1993.gada 11.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Atsāksim darbu plenārsēdē! Saskaņā ar mūsu rīta balsojumu tagad tiks izskatīts 19. un 20.darba kārtības jautājums, tātad likumprojekts “Par Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” un likumprojekts “Par grozījumiem 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā”.

Lūdzu godājamo ziņotāju tribīnē! Vēbera kungs, cik es sapratu, ir gatavs ziņot. Otrais lasījums. Apspriežam pa pantiem.

J.Vēbers, LU profesors, darba grupas vadītājs: Man jautājums, cik minūtes es drīkstu?

Priekšsēdētājs: Mums otrajā lasījumā parasti nav necik minūšu, mums ir tādā nozīmē, ka uzreiz tiek apspriests pa pantiem. Tātad 560.dokuments, 1.pants un tā tālāk. Mēs parasti apspriežam tur, kur iesniegti kādi labojumi, grozījumi. Sevišķi apspriežam noraidītos grozījumus.

J.Vēbers: Godāto priekšsēdētāj, godātie deputāti! Tā kā šeit ir ļoti daudz pantu un arī daudz nodaļu, tad varbūt atļaujiet man pieskarties tiem grozījumiem, kas ir pie nodaļām, nevis par katru punktu.

Priekšsēdētājs: Vēbera kungs, tikai sakiet, par kuru dokumentu jūs ziņosit? Jo mums ir divi. Pirmajā, kas mums ir darba kārtībā ar 12.numuru, ir pavisam maz pantu. Tas ir 560.dokuments.

J.Vēbers: Jā, tas ir likums par spēkā stāšanos. Varbūt vispirms 560.dokuments – par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību. Pēc tam, kad notika pirmais lasījums, ir izdarīts pāris labojumu šajā likumprojektā.

Pirmais ir 7.pants jaunā redakcijā, kur ir norādīts, ka bijušo laulāto savstarpējās uzturēšanas pienākums ar 1993.gada 1.septembri apspriežams pēc Civillikuma noteikumiem neatkarīgi no tā, kad laulība šķirta vai atzīta par spēkā neesošu. Šāds pants ir nepieciešams tāpēc, ka alimentācijas bijušas arī pēc agrākās likumdošanas, bet pēc Civillikuma tās tiek grozītas. Darba grupa un Likumdošanas jautājumu komisija uzskatīja, ka ir nepieciešams ieviest šo pantu, lai notiktu alimentu piespriešana un piedziņa pēc jaunā likuma.

Tālāk 14.pants, kuru ir lūdzis ietvert deputāts Muciņa kungs. Sakarā ar adopciju var izvirzīties jautājums par to, kāda ir pilsonība personai, kas tiek adoptēta. Ja ir runa par nepilngadīgām personām, šis jautājums nerada grūtības. Lai nenotiktu ļaunprātības pilsonības maiņā sakarā ar pilngadīgas personas adopciju, tiek likts priekšā 14.pants šādā redakcijā, ka pilngadīgas personas adopcija pati par sevi nemaina tās pilsonību. Tātad, ja tiek adoptēta pilngadīga persona, tai paliek tā pati pilsonība, kāda tai ir bijusi.

15.pantra trešā daļa ir dota jaunā redakcijā. Lietas par alimentu piedziņu bērnu uzturēšanai, alimentu apmēru grozīšana vai atbrīvošana no to maksāšanas, kā arī lietas par alimentu piedziņu vecāku vai vecvecāku uzturēšanai ar 1.septembri apspriežamas pēc Civillikuma noteikumiem tāpēc, ka alimentācijas kārtība un alimentācijas apmēri pēc jaunās likumdošanas ir citādi, nekā bija pēc agrākās likumdošanas. Mēs uzskatām, ka jaunajam likumam ir spēks ar tā spēkā stāšanās brīdi uz turpmāko laiku.

Un ir vēl papildinājums pie 19.panta, kurā ir paredzēts (pēc pirmā lasījuma ietverts) atzīt par spēku zaudējušu (te ir 3.apakšpunktiņš) Latvijas Republikas 1992.gada 7.jūlija likuma “Par 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 26.pantu. Un izdarīt attiecīgus grozījumus, tas ir, 20.pantā. 23.apakš­punktiņš – uzdot Ministru padomei izstrādāt un līdz 15.jūlijam iesniegt izskatīšanai sekojošus likumprojektus: par grozījumiem Latvijas Republikas Civillikumā sakarā ar to, ka jāsaved kārtībā arī šīs pārējās daļas, galvenokārt mantošanas tiesību daļa, atbilstoši ģimenes tiesību daļai.

Tas ir viss par šo 560.dokumentu. Varbūt ir jautājumi?

Priekšsēdētājs: Mums pa pantiem tiek apspriests otrajā lasījumā, Vēbera kungs! Vai kādam no kolēģiem ir par kādu no šā likumprojekta pantiem kādas piebildes, vai kāds nav apmierināts ar tiem labojumiem, kas ir izdarīti? Nav neviena. Paldies. Tādā gadījumā mēs varam balsot par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par – 33, pret – 1, atturas – 3. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā.

Godājamie kolēģi, otrā lasījuma gaitā nekādi papildinājumi un labojumi nav iesniegti. Vai ir kādas pretenzijas par to, ka mēs šo likumprojektu iekļaujam nobalsojamo jautājumu sarakstā nākamajā nedēļā? Lūdzu!

L.Muciņš: Tā kā vēl jautājums par pašu Civillikumu, par ģimenes tiesību sadaļu risināsies, darba grupas viedoklis un Likumdošanas jautājumu komisijas viedokli ir, ka tomēr trešo lasījumu vajadzētu gatavot speciāli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tādā gadījumā jautājums atrisināts. Civillikuma ģimenes tiesību daļa. Bet varbūt uzreiz mēs, Vēbera kungs, vienosimies. Tiešām, tas ir ļoti biezs likums un ļoti daudz pantu, bet labojumi ir tikai par četriem pantiem. Tādā gadījumā mums ir jāskata tikai šie četri panti, ja godājamajiem deputātiem nebūs kādas speciālas pretenzijas par vēl kādu pantu.

J.Vēbers: Es varētu ziņot. Pēc pirmā lasījuma un pēc tam, kad tika izskatīts arī Likumdošanas jautājumu komisijā, ievēroti Tieslietu ministrijas, Labklājības ministrijas un Reliģijas lietu departamenta, Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas iesniegumi attiecībā uz šo likumprojektu. Varbūt es varētu pieskarties šiem dažiem pantiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, bet otrajā lasījumā mēs balsosim tikai par rakstiski iesniegtajiem labojumiem, Vēbera kungs.

J.Vēbers: Tie ir bijuši rakstiski iesniegti šajos dokumentos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Vēbers: Šajā sakarā ir izdarīti grozījumi 33.pantā, tas ir, pie 1.nodaļas 2.apakšnodaļas. Proti, mēs esam paredzējuši, ka laulībā var stāties nepilngadīga persona, kura nav jaunāka par 16 gadiem, ja otrs partneris ir pilngadīgs, tas ir, sasniedzis 18 gadu vecumu. Tas ir 33.pants. Jau pagājušajā plenārsēdē, kad bija balsojums, mēs noņēmām pēc Buķeles kundzes kritikas, ka nepilngadīgajiem līdz 16 gadiem nevajadzētu atļaut stāties laulībā. Tas ir pirmais.

Mēs esam izslēguši 39.pantu, kas bija pārāk arhaisks un tiesām būtu varējis radīt grūtības piemērošanā. 39. ir izslēgts.

Tālāk es gribētu apstāties pie 78.panta, kurā ir paredzēts, ka tiesa laulāto samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu nevis uz sešiem mēnešiem, kā bija paredzēts sākotnēji, bet tiesai tiek dota iespēja variēt un noteikt no trīs līdz sešiem mēnešiem. Tāda kārtība pastāv arī pašlaik. Es domāju, ka tā ir lietderīga.

Tālāk 79.pants. Šis 79.pants jau ir minēts dokumentā Nr.561 priekšlikumos, kur attiecībā uz 79.pantu ir iesniegts deputāta Muciņa kunga priekšlikums – atstāt 37.panta redakcijā. Tas ir pieņemts. Mēs esam arī šo atstājuši tādā redakcijā, kā bija pieņemts Likumdošanas jautājumu komisijā.

Jautājums ir par to, vai nevajadzētu vēl kādus ierobežojumus. Es domāju, ka 79.pantā ir pietiekami jau paredzēti šie ierobežojumi, ja laulība tiek atzīta par spēkā neesošu un viens nav zinājis, tātad ir bijis godprātīgs, bet otrs ir zinājis, tad viņam šādā sakarā, ja viens ir zinājis, ka šī laulība būs spēkā neesoša, viņam tad ir pienākums sniegt alimentāciju, uzturēt otru laulāto pēc šīs laulības atzīšanas par spēkā neesošu.

Es domāju, ka 37.panta redakcija būtu labāka šinī gadījumā.

Tālāk bija izslēgts 107. un 108.pants, bet mēs esam konstatējuši: lai būtu tiesām lielāka skaidrība likuma piemērošanā, mēs atjaunojam 107.pantu sākotnējā 1937.gada redakcijā un 108.pantu atjaunojam daļēji, proti, 108.pantu pirmo daļu 1937.gada redakcijā plus 110.panta 3.punkts. Tā, kā tas ir šajā 561.dokumentā paredzēts.

Nākamais grozījums ir 146.pantā. Ja bērns ir piedzimis… Tātad par laulībā dzimuša bērna paternitātes noteikšanu. Šajā pantā mēs paredzam tādu jauninājumu, kāds pašlaik varbūt nav nevienas citas Eiropas valsts likumdošanā. Varbūt tas būs tāds pamudinājums arī citiem pievērsties un regulēt jautājumu tā, kā mēs esam izdarījuši pirmoreiz.

Proti, ja bērns ir piedzimis sievietei ne vēlāk kā 306 dienas pēc laulības izbeigšanās, ja laulība ir šķirta un viņa stāsies jaunā laulībā, tad mēs piemērojam prezumpciju, ka bērns, kas ir piedzimis tūlīt pēc iestāšanās šajā laulībā, ir šā jaunā vīra bērns, un dodam iespēju bijušajam vīram no bijušās laulības, ja viņš uzskata, ka tas jautājums ir strīdīgs, apstrīdēt saskaņā ar 148. un 149.pantu. Tā ir tāda prezumpcija, kas ir ļoti lietderīga.

Redziet, praksē līdz šim bija tā. Ja bērns piedzimst sievietei, kura nav bijusi laulībā, tad katrā gadījumā mēs prezumējam, ka šis bērns ir šā vīra bērns. Ja bērns ir piedzimis pēc laulības šķiršanas 10 mēnešu laikā, tad pastāvēja tāda prezumpcija, ka bijušais vīrs ir šā bērna tēvs. Bet šādos gadījumos sieviete nereti iestājas jaunajā laulībā. Un te rodas kolīzija starp šo bijušo vīru un jauno vīru. Parasti šī kolīzija ir tāda, ka 99 procentos gadījumu tas ir jaunā vīra bērns un 1 procentā – vecā vīra bērns. Tagad mēs nākam pretī tiem 99 procentiem, lai nebūtu milzīgu strīdu, lai šim jaunajam vīram nebūtu grūtību pierādīt bērna izcelšanos.

Priekšsēdētājs: Par šo pantu laikam pirmais bija Muciņa kungs, pēc tam – Bojāra kungs. Lūdzu.

J.Vēbers: Jā, es skatos, ka ir sanākuši jau.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Godājamais referents akadēmiķis Vēbers runāja par otro daļu. Bet mans priekšlikums bija pirmajā daļā. Tātad šeit gan, lai cik tas būtu interesanti, kā es saprotu, pretrunā ar darba grupas viedokli Likumdošanas jautājumu komisija pielika aiz komata vārdus “ja likumā noteiktajā kārtībā nav pierādīts kas cits”. Šis bija cienījamā Plotnieka kungs priekšlikums. Es uzskatu, ka šis teksts aiz vārda “ja” ir lieks. Lai nodrošinātu bērna vecāku noteikšanas stabilitāti un to, lai, bērnu reģistrējot, viņam būtu pierakstīts arī tēvs, ko mēs prezumējam, ja bērns ir dzimis līdz 306.dienai pēc laulībām vai laulības šķiršanas, ka ir jāieraksta par tēvu šis laulātais. Tādā veidā mēs panākam stabilitāti gan bērna interešu dēļ, gan arī sabiedrības interešu dēļ. Tātad es uzskatu, ka šis pārsteidzīgais piekabinājums būtu jāsvītro. Ja es sapratu, tad arī darba grupa ir pret šādu piekabināšanu un aicina svītrot, ja? Tātad es aicinātu atbalstīt manu priekšlikumu.

J.Vēbers: Kā darba grupas vadītājs es pilnīgi piekrītu deputātam Muciņa kungam, jo pretējā gadījumā var tiešām rasties kolīzijas, ka pie bērna reģistrācijas nevarēs norādīt viņa tēvu un bērna dzimšanas reģistrācija “karāsies gaisā” nenoteiktu laiku, kas vispār nav pieļaujams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamo profesor! Mēs šo jautājumu arī komisijā apspriedām. Tur tika izteiktas domas, ka tagadējās ģimenēs, piemēram, Zviedrijā, ir vispār tāda kopdzīves forma, kur viss ir tāpat kā parastā laulībā. Un ir sievietes, kas dzīvo ar vairākiem vīriešiem vienlaikus.

Man liekas, te es redzu šo normu kā tādu viduslaicisku, goda vārds, kas neatbilst mūsu pašreizējai sabiedrībai… Mēs ļoti pamatīgi komisijā spriedām, bet šie formulējumi toreiz mūs neapmierināja. Par nožēlu, jūs tur nebijāt klāt… Bet tomēr, liekas, ka šīs normas atnākušas no viduslaikiem, kad saskaita dienas, un viss liekas skaidrs.

J.Vēbers: Cienījamais Bojāra kungs, tas ir cits jautājums – vispār par šā panta lietderīgumu vai par to, ja likumā noteiktajā kārtībā nav pierādīts kas cits. Šīs dienas, es domāju, nav slikti norādīt. Nevar norādīt arī mēnešus, kā tas bija padomju likumdošanā. Bet Eiropas likumdošanā vairākās valstīs ir norādītas dienas. Un tā ir prezumpcija, kura ir līdz šim pastāvējusi. Es neuzskatu, ka tā būtu jāsvītro no pasaules.

J.Bojārs: Sliktākajā gadījumā, ja likumā noteiktajā kārtībā… Mēs toreiz ļoti daudz strīdējāmies, tad vismaz šī ir jāatstāj, manuprāt, jo…

J.Vēbers: Jā, bez šaubām, jo tas jau tika ierosināts no Muciņa kunga.

J.Bojārs: Nu labi, paldies.

Priekšsēdētājs: Tātad tika ierosināts svītrot.

L.Muciņš: Jā, es uzturu savu aicinājumu svītrot, jo likumā ir pietiekami daudz pateikts, kuros gadījumos. Pēc tam var izslēgt ārā šo ierakstu, bet bērnam ir jābūt ar tēvu pie reģistrācijas.

J.Vēbers: Jā, tas ir 148.pantā paredzēts. Bet darba grupa bija par to, lai to svītrotu.

Priekšsēdētājs: Tātad Muciņa kungs ierosināja svītrot šo papildinājumu: “Ja likumā noteiktajā kārtībā nav pierādīts kas cits”.

Balsosim par Muciņa kunga ierosinājumu. Rezultāts: par – 28, pret – 1, atturas – 5. Tātad pieņemts Muciņa kunga ierosinājums.

Turpināsim, akcentējot uzmanību uz noraidītajiem priekšlikumiem.

J.Vēbers: Nākamais priekšlikums attiecas uz adopciju, tā ir 3.apakšnodaļa, 173.pants. Mēs saglabājām. Ja jūs, deputātu kungi, atceraties, pirmajā lasījumā bija paredzēti divi varianti. Pirmais variants, kas ir saglabāts, ir, ka pēc adopcijas adoptētais bērns un viņa pēcnācēji jaunajā ģimenē iegūst pilnīgi tādu pašu stāvokli kā paša dzimtais bērns un zaudē attiecības ar agrāko ģimeni.

Tāds viedoklis, tāda likumdošana ir pašreiz arī pie mums spēkā vēl no padomju Laulību un ģimenes kodeksa. Tāda likumdošana ir paredzēta arī lielākajā daļā Eiropas valstu. Tāpēc mēs esam izvēlējušies pirmo variantu, paredzot iespēju, ka adopcijas līgumā var paredzēt arī saglabāt attiecības starp adoptēto bērnu un viņa iepriekšējo ģimeni.

Nākamais pants ir 179. Gribu vērst uzmanību uz 179.panta otro daļu, kur mēs paredzam, ka bērna apgādāšana līdz tam laikam, kad viņš spēj pats sevi apgādāt, gulstas uz tēvu un māti samērā ar viņu mantas stāvokli. Mums vairs nav paredzēta tāda sīkumaina, detalizēta alimentu uzturēšana, kāda bija padomju likumdošanā. Šis pants atbilst arī Eiropas citu valstu likumdošanai, pie tam tas dod iespēju apgādāt ne tikai nepilngadīgos bērnus, bet arī pilngadīgos bērnus, kas arī ir paredzēts ārvalstu likumdošanā, ja viņiem šāda apgādāšana ir nepieciešama. Ņemot vērā līdztiesību, šis pienākums vienādā mērā gulstas uz tēvu un māti.

Priekšsēdētājs: Vai godājamajiem deputātiem nav nekas piebilstams? Paldies. Vai jums, Vēbera kungs, vēl ir, par ko ziņot?

J.Vēbers: Jā, man ir attiecībā uz aizbildnību. 260.pants, kurā ir paredzēts attiecībā uz darba attiecībām, ja nepilngadīgais ir stājies darba attiecībās. Pirmajā lasījumā nebija šīs daļas, tagad pēdējā redakcijā 260.panta otrā daļa ir jauna, proti, ja nepilngadīgais atbilstoši darba likumiem, kuri reglamentē darba attiecības, pastāvīgi nodarbojas kādā arodā, amatniecībā, tirdzniecībā, viņš var noslēgt darījumus, kas ir nepieciešami sakarā ar viņa pastāvīgo nodarbošanos, un viņš par tiem atbild ar visu savu mantu. Tātad mēs dodam šiem nepilngadīgajiem visas darba tiesiskās attiecības.

1937.gada Civillikuma sākotnējā variantā nebija paredzēta šāda iespēja. Tagad mēs, ņemot vērā to, ka darba likumdošana gan skaitās pie civilās likumdošanas, bet ir speciāla, paredzam šādu paplašinājumu, lai neierobežotu nepilngadīgo iespējas strādāt pēc darba likumdošanas.

Jā, vēl ir viens labojums 335.pantā. Šeit ir jautājums par to, ka Civillikuma sākotnējā redakcijā bija paredzēta bāriņtiesu locekļu mantiskā atbildība, pie tam diezgan paaugstināta atbildība, ja viņi ir nodarījuši zaudējumus šim aizbilstamajam.

Mēs uzskatām, ka te ir jābūt līdzīgam stāvoklim kā attiecībā uz tiesu. Ja tiesa pieļauj kļūdas, tad par to atbildību uzņemas valsts. Ja bāriņtiesa, kas ir pakļauta un darbojas, izmantojot vietējo pašvaldību budžetu, pieļauj kļūdas, tad ir nepieciešams arī no pašvaldības budžeta šos zaudējumus atlīdzināt. Mēs nevaram pieņemt 1937.gada Civillikuma sākotnējo redakciju, kur šī atlīdzība ir paredzēta no bāriņtiesas locekļiem. Mums nav paredzēts arī, ka tiesas locekļi un tiesneši maksātu šo atlīdzību. Tas ir valsts pienākums, šeit – pašvaldības. Paldies, tas arī ir viss.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir vēl par kādiem pantiem? Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Cienījamais profesors izlaida 162.pantu. 162.pantā man bija priekšlikums, kas korespondēja arī ar 169.panta pēdējās daļas izslēgšanu. Tātad mans priekšlikums bija – papildināt 162.panta pirmo daļu ar teikumu: “Adopciju uz ārzemēm aizliegt.” Un attiecīgi svītrot 169.panta pēdējo daļu.

J.Vēbers: Ļoti atvainojos, ka es tiešām laikam palaidu garām, jo man te bija vairāki varianti. Kas attiecas uz šo papildinājumu, tad Likumdošanas jautājumu komisija to ir noraidījusi. Es, lai gan ļoti cienu Muciņa kungu, esmu spiests darba grupas vārdā arī nepiekrist šādam papildinājumam, jo nevienas valsts likumdošanā, vismaz Eiropas valstu likumdošanā, šāda norma nav paredzēta. Vēl vairāk, ir konvencijas, kas tiek gatavotas par starptautisko adopciju. Ja mēs ietversim šādu normu mūsu nacionālajā likumdošanā, tas radīs ļoti lielu neizpratni mūsu kaimiņos un arī tālākās ārvalstīs.

Protams, tas ir politikas jautājums un to ir iespējams regulēt. Man, piemēram, zviedru kolēģi ir daudzkārt sacījuši, ka viņi savus bērnus adopcijai uz ārzemēm nedod. Bet tas nav regulējams, paredzot likumā šādu normu, kas būtu pretēja starptautiskajām konvencijām.

L.Muciņš: Ja atļauts man motivēt, pirms priekšsēdētājs liek uz balsošanu? Es piekrītu Vēbera kungam, ka tas ir politisks jautājums. Tādēļ es aicinu kolēģus politiski izšķirties, vai mēs bez šīm cilvēku miesas daļām – kauliem, smadzeņu plēvēm un asinīm –, ko mēs eksportējam uz ārzemēm, lai pretī saņemtu lūpu krāsas, eksportēsim arī savus bērnus? Es saprotu, ka mums ir, teiksim, grūts stāvoklis, mums ir viens otrs bērns, kurš ir nedziedināmi slims. Bet tad mums ir jārisina šie jautājumi citādā veidā, nevis jāpasaka, ka valsts neko nevar izdarīt un ka tādēļ mēs šos bērnus ļaujam adoptēt uz ārzemēm. Es domāju, ja mēs attiecīgajā kārtībā, likumā noteiktajā kārtībā, parakstīsim šo konvenciju un tā mums būs pieņemama, tad mēs arī varēsim grozīt šo klauzulu, jo šobrīd diemžēl ar dažādu amatpersonu atbalstu pa dažādiem ceļiem vairāk vai mazāk, man liekas, ka pat ar ne visai godīgiem līdzekļiem, tomēr notiek šo bērnu iztirgošana uz ārzemēm. Es uzskatu, ka būtu nepieciešams to apturēt ar likumu. Es aicinu balsot par šo labojumu.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, te jūs domājat tikai bērnus? Par pieaugušajiem te nav runas? Paldies.

Lūdzu, Vēbera kungs!

J.Vēbers: Es gribētu atbildēt cienījamajam Muciņa kungam. Protams, mums ir paredzēta kārtība adopcijas atļaušanai uz ārzemēm un ārvalstīm. Te ir katrā konkrētajā gadījumā jādod atļauja Tieslietu ministrijai. Ja šī ministrija sāks ļaunprātīgi izmantot savas iespējas, es domāju, parlamentam atradīsies paņēmieni, kādā veidā uz to var iedarboties.

Priekšsēdētājs: Jums, godājamie kolēģi, uz izšķiršanu ir Muciņa kunga ierosinājums. Par to arī balsosim. Muciņa kunga ierosinājums pie 162.panta. Un attiecīgi respondēsim pēc tam 169.pantu. Rezultāts: par – 19, pret – 2, atturas – 14. Ar trīs balsu vairākumu Muciņa kunga ierosinājums ir pieņemts.

Ja vairāk ne par vienu pantu nekādu iebilžu nav, balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā kopumā. Rezultāts: par – 43, pret – 1, atturas – 4. Akceptēts otrajā lasījumā.

Godājamie kolēģi, tālāk mums ir jāizskata darba kārtība. Attiecībā uz repatriācijas likumprojektu te tika izteikts ierosinājums šo likumprojektu pārcelt un izskatīt nākamajā plenārsēdē sakarā ar zināmām grūtībām izskatīt to šinī sēdē. Es domāju, ka nekādu iebildumu nav. Tātad šis darba kārtības punkts tiek pārcelts uz nākamās nedēļas plenārsēdi.

Vienpadsmitais – likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas…

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Par procedūru. Nav izskatīts darba kārtības 3., 4. un vēl tiem sekojošie punkti. Tā kā deputātiem visi vajadzīgie materiāli ir izdalīti, tad es tomēr, ja nav īpašu balsojumu, ierosinātu turpināt neizskatītos jautājumus pēc kārtas.

Priekšsēdētājs: Man vienkārši nebija informācijas, ka par 3., 4. un 9.punktu deputāti ir saņēmuši materiālus. Tātad skatīsim 3. un 4.punktu.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Kopš pagājušās nedēļas, kad šo jautājumu aizsāka izskatīt bez pamatdokumentiem (tas ir 542. un 544.dokuments), ir klāt nākuši vēl daudzi dokumenti, bet tie ir sakomplektēti zem diviem numuriem, tas ir, Nr.564, kur ir Ekonomikas komisijas atzinums, Ekonomisko reformu ministrijas informācija par šo lietu un Ekonomikas komisijas alternatīvais likumprojekts, un dokuments Nr.579, kurā bez deputātu pieprasītās Finansu ministrijas atsauksmes vai atzinuma vēl ir informācija, ko deva “Latvenergo” plānu daļas vadītāja vietas izpildītāja Eleonora Bondarenko un kurā ir redzams, kā tiek maksāts par apkuri, kāds ir apgrozījuma nodoklis par kurināmo, ko izlieto apkurei, un ir pietiekami interesanta informācija par elektrību. Tātad es atzīmēšu, ka elektrības rēķini tiek nomaksāti visi, bet acīmredzot ne jau tādēļ, ka tos labprāt maksā, bet tos jau katrs izraksta tikai tad, kad viņš pats taisās maksāt.

Es atzīstu par pareizu to nostāju, kas ir izteikta Ekonomikas komisijas atzinumā, dokumenta Nr.564 pirmajās divās lappusēs. Un es domāju, ka ir ļoti pareizi, ka jautājuma izskatīšanu atlika, jo būtībā, pieņemot pirmajā lasījumā Demokrātiskā centra deputātu grupas iesniegto priekšlikumu, lieta būtu sākta risināt, bet nebūt ne optimālajā veidā. Un man ir jāatzīst, ka Ekonomikas komisijas priekšlikums – pielietot šeit samazināto likmi – 6 procentus, acīmredzot ir optimāls kā no iedzīvotāju viedokļa, tā arī no budžeta viedokļa.

Bet sakarā ar to, ka, kā jūs redzat no dokumenta Nr.579, samaksātais apgrozījuma nodoklis par iepirkto kurināmo un citām lietām, par elektroenerģijas ražošanu ir mazs, lai tomēr nāktu pretī iedzīvotājiem (to arī izteica pirmajā izskatīšanas reizē daži deputāti), es aicinātu tālāk skatīt Ekonomikas komisijas alternatīvo likumprojektu, kurš ir dokumentā Nr.564. Ja tā skaita pareizi, tad tā laikam būtu 6.lappuse. Katrā gadījumā otrajā lapā, bet izslēdzot priekšpēdējā rindā divus vārdus – “elektroenerģija”.

Tātad elektroenerģiju arī aplikt tomēr ar 6 procentu nodokli, jo apgrozījuma nodoklis, ko samaksā faktiski “Latvenergo” par izdevumiem elektroenerģijas ražošanai, ir praktiski, pēc mana aprēķina, 2 līdz 2,5 procenti.

Un vēl viens precizējums varbūt Kodoliņa kunga iesniegtajā Finansu ministrijas atzinumā, šā atzinuma pašās beigās. Ja īres un komunālie maksājumi tiks aplikti ar pazemināto likmi 6 procentu apmērā, tad budžeta zaudējumi nebūs gluži puse no tās maksas, bet apmēram pusmiljards rubļu, jo, kā redzat pēc “Latvenergo” datiem, kuri būtībā, es domāju, diezgan stabili pārstāv visus datus, tad apgrozījuma nodoklis, ko samaksā par iepirkto kurināmo un citām izejvielām, ir aptuveni 9 procenti, nevis 12 procenti. Tā ka katrā gadījumā tas materiāls, ko ir devusi Ekonomisko reformu ministrija, ir ilustratīvs, lai deputāti saprastu, par ko ir runa, taču tas nav precīzs, tas neataino maksājumu aptuvenās attiecības.

Tā būtu informācija par to, kas būtu jauns šajā lietā. Es pat nezinu, kā tālākā procedūra būtu virzāma, jo acīmredzot ziņotājs varētu būt no Ekonomikas komisijas, kas ir iesniegusi alternatīvo likumprojektu. Bet es paliku parādā atbildes uz jautājumiem, jo faktiski izskatīšana palika jautājumu uzdošanas stadijā, kurā deputāti nolēma, ka bez Finansu ministrijas atzinuma (un tas bija pamatoti) šis projekts nav skatāms tālāk. Es būtu gatavs, protams, atbildēt uz jautājumiem, ko uzdotu man.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie kolēģi, vai būtu kādi jautājumi Ēlerta kungam par dokumentu, par kuru viņš ziņoja?

Kodoliņa kungs, lūdzu!

A.Kodoliņš: Man tomēr nekļuva skaidrs, kā situācijā, kad mums ir aplikts viss ar apgrozījuma nodokli, kurināmais un tā tālāk, jūsuprāt, var iznākt, ka elektrostacijās vai siltumstacijās parādās šis apgrozījuma nodoklis par izejvielām nevis 12 procenti, bet 9 procenti, kā jūs teicāt.

I.Ēlerts: Es neesmu šajā problēmā iedziļinājies, taču es aptuveni saprotu to, ka par elektroenerģiju, ko mēs iepērkam pēc starpvalstu līgumiem, apgrozījuma nodoklis netiek maksāts. Un arī es paskatījos apgrozījuma nodokļa likumu. Tātad par importētām mantām apgrozījuma nodokli maksā tikai tajā gadījumā, ja starpnieks, tā sakot, tās ieved un pārdod Latvijas muitas teritorijā. Šeit ir starpvalstu līgumu attiecības acīmredzot, un tie ir faktiskie dati. Es negribu tos komentēt, es neesmu iedziļinājies, man vienkārši nebija laika. Es šos datus saņēmu šorīt no rīta un vienkārši tos uzliku uz papīra un pavairoju. Tas ir viss, ko es izdarīju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi vēl, lūdzu, jautājumi? Jautājumu nav, bet mums, kolēģi, ir jālemj par procedūru. Mūsu darba kārtībā ir divi dokumenti – 544. un 542.

I.Ēlerts: Jā, un es arī izteicu savā ziņojumā, ka es atbalstītu to, ja tālāk izskatītu nevis 544., bet 564. Tur pašās beigās ir likumprojekts un lēmuma projekts, kurš daudz labāk risinātu šo problēmu.

Priekšsēdētājs: Jā.

I.Ēlerts: Kas attiecas uz dokumentu Nr.542, tad tas bija alternatīvs ceļš, kā vispār risināt šo problēmu, bez tam, ja deputāti uzmanīgi paskatīsies, šis dokuments ir Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas redakcijā. Būtībā tā 1. un 2. punkts ir identiski. Šiem punktiem būtu jēga tikai tad, ja mēs kavētos ar paša likumprojekta pieņemšanu. Tādā gadījumā mēs šodien varētu pagarināt šo atbrīvojuma termiņu un, likumu pieņemot, nebūtu problēmu ar apgrozījuma nodokļa iekasēšanu maijā. Taču šodien, neapšaubāmi, mēs tādu lēmumu nevaram pieņemt. Es ceru, ka deputāti pašu likumu pieņems, un es ceru, ka tas notiks jau nākamo otrdien un ka problēma par maiju vismaz nebūs nopietna, un ka to varēs atrisināt.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, ir tikai viena vaina. Jūsu minētais dokuments nav iekļauts darba kārtībā.

I.Ēlerts: Tā kā pirmajā lasījumā var tikt izskatīti alternatīvi projekti un to ir iesniegusi komisija, es aicinātu deputātus balsot par šā alternatīvā likumprojekta iekļaušanu darba kārtībā un to arī atbalstīt. Es pats to atbalstu.

Priekšsēdētājs: Balsosim, godājamie kolēģi, sākumā par iekļaušanu darba kārtībā! Rezultāts: 43 – par, pret – nav, atturas – 5. Iekļauts darba kārtībā.

Godājamie kolēģi, vai mums vēl vajag papildu ziņojumus un jautājumus par šo dokumentu? Vajag ziņojumu, ja? Lūdzu, Kodoliņa kungs! Deputāti brīdina, ka viņi gaida no jums ļoti īsu ziņojumu. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi, tātad visa problēma ir tur, ka elektroenerģija ir ļoti materiālietilpīga nozare, un, ja tiek pielietots vienkārši atbrīvojums, tad viss šis priekšnodoklis tomēr sastāda ievērojamu komunālo maksājumu tarifu pieaugumu. Konkrēti tātad, pielietojot šo atbrīvojumu, mums ir jāapzinās, ka tarifi pieaugs par 9,6 procentiem. Citiem vārdiem sakot, atbrīvojums ir viennozīmīgi vienlīdzīgs ar apgrozījuma nodokļa likmes samazinājumu, bet samazinājumu diezgan nebūtiski – no 12 procentiem uz 9,6 procentiem. Vadoties pēc šiem apstākļiem, Ekonomikas komisija liek priekšā lietot 6 procentu likmi. Tas ir viens, kāpēc mēs to likām priekšā.

Otrs moments ir tas, ka tas stipri atvieglo nodokļu iekasēšanas procedūru. Daudz vieglāk ir procedūrā pielietot šo likmju variantu, nevis iepriekšējā apgrozījuma nodokļa pašizmaksā veidot jaunu pašizmaksu un pēc tam “figurēt” ar šo jauno pašizmaksu. Mēs redzam no prakses, ka bieži vien dažādas organizācijas dažādi lieto šādus atbrīvojumus. Tātad visa būtība ir šeit redzama.

Bet mums ir jāapzinās tomēr, manuprāt, ka Ēlerta kungam šeit nebūs taisnības un ka šāds variants, bez šaubām, samazinās budžeta ieņēmumu daļu. Tāpēc es nevarēšu piekrist šeit izskanējušajai domai – svītrot elektroenerģiju. Mums tomēr ir jāapzinās, ka mums nebūtu vajadzīgs iet uz atvieglojumiem tur, kur mēs jau pielietojam kaut kādu režīmu. Manuprāt, šai maksai par elektroenerģiju ir jāveicina tas, lai elektroenerģija tiktu patērēta pēc iespējas mazāk, nevis jāstimulē patēriņš, samazinot attiecīgi maksājumu apgrozījuma nodokli. Es personīgi uzskatu, ka tas nebūtu pareizais variants.

Priekšsēdētājs: Kādi jautājumi Kodoliņa kungam? Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Varbūt ne jautājums, bet tāds izteikums par šo elektroenerģiju, tīri psiholoģiski. Mēs tomēr iedzīvotājus no nodokļa par apkuri neatbrīvosim. Mēs šo nodokli uzliksim, kaut gan iedzīvotāji tā rezultātā maksās mazāk, nekā viņi maksātu, ja būtu nodokļa atvieglojumi. Vienkārši tīri psiholoģiski. Un to atļauj ekonomiskā puse, ko es jau pievedu šajā otrajā dokumentā. Tātad būtu psiholoģiski pareizi, uzliekot nodokli apkurei, vienlaikus samazināt nodokli par elektroenerģiju. Un es aicinātu deputātus nobalsot, ka tomēr šie divi vārdi “elektroenerģija un” tiek izslēgti no likumprojekta jau pirmajā lasījumā, lai nebūtu tālāk problēmu.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi?

A.Kodoliņš: Manuprāt, šie argumenti tomēr ir ļoti vienpusēji.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Cienījamais Kodoliņa kungs, tā kā es esmu bijusi nolaidīga un man nebija pilna šā likuma teksta, es saprotu, ka lēmuma projekts, ko ir sagatavojusi Ekonomikas komisija, paredz dzīvokļu īres maksai un komunālajiem pakalpojumiem uzlikt sešu procentu apgrozījuma nodokli. Tā?

A.Kodoliņš: Tieši tā. Bet tas ir mazāk nekā tad, ja mēs tos ieliksim likumā, kur ir atbrīvojumi. Jo atbrīvojumos viss iepriekš nomaksātais nodoklis tiek ieskaitīts pašizmaksā. Līdz ar to, ja mēs pieņemsim likumu, ka atbrīvojam, mēs faktiski viņus apliksim, pēc mūsu aprēķiniem, ar likmi 9,6 procenti.

A.Seile: Es tomēr nevaru saprast tādā gadījumā, vai iedzīvotājiem šis komunālais pakalpojums, teiksim, īres maksa, kļūst par 6 procentiem lielāka, nekā ir pašreiz?

A.Kodoliņš: Tieši tā. Kāpēc ir šī situācija, man ir tomēr jāpaskaidro.

A.Seile: Un kāpēc?

A.Kodoliņš: Pašreizējā situācijā tiek piemērota praktiski nulles likme. Tātad budžetā netiek iekasēts jaunradītās vērtības nodoklis, plus no budžeta tiek atmaksāts atpakaļ tas nodoklis, kuru termo­elektrostacijas, visas šīs katlumājas nomaksā, iegādājoties degvielu, iegādājoties elektrību un tā tālāk. Par visām trim ir nodoklis paredzēts. Pašreizējā kārtība ir tāda, ka viņi iesniedz attiecīgi deklarāciju, un to no budžeta maksā ārā. Tā ir ļoti liela summa. Tādā gadījumā tas ir tas variants, ko Ekonomisko reformu ministrija ir ierakstījusi ar nulles likmi. Tātad šī nulles likme ir tad, ja mēs pielietotu šiem komunālajiem maksājumiem tādu kārtību, kādu mēs lietojam eksportam.

A.Seile: Jā, bet to sedz valsts budžets. Un katram konkrētam iedzīvotājam tomēr šie 6 procenti tātad nav jāmaksā. Pēc šā sagatavotā lēmuma projekta es saprotu, ka katram individuālajam cilvēkam komunālo maksājumu maksa palielinās par 6 procentiem. Šīs maksas jau tā ir augstas, vai to cilvēki spēs saprast?

A.Kodoliņš: Seiles kundze, jums ar to saprašanu būs problēmas, bez šaubām. Cilvēki vienmēr ļoti smagi uztver jebkuru sadārdzinājumu. Bet mums ir jāapzinās, ka mēs paši savā laikā, pieņemot budžetu, esam paredzējuši, ka šie maksājumi mums atnesīs budžetā 2,1 miljardu rubļu.

A.Seile: Vārdu sakot, lai saglābtu budžetu, tomēr ir priekšlikums – par 6 procentiem...

A.Kodoliņš: Es uzskatu, ka šinī brīdī, kad apkures sezona ir beigusies, kad komunālie maksājumi ir samazinājušies, ir tas brīdis, kad mēs varam izšķirties par šādu soli un pielietot nevis nulles likmi, bet 6 procentu likmi.

A.Seile: Lai man nebūtu jānāk vēlreiz pie mikrofona, es uzreiz pasaku, ka nevaru atbalstīt šitādu.

Priekšsēdētājs: Vēl, lūdzu, jautājumi? Jautājumu nav. Paldies, Kodoliņa kungs! Mums tagad ir jānobalso par… Godājamie kolēģi, varbūt mēs debates varam atklāt par visiem dokumentiem kopā, par kuriem bija ziņojumi. Debašu noslēgumā tad mēs arī varētu nobalsot, par kuru no dokumentiem mēs pieņemsim lēmumu un, dabīgi, tad arī attiecīgos labojumus, svītrojumus vai konceptuālus balsojumus, kā jau pie pirmā lasījuma pienākas. Bet debates kopēji par visiem dokumentiem, lai nekavētu laiku.

Lūdzu, vai kāds no deputātiem ir pieteicies debatēs? Debatēs neviens nav pieteicies. Tādā gadījumā mēs varam balsot par alternatīvajiem, tātad par diviem dokumentiem. Jo visi mums ir iekļauti darba kārtībā. Ja paši autori ne no viena dokumenta neatsakās, tad mums ir jābalso par alternatīvu.

Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Pirmkārt, es atsaucu savu variantu, jo tas var maldināt cienījamos deputātus, ka tas it kā atbrīvo no nodokļa. Faktiski pacelsies cenas pēc tā likumprojekta. Par to jau mūs informēja.

Priekšsēdētājs: Dokuments Nr.544.

I.Ēlerts: Jā, dokuments Nr.544. Es to atsaucu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad paliek dokuments Nr.542. Par dokumentu Nr.542 te jau arī iznāk, ka tas tiek atsaukts. 542. paliek?

I.Ēlerts: Nepaliek. Es jau teicu no tribīnes, ka to nav vērts izskatīt.

Priekšsēdētājs: Tātad mums vairs nav jābalso par alternatīvajiem. Mums vairs nav jādebatē, jo neviens negrib debatēt. Tādā gadījumā mums ir viens balsojums. Tātad Ēlerta kunga priekšlikums – izslēgt no 544.dokumenta vārdus “elektroenerģiju un”.

Balsosim par Ēlerta kunga iesniegto labojumu. Rezultāts: 21 – par, 10 – pret, 13 – atturas. Nav savācis vajadzīgo balsu skaitu Ēlerta kunga labojums. Tātad paliek tekstā. Paldies.

Tagad mēs varam balsot par šā dokumenta akceptēšanu pirmajā lasījumā. 564. likumprojekts pirmajā lasījumā. Rezultāts: 30 – par, 6 – pret, 8 – atturas. Ar balsu vairākumu esam akceptējuši likumprojektu pirmajā lasījumā. Lēmumu, dabīgi, skatīsimies pie galīgā lasījuma. Paldies. Šis darba kārtības jautājums izskatīts.

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par autotransporta pārvadājumiem” trešajā lasījumā.

Kas mums ziņos par pārvadājumiem? Pētersona kungs, lūdzu! Trešais lasījums, kolēģi, apspriežam pa pantiem. Redakcionālus labojumus un tikai tos labojumus vai tos pantus, kur šādi labojumi ir.

U.Pētersons, satiksmes ministra vietnieks: Godātie deputāti! Pēc otrā lasījuma izskatīšanas ir izdarīti labojumi 8.pantā: vārdi “preču pavadzīme” aizstāti ar vārdiem “kravas pavadzīme”, kas acīmredzot ir precīzāk. Un arī attiecīgi visā tekstā, 10.pantā un vēl dažos citos pantos.

Tālāk labojumi ir izdarīti 23.pantā, kur ceturtās daļas 2.punktā precizēts, kādā gadījumā ir jāizdara norādījumi, pārvadātājam dodot jaunas instrukcijas, kur nodot kravu un ko darīt tālāk. Apskatot piezīmes un priekšlikumus, kas izteikti otrajā lasījumā, izdarot vēlreiz salīdzinošu ekspertīzi, 31.pantā ir izdarīts papildinājums, norādot, ka var pilnīgi vai daļēji atteikties no kravas saņemšanas, ja šī krava ir pilnīgi vai daļēji kļuvusi nederīga izmantošanai. Jautājums ir bijis arī par otrās daļas precizēšanu. Bet šeit vēlreiz, salīdzinot visus materiālus, mēs nekādus grozījumus neizdarījām. Acīmredzot Ēlerta kungam būs kaut kādi…

Priekšsēdētājs: Paldies. Par šo pantu, Ēlerta kungs?

I.Ēlerts: Par nākamo.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Ēlerts: Es pilnīgi piekrītu grozījumam 31.pantā, bet tas nekorespondē diemžēl ar 32.panta redakciju. Es to jau aizrādīju otrajā lasījumā. Diemžēl autori nav grozījuši. Šis palīgteikums 32.panta pirmajā un vienīgajā daļā otrajā rindā – “kaut arī kravu bija iespējams daļēji izmantot” – dod iespēju vienmēr saņēmēju apvainot, ka viņš ir nepamatoti atteicies, jo, kā jau es izteicos otrajā lasījumā, teiksim, jebkuru augļu kravu, ja tā sabojājusies, var izmantot kā mēslojumu un jebkuru citu kravu kaut vai kā lūžņus var izmantot, ja tā ir sabojāta. Tādēļ es aicinātu deputātus šo palīgteikumu – “kaut arī kravu bija iespējams daļēji izmantot” – izslēgt.

U.Pētersons: Es kā autors jums piekrītu faktiski, jo šeit, ja korespondē 31.pants ar 32.pantu, ja kravas saņēmējam jāpierāda neiespējamība izmantot kravu, tad, ja viņš to nav varējis izdarīt, viss kārtībā. Es piekrītu labojumam.

Priekšsēdētājs: Bet tādā gadījumā mums varbūt nemaz nav jābalso, ja Ēlerta kungs ierosina un Pētersona kungs piekrīt.

U.Pētersons: Es piekrītu.

Priekšsēdētājs: Nav problēmu. Svītrojam visu ārā.

U.Pētersons: Jā.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kādu no pantiem jūs gribētu speciāli atzīmēt, kur ir redakcionāli labojumi?

U.Pētersons: Personāllabojumi bija 49.pantā, runājot par pārvadātājtiesībām. Pārvadātājam ir tiesības atteikties pārvadāt pasažierus un bagāžu, ja pasažieru uzvedība neatbilst pārvadāšanas noteikumos norādītajam vai arī bagāža neatbilst tam, kas norādīts pasažieru pārvadāšanas noteikumos. Mums te radās grūtības ar to, ka vajadzētu dot kaut kādu piemēra veida uzskaitījumu, kādos gadījumos šī uzvedība neatbilst, piemēram, ja viņš uz šo brīdi ir stiprā reibuma pakāpē vai ir tādās drēbēs, kas var sabojāt pārējo pasažieru mantas vai apģērbu. Vai šajā likumā tas būtu vietā? Ja deputāti uzstāj, mēs varētu arī to precizēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Diemžēl trešajā lasījumā vairs neko nevar darīt, jo es cerēju uz otrajā lasījumā izteikto autoru domu, ka visi šie gadījumi ir jāuzskaita, lai autobusa šoferis nevarētu patvaļīgi tulkot vārdu “uzvedība”, tātad vai viņam patīk, kā tur viens kaut ko pasaka, varbūt tas pasaka kādu asāku vārdu. Šis teksts var ļaut šoferim izsēdināt pasažieri, jo 49.panta otrajā daļā ir skaidri un gaiši pateikts, ka ir tiesības izsēdināt un nodot policijai pasažieri, kas neievēro sabiedrisko kārtību autotransportā. Tādā gadījumā, es domāju, šīs otrās daļas norma ir pilnīgi pietiekama un no pirmās daļas var svītrot šos divus vārdus “uzvedība vai”. Par bagāžas saturu nav domas, ja tur ir ugunsnedrošas mantas, skaidrs, ka tās nevar vest. Bet šo “uzvedību vai”, ja tur nav izsmeļoša uzskaitījuma, var tulkot, kā vien grib. Es aicinātu deputātus šos divus vārdus izsvītrot, jo otrā daļa ir pilnīgi pietiekama.

Priekšsēdētājs: Balsosim par deputāta Ēlerta ierosinājumu 49.pantā. Rezultāts: 23 – par, 5 – pret, 12 – atturas. Pieņemts ar balsu vairākumu Ēlerta kunga priekšlikums svītrot vārdus “uzvedību vai”.

Lūdzu, kādi vēl mums būtu būtiski labojumi?

U.Pētersons: Par turpmākajiem pantiem būtisku labojumu nebija. Deputātiem izdotajā materiālā ir kļūdaini nodrukāts divreiz teksts divām daļām.

Priekšsēdētājs: Dubults neplīst. Kuram no deputātiem par kādu no pantiem ir kas piebilstams? Nav. Tātad trešais lasījums. Kā Pētersona kungs domā kā ziņotājs, kad mēs par to varētu nobalsot?

U.Pētersons: Es domāju, ka nākamajā sēdē, jo liekas, ka spēki ir izsīkuši.

Priekšsēdētājs: Tātad nākamo otrdien balsojumu laikā mēs nobalsosim par šo likumprojektu.

U.Pētersons: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu man atgādināt, vai šeit nav lēmuma par spēkā stāšanās kārtību?

U.Pētersons: Attiecībā uz spēkā stāšanās kārtību īpašs lēmums nav nepieciešams, likums var stāties spēkā parastajā kārtībā, jo arī tādi organizatoriskie pasākumi nav nepieciešami.

Priekšsēdētājs: Tātad balsosim par likumu nākamo otrdien.

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par akciju sabiedrībām”. Trešais lasījums.

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Lūgums sameklēt 551.dokumentu, to diezgan biezo grāmatu, un 559.lēmumu par spēkā stāšanos. Šajās divās nedēļās pēc otrā lasījuma darba grupa un komisija strādāja pie teksta slīpēšanas, precizēšanas un uzlabošanas. Daudz palīdzēja speciālisti. Bija Tieslietu ministrijas speciālistu priekšlikumi, Muciņa kungs iesniedza plašus redakcionālus priekšlikumus. Arī Juridiskā pārvalde strādāja līdzi, un banku speciālisti bija iesnieguši. Precizējumi un uzlabojumi ir praktiski visās likuma nodaļās. Tie visi ir iestrādāti, bet tie, kas nav iestrādāti, kurus neizdevās pieņemt, ir šajā mazajā dokumentā lapas otrajā pusē apakšā tabulā, kur ir parādīts, kurus priekšlikumus komisijā neizdevās pieņemt un iestrādāt visā pilnībā šajā tekstā. Tādu būtisku un radikālu labojumu, kas izmaina kaut kādā veidā tekstu, tā būtību vai saturu, praktiski nav, visi tie ir precizējoši, pilnveidojoši, paskaidrojoši labojumi, lai normas kļūtu skaidrākas. Tāpēc varbūt izskatīt visus vairāk nekā 100 pantus nebūtu vajadzības. Mēs varētu sākt un izskatīt galvenokārt tikai tos, kas te ir noraidīti.

Priekšsēdētājs: Jā, Špoģa kungs, tā arī mums to atļauj procedūra, jo trešajā lasījumā pagaidu kārtība nosaka, ka mēs izskatām tikai tos pantus, par kuriem tika iesniegti kādi labojumi.

K.Špoģis: 10.pantā ir ļoti interesants Muciņa kunga priekšlikums. Bija un ir, ka paredzēt viena īpašnieka akciju sabiedrību. Kā redzams 10.pantā, viena īpašnieka akciju sabiedrība ir paredzēta noteiktos un konkrētos gadījumos, bet arī vispār bija priekšlikums tos trīs, kas pašreiz ir iestrādāti, svītrot. Un ne mazāk par trim. Pēc ļoti rūpīgas speciālistu savstarpējās konsultācijas komisija nāca pie slēdziena, ka tomēr mūsu sabiedrība vēl pašreiz ir tādā stāvoklī, ka nevajadzētu atļaut to un nevajadzētu iestrādāt to vienu tādā veidā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Es atļaušos citēt deputāta Apsīša citēto Bismarka teicienu, ka nekas tā negrauj valsti kā jauni likumi. Un tādēļ es biju spiests iesniegt savus priekšlikumus 10.pantā, kur bija notikušas visai interesantas metamorfozes, salīdzinot ar iepriekšējo likumu. Nekādi nemotivējot, pēkšņi bija izdomāts, ja agrāk varēja trīs personas dibināt akciju sabiedrības, bet šoreiz bija izdomāts, ka jābūt piecām personām, kuras veido akciju sabiedrību. Ja paliek mazāk par piecām, tad, ja gada laikā tur nepapildinās, akciju sabiedrībai attiecīgi ir jālikvidējas.

K.Špoģis: Muciņa kungs, trīs! Tekstā ir trīs.

L.Muciņš: Jā, tagad es jūs apsveicu ar šo labojumu. Es nebūt nepastāvu uz to, ka… Es saprotu, ka vienas personas akciju sabiedrība kaut kur tiešām konceptuāli lai risina šo jautājumu. Es nepastāvu uz tādu balsojumu, es tikai norādu: ja ir SIA ar vienu personu, tad ir loģiski, ka var būt arī akciju sabiedrība ar vienu personu. Es nezinu, kāpēc autori par to nepadomāja. Rezultātā ir noraidīts mans priekšlikums, kaut gan jūs teicāt, ka to pieņemsit. Tomēr 10.pantā ir 5. un 6.punkts, ka, dibinot valsts vai pašvaldību akciju sabiedrību vai arī ārvalstu ieguldījumu, vienīgais dibinātājs ir valsts vai pašvaldība. Un te var būt ārvalstu uzņēmējsabiedrība.

Es atļaušos atzīmēt, ka tādā gadījumā mums ir likums “Par uzņēmējdarbību”, kurā ir 4.pants. Uzņēmējdarbības līdztiesības garantijas. Man nav skaidrs, kādēļ tad, teiksim, Latvijas akciju sabiedrības dibinātājiem jābūt vismaz pieciem, bet ārzemnieks var būt viens, it sevišķi, kad viņš zūd no kontroles. Valsts var būt viens dibinātājs, pat jābūt vienam, pašvaldība var būt viens dibinātājs akciju sabiedrībai, bet normāls cilvēks pēc 4.maija ēras, kad mēs deklarējām šos principus… Vārdu sakot, mēs tādā veidā to tagad nerealizējam līdz galam.

Man neatliek nekas cits, kā piedāvāt 10.panta piekto un sesto daļu izsvītrot, jo citādi nav loģikas. Ja reiz visiem vienādas prasības, tad visiem vienādas prasības. Ja jūs nevarējāt iestrādāt vienas personas akciju sabiedrību, tad man atliek aicināt izsvītrot 10.panta piekto un sesto daļu. Citādi ir pretruna.

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi, pretrunas nav. Gluži otrādi, ja mēs izsvītrotu šo piekto daļu, kur ir runa par valsts un pašvaldību akciju sabiedrību, tad tiešām mēs nonāktu pretrunā vismaz ar diviem likumiem: ar likumu “Par valsts uzņēmumu pārveidošanu akciju sabiedrībās” un likumu “Par uzņēmējdarbību”. Kas attiecas uz 6.punktu 10.pantā, tad te ir runa… Es jau pateicu, ka ir ārvalstu uzņēmējsabiedrība, kur dibinātājs var būt viena persona.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Man jāizsaka vienkārši izbrīns par Muciņa kunga kārtējiem apgalvojumiem, ka kādam ir bijuši kaut kādi ļauni iemesli vai nodomi. Man savukārt nav skaidrs, kādi īsti ir tie motīvi, kāpēc vajadzētu vienam dibināt akciju sabiedrību. Es saprotu, ka vienīgie motīvi varētu būt tādi, ka kādam vienam dibinātājam gribas pēkšņi izveidot banku vai apdrošināšanas sabiedrību. Es saprotu, ka šādi motīvi var būt. Bet vai mēs gribam tādas situācijas pieļaut?

Savukārt piektā un sestā daļa ir nevis kaut kādas nelīdztiesības radīšana, bet tikai tāda veida līdztiesības radīšana, lai valsts varētu izveidot akciju sabiedrības, kas ir normāla parādība.

Un sestā daļa savukārt korespondē ar mūsu likumu “Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā”, kur mēs nepieļaujam ārvalstu uzņēmējsabiedrību filiāļu uzņēmējdarbību, bet pieprasām noteikt viņu inkorporāciju šeit. Un, ja ir šāda prasība, tad ir jābūt arī iespējai to izdarīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cik es saprotu, Muciņa kungs pastāv uz… Nepastāv. Muciņa kungs banku nedibinās.

K.Špoģis: Nākamais ir 15.pantā, kur Ēlerta kunga priekšlikums bija iestrādāt tos sertifikātus. Šeit arī mums neizdevās šajā pantā to dabūt tāpēc, ka sertifikāti varbūt šeit arī īsti neiederas, jo sertifikāti attiecas un ir lietojami, pārveidojot akciju sabiedrības, pērkot akcijas, bet tur attiecīgi tie ir iestrādāti. Šeit mēs tad mēģinājām iztikt bez tiem sertifikātiem, jo tos arī nav kur likt. Te ir vajadzīga, teiksim, manta vai nauda. Tā ka vajag šo sākotnējo minimālo dibināšanas pamatkapitālu naudā un pēc tam tad jau var ar sertifikātiem darboties. To var pateikt otrajā daļā, kura no jauna ir izveidota, kā 9.panta pirmās daļas 1.punktā paredzētajos gadījumos lietot sertifikātus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Špoģa kungs, redziet, jautājums ir tāds. Kā strādās likumā “Par privatizācijas sertifikātiem” paredzētie kopējo ieguldījumu fondi? Skaidrs, ka šādu fondu ar pamatkapitālu 100 000 Latvijas rubļu nodibināt nebūs grūti, bet vai tā tālākā darbība nebūs apgrūtināta, jo, teiksim, viņu pamatkapitāls ir sākotnējie sertifikāti, par kuriem iegādājas privatizējamo valsts īpašumu? Nevis pats kaut ko pārveido, bet iegādājas. Būtībā tātad viņa pamatkapitālu veido šis valsts īpašums, ko viņš iegūst savā īpašumā. Te ir zināmas problēmas. Es domāju, ka šie likumi vienkārši nesaskan.

Es tomēr aicinātu arī šo pamatkapitālu, kas ir ieguldīts sertifikātos, pielīdzināt tam. Tātad būs jau pavisam cits un daudz lielāks pamatkapitāls. Līdz ar to viņam arī būs citādas attiecības ar kreditoriem. Tā ka te ir zināmas problēmas.

K.Špoģis: Redziet, 15.panta pirmajā daļā ir runa tikai par to dibināšanas minimālo pamatkapitālu. Tālāk jau ir tie pieci miljoni, kuri ir jāpalielina līdz nākamajai pakāpei. Tas ir reģistrētais pamatkapitāls. Tur jau varētu būt runa, un darba gaitā tas jau ir atkal… Tas mums ir 16.pantā.

I.Ēlerts: Jā, diemžēl par palielināšanu šajā jautājumā nekas nav teikts. Un ir arī problēmas. Allaž visa šī iegādātā manta saskaņā ar šo likumu būs ļoti īpaši jānovērtē. Te arī problēmas parādās. Žēl, ka tas nav apspriests darba grupā. Te varbūt ir arī mana vaina.

K.Špoģis: Tas ir ārkārtīgi rūpīgi apspriests darba grupā. Vairākkārt mēs kādas četras dienas un četras reizes atgriezāmies un mēģinājām tādā veidā iestrādāt, bet tad pilnīgi izjūk visa konstrukcija. Nav kur likt tos sertifikātus. Tiešām aizmugurē sēž četri darba grupas kolēģi, viņi var apstiprināt. Mums bija vislielākā vēlēšanās, un mēs bijām mēģinājuši iestrādāt vienā variantā, bet tālāk nekur nevar dabūt to kopā.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, vai jūs pastāvat uz balsojumu? Krastiņa kungs izteiksies.

E.Krastiņš: Redziet, kolēģi, manuprāt, šis ir likums, kas varētu darboties, protams, ar attiecīgām izmaiņām, varbūt gadu desmitus. Un es nedomāju, ka šeit būtu saprātīgi iekļaut normas, kas attiecas uz tādu pārejošu un pagaidu parādību kā privatizācijas sertifikāti. Mēs taču arī Civillikumā neizdarām speciālas izmaiņas sakarā ar to, ka mums ir vesela virkne reformas likumu! Likums par privatizācijas sertifikātiem ir reformas likums, tam ir noteikts un fiksēts darbības laiks. Un šeit šis speciālais likums arī pieļauj sertifikātu ieguldīšanu pamatkapitālā, veidojot jaunas akciju sabiedrības vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Šī iespēja ir paredzēta. Es domāju, ka mums nevajadzētu šajā likumā par akciju sabiedrībām, kuram varētu būt daudz ilgāks darbības laiks, kā lai to saka, “ievazāt” tādas pagaidu un pārejošas normas.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs piekrīt.

K.Špoģis: Līdz ar to arī 16.punkts… Tālāk 29. bankas…

Priekšsēdētājs: Nu, tos mēs parasti neskatāmies…

K.Špoģis: Tālāk 31.pantā tagad ir izmainīta redakcija tā, ka tur tā vārdiņa vispār vairs nav. Un 48.pantā… Šeit arī ir Muciņa kunga priekšlikums par tiem svešvārdiem, par sukcesīvajām un tām akciju sabiedrībām… Negribētos, pirmkārt, kamēr latviešu valoda vēl nav galīgi piesārņota ar svešvārdiem, kamēr tas piesārņotības fons vēl nav tik augsts, varbūt tomēr mēģināt iztikt ar latviešu valodas formulējumiem. Tā konstrukcija visā tanī likumā tad ietu cauri. Būs grūti šodien sākt no jauna. Varbūt kādreiz, kad būsim nobrieduši, pēc kāda pusgada vai gada, kad būsim pietiekami valodu piesārņojuši, tad varētu labojumu veidā šito izdarīt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Man šis labojums bija pilnīgi ar praktisku raksturu, jo šī otrajā daļā izdomātā robeža 50 man likās visai apšaubāma. Kāpēc ne 30? Kāpēc ne 75? Tirdzniecības tiesību teorijas grāmatā, kas bija rakstīta 1940.gadā, es atradu dalījumu sukcesīvajās un simultānajās akciju sabiedrībās. Tātad viena akciju sabiedrība ir tā, kurā mēs sanākam kopā tāpat kā SIA, iemaksājam uzreiz kapitālu un nekur avīzē nesludinām; mēs neizgatavojam nekādu prospektu, mēs nekur neaicinām cilvēkus iegādāties akcijas, bet mēs izveidojam šo akciju sabiedrību vairāk vai mazāk savu cilvēku lokā, nepārdodot nevienam akcijas uz malu. Tas bija šis te princips. Bet sukcesīvā akciju sabiedrība ir tāda, ka mēs sludinām avīzē, aicinām pirkt. Līdz ar to sabiedrība ir ieinteresēta, līdz ar to tā kontrolē, līdz ar to tā ir šī trešā pārvaldes institūcija – padome – starp valdi un kopsapulci. Un tā bija mana priekšlikuma jēga un sāls. Man bija arī vēl klāt pielikts, kuros gadījumos šīm akciju sabiedrībām nevajag visus šos (31., 32., 38., 42. un 55.pantā) sludinājumus.

K.Špoģis: Jā, tas ir ielabots, bet citā pantā…

L.Muciņš: Man tomēr būtu priekšlikums – nepieiet tā mašināli, dalot ar 50, un viss. Un vairāk vai mazāk, un attiecīgi, ja ir specializētās akciju sabiedrības… Tad ir tā, es tomēr domāju, ka princips ir tas, vai nu iemaksājam kapitālu uzreiz, vai vācam no sabiedrības kapitālu, no svešiem cilvēkiem, kuriem mēs solām visvisādus labumus, ko mēs pēc tam nevaram izpildīt, vai kur mēs pēc tam izbankrotējam, vai kaut kā citādi. Es aicinātu jūs atbalstīt šo labojumu. Manuprāt, tas ir loģiskāks nekā, teiksim, šis cipars 50, dalījums virs 50 un zem 50.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi, lūdzu, skatieties 48. pantu! Pati galvenā būtība šeit ir trešajā daļā. Tātad runa ir par finansu un kredītu akciju sabiedrībām, par bankām. Nedod Dievs, šeit izmest ārā padomi! Padome ir ļoti būtiska un nepieciešama. Nevar svītrot ārā, pieņemot šādu te… Visos gadījumos tas ir nepieciešams. Tāpēc, ja arī liekam uz balsošanu, tad katrā ziņā ir lūgums ievērot, ka šeit, kā tas ir teikts arī tajā tabuliņā, jāievēro, ka bankām un kredītu iestādēm vienalga visos gadījumos padome ir vajadzīga.

Tātad visas akciju sabiedrības pēc būtības nodibinās kā slēgtās. Pēc tam tās, teiksim, ar jauno laidienu pārveidojas atklātās. Tā ka tas ir dabīgs process. Bez tiem svešvārdiem, ko tur viens profesors 1939.gadā savā lekcijā ir pieminējis, varbūt šoreiz iztiksim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Jā, beidzot ar izbrīnu uzzināju, kas tās sukcesīvās ir. Vecajā redakcijā šajā likumā, kā izrādās, tās sauca par atklātajām akciju sabiedrībām. Bet es saprotu, ka Muciņa kungs ir acīmredzot iepazinies ar banku akciju sabiedrību darbības praksi un, dabīgi, ka tur ir diezgan neērti tie trīs dibinātāji, it īpaši, ja tās ir fiziskās personas. Tad tur ir tādi sarežģījumi, ka jāveido vēl padome. Tur ir atkal kādi cilvēki no malas jāpiesaista. Protams, ir zināmas problēmas izveidot visas šīs institūcijas. Bet, manuprāt, banka tomēr ir tāda organizācija vai tāds uzņēmums, kur ir zināma atbildība klientu priekšā. Tāpēc ir jāveido gan attiecīgas kontroles institūcijas, gan arī šīm bankām ir jābūt attiecīgi kontrolētām un pārraudzītām, lai šie akcionāri vai šīs akciju sabiedrības, pat nebūdamas sukcesīvas jeb atklātas, tomēr būtu pietiekami kontrolētas un pietiekami pārbaudītas, lai noguldītāji būtu droši par saviem ieguldījumiem. Tāpēc es aicinu trešajā lasījumā šeit vairs nemainīt koncepciju, bet atbalstīt šo precizēto redakciju, kādu piedāvā autori un kāda ir arī apspriesta un apstiprināta Ekonomikas komisijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs vēl.

L.Muciņš: Es atļaušos atzīmēt, ka visi jau nevar uz Amerikām izbraukāt, vienam otram jau jālasa no 1940.gada mācību grāmatām tādas lietas, kas, teiksim, jau ir elementāri bijušas zināmas 1940.gadā. Tādējādi, cienījamie kolēģi, jā, es tiešām esmu iepazinies ar banku jautājumiem, jo kā juristu mani “nogrābj aiz šlipses” un man jautā: a kā tad mēs tagad realizēsim tos tavus pieņemtos likumus? Parasti man tādus jautājumus uzdod. Un man brīžiem nav ko atbildēt. Es saku, ziniet, nu tas tur tās Ekonomikas komisijas dzīvē visas šīs gudrības ir tapušas, kura ļoti minimāli ar juristiem cenšas pakonsultēties.

Tādēļ es tomēr, cienījamie kolēģi, aicinātu neapsmiet šo vārdu, uzšķirt jebkuru svešvārdu vārdnīcu. Es pārbaudīju, gan simultānais, gan sukcesīvais ir iekšā. Mēs zinām, kas ir simultānspēle pie daudziem šaha galdiņiem, tas ir, vienlaicīgs, sukcesīvs nozīmē – pakāpeniski. Tātad, ja mēs, teiksim, pārveidosim akciju sabiedrību par atklātu, kaut gan atklāts un sukcesīvs nav viens un tas pats, tad ieviesīsim šo noteikumu, ka tad viņiem arī ir padomei jābūt, jāsludina visi prospekti un tā tālāk.

Es aicinu tomēr atbalstīt manu priekšlikumu, tas nav konceptuāls, kā šeit Krastiņa kungs mēģina iegalvot, tas tikai uzlabo šo mākslīgo 50 akcionāru konstrukciju, aizvieto to ar loģisku kritēriju. Paldies. Un bankas te nav noteicošās.

K.Špoģis: Svešvārdu vārdnīcā jau ir arī citi vārdi, kuri nav iestrādāti likumos. Bet tas nu tā…

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, es domāju, tā kā te viens saka, ka tas ir tikai svešvārdu pielietojums, otrs saka, ka būtība, nobalsosim par Muciņa kunga priekšlikumu! Tik un tā mēs neko citādi nevarēsim izdarīt. Nobalsosim par Muciņa kunga priekšlikumu, kas ir izteikts pie 48.panta. Viena balss papildus “pret”. Rezultāts: par – 9, pret – 6, atturas – 21. Nav, Muciņa kungs, jūsu priekšlikums pieņemts. Un vairāk arī labojumu laikam nav.

K.Špoģis: Nav. Paldies. Tad būtu balsojums. Bet tagad vēl lēmuma projektiņš. Te ir ietvertas visas tās normas, tie darbi, kas ir jādara, un kādā veidā tā pāreja notiktu no vecā likuma uz jauno. Būtu lūgums arī šo atbalstīt.

Priekšsēdētājs: Tātad, godājamie kolēģi, vai ir kādi jautājumi par lēmuma projektu? Nav. Vai kāds vēlas uzstāties debatēs? Nē.

Tādā gadījumā balsojums gan par likumu, gan arī par lēmumu būs nākamo otrdien vienos. Paldies.

Devītais jautājums. Varētu vēl līdz pārtraukumam izskatīt. Grozījumi Muitas kodeksā.

Lūdzu, Geidāna kungs!

I.Geidāns: Godāto plenārsēdes vadītāj, cienījamie līdz galam palikušie cīnītāji! Jūsu uzmanībai ir 562.dokuments, tātad trešajā lasījumā slavenie 20 procenti arī muitai ir beidzot, jo visi pārējie dienesti jau saņem. Tā kā Likumdošanas jautājumu komisijā nav iesniegti nekādi rakstiski priekšlikumi pēc otrā lasījuma, līdz ar to nobalsotais teksts – 20 procenti – ir palicis nemainīgs. Ja jums ir kādi jautājumi, tad es esmu gatavs atbildēt. Bet es lūgtu cienījamos kolēģus rīkot balsošanu nākamnedēļ kopā ar visiem pārējiem trešajiem lasījumiem.

Priekšsēdētājs: Tas ir trešais lasījums. Cik es saprotu, tad nekādu redakcionālu labojumu vienīgajā pantā nav. Kolēģi arī neiebilst. Tādā gadījumā galīgo balsojumu par šo likumprojektu mēs varam izdarīt nākamotrdien pulksten 13.00. Paldies, Geidāna kungs!

I.Geidāns: Paldies, kolēģi, par atbalstu!

Priekšsēdētājs: Tā kā jūs uzslavējāt deputātus par cīnītājiem, tad jūs arī dabūjāt atbalstu no viņu puses. Psiholoģiski pareiza pieeja.

Tā. Nākamais. Godājamie kolēģi, mums ir jāizšķiras, vai mēs tagad ejam pārtraukumā vai sākam skatīt par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām pirmajā lasījumā. Situācija vienkārši ir tāda, es varbūt visus kolēģus nepazīstu, bet man liekas, ka vismaz Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas vadības šeit nav. Ne priekšnieku, ne vietnieku. Vietnieks tikko bija, es redzēju pats.

Lūdzu, Tomašūna kungs!

A.Tomašūns: Ja rodas problēmas ar atlikušā laika – astoņu minūšu – izmantošanu, varu piedāvāt līdz starpbrīdim ātri izskatīt jautājumu par kultūras pieminekļu aizsardzību, kur nav vajadzīgs vairākums.

Priekšsēdētājs: Tomašūna kungs, ir trīs minūtes. Jūsu pulkstenis ir jūsu pulkstenis, bet te ir pulkstenis, pēc kura tiek fiksēts laiks plenārsēdē. Tā ka laikam mēs vienkārši nesāksim.

Te bija jautājums par nākamo darba kārtības jautājumu. Lūdzu, par procedūru!

L.Muciņš: Par procedūru. Jautājums par kopdarbības sabiedrībām jau otro nedēļu atrodas darba kārtībā. Tā kā Ekonomikas komisija to ir noraidījusi, otro nedēļu Tirdzniecības komisija neuzskata par nepieciešamu to uzturēt. Lai pēkšņi nenotiktu tā, ka kādā brīdī kāds šeit ieskrien un to pieņem, jo ir konceptuāli iebildumi, tad es aicinātu nobalsot par tā izslēgšanu no darba kārtības. Citādi tas šeit velti stāv. Visu laiku ir jāsēž un jāgaida, ka pēkšņi kāds nenāk un neatbalsta to, lai varētu iebilst.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, pagaidīsim pēc pārtraukuma un tad arī izlemsim. Pārtraukums līdz pulksten 17.00.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, pulkstenis ir pieci. 10.darba kārtības jautājums, tas ir, 11.darba kārtības jautājums – “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1991.gada 6.augusta likumā “Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām”” pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Karlsona kungs!

J.Karlsons: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Es negribētu aizkavēt jūsu laiku ilgi. Šā dokumenta numurs ir 461. Redziet, ka sadrukāts te ir ļoti daudz, bet tas ir tādēļ, lai jūs varētu salīdzināt esošo redakciju ar jauno redakciju.

Un pati galvenā problēma, kā es uzskatu, ir tā, ka pašreizējā likumdošanā tieši par kooperācijām un arī visā pārējā likumdošanā mums ir ļoti daudz nesakārtotu jautājumu. Viens no pamatjautājumiem ir tieši tāds, ka, lūk, šos likumus mums ir jāsāk sakārtot. Ja kāds no tiem nedarbojas pietiekami normāli un ja praksē jau ir pārbaudīts, ka šis jautājums ir jālabo, tad mums ir jāķeras pie šā jautājuma regulēšanas un obligāti jāsāk to skatīt.

Vārdu sakot, šis likums par kooperatīvajām sabiedrībām tika pieņemts 1991.gada 6.augustā un uz šo likumu pamatojās mūsu kooperatīvās sabiedrības, šī kooperāciju savienība, arī dzīvokļu kooperācija, dārzkopju kooperācija.

Radās daži jautājumi, ka vienkārši šo likumu neprecīzi varētu iztulkot. Un tāpēc mūsu komisijā tika izstrādāta šā likuma precizēta redakcija, ja tā varētu teikt. Viens no galvenajiem jautājumiem šeit ir 11.panta izmaiņas, proti, priekšlikums veidot skolēnu kooperatīvās sabiedrības. Šīs skolēnu kooperatīvās sabiedrības praktiski arī agrāk pastāvēja. Ir priekšlikums 11.panta redakciju papildināt ar šo rindkopu, kas ir galvenās redakcijas beigās 461.dokumentā, kur ir rakstīts, ka par skolēnu kooperatīvās sabiedrības biedru var būt fiziskā persona, kas sasniegusi 12 gadu vecumu, ar vecāku vai viņus aizvietojošu personu piekrišanu, bet par valdes un revīzijas komisijas locekli var būt tikai persona, kas sasniegusi 16 gadu vecumu.

Visi šie priekšlikumi tika izskatīti vairākās Augstākās padomes komisijās un arī nodoti Juridiskajai pārvaldei secinājumiem. Juridiskās pārvaldes secinājums ir tāds, ka šis pants ir pretrunā ar mūsu pašreizējo darba likumdošanu.

Bet es gribētu atzīmēt, ka kooperatīvā sabiedrība neatbilst… Kooperatīvās sabiedrības darbs nav tāds darbs, kā tiek uzskatīts mūsu darba likumdošanā. Tas nav darbs kā tāds, bet tas ir, lūk, šo kooperatīvo sabiedrību attīstības jautājums. Un tāpēc es gribētu tomēr atbalstīt šo viedokli, ka skolēni varētu apvienoties šinīs sabiedrībās ar vecāku atļauju pēc 12 gadu vecuma. Sakarā ar Juridiskās pārvaldes slēdzienu acīmredzot šis jautājums būtu pilnīgi vai obligāti balsojams.

Tālāk 14.pants. 14.pantā atšķirības ir nelielas, 3.rindkopā ir teksts esošajā redakcijā: “Ja biedrus uzņem valde, lēmumu par uzņemšanu var pārsūdzēt biedru kopsapulce.” Bet jaunajā redakcijā šis lēmums par uzņemšanu ir noformulēts precīzāk, tas ir, lēmums par atteikšanos uzņemt. Tas nekādā gadījumā nav pretrunā un tikai uzlabos šī panta tekstu. Es domāju, ka arī no komisijām atsauksmes par šo pantu absolūti nav pretrunīgas.

18.pantā izmaiņas… Es vēršu jūsu uzmanību tikai uz izmaiņām. Ir tātad 3.lappusē 6.rindkopa no augšas, kas sākas ar vārdiem: “…ar brīdi”. Vecajā redakcijā, esošajā redakcijā ir: “…ar brīdi, kad iesniegts pieteikums par izstāšanos vai pieņemts lēmums par izslēgšanu”. Un jaunajā redakcijā: “…ar brīdi, kad pieņemts lēmums”. Nevis iesniegts pieteikums, bet pieņemts lēmums par izstāšanos. Tātad ar to brīdi tikai var sākt risināt šo kooperatīvās sabiedrības biedra izstāšanās un izslēgšanas kārtības problēmu. Nevis tad, kad ir iesniegts pieteikums, bet tad, kad ir pieņemts lēmums. Arī tas ir pamatoti. Juridiskās pārvaldes slēdzienā tā tiek pieņemta kā pamatota prasība.

Nākamā izmaiņa saistās ar 20.pantu. Par kooperatīvās sabiedrības kapitālu un peļņu. Tas paliek tādā pašā redakcijā, kā bija, tikai tiek pievienotas beigās divas rindkopas, kuras jums ir uzrakstītas šinī jaunajā redakcijā 6.lappusē pie 3.apakšpunkta: “Kooperatīvās sabiedrības īpašums tā darbības laikā ir nedalāms. Kooperatīvās sabiedrības biedram, izstājoties no sabiedrības vai izslēgšanas gadījumā, ir tiesības saņemt tikai iemaksāto paju, atvelkot no tās radušos zaudējumus vai pieskaitot nesaņemto dividendi. Ja paja ieguldīta ar kustamo vai nekustamo mantu, biedra izstāšanās vai izslēgšanas gadījumā pēc biedra vēlēšanās īpašumu atgriež vai izmaksā tā vērtību naudā. Ja atsavina kooperatīvās sabiedrības nekustamo mantu, tad pirmpirkuma tiesības ir citām kooperatīvajām sabiedrībām un to savienībām. Analoģisku kārtību ievēro arī, atsavinot kooperatīvo sabiedrību savienības nekustamo mantu.”

Tātad šī rindkopa reglamentē kooperatīvās sabiedrības īpašuma mantiskās tiesības un prioritātes.

24.pantā izmaiņas ir ārkārtīgi minimālas, tas ir, pašās panta beigās 6.lappusē ir, ka izlemj citus ar kooperatīvās sabiedrības darbību saistītus jautājumus, tas ir, biedru sapulce. Šo jautājumu var būt ārkārtīgi daudz, un šos jautājumus var izlemt ne tikai pilnsapulce. Ir daudz jautājumu, kurus var izlemt arī valde, var izlemt padome. Tādēļ šeit ir precizēta šī redakcija, ka var izlemt. Tas ir loģiski. Domāju, ka te nekādas pretrunas arī nevarētu būt.

26.pantā tiek izsvītrots no esošās redakcijas par kooperatīvo sabiedrību biedru kopsapulces norisi, ka ievēlē amatā, kā arī pieņem lēmumu par biedru izslēgšanu obligāti aizklātā balsošanā. Šeit tiek uzskatīts, ka nav nepieciešama aizklātā balsošana šādā veidā. Ir arī, starp citu, statūtos pieņemts, ka šī aizklātā balsošana nav obligāta. Tātad arī likumā tas tiek svītrots, pieņemot lēmumu par biedru izslēgšanu.

30.pantā – kooperatīvās sabiedrības darbības izbeigšana – arī tiek precizēts balsošanas jautājums. Esošajā redakcijā pirmajā rindkopā jūsu piedāvātajā tekstā ir: “Kooperatīvo sabiedrību var reorganizēt un tās darbību izbeigt ar biedru kopsapulces vai pilnvaroto sapulces lēmumu.” Jaunajā redakcijā ir ieviests, ka ar divu trešdaļu biedru piekrišanu. Un tas ir tikai precizējums, kā tas arī statūtos tiek apgaismots. Es domāju, ka nav nekas slikts, ja likumā tiek precizēts, ar kādu kvorumu drīkst šo jautājumu risināt.

38.pantā – par kooperatīvo sabiedrību savienības dibināšanas kārtību – izmaiņas ir 3., var teikt, ar svītriņu atzīmētajā nodaļā “Par statūtu apstiprināšanu”.

Jāapstiprina statūti un jāievēlē pārvaldes institūcijas un izpildinstitūcijas, kā arī revīzijas komisija. Jaunajā redakcijā ir pielikts klāt papildteikums, kas ir savienības kontroles un revīzijas institūcijas, tas ir, tieši izskaidrojot šo rindkopiņu, kādas funkcijas ir jāpilda šīm pārvaldes institūcijām.

Tas arī principā ir viss par šā likuma izmaiņām. Ja ir kādi jautājumi, tad, lūdzu, varu atbildēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus Karlsona kungam. Jautājumu nav. Paldies.

Vai ir kādi kolēģi, kas vēlas debatēt par šo jautājumu? Tādu nav. Vai ir? Špoģa kungs, lūdzu!

K.Špoģis: Dažus vārdus tikai. Mēs esam, pirmkārt, ļoti pateicīgi Tirdzniecības komisijai, ka tā palīdz mums darboties ar uzņēmējdarbības likumiem, bet Ekonomikas komisija izskatīja un neatrada šeit tādus labojumus, kuri traucētu kaut kādā veidā darboties šim likumam, kuri tagad būtu jāpieņem steidzīgi un neatliekami, un tāpēc visumā neatbalstīja šā likuma izskatīšanu.

Ja nu reiz esam sākuši, tad es, lai nekavētu jūsu uzmanību, godājamie kolēģi, pateikšu tikai, ka atsevišķos pantos, piemēram, tajā pašā 5.lappusē, starp tām rindkopām ir diametrāli pretējas pretrunas. Ir arī daži neloģiski labojumi, kuri nekādā veidā neiekļaujas uzņēmējdarbības izpratnē. Tāpēc mēs varbūt iesniegsim pavisam konkrētus priekšlikumus uz otro lasījumu un tādā veidā mēģināsim iziet no situācijas, ja jau mēs esam sākuši to izskatīt.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kāds, kas vēlas piedalīties debatēs? Nav. Tādā gadījumā balsosim par šā likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par – 25, pret – 3, atturas – 7. Akceptēts pirmajā lasījumā.

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par valsts materiālajām rezervēm” pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi, Ministru padome iesniedza šo likumprojektu “Par valsts materiālajām rezervēm”. Ekonomikas komisija izskatīja un atzina, ka šis likums ir steidzami jāpieņem mūsu sasaukumā un ka to nevajadzētu atlikt kā iestrādi Saeimai, akceptēja to, konceptuāli akceptēja un ieteica izskatīšanai plenārsēdē pirmajā lasījumā. Sakarā ar to es lūdzu dot vārdu valdības pārstāvim – ministra vietniekam Salputras kungam, kurš referēs un atbildēs uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Salputras kungs! Cik laika jums vajadzēs? Septiņas minūtes? Lūdzu.

R.Salputra, ārējās tirdzniecības ministra vietnieks: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Šodienas jautājums ir saistīts ar to, ka Latvijas valsts īpašumā faktiskajā lietojumā atrodas valsts materiālās rezerves, bet rīcību ar tām reglamentē atsevišķi valdības izdoti akti, taču nav atbildīgās nepieciešamās likumdošanas bāzes šajā jautājumā. Šis likumprojekts ir izstrādāts, pildot Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 16.septembra lēmumu.

Ministru padome šā jautājuma sagatavošanu, respektīvi, likumprojekta izstrādāšanu, veica kopā ar citām ieinteresētajām ministrijām un valsts institūcijām, jo tieši Ārējās tirdzniecības ministrijai bija uzdota ar 1992.gada 8.maija lēmumu šī funkcija – apsaimniekot esošās valsts materiālās rezerves. Šodien tātad jūsu apspriešanai ir nodots šis Ministru padomes lēmuma projekts.

Informējot jūs par esošo stāvokli, jāatzīmē, ka pašlaik republikā eksistē divi valsts materiālo rezervju veidi. Es tos nosauktu arī par blokiem. Tie ir – valsts rezerves un mobilizācijas rezerves.

Valsts rezerves kā materiālie resursi kalpo valsts ekonomikas stabilitātes nodrošināšanai, bet savukārt mobilizācijas rezerves ir materiālās rezerves mobilizācijas uzdevumu izpildes nodrošināšanai ārkārtēju situāciju apstākļos vai arīdzan dažādu katastrofu un to izraisīto seku novēršanai.

Jāsaka, ka, strādājot tikai ar pagaidu nolikumiem un atsevišķiem valdības aktiem, tā kā te ir runa par valsts ekonomisko darbību bez likuma, bez attiecīgās likumdošanas bāzes, bez šaubām, ir virkne sarežģījumu un problēmu, kas praktiski neļauj racionāli un efektīvi izmantot šos materiālos resursus tieši tādos apstākļos, zinot, ka mums ar ekonomiku kopumā nemaz tik labi nav, vienkārši sakot.

Un tāpēc ir nepieciešamība skaidri noteikt šo rezervju vietu, lomu un nozīmi republikas tautsaimniecībā gan pašreizējos apstākļos, gan arī prognozējamos ekonomiski politiskajos apstākļos.

Jārēķinās ar to, ka arī darbam ar rezervēm mūsdienu apstākļos netiek pietiekami iedalīti valsts budžeta līdzekļi ne to veidošanai, ne arī atjaunošanai, tādēļ jāsaimnieko efektīvi ar tiem līdzekļiem un ar tiem resursiem, kādi pašlaik ir valsts rīcībā. Rezervju jomā, valsts rezervju jomā, es gribētu pateikt, arī veidojas atsevišķu rezervju bloki. Tā, piemēram, Lauksaimniecības ministrijas rīcībā, pēc valdības norādījuma, atrodas valsts labības rezerves, tiek gatavots, pēc manas informācijas, arī attiecīgs likumprojekts. Civilās aizsardzības jomā atbilstoši pieņemtajam likumam par civilo aizsardzību jāveido arī civilās aizsardzības neaizskaramo rezervju valsts fonds. Ņemot vērā šo minēto jaunā likumprojekta mērķi, kā to noteica Augstākā padome, kā jūs noteicāt to pagājušā gada jau minētajā likumā, nepieciešams likt tiesiskus pamatus dažādu valsts rezervju veidošanai, finansēšanai un apsaimniekošanai.

Kādi ir šeit ietvertie galvenie pamatprincipi? Proti, valsts rezervju materiālos resursus var izmantot tikai ārkārtējos apstākļos. Tas izslēgs iespējas tos izmantot ikdienas problēmu risināšanai atsevišķos uzņēmumos, kur tās glabājas, ja šīs problēmas radušās to saimnieciskās neizdarības rezultātā. Ierosināts ir un arī finansu ekspertu slēdziens ir tāds, ka darbā ar valsts materiālajām rezervēm kā galvenais finansēšanas avots jāizmanto valsts budžeta līdzekļi, kā arī tiešajā saimnieciskajā darbībā, kas rodas, atjauninot rezerves un laižot apgrozībā tās rezerves, kas jau ir zaudējušas savu nozīmi vai arīdzan to glabāšanas termiņi ir izbeigušies un tuvojas to glabāšanas termiņu izbeigšanās.

Bez šaubām, ir ārkārtīga nepieciešamība noteikt arī materiālo atbildību un vispār atbildību kā no uzņēmumu puses, tā arī no amatpersonu puses par pārkāpumiem darbā ar valsts materiālajām rezervēm.

Nobeidzot griežos pie jums ar lūgumu pieņemt pirmajā lasījumā sagatavoto likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus, godājamie kolēģi! Nav jautājumu? Paldies, Salputras kungs, par ziņojumu. Vai kāds no godājamajiem deputātiem vēlas piedalīties debatēs? Tādi neatrodas.

Balsosim par šā likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 20 – par, 3 – pret, 6 – atturas. Akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

Nākamais ir likumprojekts “Par grozījumiem 1990.gada 26.septembra likumā “Par uzņēmējdarbību”” otrajā lasījumā.

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Tas ir 553.dokuments. 7.punktā tātad ir parādīts, ko es jau ziņoju pirmajā lasījuma gaitā, ka tas ir pilnīgi precīzi saskaņots ar akciju sabiedrības jauno redakciju. Saņemts tikai viens priekšlikums – Muciņa kunga priekšlikums. Tā būtība ir tāda, ka mediķu iesniegtos, divkārt iesniegtos, ar valdības lēmumu iesniegtos priekšlikumus par izmaiņām Muciņa kungs grib noraidīt un atstāt visu pa vecam un bez izmaiņām tā, kā ir pašreiz iestrādāts, tas ir, ka tās licences izdod Ārstu biedrība, un ar to ir viss. Kaut gan līdz šim Ārstu biedrība nekādas licences nav izsniegusi, un mediķi ir paredzējuši stingrāku un vispusīgāku to kārtību. Šis ir tātad… Ekonomikas komisija noraidīja šo priekšlikumu, un tādā veidā likumprojekts pēc būtības ir bez izmaiņām no pirmā uz otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kādam no deputātiem par kādu no pantiem ir kas sakāms? Nav.

Balsosim par šā likumprojekta akceptu otrajā lasījumā. Rezultāts: 24 – par, pret – nav, atturas – 4. Paldies.

Nākamais – likumprojekts “Par papildinājumiem likumā “Par peļņas nodokli””. Jā, uz nākamo otrdienu tātad par uzņēmējdarbību balsošanas laikā. Nav nevienam iebildumu? Nav.

Nākamais – likumprojekts “Par papildinājumiem likumā “Par peļņas nodokli”” otrajā lasījumā.

Kodoliņa kungs nāks stāstīt. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi, šeit tiešām daudz nav ko stāstīt. Likumprojekts nav saņēmis nevienu priekšlikumu, ne papildinājumu no deputātu puses un tātad būtu nobalsojams otrajā lasījumā, ja nav nekādu iebildumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, kā ir ar iebildumiem? Nav. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: par – 21, pret – 1, atturas – 9. Akceptēts otrajā lasījumā. Tā kā nav nekādu izmaiņu, tad varam to arī likt balsojamajā laikā nākamo otrdien pēc pulksten vieniem. Nē, lēmuma nav par spēkā stāšanās kārtību. Vai ir?

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Lēmuma nebūs. Mums bija sākuma likumprojektā laiks. Mēs vispārējā kārtībā.

Priekšsēdētājs: Nākamais ir likumprojekts “Par papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā””. Arī otrajā lasījumā.

Kodoliņa kungs, lūdzu!

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti, tātad pēc pirmā lasījuma tika iesniegti divi dokumenti, kas papildina vai liek priekšā mainīt doto likumprojekta tekstu.

Tātad pirmais jautājums, kas tika debatēts, bija par 1.punktu, par 5.pantu. Komisija ņēma vērā un iestrādāja normu, ka ir ņemtas vērā personas, kurām ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, tātad tiesības mainīt likumu. Šeit ir ņemts vērā gan deputāta Muciņa, gan arī Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikums.

Otrs. Būtiska izmaiņa ir 5.punktā vai likuma 11.pantā. Tur bija norma, kas paredzēja, ka Finansu ministrijai ir tiesības skaidrot likumus par nodokļiem un nodevām. Šī norma ir svītrota no šā panta redakcijas. Bez tam Ekonomikas komisija, apspriežot likumprojektu, precizēja 15., 16. un 17.pantu tajā daļā, kur bija runa par nokavējuma naudām. Visi šie panti tagad ir vienādi veidoti, proti, pēc principa, ka, nosakot šo nokavējuma naudu, tiek ņemts vērā nevis vienkārši inflācijas rādītājs, kā tas bija līdzšinējā praksē, bet gan inflācijas rādītājs, vadoties tieši pēc Latvijas Bankas noteiktajām likmēm par kredītiem. Tas, manuprāt, bija nepieciešams tāpēc, lai šeit nebūtu dažādu traktējumu, izskatot šos jautājumus par nokavējumu naudām, jo inflācijas koeficienti pēc dažādām metodikām tiek uzrādīti dažādi.

Šinī sakarā es gribētu arī pieskarties nākamajam dokumentam vai nākamajam punktam. Tas ir 557.dokuments, kur ir labojumi par Valsts finansu inspekciju. Tātad šis labojums ir saistīts, lai novērstu pretrunas starp likumu, kas parādās pēc šiem grozījumiem likumā par nodokļiem un nodevām un likumā par Finansu inspekciju, kur bija norma, kas noteica, kad ir jānosaka inflācija, bet neregulēja, kā šo inflācijas koeficientu nosaka. Tā ka tas būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet mums ir divi dažādi dokumenti dažādās lasījuma stadijās. Tātad dokuments par nodokļiem un nodevām mums ir otrajā lasījumā. Vai kolēģi par kādu no konkrētajiem pantiem grib izteikties? Negrib izteikties.

Balsosim par akceptu otrajā lasījumā. Rezultāts: par – 16, pret – 1, atturas – 6. Tātad ar balsu vairākumu akceptēts otrajā lasījumā. Tā kā nav saņemti nekādi papildinājumi, ne labojumi, tad balsošanas laikā otrdien pēc pulksten vieniem varam balsot galīgo balsojumu.

Nākamais – par Finansu inspekciju pirmajā lasījumā. Mums jau Kodoliņa kungs izstāstīja. Varbūt kāds viņam grib kaut ko pajautāt? Nevēlas. Debatēt nevēlas.

Balsosim par Finansu inspekciju pirmajā lasījumā, par akceptu. Rezultāts: par – 17, pret – 1, atturas – 5. Akceptēts.

Nākamais – likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā un Latvijas Labošanas darbu kodeksā” otrajā lasījumā.

Līgotņa kungs, lūdzu!

A.Līgotnis: Godātie kolēģi, patlaban ir runa par dokumentu Nr.489. Ja kādam tas ir saglabājies no iepriekšējās nedēļas, kad tas bija pirmo reizi darba kārtībā, lūdzu, sameklējiet! Bet, kuriem nav saglabājies, tiem es atgādinu, ka tas ir likumprojekts, kas paredz mūsu Kriminālkodeksā tādu soda veidu kā labošanas darbus aizstāt ar naudas sodu.

Otrs būtisks moments šeit ir tas: ja naudas sodu nesamaksā, tad ir jāiet cietumā. Man jums jāziņo, ka no deputātiem divu nedēļu laikā nekādi priekšlikumi šeit nav saņemti, taču, intensīvi strādājot pie šā likumprojekta, pašai darba grupai ir radušies divi būtiski labojumi, kurus mēs uz savu galvu neriskējām šeit izdarīt un par kuriem ir nepieciešams jūsu balsojums. “Par” vai “pret” – kā jūs izlemsit, bet nobalsot vajadzētu.

Un problēmas šeit ir tādas. Mēs liekam priekšā no Latvijas Republikas Kriminālkodeksa izslēgt vienu pantu, tas ir, 220.¹ pantu. Šis pants saucas “Nelikumīga karatē mācīšana”. Tas mūsu Kriminālkodeksā ienāca pirms 10 gadiem Andropova laikā, ja tā var teikt. Faktiski, ja manā rīcībā esošā informācija atbilst patiesībai, tad neviens cilvēks šo 10 gadu laikā pēc šā panta pie atbildības nav saukts. Šis pants faktiski dzima jau miris, jo ikviens, kas ar šo lietu nodarbojās, nodēvēja sevi nevis par karatistu, bet par teikvondistu vai kā citādi. Līdz ar to no atbildības tīri elementāri aizgāja. Tātad mēs negribam, ka kodeksā ir miruši panti, un liekam priekšā nobalsot, ka šis pants ir no Kriminālkodeksa svītrojams ārā.

Otra problēma, par kuru mēs lūgtu izdarīt balsojumu, ir tāda. Tā kā valdība noteica, ka minimālā alga vairs nav 1500, bet 3000 rubļu, mēs redzam, ka naudas sods, izteikts mēnešalgu likmēs, kļūst par nopietnu reālu kriminālsodu. Tādējādi tajos pantos, kur ir paredzēti šie naudas sodi… Ja jūs pašķirstīsit, jūs redzēsit, ka tā konstrukcija ir apmēram tāda – noteikt naudas sodu no 10 līdz 30 minimālajām mēnešalgas likmēm, citur ir no 20 līdz 40. Vārdu sakot, šī minimālā robeža, jāsaka atklāti, ir noteikta tīri voluntāri. Nekādu zinātnisku pamatojumu mums šeit apakšā nav. Acīmredzot dzīve to prasa un par to vienmēr krimināltiesību speciālisti – gan praktiķi, gan teorētiķi – allaž ir cīnījušies, lai katrā konkrētajā gadījumā sods tiktu noteikts, maksimāli ievērojot gan personību, gan nozieguma aktualitāti attiecīgajā situācijā, un tādēļ mums radās pārliecība, ka šeit vajadzētu pēc iespējas vairāk atraisīt rokas tiesnesim, kas izskata konkrēto lietu. Lai mēs to panāktu, ir priekšlikums naudas soda minimālos apmērus konkrētajos Kriminālkodeksa pantos svītrot un noteikt tikai maksimālo, bet minimālais mums būs saskaņā ar Kriminālkodeksa 29.pantu, tas ir, viena minimālā alga. Tātad tiesnesis varēs izvēlēties no vienas līdz 20, 30, 40 pat 100 konkrētajā pantā, kā mums šeit likumā ir noteikts. Tāpēc es arī rakstiski to uzrakstīju. Nodošu Krastiņa kungam. Un es lūgtu par šīm divām problēmām balsot.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Ja par pirmo Līgotņa kunga priekšlikumu acīmredzot ir jāpiekrīt, jo to karatē var nosaukt šā un tā un apmācīt tik un tā un to pat noķert laikam nevarēs, taču, manuprāt, otrais priekšlikums… Vismaz būtu jāpieiet pantiem individuāli. Protams, to mēs nevaram izdarīt šeit plenārsēdē, to varbūt vajadzētu darīt darba grupai. Bet visiem naudas sodiem nenoteikt minimālo robežu… Es baidos, ka šodien ieceltās pavisam jauniņās tiesneses var izrādīties pārāk mīkstsirdīgas un patiešām piemērot ļoti niecīgus naudas sodus, lai gan šie naudas sodi, protams, ir ļoti nopietni. Un es vēl baidos, ka naudas soda izvēle varētu kļūt atkarīga no brīvo vietu skaita cietumos, kuru mums ir allaž deficīts. Tā ka es neatbalstītu otro Līgotņa kunga ierosinājumu. Dažos pantos droši vien to varētu izdarīt. Es aicinātu deputātus visā likumā gan to nedarīt un neatbalstīt šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ēlerta kungam laikam maza pieredze tiesā, viņš nezina, ka jaunas un glītas tiesneses ir tās bargākās un nežēlīgākās.

Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Par otro es arī gribētu teikt Ēlerta kungam, ka vajadzētu zināt, ko nozīmē “labošanas darbi”.

Priekšsēdētājs: Izteikts ir “par” un “pret”.

Simsona kungs, lūdzu!

P.Simsons: Es negribētu pārmest ne Ēlerta kungam, ne kādam citam varbūt viņu maldīšanos par jaunu un skaistu tiesnešu bardzību. Taču es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka mēs virzāmies konsekventi tajā virzienā, tajās nostādnēs, ka tiesnesim ir vajadzīga pietiekami liela iespēja noteikt reālu sodu no diviem aspektiem – gan tādu sodu, kas dod rezultātu kā sods, gan arī no tāda aspekta, lai šo sodu reāli varētu izpildīt. Var gadīties, ka vienam noziedzniekam tā summa, kura ir viena mēneša alga vai divas mēneša algas, ir jau pietiekams sods un ka mums nevajag noteikt to zemāko līmeni piecu mēneša algu līmenī. Šeit ir tiesnesim jāizlemj. Tiesnesim ir jāņem vērā visi “par” un “pret”. Un veltas ir mūsu bailes, ka, lūk, tad pēkšņi vairs nebūs nekādi sodi vērā ņemami vai kaut cik efektīvi.

Un arī par to, ka šeit Ēlerta kunga iebildumi ir pretrunā. Nav jau jēgas uzlikt tik lielu naudas sodu, kuru nevarēs šis cilvēks samaksāt, un tāpēc, ka viņš nevar samaksāt, likt viņu cietumā, jo mums nav, kur viņu ielikt, jo tas cietums ir pārpildīts, kā mēs zinām. Tātad arī no šā aspekta tas sods ir jāuzliek tāds, lai viņš reāli varētu tikt izpildīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Simsona kungs, es domāju, ka mana priekšlikuma būtība jau visiem ir skaidra. Sodam ir tomēr jāatbilst nodarījumam un ne tikai sodāmās personas maksātspējai. Noteikti ir arī tādi nodarījumi, par kuriem varētu nenoteikt minimālo soda likmi, tāpat kā likumā nav noteikts minimālā ieslodzījuma termiņš, kaut gan tas laikam ir trīs mēneši, ja nemaldos, kopējais. Acīmredzot viena minimālā mēnešalga droši vien paliks tas minimums. Daudzi panti noteikti būs tādi, bet ne visi. Noteikti atradīsies panti, kur ir jābūt noteiktam minimumam, pietiekami stingram, lai par kādu nodarījumu būtu stingrs sods, nevis simbolisks sods.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, balsosim par abiem Līgotņa kunga izteiktajiem priekšlikumiem! Pirmais tātad būs balsojums par 220.¹ panta izslēgšanu no Latvijas Kriminālkodeksa. Un otrais būs tas, par ko diskutējām.

Balsosim par 220.¹ panta izslēgšanu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par – 21, pret – 2, atturas – 4. Tātad ir ieguvis vairākumu šis priekšlikums. Svītrots 220.¹ pants.

Balsosim par to, ka naudas soda minimālais apmērs tiek svītrots no visu konkrēto Kriminālkodeksa pantu sankciju daļas. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par – 20, pret – 2, atturas – 6. Akceptēts. Tātad no visiem attiecīgajiem Kriminālkodeksa pantiem tiek svītrots “minimālā naudas soda apmērs”.

A.Līgotnis: Ja kādam ir priekšlikumi uz trešo lasījumu, es lūgtu divu dienu laikā tos iesniegt Iekšlietu komisijā.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Līgotnis: Mēs nevaram uzreiz uz trešo pāriet, jo šeit ir nepieciešams lēmums par spēkā stāšanos, kas attiektos uz 24.¹ pantu. Mēs nevaram sasteigt.

Priekšsēdētājs: Bet mums jānobalso vispār par akceptēšanu otrajā lasījumā. Balsosim par akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 23 – par, pret – nav, atturas – 5. Akceptēts otrajā lasījumā.

Nākamais likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas 1992.gada 9.jūlija likumā “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1990.gada 12.decembra likumā “Par valsts uzņēmumu””” otrajā lasījumā.

Blumberga kungs, lūdzu!

O.Blumbergs: Godājamie kolēģi, jūsu skatīšanai otrajā lasījumā ir dokuments Nr.563, kuru mēs izskatījām pirmajā lasījumā. Komisija piedāvā praktiski to pašu variantu, kas mums bija pieņemts pirmajā lasījumā, neraugoties uz to, ka tika iesniegts praktiski papildinājums. Nevis papildinājums, bet pilnīgi jauna redakcija, kas ļoti lielā mērā paplašina un konceptuāli atšķiras no iepriekšējā teksta, proti, papildināt šo redakciju ar citiem rūpniecības uzņēmumu pamatfondiem, pamatlīdzekļiem, neierobežojot šo pamatlīdzekļu realizāciju, neatkarīgi no tā, kam tie tiek pārdoti. Mēs pakonsultējāmies ar Ekonomikas komisiju un sapratām, ka šādā variantā, protams, likuma izmaiņas ir tik ievērojamas un aptver tik lielu nozaru skaitu, ka bez šīs redakcijas izskatīšanas pirmajā lasījumā pilnīgi no jauna to nevarētu piedāvāt Augstākajai padomei izskatīšanai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Tātad Rūpniecības komisijas priekšlikums deputātiem ir pieejams dokumentā Nr.526 – par grozījumiem uzņēmējdarbībā pirmajā lasījumā. Otrajā pusē. Kāpēc sekretariāts ir pavairojis un mūsu darbinieki, kādā veidā, es nezinu, bet katrā gadījumā rakstiski tas ir pieejams. Problēma ir tāda, ka jau tagad, ja uzņēmums pārdod, teiksim, ēku, diemžēl šī nauda uzņēmumam ir jāieskaita budžetā un no tā uzņēmumam nav nekāda labuma. Tas pat nevar nokārtot parādus valsts budžetā. Es domāju, ka tas ir nejēdzīgi.

Ja uzņēmumam ir lieka automašīna, saskaņā ar Blumberga kunga piedāvāto likumu, tas šo automašīnu var pārdot, bet var nopirkt tās vietā tikai citu automašīnu. Ja automašīna ir bijusi veca, tad acīmredzot ķerru. Bet virpu nopirkt nevar. Un otrādi. Tātad Rūpniecības komisija, ņemot vērā šo nepieciešamību – pamatlīdzekļu pārdošanas ienākumus izlietot citu pamatlīdzekļu iegādei – ļauj te tomēr zināmu brīvību. Tam, ka transporta līdzekļu pārdošana būtu saskaņojama ar nozares ministriju, mēs pilnīgi piekrītam. Protams, par izsoli var strīdēties, vai var atļaut bez izsoles rīkošanas. Lietuvā šī izsoļu prakse ir ļoti plaša, bet Latvijā es jūtu, ka tās neieietas. Varbūt zināmos gadījumos, ja ministrija uzticas, var atļaut atsevišķiem uzņēmumiem nerīkot izsoli, bet pārdot pamatlīdzekļus bez izsoles arī privātpersonām. Tas attiecas tikai uz kustamiem īpašumiem. Nekustamie paliek izsolē. Katrā gadījumā es tomēr aicinātu deputātus balsot par šo Rūpniecības komisijas priekšlikumu, jo pašreizējais stāvoklis, ka uzņēmums nevar brīvi pārdot vienus pamatlīdzekļus un iegādāties citus, nav normāls.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Budovska kungs!

M.Budovskis: Es arī gribētu lūgt precizējumu. Ko nozīmē “vienošanās cena”? Es saprotu, ka, teiksim, šādā veidā varētu vienoties par kaut kādu absolūtu pazeminātu cenu, ka tas ir izdevīgi vienai un otrai pusei, bet līdz ar to šādā veidā varētu iznākt, ka pamatlīdzekļi var tikt novērtēti bezgalīgi zemu. Vai šeit nebūtu iespējama kāda cita redakcija, kurā to vienošanās cenu varētu tomēr kaut kādā veidā kontrolēt?

A.Līgotnis: Budovska kungs, šinī ceļā, kur ir runa par vienošanās cenu, mēs neko nemainām. Mēs esam jau pieņēmuši likumā pašā pamatā šādu redakciju. Izmaiņas redakcijā sākas ar citu frāzi, un proti, “citām juridiskajām vai fiziskajām personām”. Līdz tam likuma pants netiek mainīts ne par mata galu.

Priekšsēdētājs: Mums ir jābalso par Rūpniecības komisijas ierosinājumu, ko izteica Ēlerta kungs, jo, cik es sapratu, tad viņš pieprasa balsojumu. Loģiski.

Biķa kungs, lūdzu!

V.Biķis: Ja drīkst, tad es par balsošanas motīviem. Es uzskatu, ka šis labojums ir tikai papildinājums Blumberga kunga iesniegtajam projektam. Labojums, manuprāt, jau ir apmēram par pusgadu nokavējies. Kad pagājušā gada augustā mēs labojām visu šo likumu par valsts uzņēmumu, tad stāvoklis vēl bija mazliet citādāks. Praktiski šīs izsoles netiek rīkotas un iekārtas noraksta vai tās stāv bez kustības, bez izmantošanas.

Otra lieta, ko es gribētu uzsvērt un kas nāktu par labu. Taču ir labāk, ja nopērk šo valsts uzņēmumam nevajadzīgo iekārtu kāda privātfirma, nevis tā tiek izlaupīta.

Un trešais būtu, ka par šiem līdzekļiem tomēr varētu segt valsts uzņēmumu parādus budžetam, ja tie neiegādājas jaunus pamatlīdzekļus, jo šie parādi ir milzīgi un tos vienalga nevar piedzīt. Izsoļu rīkošana Latvijā praktiski kā tāda nedarbojas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krūmiņa kungs!

Ģ.Krūmiņš: Es arī aicinātu nobalsot par abiem labojumiem – gan Rūpniecības komisijas, gan Arhitektūras un celtniecības. Es gribētu atbildēt Mārim Budovskim par vienošanās cenu. Nav jau svarīga šī cena. Ir noteikts, ka līdzekļi iet jaunu iegādei, tā ka, ja par to pārdoto lidmašīnu vai kuģi ir jāpērk jauns kuģis, tad tā vienošanās cena jau zaudē jēgu, jo nebūs, par ko to jauno nopirkt, ja vienosies par zemu. Ja šo naudu varētu izlietot jebkurā veidā, tad būtu cits jautājums.

Priekšsēdētājs: Tātad balsosim! Lūdzu, Blumberga kungs!

O.Blumbergs: Lai man atļauts no šīs tribīnes arī izteikties par balsošanas motīviem. Es griežu vērību, kolēģi, uz vienu ļoti būtisku momentu. Šodien mēs esam otrajā lasījumā šeit ļoti nelielā skaitā, un, protams, neraugoties uz to, ka reāls un pilnīgi saprotams ir Rūpniecības komisijas papildinājums, trešajā lasījumā tad, kad mēs būsim kuplākā skaitā, jārēķinās, ka komisijās neizskatītais papildinājums var radīt nopietnas problēmas. Tāpēc domāju, ka saprātīgi būtu sagatavot divas redakcijas tādā gadījumā – Rūpniecības komisijas redakciju un saglabāt mūsu komisijas redakciju. Jo mēs atbalstīsim, bez šaubām, Rūpniecības komisijas redakciju, bet lai pie trešā lasījuma neiznāk, ka mēs šā iemesla dēļ zaudējam arī to, kas faktiski jau būs saskaņots divos lasījumos.

Priekšsēdētājs: Paldies, bet mums, kā mēs minējām, rakstiski, Ēlerta kungs, ir izdalīts Rūpniecības komisijas… Tas ir papildinājums pie šā likumprojekta, un par to ir jābalso, jo uz to pastāv arī visa komisija.

Lūdzu, Krūmiņa kungs!

Ģ.Krūmiņš: Mēs varētu tagad nobalsot par katru no šiem priekšlikumiem atsevišķi, bet uz trešo lasījumu tos sagatavot kā viena likumprojekta izmaiņu divus variantus.

Priekšsēdētājs: Blumberga kungs arī piekrīt šādam variantam. Tas gan gluži mūsu procedūrā nav, jo mums ir otrais lasījums konkrētam likumam un mēs nevaram vairs balsot šādi alternatīvi, mēs varam balsot par rakstiski iesniegto priekšlikumu iekļaušanu, lūk, šajā likumprojektā. Citādi mums ir jāatliek visa izskatīšana. Mēs jau tāpat atvieglojam procedūru, bet tomēr ne jau līdz bezgalībai. Tā ka, es domāju, uz trešo lasījumu komisiju rokās ir visu saskaņot un savā starpā to izdarīt, kā tur būs tālāk. Bet mums ir jābalso par konkrētu priekšlikumu.

Balsosim par Ēlerta kunga un Rūpniecības komisijas priekšlikumu. Viena balss papildus “atturas”. Rezultāts: par – 24, pret – nav, atturas – 4. Tātad akceptēts ir Ēlerta kunga iesniegtais labojums.

Tagad mums ir jābalso par visa likumprojekta akceptu otrajā lasījumā kopumā. Rezultāts: 29 – par, pret – nav, atturas – nav. Akceptēts otrajā lasījumā vienbalsīgi.

Nākamais. Grozījumi un papildinājumi Darba likumu kodeksā otrajā lasījumā, 21.darba kārtības jautājums. Lūdzu, godājamie kolēģi, kurš no jums vēlas ziņot par izmaiņām Darba likumu kodeksā? Tāda nav? Tad atliekam. Te rakstīts, ka iesniedz Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija. Jurševica kungs ceļ rokas pilnīgā nevainībā un saka, ka viņš tur neko nav… No likumdevējiem vienīgi Eglāja kungs laikam ir zālē. Nu, tad neko. Es gribēju kā labāk, bet, ja neviens neziņo, tad atliekam uz nākamo plenārsēdi.

Nākamais ir 23.jautājums – likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”” pirmajā lasījumā. Ir, ir… Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi, man ir lūgums dot vārdu vienam no šā likumprojekta darba grupas līderiem – Ābramam Kļockina kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kļockina kungs! Cik jums laika būtu vajadzīgs? Es ieteiktu tā pamazāk, jo plenārsēde beigsies, un tad neiznāks. Lūdzu.

Ā.Kļockins, darba grupas pārstāvis: Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti, likums par presi, kas tika pieņemts 1990.gada 20.decembrī, bija viens no pirmajiem likumiem, kas tiešām pauda jauno situāciju un rādīja, tā sakot, demokratizācijas procesu, jo jau pašā pirmajā punktā bija norādīts, ka ir aizliegta jebkura cenzūra. Tika apstiprināta, tā sakot, jaunā situācija mūsu masu informācijas līdzekļos. Taču pa šo laiku, kas ir pagājis pēc šā likuma pieņemšanas, ir ļoti daudz kas mainījies. Nākusi pavisam jauna situācija. Praktiski visa prese, gandrīz visa prese ir denacionalizēta. Privatizācijas procesi ir notikuši. Ļoti daudz kas jauns ienācis pašā sabiedriskajā domā un sabiedriskās domas attīstībā.

Sakarā ar to mēs bijām spiesti izskatīt jauno situāciju un iestrādāt šo jauno pieredzi faktiski jaunajā likuma variantā. Mēs vācām cilvēkus, kas varētu nodrošināt kvalitāti, tāpēc šā likumprojekta izstrādāšanā piedalījās politologs Egils Levits, jurists Gunārs Kusiņš, praktiski piedalījās žurnālisti Sarmīte Ēlerte un Kārlis Streips un es kā teorētiskās žurnālistikas pārstāvis. No otras puses, mēs centāmies apvienot arī to pieredzi, kas ir iegūta Latvijā, šeit pat strādājot, ar to, kas ir iegūta, strādājot ārpusē. Streipa kunga un Levita kunga pieredze, strādājot ārzemēs – ASV un Vācijā.

Kas ir galvenie punkti, kas bija svarīgi? Pirmajā likuma variantā ļoti svarīgi bija uzsvērt tieši šo antitotalitāro raksturu pirmām kārtām, bet tāpēc, ka vēl nebija pieredzes, palika novārtā tie mehānismi, kuriem jānodrošina ne tikai deklaratīvā puse, bet arī realizācija. Sakarā ar to mēs centāmies, no vienas puses, nodrošināt žurnālistikai, masu informācijas līdzekļiem un presei sabiedrības pieejamību, informācijas pieejamību, lai tā varētu būt nodota arī sabiedrībai, lai sabiedrība būtu informēta par to, kas notiek sabiedrībā.

No otras puses, mēs centāmies aizsargāt arī indivīda privāto dzīvi no preses iejaukšanās, lai varētu tādā veidā arī nodrošināt cilvēka tiesības. Šajā ziņā likumi tika mainīti, tika iestrādātas jaunas iespējas, kas nosaka, no vienas puses, tātad, ka valsts instancēm un institūcijām ir jānodrošina ar attiecīgo informāciju žurnālisti un ka žurnālisti ir atbildīgi nevis par to, vai informācija ir, tā sakot, slepena vai nav, lai tas paliek to ierēdņu ziņā, kas atbild par šo slepenību, bet tikai par precizitāti.

No otras puses, kad runa ir par to, kas jādara attiecībā uz personību, mēs pastāvam uz to, ja kāds indivīds nav apmierināts ar to, kādā veidā ir pastāstīts par viņu presē, ja viņš uzskata, ka tas ir apmelojums, tādā gadījumā pierādīšanas atbildība atliek nevis tam cilvēkam, kas iesūdz, bet redakcijai. Citiem vārdiem, ja attiecībā uz institūcijām, kam ir vara atbilstoši lielāka nekā presei, mēs dodam priekšroku, aizstāvam ar šo likumu presi, bet tur attiecībās ar lasītājiem, ar cilvēkiem, kam preses nav, mēs aizstāvam to tiesības, dodam viņam priekšroku tiesas priekšā, salīdzinot ar to, kādas tiesības ir pašai žurnālistikai, presei.

Beidzot vēl tāda ļoti svarīga lieta. Cenšoties iestrādāt to likumu, ņemot vērā, ka mēs ejam uz varas dalīšanu un gribam ierādīt īsto vietu tiesu varai, mēs esam gājuši uz to, ka pamatā visos strīdīgajos jautājumos ir iespēja abām pusēm griezties pie tiesas kā pie galīgā lēmēja. Un tas ieved visā tajā likumdošanā, kur ir tiesas varai sava vieta visā valsts pārvaldē.

Ja runā par konkrētiem un principiālākiem priekšlikumiem, ļoti svarīgi ir uzsvērt to, ka tiek dotas lielākas iespējas atrast kopīgu valodu starp visām pusēm, kas ir ieinteresētas publikācijās. Blakus tādai tradicionālai lietai kā atsaukums ir ieviests jauns veids. Tas ir atspēkojums, kas dod iespēju cilvēkam vai tai pusei, kas uzskata, ka tās pozīcija ir nepareizi vai kļūdaini izklāstīta, tiesības uz publikāciju, kurā ir izklāstīts viņu viedoklis. Tas ir sasniedzams principā tiešās sarunās. Un jādod ir redakcijai šī iespēja tuvākajā žurnāla numurā.

No otras puses, mēs cenšamies tādā veidā, kur ir jāaizstāv tiesības uz informācijas saņemšanu. Ļoti bieži mēs sastopamies ar to, ka žurnālisti nesaņem informāciju un nevar informēt sabiedrību. Tiek noteikta ierēdņu atbildība un institūciju atbildība par informācijas sniegšanu.

Vēl vajadzētu pateikt, ka šeit ir precizēti daudzi jēdzieni. Kas attiecas konkrēti uz pašu preses brīvības jēdzienu, pašu tās ierobežošanu, no tā mēs pašlaik arī esam atteikušies, arī no daudziem aizliegumiem. Pirmām kārtām es domāju, ka ļoti svarīgi ir, ka tiek atcelta izdevuma reģistrēšana ar aizliegumu Tieslietu ministrijai, kas var atļaut vai aizliegt. Pastāv tikai pārreģistrēšana, kas ir domāta attiecībā uz jebkura uzņēmuma reģistrēšanu. Ir tiesības katram bez iepriekšējas saskaņošanas sākt tādu izdošanu. Ir paredzēta kārtība, kas neļauj aizliegt vienkārši bez tiesas un vēl tikai apturēt. Ja tiesa neatzīst par pareizu tādu apturēšanu, tad tas, kas aptur, tad Tieslietu ministrija ir atbildīga par zaudējumiem. Citiem vārdiem, mēs esam centušies radīt tādu situāciju, ka preses brīvības princips tiktu vispirms pilnībā izmantots un, no otras puses, tiktu izmantots tajās robežās, kas, no vienas puses, padara efektīvu sabiedrības kontroli pār institūcijām un, no otras puses, aizstāv pilsoņa tiesības uz personisko dzīvi un uz viņa personiskajām tiesībām. Tas būtu pamatā tas principiālākais, ko mēs centāmies iestrādāt šajā likuma variantā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumi. Bela kungs jau ir pierakstījies jautājumos. Viņam būs daudz jautājumu. Lūdzu.

Ā.Kļockins: Lūdzu.

A.Bels: Sakiet, lūdzu, kādas komisijas izskatīja šo likumprojektu un kādi ir atzinumi?

Ā.Kļockins: Bija izdalīts visām komisijām. Cik zināms, ir apspriests Likumdošanas jautājumu komisijā, bet atzinumi nav iesniegti.

A.Bels: Tātad komisiju atzinumi nav saņemti. Tad, lūdzu, šāds jautājums – kāpēc dažas minūtes pirms zvana tas ir iesniegts tagad? Praktiski mēs darbu jau beidzam. Pirmais lasījums… Kāpēc jūs tieši tagad iesniedzat uz tādu izskrējienu?

Ā.Kļockins: Tas nav tā, darbs pie šā varianta turpinājās gandrīz pusgadu.

A.Bels: Bet Augstākās padomes darbs tagad taču jau ir izskrējienā!

Ā.Kļockins: Mēs domājām, ka vienalga likumdošanas darbs taču turpinās un nekas ar to nebeidzas. Un tāpēc mēs uzskatījām: ja ir sagatavots likumprojekts, tad to vajag izskatīt, un viss.

A.Bels: Nu labi. Jautājums par 5.pantu. 5.pants normē preses tiesības uz informāciju. Ir teikts, ka informācijas sniegšanu var atteikt, ja tādējādi var tikt izjaukta, apdraudēta, apgrūtināta vai aizkavēta kāda lēmuma pieņemšana, kurš vēl atrodas sagatavošanas stadijā. Tātad, ja kāds žurnālists uzdod jautājumu par 400 miljonu dolāru lielo kredītu, kamēr šis vekseļu variants ir sagatavošanas stadijā, tad viņš nevarētu saņemt atbildi, tāpēc ka šis likuma pants atļauj šādu atbildi nedot. Vai jūs atzīstat, ka esat izveidojuši likuma normu, kura sargā birokrātiju, bet ierobežo preses iespējas?

Ā.Kļockins: Nē, situācija ir mazliet citāda. Citāda. Ņemot vērā, cik sarežģīti ir visi tie konkrētie gadījumi, kuri patiešām var izjaukt ļoti nopietnas lietas, un ir tādi, ka var izmantot, lai nedotu vajadzīgo informāciju sabiedrībai, ir paredzēts, kā jūs redzat šajā punktā, ka strīdu gadījumus izšķir tiesa. Jo, redziet, mēs tiešām nevaram vienkārši tā pateikt, ka visos gadījumos ir jādod šī informācija. Varbūt tas tiešām nāk par ļaunu konkrētas lietas izskatīšanai. Tāpēc nevar tā a priori aizliegt visos gadījumos atteikt sniegt tiesas lietu informāciju.

A.Bels: 5.panta 2.apakšpunkts saka tā: ja informācijas sniegšana būtu pretrunā ar tiesiskajām normām par informācijas slepenību… Sakiet, lūdzu, kas ir šīs tiesiskās normas vai likumi un kur ir pieejamas tiesiskās normas par informācijas slepenību?

Ā.Kļockins: Diemžēl tas attiecas tieši uz Augstākās padomes darbu, jo, kad ievadīja iepriekšējo likumu ar to likumu ieviešanas kārtību, tad bija norādīts, ka līdz 1991.gada 31.martam Augstākajai padomei jāpieņem likums par slepenību. Ja tas likums nav pieņemts, mēs par to diemžēl nevaram atbildēt.

A.Bels: Vēl par 7.panta normām. Šeit ir reglamentēts, kas ir jānorāda katrā periodiskajā preses izdevumā, bet nav teikts, ka tirāža ir jānorāda. Sakiet, lūdzu, vai tas, ka šī tirāžas norāde ir pazudusi, nedod iespēju dažiem izdevumiem, teiksim, slēpt peļņu, nemaksājot nodokļus tādā apjomā, kādu naudu viņi ieņem?

Ā.Kļockins: Redziet, kas attiecas uz peļņu un uz nodokļiem, tad to skatās nevis pēc datiem, kas ir publicēti avīzē, bet pēc finansu dokumentiem, tāpēc tam nav nekāda sakara.

A.Bels: Tātad jūs uzskatāt, ka tirāžas norādei nav vispār nekāda sakara ar presi?

Ā.Kļockins: Ar presi gan, bet nevis ar nodokļiem, nekādā gadījumā.

A.Bels: Bet kādu motīvu dēļ tad tirāža ir pazudusi?

Ā.Kļockins: Lieta ir tāda, ka daudziem izdevumiem… Ja tas ir privātuzņēmums, tas pieder pie viņu stratēģijas. Var būt, ka viņi kaut kādu iemeslu dēļ uzskata, ka viņi negrib norādīt, ka viņiem tirāža krītas vai aug. Es nedomāju, ka viņi ar to pārkāpj kāda cita tiesības.

A.Bels: Labi, vēl pēdējais jautājums par 8.panta 4.apakšpunkta redakciju. Te ir teikts, ka periodiskā preses izdevuma atbildīgā persona var būt tikai pilngadīgs un rīcībspējīgs Latvijas pilsonis vai persona ar pastāvīgas uzturēšanās atļauju, kura nav notiesāta ar brīvības atņemšanu. Es vienkārši par redakciju. Uz ko tad attiecas vārdi – “kura nav notiesāta ar brīvības atņemšanu”? Uz Latvijas pilsoni vai uz to personu ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju?

Ā.Kļockins: Jā, te man jums pilnīgi jāpiekrīt, ka te ir redakcionālas dabas… Jāpasaka ir skaidri, lai būtu saprotams, ka tas attiecas uz jebkuru personu, vai tā ir pilsonis vai nav. Ja persona ir sodīta ar brīvības atņemšanu, tā nevar būt atbildīgā persona.

A.Bels: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Man vispirms ir par 2.panta pirmo daļu. Šeit ir teikts, ka preses izdevumi ir rakstu darbi, kā arī attēli, kuri ir pavairoti ar iespiedtehniku vai citu pavairošanas tehniku un kuri tiek publiski izplatīti. Šinī lietā acīmredzot publiski var izplatīt tikai tos, kas ir pavairoti. Tas sākums diez vai ir vajadzīgs. Man nav skaidrs, vai tas attiecas, teiksim, uz lapiņām, kuras met pastkastītēs sakarā ar vēlēšanām, vai tie ir kaut kādi sludinājumi, kur ir pielikti telefoni, kur var nopirkt kādu šķirnes kucēnu, vai tamlīdzīgi, kas pilnīgi atbilst šai lietai. Tie ir pavairoti ar pavairošanas tehniku, jo ar roku tie nav rakstīti, un publiski arī tiek izplatīti. Vai tie tiešām ietilpst preses izdevumu jēdzienā?

Ā.Kļockins: Varbūt te ir mazliet par stipru paplašināts. Vajadzētu varbūt teikt, ka – “publicēšanas nolūkos”. Jā, te ir jāpadomā par šo lietu. Bet princips, es domāju, paliek tas pats, ka runa ir tiešām tikai par tiem darbiem, kas ir pavairoti ar nodomu izplatīt.

V.Eglājs: Tad man vēl ir par 16.pantu. Žurnālistu tiesības atteikties sniegt liecību. Te visnotaļ ir, ka viņš nesniedz, un viss. Nevienai valsts institūcijai un nekad. Bet man liekas: ja tiek izmeklēts noziegums, ja šī publicēšana ir saistīta ar noziegumu, šeit ir atruna tikai par gatavojamiem, bet, ja pati šī publicēšana ir saistīta ar noziegumu, teiksim, ar informācijas noziedzīgu noplūdi no kaut kādas vietas, un viens stāsta, un otrs publicē… Šinī vietā viņš var atteikties sniegt liecību.

Ā.Kļockins: Redziet, jautājums jau nav par atteikšanos no atbildības, bet gan par atteikšanos sniegt ziņu par informācijas avotu. Atsakoties liecināt par informācijas avotu, žurnālists vai izdevums vienlaikus uzņemas juridisku atbildību par sekām. Viņš tad ir atbildīgā persona. Par to ir runa. Redziet, tā ir norma, kas šobrīd ir ieviesusies ļoti plaši visā demokrātiskajā pasaulē. Ja informācijas avoti nebūs droši, ka viņi netiks izdoti, prese nekad netiks pie tiem, pie tās informācijas, kas var būt īpaši svarīga sabiedrībai. Uzņemoties atbildību, atsakoties sniegt šo avotu un izdot, viņi paši uzņemas atbildību par to. Un vairāk nekas. Juridiski no tā nekas nemainās, tiek vienkārši aizsargāts avots.

V.Eglājs: Tad man vēl par 17.pantu. Šeit ir rakstīts – apzināti musinājuši uz nacionālo vai rasu naidu… Un tad te tālāk ir tas – ja ir preses izdevumā kaut kas uzrakstīts, tad tur ir tikai tas, kas ir uzrakstīts. Vairāk nekā nav. Un tāpēc tanī lietā par to apzināto… Kā tas būtu saprotams? Ja tur ir musināts vai nav musināts, jo šinī lietā ar apzinātu… Tas jau ir tad, kad ir tiesa, bet šinī vietā vienkārši jau pirms tās tiesas ir runa par apzinātu rīcību.

Ā.Kļockins: Redziet, aizliegums ir tā vai tā, tikai ar tiesas lēmumu galu galā. Bet mēs uzskatām, ka tiesai ir, tā sakot, jāizskata un ka var pacelt jautājumu par aizliegšanu, ja saskata. To jau tiesa lems, ir vai nav. Vai ir apzināta rīcība un nevis kaut kāda kļūda notikusi. Mēs ar to gribējām ierobežot.

V.Eglājs: Man ir jautājums. Vai ir iespējams aizliegt preses izdevumus bez tiesas saskaņā ar šo likumu?

Ā.Kļockins: Nav.

V.Eglājs: Tas formulējums te ir drusciņ nesaprotams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Gulbja kungs!

J.Gulbis: Man ir tāds jautājums. Vai jūs neuzskatāt par vajadzīgu 12.pantā, kur ir runa par atspēkojumu, arī norādīt, kādā apjomā ir jāpublicē šis atspēkojums? Ja var tādu apjomu norādīt…

Ā.Kļockins: Es domāju, ka ir vietā šis jautājums.

J.Gulbis: Tad otrs jautājums. Sakiet, vai 10.pantā jūs neuzskatāt par vajadzīgu sludinājumos arī dot kādu ierobežojumu satura ziņā?

Ā.Kļockins: Redziet, par sludinājumu saturu atbild tas, kas iesniedz sludinājumu. Un tāpēc viņš tāpat var būt atbildīgā persona un tādā pašā veidā uz viņu attiecas visa atbildība.

J.Gulbis: Es to saprotu. Ja mēs šādu likumu dodam, vai mums nav attiecīgi arī jāpārskata tie kriminālie vai administratīvie panti, kas regulē arī šo sludinājumu saturu, jo mēs parasti izdodam likumus un attiecīgo atbildību neregulējam? Un tad tie likumi nedarbojas. Respektīvi, pie šāda satura, ja nav atbilstošu pantu Administratīvajā vai Kriminālkodeksā, tad tie varēs brīvi sludināt atkal, ko vēlas. Vai to jūs neuzskatāt par vajadzīgu regulēt?

Ā.Kļockins: Es domāju, ka mēs šo jautājumu tā neesam līdz galam izdiskutējuši. Ļoti iespējams, ka te var būt papildinājums tādā veidā, kā jūs sakāt.

J.Gulbis: Bet uz šodienu tāda jums nav.

Ā.Kļockins: Uz šo brīdi nav.

J.Gulbis: Jā, tad es nevarēju atrast. Vai jūs uzskatāt to par nevajadzīgu, ka mums ir tāda tendence (es diemžēl to esmu ne vienreiz vien novērojis), ka žurnālists ņem interviju, bet pēc tam, kad izlasa to interviju, vairs nevar saprast, ko tu pats esi teicis, tik ļoti ir izkropļots saturs. Vai žurnālists ir atbildīgs par saturu vai nav atbildīgs?

Ā.Kļockins: Žurnālists šajos gadījumos ir atbildīgs un uz viņu attiecas tie paši punkti, kas ir uzrakstīti, proti, par atsaukšanu un par tiesībām uz visu savu viedokļu izteikšanu. Un tas jau tāpat saglabājas.

J.Gulbis: Par tiem pantiem tikai? Jūs domājat šeit atsaukumu?

Ā.Kļockins: Ar to tad arī viss ir pateikts. Jūs varat tos gan atsaukt, gan, tā sakot, izteikt savu viedokli, tas arī ir izdarīts. Tas ir paredzēts.

J.Gulbis: Labi, paldies.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos Karlsona kungam. Man kā plenārsēdes vadītājam ir viens jautājums tieši Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas pārstāvim, jo vadītāja šeit nav. Situācija ir tāda, ka mūsu darba kārtībā, par ko mēs esam nobalsojuši un apstiprinājuši, paredzēts, ka tagad vajadzētu skatīt likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem””. Mums priekšā ir pavisam cits dokuments, kura nosaukums ir “Likums par presi”, kurš nav iekļauts šīsdienas darba kārtībā. Man ir ļoti jāatvainojas kolēģiem, bet šāda likumprojekta darba kārtībā nav. Man tiešām jāatvainojas par savu neuzmanību, varbūt tas ir tāpēc, ka vakars ir vēls. Un tik pārliecinoši mums te ziņoja…

Lūdzu, Beļska kungs, varbūt paskaidrojiet, kas ir par situāciju!

N.Beļskis: Es katrā ziņā varētu pateikt, jo manas vainas nav. Komisijā mēs apspriedām tieši likumu par presi, nevis par izmaiņām. Kāpēc pēc tam ir te ar Prezidija lēmumu parādījies kā labojums, to es nezinu. Un komisija akceptēja pirmajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Prezidijā šo jautājumu ierosināja Škapara kungs. Tas ir jūsu komisijas priekšsēdētājs. Es domāju, kolēģi, tā: mierīgi pabeigsim izskatīt, jo beigu beigās šis dokuments atšķiras tikai ar vienu frāzi – “un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Kad būsim beiguši skatīt, atkarībā no balsojuma par akceptu pirmajā lasījumā tad arī autoritatīva komisija mums pateiks, kas tur viņiem ir gadījies. Eglāja kungs arī tam piekrīt.

Lūdzu, Karlsona kungs!

J.Karlsons: Godājamais Kļockina kungs! Es gribētu atgriezties pie šo sludinājumu jautājuma. Sakiet, kurā pantā ir teikts, ka par sludinājuma saturu atbild tas, kas ievieto šo sludinājumu, bet nevis šis preses izdevums? Ja tādas lietas nav, tādā gadījumā tas viss, kas ir 17.pantā par šo slēgšanu un atbildību, attiecas arī uz sludinājumiem. Tā ka viss ir savās vietās.

Ā.Kļockins: Vārdu sakot, es tiešām domāju, ka te ir nepilnība pašā mūsu variantā.

J.Karlsons: Bet kā jūs pats domājat par šo jautājumu?

Ā.Kļockins: Redziet, ja runā par manu personīgo nostāju, es domāju, ka tiešām zināma atbildība ir redakcijai. Un tanī pašā laikā jēga jau ir tā, ka, krasi atdalot sludinājumu no redakcijas teksta, mēs ar to arī nosakām, ka par to atbild tas, kas par šo platību ir maksājis. Un man liekas, ka vismaz līdzatbildīgam sludinājuma maksātājam ir jābūt.

J.Karlsons: Es domāju, tādā gadījumā vajadzētu vienkārši papildināt 17.pantu par šo atbildību, attiecinot to arī uz to, kas ir iesniedzis sludinājumu, ņemot vērā visu 17.pantu.

Ā.Kļockins: Piekrītu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav. 13 minūtes līdz plenārsēdes beigām. Paldies, Kļockina kungs! Debatēs pieteicies viens deputāts. Tas ir deputāts Eglājs. Gluži pareizi. Lūdzu.

V.Eglājs: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie pārpalikušie! Mēs vakar šo izskatījām Likumdošanas jautājumu komisijā pēc būtības, bet mēs brīnījāmies. Kāpēc mums ir tāds likums, kas nav darba kārtībā. Mēs izskatījām, bet tomēr nospriedām, ka šai Augstākajai padomei tas vairs nebūtu jāpieņem. Bet mēs tomēr izskatījām pēc būtības, atradām stipri daudz visādu iebildumu. Es tos visus uzskaitīt nevaru, man nav to pie rokas, tie tiek gatavoti. Nebija domāts, ka šis ir dokuments, kas jāizskata šodien. Tā ka Likumdošanas jautājumu komisija nekādi uz to negatavojās.

Bet pamatā bija par 2.pantu, kur es jau jautāju, jo šeit ir pateikts, kas ir preses izdevumi, un te viss kas var būt. Nu tā pati definīcija. Tā ka būtisks bija arī laikam 11.pants par šo atbildību par kaitējumu. Šajā vietā iznāk, ka preses izdevums ne par ko neatbild. Ja kāds kaut ko ir teicis, tad to var publicēt, un viss. Mēs atzinām, ka šāda pieeja nav pareiza, jo ir būtiski, ja kaut kādi izteikumi ir bijuši publiski, tikai, ja tas ir kaut kādu neslavu nesošs vai kaut kas tāds, kas būtu tai personai vēlams, tikai tad, ja ir publiski tas pateikts, prese var to lietu izplatīt. Jo, ja ir pateikts, ka ir viens teicis otram un ka reportieris ir noklausījies un pēc tam izplata to tālāk, tas tomēr neatbilst šeit. 11.pantā tur bija vienā vietā, ka ir būtiski, vai tas ir bijis publiski izplatīts. Vārdiski vai vienalga kā. Tas bija tāds būtisks iebildums.

Un galīgi ir par preses izdevumu aizliegšanu. Tā lieta ir šeit skaidri uzrakstīta, tas ir 17.panta 3.punkts. Ir sacīts – aizliegumu izsaka tieslietu ministrs. Preses izdevums var šo aizliegumu pārsūdzēt tiesā. Līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim periodiskais preses izdevums var turpināt iznākt. Vislabāk ir nepārsūdzēt tiesā, jo, kamēr nestāsies spēkā tiesas spriedums, tikmēr viņš var iznākt, un nav ko kustināt. Pēc šīs lietas es jautāju, vai bez tiesas var aizliegt? Man teica, ka it kā nevarot. Bet ierosinātājs jau nebūs tas preses izdevums. Viņš var gaidīt un turpināt iznākt, un viss. Tieslietu ministrs var darīt, kā viņam patīk. Normāla kārtība ir, ka vienīgi ar tiesas spriedumu var atzīt, ka preses izdevums ir aizliedzams. Un tālāk tas izdevums var pārsūdzēt tiesā. Bet tādā veidā, kā šeit ir uzrakstīts, nav nekādas koncepcijas. Tā vismaz mums likās.

Nu tur bija vēl vesela kaudze tādu nianšu, kuras pieejot stingri no juridiskās puses… Tur visādi var izlocīties, gan tā, gan šitā. Tas ir tajā ziņā, ka par likumu ir noteikti jābūt Juridiskās pārvaldes atzinumam. Es nebiju gatavojies runāt šeit, bet es vienīgais no Likumdošanas jautājumu komisijas esmu palicis un tāpēc es tās domas izteicu.

Manas domas ir, ka tomēr to pieņemt nevar. Likums ir, tas ilgi darbojas, un nebūs nekādas vainas, ja pāris mēnešu viņš vēl padarbosies esošajā situācijā, bet tādā veidā sākt diskusijas par to pāris vai trijās plenārsēdēs, es baidos, tas nebūs labi.

Priekšsēdētājs: Astoņas minūtes līdz plenārsēdes beigām. Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Cienījamie kolēģi, es pavisam īsi. Es vēršos pie Kļockina kunga tādā sakarībā, ka šeit ir diskutēts par atbildību par sludinājumu. Es lūgtu negrozīt tekstu, jo galu galā tas, ka sludinājums ir grafiski vai citādi nepārprotami jāatdala no pārējā teksta, tomēr nedrīkstētu noņemt atbildību no šā preses izdevuma par sludinājuma saturu. Ja jūs skaidri izlasāt par to, ka šis sludinājums aicina uz karu vai militāru konfliktu, apzināti musina uz nacionālu vai rasu naidu, jūs nevarat norobežot savu attieksmi un atbildību, līdzatbildību, ka jūs to esat ielicis savā preses izdevumā. Tādēļ skaidrs, ka atbildība ir 17.pantā noteikta un līdzatbildībai ir jābūt tā, kā ir šeit par visu preses izdevumu, arī par sludinājuma saturu, jo tā nevar būt, ka jūs neizlasāt to, kas šajā sludinājumā ir. Protams, jūs izlasāt, pirms jūs to pieņemat. Jums ir jāredz, kas tur ir iekšā, saturam ir jātiek kontrolētam. Tā nav cenzūra, tā ir jūsu līdzatbildība.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas debatēt? Nevēlas. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par – 13, pret – 4, atturas – 11. Nav akceptēts.

Nākamais – par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”. Lūdzu.

I.Silārs: Es par procedūru. Mums tomēr ir jāizlemj, vai mēs to noņemam vispār nost un neskatām tālāk vai tas tiek atdots komisijai ar uzdevumu turpināt pie tā strādāt.

Priekšsēdētājs: Tas ir noraidīts pirmajā lasījumā, tas automātiski iet atpakaļ komisijā.

I.Silārs: Bet šeit var būt divi lēmumi, ka mēs vispār arī komisijai neatdodam…

Priekšsēdētājs: Par to nebija ierosinājuma. Tas nāk automātiski atpakaļ komisijai, un komisijas darīšana tā ir, ko tālāk ar to darīt. Jo tāda ierosinājuma nebija, Silāra kungs. Jūs jau ierosinājāt tikai pēc balsošanas to.

Lūdzu, Ābiķa kungs! Pēdējiem diviem jautājumiem kopā ir atlikušas piecas minūtes. Tā ka, lūdzu, jums ir 2,5 minūtes.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi, jautājums ir ļoti vienkāršs. Tā kā ir pieņemts likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un tagad ir pieņemts arī Zemesgrāmatu likums, tad ir vajadzīgi divi elementāri papildinājumi likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, respektīvi, ja kultūras piemineklis ir reģistrējams zemesgrāmatā, tad zemesgrāmatu nodaļā izdara attiecīgu ierakstu par tiesību aprobežojumu.

Un otrs papildinājums ir kultūras pieminekļu un to teritoriju iezīmēšana administratīvi teritoriālo vienību plānos un valsts kadastrālās uzmērīšanas dokumentos, ko nodrošina Valsts zemes dienests par valsts budžeta līdzekļiem. Tie ir elementāri papildinājumi, un es aicinu pirmajā lasījumā tos pieņemt.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Ābiķa kungam? Vai kāds vēlas debatēt? Muciņa kungs, lūdzu!

L.Muciņš: Es gribētu uz otro lasījumu aicināt tomēr noslīpēt juridisko formulējumu.

Priekšsēdētājs: Noslīpēs noteikti, Muciņa kungs.

Dz.Ābiķis: Paldies, ņemsim vērā!

Priekšsēdētājs: Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par – 27, pret – 1, neviens neatturas. Akceptēts pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Zeltkalnes kundze, par dzīvokļiem!

B.Zeltkalne: Cienītie kolēģi, jau trīs gadus mēs esam vēlējušies atcelt Latvijas PSR Dzīvokļu kodeksu, bet tas līdz šim nebija izdevies, jo bija jāpieņem tādi svarīgi likumi kā Īres likums un šodien nobalsotais likums “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā”.

Es šeit gribētu atgādināt, ka vecais Dzīvokļu kodekss balstījās uz rindām, orderiem un kvadratūru. Tagad tas ir pretrunā ar mūsu pašu pieņemtajiem likumiem. Tādēļ būtu lūgums akceptēt pirmajā lasījumā un pēc tam arī izskatīt kā steidzamus grozījumus un papildinājumus. Tas ir jums izsniegtais dokuments Nr.558. Arī Likumdošanas jautājumu komisijā ir izskatīts Dzīvokļu kodekss. Būtu lūgums atstāt tikai 19.nodaļu, kur ir runa par kooperatīvajām sabiedrībām, par to, kam ir tiesības iegūt kooperatīvo dzīvokli, un 174.pantu, jo pašreiz nav neviena dokumenta, kur būtu runa par starptautiskiem vai starpvalstu līgumiem, kas būtu saistīti ar dzīvokļu īrēšanu. Tātad paliktu 19.nodaļa par kooperatīvajiem dzīvokļiem un 174.pants tādā redakcijā, kādu mēs piedāvājam. Tas ir arī viss.

Priekšsēdētājs: Kādi, lūdzu, būtu jautājumi Zeltkalnes kundzei? Jautājumu nav. Cik es saprotu, tad debatēs arī neviens nepiedalīsies. Vienīgi, Zeltkalnes kundze, lai nobalsotu kā par steidzamu, vajadzīgi vismaz 20 deputāti un divu trešdaļu balsojums no balsojošo skaita. Tuvu pie 20 mums ir zālē, bet tad vajadzīgi visu viņu paraksti. Varbūt mēs tad pie otrā lasījuma to varam…

B.Zeltkalne: Jā, var arī pie otrā…

Priekšsēdētājs: Jā, es domāju, ka to mēs tad varēsim izdarīt. Procedūra vismaz to neaizliedz.

Paldies, Zeltkalnes kundze! Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par – 24, pret – 1, atturas – 6. Akceptēts.

Vēl līdz plenārsēdes beigām viena minūte. Es domāju, ka šodien beigsim. Uz redzēšanos nākamnedēļ! Visa darba kārtība ir izskatīta.

 

(Sēdes beigas)