"Mēs varam būt ļoti gandarīti par sevi"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Turpinājums

no 1.lpp.

— Šosvētdien jūs dosities uz Briseli. Vai jūsu darba plānā būs jautājumi, kas saistīti ar Eiropas Savienību?

V.Vīķe–Freiberga:

— Savā ziņā jā, bet tas nav svarīgākais, jo tikko mūsu ārlietu ministrs bija Briselē. Kā jau minēju, lietas patlaban virzās mums ļoti labvēlīgi, tādēļ mēs varam pievērst uzmanību otram mums ļoti svarīgam jautājumam — virzībai uz transatlantiskajām struktūrām — NATO. Mums stāv priekšā vēl liels pārliecināšanas darbs. Mums ir jāpārliecina NATO dalībvalstis, ka tas būtu gudri darīts, ja visas trīs Baltijas valstis tiktu uzņemtas NATO. Tāpat būtu ļoti vēlams, ja visas trīs Baltijas valstis tiktu uzņemtas vienlaikus. Ir jāpārliecina, ka Baltijas valstīm ir visas tiesības pievienoties šai aliansei, nevienai citai valstij nav tiesības mūs aizturēt. Tāpat jāpārliecina NATO dalībvalstis, ka tas būtu arī viņu interesēs — nostiprināt Eiropas reģionu, garantēt to, ka šī Eiropas daļa būs droša un stabila. Un šī drošība būs jo lielāka, jo ciešāk mēs būsim integrēti transatlantiskajās struktūrās.

— Vai jums ir plānota arī tikšanās ar jauno NATO ģenerālsekretāru?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, man būs tikšanās ar lordu Robertsonu. Baltijas valstu integrācija NATO būs galvenais apspriežamais jautājums.

— Šis laiks ir bijis notikumiem bagāts arī Latvijas iekšpolitikā. Pēc skatītāju zvaniem mēs varam just, kas ir tie galvenie jautājumi, kas interesē cilvēkus — pedofilijas skandāls, šodienas budžeta pirmais lasījums, referendums, 18. novembra svētki. Tātad par pedofilijas skandālu. Kādas jaunas ziņas jums ir šajā lietā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Pēc mana lūguma ģenerālprokuroram informēt mani par šīs lietas izmeklēšanu es regulāri saņemu visu jaunāko informāciju. Es esmu arī runājusi ar Ādamsona kungu sakarā ar parlamentā nodibināto komisiju. Viņš mani informēja par komisijas darba gaitu. Mēs norunājām arī turpmāk uzturēt kontaktus.

— Jā, mūsu skatītāji jautā, vai arī no Parlamentārās izmeklēšanas komisijas jūs gaidāt regulāras atskaites?

V.Vīķe–Freiberga:

— Kā jau teicu, mēs ar Ādamsona kungu norunājām regulāri sazināties, un viņš man apsolīja ziņot par jauniem atklājumiem šajā lietā.

— Interesantu jautājumu ir uzdevis Kārkla kungs — vai Ģenerālprokuratūra jau ir griezusies pēc palīdzības pie Federālā izmeklēšanas biroja?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, man šādas informācijas nav. Bet to jūs labāk jautājiet Ģenerālprokuratūrā.

— Jums bija arī tikšanās ar iekšlietu ministru. Pēc policijas ziņām, Latvijā ir ap divi tūkstoši seksuāli izmantotu bērnu, par to sodītas ir tikai 36 personas. Vai sarunā ar iekšlietu ministru jūs runājāt arī par tikumības policijas darba atjaunošanu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Viens no maniem ieteikumiem bija policijas spēku apmācība. Manuprāt, te mēs varētu saņemt palīdzību arī no ārvalstīm. Katrā policijas iecirknī vajadzētu būt darbiniekiem, kas ir speciāli apmācīti, kā apieties ar cietušajiem bērniem vai arī sievietēm, kas no vardarbības ir cietušas ģimenē. Jo ļoti svarīga šajos jautājumos ir policijas darbinieku attieksme. Policisti nedrīkst šos cilvēkus atbaidīt vai vēlreiz traumēt, un šāda attieksme ir jāiemācās. Tādēļ būtu vajadzīga šāda apmācības programma vismaz vienam darbiniekam no katra policijas iecirkņa.

— Šodien Saeimā 1. lasījumā tika izskatīts nākamā gada budžets. Daudzi skatītāji uzskata, ka budžetu nedrīkst glābt uz pensionāru rēķina. Mūsu skatītāju telefonu zvani liecina, ka daudziem cilvēkiem primārais ir izdzīvošanas jautājums. Kā jums šķiet — kad Latvijā varētu izlīdzināties lielā polarizācija bagātajos un nabagajos?

V.Vīķe–Freiberga:

— Pagājušajā rudenī tādā eiforijas brīdī notika grozījumi pensiju likumā — pensiju pārindeksācija, kā rezultātā notika šādas netaisnības. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ tagad valdība ir spiesta grozīt pensiju likumu. Nevar būt šādi nesamērīgi pensiju aprēķini. Tas būtu jākoriģē.

— Novembrī ir paredzēts referendums par grozījumiem pensiju likumā. Ļoti daudzi skatītāji jautā, vai mēģinājumi vienoties par referenduma atcelšanu pēc tautas nobalsošanas par to nav tautas viedokļa ignorēšana?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, es domāju, ka tā tas nav. Tauta ir izteikusi savu neapmierinātību ar grozījumiem pensiju likumā. Taču starplaikā pozīcijas frakcijas ir mainījušas savu viedokli, to varētu uzskatīt par tautas nopelnu, to varētu uzskatīt arī par opozīcijas nopelnu, ka viņi panāca šās sākotnējās valdības nostājas maiņu. Varētu teikt, ka opozīcija ir panākusi savu. Pozīcija savu nostāju ir mīkstinājusi, savā ziņā tā ir piekāpusies. To varētu uztvert kā risinājumu. Lai apturētu referendumu, par pašreizējiem grozījumiem būtu jānobalso trīs ceturtdaļām Saeimas deputātu. Tā būtu liela uzticēšanās pozīcijas partijām. Opozīcijas partijām būtu jāpiekrīt, ka šie grozījumu mīkstinājumi sakrīt ar to, ko viņi prasīja. Tā ir pietiekama piekāpšanās no valdības puses. Vai viņi būs gatavi to darīt? Šobrīd es neesmu pārāk cerīga.

— Vai jūs pati iesit uz referendumu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es par to vēl neesmu domājusi. Savā dienas kārtībā es eju no vienas lietas uz nākamo.

— Jūsu viedoklis par valdības 100 dienām.

V.Vīķe–Freiberga: —

Jā, 100 dienas. Kā to vērtēt? Ir bijušas gan veiksmes, gan neveiksmes. Nevar teikt, ka tā ir bijusi spīdoša izdošanās vai liela izgāšanās.

— Kas, jūsuprāt, ir bijušas veiksmes un kas — neveiksmes?

V.Vīķe–Freiberga:

— Veiksme ir tā, ka valdība spējusi ātri proponēt savu darbības plānu, vienoties par to. Man šķiet, tas ir sasniegums. Protams, pensiju likuma grozījumi nav tie spožākie valdības panākumi.

— Ir atsākušās diskusijas par čekas maisiem, vai tos vajag vai nevajag publicēt. Kāds ir jūsu viedoklis?

V.Vīķe–Freiberga:

— Man šķiet, ka ļoti daudz ko vajadzēja publicēt jau sen. Tas ir nedaudz nokavēts, bet nav par vēlu. Būtu jāpublisko tie ļaudis, kas ir piedalījušies noziegumos pret cilvēci, kā arī ar savu darbību kaitējuši citiem. Jautājums ir — kā šo kaitējumu izvērtēt. Starp čekas darbiniekiem bija ļoti dažādi cilvēki. Arī tie, kas apkaroja noziedzību, bija daļa no drošības struktūrām. Šo cilvēku nodarījums būtu vērtējams citādi nekā to, kas piedalījās deportācijās vai bija stukači un nodeva savus kolēģus.

— Krūmiņas kundze jautā: Lestenē 30. oktobrī notiks leģionāru pārapbedīšana. Vai jūs piedalīsities?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, tas man nebūs iespējams.

— Vai jūsu darba plāns jau ir aizpildīts?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā.

— Mums ir arī daži ļoti kategoriski jautājumi, piemēram, kad no amata tiks noņemts Ministru prezidents?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas nav atbildams jautājums.

— Vakar Rīgas pilī uz sanāksmi ieradās Triju Zvaigžņu ordeņa dome jaunā sastāvā. Šodien Triju Zvaigžņu ordenim jau nominēti 400 cilvēki. Vai šis ordenis jau nesāk devalvēties? Varbūt tas tiek piešķirts pārāk daudziem cilvēkiem? Varbūt ir nepieciešami stingrāki kritēriji?

V.Vīķe–Freiberga:

— Visiem 400 jau mēs nepasniegsim, tas ir vairāk nekā skaidrs. Ļoti iespējams, ka šogad mēs pasniegsim mazāk ordeņu nekā iepriekš. Taču neaizmirsīsim, ka šajā otrajā neatkarības periodā ir izsniegts desmitreiz mazāk ordeņu nekā pirmās brīvvalsts laikā. Tolaik tika pasniegti četrpadsmit tūkstoši ordeņu. Tagad kopš ordeņa atjaunošanas ir pasniegts tikai mazliet vairāk par tūkstoti. Tas, ka ir proponēti 400 kandidāti, nenozīmē, ka viņi visi to saņems.

— Andris Laucinieks jautā: kā jūs skatāties uz Ventspili, vai tā nav privileģētākā statusā nekā citi Latvijas novadi?

V.Vīķe–Freiberga:

— Ko nozīmē privileģēts? Tas nebija nemaz tik sen, kad Ventspils tika uzskatīta par bēdu ieleju, kur ir tikai amonjaks un kālija sāļi, kur koki mirst un cilvēku veselība ir apdraudēta. Ņemot to vērā, man liekas, ka Ventspils ir ļoti progresējusi. Tur tiek ļoti daudz darīts, lai sakārtotu apkārtējo vidi, lai mazinātu risku, ko rada tranzītkravas. Ventspils savu ostu izmanto, lai iegūtu labklājību gan sev, gan valstij kopumā. Privilēģijas, manuprāt, ir iegūtas ar rūpīgu darbu un izmantojot to, ko daba ir devusi.

— Atgriežoties pie Eiropas Savienības. Kāds skatītājs jautā: kurām tad būtu jābūt tām nākotnes prioritātēm, lai izpelnītos Eiropas Savienības atzinību?

V.Vīķe–Freiberga:

— Eiropu interesē trīs galvenās lietas. Pirmkārt, demokrātiskās iekārtas nostiprināšana, demokrātisko tiesību aizstāvēšana. Šajā kontekstā Eiropas Savienība vērtē mūsu valodas likumu, vai tas atbilst visām starptautiskajām normām. Mēs nevaram atļauties nekādus izlēcienus. Mums jāraugās, lai tas, ko mēs vēlamies sasniegt, sakristu ar starptautiskajām juridiskajām normām. Otrais, uz ko raugās Eiropas Savienība, ir mūsu ekonomiskais līmenis. Te ļoti svarīgi ir tas, ka esam atzīti par valsti ar funkcionējošu tirgus ekonomiku. Kad mēs uzsākām savu neatkarības ceļu, mēs bijām valsts ar plānveida ekonomiku, satelīts padomijas plānveidīgajā ekonomikā. Plānveida ekonomika nomira dabīgā ceļā, kad mēs pārgriezām nabassaiti ar māti Krieviju. Mēs esam pierādījuši, ka neesam atkarīgi no šīs nabassaites un esam spējīgi dzīvot paši savu neatkarīgu dzīvi un attīstīt savu ekonomiku, nostāties paši uz savām kājām. Tas ir ļoti svarīgi. Treškārt, tā ir likumdošana. Jāatzīst, ka tā ir progresējusi ļoti strauji. Mēs esam tālu tikuši. Bet tai pašā laikā mums vēl ir ļoti daudz darba.

— Gandrīz pēc mēneša mēs atzīmēsim mūsu valsts svētkus. Uz jūsu aicinājumu iesniegt savus priekšlikumus, kā tos atzīmēt, ir atsaukušies ļoti daudz cilvēku. Es zinu, ka jums raksta daudzas vēstules, arī mums uz raidījumu tās ir pienākušas, un pēc raidījuma es jums tās nodošu.

V.Vīķe–Freiberga:

— Liels paldies par jūsu priekšlikumiem. Jā, 18. novembris ir mūsu neatkarības, mūsu valsts svētki. Mēs esam valsts, un tie ir mūsu svētki. Svētku sajūta sākas katra paša sirdī. Svarīgi, kā es kā latvietis jūtos šajos svētkos. Es domāju, ka cilvēks nevar nicināt savu valsti un domāt, ka viņš ciena pats sevi. Tas nav savienojams. Savu cieņu pret valsti mēs izsakām dažādos veidos, bet 18. novembrī mēs varētu izteikt arī savu prieku, ka tāda valsts vispār ir. Par to, ka mēs esam atguvuši savu vietu pasaulē, ka mēs arvien drošāk iekarojam savas pozīcijas, cenšoties, lai mūsu valsts veidotos tāda, kādu mēs to vēlamies redzēt. Un mums visiem ir jāpiedalās šajā procesā. Svinēsim šos svētkus ar pārliecību un prieku sirdī!

— Paldies visiem televīzijas skatītājiem, kas mums zvanīja. Paldies par jūsu vēstulēm, tās es nodošu prezidentes kundzei. Paldies jums par šo sarunu. Vēlu jums visu labo nodomu izdošanos.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā