Par zinātni par Latviju un latviešiem

Pēc akadēmiskā ziņojuma “Letonikas sākotne un nākotne” Letonikas II kongresa pirmajā plenārsēdē

Foto: Ansis Starks, A.F.I.

Letonistika ir pirmavotos, pētījumos un interpretācijās balstīta starpnozaru zinātne par Latviju un latviešiem, par mūsu etnosu un valodu, vēsturi un kultūru. Bet var arī sacīt – tā ir akadēmisks skatījums uz latviešu nācijai būtiskām problēmām: Kas mēs esam? No kurienes nākam? Kā esam dzīvojuši vakar, dzīvojam šodien, dzīvosim rīt? Kādi izskatāmies no malas, Eiropā un pasaulē? Kā jūtamies Eiropā? Mūsu valoda. Mūsu kultūra. Mūsu gadsimtu vēsture krustcelēs. Mūsu vērtības. Mūsu identitāte, mūsu raksturs. Multikulturālisms Latvijā…

Nosaucu tikai dažus aspektus, tādu ir daudz vairāk. Šie jautājumi pieder ne tikai pētniecības, zinātnes jomai, bet arī nacionālo emociju un reālās politikas jomai, sabiedriskās apziņas, pašapziņas un arī pašnoniecināšanas jomai, jo daudzi jautājumi ir delikāti, sāpīgi, neviennozīmīgi atbildami. Taču zinātnei jācenšas dot izsvērta, avotos, faktos, objektīvās interpretācijās pamatota aina. Būtībā tai jābūt atbildei uz jautājumu: “Kas notiek Latvijā?” Ne jau tā, kā TV raidījumā, kur iztirzā viendienīgas, pārejošas aktualitātes, bet plašā vēsturiskā, valodnieciskā, filozofiskā griezumā, arī ar skatu no malas. Tā arī par letoniku aktīvi un paskaļi runājam gadus 10–15, akadēmiķa Saulveža Cimermaņa rosināti.

Taču reāli šī joma vei­do­jusies jau sen. Kā letonikas agrīnos avotus minēšu pašu latviešu valodu – mūsu kultūras kodu, mutvārdu daiļradi – folkloru, minēšu materiālās zemnieku kultūras mantojumu: ēkas, darba rīkus, tērpus, minēšu arheoloģiskos objektus. Buramvārdu un tautasdziesmu paraugi pierakstīti jau kopš 16.gs. beigām (buramvārdi – 1584.g., tautas dziesmas – 1632.g.). Plašāki vākumi saistās ar Baltijas vācu mācītājiem G.Bergmani, G.Bitneru, A.Bīlenšteinu 19.gs., bet īpaši izvēršas, kad pie šā mantojuma ķeras latvieši paši – Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Barons, Ansis Lerhis-Puškaitis, Ludis Bērziņš, Pēteris Šmits, Rīgas Latviešu biedrība, Folkloras krātuve. Nebūt nav nejaušība, ka K.Barons bija jaunlatviešu vadītājs, “Pēterburgas Avīžu” faktiskais redaktors, taču par sava mūža misiju izvēlas dainu sakārtošanu. Pērn apritēja 150 gadu kopš jaunlatviešu aktivitāšu sākuma, šo notikumu “Latvijas Avīze” atzīmēja, izdodot tautas aptaujā tapušo krājumu “100 Latvijas personības” (latviešu un angļu versija, 2006) un kā pašu pirmo, slavenāko latvieti mūsdienu sabiedrība izvēloties Krišjāni Baronu – varētu arī sacīt – mūsu pirmo un izcilāko letonistu.

Otrs letonikas avots ir viduslaiku hronikas, kopš 13.gs. – Livonijas Indriķa un Atskaņu hronika, Vartberges Hermaņa hronika, kuru edīciju ar teicamiem komentāriem pēdējā laikā veicis Ēvalds Mugurēvičs. Minēšu svešzemes ceļotāju un enciklopēdistu liecības, sākot ar franču bruņinieka Gilberta de Lanuā 1414.g. Livonijas aprakstu, S.Minstera “Kosmogrāfiju” (1544) u.c., kuras savulaik sākuši apkopot Leonīds Arbuzovs un Arnolds Spekke, šo liecību apzināšanu vajadzētu turpināt. Pieminēšu, ka slavenā angļu filozofa un alķīmiķa Rodžera Bēkona darbā “Opus Majus” (1268) minēta arī Livonija un Kuronija, kritizējot no Romas baznīcas un franciskāņu mūku viedokļa vācu Teitoņu ordeņa aplamo rīcību, pievēršot te neticīgos Kristum “ar ieroču spēku, bet ne ar svētuma sirsnību”. Veicināma hroniku un citu vēstures avotu edīcija, liecību vākšana no senām enciklopēdijām un rakstiem, varbūt atjaunojot pirmskara izdevumu sēriju “Latvijas vēstures avoti”.

Livonijas laikmeta beigās, kaut arī svešu varu jūgā un pēc tam vairāku valstu sastāvā, konsolidējās latviešu etnoss un vienota valoda. Pirmie veclatviešu raksti top protestantu un katoļu konfrontācijā, 16.–18.gs. tos rada luterāņu mācītāji un katoļu jezuīti, galvenokārt vācu tautības. Tās ir pirmās latviešu gramatikas un vārdnīcas – J.G.Rēhehūzens, 1644; G.Mancelis, 1638; H. Ādolfijs, J.Langijs, 1685; J.Lange, 1777; G.F.Stenders, 1783, 1789, tas ir Glika “Bībeles” tulkojums (1685–1694), ko aizsācis latvietis Jānis Reiters, Stendera “Augstas gudrības grāmata” (1774; 1796) (to komentētu izdevām jau 1988.gadā). Vairākus šādus valodniecības rakstura pieminekļus nesen pārdrukājis Trevors Fennels Austrālijā, nesen izdots pirmais latgaliešu rakstu piemineklis “Evangelia toto anno” (1753), atzīmējams pašreiz īstenojamais latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas (16.–18.gs.) projekts. Labu tradīciju iedibinājis Latviešu valodas institūts, izdodot valodniecības klasiķu darbus (J.Endzelīnu, R.Grabi, A.Breidaku, pašreiz gatavo A.Augstkalnu un K.Mīlenbahu), sāk analizēt latviešu rakstības pirmo normatīvu (“vecās drukas”) iedibinātāja G.Manceļa valodu. Šis analīzes un valodas avotu edīcijas darbs jāturpina. Piekrītu prof. J.Endzelīna skolniekam P.Kļaviņam, ka esam J.Endzelīna parādnieki: viņa rakstu izlase būtu jāpapildina ar vārdu rādītāju, jo bez tāda izdevums ir pagrūtāk lietojams. Varbūt ar laiku vajadzētu domāt arī par J.Endzelīna “Latviešu gramatikas”(1922) komentētu jaunizdevumu, kur atspoguļotos arī šā latviešu valodniecības pamatdarba tapšanas un izdošanas sarežģītā vēsture.

Hercogu Frīdriha un Jēkaba laiks saistās ne tikai ar G.Manceli, bet arī ar Kurzemes superintendentu Paulu Einhornu (1590–1655), kurš devis latviešu etnogrāfijas un seno ticējumu pētniecībai ļoti nozīmīgus darbus – “Reformatio gentis Letticae”, 1636, “Historia Lettica”, 1649. P.Einhorna darbi uztverami mazāk kā zinātniski opusi, drīzāk kā instrukcijas amatbrāļiem, kā apkarot pagānismu un katoļticību, tie publicēti ļoti nelielā eksemplāru skaitā. P.Einhornu parasti min saistībā ar senlatviešu reliģiju, viņu citē E.Brastiņa dievturi un šajā aspektā lieliski analizējis Haralds Biezais, taču P.Einhorns sniedz arī pirmos plašākos materiālus par latviešu etnogrāfiju, izsaka hipotēzes par latviešu un kuršu izcelšanos, agrīno vēsturi, mēģina raksturot latviešu rakstura īpašības u.tml. Šie secinājumi maz pazīstami, lai gan latviešu presē par tiem rakstījis jau Vilis Olavs 1893.gadā. Kaut arī P.Einhorns bija diezgan kašķīga, neganta personība (viņš miris Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcā uz kanceles, teicot asu sprediķi pret jaunā stila kalendāra ieviešanu), pārtulkot un izdot P.Einhorna sacerējumus latviski ar lietpratīgiem komentāriem būtu ļoti vērtīgi.

G.Manceļa un P.Einhorna laikā, šķiet, beidza konsolidēties latviešu tauta, pareizāk sakot, kā zemnieku kārta ar vienotu valodu. Edgara Dunsdorfa aplēses par iedzīvotāju skaitu tagadējā Latvijā rāda, ka 17.gs. Kurzemē iedzīvotāju skaits pieauga, bet Vidzemē saruka, turklāt latviešu skaits tagadējā Latvijas teritorijā varētu būt bijis 85–89% no iedzīvotāju kopskaita , lībiešu – 4% (dažuviet līdz 10%), vāciešu – 6%.

Pirmie letonistikas darbi kaut kādā veidā atspoguļoja vācu luterāņu mācītāju un jezuītu cīņu par latviešu zemnieku dvēselēm. Pēc Livonijas kara un teokrātiskās valsts sabrukuma tika kodificēta dzimtbūšana nežēlīgās formās, A.Spekkes savulaik izdaudzinātie Rīgas neolatīņu humānisti pielīdzināja nevācu zemniekus Senās Romas vergiem, traktēja tos kā nožēlojamas būtnes, kuras īsti nevarot pat dēvēt par cilvēkiem (Pistorijs – Bekers, Plīnijs).

Latviešu stāvokļa raksturojums 16., 17., 18.gs. tātad ir visai pesimistisks, gan Rīgas humānistu uztverē, gan Rozīna Lentīlija, gan īpaši Garlība Merķeļa (1769–1850) darbos. Rodas jautājums, kā tik zemu nospiesti cilvēki varējuši radīt tik brīnišķīgas tautas dziesmas, ar māksliniecisku vērtību, ētisku kodolu, filozofiju, draiskumu, asprātību, dzīves un darba prieku? Un kā šis apspiestais, neatzītais etnoss spējis asimilēt lībiešus, par ko jau 1896.g. izbrīnu izteicis slavenais vācu zinātnieks Rūdolfs Virhovs. Arī tā ir viena no latviešu etnoģenēzes un etnopsiholoģijas mīklām. Tiesa, Pēteris Šmits izteicis viedokli, ka jaunu tautas dziesmu sacerēšana beigusies jau pirms 17.gs., tās sacerētas lielākoties laikos, kad dzimtbūšanas jūgs nebijis tik smags (“vergu tauta var gan būt laba dziedātāja, bet ne vairs dziesmu sacerētāja”), taču šādas atziņas pamatotība vēl būtu jāskaidro.

No šī viedokļa der pārlūkot arī G.Merķeļa darbus, par kuriem latviešu nācija būs mūžīgu pateicību parādā šim brīvdomātājam, kas izglītotajai Eiropai lika nodrebēt par latviešu drūmo likteni un rādīja slaveno pagātni. Merķeļa darbi arī iezīmē “mazo tautu” atdzimšanas tendenci, Herdera, Ruso, Eiropas liberālisma garā. Šajos darbos gan ir idealizēta Vidzemes senatne pirms vācu invāzijas, nereāli konstruēta senču reliģijas aina, kas vēlāk spēcīgi ietekmēja Ausekli un latviešu tautisko atmodu.

Pamatots ir Merķeļa atzinums: “Varbūt tagad latvieši jau spīdētu citu Eiropas tautu vidū, varbūt viņiem būtu savi Kanti, savi Herderi, savi Vīlandi utt., varbūt viņiem kā zinātņu, tā politikas laukā būtu svarīga vieta, ja tie būtu atstāti pašu ziņā. Bet latviešu bēdīgais liktenis bija lēmis citādi. Viņu raksturs tika sakropļots, viņu gars samīts zemē, viņu zieds iznīcināts uz laiku laikiem. Viņi gan joprojām nebeidza pastāvēt kā tauta, bet likumi … tos iekaluši viszemākā kārtā un pa daudziem gadusimteņiem viņi ir soli pa solim nospiesti līdz dzīvnieku stāvoklim.”

Merķelis arī dod interesantu latviešu īpašību raksturojumu: 1) verdziskas bailes un neuzticība; 2) naids pret apspiedējiem; 3) pretīgums pret katru jaunievedumu, lai arī tas būtu acīmredzams uzlabojums; 4) tieksme uz dzeršanu; 5) gudrs, attapīgs, asprātīgs, amatnieciski veikls; 6) bezjūtīgs pret citiem; 7) māņticīgs; 8) negodīgs pret kungiem (“vai ir pareizi vērsim, kurš kuļ, aizsiet purnu, ja viņš taisās nosprāgt aiz bada?”). Viņš pamatoti apgalvo, ka šīs īpašības izraisījusi sešu gadsimtu verdzība.

Tā ka arī pie Merķeļa letonistiem būtu jāatgriežas, tāpat kā pie mērenā apgaismotāja Karla Zontāga un no jauna jāpievēršas nenovērtētajam Karla Vatsona devumam latviešu tautas etnoģenēzes, valodnieciskās piederības un nākotnes skatījuma jautājumos, 1818.g. Kurzemes literatūras un mākslas biedrības diskusijai par latviešu pārvācošanu, sekojošajiem rakstiem jaundibinātajās “Latviešu Avīzēs” (dib. 1822).

Kongresā varam izteikt gandarījumu, ka nupat pabeigta J. Kr. Broces (1742–1823) “Zīmējumu un aprakstu” edīcija, septembrī atvērts pēdējais, 4.sējums. Noslēdzies 30 gadu sagatavošanas un 15 gadu izdošanas (1992–2007) darbs, kura aizsācēji Teodors Zeids un Meta Taube paši galarezultātu nav pieredzējuši. Tā ir lielākā vēstures avota edīcija neatkarīgajā Latvijā. Pēc mūsu ierosmes igauņu profesors Raimo Pullats izdevis arī piekto Broces sējumu “Estonica” (2006) rekordātrā laikā, turklāt vēl ar komentāru tulkojumu vācu valodā un sava veikuma plašu popularizēšanu ārvalstīs. Tas ir signāls: arī mums vairāk jādaudzina pasaulei pašu varēšana un zinātniskais devums.

Pirmie letonisti tātad bija vācieši, pirmām kārtām Kurzemes un Vidzemes mācītāji, arī skolotāji, ārsti, un šo aprindu ievērojamākais pārstāvis zinātnē neapšaubāmi ir bijis Augusts Bīlenšteins (1826–1907). Viņa nopelni latviešu valodniecībā, etnogrāfijā, latviešu tradicionālās kultūras mantojuma popularizēšanā nepieder tikai savam laikam vien. Pirmais viņš sāka pētīt Latvijas vēsturisko ģeogrāfiju – vietvārdus, ūdeņu vārdus, pilskalnu izvietojumu, senās Latvijas maztautu apmešanās areālus, rīkot zinātniskas ekspedīcijas pa novadiem. Viņa monumentālais darbs par latviešu tautas un valodas robežām, ko izdevusi Pēterburgas ZA 1892.g., vēlāk izmantots nākamās Latvijas Republikas robežu nospraušanai pēc etniskā principa, darbs būtu pelnījis, lai to izdotu arī latviski. A.Bīlenšteina lingvistiskie pētījumi ievadīja latviešu valodu indoeiropeistikas starptautiskā apritē. Viņš sekmēja tautas dziesmu un mīklu vākšanu pirms Brīvzemnieka un Barona, kā Latviešu literārās biedrības prezidents izšķirīgi ietekmēja tās izdevuma “Magazin” atzīstamo līmeni un devumu agrīnās letonistikas attīstībā. Viņš bija Pēterburgas ZA loceklis, Kēnigsbergas un Tartu universitātes goda doktors, Demidova prēmijas laureāts.

Taču A.Bīlenšteins nesaprata latviešu nacionālās inteliģences “tautiskos centienus”, neticēja latviešu tautas kā patstāvīga vēstures subjekta nākotnes izredzēm. Viņam šī tauta bija pētījumu objekts, bezmaz kā herbārijs, nevis dzīvs organisms, ar savu optimistisku nākotni, kuram vēstures labvēlīgā konstelācija 1918. un 1991.g. ļāva iegūt (atgūt) valstiskumu un plašas gara dzīves izredzes. A.Bīlenšteins bija kritisks pat pret latviešu ortogrāfijas reformu – pāreju uz latīnisko rakstību, pret latviešu ģimnāzijas dibināšanu, pret augstāko izglītību latviešu valodā, pret latviešu plašāku iesaisti zinātnē, uzskatot to par Baltijas vācu (vai pārvācotu latviešu) monopolu. A.Bīlenšteins domāja, ka “latviešu valodas nepietiekamība, skaidru, labi saprotamu konkrētu terminu trūkums, lai izteiktu nobriedušākas domas jēdzienus, un arī faktiski nenoliedzamas šaubas, vai ir vērts pielikt visus spēkus šādu terminu jaunradei, lai paceltu latviešu tautu zinātniskas kultūras virsotnē” (cit.: Kāda laimīga dzīve, 350.lpp.). Citā vietā A.Bīlenšteins prātoja: “Cik gan latviešu tautas pārstāvju spēj izlasīt kaut vai Tacita tulkojumus, filoloģiskus pētījumus vai filozofiskus prātojumus? Iespiest kaut ko līdzīgu ir veltas pūles, tā ir tautas pašreizējo vajadzību pārvērtēšana, nav reāli, ka tautai šādi darbi varētu noderēt” (turpat, 333.lpp.). Viņš noraida latviešu nacionālo centienu salīdzinājumu ar čehu un somu piemēriem (334.lpp.) un pauž uzskatu, ka latviešu inteliģentiem ir “izvēle – vai nu no paaudzes uz paaudzi (īsā laikā jau tas nenotiek) pieslieties krievu tautībai valodā un tikumos, varbūt arī konfesijā, vai arī pāriet vācu tautībā” (turpat, 350.lpp.).

A.Bīlenšteina dzīves laikā konflikts beidzās ar barbarisku izrīcību Dobeles mācītājmuižā, ko revolucionāri divreiz (1905.g. augustā un decembrī) izdemolēja un nodedzināja. Vēl neizdotais manuskripts par latviešu koka celtnēm un rīkiem par laimi bija nobēdzināts Jelgavā un negāja zudumā zinātnei.

Taču Dāvids Beika ar saviem mežabrāļiem šajā cīņā nebija uzvarētājs, ko vienprātīgi secinājām šovasar, jūlijā, notikušajā starptautiskajā konferencē sakarā ar A.Bīlenšteina nāves simtgadi. A.Bīlenšteins tomēr izrādījās zaudētājs citā ziņā – tēze par latviešu nācijas nespēju patstāvīgai pilnvērtīgai kultūrtautas garīgai dzīvei šodien nav pat jāatspēko: to izdarījusi vēsture pati un to konferencē atzina Augusta mazmazdēls Dīters Bīlenšteins, vācu publicists, proti, viņa senču “prognozes politikā, kultūrā un valodas politikā bija maldīgas”, viņam “pietrūka kompetences šo jautājumu pareizai izpratnei, viņa orientēšanās uz pagātni neļāva ielūkoties nākotnē” (konferences krājums, 13.lpp.). Šī konference bija samierināšanās cauri laikiem. Atzinīgi tika uztverts aicinājums “aprakt kara cirvi” (D.Bīlenšteins, turpat, 9.lpp.) un atzīt A.Bīlenšteina devumu par “stūrakmeni arī nākamajiem pētījumiem letonistikā, šo devumu objektīvi un kritiski (bet ar pietāti) izvērtējot” (J.Stradiņš, turpat, 7.lpp.). Nupat telefoniski sazinājos ar A.Bīlenšteina mazmeitu Barbaru Bossi, kas savu 100. dzimšanas dienu cer sagaidīt vecu ļaužu mītnē pie Frankfurtes; viņa lūdza nodot Letonikas kongresam savu vissirsnīgāko sveicienu un pateicību par to, ka Latvijā šogad ir atcerējušies viņas slaveno vectēvu.

Tomēr būtiskāko letonistikā paveikuši latvieši paši, sākot ar jaunlatviešu aktivitātēm, ar Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas (dib. 1869) rosmēm, K.Barona “Latvju dainu” (1894–1915) izdošanu, Latviešu etnogrāfisko izstādi (1896), K.Mīlenbaha un J.Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcu” (I–IV, 1923–1932), J.Endzelīna “Latviešu gramatiku” (1922). A.Bīlenšteina aizsākto vietvārdu pētniecību izvērsuši un zinātniski augstā līmenī pacēluši Jānis Endzelīns un viņa sekotāji, Pēteris Šmits, Ludis Bērziņš u.c. iezīmējuši jaunus ceļus folkloristikā, Ernests Brastiņš, Francis Balodis u.c. – pilskalnu pētniecībā, Pauls Kundziņš turpinājis pētījumus par latviešu tautas koka arhitektūru, ir radīts Brīvdabas muzejs. Latviešu vidū radās jau profesionāļi, atšķirībā no vācu mācītājiem, un viņus vadīja latviešu patriotisms, savas tautas mīlestība.

Latvijas Republikas laikā minami daudzu zinātnieku – L.Adamoviča, A.Spekkes, K.Strauberga, A.Švābes, R. un B.Vipperu u.c. fundamentālie pētījumi, arī divsējumu krājums “Latvieši” profesoru F.Baloža un P.Šmita redakcijā (I – II, 1930–1932), kas tika izdots sakarā ar 2.Baltijas aizvēstures kongresu Rīgā (1930) un kur mēģināja sintezēt tolaik pieejamos datus par Latviju un latviešiem.

Vai mūsu letonikas programmas otra posma nobeigumā, 2010.–2012.g. arī mums nevajadzētu dot līdzīgas struktūras apkopojošu rakstu krājumu “Latvija un latvieši, 21.gs. ieejot” vai “Letonistikas pamatproblēmas” ar pārskatiem par nozīmīgākajām letonistikas jomām, kur katru atsevišķu nodaļu rakstītu attiecīgās jomas kompetentākais speciālists? To varētu sagatavot uz III vai IV Letonikas kongresu, un tas varētu būtu kaut kas paliekams.

Minot A.Bīlenšteina likteni, esam nonākuši pie dramatiskās 20.gs. vēstures, gan pie 1905.g. revolūcijas, kuras izsvērtu un duālistisku vērtējumu sniedza īpaša vēsturnieku konference un J.Bērziņa izdots teicams krājums, gan pie tālākiem notikumiem – latviešu strēlniekiem un leģionāriem, brīvības cīņām, neatkarības laikmeta, padomju un vācu okupācijas kolīzijām, represijām, deportācijām, Baltijas tautu nevardarbīgas pretošanās un ieiešanas Eiropā.

Akadēmiskas Latvijas vēstures un ne tikai 20.gs. vēstures sacerēšana, neapšaubāmi, ir gan latviešu vēsturnieku, gan arī letonistikas pamatuzdevums. Pirms mēneša guldījām Arnolda Spekkes pelnu urnu dzimtajos Vecumniekos, un lai šajā sakarā atceramies viņa zīmīgos vārdus: “Mani īstenībā sen kaitināja lielvalstniecisko vēsturnieku nicīgā vai vismaz nevīžīgā nostāja pret t.s. mazajām tautām, parasti viņu uzvarētām (..) Šīm mazajām (..) tautām (..), reiz jau tās bija uzvarētas, bija jābūt vājām miesā un garā, (..) tādām, kam nav tiesības uz neatkarīgu dzīvi, ir politisku, ir intelektuālu. Tā nu radās spārnotais teiciens “tauta bez vēstures” (...) Es gribēju būt cilvēku kārtā, nevis nesen atsvabināto izpirkto vergu sociālajā slānī”.

Un citā vietā, apcerē “Eiropas mazās tautas kā seno civilizāciju pārstāves” uz lielo tautu augstprātīgajiem pārmetumiem, ka mazo tautu vēsturnieki slimojot ar nacionālistiskajām “bērnu slimībām”, A.Spekke atbild – “itin kā lielajām historiogrāfijām nebūtu bijis savu kaišu, kaut, piemēram, bīstamas īsredzības daudzos virzienos”.

Mums ir vērtīgas vēstures grāmatas – gan trimdā izdotā t.s. Daugavas sērija ar E.Dunsdorfa, A.Švābes, A.Spekkes, Ā.Šildes, E.Andersona, A.Aizsilnieka, A.Johansona, I.Šterna u.c. monumentālajām grāmatām, gan LU Latvijas Vēstures institūta “20.gadsimta Latvijas vēsture”, gan XIX gs. vēstures apceres, taču droši vien pamazām vajadzētu domāt par universālu Latvijas vēsturi, lai internacionālā vēsturnieku pasaulē mūs neturpinātu vērtēt pēc vācbaltiešu vēsturnieku R.Vitrama, G.Rauha, L.Arbuzova grāmatām vien, varbūt arī kādu Baltijas valstu vēsturnieku kopdarbu, kaut vai somu vēsturnieka Mati Klinges garā. Šie izdevumi varētu būt veidoti gan no latviskā, gan no eiropeiskā skatu punkta, jo jaunajā Eiropā respektē mazās tautas, to tiesības uz savu viedokli. Šajā ziņā nepārvērtējama nozīme ir T.Jundža aktīvi rosinātajai problēmai par nevardarbīgas pretošanās lomu, īpaši Baltijas valstu neatkarības atgūšanā.

Nākotnē raugoties, mums jākonstatē, ka 2008.g. beidzas Letonikas valsts programmas 1. lielais posms. Visi mēs ceram, ka arī nākamajiem trim un turpmākajiem gadiem letonikas pētījumiem valdība sniegs garantētu un pietiekamu finansējumu, lai kāds būtu valsts saimnieciskais stāvoklis. Humanitārās zinātnes tikai samērā nelielā mērā un visai selektīvi tiek finansētas no ES fondiem, to atbalsts ir katras valsts ziņā kā goda pienākums. 2007.g. 9.–10.oktobrī Baltijas un Ziemeļvalstu vadošie zinātnieki pulcējās Rīgā un Turaidā uz XI Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci, kur tika prezentēta un atzinīgi novērtēta arī Letonikas programma. Visi dalībnieki bija vienisprātis, ka humanitārajām un sociālajām zinātnēm mazajās valstīs ir jāvelta īpaša uzmanība, jo šīs zinātnes ļauj sniegt valstiskās identitātes pamatojumu, saglabāt kultūras mantojumu, attīstīt īpatnēju kultūru.

Pašreizējai Letonikas programmai ir pārmesta saskaldītība, to redzam arī šī kongresa programmā. Pārskatot mūsu kongresa programmas grāmatiņu, referātu nosaukumu vidū lasu tādas tēmas, kā “Svētku svinēšana kādā Rīgas bērnudārzā”, “Rīgas praida simbolika un atribūti”, “Norvēģu sarunu valodas konstrukciju atbilsmes latviešu valodā”, “Angļu valodas lingvistiskais variantums studentu elektroniskajā diskursā”, “Defo romāna “Robinsons Krūzo” postkoloniālās transformācijas”, “Pašapstulbināšanās: tad un tagad”, “Taisnīguma un vienotības telpa” u.c., par kuriem tradicionāli noskaņotie letonisti varbūt brīnīsies, vai tas arī ietilpst letonikas jēdzienā. Taču modernisma un postmodernisma vilnis skar arī Latviju, Latvijas sabiedrība nav arhaiska un sastingusi, un laikam jau šīs tēmas, tāpat kā tēma “Nanotehnoloģijas pasaule un vecticības (staroveru) paradigma” ietilpst paplašinātā letonistikas saturā, ceļā uz moderno Eiropu, vai mums patīk, vai ne. Tādēļ arī nākamajos kongresos runāsim par šīm modernitātes problēmām, un šajā ziņā Maijas Kūles grāmata “Eirodzīve” rāda rosinošu paraugu, tāpat kā sulīgā, drastiskā Janīnas Kursītes “Vārdene” orientē mūs uz joprojām neizsmeļamo Latvijas novadu savdabību.

Tiek ieteikts koncentrēties uz lielu, aktuālu, sabiedrības pieprasītu projektu īstenošanu. Gan šajā kongresā, gan nākamā gada sākumā būtu jāapspriež, kādos virzienos varētu apvienot spēkus. Manuprāt, jau aizsāktie lielpētījumi (piemēram, “Ideju vēsture Latvijā”) ir jāturpina, tie nekādā ziņā nav jāpārtrauc, taču zināma mērķtiecīga tēmu apvienošana un koordinēšana daudzos gadījumos nāktu lietai par labu. Dažus nākotnes uzdevumus vēlamības formā izteicu jau 1.Letonikas kongresā, diemžēl starplaikā tie vēl nav īstenojušies.

Vairākkārt jau uzsvērta svarīgāko letonikas pirmavotu un letonikas klasiķu darbu edīcija, viņu zinātnisko biogrāfiju izdošana (šajā ziņā atzīstamas ieceres ir Latviešu valodas institūtam, Filozofijas un socioloģijas institūtam, nupat arī Folkloras krātuve uzsākusi “Folkloristikas bibliotēkas” sēriju ar lielisku L.Bērziņa grāmatu “Greznas dziesmas”, kas ir dāvana mūsu kongresam). Būtu veidojami arī lielāki, paliekamas nozīmes kolektīvi un individuāli pētījumi, jau pieminētais krājums par latviešiem un letoniku 21.gs., akadēmiska universāla Latvijas vēsture (nepārtraucot jau sākto XX gs. Latvijas vēstures apcerēšanu), daudzsējumu latviešu literatūras vēsture, moderna latviešu valodas vārdnīca un jauna zinātniska latviešu valodas gramatika, Latvijas kultūrvēsture, Latvijas zinātnes vēsture, varbūt atsevišķu humanitāro un sociālo zinātņu jomu vēsture un, sacīsim, arī letonistikas vēsture ar latviešu nācijas mūsdienu aktuālāko problēmu iztirzājumu plašā rakursā.

Būtībā ir taču profesionāli valodnieki, profesionāli vēsturnieki, profesionāli filozofi, profesionāli literatūrzinātnieki un folkloristi, bet letonistu kā īpašas profesijas pārstāvju nav. Letonistika virs šauri profesionālā ir kā virsuzdevums – pamatot, kā skaidrojamā globālā vai reģionālā norise ietekmējusi vai joprojām ietekmē latviešu nācijas attīstību, kāda vieta pētījamajai parādībai ir bijusi vai joprojām ir latviešu kultūrā, mentalitātē, vēsturē. Visas problēmas būtu jāskata nepārtrauktā attīstībā, izdibinot attīstību veicinošas un attīstību bremzējošas parādības, pievēršoties etnisku, sociālu, vēstures procesu norises mehānismiem, kolektīvas atmiņas un arī nākotnes redzējuma fiksēšanai.

Letonistika ir jāsaista ar pētījumiem ģermānistikā, lituānistikā (baltistikā), slāvistikā, somugristikā, lai darbs būtu starptautiski koordinējams un dotu salīdzināmus rezultātus. Tajā būtu iesaistāmi arī sociālo zinātņu pārstāvji (sociologi, demogrāfi, politologi, sociālantropologi, ekonomisti), ģeogrāfi. Nebūtu jāpiemirst, ka humanitārās zinātnes nav letonistika vien, nebūtu jāpiemirst arī Eiropas un pasaules konteksts. Letonistika ir jāmodernizē – ne tikai ar datortehnoloģiju palīdzību, strādājot virtuālā telpā, bet arī tīri konceptuāli, ar modernākām pieejām, par ko kongresā runās M.Kūle. Letonika būtu jāpopularizē sabiedrībā un ārzemēs, jārada tai jauns draugu loks, tādi, kādi bija neaizmirstamie I.Toporovs Krievijā un A.Ņepokupnijs Ukrainā.

Tā iezīmējas plašāki, starpdisciplināri risināmi tēmu loki:

1) Latviešu tradicionālā dzīvesveida maiņa: zemkopības vietā – lauku tūrisms, rekreācija. Kā viss attīstījies vēsturiski līdz šim, ko jaunu ienes ES, globalizācija? Jauni dzīvnieki, arī pieradinātie savvaļas, jaunas augu kultūras. Rīgā notiek nevis starptautisks cūkkopības, lopkopības kongress, bet 14.Starptautiskais strausu audzētāju kongress, vai tas nav zīmīgi? Kā mainās Latvijas kultūrainava? Bet psiholoģiski latviešu sabiedrības uztverē nākotnes vīzija joprojām ir patriarhāla, zemnieku, dabas valsts, nevis globalizēta kosmopolitizēta telpa. Kā šo pretstatu pārvarēt?

2) Novadu problēmas. Kā iedzīvotāji jutīsies jaunajā administratīvi teritoriālajā dalījumā? Saimnieciskie un kultūrvēsturiskie aspekti novadu veidošanā. Novadu reģionālā identitāte. Lingvistiski etnogrāfiski veidojumi līdzās administratīvi teritoriālajiem, kā tas iezīmējas Lietuvā. Suiti, lībieši, sēlieši u.tml., bet īpaši jau latgalieši. Latgales problēma kopumā. Izlīdzināta un daudzveidīga Latvija. Tāpat novadpētnieku darbības veicināšana, sasaiste ar akadēmisko vidi. Kompleksas letonistu ekspedīcijas pa Latvijas novadiem.

3) Rīgas vēstures studijas kā letonistikas sastāvdaļa. Šogad iznāca Andra Caunes mūža darbs “Pētījumi Rīgas arheoloģijā”(570 lpp.), patiesi izcils veikums senās Rīgas izpētē. Starp citu, tas saskaras ar kādu nākamgad atzīmējamu datumu – aprit 70.gads, kopš sākta Rīgas arheoloģiskā izpēte, Raula Šnores vadībā, kad dzima koncepcija par “latvisko Rīgu”. Faktiski Andris Caune devis izšķirīgos pierādījumus par “Rīgu pirms Rīgas”, par vietējo tautību līdzdalību pilsētas ģenēzē. Pašreiz pētījumi rit par Rīgas arhitektūras, mākslas un zinātnes vēsturi, diemžēl par Rīgas saimniecisko, politisko, arī kultūras vēsturi tādu ir maz vai pat nemaz.

4) Latvija kā Baltijas reģiona sastāvdaļa. Vai nākotnē runās par trim Baltijas valstīm vai to aizstās jēdziens Baltijas jūras reģiona valstis? Baltijas reģions kā tranzītjosla starp Ziemeļeiropu, Viduseiropu, Rietumeiropu un Krieviju. Plašāk – Latvija un Eiropa, vai īstenosies Ziemeļvalstu, Centrāleiropas vai tranzītzonas modelis?

5) Emigrācijas problēma laiku gaitā. Ekonomiskā emigrācija uz Iekškrieviju kopš 19.gs. sāk. jaunlatviešu laikiem, lielā politiskā emigrācija, 1939.–1945.g., deportācijas. Emigrācija pēc 2000.g. (Īrija, Lielbritānija). Arī imigrācija uz Latviju (krievi, cittautībnieki), iespējamie scenāriji.

6) Latvieša etnopsiholoģiskais portrets, par ko runā jau Einhorns un Merķelis, arī Vatsons un ceļotājs Kols, bet vēlāk – jo bagātīgi latviešu rakstnieki. Mūsu vērtības, arī trūkumi.

● Tartu universitātē jau ir pārstāvēta arī arheoģenētika, kas ar gēnu analīzes metodēm noskaidro dažādu cilšu un tautu ģenēzi un migrāciju. Šomēnes prof. Rihards Vilemss nolasīja Rīgā rosinošu lekciju par cilvēces izcelšanos no dažām Austrumāfrikas pirmmātēm pirms 150–200 tūkstošiem gadu. Pašlaik puslīdz noskaidrota Eiropas ebreju, indiešu, paleoaziātu, Ziemeļtautu ģenēze, parādās gluži negaidīti senās migrācijas ceļi, darba kārtībā ir krievu, baltkrievu, somugru izcelsme, tad varētu nākt Baltijas somu un baltu tautu, arī latviešu izcelsme, par ko drošāk varētu runāt pēc gadiem desmit. Starp citu, šogad Rīgā aizstāvēta pirmā doktora disertācija “Mitohondriālās DNS polimorfisms latviešu etnoģenēzes pētījumos” (Liāna Pliss, sadarbībā ar igauņiem, prof. Viestura Baumaņa vadībā Biomedicīnas pētījumu centrā).

● Letonistikas pētījumi varētu sekmēt latviešu nacionālās enciklopēdijas veidošanu. Taču tā būtu veidojama nevis Letonikas programmas ietvaros, bet neatkarīgi – Kultūras ministrija aizsākusi virtuālās enciklopēdijas projektu. Letonisti palīdzētu uzturēt enciklopēdijas zinātniskumu, sniegtu konsultācijas, recenzētu šķirkļus. Tas pats sakāms arī par latviešu terminoloģijas radīšanu mūsdienīgās nozarēs, kas ir īpašu institūciju uzdevums, taču principu un lingvistiskās pareizības konsultācija arī ir letonistu ziņā.

● Lai darītu letonistikas jēdzienu un uzdevumus populārākus, lai koncentrētos sabiedrībai saprotamiem mērķiem, Letonikas padome arī rosina izsludināt 2008.gadu par Letonikas gadu. (Skat. Rezolūciju tālāk – Red.) Šī gada izvēle pamatojama ar nozīmīgiem notikumiem: aprit 100 gadu kopš latviešu mūsdienu ortogrāfijas pieņemšanas (uz latīniskā raksta bāzes) un 90 gadu kopš Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas. Tā kā 2008. gadā beidzas Letonikas valsts pētījumu programmas pirmais posms, ir jāizvērtē un jāpopularizē jau gūtie rezultāti, jāiezīmē attīstības stratēģija – gan īstermiņam, uz 3–4 gadiem (2009.–2012.g.), gan ilgākam laika posmam, uz 10 gadiem.

Lai radītu starptautiski respektējamu letonikas līmeni līdz Latvijas valstiskās neatkarības pastāvēšanas simtgadei (2018.g.), iespēju robežās jākoncentrējas uz lielu, aktuālu, sabiedrības pieprasītu projektu īstenošanu un uz starptautiski nozīmīgu Eiropas mēroga tēmu risināšanu. Šīs lietas izmantojamas izglītības procesa veicināšanai skolās un universitātēs, sabiedrības izglītošanai, pat audzināšanai. (..)

Pagājušo nedēļu intervijas laikā žurnāliste man vaicāja, vai es esot pārliecināts, ka jēdzienu un terminu “letonika” Latvijā saprot katrs skolnieks un cilvēki arī laukos, mazpilsētās, vai tas nedzīvo tikai šaurā inteliģences slānī? Varēju atbildēt, ka mūsu runa un domāšana – vai vēlamies vai ne – kļūst sarežģītāka, tādi svešvārdi kā identitāte, mentalitāte, demogrāfija ienāk ikdienā, runā, un pat vislatviskākais jēdziens “letonika” jāizsaka ar svešvārdu, lai to saprastu arī starptautiskā zinātnes pasaule. Ceru, ka Letonikas gads sekmēs šī termina un nacionālo zinātņu nozīmības ienākšanu sabiedrības apziņā.

Jāsniedz jauni fakti, atziņas, jāģenerē jaunas idejas ne tikai starptautiskajai zinātnes pasaulei, bet arī Latvijas sabiedrībai, lai tā labāk saprastu vēsturi un notikumu jēgu filozofiskā, kultūrvēsturiskā, vērtību, tradīciju un pasaules tendenču aspektā.

Kā divsejainam romiešu dievam Jānusam letonistam ir jāskatās atpakaļ, pagātnē, bet jāskatās arī uz priekšu.

Ziņojums nolasīts Rīgas Latviešu biedrības namā 2007.gada 30.oktobrī. Vēl informācija par kongresu – “Latvijas Vēstneša” 31.10.2007. laidienā, nr.175

Prof. Jānis Stradiņš,

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs, Valsts pētījumu programmas “Letonika” priekšsēdētājs