Turpinājums

no 1.lpp.

"Tik piesātinātas simt dienas Latvija nebija pieredzējusi gadiem"

Vakar, 21. oktobrī, Ministru prezidents Andris Šķēle Saeimā informēja deputātus par valdības pirmajās simt dienās paveikto

Pirmkārt, par četriem miljoniem ir samazināti izdevumi valsts aparāta uzturēšanai, un tas nav tikai taupības režīma diktēts piespiedu solis. Stimulējot algu fondu samazināšanu, ministrijām tiek dota iespēja ne vien pārskatīt nevajadzīgi izplūdušo darbinieku skaitu, bet arī izkustināt dažu labu aizsēdējušos ierēdni. Vienlaikus ir uzsākta dienesta automašīnu un kabinetu iekārtojuma izmaksu pamatotības pārbaude. Mēs nevaram pieļaut, ka valsts nauda tiek iztērēta ekskluzīviem sēdekļu pārvalkiem un kompaktdisku atskaņotājiem. Ierēdņiem nāksies atteikties no ierastās greznības vai arī maksāt par to no savas kabatas.

Otrkārt, ir uzsākta precīza valsts finansiālo saistību uzskaite. Mēs nevaram plānot un virzīt valsts attīstību, nesaņemot pilnīgi skaidru priekšstatu par to, kas kam ir parādā un cik. Neskaidrība šajos jautājumos ne tikai apdraud konkrēto iestāžu finansējumu, bet diemžēl kalpo arī par augsni veiklu mahinatoru neparedzamajam fantāzijas lidojumam. Naudai, kas pieder valstij, ir jāatrodas stingrā uzskaitē, un jābrīnās, cik grūti ir panākt šādas normas ieviešanu.

Treškārt, ir nodrošināta stingrāka starptautisko institūciju finansēto projektu izlietoto līdzekļu uzskaite. Mēs saņemam aizvien lielāku un daudzveidīgāku starptautisko atbalstu, kas stimulē attīstību praktiski visās valsts darbības sfērās. Ne vienmēr šie līdzekļi ir iztērēti ar maksimālu ieguvumu, un iemesls bieži vien bijusi nepietiekama kontrole.

Ceturtkārt, ir noteikta valsts iestāžu iekasēto maksu un nodevu iekļaušana kopējā budžetā.

Piektkārt, valsts budžeta deficīts vairs netiks lāpīts ar privatizācijas procesā iegūstamajiem līdzekļiem.

Sestkārt, budžetā paredzēts par 40 miljoniem palielināt ieņēmumus, uzlabojot nodokļu iekasēšanu un samazinot kontrabandas apjomus. Tā ir norma, kas piespiedīs valdību pāriet no jau tradicionālajiem solījumiem pie daudz konkrētākiem darbiem.

Septītkārt, iesniedzot budžeta projektu, ir paredzēts samazināt nodokļus, kas skar ražošanu. Te es varu piekrist Ivaram Godmanim — ja mēs gribam panākt būtiskas izmaiņas valsts ekonomikā brīdī, kad klājas slikti, mums ir jāsamazina nodokļi un jāļauj izslieties ražotājiem.

Astotkārt, mēs esam uzsākuši pakāpenisku un plānotu budžeta deficīta samazināšanu, panākot maksimāli drīzu pāreju uz sabalansētu budžetu. Mēs to varējām 1997. gadā, mums tas ir jāvar 2001. gadā. 2001. gada budžetam ir jābūt sabalansētam, un darbs pie šī budžeta izstrādes tiks uzsākts jau februārī.

Mums ir vajadzīgs budžets, kas ļautu izrauties no bīstami ieilgušās, stagnējošās un bezcerīgās bedres. Bet to nav iespējams izdarīt, mēģinot rāpties uz visām pusēm reizē. Ir jānosaka precīzas, skaidras un pamatotas prioritātes. Viena no šī budžeta prioritātēm ir labvēlīga klimata radīšana uzņēmējdarbības attīstībai jau nākamajā gadā. Otra prioritāte ir valsts drošības garantijas nākotnē.

Un, runājot par drošību, mēs pirmām kārtām domājam par divām stratēģiski vienlīdz svarīgām jomām, kurām vienīgajām piešķirts papildu finansējums 2000. gada budžetā. Tās ir aizsardzība un izglītība.

Latvija ir maza valsts, un mūsu neatkarība ir vistiešākajā veidā atkarīga no tā, cik precīzi mēs spēsim iekļauties reģionālās un globālās drošības struktūrās. Pamazām aiziet nebūtībā tie laiki, kad pasaule tika dalīta ietekmes zonās un nokļūšana kādā no tām nozīmēja lielāku vai mazāku drošību — līdz nākamai pārdalīšanai.

Mēs vairs nevēlamies kļūt par apsargājamu objektu stratēģiski svarīgā kartes punktā. Mēs saprotam, ka kopīgai drošībai daudz vairāk dod līdzvērtīga sadarbība. Tieši tāpēc Latvija izmanto katru iespēju piedalīties miera uzturēšanas akcijās tajos krīzes reģionos, kas kļuvuši par dramatisku pārbaudījumu demokrātiskās pasaules spējai nosargāt cilvēcību un mieru. Vēsturiskā pieredze un šodienas problēmas, veidojot jauna veida kaimiņattiecības ar Krieviju, neļauj mums rokas klēpī salikušiem gaidīt, kad notiks politiska rakstura pārmaiņas kaimiņos vai arī labklājības līmeņa celšanās pašu valstī.

Tieši tāpēc Latvija jau tagad konsekventi realizē finansējuma palielināšanu valsts aizsardzībai, pakāpeniski ieviešot mūsdienīgu bruņojumu, armijas uzbūvi un mācību metodes, kas ļaus iekļauties NATO izveidotajās struktūrās.

Taču palielināts finansējums nedrīkst nozīmēt neapdomīgus, nepamatotus un izšķērdīgus pirkumus. Latvijas armijas kaujas spējas nekad nenoteiks lielgabalu un tanku skaits. Mūsu mērķis nav padarīt Latviju par novecojušas kara tehnikas muzeju. Nosacīti runājot, lai nosargātu Latviju, mums ir jāpērk datori. Jāpērk moderna izglītība mūsu virsniekiem un karavīriem.

Mūsdienu bruņotajos konfliktos uzvaru jau šodien vairs nenosaka sprāgstvielu kilotonnas, bet gan informācija, zināšanas un organizācija.

Valdība savā deklarācijā ir noteikusi mērķi ieviest totālās aizsardzības principu un likvidēt plaisu starp sabiedrību un armiju — vēl vienu padomju iekārtas palieku. Jo ātrāk un pārliecinošāk mums tas izdosies, jo lielāks sabiedrības atbalsts būs gaidāms arī Latvijas dalībai NATO.

Taču izglītība ir drošības garantija ne tikai militārā nozīmē vien. Dodot labu izglītību jauniešiem šodien, mēs varam daudz efektīvāk nosargāt valsts neatkarību visās jomās — ekonomikā, politikā un kultūrā.

Ekonomiskās attiecības pasaulē ir strauji un būtiski mainījušās pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā. Pamazām izzūd priekšstats par nacionālo biznesu. Lielo starptautisko korporāciju ražotnes atrodas visdažādākajās pasaules malās un vajadzības gadījumā var strauji mainīt atrašanās vietu, izvēloties optimālāko un izdevīgāko variantu. Šo uzņēmumu vadībā strādā cilvēki, kuru vērtību nosaka viņu izglītība un talants, nevis ādas krāsa vai tautība. Savukārt paša uzņēmuma galvenā vērtība jau sen vairs nav īpašumi un ražošanas līdzekļi, bet gan tajā strādājošie cilvēki, viņu zināšanas un savstarpējā darba organizācija.

Mēs nevaram atgriezties pašizolācijā un plānveida ekonomikas apstākļos. Mums ir jāpieņem jaunie spēles noteikumi un jāizmanto tie, gūstot maksimālu labumu.

Jaunajos darba tirgus apstākļos Latvijai ir nepieciešama kvalitatīvi jauna augstākā izglītība, kas reāli konkurētu pasaules tirgū, un, es esmu pārliecināts, ka to ir iespējams panākt, vienīgi palielinot valsts finansējumu izglītībai. Palielinot un mainot tā piešķiršanas kārtību — izveidojot savstarpējas atbildības pilnu studiju kreditēšanas sistēmu.

Mums jau tagad ir jāsaprot, ka bezmaksas izglītības nav un nekad nav bijis. Par studijām tā saucamajās budžeta grupās maksā valsts, un pārliecība, ka šī izglītība tiek iegūta par velti, neveicina nedz studentu, nedz pasniedzēju tiesību ievērošanu.

Situācijas novērtējums liecina, ka jau tagad mazāk nekā puse studentu — 44% — mācās augstskolu budžeta grupās. Šo privilēģiju viņi iegūst par to, ka iestāšanās eksāmenus nokārtojuši veiksmīgāk nekā citi studētgribošie. Jaunās studiju kreditēšanas sistēmas mērķis ir panākt, lai valsts finansējums katram konkrētajam studentam pienāktos personīgi un būtu atkarīgs ne tikai no iestāšanās, bet daudz vairāk — no tā, kā augstskola tiek pabeigta. Finansējums būs atkarīgs no reāla darba.

Mums ir vajadzīgi izglītoti jaunieši, bet tirgus apstākļos vajadzība diktē savus noteikumus, deklaratīvi piešķirtās tiesības vien neko negarantē. Tāda ir mūsu pārliecība, un ar to mēs atšķiramies no valdības, kuru būtu izveidojušas kreisi noskaņotas partijas.

Mēs uzskatām, ka cilvēkiem jādod ne tikai tiesības, bet arī iespējas saņemt kvalitatīvu izglītību.

Valdība ir apņēmusies izstrādāt šīs sistēmas modeli līdz nākamā gada pavasarim, ņemot vērā visu ieinteresēto pušu viedokli, taču jau šobrīd ir skaidrs, ka tā ieviešana būs jāveic pakāpeniski, piecu sešu gadu laikā, neskarot šobrīd studējošos.

Kādēļ mēs to visu darām? Kādēļ Latvijai ir nepieciešama stabila, ilgtspējīga politiskā attīstība? Kādēļ, pārvarot ikdienas grūtības, nesaprašanās un principiālas domstarpības, mums tomēr ir nepieciešams vienoties par kopīgu mērķi?

Pirms desmit gadiem, ejot uz barikādēm, mums bija skaidrs, kādēļ. Ne jau tādēļ, lai nemirtu badu. Mēs arī toreiz nemirām badā.

Mums arī toreiz, izstāvot ierasto rindu pēc desai līdzīga priekšmeta, saņemot naudai līdzīgus rubļus un izlasot avīzēs patiesībai līdzīgas ziņas, neklājās slikti. Dzīvei līdzīgs surogāts mēdz būt patīkamāks par īstenību. Sevišķi tiem, kas šo sistēmu prata izmantot. Laikā iestāties partijā, laikā pieklauvēt pie vajadzīgajām durvīm, dzīvot valsts vasarnīcās, braukt ar valsts mašīnām un ēst slēgta tipa ēdnīcās, maksājot īpaša parauga cenas.

Ir cilvēki, kas joprojām izjūt nostalģiju pēc šī lētuma. Ir deputāti, kas pieprasa pazemināt cenas Saeimas ēdnīcā. Cilvēkiem vispār ir raksturīga nepiepildāma vēlme atgriezties bērnībā, un, jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk atceramies vecāku pirktās konfektes, pamazām aizmirstot kautiņos iegūtos zilumus un nobrāzumus. Taču pagātne ir aizgājusi. Neatgriezeniski.

Mums nav ceļa atpakaļ. Mēs nevaram atgriezties turp, no kurienes esam aizgājuši, šādas vietas vienkārši vairs nav. Ne bijušās PSRS teritorijā, nedz arī kur citur pasaulē. Mēs nevaram atgriezties un neatgriezīsimies izlaupītajā, nomocītajā un, diemžēl, arī asiņaina kara plosītajā Krievijā. Mēs varam tikai ar līdzjūtību paskatīties atpakaļ un pateikt — nē.

Taču tikpat lielā mērā mēs nevaram raudzīties uz pārtikušajām Ziemeļeiropas valstīm, uzskatot, ka Zviedrijas vai Dānijas sociālismu ir iespējams atdarināt. Mēs, protams, būtu priecīgi tā dzīvot, bet to, ko izdarīja Skandināvijas valstis 50.–60. gados, nav iespējams atkārtot. Tas sociālisms tādā veidā bija iespējams tajā vietā un tajā laikā, kurā tas radās.

Sociālisms ir brīnišķīga atbilde uz jautājumu: ko darīt ar lieku naudu, taču vismazāk tas ir paņēmiens, ar kuru šo naudu iespējams nopelnīt.

Ja mēs gribam pelnīt, mums ir jāiemācās nostāties pašiem uz savām kājām un jāiemāca to darīt arī saviem bērniem. Mēs nevaram iezīmēt skaitļu tabulā kādu izdomātu labklājības līmeni un uzskatīt, ka līdz ar to būs garantēta tautas labklājība. Nav tādas vietas — labklājība. To nav iespējams sasniegt un sasniegušam atlaisties krēslā un baudīt. Labklājība ir smags darbs, nemitīga virzība uz priekšu, nepagurstoša sevis pilnveidošana un mācīšanās.

Mēs esam sagaidījuši vislabvēlīgāko attieksmi no Eiropas Savienības. Latvijas iekļaušanās Eiropas valstu saimē ir kļuvusi reālāka nekā jebkad agrāk, un mums ir vēlreiz godīgi jāizvērtē tie ieguvumi un zaudējumi, tās pārmaiņas un stimuli, ko Latvijai dos šī ārpolitiskā mērķa sasniegšana.

Zaudējumi būs milzīgi — mēs zaudēsim ierastos padomju standartus un ierastos mazā tirgus apjomus. Mēs zaudēsim nedrošību un nestabilitāti. Mēs zaudēsim ierastos pēcpadomju republikas mazvērtības kompleksus un vienu otru iekšpolitisku neirozi.

Tas, ko mēs iegūsim un izjutīsim pirmām kārtām, būs jaunu mērogu un jaunu standartu piedāvātais iespēju plašums. Ekonomikā, izglītībā un kultūras dzīvē. Arī pensiju sistēmas sakārtošanā. Eiropas Savienība ir lielisks sociālo garantiju sistēmas paraugs, kas spēj pastāvēt, pateicoties savam mērogam. Tā ir stabilitāte, ko Latvija ar savu mazo ekonomiku viena pati vēl ilgi nespētu sasniegt.

Latvijas valsts budžeta apjoms ir biedējoši mazs. Rēķinoties tikai ar savām finansu iespējām, mēs nespētu nostāties pretī pat vienai starptautiskai narkobiznesa organizācijai, kuras rīcībā ir ievērojami lielāki līdzekļi. Tikai sadarbība un līdzekļu koordinācija starpvalstu līmenī spēj garantēt Latvijas iedzīvotāju drošību.

Taču mums jau tagad ir jāsaprot ne tikai tas, kāpēc Eiropas Savienība ir nepieciešama Latvijai, bet arī tas, kāpēc mēs esam nepieciešami Eiropai. Ko mēs varam un ko gribam dot. Mums jāatmet iedomas, ka iestāšanās Eiropas Savienībā vienā mirklī automātiski atrisinātu visas pašu radītās problēmas.

Eiropā sasniegtais dzīves līmenis un pilsoniskā sabiedrība ir daudzu gadsimtu darba rezultāts. Mēs ne vienmēr varam atļauties iet pa to pašu ceļu, taču uzsāktais pārmaiņu temps dod mums vienreizēju iespēju pārlēkt daudziem šī ceļa posmiem. Mums ir šāda iespēja, un es ticu, kas tas tiks izdarīts.

Es ticu tam, ka Latvija jau pēc divdesmit gadiem kļūs par iecienītu un plaukstošu Eiropas mēroga tūrisma centru, ne tikai piesaistot investīcijas, bet arī saglabājot savu latviskumu.

Es ticu tam, ka pēc divdesmit gadiem ikvienas starptautiskas kompānijas vadītāji, pieņemot darbā augstas klases speciālistus, priekšroku dos jauniešiem no Latvijas, jo zinās, ka tas nozīmē labu izglītību, apskaužamas darbaspējas un svaigu skatījumu uz lietām. Studenti, kas šodien plūc laurus informātikas olimpiādēs, jau rīt būs gatavi reāli konkurēt. Un konkurēt tieši tajās nozarēs, kur attīstība norit visstraujāk.

Es ticu tam, ka Latvijas iedzīvotāji pēc divdesmit gadiem varēs atļauties strādāt jebkurā Eiropas zemē, strādāt to darbu, kas atbilst katra personiskajām interesēm un vajadzībām.

Paplašinoties Eiropas Savienībai, attālums līdz tai kļūs aizvien mazāks. Stundas lidojums līdz Berlīnei vai Stokholmai mums kļūs tikpat pierasts kā brauciens ar vilcienu no Rīgas līdz Siguldai.

Es ticu tam, ka Latvija ar laiku ne tikai atrisinās bezdarba problēmu, bet arī spēs piedāvāt darbu citiem. Latvijas nākotne ir augstas kvalifikācijas darba vietas laukos un mazpilsētās, ekoloģiski tīrā un rosinošā kultūrvidē. Māja laukos un darbs mājās — mēs to varēsim atļauties daudz agrāk, nekā spējam iedomāties.

Un vēl es ticu tam, ka pēc divdesmit gadiem Latvijas Saeima vairs nevarēs iejaukties pensiju sistēmas darbībā ar populistiskiem likuma grozījumiem, es ticu, ka šī sistēma būs stabila, noregulēta, godīga un neatkarīga. Paldies.