"Tik piesātinātas simt dienas Latvija nebija pieredzējusi gadiem"

Vakar, 21. oktobrī, Ministru prezidents Andris Šķēle Saeimā informēja deputātus par valdības pirmajās simt dienās paveikto

Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Jūsu ekselences! Cienījamie deputāti! Dāmas un kungi!

Ir 1999. gada 21. oktobris. Latvijas valsts pamatbudžeta finansiālais deficīts aizvakar bija 22 miljoni 693 tūkstoši latu, fiskālais deficīts — 93 miljoni 168 tūkstoši latu, valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta finansiālais deficīts — 60 miljoni 988 tūkstoši latu, valsts parāds deviņu mēnešu laikā ir palielinājies par 95 miljoniem 915 tūkstošiem latu.

Saeimai ir iesniegts valsts budžets 2000. gadam, iesniegts likumā noteiktajā termiņā, un jums ir visas iespējas to laikā pieņemt, veicinot valsts ekonomikas stabilitāti un labojot vienu otru iepriekš izdarītu kļūdu.

Taču ir vēl kāds zīmīgs notikums — šonedēļ aprit simt dienas, kopš Latvijā ir izveidota un strādā labēja koalīcijas valdība.

Demokrātiskās valstīs šīs simt dienas ir pieņemts uzskatīt par saudzēšanas periodu, kura laikā opozīcijas politiķi, komentētāji un žurnālisti cenšas lieki nekritizēt ministrus, ļaujot tiem strādāt un ar darbiem pierādīt savu atbilstību ieņemtajiem krēsliem, taču Latvijā politiskā attīstība ir tik strauja, ka acīmredzot mēs to vēl nevaram atļauties.

Tāpēc es gribu pateikties tiem visiem, kas jau no pirmās dienas lika Ministru prezidentam un arī ministriem saprast — šī ir pavisam cita valdība, un arī prasības, ko sabiedrība izvirza šai valdībai, ir pavisam citas. Jau ar pirmo dienu no valdības tiek prasīta skaidrība, noteiktība, atklātība, spēja diskutēt, izskaidrot un pārliecināt. Latvijas sabiedrība aizvien aktīvāk vēlas būt iesaistīta lēmumu pieņemšanā, aizvien drošāk piedalās savas nākotnes veidošanā un aizstāv savas neapstrīdamās tiesības tikt uzklausītai. Un tā ir optimistiska tendence. Cilvēki ir sapratuši, ka uzlabojumi jebkurā jomā kļūst patiesi neatgriezeniski tikai tad, ja tajos ieguldīta personiska ieinteresēta attieksme.

Es domāju, jūs man piekritīsit — tik piesātinātas simt dienas Latvija nebija pieredzējusi gadiem. Ir uzjundītas vairākas sāpīgas, nepatīkamas tēmas, par kurām politiķi iepriekš centās nerunāt, bet sabiedrība — nedomāt. Brūkošās skolas un zemās skolotāju algas, vardarbība pret bērniem un žurnālistu loma sabiedrībā, kontrabandistu piesedzēji un algoti slepkavas, privatizācijas aizkulises un viltoti augstskolu diplomi, bankrotējušas fabrikas un "Latvijas dzelzceļš", neizlēmīgas pašvaldības un apņēmības pilnā pensionāre Inčukalnā — ikviens aktuālais jautājums veicināja jauna dialoga veidošanos starp valdību un sabiedrību. Mēs vēl arvien tikai mācāmies izmantot demokrātijas instrumentus. Pamazām apjaušam, ko tas maksā un ko spēj dot. Mācāmies — arī no savām kļūdām.

Viens no šādiem demokrātijas instrumentiem ir referendums. Sabiedrisko interesi par šīs valdības darbu izmantoja parlamenta opozīcija — ierosinot tautas nobalsošanu, lai panāktu pensiju likuma grozījumu atcelšanu. Grozījumu, kuru mērķis bija apturēt sociālā budžeta sagraušanu.

Es salīdzināšu pensiju sistēmu ar hidroelektrostacijas darbu — aizsprosta izveidotā ūdenskrātuve ir sociālais budžets, kas tiek papildināts ar nodokļu maksātāju naudu. Pagājušajā gadā, grozot pensiju likumu, tika parautas vaļā slūžas. Norma, kas ļāva strādājošajiem pensionāriem pārrēķināt savu pensiju no jauna, izraisīja grūti prognozējamu izmaksu pieaugumu bez atbilstoša sociālā nodokļa iemaksu pieauguma. Ūdens līmenis sāka strauji kristies, faktiski nosusinot pirms pāris gadiem izveidoto rezervi. Šobrīd sociālā budžeta deficīts ik mēnesi pieaug par 5,36 miljoniem latu. Ja šī tendence saglabātos un nekas netiktu darīts, piecu gadu laikā iztrūkums sasniegtu 300 miljonus latu. Tā ir nauda, kas būtu jāaizņemas, bet agri vai vēlu jāatdod.

Lai jūs saprastu, cik absurda ir šāda situācija, iedomājieties hidroelektrostaciju, kuras darbībai cisternās tiek vests ūdens, kas pirkts ārzemēs. Tā tas diemžēl ir — pensijas tiek maksātas, ārzemēs pārdodot valsts vērtspapīrus. Summas, kas tiek zaudētas šajā procesā, ir milzīgas. Tikai procentos vien mums nākas maksāt vairākus miljonus mēnesī.

Pensiju izmaksas mums prasa vienu miljonu dienā. Noapaļojot — vienu miljonu dienā. Pat ja taupības nolūkos mēs rīt likvidētu Ministru kabinetu un Saeima pati atlaistos, neizdodot vairs ne santīmu šo abu iestāžu uzturēšanai, par ietaupīto naudu mēs varētu maksāt pensijas labi ja deviņas dienas gadā.

Šobrīd to ir sapratuši daudzi — sociāldemokrātu ierosinātais referendums neko neatrisinās un naudu nevienam neiedos. Gan vienā, gan otrā referenduma iznākumā rezultāts būs viens un tas pats — iztērēta nauda, iztērēts laiks, un ir tā pati spiedīgā vajadzība sākt domāt, ko darīt tālāk.

Laiks iet, un sociālā budžeta stāvoklis kļūst smagāks ar katru dienu. Mēs nevaram stāvēt un gaidīt, kad uznākušais lietus piepildīs iztukšoto ūdenskrātuvi. Te nepalīdzēs arī krāšņas runas, plakāti vai ielu gājieni.

Lai nodrošinātu šīs sistēmas stabilu darbību, vispirms ir jāsalabo slūžas.

Tomēr atļaušos apgalvot — lai arī mēs esam zaudējuši laiku un līdzekļus, diskusija par pensiju likuma grozījumiem ir bijusi auglīga. Tā likusi vēlreiz izsvērt visas iespējas, pārdomāt finansiālo prognožu pamatotību, saprast atbildību, ko uzņemas politiķi. Pensiju sistēmas sakārtošana ir atzīta par problēmu numur viens. No tās vairs nav iespējams izvairīties ne šai valdībai, ne jebkurai citai, kas nāktu tās vietā.

Mēs esam nonākuši barjeras priekšā. Šī barjera ir 2000. gada budžets, budžets, kas iezīmēs Latvijas ienākšanu jaunā gadsimtā.

Šī barjera ir augsta, taču mums jāspēj paskatīties tai pāri un ieraudzīt mērķi. Mēs vairs nevaram atļauties domāt tikai par šodienas ienākumu un izdevumu saskaņošanu. Mums ir vajadzīgs moderns, uz nākotni vērsts budžets, kas stimulētu valsts attīstību tajā virzienā, kādā mēs visi to vēlamies. Tas, kā valdība rīkojas ar valsts līdzekļiem šogad, var būtiski ietekmēt stāvokli arī pēc desmit un divdesmit gadiem, bet neprasmīgas rīcības sekas būs jūtamas jau pēc gada.

Valdībai pārmet rīcības straujumu. Atskatoties uz šajās simt dienās padarīto, man ir jāatzīst — patiesībā vajadzēja rīkoties apņēmīgāk. Politiskā inerce un likumā noteiktie budžeta iesniegšanas termiņi neļāva piepildīt visas ieceres, taču vairāki jauninājumi ir redzami jau tagad.

Turpinājums — 9.lpp.

Runa Latvijas Republikas Saeimā 1999. gada 21. oktobrī