maskavas lieta"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.10.09./10.

Pēc Staļina pavēles 1944.gada sākumā, kopā ar citām Kaukāza tautām, it kā par sadarbību ar vāciešiem, čečeni tika izsūtīti uz Kazahiju. Tikai 13 gadu vēlāk, Hruščova valdīšanas laikā, viņi drīkstēja atgriezties dzimtenē.

Nepārliecinātā un sašutusī krievu tauta liekas Kremļa reakciju atbalstām. Tomēr spekulācijas par to, ka aiz tā slēpjas savtīgi valdošo aprēķini - piemēram uzmanības novēršana no šausminošajiem korupcijas un izšķērdības pārmetumiem, kas izteikti Jeļcinam tuvajām aprindām, popularitātes iegūšana, skatoties uz gaidāmajām parlamenta un prezidenta vēlēšanām - ir izplatītas arī krievu sabiedrībā. Pat ļaunās aizdomas par to, ka dzīvojamo ēku spridzināšanas vaininieki nav saistīti ar čečeniem, bet gan drīzāk meklējami Maskavas drošības dienesta tumšajos slāņos, nav tabu .

Patšeizējā Kremļa stratēģija - pārtraukt čečenu ekstrēmistu darbību ar Kaukāza Republikas ziemeļu daļas iekarošanu un galvaspilsētas Groznijas un citu sabiedrisku objektu bombardēšanu - katrā ziņā nepārliecina. Neviens nevar nopietni rēķināties ar to, ka tas pieredzējušās partizānu kaujinieku vienības vai konspiratīvi darbojošos teroristus aizkavēs ielauzties Krievijas teritorijā. Acīmredzot Maskava tādējādi domā vismaz daļu Čečenijas pakļaut savai kontrolei. Atbilstoši tam tiek pārtrauktas visas attiecības ar ievēlēto prezidentu Mashadovu un atkārtoti atdzīvināta Čečenijas marionešu valdība.

Pēc katastrofālās pieredzes pirms pieciem gadiem un vērojot neizsīkstošo čečenu klana protesta garu, paredzams, ka arī šis karagājiens - ar neskaitāmiem jauniem, nevainīgiem upuriem abās pusēs - neizdosies.

Kritiku par nesamērīgo un negatīvo Krievijas valdības reakciju uz teritoriālajām pretenzijām nedrīkst pārprast kā grēku piedošanu par čečenu ekstrēmistu darbiem. Pat tad, ja egoistiskajam kara komandantam Basajevam vai citiem islama fanātiķiem no viņa apvidus nebūtu nekāda sakara ar bumbu sprādzieniem Krievijas pilsētās, viņa karotāju "Dieva vārdā" veiktie iebrukumi kaimiņu republikā Dagestānā uzskatāmi par nosodāmu musināšanu uz karu.

Basajevs un citi patvaļīgie "kara kurinātāji", nerēķinoties ar ievēlētā prezidenta Mashadova autoritāti, to ir sagrāvuši. Viņu darījumi ar naudas izspiešanu, nolaupot simtiem cilvēku, čečenu morālo slavu jūtami iedragājuši, un līdz ar to kara izpostītajai valstij lieguši visus, galvenokārt tās atjaunošanai nepieciešamos sakarus. Šī valsts pagājušajos gados pieaugošā mērā kļuvusi par "Kaukāza Afganistānu", par to ievērojama atbildība gulstas uz islama dēkaiņiem, kuri līdzinās Basajevam.

Rietumi nedrīkst bezdarbībā noraudzīties uz jaunās Krievijas ofensīvas radīto traģēdiju Ziemeļkaukāzā. Jau pirmajā Čečenijas karā pirms pieciem gadiem Rietumu valdības savus iebildumus ar nepareizi izprastu respektu pret toreiz vēl kā cerību nesēju atzīto Krievijas prezidentu izteica nepārāk uzkrītoši.

Kosovas kara laikā šajā pavasarī NATO vadībai tikai ar pacietību un intuīciju izdevās Kremli no sākotnējā politisku emociju un pretrietumnieciska noskaņojuma kursa ievirzīt konstruktīvā gaisotnē.

Līdzīgi jāmēģina darboties jaunajā konfliktā ar Čečeniju, arī tad, ja pašreiz Maskavā tiek uzsvērts, ka tur starpniecību neviens nevēlas.

Ar šo atbildi, kas gan vairāk liecina par aizskartu lepnumu nevis vēsu saprātu, cietušo civiliedzīvotāju interesēs Ziemeļkaukāzā, skatoties uz jauno terora aktu novēršanu, nevajadzētu samierināties.

Agrāk vai vēlāk Maskavas vīri būs spiesti atzīt jau reiz dārgi izmaksājušo atklājumu, ka Čečenijas konfliktu nevar atrisināt ar militāriem līdzekļiem. Ar mēreniem spēkiem ap prezidentu Mashadovu būtu iespējams konstruktīvs dialogs. Lai saviem anarhiskajiem un ekstrēmiskajiem konkurentiem atņemtu auglīgu augsni, šim dialogam vajadzētu novest pie jūtamas dzīves apstākļu uzlabošanās nabadzībā nonākušajā un izolētajā valstī. Ar saviem spēkiem vien Krievija, atrodoties pašreizējā situācijā, ar šo uzdevumu nevar tikt galā.

"Putins virzībā uz priekšu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.10.15.

Karš Čečenijā valdības vadītājam rada negaidītu popularitāti.

Galvas grozīšana un smiekli bija daudzu krievu reakcija, kad augusta vidū prezidents Jeļcins atkārtoti iepazīstināja ar jauno ministru prezidentu un viņu nominēja pat kā vēlamu prezidenta amata sekotāju. Tieši slependienesta šefu, neuzkrītošu birokrātu izvēlējies Boriss Nikolajevičs. Vladimiram Putinam kā politiķim, kurš līdz tam valstī bija mazpazīstams, Kremli būs jāizstāv gaidāmajās vēlēšanās un prezidentam, kā arī viņam tuvu stāvošajiem jānodrošina mierīga nākotne. To, ka viņam tas izdosies demokrātiskā veidā, katrā ziņā neviens Krievijā negaidīja. Uz regulāri uzdoto vienkāršo jautājumu, ko vienmēr uzdod attiecībā uz prezidenta vēlēšanām, tikai viens procents aptaujāto izšķīrās par jauno vīru Maskavas baltajā namā. Kuri domāja, ka amats Putinam īsā laikā palīdzēs kļūt populāram, tos pamācīja iespējamie vēlētāji. Mēnesi pēc viņa iecelšanas valdības vadītāja amatā un par Jeļcina "kroņprinci", Putins nevarēja savākt pat 2% krievu balsu.

Tomēr pēc postošajiem bumbu sprādzieniem Maskavas un Volgodonskas dzīvojamos namos, Putins ieguva krievu tautas lielu labvēlību, kas turpinās līdz šim. Pēc jaunākajām aptaujām 14% krievu iedzīvotāju prezidenta vēlēšanās izšķirtos par Putina kandidatūru. Ministru prezidents līdz ar to kandidātu grupā uz Krievijas valsts augstāko amatu pavirzījies uz trešo vietu, un tādus pazīstamus politiķus kā Grigoriju Javlinski (13%) un pat Maskavas mēru Juriju Lužkovu (10%), pret kuriem krievu simpātijas patreiz mazinās, atstāj aiz sevis. Pirms Putina atrodas nu jau krietnu laiku nepārspētais krievu mīlulis, bijušais valdības vadītājs un ārlietu ministrs Jevgēņijs Primakovs (22%), un mūžīgi otrais, komunistu vadītājs Genādijs Zjuganovs (19%).

Putina pieaugošās popularitātes iemesli ir acīmredzami: jo bargāk viņš katru vakaru televīzijas kameru priekšā paziņo, ka teroristi Čečenijā un Dagestānā, kuriem uzlikta atbildība par sprādzieniem dzīvojamās ēkās, tiekot izsekoti un iznīcināti, jo lielāku piekrišanu viņš gūst. Ja būs nepieciešams, viņi tiks meklēti pat tualetēs, sacīja Putins, viņus nositīs kā čūskas. Tomēr Putins nepaliek pie šādas staļinistiski uzmundrinošas krusta karu retorikas. Militārā, no krievu redzes viedokļa, līdz šim veiksmīgā operācija Čečenijā, kuras dzinējspēks ir valdības vadītājs, viņa atbalstu tikai vairojusi, neskatoties uz upuriem no civiliedzīvotāju puses un bēgļu posta, ko tā radījusi. Ja nepārtrauktā Primakova popularitāte galvenokārt ir daudzu krievu ilgu pēc miera, paļaušanās un stabilitātes iemiesojums, tad terora akti radījuši nepieciešamību pēc spēcīga vīra, varoņa, kurš valsti var atbrīvot no terora draudiem. Līdz šim Putinam krievu tautas priekšā šo lomu izdevies nospēlēt pārliecinoši. Viņš nepaliek pie skarbiem vārdiem, bet gan ar krievu karaspēka vienību ieiešanu Čečenijā izrādījās vīrs, kas kaut ko arī dara. Vairākums krievu atbalsta Putina nostāju par to, ka krievu intereses Čečenijā panākamas vienīgi ar militāru spēku, bet čečenu piedāvājumu sākt sarunas noraidīt līdz laikam, kad tiks panākta militāra uzvara. Lielā mērā karš Čečenijā ir kļuvis par svarīgāko Putina politisko trumpi. Tas viņam atļauj vadīt gan aizsardzības un iekšlietu ministrijas, gan slependienestu. Līdz ar to viņš neoficiāli sevī apvieno pilnvaras, kādas nebija nevienam no valdības vadītāja amatā bijušajiem viņa priekšgājējiem un kuras parasti piemita tikai prezidentam, kurš šajās dienās slimības dēļ Krievijas politikā, liekas, nevar spēlēt aktīvu lomu.

Kā vīrs, kas ienācis Kremlī, Putins tomēr demonstrē ievērojamu distanci attiecībā ar tā saukto Jeļcina ģimeni, ieskaitot oligarhus Borisu Berezovski un Romanu Abramoviču. Pa to laiku, kamēr Lužkova un Kremļa nometnes joprojām tiek saplosītas viņu kontrolētajos televīzijas kanālos netīrajā informācijas karā ar baumu un intrigu palīdzību, Putins no tā visa atturas un līdz ar to gūst labumu. "Visi tur stāv aptraipīti, vienīgi viņš baltā frakā", tā viņa tēlu nesen komentēja Maskavas laikraksts "Sevodņa". Tas, ka Kremlis šo Putina "nelojalitāti" sodīs, viņu atlaižot tāpat kā viņa priekšgājēju Stepašinu, liekas nenotiks tik ilgi, kamēr ministru prezidents sekmīgi vadīs karu Čečenijā.

Karš Putinam pašreiz ir lielākā ķīla, bet tas tāpat ir viņa lielākais risks. Ja, piemēram, ieplānotās čečenu galvaspilsētas Groznijas ieņemšanas laikā būtu lieli zaudējumi krievu pusē, lielais atbalsts militārajām cīņām Kaukāza republikā ātri varētu sašķobīties. Arī tad, ja krievu karaspēku vienību uzbrukumi laika apstākļu maiņas un čečenu pretošanās dēļ tiktu bremzēti un čečenu jautājuma risinājums pārvērstos ilgstošā karā ar "mazu liesmu", notiks līdzīgi. Putins līdz šim bijis pietiekami gudrs, lai šajā situācijā nepaļautos vienīgi uz sevi. Nesen viņš tā saucamajā politikas klubā tikās ar saviem priekštečiem valdības amatā un Domes frakciju vadītājiem, lai uzklausītu viņu nostāju jautājumā saistībā ar konfliktu Čečenijā un lai saņemtu viņu atbalstu militārajai kara darbībai. Visi bez izņēmuma, no Primakova līdz Zjugānovam, to viņam arī deva, pat tad, ja Javlinskis un Stepašins (abi no partijas "Jabloko") brīdināja par cīņu izplatīšanos visā Čečenijas teritorijā un nostājās pret plāniem Groznijā veidot Maskavas marionešu valdību.

Par spīti saviem panākumiem, Putins atrodas uz trausla ledus, jo tikai no politikas Ziemeļkaukāzā vien viņa politiskais liktenis nebūs atkarīgs. Kā reformatoram viņam līdz šim nav izdevies gūt atzinību, no ekonomikas viņš daudz nesaprotot, to viņam pārmet kritiķi. Lai palielinātu savu iespējamo vēlētāju loku, viņam arī šeit jāparāda, ko viņš spēj. Pēc Domes vēlēšanām viņam būs jāveido jaunā Parlamenta vairākums, kas viņu atbalsta.

Ja arī viņš, veicot šo uzdevumu, krievu acīs būs veiksminieks, tomēr Kremlis viņa nodomus jebkurā laikā var izjaukt. Pārāk lieli viņa panākumi līdz šim prezidentam bija dadzis acīs.

Markus Vēners

"Amerikāņu superekonomists slavē

Zviedrijas modeli"

"Dagens Industri"

— 99.10.16.

Kas to būtu domājis? Zviedru modelis darbojas! Tā jaunākajā darījumu žurnāla "Fortune" numurā raksta amerikāņu ekonomikas profesors Pauls Krūgmans.

"Nupat, uzturoties Stokholmā, mani, kā allaž, apžilbināja šīs pilsētas skaistums, kā arī pārsteidza nepārprotamās augošās labklājības pazīmes", viņš raksta.

Profesors apgalvo, ka statistika apstiprina viņa pirmo iespaidu. Kopš 1993. gada ekonomika ir ievērojami augusi, un gaidāms, ka šogad pieaugums sasniegs 4%. Bezdarbs ir nemitīgi samazinājies, un daudzi rēķinās, ka nākamgad tas būs noslīdējis zem 5%.

Pauls Krūgmans ir MIT ( Massachussets Institute of Technology ) Bostonā profesors un viens no pasaulē ievērojamākajiem starptautiskās ekonomikas pētniekiem.

Viņš bieži tiek minēts spekulācijās par to, kuram tad tiks piešķirta Alfrēda Nobela balva par sasniegumiem ekonomikā. Pauls Krūgmans ir arī liberālis Amerikas kreisā spārna politikā, un viņa raksts lielā mērā ir uzskatāms par uzbrukumu Amerikas labējiem, kas "Zviedrijas modeli" bieži ir pasludinājuši par dzīvotnespējīgu.

Viņš norāda, ka Zviedrija nekādā ziņā nav veikusi lielu nodokļu samazināšanu Ronalda Reigana garā, vienīgi nedaudz uzposusi labklājības valsti un savā nodokļu sistēmā likvidējusi dažas no "truly crazy disincentives".

Krūgmans arī domā, ka "ziemeļnieki un ciparu tehnoloģija sader kopā kā siļķe ar vārītiem kartupeļiem". Somija - Linux un Nokia dzimtene - ir pasaulē visvairāk datorizētā valsts gandrīz visās kategorijās, tomēr Zviedrija un Norvēģija daudz neatpaliek.

Ar augstu ražīgumu tomēr vien nepietiek, ir vajadzīgs arī pieprasījums. Šajā ziņā Zviedrijai ir paveicies, uzskata MIT profesors. Viņš raksta, ka "tumšajā" 1992. gadā Zviedrijas politiķi domāja, ka ir nepieciešams saglabāt stingru maiņas kursu iepretī vācu markai, lai radītu labklājību.

"Pēc tam, 1992. gada septembrī, Lielbritānijā notikušās devalvācijas seku iespaidā spekulanti devās uzbrukumā un pamazām piespieda, lai Zviedrija akceptē savu devalvāciju - tieši to, kas bija vajadzīgs ekonomikai."

Pauls Krūgmans piemin arī problēmas, kas ir saistītas ar to, ka zviedru uzņēmumi savas mītnes pārceļ uz ārzemēm, taču kopumā ir noskaņots ļoti pozitīvi. Savu rakstu viņš noslēdz šādi: "...stāsts par Zviedriju pierāda, ka jauka sabiedrība dažkārt var būt arī ieguvēja".

Šajās dienās Krūgmans atkal ir ieradies Stokholmā, lai piedalītos Bertilam Olīnam veltītā piemiņas konferencē.

Ko Zviedrijai vajadzētu darīt, lai saglabātu panākumus?

"Es domāju, ka jums vajadzētu būt uzmanīgiem ar iestāšanos EVS un uztraukties par nodokļu un labklājības sistēmas kaitīgajiem efektiem", profesors atbildēja un piebilda, ka neesot veicis dziļu Zviedrijas ekonomikas analīzi.

Tas kļūst redzams ikvienam, kurš iedziļinās Krūgmana apgalvojumos. Viņš, piemēram, raksta, ka Zviedrijas nodokļu spiediens pagājušajā gadā bija 63%, kaut gan patiesais skaitlis bija 53%.

Viņš nav arī pamanījis, ka bezdarbs Zviedrijā ir ievērojami augstāks, ja klāt pieskaita visus, kas ir nodarbināti valsts izveidotās bezdarbnieku programmās un pasākumos. Viņš nav pamanījis arī to, ka OECD labklājības līgā Zviedrija kopš 1970. gada no ceturtās vietas ir noslīdējusi uz deviņpadsmito vietu.

"Šo rakstu es uzrakstīju galvenokārt tādēļ, lai norādītu uz kaut ko intere- santu, tas ir, ka lieli nodokļi obligāti nenozīmē mazu ekonomisko pieaugumu", Pauls Krūgmans rādīja.

Gunnars Ērns

"Doulas loma:

tilts starp pagātni un nākotni"

"The Washington Post"

— 99.10.13.

Elizabete Henforda Doula pirms pusgadsimta tika audzināta tradicionāli un atbilstoši pārtikušas ģimenes meitai. Tas nenozīmēja vienīgi baltus cimdus un pusgarās zeķītes.

Līdzīgi citām tā laika izcilām meitenēm viņa tika mudināta attīstīt savu prātu un uzņemties vadību, cerot, ka kādu dienu viņa varētu kļūt par izcilu runātāju un vadīt kādu dārzkopības klubu.

Viņas māte pievilcīgā Mērija Ella Ketija Henforda bija ļoti tradicionāla. Viņa rūgti raudāja, uzzinājusi, ka Elizabetei 3 gadu vecumā ir nepieciešams valkāt brilles, jo zināja, ka vīrieši nepievērš uzmanību meitenēm, kuras valkā brilles. Māte bija nobažījusies, kad viņas meita neizrādīja nekādu interesi par šūšanu, un bija šokēta, kad Elizabete izvēlējās mācīties politisko zinātni, nevis mājas ekonomiku. Kad meita paziņoja par savu vēlmi apmeklēt tieslietu studijas, Mērija Henforde bija sašutusi: "Vai tad tu nevēlies kļūt par sievu, māti un mājsaimnieci?"

Pašlaik Elizabete Doula ir kļuvusi par republikāņu kandidāti uz Savienoto Valstu prezidenta posteni.

Tomēr viņas māte nejūtas par to šokēta. Gadu no gada viņa pakāpeniski kļuvusi par feministi.

Tuvojoties 100 gadu vecumam, Mērija Henforde vēl arvien dzīvo elegantā Tjūdoru stila mājā plaukstošās Selsberijas visievērojamākajā ielā. Elizabetei pamazām ir izdevies mainīt savas mātes attieksmi. Līdzīgā veidā šai 63 gadus vecajai sievietei ir izdevies izmainīt daudzu amerikāņu domāšanu attiecībā uz sieviešu lomu. Doula ir pārejas figūra, sasaistot seno pagātni, kurā sievietei nebija nopietnu iespēju izvirzīt savu kandidatūru prezidenta postenim, ar to iespējamo nākotni, kad sievietes kā pašu par sevi saprotamu izvirzīs sevi šādiem amatiem.

Šāda loma viņai lieliski piestāv, jo viņa ir vienādi gan pagātnes, gan nākotnes pārstāve. Viņa ir medijs starp abām, virzot uz priekšu pagātni, vienlaikus uzmanot nākotni.

Tas ir Elizabetes Doulas popularitātes pamatā, savukārt viņas popularitāte ir kampaņas pamats. Tomēr tā var izrādīties par vienu no viņas nopietnākajām problēmām. Vai varētu būt, ka cilvēki, kuri mīl Elizabeti Doulu par viņas tradicionālajām rakstura iezīmēm, pagaidām varētu izrādīties nesagatavoti sievietei, kura dod priekšroku kaut kam īpaši modernam?

Nedēļām ilgi ir klīdušas baumas par to, ka Doula varētu pārtraukt savu celmlauzējas kampaņu sakarā ar atbalsta trūkumu. Taču pati Doula pirmdien šīs baumas izkliedēja, paziņojot, ka nākamnedēļ savā dzimtajā pilsētā viņa gatavojas oficiāli paziņot par savas kandidatūras izvirzīšanu.

Par spīti trešajai vietai Aijovas augusta priekšvēlēšanu sapulcēs, Doula ir zaudējusi Arizonas senatoram Džonam Makkeinam sacensībā par vadošo alternatīvu Džordžam V.Bušam. Viņas kampaņa cieta vājas organizētības dēļ, nespējot izmantot sākotnējo milzīgo ieinteresētību Doulas kandidatūrā. Pēdējās nedēļās Elizabetes vīrs bijušais senators Roberts Dž.Douls ir centies saaģitēt savus ilgstošos finansētājus, lai palīdzētu saglabāt savas sievas cerības.

Tomēr Elizabetes Doulas pakāpeniskā popularitātes mazināšanās aptaujās varētu liecināt arī par pašas Doulas divkosību.

Viņai ir stāja, tēls un izskats, kas piederas pievilcīgai kandidātei. Lai arī, cik noslogota ir kampaņas darba kārtība, Elizabetes Doulas apģērbs vienmēr ir nevainojams un izcili saskaņots. Viņa ir iecienījusi visdažādākās republikāņa sievas krāsas, ne tikai Manhetenas melno vai Vašingtonas sarkano, bet arī gaiši zilos, spilgti dzeltenos un sulīgi zaļos toņus. Matu sakārtojums allaž ir atturīgs, smaids atklāts un mierīgs, izturēšanās nepiespiesta. Doulas balss tonis un burvīgais akcents padara saprotamu, kāpēcviņa ir ieguvusi "cukurlūpiņu" iesauku. Viņa atgādina tipisku Veco Dienvidu ziedu.

Tomēr viņa ir ieguvusi arī straujas Vašingtonas karjeras un mērķu noteikšanas, kā arī darbaholiķes reputāciju. Doulai ir stingra nostāja ārpolitikā, un viņa ir arī nelokāma attiecībā uz aizsardzības platformu. Līdzīgi savai mātei, Doula uzstāj, ka viņa esot daudz pieredzējušāka galvaspilsētas intrigās un sasniegumos nekā viņas republikāņu oponenti.

Viņas saknes neapšaubāmi ir vecmodīgas. Kad 1936.gadā piedzima Elizabete, Selsberijā nebija nekā progresīva. Līdz pat šai dienai viņa intervētājiem stāsta, ka Selsberijas atmosfēras izpratne ļaujot izprast arī viņu pašu. Kāda gan bija Selsberija Doulas jaunības dienās? Skaista, ērta, tradicionāla, aprobežota un draudzīga vieta. Tas viss Elizabetē ir dziļi iesakņojies, izņemot aprobežotību. Tomēr slepenībā viņa bija vienmēr vēlējusies tikt no turienes projām.

Un tomēr šajā tradicionālajā pilsētā Elizabete bija neparasta jauniete. Viņas bērnības uzkrītošākā iezīme bija tā, ka viņa nekad nav bijusi bērns šī vārda parastajā nozīmē. Elizabetes vienīgais brālis Džons van Henfords saka: "Viņa vienmēr centās līdzināties pieaugušajiem." Kad piedzima Elizabete, Džonijs jau bija 13 gadu vecs. Kopš saviem pirmajiem gadiem Elizabete izmisīgi vēlējās būt par šī loka sastāvdaļu. Viņa nepārtraukti nomocīja savu brāli un viņa draugus. Kādu dienu Mērija Henforde atrada savu meitu dzīvojamā istabā un jautāja, ko viņa tur darot. Meitene atbildēja: "Džonijs man sacīja, ka, ja es nokāpšot lejā un izskaitīšot līdz 500, viņš man iedošot 25 centus." Taču, tad viņa pasmaidīja un devās uz kāpņu pusi: "Es esmu nolēmusi, ka man nav vajadzīga tā nauda!"

Brāļa klasesbiedri viņu ievēlēja par skolas talismanu, kad Elizabetei bija 4 gadi. Elizabetes pašas atskaites par skolas laiku vairāk atgādina darba kārtību nevis idilli: trešā klasē viņa organizēja putnu klubu; septītā viņa izveidoja grāmatu klubu, pati sevi iecēla prezidentes postenī; viņa uzvarēja eseju konkursā ar savu iemīļoto skolotāju.

Spēlējoties ar pārējiem bērniem, Elizabete vienmēr bija pašsaprotama līdere, un viņa par to bija ļoti apmierināta.

Nobriedusi, nevaldāma, gatava izpatikt, Elizabete sevī apvienoja savu vecāku īpašības. Džons Henfords Sr. Bija nopietns un veiksmīgs biznesmenis, kurš cēlās agri no rīta, lai sastādītu savu dienas darba plānu. Mērija Henforde bija gaišākā puse, aizraujoša stāstītāja un nevainojama namamāte. Viņu meita bija burvīga pļāpa, tiecoties kļūt nevainojama.

Džons van Henfords ir neskaitāmas reizes dzirdējis, ka viņa māsa ir tikusi kritizēta kā perfekcioniste, un jautā: "Kas gan tur slikts, ja cilvēks cenšas būt nevainojams?":

Patiesībā vēl šodien lielākā daļa ģimeņu varētu tikai sapņot par tādu bērnu kā Elizabete. Viņa kā bērns bija ne tikai gudra un skaista; viņa bija labi ieredzēta un augstsirdīga. Viņas klasē bija daudz mazāk veiksmīgu bērnu, un Elizabete centās viņiem palīdzēt. Šī rakstura īpašība nav mainījusies.

Cita Elizabetes Doulas puse ir absolūti neviltota. Augstskolā Elizabete Henforda kandidēja uz studentu padomes prezidentes posteni. Savā kampaņas uzrunā viņa sacīja: "Mūsdienu pasaulē sievietes iegūst arvien lielāku un lielāku lomu. Sievietēm ir jāturas līdzi."

Doula mācījās Djūkas universitātē, kas 50. gados bija sadalīta divās studentu pilsētiņās - Rietumu pilsētiņa vīriešiem, bet Austrumu - sievietēm. Austrumu studentu pārvalde bija daudz nopietnāka. Ievēlēta par sieviešu studentu pārvaldes prezidenti, Elizabete Henforda vadīja abu pilsētiņu kampaņu par goda kodeksa radīšanu. Uz gada beigām viņa tika izvēlēta par abu pilsētiņu līderi.

Jaunības gados Elizabete centās slēpt savus mērķus. Viņa piedalījās skaistuma parādēs.

Doula stāsta: "Gandrīz katra sieviete, kura reizē ar mani beidza augstskolu un koledžu, gandrīz nekavējoši apprecējās. Bet es pēkšņi padomāju: pag, vienu mirklīti. Es neesmu gatava vilkt gredzenu pirkstā. Es izjutu nepieciešamību pa- plašināt savu apvārsni un mācīties tālāk. Es vēlējos tik daudz paveikt."

Doula saka, ka viņas vecāki "vienmēr uzskatīja vai arī cerēja," ka kādu dienu viņa atgriezīsies mājās. Elizabete viņus arī mudināja tā domāt. Elizabete apgalvo, ka viņai "nekad nav bijis izstrādāta plāna," jo viņa vienkārši esot bijusi piedzīvojumu un "bagātinošas pieredzes" meklētāja. Tomēr, paraugoties atpakaļ, ir grūti iztēloties kaut ko citu, kā vien stingri novilktu līniju. Viņas pieaugušās dzīves rezumējums ir piemineklis pionieriskam feminismam.

Doula Harvardu beidza tad, kad kāds profesors vēl arvien apgalvoja, ka sievietēm klases priekšā jāļauj uzstāties vienīgi "sieviešu dienā." Doula apsvēra juridisko karjeru Ņujorkā vai Bostonā, tomēr izvēlējās Vašingtonu, jo tā piedāvāja plašāku telpu viņas interesēm un ambīcijām. Elizabete uzskata, ka tajā laikā valdība sievietēm piedāvāja lielākas iespējas. Vispirms viņa kā demokrāte strādāja Džonsona Baltā nama tirdzniecības lietu birojā, vēlāk pārgāja uz Niksona administrāciju. Par savu mentoru viņa izvēlējās sievieti - Virdžīniju Knaueri, un Knauere virzīja Doulu uz viņas pirmo spožo lomu Federālajā tirdzniecības komisijā.

Doula par savu karjeru bieži ir izteikusies kā par vairāku laimīgu izdevību virkni. Selsberijas stilā sievietei nepiederas "grābt un plēst." Taču, kad Doulai teica, ka viņai trūkstot nepieciešamā pamudinājuma, lai iegūtu komisijas posteni, viņa nekavējoši kāpa lidmašīnā meklē nepieciešamās personas savai izvirzīšanai. Un posteni viņa ieguva.

Tas bija 1972.gadā. Pēc trim gadiem viņa apprecējās ar Bobu Doulu, uzlecošu republikāņu zvaigzni. Nākamajā gadā, kad viņas vīrs tika izvirzīts prezidenta postenim sacensībā ar Džeraldu Fordu, viņa kļuva par aktīvu kampaņas organizētāju. Viņas vīrs Elizabeti nosauca par "savu dienvidu stratēģiju."

Kopš tā laika Doulas karjera attīstījās līdztekus viņas vīram. Viņi kļuva par vienu no pirmajiem Vašingtonas mūsdienu varas pāriem: viņš pārvaldīja Senātu, kamēr viņa mainīja dažādas administrācijas lomas.

Kad Ronalds Reigans 1980.gadā pieveica Bobu priekšvēlēšanu sapulcēs, Elizabete iesaistījās Reigana kampaņā, un viņa tika atalgota ar amatu Rietumu spārnā. Doula strādāja par Sabiedrisko attiecību biroja vadītāju, kļūdama par smaidīgu un pievilcīgu Baltā nama seju.

Ap 1982.gadu republikāņi saprata, ka ir pavērusies ievērojama "dzimumu plaisa" - sievietēm bija daudz vairāk iespēju nekā vīriešiem balsot demokrātiski. Reigana cilvēki meklēja savā apkārtnē sievietes, kuras varētu izvirzīt. Doula tika nosaukta par transporta ministri, cita sieviete savukārt tika apstiprināta kāda Augstākās tiesas postenī.

Par spīti sākotnēji skeptiskajai attieksmei, Doula laika gaitā guva ievērojamus panākumus, kā ir atzinuši vairāki ilglaicīgi novērotāji. Viņa stimulēja vietējo likumu pieņemšanu par Vašingtonas apkārtnes lidostu pārņemšanu, lai gan gandrīz 50 gadu šis uzdevums bija licies neizpildāms, tādā veidā paverot ceļu uz Dulles International paplašināšanu un jaunas Reigana Nacionālās Lidostas termināla izveidi.

Pārdošanai tika piedāvāts valsts dzelzceļš Conrail .

Doula kļuva ievērojama ar savu pievēršanos - daži apgalvo, pat apsēstību - detaļām, un viņas neslavas cēlāji izteica aizdomas, ka neviena cita detaļa viņai neesot svarīgāka par pašas tēlu un nākotni.

Doulas karjeras modelis atkārtojās Reigana gadu beigās: viņa pameta administrāciju, lai palīdzētu veidot sava vīra kampaņas stratēģiju. Kad viņš zaudēja, Doula sāka strādāt uzvarētājam Džordžam Bušam - šoreiz darba ministres amatā.

Tas nebija ietekmīgs postenis. Kā apgalvo kāda Buša administrācijas amatpersona, "Mums nerūpēja darba ministrija." Doula rada iespēju vadīt savu organizāciju un kļuva par Amerikāņu Sarkanā Krusta vadītāju. Saskaņa likās ideāla - viena no Amerikas visvairāk apbrīnotajām sievietēm vadīja vienu no valsts visvairāk apbrīnotajām institūcijām.

Doula precīzi vadīja savu karjeru un pret darbiniekiem izturējās bargi. Runāja, ka viņa lika saviem vietniekiem saskaitīt pakāpienus no viņas vietas līdz tribīnei, kad gatavojās uzrunai. Un tomēr cilvēki pret viņu ir ļoti lojāli. Varbūt tāoēc, ka zina pati pret sevi viņa ir daudz bargāka.

Un te nu viņa ir: Elizabete Doula, Selsberijas mīļumiņš, ambicioza un ļoti profesionāla politiķe. Viņai vara patīk - par to, ko viņa no tās spēj gūt, kā arī tāpēc, ka vara ir politisko panākumu mērs. Doula ir konkurētspējīga, un viņai ir raksturīga nepieciešamā disciplīna un prasme, lai uzvarētu.

Tomēr tikpat piesardzīgi, cik viņa pieradināja savus vecākus pie sava dzīves stila, viņa ir centusies piesardzīgi neaizvainot amerikāņu sabiedrību. Pēc 20 laulības gadiem viņa gandrīz katrā intervijā apgalvo, ka viņai patiktu sava māja un rosīties dārziņā, "tomēr nekad nav laika" kaut ko tādu atrast. Ņemot vērā darbaholisko miljonāru skaitu, kuriem pieder mājas Vašingtonā, tam ir grūti noticēt. Dzīvoklis Votergeitā piecu minūšu attālumā no darba, kurā Douli dzīvoja, bija izcils, tomēr neatbilda vispārpieņemtajam tēlam.

Elizabete Doula bieži apgalvo, ka viņai nekad neesot vajadzējis izšķirties starp bērniem un karjeru: "Es apprecējos vēlu. Mēs ar Bobu jutām, ka gadījumā, ja mēs būtu aplaimoti ar bērniem, tas būtu bijis brīnišķīgi. Tomēr mēs sapratām, ka bērnu ziņā mēs skaitījāmies vēla laulība. Mēs sapratām: ja tas nav noticis, tad mums ir tik daudzu iespēju mainīt daudz bērnu dzīves."

Patiesību sakot, viņa saprata, ka bērni būtu šķērslis.

Laulātais pāris 1984.gada republikāņu sanāksmē ar reportieriem jokoja par Elizabetes prezidentūras iespējām, un viņas vārds sāka pastāvīgi parādīties to sieviešu sarakstos, kuras kādu dienu varētu kandidēt uz prezidenta posteni.

Ap 1996.gadu vēlētāji sāka runāt, ka no abiem Douliem viņa pat varētu būt labāka kandidāte.

70. gadu beigās Elizabete Doula tika nosaukta kā iespējamā Ziemeļkarolīnas Kongresa kandidāte. Pavisam nesen viņa apsvēra iespēju kandidēt uz sava dzimtā štata gubernatora vietu. Jebkura izvēle veicinātu viņas ceļu uz Balto namu.

Taču Elizabete Doula balstīja savu reputāciju uz sievai raksturīgu lojalitāti, izkopjot savu kampaņas rīkotājas prasmi sava vīra sapņa labā.

Plašām auditorijām Doula mēdz sacīt: "Veidosim vēsturi!" Viņa jau to ir izdarījusi, veidojot tiltu. Tomēr tas pagaidām nav galamērķis.

Deivids fon Drēle

"Trīs veidu amerikāņu

ārpolitikas nesummējas"

"International

Herald Tribune"

— 99.10.19.

Pastāv triju veidu amerikāņu ārpolitikas, kas katra ved savā virzienā: oficiālā Klintona administrācijas politika, kuru pauž prezidents un valsts sekretāre; Pentagona politika, kā arī Kongresa ārpolitika.

Kongresa un administrācijas ārpolitiku atšķirības noveda pie CTBT katastrofālās izgāšanās. Prezidenta politika attiecas uz pasauli, kas pastāv ārpus Senāta iztēles iespējām. Senāta vairākuma politika attiecas uz fantāzijām par šo pasauli.

Kongresa ārpolitika ir nesakarīga, taču pēdējā laikā tā ir strauji pavirzījusies uz izolacioniskā nacionālisma pusi, neizprotot šāda ceļa virzienu. Citādā ziņā Kongresa politika kalpo komerciālo grupu un īpašo interešu lobiju interesēm.

Pentagona ārpolitika aptuveni atbilst prezidenta politikai, taču tai ir savas prioritātes, un dažkārt Pentagonam izdodas uzspiest šīs prioritātes, nenemot vērā prezidenta vai Kongresa mērķus. Pentagona politikas pamatā ir centieni saglabāt amerikāņu militārā spēka "pārsvaru" visā pasaulē, lai nepieļautu nekādus draudus Savienotajām Valstīm. Tā ir diskrēta, lai arī ne pārāk viltīga, kas tiek realizēta ar militārās diplomātijas, virsnieku apmaiņas, skolu, apmācības misiju un apvienotu mācību palīdzību. Tā apstrādā ārvalstu militāros līderus, kas bieži vien nozīmē būt saskarsmē ar reālo varu attīstības valstīs. Šādas politikas mērķis pieņem, ka ASV armija ir reāla amerikāņu interešu aizstāve, kamēr Kongress nodarbojas ar demagoģiju, savukārt prezidentu administrācijas īsteno dažādu partiju programmas.

Pentagona politikas mērķis ir ietekmēt militāros spēkus ārvalstīs, cenšo-ties panākt cilvēktiesību un civilās pārvaldes ievērošanu. Indonēzija nav viens no šādas politikas panākumiem. To pašu iepriekš varēja apgalvot arī par Gvatemalu.

Savā mūsdienu formā šīs izolacionisma paveids ir vairāk šovinistisks, nacionālistisks, unilaterāls, neuzticīgs pret ārzemniekiem un paranoisks. Tas vēlas, lai Savienotās Valstis interesētos vienīgi par savu ceļu pasaulē. Tas vēlas nodrošināt ASV raķešu aizsardzību, pārvest mājās ASV karavīrus no Balkāniem un Rietumeiropas, kā arī aizstāvēt amerikāņu intereses ar sankciju, tirdzniecības boikotu, politiskās iebiedēšanas un, nepieciešamības gadījumā, arī Tomahawk raķešu palīdzību. Patriks Bjūkenens savu prezidenta kandidāta kampaņu balsta tieši uz šādu instinktīvu izolacionismu.

Noraidot CTBT, Senāta vairākums demonstrēja savu neuzticību bruņojuma ierobežojumu līgumiem vispār. Tā pārstāvji atbalsta paļaušanos uz ASV ieročiem un jauno raķešu aizsardzības sistēmu nevis līgumiem, par spīti tam, ka raķešu aizsardzības sistēmas veidošana grauj esošos kodolieroču ierobežošanas līgumus.

Vairākums amerikāņu jūtas apmierināti, noturot pasauli pietiekamā attālumā. Nelaime tā, ka šāda rīcība nāk par ļaunu biznesam un nodarbinātībai, kā arī valsts drošībai. Tradicionālais izolacionisms vairs nav praktisks.

Pašreizējā administrācija vai jebkura cita var lūgt starptautisko sadarbību vai arī pasludināt amerikāņu vadošo lomu pasaulē, taču nav iespējams vadīt pasauli, ja Senāts neratificē līgumus un neapmaksā valsts rēķinus. Amerikā vienīgi Pentagona rīcībā ir gan ārpolitika, gan līdzekļi, lai to īstenotu.

Viljams Pfaf s

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS