Šodien, 21. oktobrī, Latvijas Zinātņu akadēmijā sabiedrība tiek iepazīstināta ar akadēmiķes, profesores Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekānes Dr. habil. philol. Janīnas Kursītes grāmatu "Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā", ko izdevis apgāds "Zinātne". Lūk, tās amplitūda (saturs) un ievadnodaļa.

Mītiskajā Baltijas laikā un telpā

Mītiskais laiks latviešu folklorā

Mātes baltu un Baltijas somugru

folklorā un literatūrā

Mītiskā Daugava

Metāli latviešu folklorā

Nauda

Savvaļas augi mītiskajā tradīcijā

Noslēpumainais āmulis un Jāņa zāles

Dievības, gari un koki

Latviešu ēdieni

Dievību un cilvēku dzērieni

Mīlestības un nāves ceļš latviešu folklorā

Kanibālisms latviešu folklorā un literatūrā

Miegs un sapņi tradicionālajos priekšstatos

Sapnis latviešu literatūrā

Talismani, amuleti, fetiši senāk un tagad

Jaunā folklora un Krēmers

Mītiskais un nacionālā identitāte

19. gadsimta latviešu literatūrā

Nacionālā ainava

19. gadsimta latviešu literatūrā un mākslā

Mītiskie elementi Gētes "Faustā"

Latviešu dekadence. Dzeja

Neomītisms 20. gadsimta sākumā:

paralēles latviešu literatūrā un tēlotājā mākslā

Zalkša simbolika Aspazijas teiku drāmā

"Zalša līgava"

Laiks un telpa Aspazijas dzejā

Jānis Steiks un mītiskā jaunrade

Neobaroks latviešu literatūrā

Mītiskā telpa

Mītiskā pavedienus savelkot mezglā

Mītiškumas tautosakoje, literatūroje, mene. Santrauka

Mūūtilisus folklooris, kirjanduses, kunstis. Kokkuvõte

The Mythical in Folklore, Literature, Art. Summary

Mītiskajā Baltijas laikā un telpā

Lasītāju uzmanībai tiek piedāvāta monogrāfija, taču ne šī termina tradicionālajā izpratnē (zinātnisks darbs, kurā secīgi aplūkots kāds atsevišķs temats). Šīs monogrāfijas pamatā ir viens pavediens — mītiskais, kas satur un savij atsevišķās pētījuma daļas. "Mītiskais" ir tik ietilpīgs jēdziens, ka būtu naivi un reizē neprātīgi domāt uzrakstīt par to pilnīgi visu. Par mītisko folklorā un literatūrā arī līdz šim bijis samērā daudz pētījumu, bet mītiskais latviešu tēlotājā mākslā kopsakarā ar literatūras un folkloras tekstiem nav pētīts.1 Tas šai grāmatā ienāk 19.gs. nacionālās ainavas tvērumā (kā to iztēlojās tautiskie romantiķi — rakstnieki un mākslinieki), 20.gs. sākuma dekadentu almanaha un žurnāla "Zalktis" vārdiskā un vizuālā tēla meklējumos, Viktora Eglīša paša darināto vinješu un teksta kopnoskaņās dzejoļu krājumā "Elēģijas". Taču neapšaubāmi tas ir tikai tēmas aizsākums, kas prasa tālākus pētījumus.

Līdz šim latviešu mītoloģijas pētījumi veikti, smeļoties materiālu pārsvarā mītiskajās tautasdziesmās. Šis darbs ir mēģinājums izzināt mītiskos priekšstatus, aptverot iespējami visus folkloras žanrus: tautasdziesmas, pasakas, teikas, nostāstus, ticējumus, buramvārdus. Vairākos jautājumos likās būtiski ņemt vērā arheologu, vēsturnieku, valodnieku, mākslas zinātnieku viedokļus, kas ļāva padziļināt priekšstatu par to vai citu tematu.

Izpētes objektiem dziļslānī ir ja ne kopēja, tad vismaz radniecīga sakņu sistēma. Tā, piemēram, gan mīts, gan sapnis darbojas pēc vieniem un tiem pašiem laiktelpas likumiem, kas parasti ir kardināli atšķirīgi no fiziskajiem laiktelpas likumiem. Mītiskajā laiktelpā arī lietas, priekšmeti iegūst pavisam citu vai citādu funkciju un nozīmi nekā fiziskajā laiktelpā. Vērtībā vismazākā monēta, nejauši atrasta uz ceļa, var kļūt gan par veiksmi nesošu amuletu, gan par maģisku nekad neizsīkstošas naudas avotu. Upes, koki, augi, dabas ainava kā tādi mītiskajā pasaulē iegūst brīnumainas īpašības un nozīmes. Parastajā pasaulē mēs, runājot par ēšanu un dzeršanu, aprobežojamies ar epitetiem "garšīgs", "bezgaršīgs", "sātīgs" u.tml. Dažādos rituālos (gadskārtu svinēšanā, godos, iniciācijās) ēdiens un dzēriens, noteiktā veidā lietots, dievībām un gariem bagātīgi ziedots, vairo cilvēka dzīvības spēkus vai pat uz kādu laiku pārceļ cilvēku citā pasaulē, sniedzot viņam ikdienā neiedomājamas izjūtas un iespējas. Mīlestība un nāve — divas pavadones, kas seko mums dienām un naktīm, savu dziļāko piepildījumu un jēgu iegūst saskarē ar mītisko.

Mītiskais, atmetot pagāniskos kultus un pasaules izjūtu un pārejot kristīgajā pasaulē, nepazūd, bet pārvēršas. Jāņa jeb sezonas, jeb nomirstošo un atdzimstošo dievību mīts gandrīz nemanāmi pārtop un iekļaujas Dieva dēla Jēzus Kristus mītā, veidojot Ziemassvētku, Lieldienu dziesmas un tautas paražas. Bet arī šķietami nereliģiskā — mākslas un literatūras sfērā mīts, transformējoties tropu u.c. māksliniecisko paņēmienu režģos, veido dažādu laikmetu un laiku literatūras un mākslas virzienu seju. Latviešu literatūrā un mākslā īpaši spilgta mītiskā elementa klātbūtne ir romantisma, simbolisma, kā arī neoromantisma, neobaroka strāvojumos. Mītiskais ir klāt ne tikai tēlotājmākslā, bet arī monumentālajā mākslā. Mūsu Brāļu kapos aiz vārtiem ir liepu gatve, aiz tās ozoli. — "Simt ozolu, pa piecdesmit katrā ceļa pusē, noslēdz liepu gatvi un stāv godasardzē pie Mūžīgās uguns."2 Ne priedes, ne egles, ne oši, nemaz nerunājot par alkšņiem vai apsēm, Brāļu kapos neiederētos. Izņēmums — divi bērzi pie Mātes Latvijas tēla. Bērzi — tradicionāls jaunu puišu (te: karavīru) tēls. Kāpēc tie vai citi koki drīkst būt tur un nedrīkst būt citur, to nosaka sentēli un mītisko nozīmju loks, kas tajos ielikts.

Mītiskais literatūrā bijis daudzu nopietnu pētījumu objekts. Te minēšu tikai tos pētījumus, kuri ar metodisko pieeju vai skatījuma punktu (Baltija un tās apkārtne) rosinājuši manu darbu. Tie ir gan pavisam nesen publicēti, kā, piemēram, lietuviešu pētnieku raksti Norberta Vēļa piemiņai veltītajā krājumā "Mītoloģijas studijas", kas iznāca 1998.gadā Kauņā,3 un krievu zinātnieka Vladimira Toporova grāmatas ("Slāvu literatūras priekšvēsture. Rekonstrukcijas mēģinājums" un "Mīts. Rituāls. Simbols. Tēls"4), kurās meklētas mītiskā saknes krievu 19.–20.gs. literatūrā. No agrāku gadu pētījumiem, kas joprojām saglabājuši aktualitāti un zinātnisko nozīmību, rosinoša bijusi Jeleazara Meļetinska monogrāfija "Mīta poētika", kas pirmoreiz tika publicēta 1976.gadā, bet 1995.gadā izdota atkārtoti, kā arī Olgas Freidenbergas apcere par mītisko senajās literatūrās.5 Īpatnēju mākslas, literatūras, neomītoloģijas līdzāspastāvēšanas un līdzdarbošanās iespēju deviņdesmito gadu vidū demonstrēja igauņu etnofutūristi, kuri 1995.gadā Tartu izdeva divvalodu (angļu un krievu) krājumu ar īpatnēju nosaukumu "Waterfowl Way. Vodotipnaja doroga". Tā kā biju iepriekš rakstījusi par krāsām latviešu folklorā, šajā krājumā īpaši piesaistīja Virves Sarapikas raksts par krāsu simboliskajām nozīmēm Baltijas somugru kultūrās.6 Jaunu metodes meklējumu sakarā rosinošs bija pirms pāris gadiem ASV iznākušais rakstu krājums "Mīts un metode", īpaši nodaļa par mītu, mākslu un literatūru.7

Grāmata "Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā" veidota kā ievads Baltijas mītisko priekšstatu ģeogrāfijā, raugoties no Latvijas saliņas, bet nebūt neliekot to kosmosa centrā. Centru ir tik, cik objektu — latviešu, lietuviešu, prūšu, lībiešu, igauņu. Šiem centriem laika gaitā izveidojies daudz kopīgu, kā arī atšķirīgu iezīmju. Visvairāk kopīgā ir senākajā folkloras slānī un jaunākajā — 19.gadsimta vidus un otrās puses latviešu un igauņu literatūras neomītisma tendencēs, 20.gadsimta 20. un 30.gadu lietuviešu, latviešu un igauņu literatūrā, bet it īpaši padomju perioda literatūrā. Visdziļākās paralēles ieraugāmas mītiskajās mātēs — tēmā, kas ietiecas senajos matricentriskajos priekšstatos un ir līdzīga neatkarīgi no tām, kurai — baltu vai somugru — valodu grupai katra no Baltijas tautām pieder.

Mēs dzīvojam līdzās — igauņi, lietuvieši, latvieši, bet joprojām savu kultūru pētām, meklējot atspulgus, ietekmes lielo kaimiņtautu vai Eiropas lielo kultūrtautu spoguļos. Tas noteikti ir nepieciešams un vajadzīgs atskaites punkts, bet nav vienīgais un, šķiet, nav arī pats galvenais. Latviešu un lietuviešu mītiskā pasaule izsenis bijusi gan etniskas radniecības, gan kaimiņu saitēm vienota. Lībieši, kaut arī valodā nebūt ne radniecīga tauta, būdami visciešākajā tuvībā ar latviešiem, gan devuši mums, gan aizguvuši no mums savu mītisko skatījumu uz pasauli. Līdzīgas attiecības, kaut arī ne tik dziļas un ciešas, latviešiem bijušas ar igauņiem.

Baltijas tautu mītoloģijas salīdzināšanas darbu aizsāka Jēkabs Lautenbahs nu jau vairāk nekā pirms simts gadiem, meklējot paralēles latviešu un lietuviešu tautasdziesmās,8 vēlāk latviešu un lietuviešu sakāmvārdos, parunās u.c.9 Aizsākto, bet jau citā virzienā 20.gadsimta 20.gados turpināja igauņu zinātnieks Oskars Loritss, kas rīkoja folkloras ekspedīcijas uz lībiešu apdzīvotajām vietām Latvijā un rezultātus apkopoja vairākos pētījumos.10 O.Loritss lībiešu folkloru pētīja ciešā kopsakarā ar latviešu folkloru, meklējot gan iespējamās tipoloģiskās paralēles, gan savstarpējo aizguvumu ceļus. O.Loritss tieši šī salīdzinošā skata plašuma un vienlaikus dziļuma dēļ tiek joprojām uzskatīts par redzamāko igauņu fokloristu.11 Pēc viņa Baltijas tradicionālās kultūras salīdzinošo aspektu, kaut arī nedaudz, tomēr turpināja apzināt igauņu folklorists Eduards Laugaste.12 Pēdējos gados parādījušies atsevišķi pētījumi, kuros igauņu tradicionālās kultūras materiālu mēģināts iekļaut Baltijas, kā arī visas Eiropas tradicionālās kultūras kontekstā, piemēram, pētot Jura dienu.13

Baltu mītoloģiju un sakrālo pasauli indoeiropiešu kontekstā pētījusi Marija Gimbutiene14 un Norberts Vēļus.15 Trimdā mītoloģijas enciklopēdijās u.c. izziņas izdevumos par baltu mītoloģiju rakstījuši gan lietuvietis Jons Balis,16 gan latvieši Haralds Biezais17 un Vaira Vīķe–Freiberga.18 Radniecīgajam Baltijas areāla mītiskajos priekšstatos vairākos pētījumos pievērsušies igauņu trimdas fokloristi Fēlikss Oinass19 un Jāns Puhvels.20 No jaunākās paaudzes pētniekiem baltu fokloru salīdzinošā aspektā pēta lietuviešu izcelsmes Latvijas zinātniece Rūta Muktupāvela.21 Senmākslu Baltijas areālā apcerējusi latviešu arheoloģe Ilze Loze.22 Ne mītoloģijai, bet galvenokārt motīvu salīdzinošai analīzei tika pievērsušies lietuviešu un latviešu zinātnieki, kas 1968.g. publicēja kopkrājumu bar baltu tautu folkloru.23 Rakturīgi bijis tas, ka Baltijas areāla foklora un mītoloģija līdz šim skatīta pāros pa divi (latviešu — lietuviešu, igauņu — latviešu, igauņu — lībiešu u.c.), bet ne kā kopums, kurā ietilpst gan baltu, gan Baltijas somugru tautas.

Būtu pārdrošība teikt, ka esmu izveidojusi sistemātisku latviešu, lietuviešu, prūšu, lībiešu un igauņu mītisko priekšstatu salīdzinošu skatījumu. Nē, tā nav, un vienam cilvēkam diez vai iespējams ietiekties vienlīdz pārliecinoši visos salīdzinājuma laukos. Tas ir nākotnes uzdevums, kas būtu veicams no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas pētniekiem izveidotai grupai. Šis darbs ir apzināts mēģinājums skatīt mītisko ne tikai latviešu materiālā, bet arī, kur tas bijis iespējams, palūkoties, kas vērojams pie tuvākiem un tālākiem kaimiņiem (to skaitā pie slāvu, skandināvu, ķeltu, tālākām somugru tautām u.c.). Par šo iespēju un interesi esmu pateicīga maniem bijušajiem Tartu universitātes pedagogiem J.Lotmanam, Z.Mincai, J.Peldmē, P.Aristem, V.Adamsam, A.Belousovam. Interesi par lietuviešu folkloru un literatūru esmu ieguvusi no jaukajiem kolēģiem Valža un Rūtas Muktupāveliem, Alvīda un Violetas Butkus, kā arī no zinātkārajiem un garā dzirkstošajiem lietuviešu studentiem.

1 Eiropas literatūra un māksla simbolu (mīta minivienību) kopsakarībās, bet neietverot tajās latviešu salīdzinošo materiālu, skatītas vairāku pētnieku darbos arī Latvijā, piemēram: Lancmanis I. Iznīcības simboli un romantisms// Romantisms un neoromantisms Latvijas mākslā. R., 1998, 6.–28. lpp.

2 Apsītis V. Kārlis Zāle. R., 1988, 43. lpp.

3 Mitologijos studijos — Research in Mythology. Norberto Veliaus atminimui // Darbai ir Dienos, Nr.6 (15) Kaunas, 1998.

4 Toporov V. Predistorija literatury u slavjan. Opyt rekonstrukciji. Moskva, 1998; Toporov V. Mif.Ritual. Simvol. Obraz: Issledovanija v oblasti mifopoetičeskogo. Moskva, 1995.

5 Meļetinskij J. "Mifologizm" v literature 20 veka //Meļetinskij J.Poetika mifa. Moskva, 1995, s. 277–373; Freidenberg O.Mif i literatura drevnosti. Moskva, 1978; sk.arī Meļetinska plašo apcerējumu: Meļetinskij J. O proishoždeniji literaturno—mifologičeskih sjužetnyh arhetipov //Arbor Mundi, vyp. 2, Moskva, 1993, s.9–63.

6 Sarapik V.Black — white —red //Waterfowl Way. Vodotipnaja doroga.Tartu, 1995, p. 26–31. Plašākā kontekstā tā pati krāsu simbolikas tēma izvērsta rakstā:Sarapik V.Punane. Sõna ja värv //Sator. Artikleid usundi-ja kombeloost.Tartu, 1998, ik. 7–38.

7 Piemēram: Ziolkowski E.J. Sancho Panza and Nemi’s Priest: Reflections on the Relationship of Literature and Myth //Myth and Method. Charlottesville, London, 1996, p. 247–300; Cappadona –Apostolos D. Picasso’s Guernica as Mythic Iconoclasm: an Eliaden Interpretation of the Myth of Modern Art //Myth and Method,p. 327–352; Epstein MM.Harnessing the Dragon: A Mythos Transformed in medieval Jewish Literature and Art // Myth and Method, p. 352–390.

8 Lautenbah J.Očerki iz izstoriji litovsko–latyšskogo narodnogo tvorčestva, t. 1, Jurjev, 1896.

9 Lautenbah J. Očerki iz istoriji litovsko–latyšskogo narodnogo tvorčestva, t. 2, Jurjev, 1915.

10 Loorits O. Liivi rahva usund , kd. 1–3, Tartu, 1926 – 1928; Volkslieder der Liven. Tartu, 1936; Liivi rahva mälestuseks. Tartu, 1938.

11 Folk Belief Today. Tartu, 1995.

12 Laugaste E.Eesti rahvaluule. Tallinn, 1975, lk.6–13.

13 Hiimäe M.Jūripäeva uskumuste ja kombestiku kujunemise lähtekohti //Sator. Artikleid usundi-ja kombeloost, kd. 1, Tartu, 1998, lk. 122–137.

14 Gimbutas M.The Balts. New York, Washington, 1968; Gimbutas M. The Goddesses and Gods of Old Europe. 6500–3500 BC.Myths and Cult Images. Berkeley, Los Angeles, 1982; Gimbutas M. The Language of the Goddess. San Francisco, 1989; Gimbutas M.The Civilisation of the Goddess. The World of the Old Europe, San Francisco, 1991; Gimbutiene M.Senoji Europa.Vilnius, 1996.

15 Velius N.Senoves baltu pasauležiūra: Struktūros bruožai. Vilnius, 1983; Velius N. The World Outlook of the Ancient Balts.Vilnius, 1989.

16 Balys J.Estonian Folklore; Latvian Folklore and Mythology; Lithuanian Folklore, Folk Song and Mythology // Funk & Wagnalls Standard Dictionary of Folklore, Mythology and Legend. New York, 1972. Bostonā izdotajā daudzsējumu "Lietuviu enciklopedija" (1953–1966) J.Balis rakstījis gan par lietuviešu, gan citu baltu tautu, bet arī Baltijas somugru folkloras un mītoloģijas jautājumiem .

17 Sk., piemēram:Balys J., Biezais H. Baltische Mythologie //Wörterbuch der Mythologie, Bd.1, Stuttgart, 1965, S.373–454.

18 Sk., piemēram: Vīķe–Freiberga V.Daina, Latvian //The Modern Encyclopedia of Russian and Soviet Literatures, vol.5, Academic International Press, 1981.

19 Oinas F. J. A Balto–Finnic and Baltic Fertility Spirit //Journal of Baltic Studies, 1980, vol. 11, No. 3, p. 199—215; Oinas F.The Baltic Background of Balto–Finnic Folklore //Baltic Literature and Linguistics. Columbus, Ohio, 1973, p. 109–119.

20 Puhvel J.The Baltic Pantheon //Baltic Literature and Linguistics, p. 99–109; Puhvel J.Baltic and Slavic Myth //Puhvel J.Comparative Mythology. Baltimore, London, 1993, p. 222—241.

21 Muktupāvela R. Rituālās apreibināšanās atspoguļojums lietuviešu un latviešu folklorā //Karogs, 1996, Nr.6, 177.–187.lpp; Muktupāvela R., Ubagu mielošana: žēlsirdība vai kontraktuāla darbība //Karogs, 1997, Nr.6,147.–156.lpp.; Muktupāvela R.Šamaniskie motīvi baltu folklorā // Kultūras krustpunktu meklējumi .R., 1998, 131.–141.lpp.

22 Loze I.Akmens laikmeta māksla Austrumbaltijā., R., 1983.w

23 Foļklor baltskih narodov. Riga, 1968.