1993.gada 18.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, ieņemsim, lūdzu, vietas! Pulkstenis ir trīs. Atsākam darbu plenārsēdē. Saskaņā ar plenārsēdes balsojumu pulksten trijos ir Latvijas Investīciju bankas bijušās prezidentes Ilzes Jurkānes kundzes informācija un atbildes uz deputātu jautājumiem. Ir ierosinājums, ka Jurkānes kundze mums ziņos 20 minūtes. Un pēc tam seko deputātu jautājumi. Lūdzu godājamos deputātus pierakstīties jautājumu uzdošanai savlaicīgi.

Lūdzu, Jurkānes kundze! Jūsu laiks!

Godājamie kolēģi, lūdzu klusumu! Un arī godājamos viesus, kas ieradušies plenārsēžu zālē, lūdzu ievērot klusumu!

I.Jurkāne, Latvijas Investīciju bankas bijusī prezidente: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es esmu šeit, lai runātu par tā saukto 400 miljonu kredīta lietu. Pagājušā gada novembrī finansu ministrs Siliņa kungs un arhitektūras un celtniecības ministrs Prūša kungs, kurš ir arī Latvijas Investīciju bankas padomes loceklis, sarunāja ar vācu firmu M.A.S. 400 miljonu dolāru kredītu. Valdība šo kredītu plānoja lietot šādiem kredītiem − un tagad citēju Siliņa kunga garantijas vēstuli: “Brocēnu cementa un šīfera kombināta rekonstrukcijai un celtniecībai, kā arī energoresursu jaudu ražošanas palielināšanai, kurināmā un energoresursu vajadzības sabalansēšanai republikā.”

Siliņa kungam bija arī citi nodomi, kā šo naudu izmantot neatliekamām vajadzībām Latvijā. Latvijas Investīciju bankas uzdevums šajā darījumā no paša sākuma bija tikai naudas apkalpošana. Banka nebija nedz naudas aizņēmēja, nedz garantētāja. Vienošanās par Latvijas Investīciju bankas lomu notika pašā sākumā, un tas tika atkārtoti pārrunāts. Bankas kā naudas apkalpotājas loma nozīmē, ka nauda tiktu ieguldīta depozītos gan Latvijas komercbankās, gan ārzemju bankās un biržās līdz tam laikam, kad Brocēni un valdība to izmantotu. Kredīts tika piedāvāts un apspriests Frankfurtē 10.novembrī, un vācu firma oficiāli piedāvāja premjeram Godmanim teleksā 17.novembrī, kas nodots tālākai darbībai Siliņa kungam.

Siliņa kungs sarunāja tikšanos ar vācu firmām M.A.S. un “Lupaweit” un “Berliner Handelsbank” Rīgā 23.novembrī. Sarunās piedalījās arī Prūša kungs, Reisona kungs, kas ir Brocēnu direktors, un es. Sapulcē tika pārrunāts kredīts, tā iegūšanas process un visu klātesošo lomas. Siliņa kungs sagatavoja garantijas vēstuli, un 1.decembrī vekseļi tika parakstīti. To darīja Reisons, Kārkliņa un Jurkāne, klātesot M.A.S. firmas un “Lupaweit” personām. Vekseļi tiek iedoti vācu firmai M.A.S. glabāšanā “Berliner Handelsbank” līdz naudas pārskaitīšanai uz mūsu kontu Domes bankā. Pirmai iemaksai − 40 miljoniem dolāru − bija jātiek veiktai līdz gada beigām. Investīciju banka nekad šo naudu nesaņēma. 21.aprīlī saņēmu no Eiropas Rekonstrukcijas bankas ziņu, ka M.A.S. firma ir piegādājusi Brocēnu vekseļus pārdošanai saviem klientiem − vienai zviedru vērtspapīru firmai. Man kļuva skaidrs, ar ko mums ir darīšana un ka viņi varētu mēģināt vekseļus diskontēt, tas ir, pārdot par zemāku vērtību. To viņi varēja darīt divu nolūku dēļ: lai sagādātu naudu, ko mums iedot kredītā, vai lai iedzīvotos uz Latvijas rēķina.

Nav svarīgi, kādi bija vācu firmas nodomi, bet svarīgi, ka Latvija varēja zaudēt līdz pat 400 miljoniem dolāru.

Apzinoties situācijas nopietnību, aizbraucot uz Londonu, iedarbināju mehānismus, kas neļautu vekseļus realizēt un lai tos dabūtu atpakaļ.

Vekseļi tagad atrodas drošībā Briges policijā Beļģijā. Latvija šos vekseļus dabūs atpakaļ un Latvijai nedraud finansiālas grūtības, saistītas ar šo darījumu.

Eiropas Rekonstrukcijas banka un Investīciju banka ir apstiprinājusi, ka Latvijas iespējas saņemt nopietnus kredītus nav mazinājušās.

Tagad es gribu pakavēt jūsu uzmanību pie šīs lietas kļūdām, secinājumiem un morāles aspektiem. Kādas kļūdas tika pielaistas?

Pirmā kļūda. Valdība iesaistījās darījumā un deva garantu firmai, kuras reputāciju un finansiālo stāvokli netika pienācīgi pārbaudījusi.

Otra kļūda. Vekseļu parakstīšana bija jāveic ārzemēs neitrālā bankā, nodrošinot vekseļu drošību līdz naudas pārskaitīšanai. Šī ir mana liktenīgā kļūda, par kuru es ciešu, uzņemos atbildību, atkāpos no amata un atvainojos visiem tiem, kuru uzticību es esmu pievīlusi. Kāpēc es pielaidu šādu rupju kļūdu?

Pirmkārt, jāņem vērā, kādā situācijā mēs strādājam. Mēs atklāti runājam par to, ka pati Latvija ir krīzes stāvoklī. Valsts ir uz saimnieciskā sabrukuma sliekšņa, cilvēki ir bez darba un iztikas, kredītu investīcijām nav. Nedz Pasaules banka, nedz G-24, nedz citas bankas un organizācijas nopietnus aizdevumus nav devuši. Mūsu pašu Latvijas Banka atteicās dot kredītus par normālu procentu likmi. Pati Investīciju banka darbību nevarēja iesākt. Statūtu kapitāla nebija, ēkai naudas remontam nav, morāle bija zema. Cilvēkiem telpu nebija, bija izkaisīti, projekti krājās, naudas nebija, morāle bija zema. Naudas nebija ko dot uzņēmējiem, kuri to ļoti gaidīja.

Otrs aspekts. Turklāt puse no šīs naudas bija domāta vienai no Latvijas visperspektīvākajām rūpniecības nozarēm.

Treškārt. Procentu likme bija izdevīga.

Ceturtais. Nedz morāli, nedz juridiski, nedz citu iemeslu dēļ man nebija domas, ka mana valdība ielaižas kādā netīrā darījumā. Jūs varat jautāt, vai Latvija neriskēja ar 400 miljoniem? Es saku − nē. Es varētu teikt, ka Latvija riskētu, ja tā šādu iespēju mēģinātu izmantot. Es esmu uzaugusi, skolojusies un strādājusi pasaulē, kurā valda princips, ka riskē tas, kas neriskē. Vai tas mūsu situācijā bija attaisnots risks? Es domāju − jā, ja mēs atkal atgriežamies pie iepriekš minētajiem iemesliem.

Vēl var vaicāt par pirmo kļūdu, tā ir firmu nepārbaudīšana. Būtībā no tās izriet mana kļūda. Kāpēc es nepārbaudīju Prūša kunga un Siliņa kunga apgalvojumus par vācu firmām? Rietumu pasaulē tik augstas amatpersonas nepārbauda. Un ieteikumus tajā līmenī neapšauba. Ja viņi būtu mani lūguši iedarbināt Rietumu mehānismus − pārbaudīt firmas, to es būtu varējusi izdarīt ļoti vienkārši, kā to darīju ar vekseļu apturēšanu. Ar atpakaļejošu datumu daudz ko var teikt. Bet bez komandas principa, bez uzticēšanās uz vārda, ne tikai uzrakstītā, nevar strādāt.

Te vēl diemžēl pastāv tas princips, kas bazējas tikai uz papīra. Un vēl princips: vārdus lietā nevar iešūt. Un tādēļ arī daudz kas neiet uz priekšu Latvijā. Un arī nevar būt bez neveiksmēm, un bez kļūdām nevar iegūt.

Jūs varētu man arī jautāt, kāpēc es uzticējos vācu firmai, nododot tai vekseļus?

Pirmkārt, man nebija iemesla to nedarīt. Ministrs Prūša kungs apgalvoja, ka M.A.S., “Lupaweit” un “Berliner Handelsbank”... Ministrs Siliņš rīkoja darījumu un bija mūsu valsts finansu ministrs. Es nevaru uzticēties manas bankas padomes locekļiem un valsts ministram? Un pašam finansu ministram? Tad kam es varu uzticēties?

Otrkārt, pasaulē eksistē mehānismi, ka kļūdainus darījumus var pārtraukt. Un tā es arī darīju.

Tagad es vēl gribētu runāt par tādu jēdzienu kā atbildība. Kā izrādās, es dzīvoju valstī, kurā neviens ne par ko neatbild. Valsts ir nonākusi saimnieciskā, politiskā un morālā krīzē. Atbildīgo nav. Kā apgalvo Godmaņa kungs, viņš nezina, ko dara viņa pakļautie ministri. Ministri neatbild par savām rīcībām. Un visskumjākais ir tas, ka neviens nejūtas pie tā vainīgs. Tas ir, par šo bezatbildību.

Un vēl. Man ir ļoti skumji, ka valdības vadītājs, kuram es ticēju un kuram es piekritu uzņemties Latvijas Investīciju bankas prezidentes amatu, apgalvo, ka nekā par šo lietu nezina. Publiski spriež par manu profesionalitāti un manu morāli. Man ir arī skumji redzēt, kā uz šo notikumu reaģē daudzi mani bijušie kolēģi.

Noslēgumā es gribu teikt, ka es ceru, ka visi, kas ir saistīti šajā lietā, izdarīs profesionālus slēdzienus un secinājumus. Paldies par jūsu uzmanību. Es tagad uzklausīšu jautājumus.

Priekšsēdētājs: Paldies Jurkānes kundzei par ziņojumu. Viņa ir ietaupījusi laiku. Tātad jautājumi Jurkānes kundzei. Lūdzu, godājamie deputāti! Vai ir kāds pierakstījies sekretariātā? Nav pierakstījies. Vai kāds vēlas uzdot jautājumu Jurkānes kundzei? Neviens nevēlas.

Paldies, Jurkānes kundze, par ziņojumu! Tas ir bijis ļoti izsmeļošs, jo nekādu jautājumu nav. Līdz ar to šis darba kārtības punkts tiek uzskatīts par pabeigtu izskatīšanā.

Nākamais darba kārtības jautājums. Pulksten 16.00 bija paredzēts lēmuma projekts “Par Rīgas domes 1993.gada 7.aprīļa lēmumu “Par Rīgas transporta līdzekļu nodevu””. Tas bija 16.00 paredzēts. Vai Teikmaņa kungs ir gatavs tagad šo jautājumu skatīt? Nav gatavs. Ir gatavs. Ja kāds no kolēģiem domā citādi, ir nevis jāsit rokas pa galvu, bet jānāk pie mikrofona un jāpasaka, kādu jautājumu viņi grib skatīt.

Pagaidīsim varbūt, kamēr Augstākās padomes viesi iziet ārā no zāles, un tad turpināsim darbu.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Man būtu priekšlikums tomēr pabeigt uzsākto budžeta jautājumu un Rīgas domes lēmumu izskatīt nolemtajā laikā, tas ir, pulksten l6.00.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūs uzskatāt, ka var līdz 16.00 izskatīt budžeta jautājumu? Ja nav problēmu, jā, jo tas ir pārtraukts debašu stadijā. Varbūt, Teikmaņa kungs, tad tiešām pagaidīsim līdz pulksten četriem, jo varbūt citi ir gatavojušies tieši nākt uz šo laiku, jo bija balsojums? Varbūt pārtrauksim līdz četriem, vai ne? Jo Krastiņa kungam ir pilnīga taisnība par to. Ir pārtraukts tiešām iepriekšējais jautājums, un mums četros tik un tā jūsu jautājums ir jāskata. Jāpārtrauc jebkurš cits un jāskata šis Rīgas domes jautājums. Tātad, lūdzu, mums ir trešais jautājums debašu stadijā.

Pirmais debatē Ivars Krastiņš un turpina Geidāna kungs, ja viņš ir.

I.Krastiņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienītie kolēģi! Principā ir trīs populāri priekšvēlēšanu cīņas paņēmieni. Vieni ir labdari jeb saulveži, kas sola dienišķo desu, darbu visiem, daudz naudas un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Krastiņa kungs, varbūt tie kolēģi, kas tik intensīvi diskutē, pat ne kolēģi, bet mūsu viesi plenārsēžu zāles beigās, būtu tik laipni un izietu no zāles turpināt diskusijas!

Godājamie žurnālisti, varbūt jūs varētu turpināt savas debates blakuszālē − dzeltenajā salonā. Tur ir vēsāks un ērtāk. Lūdzu.

I.Krastiņš: Tātad es atkārtoju vēlreiz: ir principā trīs priekšvēlēšanu cīņas metožu grupas. Pirmie ir labdari, kas sola desu, darbu, laimi, brīvību, daudz naudas un tā tālāk. Otrie meklē vainīgos. Mēs šodien te saņēmām tādu papīrīti, ka būtu vēlams tagad Gorbunova kungu uzskatīt par Godmaņa kungu vai otrādi. Es īsti nesapratu. Tas viss ir diezgan bēdīgi, bet tas nav, es domāju, pārāk bīstami. Ja kāds tic labdariem vai šo blēžu meklētājiem, atliek izteikt nožēlu.

Bēdīgāk ir ar trešo paņēmienu. Proti, priekšvēlēšanu cīņas darījumu, kas pirmajā mirklī izskatās itin jauki un itin pieņemami. Pa virsu pārlasot, viņus pat varētu atbalstīt. Es baidos, ka šoreiz mums ir darīšana sakarā ar piedāvātajiem budžeta labojumiem pensiju ziņā tieši ar šo te.

Tātad, nepalielinot budžeta ieņēmumu daļu, tiek ierosināts ievērojami palielināt budžeta deficītu, to sedzot savukārt ar naudas papildu emisiju. Pirmajā mirklī varētu domāt: jā, tiešām, pensijas ir jāpalielina. Par to, starp citu, neviens nešaubās. Es arī absolūti par to nešaubos, ka pensijas ir jāpalielina. Jautājums ir tikai, kāds no tā būs labums? Labums acīmredzot varētu būt vienīgi tāds (un tas būs labums pēdiņās), ka mēs zaudēsim vienīgo reālo ieguvumu, kas pēdējā gada laikā ir tiešām sasniegts, proti, mēs riskējam pazaudēt, es pat teiktu − pārsteidzoši mazo inflāciju.

Jāsaka, ka tas ir bankas stingrās politikas nopelns, un tas, es domāju, šobrīd ir mūsu galvenais ieguvums. Tātad šo miljardu deficītu mēs segsim ar naudas zīmju drukāšanu. Tas nozīmē, ka mēs riskējam nonākt atpakaļ Krievijas stadijā. Tātad tie pensionāri, kuri sākumā sapriecāsies, ka kaut ko viņi vinnēs, neko beigu beigās nedabūs, jo inflācija šo šķietamo palielinājumu apēdīs tā kā tā.

Un galarezultātā, lai neaizkavētu pārāk ilgi jūsu laiku, es ierosinātu noraidīt šos labojumus un risināt problēmu: paturēt to prātā vai godīgi pasacīt, ka tagad visiem ir prātā priekšvēlēšanu cīņa un nav laika ar to nodarboties, atstājot to visu risināt Saeimai pa diviem iespējamiem ceļiem. Kā to varētu darīt, jau Zeiles kundze norādīja. Vai arī saņemties un mēģināt šo problēmu atrisināt pašiem, bet ne piedāvātajā veidā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Geidāna kunga nav. Nākamais debatē Līgotņa kungs. Un gatavojas Godmaņa kungs.

A.Līgotnis: Godātie kolēģi! Es arī šajā tribīnē stājos tādēļ, lai runātu par to projektu, kas attiecas uz pensijām. Tātad lēmuma projekts par likuma “Par valsts pensijām” spēkā stāšanās kārtību. Jo es redzu, ka viens šā lēmuma punkts faktiski ar pāris teikumiem pārvelk svītru pāri tam, par ko ilgu laiku, mēnešiem ilgi cīnījās Iekšlietu komisija un Likumdošanas jautājumu komisija kopīgiem spēkiem. Respektīvi runa ir par dokumentu Nr.599.

Es gan redzu, ka darba kārtībā, ja mēs to skatāmies, pie 3.punkta ir 570.numurs, bet es noskaidroju pie šo dokumentu sagatavotājiem, ka būtībā šis ir uzlabotais šā dokumenta variants. Faktiski ir jārunā par dokumentu Nr.599. Runa ir tātad par 9.3.punktu, kur ir noteikts, ka maksimālais pensiju apmērs kopā ar piemaksām nevarēs pārsniegt attiecīgajam pensijas veidam paredzētās minimālās pensijas divkāršu apmēru. Tātad ar vienu lēmumu praktiski tiek pārsvītrots tas, kas ir ierakstīts likumā, pensiju likumā.

Ja nemaldos, tas ir 130.pants, kas saucas “Tiesnešu pensijas”. Mēs ar ilgām un lielām debatēm panācām to, ka tika pieņemts speciāls likuma labojums, šajā likumā tika izdarīti grozījumi, kas noteica, ka tiesnešiem, ja viņi nostrādājuši 20 gadus savā profesijā un amatā, pensija tiek aprēķināta 80 procentu apmērā no algas plus piemaksas par kvalifikācijas klasi. Šādu labojumu mēs pieņēmām toreiz, lai paglābtu savu tiesas sistēmu no sabrukšanas. Ja jūs lasāt avīzi, tad jūs noteikti zināt, ka pašreiz mūsu valstī praktiski nav, kas skata saimnieciskās lietas. Tas pats attiecas arī uz tautas tiesu tiesnešiem.

Un vēl. Šis labojums mums toreiz bija nepieciešams, lai izveidotu zemesgrāmatu nodaļas. To darbiniekus faktiski pielīdzinot tiesnešiem, mēs radījām arī viņiem šīs sociālās garantijas. Šādā situācijā nākot klajā un ierosinot parlamentu pieņemt lēmumu, kas atkal ar vienu spalvas vilcienu pārsvītro iepriekš pieņemtos likumus, mēs nostādām parlamenta lēmumus pretrunā ar jau pieņemtajiem un spēkā esošajiem likumiem. No mana viedokļa, es uzskatu, ka šādā situācijā ir divas iespējas, kā mēs varētu un kā mums vajadzētu rīkoties.

Viena ir šo lēmumu noraidīt. Es principā neesmu par šādu risinājumu. Es domāju, ka ir iespējams rast konstruktīvāku risinājumu. Otra iespēja ir šo lēmumu saskaņot ar jau spēkā esošo likumu par pensijām un manis minēto šā likuma 130.pantu. Absolūti nekādu grūtību nav to izdarīt. Vajag tikai 9.3. punktā pievienot divus vārdus “un tiesnešiem”. Tad šis lēmums uz tiesnešiem neattiektos. Es lūgtu arī šādu balsojumu izdarīt. Es iesniedzu Krastiņa kungam, plenārsēdes vadītājam, rakstisku labojumu un lūgtu pēc debašu nobeiguma par šo jautājumu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs! Un gatavojas...

I.Krastiņš: Replika.

Priekšsēdētājs: Replikas mums ir beigās, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Bet tā ir saskaņā ar likumu.

Priekšsēdētājs: Jā, bet replikas mums ir beigās saskaņā ar mūsu reglamentu.

Lūdzu, Godmaņa kungs! Gatavojas Preinberga kungs.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Man tomēr ir jāpaskaidro valdības pozīcijas šinī jautājumā. Nekādā gadījumā nenodarbojoties ar priekšvēlēšanu kampaņu, gribu pateikt šādu lietu.

Kā jau mēs informējām, 1500 rubļu piemaksa, kas ir domāta apkurei un ko mēs visi saņēmām, iestājoties apkures sezonas beigām, ir jāņem nost. Tas ir automātiski un skaidri. Līdz šim mēs darbojāmies pēc minimālā principa budžeta patēriņā un tāpēc faktiski, no fiskālā viedokļa, mēs bijām nogājuši tādā stāvoklī, ka mums bija gan vienādas algas, gan arī vienādas pensijas. Ja jūs ņemat elementāro pensiju, skaitāt klāt 400 rubļus par maizi, 1100 rubļu par pārtiku un 1500 rubļu talonu, rezultātā pamatbāze pensijai ir praktiski tik minimāla, ka kopējā summa visiem iznāk vienāda − 3000.

Valdība labi apzinās to, ka nevar iet uz klaju budžeta deficīta palielināšanu. Bet mēs atrodamies ļoti interesantā situācijā. No vienas puses, ja alga tiešām ir jānosaka 3000, tad valdība šeit noteica divus veidus.

Pirmais. Likvidēt apkures piemaksu, kas nav loģiska tad, kad apkure ir beigusies. Otrs svarīgs moments ir tas, ka mums tomēr skaidri un gaiši ir jāpasaka cilvēkiem, kas ir atklātais bezdarbs un kas ir slēptais bezdarbs. Ja mēs nosakām 3000 tiem, kas strādā budžeta iestādēs, tad arī uzņēmumu vadītājiem jāmaksā šie 3000 rubļi. Ar 1500 nevar izlāpīties. Tikko mēs pieņēmām šādu lēmumu par algām, automātiski mēs nonākam problēmās ar pensijām, jo pensiju likums mums atļauj šo jautājumu vispār neaizskart. Ja mēs piemērotu pensiju likumu pilnā mērā pie 3000 minimālās algas, tad tā summa būtu nevis 4 miljardi, bet tā summa būtu vismaz 12 miljardi. Tāpēc mēs faktiski liekam priekšā koriģēt pensiju likumu. Koriģēt to.

Tāpēc faktiski otrs mērķis, ja skatāmies par pensijām, nav palielināt pensijas. Mērķis ir pensijas diferencēt. Jo ir situācija, ka cilvēks, kas ir nostrādājis 40 gadus, saņem tikpat lielu pensiju kā cilvēks, kas nav strādājis nemaz. Tas ir nenormāli.

Protams, varbūt to jautājumu atlikt nākamajai valdībai un nākamai Saeimai izlemt? Tas būtu ļoti loģiski. Bet ir viens moments. Kā palielināt ieņēmumu daļu šeit, lai dabūtu pretī kaut kādus līdzekļus, lai nebūtu šis budžeta deficīts tik liels? Mums šeit ir divas iespējas. Pirmā iespēja − izmainīt apgrozījuma nodokli. Apgrozījuma nodokli, cik es saprotu, deputāti tieši politisku motīvu dēļ arī nemainīs, par to mēs spriedām tajā brīdī, kad apstiprinājām budžetu.

Otrs moments ir ievedmuitas noteikšana benzīnam. Jā, arī valdība nav saņēmusi dūšu un nav noteikusi šo ievedmuitu benzīnam. Līdz šim praktiski ievedmuita vēl nestrādā. Protams, ņemot vērā to, ka benzīna cenas krītas, noteikt šo ievedmuitu fiksētā līmenī... Ir ļoti smagi jādomā, kā tas iespaidos kopējo tautsaimniecību kā tādu.

Man ir zināma precīza Starptautiskā valūtas fonda nostāja attiecībā pret jauno valdību. Pirmais, ko viņi prasīs jaunajai valdībai un Saeimai − palielināt apgrozījuma nodokli Igaunijas līmenī, tas ir, 18 procenti un ne kapeiku mazāk. Protams, ir jautājums, vai jaunā Saeima un valdība sadūšosies uz to. Katrā gadījumā es domāju, ka nekas cits neatliks, jo attiecības ar Starptautisko valūtas fondu jau tāpat būs jāuztur. Tāpēc es personīgi domāju tā. Ja šo jautājumu skata kompleksi un ja deputāti vienojas par to, ka nevar šinī gadījumā iet uz lielāku budžeta deficītu (kaut gan varēta būt arī tāds mehānisms, kas iet uz šo deficītu tagad un pēc tam attiecīgi šīs pensijas diferencē), būtu 3500−3000 un 2500, kā tas bija projektā likts priekšā, un pēc tam, attiecīgi mainot apgrozījuma nodokli uz 12 procentiem un arī ņemot ievedmuitu no benzīna, ņemt līdzekļus, ar ko segt šo te finansējumu. Jebkurā gadījumā var arī šo jautājumu atstāt, es nezinu, vēlējuma veidā jaunajai Saeimai, jaunajai valdībai.

Es domāju, ka šeit nav nekāds politisks moments. Šeit ir jautājums tikai tā, vai mēs aiztiekam minimālās algas. Es noteikti aizstāvu to, ka minimālajām algām ir jābūt 3000. Tādā gadījumā vienkārši parlamentam ir jāpieņem lēmums, ka, izmainot minimālo algu, pensijas netiek aiztiktas, jo valdība nevar tās neaiztikt. Tikko mēs aiztiekam minimālās algas, automātiski mums nāk pensijas klāt. Ja parlaments pieņems šādu nostāju, tādā gadījumā, es domāju, ir jāatstāj šā jautājuma risināšana nākamajai valdībai, nākamajai Saeimai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs! Un gatavojas Lemberga kungs.

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Jautājums par pensijām ir visai akūts. Lai kur mēs griežamies, lai cik vēlētāju nāk uz pieņemšanām visus šos gadus, vienmēr iznāk dzirdēt vienu un to pašu. Pirmām kārtām ir pārmetumi par to, ka pensijas ir nolīdzinātas. Faktiski tās nav diferencētas. Tās arī nav pensijas, bet tie ir faktiski tikai pabalsti. Protams, šajā lietā būtu jāieved kārtība un būtu jāatgriežas pie sākotnēji pensiju likumā paredzētajām diferencētajām pensijām. Tās ir jāpaaugstina. Taču uzreiz rodas jautājums − uz kā rēķina. Kā to izdarīt? Bet nu jārēķina ir vēl. Pensija ir ne tikai iztikas avots, bet arī parāds par ieguldīto, bet neapmaksāto darbu. Taču Ministru padome strādājošajiem pensionāriem šajā gadījumā pensijas apmēra izmaiņas neparedz. Šajā sakarībā man rodas šāds viedoklis. Pensijas palielinājums pensionāriem lielā mērā notiks uz strādājošo pensionāru rēķina, bet tas ir amorāli.

Otrkārt. Var prognozēt, ka liela daļa strādājošo pensionāru aizies no darba. Tādējādi valsts šiem cilvēkiem maksās nevis tagadējos apmēram 1000 rubļus, bet maksās, lūk, šos trīsarpus vai 4000 rubļus.

Treškārt. Līdz ar to no šiem cilvēkiem neiegūs valsts ne kapeikas nekāda nodokļa. Tātad nodokļus mēs nesaņemsim.

Ceturtkārt. Arguments, ka to vietā stāsies bezdarbnieki, ir ļoti vājš, jo galvenokārt strādā augsti kvalificēti speciālisti, kuru darbu ne tuvu nevarēs aizstāt jebkurš bezdarbnieks. Tādējādi šajā gadsimtā Marka Tvena teiciens par to, ka pilni kapi ir ar neaizstājamiem cilvēkiem, diez vai būs vietā. Tāpēc uzskatu, ka ir atbalstāms Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas, kā arī Jurševica kunga priekšlikums strādājošajiem pensionāriem, izņemot nepamatoti represētos, izmaksāt 50 procentus no pensijas, ko paredzēts izmaksāt strādājošajiem pensionāriem saskaņā ar likumu par valsts pensijām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi deputāti! Es gribētu runāt par citu šā dokumenta sadaļu, par pielikumu Nr.2, kurš saucas “No valsts budžeta iedalāmās mērķsubsīdijas rajonu un republikas pilsētu budžetiem 1993.gadam”. Un tur ir jaunas mērķsubsīdijas, kas nebija budžetā apstiprinātas sadalījumā pa rajoniem un pilsētām. Tās ir cenu un tarifu starpības kompensāciju summas siltumapgādes uzņēmumiem. Tātad tā ir otra ciparu rinda. Kopsummā noapaļojot par 16 miljoniem rubļu.

Kolēģi, jums neradās jautājums, kāpēc divām pilsētām − Jūrmalai un Ventspilij − šādas mērķsubsīdijas nav paredzētas? Neradās. Es jums varu paskaidrot. Tās neradās tāpēc, ka mūsu vidū ir ārkārtīgi vāji attīstīta ekonomiskā domāšana, kas atbilstu normālai tirgus ekonomikai. Kāpēc es tā varu apgalvot? Tātad mums ar Jūrmalu nav paredzēta mērķsubsīdija tāpēc, ka mēs bijām tik lieli muļķi un pielikām visas pūles, lai galveno siltumenerģijas izdevumu posteni − kurināmo (šajā gadījumā mūsu apstākļos mazutu) nopirktu par maksimāli lētu naudu, par maksimāli mazu cenu. Un tāpēc mums pašizmaksa iznāca vismazākā republikā. Līdz ar to maksājums par vienu gigakaloriju bija arī mazākais republikā. Savukārt tie, kuri nopirka maksimāli dārgu mazutu, tagad saņem kā prēmiju no Latvijas Republikas budžeta tālākai neracionālai saimnieciskajai, tālākai siltuma pašizmaksas sadārdzināšanai prēmiju miljoniem rubļu apmērā.

Konkrēti minu ciparus. Mazuta cena pasaules tirgū, ja šo mazutu atved līdz Ventspilij, iekrauj kuģī, aizved uz Roterdamas ostu kuģī, ir 80−85 dolāri par tonnu. Tā kā, lai patērētu Latvijā, tas kuģī nav jākrauj un ar kuģi nav jāved, līdz ar to šo izmaksu nav. Skaidrs, ka mazuta cenai Latvijā vajadzēja būt no 65 līdz 70 dolāriem par tonnu. Vairums pircēju Latvijas Republikā, kuriem jūs, kolēģi, plānojat piešķirt šo subsīdiju, pirka mazutu apmēram par 100−110 dolāriem par tonnu vai, citiem vārdiem, šo mazutu var aizvest līdz Ventspilij, iekraut kuģī, aizvest uz Roterdamu un atvest atpakaļ uz Ventspili. Tātad šeit tiek piedāvāts visiem tiem, kas pirka tādu mazutu, dot prēmiju.

Es piedāvātu kaut ko citu. Visiem tiem, kas nopirka šo mazutu apkures sezonai pēc pasaules tirgus cenas, rēķināsim viņu forb Roterdama mīnus frakts… Frakts atkarībā no kuģa tonnāžas ir apmēram 15 dolāri par tonnu. Ierēķinot pašizmaksā, tas būtu apmēram 70 dolāru par tonnu. Un viss, kas iet pāri šai mazuta cenai pašizmaksā, tā ir neracionāla saimniekošana. Un to ekonomiski stimulē no Latvijas Republikas plānā valsts budžeta! Es uzskatu, ka tas ir kolosāli nesaimnieciski. Savukārt tās pašvaldības, kuras nopirka zem šīs pasaules cenas, vienalga, saņems šo kompensāciju, it kā tās būtu pirkušas pasaules cenās vai, citiem vārdiem, saņems prēmiju kā stimulāciju, ka viņi ir pielikuši maksimālas pūles, lai nesadārdzinātu izmaksu posteņus.

Ja runājam par Ventspili, tad mēs iepirkām mazutu, maksājot 61 dolāru par tonnu. Vai ir pareizi, ka tagad ir plānots mūs par to ekonomiski sodīt? Ir pareizi vai nav? Uz jauno sezonu varbūt mums pirkt par 200 dolāriem par tonnu? Vai par 300 dolāriem par tonnu? Un starpību uz katru tonnu sadalīt ar attiecīgo kompāniju, ar kuru tiek slēgts kontrakts, 50 uz 50? Un pēc tam meklēt vainīgos? Tāpēc, kolēģi, es piedāvāju novērsties no šā nesaimnieciskuma un iziet šajos aprēķinos pēc manis piedāvātās metodikas. Nevienu centu vairāk par pasaules tirgus cenu! Mazutu aprīlī Latvijā piedāvāja un pirka par 16 000 rubļiem par tonnu. Izdaliet ar 140, dabūsit, cik ir viena tonna! Es jau nerunāju, ka tur iekšā bija izmaksas uz robežas ar Krieviju. Tad rēķināt vēl trīs dolārus par dzelzceļu, vēl izkraušana kādi dolāri plus glabāšana, vēl kaut kas. Ja mēs tādā veidā plānosim budžeta izdevumus, tad mēs ne tikai pensionāriem nevarēsim samaksāt kaut ko vairāk, mēs nevarēsim izmaksāt to, kas ir paredzēts un likumīgi viņiem pienākas. Tā ka, lūdzu, domāsim ekonomiskajās kategorijās!

Priekšsēdētājs: Vairs debatētāju nav pieteikušies. Toties kolēģi ir pieteikušies replikām. Pirmais ir Ivars Krastiņš. Lūdzu. Un otrais ir Ābiķa kungs. Lūdzu.

I.Krastiņš: Lai būtu skaidrība. Līgotņa kungs divreiz minēja likuma par pensijām 130.pantu. Likumā ir vai nu 72., vai 74.pants, es īsti neatceros.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ābiķa kungs! Viena minūte jums.

Dz.Ābiķis: Man ir replika par Godmaņa kunga teikto, kad beidzās apkures sezona un beidzās maksāšana, respektīvi, kompensācija. Man ir tāda informācija, ka laukos diemžēl šī kompensācija vēl līdz šim nav saņemta lielākoties, un ir sakrājušās ļoti lielas summas.

Priekšsēdētājs: Vairs repliku nav. Tātad mums ir divi ierosinājumi par balsojumiem, kas ir piefiksēti. Viens ir mūsu kolēģa Ivara Krastiņa kunga ierosinājums − noraidīt šo likumprojektu, un, cik es saprotu, arī lēmuma projektu, jo tie ir kompleksā. Abus divus. Otrs ierosinājums ir − 9.3.punktu papildināt ar vārdiem “un tiesnešiem”, ko iesniedza kolēģis Līgotņa kungs.

Lūdzu, Jurševica kungam vēl ir ierosinājums!

E.Jurševics: Es atvainojos, bet mans dokuments ir Nr.610, kas būtībā ir tikai iesniegtais komisijas labojums, tas ir 9.3.punkta labojums. Es pieprasu par to atsevišķu balsojumu.

Priekšsēdētājs: Atkārtojiet, lūdzu, dokumenta numuru!

E.Jurševics: 610.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūs ierosināt balsot par visu dokumentu praktiski, ja? Par dokumenta saturu, tā būtību?

E.Jurševics: Šajā dokumentā praktiski pārējie punkti, izņemot 9.3., neatšķiras, tikai punkts 9.3.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad 9.3. redakciju pēc 610.dokumenta.

Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Tātad es neizteicu diemžēl priekšlikumu. Mans priekšlikums ir tāds, ka šīs mērķsubsīdijas, kas ir aprēķinātas, manuprāt, pēc nepareizas metodikas, vajag konceptuāli noraidīt un uzdot Finansu ministrijai veikt šos aprēķinus, izejot no tās metodikas, ko es piedāvāju. Nevienu centu vairāk nemaksāt virs pasaules cenas! Un tiem, kas ir zemāk, tātad maksāt tā, it kā viņi būtu pirkuši par pasaules cenu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūs ierosināt noraidīt 2.pielikumu, es saprotu, pēc būtības?

A.Lembergs: Jā.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mums ir daudzmaz skaidrība par balsojumiem.

Pirmais balsojums mums, protams, būs mūsu kolēģa Ivara Krastiņa priekšlikums − noraidīt šo likumprojektu un lēmuma projektu pēc būtības.

Otrais balsojums tātad būtu Lemberga kunga − noraidīt, izslēgt 2.pielikumu.

Un pēc tam būtu divi balsojumi. Ja gadījumā Ivara Krastiņa kunga ierosinātais balsojums negūst vairākumu, mēs varam balsot par Līgotņa kunga un Jurševica kunga ierosinājumiem par alternatīvajām 9.3.punkta redakcijām. Nav iebildumu.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi, es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka nav atrisināts jautājums par deficīta segšanas avotu. Ja mēs nobalsojam par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā, mēs praktiski ar to arī faktiski balsojam, ka uzdodam Latvijas Bankai deficīta segšanai izsniegt kredītu uz emisijas rēķina. Un es gribētu šajā jautājumā zināmu skaidrību. Un tikai pēc tam praktiski par šo jautājumu lemt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cilinska kungs!

E.Cilinskis: Es, protams, ļoti labi saprotu, ka valdībai pirms­vēlēšanu posmā ir vēlēšanās gūt zināmu popularitāti un būt labai pret tautu. Šī vēlēšanās ir dabiska un saprotama. Tanī pašā laikā parlamentam ir atstāts mazliet nepateicīgāks uzdevums, proti, akceptēt šos priekšlikumus, kuru rezultātā laurus gūs tā pati valdība, vai arī tos noraidīt un tādā gadījumā būt par to ļaundari. Labā valdība gribēja tautai izmaksāt naudu, bet ļaunais parlaments to nogrieza.

Neskatoties uz to, es tomēr aicinātu neatbalstīt šo likumprojektu tādā veidā, kādā tas ir, jo es nedomāju, ka mēs šobrīd varam uzņemties atbildību par budžeta deficīta papildu palielināšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies, tas jau bija par motīviem. Tātad, lūdzu uzmanību, godātie kolēģi! Pirmais balsojums par mūsu kolēģa Ivara Krastiņa kunga ierosinājumu − noraidīt kā likumprojektu. Par to atsevišķi balsosim, kaut gan pēc būtības tas ir vienots un komplekss dokuments. Tātad pirmais balsojums ir par likumprojekta par grozījumiem valsts budžetā noraidīšanu. Otrais balsojums − par lēmuma projektu par grozījumiem... par lēmumu par spēkā stāšanās kārtību par valsts pensijām. Būs divi balsojumi, kas izriet no Ivara Krastiņa kunga ierosinājuma un Eināra Cilinska kunga ierosinājuma.

Balsosim par likumprojekta noraidīšanu. Vispirms Krastiņa kunga priekšlikums. Rezultāts: par − 28, pret − 16, atturas − 11. Likumprojekts noraidīts.

Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Gribētu deputātus pievērst vienam jautājumam, ka šeit ir divi dokumenti un budžeta grozījumi. Tātad Krastiņa kungs precizēs, par kuru dokumentu bija šis balsojums. Es saprotu, ka tas bija balsojums par pensijām un minimālo darba algu, ja?

Priekšsēdētājs: Jā.

V.Zeile: Paldies. Un tad vēl ir otrs − par izmaiņām sakarā ar apkuri.

Priekšsēdētājs: Jā. Tā, lūdzu, tātad otrs balsojums − lēmuma projekts par grozījumu spēkā stāšanās kārtību likumā par valsts pensijām. Tas ir otrs ierosinājums, kas ir kompleksā ar pirmo balsojumu.

Balsosim par šo otru Ivara Krastiņa kunga ierosinājumu, ko uzturēja arī Cilinska kungs. Par noraidīšanu... Jā, tas ir Krastiņa kunga ierosinājums. Rezultāts: par − 28, pret − 10, atturas − 14. Lēmuma projekts arī noraidīts.

Nākamais ir 571., 971., kur ir arī Lemberga kunga ierosinājums par 2.pielikuma izslēgšanu. Tātad nākamais balsojums. Te ir Līgotņa kunga un Jurševica kunga balsojumi, tie vairs nav vajadzīgi, jo ir noraidīts dokuments pēc būtības. Palicis ir tikai Lemberga kunga ierosinājums − izslēgt no 971.dokumenta 2.pielikumu par mērķsubsīdijām. Jā... Zeiles kundze... Lemberga kungs? Lūdzu.

A.Lembergs: Cienītie deputāti! Atšķiriet, lūdzu, 571.dokumentu − 2.pielikums tur ir! Tātad pirmā ailīte ar cipariem − summā 2 miljardi 657 miljoni 547. Tās ir tās mērķsubsīdijas, kas jau tika apstiprinātas ar likumu par budžetu. Un šī nākamā kolonniņa − cenu un tarifu starpības kompensācija siltumapgādes uzņēmumiem. Tas ir jaunais ieraksts. Ar to mainās tas iepriekšējais likums. Tā nākamā kolonna ir summa, vecā summa plus jaunā. Tātad es ierosinu noraidīt šo otro kolonnu, kur ir virsraksts − cenu un tarifu starpības kompensācija siltuma apgādes uzņēmumiem.

Priekšsēdētājs: Lemberga kungs, jautājums jums, kāds pēc tam izskatīsies šis dokuments? Vai vispār šis dokuments būs?

A.Lembergs: Pilnīgi pareizi. Līdz ar to šis dokuments pēc būtības ir noraidīts, paliek spēkā iepriekšējais likums, un valdībai jāiesniedz jauns variants. Ja iespējams, tad apmēram pēc tās metodikas, ko es piedāvāju.

Priekšsēdētājs: Bet, Lemberga kungs, vai nav vienkāršāk tādā gadījumā noraidīt visu pielikumu, jo bez otrās kolonnas tas nav nekādā jēgā, ja?

A.Lembergs: O’key.

Priekšsēdētājs: Jā? Tas ir tas, ko jūs piedāvājat? Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Es domāju, ka tas radīs milzīgu pašvaldību protestu. Ja valdība ir noteikusi tarifu – 40 rubļi un 80 rubļi – un ja Finansu ministrija saskaņojusi ar attiecīgajām pašvaldībām kompensācijas izmērus, tādā gadījumā ir starpība starp pašizmaksu un starpība starp tarifiem, un pašvaldībām ir visas tiesības pieprasīt no mums naudu. Es nezinu, kā pārējās pašvaldības domā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Es katrā gadījumā konsekventi atbalstītu Lemberga kunga priekšlikumu: šo summu − 516 miljonus − sadalīt pēc viņa ieteiktās metodikas, tātad pēc patērētā mazuta daudzuma. Tas varētu būt, protams, arī pēc to iedzīvotāju daudzuma, kuri dzīvo šajās modernajās un tādā veidā apkurināmajās mājās. Te ir dažādas iespējas. Es domāju, ka to Finansu ministrija ļoti vienkārši var realizēt. Princips, kāds ir ielikts patlaban, es piekrītu Lemberga kungam, nav pareizs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

U.Bēniķis, finansu ministra vietnieks: Godājamie deputātu kungi! Tomēr mans pienākums ir atgādināt, ka visi tie deputāti, kas pārstāv pašvaldību intereses, pašvaldību komisiju ar Škapara kungu priekšgalā, kad bija budžeta izskatīšana, kategoriski pieprasīja šo siltuma enerģijas tarifu starpības izmaksu. Un šie miljoni, kas ir radušies, ir starpība starp valdības noteikto un to, kas ir reāli bijis vietējās pašvaldībās. Vēl vairāk. Tās summas, ko pašvaldības iesniegušas, ir lielākas, ir 788 miljoni. Izvērtējot ekspertiem komisijā šos aprēķinus, šī summa ir samazināta uz 516 miljoniem. Līdz ar to faktiski priekšlikums par to, ka šo summu sadalīt savādāk, ir absolūti absurds. Es ļoti atvainojos. Šī summa ir tieši starpība starp noteikto un faktisko siltuma enerģijas pašizmaksu. Tas ir viens, ko es gribēju uzsvērt.

Otrs. Es gribēju uzsvērt to, kāpēc Ventspilij ir tukšas rindiņas. Lieta ir tāda, ka Ventspils pilsēta informāciju iesniedza pēc visiem un līdz šodienai Jūrmalas pilsēta vispār nav iesniegusi. Ventspils pilsētai šī starpība, kas ir iesniegta, ir 10 miljonu rubļu apmērā. Ja deputātu kungi uzskata par lietderīgu akceptēt papildus 10 miljonus, kas ir iesniegti ar milzīgu novēlošanos, nav problēmu, bet šis lēmums, kas šodien tiek likts priekšā, ir sagatavots, izejot no Augstākās padomes tiešajiem norādījumiem. Šo summu sadalīt citādi nevar. Tad vienkārši šis lēmums ir jāatsviež atpakaļ.

Un trešais. Ja ir runa par Lemberga kunga efektivitāti, tā ir absolūta taisnība. Bet pārējiem republikas rajoniem tādu nosacījumu, ka ir osta un viss pārējais, kā arī tradicionāli un ļoti nopietni sakari degvielas apgādes jautājumos, citām pašvaldībām to nav. Liels paldies, ka Ventspils pilsēta ir tik saimnieciski saimniekojusi un ka ir bijušas tādas iespējas, bet citiem objektīvu iespēju nav bijis.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bēniķa kungs! Lemberga kungs vēlreiz.

A.Lembergs: Pirmkārt, mēs šo atskaiti iesniedzām pirms mēneša, jums tie cipari ir.

Otrkārt, ja Ventspils būtu nopirkusi arī dārgu mazutu... Es kā ekonomists vēl vienu reizi saku, ka es uzskatu, ka nevar ekonomiski stimulēt dārgas siltumenerģijas ražošanu Latvijas Republikā. Uz ko mēs ejam! Tas vienkārši ir ekonomisks ārprāts. Tāpēc es vēl vienu reizi saku: ja Finansu ministrija uzskata, ka bija un nevarēja nopirkt par 70 dolāriem par tonnu, lieciet kā izejas posteni pašizmaksas aprēķināšanā 80, celiet šo līmeni, bet nerēķiniet iekšā tos variantus, kad mazuts maksāja 110! Jūs saprotat, tā kompānija, kas pārdeva no Krievijas mazutu, nopelnīja apmēram 50 dolārus uz katru tonnu! Nu priekš kam! Tāpēc es tomēr lūdzu balsot “pret”. Lai piedāvā šo aprēķinu pēc citas metodikas! Kompensācijas ir jāsaņem, bet pēc citas metodikas. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Es tomēr aicinu neatbalstīt Lemberga kunga priekšlikumu. Ilustrēšu to ar vienu piemēru. Protams, es saprotu, ka Lemberga kungs ir liels saimnieks tirgus apstākļos. Piemēram, Ventspils slimnīcā dzemdību nodaļā viena diena izmaksā 2000. Sakarā ar to, ka Talsu rajonā dzemdību nodaļa ir slēgta, visas sievietes brauc uz Tukuma rajonu. Tur viss ir pārpildīts! Šim Tukuma rajonam kaut kā jātiek galā arī ar tām problēmām, ko rada Lemberga kungs, prasīdams šos divus tūkstošus par diennakti. Un tāpēc es saku, ka ne vienmēr var skatīties pēc tirgus ekonomikas. Šī degviela jau ir apgādāta un šīs subsīdijas rajoniem ir jāiedod.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs, vēlreiz!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es tomēr gribētu, lai jūs drusku koncentrētos. Tas jautājums ir ļoti svarīgs pašvaldībām. Pirmkārt, runa ir par 4.ceturkšņa kompensāciju. Tas, ko Lemberga kungs teica, ka viņš ar lielu nokavēšanos ir iesniedzis, tas viss ir normāli un tas ies tālāk par šā gada 1.ceturksni un par 2.ceturksni, par tām apmaksām. Šeit ir ielikta iekšā 4.ceturkšņa starpība starp pašizmaksu un tarifu. Tas ir viens.

Otrs. Kas attiecas uz cenu, ļoti daudzas pašvaldības neko nebija iepirkušas. Šīs pašvaldības būtu sen nosalušas, ja tās nebūtu ņēmušas no valsts rezervēm, iztukšodamas valsts rezerves pilnībā, nebūtu ņēmušas degvielu un nebūtu nekādas FOB cenas un SIB cenas, bet tur ir vienīgais variants, ka visas pašvaldības kā viena teica, ka nav šīs degvielas, lai dod no valsts rezerves.

Mēs esam ņēmuši vērā arī tādu faktu, ka, runājot par šīm kompensācijām, parādās, kas pašvaldībām ir pret valsts rezervēm, tāpat tiks rēķināts ārā. Un šeit ir galacipars. Nevar pieiet absolūti neekonomiski šai situācijai. Te nevar tikai Ventspili stādīt pāri visiem.

Es katrā ziņā sagaidu milzīgas problēmas pašvaldībās, ja šo naudu mēs neizmaksāsim. Tā būs liela problēma.

Priekšsēdētājs: Vai citi kolēģi nevēlas izteikties? Tātad ir viens ierosinājums − balsot par šo dokumentu. Tas ir Lemberga kunga ierosinājums, ko uzturēja arī citi deputāti. Tātad izslēgt no šā dokumenta un svītrot 2.pielikumu... Un jā, pārstrādāt... Bet šinī gadījumā tas ir − svītrot.

Balsosim par Lemberga kunga priekšlikumu, kuru atbalstīja arī citi mūsu kolēģi. Rezultāts: par − 22, pret − 15, atturas − 15. Lemberga kunga priekšlikums nav pieņemts.

Tā kā citu ierosinājumu par šo dokumentu nav, mēs varam balsot par tā akceptēšanu pirmajā lasījumā.

Balsosim par šā likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par − 33, pret − 8, atturas − 13. Likumprojekts ar visiem pielikumiem akceptēts pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Nākamais darba kārtības jautājums − lēmuma projekts “Par Rīgas domes 1993.gada 7.aprīļa lēmumu “Par Rīgas transporta līdzekļu nodevu””. Ir bez piecām četri, bet es domāju, ka mēs varam sākt skatīt. Kas ir ziņotājs šajā lietā?

A.Teikmanis: Es lūgtu kolēģus noklausīties Kodoliņa kungu un viņa alternatīvo projektu.

Priekšsēdētājs: Jā, paldies. Un Teikmaņa kunga ziņojums, cik es saprotu, būs nākamais. Vai tikai Kodoliņa kungs? Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Tātad šis lēmuma projekts, kā jau es teicu, tika sagatavots sakarā ar to, ka Teikmaņa kunga iesniegtais lēmuma projekts atrisina tikai Rīgas problēmas, lai gan analogas problēmas par pilsētu ielu kaut vai minimālu uzturēšanu kārtībā, par lauku ceļu kaut vai minimālu uzturēšanu kārtībā un neļaušanu tiem galīgi aiziet bojā ir arī visām citām pašvaldībām. Lai dotu iespēju pašvaldībām atrisināt šīs problēmas, ir sagatavots attiecīgais lēmuma projekts, kas, pirmkārt, nevienam neuzliek, bet atļauj pašvaldībām pielietot attiecīgas transporta nodevas. Šīs transporta nodevas ir paredzētas arī sagatavotajā likumprojektā “Par vietējām nodevām”.

Mums bija diezgan plaša diskusija par to, kādas tieši nodevas pielietot. Šeit bija piedāvājumi. Un tomēr mēs bijām spiesti konstatēt, ka pašreizējās tehniskajās pasēs, kā arī tajās datu bāzēs, kādas ir autoinspekcijai, nav iespējams klasificēt automobiļus pēc to darba tilpumiem un pēc virknes citu rādītāju, lai varētu ņemt diferencētas nodevas. Tāpēc mēs pagaidām šeit nosakām tikai maksimālās likmes. Ja vietējās pašvaldības var atrast pietiekami efektīvu mehānismu, kā diferencēt likmes, tātad šo likmi no nulles līdz maksimālajiem ietvariem, var arī diferencēt šīs nodevas.

Vēl viens apsvērums, šādu lēmumu sagatavojot, ir, ka mēs tomēr orientējamies uz to, ka Rīgas pašvaldība jau izdevusi lēmumu. Un šīs maksimālās likmes vai nu sakrīt, kā tas ir vieglajiem automobiļiem, motocikliem un motorolleriem, vai arī ir nedaudz augstākas nekā Rīgas pašvaldības noteiktās nodevas. Tas būtu viss par doto lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, cik es saprotu, Teikmaņa kungs izteiksies tikai debatēs, ja tur nav līdzziņojuma. Tādā gadījumā jautājumi, Kodoliņa kungs! Jums var uzdot jautājumus.

Lūdzu, Caunes kungs!

A.Kodoliņš: Tātad dokuments Nr.603.

I.Caune: Kodoliņa kungs, sakiet, lūdzu, kāda jums doma par šo gadu tajā ieteikumā? No 1.jūlija tas darbosies un tad puslikme it kā atļauta?

A.Kodoliņš: Šeit ir vietējām pašvaldībām dažādas iespējas. Es zinu vienīgi to, ka pašlaik Rīgas pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu. Es zinu, ka par šo lēmumu ir ieinteresējušās citas pašvaldības. Tās arī ir sagatavojušas dažādās stadijās analogus lēmumus. Šeit mēs vienkārši uzliekam par pienākumu vai arī noliedzam. Mēs atļaujam pielietot šādas nodevas un nosakām ierobežojumus šīm nodevām.

Priekšsēdētājs: Vēl jautājumi, lūdzu! Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Kodoliņa kungs, starp atvieglojumiem ir noteikts, ka budžeta organizācijas, visu kategoriju invalīdus pašvaldībām ir tiesības atbrīvot no nodevas vai noteikt nodevas atvieglojumus. Vai nebūtu mērķtiecīgi paredzēt, ka šādus atvieglojumus (es teiktu, sociālās sfēras) tāpat noteiktu sabiedriskajām organizācijām, ne tikai budžeta iestādēm vien, jo atsevišķās situācijās pašvaldības, jākonstatē, izrīkojas ne vienmēr korekti. To mēs redzam ar zemes nodokli, mēs redzam, piemēram, ka sporta bāzes tiek apliktas ar trīskārtēju zemes nodokli. Mēs bijām šeit spiesti pieņemt speciālus zemes nodokļa atvieglojumus. Vai nevajadzētu reglamentēt, ka tie, kuriem nav finansiālu iespēju, tomēr tiktu atbrīvoti no šīs nodevas? Tas ir pirmkārt.

Un otrs jautājums man ir: vai nebūtu mērķtiecīgi dot nevis tiesības pašvaldībām, bet noteikt kā obligātu normu visā republikā, jo nav jau noslēpums, ka Rīgas ceļus ekspluatē vismaz 50 procentu apmērā ārpus Rīgas teritorijas dzīvojošie transporta īpašnieki un juridisko personu autotransports. Tad būtu šis jautājums absolūti korekts.

A.Kodoliņš: Jā. Te es mēģināšu atbildēt uz abiem jautājumiem. Pirmkārt, par atvieglinājumiem. Es uzskatu, ka maksimāli atvieglojumi tomēr ir pašvaldības kompetence, un tai ir jālemj uz vietas, kādus atvieglojumus dot. Kāds bija mūsu apsvērums, kāpēc mēs ierakstījām budžeta organizācijas? Tāpēc, ka ir jau izrēķināts budžets. Budžetā ir paredzēts iedalīt zināmu naudu. Un šī nauda par attiecīgām nodevām nav paredzēta budžetā. Tieši tas noteica, kāpēc mēs ierakstījām − budžeta organizācijas.

Kas attiecas uz invalīdiem, mums likās tas drīzāk kā atgādinājums. Manuprāt, jebkura pašvaldība, bez šaubām, pati pieņems šādu normu. Un tālāk tātad seko šīs pašvaldību tiesības noteikt vēl atvieglojumus. Piemēram, Rīgas pašvaldība, cik es zinu, ir noteikusi atvieglojumus sabiedriskajam transportam. Analogi droši vien rīkosies arī pārējās pašvaldības, kas nemēģinās uzlikt sabiedriskajam transportam šo slogu, palielinot līdz ar to tarifus. Es tomēr uzskatu, ka šis jautājums ir pašvaldību jautājums.

Tas arī korespondē ar otro jautājumu. Vai mēs varam noteikt obligāti? Es uzskatu, ka mums nevajadzētu, jo tā tomēr ir vēl nepieņemtā likuma “Par vietējām nodevām” sastāvdaļa. Šeit ir runa par vietējām nodevām, ko pašvaldības ņem, lai varētu noteikt savas funkcijas.

Par visu šo likumu, kas diemžēl tā arī nav vēl pieņemts, runā jau daudzus gadus. Būtība ir tāda, ka valsts tikai ierobežo pašvaldības, lai tās nepieņemtu tādas normas, kas galīgi būtu nepārdomātas tajā ziņā, ka maksātājs dotu kaut kādas garantijas maksātājiem šinī ziņā. Bet pašvaldības tomēr ir tās, kas pieņem lēmumu. Tāpēc es uzskatu, ka mums nevajadzētu šeit pieņemt obligātu normu. Jo vairāk tāpēc, ka pašvaldības arī noteiks kārtību, kā iekasēt, un arī rūpēsies par šo iekasēšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl ir jautājumi? Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Kodoliņa kungs, vai jūs nepateiktu, kas Ekonomikas komisijā ir bijis šīs idejas autors?

A.Kodoliņš: Jāsaka, es jau šeit no rīta pateicu. Praktiski to sagatavoja, kad mēs saņēmām šo Rīgas domes lēmumu, kurš ļoti steidzīgi tika virzīts uz plenārsēdi. Tad mēs arī komisijā, praktiski sazinoties ar Kehra kungu un vēl arī konsultējoties ar pārējiem komisijas locekļiem, pirms iesniegt šo lēmuma projektu pavairošanai apspriedām, vai mums ir vai nav jāpieņem attiecīgs lēmums, kas reglamentētu ne tikai Rīgu, bet visas pašvaldības. Komisijas locekļu vairākums uzskatīja, ka šāds lēmums ir loģisks, ka vajag nevis pašlaik pieņemt lēmumu par Rīgu, jo pēc tam pie mums griezīsies Liepāja, lai izskatītu Liepājas jautājumu, un Ventspils. Tieši tāpēc radās šis lēmuma projekts. Tieši šā sagatavotā lēmuma projekta autors... Tas tika sagatavots, tieši es piedalījos, bija pārstāvji no Rīgas domes − Rītiņa kungs. Bija pārstāvji no Ekonomisko reformu ministrijas − klātesošais Bļinova kungs. Mūsu rīcībā bija visi Ministru padomes sagatavotie lēmuma projekti, kas principā ir analogi Ministru padomes sagatavotajam lēmuma projektam par nodevas noteikšanu. Tāpēc varu teikt, ka tas ir saskaņots ar Satiksmes ministriju.

A.Felss: Tad man tālāk jautājums. Vai jūs uzskatāt, ka tik tiešām ir loģiska ekonomiskā saikne starp to mērķi, kas te ir rakstīts, un starp šo procedūras veidu, kādā tiek mēģināts to atrisināt.

A.Kodoliņš: Kāda tur neloģija ir...

A.Felss: Es saprotu tā, ka ceļš tiek nolietots tad, kad pa to brauc, nevis tad, kad transports kaut kur stāv, vai kaut kā tamlīdzīgi. Un brauc acīmredzot tas vairāk, kam ir biezāks maks. Tātad acīmredzot būtu jāveicina tā prakse, kas ir jebkurā normālā valstī. Kas brauc, tas maksā. Bet šeit ir pavisam cits princips. Maksā tas, kam kaut kas ir. Protams, ir jautājums par īpašuma nodokli un tamlīdzīgi. Bet es uzskatu, ka loģiski ir, ka ceļš dilst no riepām tad, kad tās ripo pa šo ceļu, nevis tad, kad autiņš ir garāžā vai kaut kur citur un tiek lietots varbūt vienreiz gadā.

A.Kodoliņš: Jā, tātad šī loģika tiešām ir. Kopējā likumprojekta pakete par ceļu nodokli paredz arī attiecīgu nodokļu ieviešanu akcīzes veidā vai citā veidā, kas ieiet valsts budžetā un par ko tiek finansēti valsts ceļi. Šeit ir praktiski šā sadaļa, tā sadaļa, kas ir paredzēta vietējām pašvaldībām, lai tās varētu garantēt to ielu uzturēšanu, kas netiek finansētas no valsts budžeta, un vietējo lauku ceļu uzturēšanu. Sadalīt šo valsts nodokli divās daļās, mūsuprāt, nav pareizi. Tāpēc pasaules prakse paredz vairākus maksājumus. Šinī ziņā mēs varam ļoti labi apskatīties Latvijas laika pieredzi. Latvijas laikā iekasēja, piemēram, no spirta monopola zināmu maksājumu ceļa fondā, bija maksājumi no šiem transporta līdzekļiem, bija vēl īpaši darbi, kas bija jāveic, teiksim, visiem zemniekiem, lai uzturētu ceļus. Šādi maksājumi vienmēr ir vairāki, nevis viens.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cilinska kungs! Pēc tam − Bērza kungs.

E.Cilinskis: Daļēji jau mans jautājums tika uzdots, un tomēr. Vai jūs nevarētu precizēt, kāpēc, jūsuprāt, nebūtu pamatoti tomēr sadalīt šo nodokli kā apgrozījuma nodokli uz benzīnu, kur daļa varētu ieiet pašvaldību budžetā, un tādā veidā tiktu realizēts princips, ka tas, kurš brauc, tas arī maksā. Teiksim, pensionārs vai kāds mazturīgais cilvēks, kuram šī mašīna stāv varbūt mājās un kurš divreiz gadā aizbrauc ar to, teiksim, uz ģimenes dārziņu. Viņš tad faktiski būtu atbrīvots no šā nodokļa praktiski? Bet vai, jūsuprāt, nebūtu šī lieta taisnīgāka? Kāpēc, jūsuprāt, to nevar sadalīt pašvaldības daļā un valsts daļā?

A.Kodoliņš: Teorētiski jau sadalīt var. Bet praktiski mums tomēr jārēķinās bija ar diviem momentiem: pirmkārt, bija šis Teikmaņa kunga iesniegtais likumprojekts “Par Rīgas pašvaldību”, kurš bija ielikts šīsdienas darba kārtībā. Mūsu sagatavoto lēmuma projektu mēs neuzskatām par ideālu. Šeit ir vesela rinda problēmu, kuras, mūsuprāt, Rīgas dome nav atrisinājusi. Bet mums bija variants, vai nu pieņemt to lēmumu tikai Rīgai, vai arī dot iespēju pieņemt arī citām pašvaldībām. Tātad viens arguments, kāpēc mēs pieņēmām tieši tādu risinājumu, ir saistīts ar to jau pieņemto Rīgas domes lēmumu. Mēs dodam iespējas pieņemt analogus lēmumus citām pašvaldībām.

Otrs jautājums ir − vai visa norma jāattiecina uz benzīna patēriņu? Un vai to ir iespējams sadalīt? Bez šaubām, tādu risinājumu var pieņemt. Un mūsu pirmais ceļa nodoklis tāds arī bija. Šo jautājumu mēs jau esam diskutējuši. Arī toreiz parādījās jautājumi, vai pielietot ceļa nodokli tikai kā akcīzi, vai sadalīt divās daļās − kā akcīzi un kā maksājumu par transporta līdzekli? Toreiz mēs praktiski pielietojām tikai akcīzes principu. Tomēr pasaules prakse liecina, ka parasti šie maksājumi tiek dažādi lietoti. Jums var būt mazpatērējošs automobilis un tomēr tas var būt arī... Mūsu situācijā var būt tā, ka šinī gadījumā tie lielākie maksātāji būs tā sauktie “žigulosti” ar saviem vecajiem žiguļiem. Un varbūt daudz lielāki nobraucieni, ko veic attiecīgās ārzemju jaunās klases automobiļi, neveiks tādus maksājumus. Tā ka jebkurš no principiem ir ar savu taisnības principu un ar savu novirzi no šā taisnības principa.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Mani ļoti iepriecināja Kodoliņa kunga pēdējais teikums, jo tas varētu būt, tā teikt, sākums manam jautājumam. Tie, kas ir cik necik skolā gājuši pie padomju varas un klasiku mācījušies, var atcerēties Puškina vārdus, kas teica: “Mums ceļi ir visai slikti, un tilti sakrituši trūd, bet stacijās kož blusas pikti, un blaktis neļauj miegā būt.” Neskatoties uz visu to, šis Krievijas slikto ceļu princips, kas pie mums ir saglabājies, visu laiku tika sekmīgi pārvarēts ar padomju ražoto tehniku, ar to pašu padomju “žiguli” un tā joprojām. Un tas nemaz acīmredzot arī tādas nodevas neprasītu, kā droši vien prasa tieši tā Rietumu mašīna. Vai nebūtu lietderīgi diferencēt, ka šis nodoklis uzliekams tikai Rietumos ražotajām mašīnām, šiem “BMW”, “Audi”, “Volvo” un tā joprojām, jo līdzšinējā tehnika tiek pāri visām grambām?

A.Kodoliņš: Bet mēs jau vienojāmies, ka tā ir vietējās pašvaldības nodeva, kura to var diferencēt, vadoties no visiem apsvērumiem, to skaitā arī no visiem šiem argumentiem, kuri izskanēja šajā zālē. Manuprāt, mums būtu tomēr jādod iespēja vietējām pašvaldībām izsvērt skaidri un gaiši, ko tās darīs savā teritorijā, kā tās savāks, cik tām vajag tās naudiņas, ko viņi spējīgi ieguldīt ceļu uzturēšanā, jo tur arī vajag kādu tehniku. Manuprāt, mēs šo problēmu globalizējam. Tā ir ļoti elementāra problēma. Problēma ir tāda, ka pa ceļiem vai ielām nevar pabraukt. Pamēģiniet pārbraukt pāri pa Salu tiltu! Pašlaik Salu tilts nestrādā un tūlīt tas vispār apstāsies. Problēma ir daudz vienkāršāka, nekā šeit izskanēja.

Priekšsēdētājs: Paldies, Kodoliņa kungs, par atbildēm uz jautājumiem. Vairāk jautātāju nav. Toties kolēģi izteikuši vēlēšanos debatēt.

Pirmais debatēs runās Simsona kungs. Lūdzu. Un gatavojas Muciņa kungs.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Mums tiek piedāvāts ļoti labs un cēls mērķis, bet nederīgi ir līdzekļi šā mērķa sasniegšanai. Un šis piedāvātais projekts ir tipiskā padomju likumu un lēmumu garā, pēc principa, ka runas vīriem ir spēks un vara un kā tie nolems, tā tas būs. Jebkurš nodoklis, ko mēs nolemsim ar balsu vairākumu, būs obligāts katram Latvijas pilsonim, Latvijas iedzīvotājam un auto un moto braucējam.

Vispirms man nav skaidrs, vai tas ir domāts īpašuma nodoklis vai ceļa nodoklis? Pēc Rīgas piedāvātā varianta, ka jāmaksā gan par to, kas brauc, gan par to, kas uz klučiem stāv, tas būtu īpašuma nodoklis. Ja mēs nolemsim, ka tas ir īpašuma nodoklis, tad acīmredzot cilvēkam īpašniekam ir alternatīva no šā īpašuma tikt vaļā. Tādā gadījumā, ja šādu alternatīvu mēs paredzam, man nav īsti saprotams, kāpēc projektā piedāvā samaksāt par visu gadu. Ja gada otrajā pusē īpašnieks būs pārdevis, tad tam pircējam tomēr par to otru pusi vēl ir jāpiemaksā klāt. Tātad šeit ir skaidri redzama vēlēšanās tikai iegūt naudu bez kāda loģiska un likumiska pamatojuma. Mūsu pienākums būtu tomēr dot izvēles iespēju: braukt un maksāt vai nebraukt un nemaksāt, nevis turēt mašīnu benzīna dārdzības dēļ garāžā un tomēr maksāt nodokli.

Protams, ja mēs nolemsim, ka šāds nodoklis ir vajadzīgs, tad diferencēt vajadzētu arī, ja ne gluži pēc automašīnas markas un ražošanas vietas, bet varbūt pēc dzinēja jaudas, kubatūras vai kaut kādām tomēr pazīmēm, vai pēc nobraukuma iepriekšējā gadā, kā mums kādreiz bija jāmaksā par elektrību kāds vidējais rēķins pēc iepriekšējā patēriņa.

Otra lieta, par ko man ir lielas šaubas. Es neredzu risinājumu šajā piedāvātajā projektā, kādu saistību tad uzņemas pašvaldība gadījumā, ja godīgais maksātājs savu mašīnu salauzīs šā sliktā ceļa dēļ vai viņam notiks avārija šā sliktā ceļa dēļ. Vai viņš saņems no pašvaldības kādu kompensāciju par to, ka viņš ir godīgi samaksājis vienreiz gadā, divreiz gadā, pusotrreiz, kā nu kuro reizi? Šeit mēs tādu garantiju neparedzam.

Nākamais. Ja mēs tiešām pieņemsim Kodoliņa kunga piedāvāto variantu, ka šāds nodoklis varētu būt visā Latvijas teritorijā, es tam gribētu piekrist, jo mašīnas brauc pa mazo pilsētu ceļiem tikpat veiksmīgi vai neveiksmīgi kā pa Rīgu. Tad vajadzētu mums paredzēt šajā likumā, lēmumā vai nolikumā, kāda iespēja ir auto īpašniekam, kurā vietā samaksāt šo nodokli, vai automašīnas reģistrācijas vietā, savā pastāvīgajā dzīvesvietā, vai šīs mašīnas ekspluatācijas vietā. Varbūt es esmu savas pilsētas patriots un gribētu nomaksāt savā pilsētā šo nodokli, ja arī es ar mašīnu vairāk braukāju pa Rīgu, vai kā citādi.

Ja mēs tomēr nolemsim galu galā, ka tāds nodoklis ir jāmaksā, vienalga, par ko un, vienalga, pēc kādiem kritērijiem, tad es gribētu konkrētu ierosinājumu sakarā ar tiem gadījumiem, kad mēs paredzam vai nu 50 procentu atvieglojumu, kā tas ir Rīgas variantā, vai vispār atbrīvot, kā tas ir Ekonomikas komisijas varianta 3.punktā. Pie šīm kategorijām vajadzētu pieskaitīt arī politrepresētās personas, kā tas bija paredzēts iepriekšējā projektā par pensijām, ko mēs veiksmīgi noraidījām. Tas būtu varbūt tāds labs žests mūsu likumdošanas kontekstā, kā mēs līdz šim esam strādājuši un kā mēs līdz šim šo kategoriju esam mēģinājuši izcelt vai izdalīt no pārējo Latvijas pilsoņu kategorijas.

Tas man ir viss, paldies par uzmanību. Kā jūs sapratāt, tad mana attieksme pret šo projektu tādā variantā, kā tas tiek piedāvāts, no vienas puses vai no otras puses, ir visnotaļ negatīva.

Priekšsēdētājs: Tagad vārds būs Muciņa kungam. Godājamie kolēģi, es ceru, ka Muciņa kungs pabeigs debatēt minūtes piecas pirms pārtraukuma. No rīta, cik es zinu, balsojuma laikā bija lūgums informēt par notikumu pie Brīvības pieminekļa šorīt. Mūsu plenārsēžu zālē ir ieradies Zvejnieka kungs − Rīgas pilsētas prokurors. Varbūt piecas minūtes pirms pārtraukuma dosim vārdu Zvejnieka kungam, lai viņš saskaņā ar plenārsēdes nolēmumu tad arī ziņotu.

Atvainojos, Muciņa kungs, lūdzu!

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Kopš tā brīža, kad mūsu valdības ministri, dažas citas amatpersonas un arī Rīgas domes priekšsēdētājs pārsēdās tādā pašā automobilī, kādā braukā lielākā daļa Latvijas nodokļu maksātāju, ar ļoti zemu šasiju, es skatījos uz tām bedrēm un domāju, cik ilgi viņi tā brauks un sitīs valsts mantu, vai tiešām kaut kāda rūpe netiks izrādīta par šīm dārgajām automašīnām. Un tiešām, pēc manas domas nepagāja ne pusgads, kad mēs šodien esam saņēmuši šādu lēmuma projektu.

Es izteikšos par abiem lēmuma projektiem, jo nekādā gadījumā negribu nevienu no tiem atbalstīt. Kategoriski iestājos par to noraidīšanu. Cilvēkiem, kuriem varbūt ir vājāk ar atmiņu, pamēģināšu atgādināt to likumprojektu par tām nodevām un nodokļiem, ko mēs esam apsprieduši šajā zālē kādus divarpus gadus atpakaļ.

Kāda bija galvenā doma, un kā tā toreiz realizējās mūsu likumos? Es negribētu, lai šie izteicieni, kas toreiz izskanēja šajā zālē, būtu izkūpējuši kā putekļi un absolūti neko neradītu tādu, ko mēs varētu šodien izmantot, lai šo problēmu risinātu un risinātu saskaņā ar mūsu toreizējiem uzskatiem, saskaņā ar mūsu toreiz izteiktajām domām un saskaņā ar vairumu iedzīvotāju, mūsu vēlētāju interesēm, nevis tikai rūpējoties par kādu šauru iedzīvotāju daļu.

Protams, es saprotu, Rīgā ir arī autobusu un trolejbusu parka intereses, taču es arī saprotu nodokļu nemaksātāju intereses. Tas, tā sacīt, no poētikas, jo, manuprāt, attiecībā uz birokrātiju, man liekas, ka tas ir tas pats, kas ar korupciju. Korupcija nepazīst ne valodu, ne politiskos uzskatus, ne arī tautību. Tāpat, man liekas, ir arī ar birokrātiju. Mums bija biedri, kas runāja citā valodā, ar citiem politiskiem uzskatiem. Tad vienkāršākais bija tevi neizlaist cauri tehniskajai apskatei, pirms tu nebiji samaksājis šo vienkāršo nodokli. No birokrātu, no nodokļu paņemšanas viedokļa, tas ir visvienkāršākais paņēmiens − tehniskā apskate, nav talona, samaksā nodokli, viss ir kārtībā, tu vari braukt.

Bet no tā, kas tika izteikts gan toreiz, pieņemot nodokļus, gan šodien jautājamos, gan Simsona kunga debatēs, es ceru atgādināt jums vairākus citus principus, kuri mums šajos nodokļos ir jārealizē. Šajos lēmuma projektos šie principi absolūti nav realizēti.

Tātad pirmais princips, ko es jau šeit nosaucu: kas brauc, tas maksā. Mūsu vidū, es nemaz nerunāju par mūsu vēlētājiem, ir cilvēki, kuriem ir viena smagā mašīna, viena vieglā mašīna, traktors un vēl kaut kas. Tātad viņi maksās par visiem trijiem, bet brauks tikai ar vienu. No tā viedokļa absolūti šis likumprojekts un lēmuma projekts nav pieņemams.

Otrs jautājums. Tas ir gan vairāk ekonomistiem. Es cerēju, ka Kodoliņa kungs un citi mūsu ekonomikas korifeji, kuri mūs uz 2000.gada saulaino tāli aicināja ar dažādām programmām, pateiks, ka vismaz manā jurista izpratnē pieejai šim jautājumam vajadzētu būt tādai, ka mēs nevis veidojam atkal simtiem dažādu fondu, kuros mēs ieberam tikai pa naudas čupiņai, bet no šiem fondiem neko nevaram paņemt, bet veidojam vienotu un kompleksu valsts un pašvaldības budžetu. Ne man, juristam, to vajadzētu skaidrot jums, ekonomistiem.

Tātad tiek saņemti nodokļi, tie tiek sabērti vienā kaudzē un pēc tam pēc vajadzības dalīti.

To es varu attiecināt tikpat labi gan uz Liepājas, gan uz Rīgas pašvaldībām. Dzīvojot pēdējā laikā Rīgā, es varu Teikmaņa kungam nodot dažādus sveicienus no Rīgas iedzīvotājiem, kuri ir teikuši par tiem vīriem ar tām sarkanajām vestēm un tām sarkanajām lentēm, kuri tik veiksmīgi iekasē naudu par mašīnām, ko novieto. Kā es dažreiz lasīju “Rīgas Balsī”, tad tika pateikts, ka šī nauda tiks izmantota tieši Rīgas ceļu un tiltu remontam. Kur visa tā labā ideja ir palikusi? Tas ir atkal aizmirsts.

Es nerunāšu par tādiem brīnišķīgiem domu graudiem kā... Es atceros, ka kādreiz bija tāds jēdziens, ka “pēc darbaļaužu vēlēšanās” mums pārcēla brīvdienas. Teikmaņa kunga parakstītajā 955.dokumentā arī redz, no kuriem vairums nepārprotami atbalsta... Tas, kā man liekas, nepārprotami atgādina šo te “darbaļaužu vēlēšanos”.

Es domāju, ka nodokļiem šinī gadījumā... Jā, un te vēl pēdējais, ko es gribēju piebilst, ir tātad jautājums par to, ko kolēģi šeit izteica. Vai mēs īpašuma nodokli uzliekam vai transporta nodokli, kas ir saistīts ar transporta kustību? Par to arī jāizšķiras. Absolūti šeit nav nekādu vienotu domu šajos abos lēmuma projektos. Tas ir, tā sacīt, mans kā ekonomista pašdarbnieka viedoklis.

Tagad es pamēģināšu dažas juridiskas domas izteikt.

Cienījamie kolēģi, mums ir spēkā vismaz divi likumi, ja ne vairāk, kas regulē šos jautājumus. Es jūs varu aicināt tikai sekot šiem likumiem un šajos likumos ietilpstošajām domām. Kā jurists, protams, es saprotu, teiksim, ka prokurora protests tiek noraidīts no domes priekšsēdētāja puses. Tātad likums par prokuratūru nepārprotami no Rīgas domes tiek pārkāpts. Ir jau patīkami izlasīt šādu te juridisku pērli, bet ne par to es gribēju runāt.

Es gribēju teikt, ka pirmām kārtām likumus un nodokļus nosaka Augstākā padome, tātad parlaments. Tas ir viens pamatpostulāts. Tas ir noteikts vismaz divos likumos. Es nesaukšu, kuri tie ir. Es domāju, ka visi zina, kas tie ir par nodokļiem un nodevām. Arī toreizējais konstitūcijas labojums, ko mēs izdarījām par īpašuma tiesībām, tā kā tas nav pretrunā ar visām deklarācijām, es uzskatu, ka tas ir spēkā.

Otrs moments un galvenais ir tas, ka ir jānosaka šis jautājums ar likumiem, nevis ar lēmumiem. Ar lēmumu mēs nevaram neko ne atļaut, ne izņēmuma kārtā atļaut.

Man tā liekas, ka mēs tā kā tādi komjaunieši esam uz plēnumu sanākuši un tā kaut ko izņēmuma kārtā mēs atkal sarunāsim, vienosimies pa kluso, jo Teikmaņa kungs ar domi jau visu tur ir izlēmuši... Nu, ziniet, tad nu viņš mums te tos ir pasniedzis, lai mēs nokārtojam visus šos jautājumus. Protams, kā Liepājas pilsētas deputāts es negribētu bāzties Rīgas pilsētas darīšanās, taču manas aizdomas, kad es ieraudzīju šorīt šo projektu, apstiprinājās jau pulksten trijos, kad Kodoliņa kungs projektu izdalīja. Tātad nākamā tūlīt būs Liepāja. Un tad man uzreiz ir jautājums: kādēļ tad ne rajoni? Kuldīga un citas pilsētas?

Es domāju, ka ir jābūt vienotai pieejai visā valstī šim jautājumam. Tas ir jārisina pirmām kārtām Augstākajā padomē, nevis starp pašvaldību lēmumiem. Otrām kārtām − ar likumu, tātad skaidri un gaiši. Man liekas, ka par ceļa nodokli vai par transporta nodokli, izdomāsim, kā to saukt.

Trešām kārtām saistībā ar to, cik mēs nobraucam, un ceturtām kārtām − neaizmirsīsim arī mūsu ciemiņus un viesus, kuri šeit iebrauc. Tātad uz robežas mēs varētu ņemt vienreizēju šādu valsts nodokli no tiem, kuri iebrauc iekšā šeit gan ar smagajām, gan ar vieglajām mašīnām. Tad tas jautājums atrisināsies. Pareizi jāsadala starp pašvaldību un valsti šī proporcija. Bet tā, kā sadalīts ir bijis kādreiz, tas viss iebērts pašvaldības budžetā. Pašvaldība to ir iztērējusi citām vajadzībām. Un tagad mēs sākam izgudrot atkal jaunu nodokli, kuru mēs tad liksim atsevišķā kabatiņā, un no šīs atsevišķās kabatiņas tad nu mēs taupīgi dosim tikai tam Rietumu aparātam, kurš tur labos uz Salu tilta tās bedrītes lietainā laikā, sniegā pieberot tās ar asfaltu, kas pēc trijām stundām izlido ārā.

Es nekādi nevaru piekrist, ne kā jurists, ne arī abstrahējoties no šīm juridiskajām tēzēm, šādiem lēmuma projektiem. Es aicinu tos abus noraidīt, pieiet pamatoti. Nemaz tā nav, ka mums nav nekādas iestrādes, un palicis ir briesmīgi maz laika. Mēs to jautājumu varam noformēt ar kulturālu, kārtīgu likumprojektu tā, ka tas pienākas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs! Debates turpināsies arī pēc pārtraukuma. Vairāki deputāti ir pierakstījušies. Tagad, lūdzu, vārds Zvejnieka kungam, Rīgas pilsētas prokuroram, informācijai. Pēc tam iesim starpbrīdī.

E.Zvejnieks, Rīgas pilsētas prokurors: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Sakarā ar jūsu lūgumu man ir uzdevums sniegt jums informāciju par šorīt pie Brīvības pieminekļa notikušo negadījumu ar Buķi Ādolfu Žaņa dēlu, dzimušu 1935.gada 1.janvārī. Pēc pierakstīšanās viņa dzīvesvieta ir Jelgavas rajona Jaunsvirlaukas pagasta Mežciemā. Nāves brīdī nestrādājošs, pēdējā darbavieta − Jelgavas telekomunikāciju centra Vircavas līnijas iecirkņa elektromontieris. Nāve iestājusies no šautas brūces galvā. Buķis ir izdarījis pašnāvību. Pašnāvības ierocis − paštaisīts pildspalvas tipa šaujamierocis, kas pielādēts ar starta pistoles patronu, kurā kā lode izmantota skrots. Šāviens izdarīts, šo ieroci tuvinot deniņiem un nospiežot gaili. Šāviens ir noticis apmēram pulksten 8.45.

Šajā laikā Brīvības pieminekļa apkaimē atradās divi Rīgas pilsētas Centra policijas pārvaldes ierindnieki, kuri, atrodoties Brīvības pieminekļa tiešā tuvumā, dzirdēja šāviena troksni. Turpat ir atradušies arī daži šā notikuma aculiecinieki, tā ka pašreizējā brīdī prokuratūra izslēdz, ka tā būtu slepkavība, bet ir pamats uzskatīt, ka šeit ir notikusi pašnāvība.

Par to, ka šeit ir notikusi pašnāvība, liecina arī pirmsnāves zīmīte, kas ir atstāta un atrasta bojāgājušā mantās. Nu, tās saturs... Es domāju, ka man te nolasīt to pilnībā nav nepieciešams, es arī to līdzi neesmu paņēmis. Taču, spriežot pēc šīs pirmsnāves zīmītes satura, pašnāvības motīvus man ir pašreiz grūti pieskaitīt pie kaut kādas protesta akcijas, kaut gan šīs zīmītes saturā ir zināmi izteikumi sakarā ar grūto ekonomisko stāvokli, kādā ir nonācis šis cilvēks, un arī zināmi politiski apgalvojumi sakarā ar tuvojošamies Saeimas vēlēšanām.

Līdz pašreizējam brīdim, pirms nācu uz parlamenta sēdi, man neizdevās sazināties ar kādu no bojāgājušā tuviniekiem, tā ka šādas informācijas no tuviniekiem, kāds varēja būt pašnāvības iemesls, pašreiz izmeklēšanas rīcībā nav.

Bojāgājušam pilsonim nebija klāt nekādu personību apliecinošu dokumentu, ne pases vai kādas citas apliecības, bija tikai vizītkarte, kas kādreiz tika izsniegta sakarā ar pārtikas preču realizāciju. Spriežot pēc šīs vizītkartes, mums arī izdevās noskaidrot tikai viņa pilnu uzvārdu, vārdu un tēvavārdu, dzimšanas gadu un dzīvesvietu.

Tas arī ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies Zvejnieka kungam par informāciju. Tātad tagad pārtraukums līdz pieciem un divām minūtēm, kad turpināsim apspriest iepriekšējo lēmumu.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, ka nepaziņoju nākamo runātāju debatēs. Lūdzu, Bērza kungs! Un gatavojas Karlsona kungs. Lūdzu uzmanību, godājamie kolēģi, sākas plenārsēde.

A.Bērzs: Godājamie deputāti, kuri vēl palikuši. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz vēl vienu aspektu mūsu apspriežamajā jautājumā. Kamēr manai uzmanībai bija pasniegts Teikmaņa kunga ierosinātais lēmuma projekts, par kuru pašlaik viņš vairs neliekas ne zinis, tikmēr man viss bija skaidrs. Labs pilsētas saimnieks rūpējas, lai viņa pilsētā būtu ideālā kārtībā ielas. Šo kārtību nodrošinās pilsētā dzīvojošie transporta īpašnieki. Es kā liepājnieks, atbraucot uz savas valsts galvaspilsētu, varēšu tikai priecāties par to, kāda te laba kārtība ielās. Un es nešaubos, ka tas tā varētu būt, jo, kaut arī man nekādi ekonomiski aprēķini nav doti, vizuāli skatoties, ja uz katriem pieciem tekošajiem metriem Rīgā stāv viens automobilis, tad es varu pieļaut domu, ka no šiem automobiļiem varēs iekasēt pietiekami lielas summas, lai tās ielas savestu kārtībā un varbūt pat kādu gabalu no Rīgas rātes līdz valdības namam apklātu ar kaut kādu īpašu pulierētu segumu. Bet Kodoliņa kunga iesniegtais projekts manī rada citas domas.

Šis projekts dod tiesības visām rajonu pašvaldībām un vēl citu neatkarīgo pilsētu pašvaldībām arīdzan uzlikt šādas nodevas, lai uzlabotu ceļus.

Nu un tagad man būtu jājautā, ja viena pilsētas vai rajona pašvaldība šādu nodevu neuzliek aiz slinkuma, negribēdama rūpēties par saviem ceļiem, vai tad šī pašvaldība jau nebūtu saucama pie atbildības par bezdarbību, par savu amata pienākumu nepildīšanu, par nolaidību, jo, raugi, kad no šā rajona brauc uz Rīgu, tad pa Rīgu viņi braukā labi, bet, kad Rīgas kungi atbrauks uz šo rajonu, viņiem tur būs grūti pabraukt. Un tāpēc es domāju, ka, gribi vai negribi, šai nodevai jākļūst brīvprātīgi obligātai un universālai visā valstī, visās pašvaldībās.

Es vēlreiz atkārtoju: tā pašvaldība, kas šo nodevu neuzliks, būs jau noziedzīga. Un tad nu man rodas jautājums, uz kuru mudina līdzšinējās Lemberga kunga apceres. Ja Rīgā, teiksim, uz vienu mašīnu nosacīti iznāk pieci tekošie metri ceļa klātnes, tad Krāslavas rajonā uz vienu automobili iznāks varbūt 50 kilometri. Un viņi ar visām savām nodevām ceļu nekādā kārtībā savest nevarēs. Bet valdība varēs justies bezatbildīga šajā jautājumā, jo, lūk, vietējie saimnieki, jums taču ir dotas tiesības, ņemiet nodevas un sakārtojiet savus ceļus, kas mums par daļu!

Tāpēc es tomēr gribētu, pirms šādu lēmumu mēs pieņemam, lai Kodoliņa kungs ar savu Ekonomikas komisiju dod mums tādu ekonomisko aprēķinu, ko ir iespējams sasniegt ar šo nodevu. Cik kilometru Rīgas ceļu pēc ceļu būves pašizmaksas, rēķinot no automobiļu skaita, ir iespējams šogad savest kārtībā un cik metru no izdangātās Daugavpils − Krāslavas šosejas arī varētu savest kārtībā ar Krāslavas rajona pašvaldību. Lūk, ja mums šāds aprēķins būtu, tad būtu vērts padomāt, vai mēs par šādu universālu lēmumu, kas attiecas uz visu valsti, varam balsot. Bet pašlaik tā, sabāzti maisā ar aizsietām acīm, es domāju, ka par šādu lēmumu balsot nevaram. Par Teikmaņa kunga projektu, par Rīgu, tur var balsot. Ja Rīgas kungi tā lemj, lai viņi savas lietas kārto.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Karlsona kungs! Un gatavojas Teikmaņa kungs.

J.Karlsons: Godātais priekšsēdētāj, kolēģi! Es no sākuma domāju, ka vispār nenākšu runāt, bet, ziniet, es arī gribu redzēt Latvijas ceļus kārtībā. Un ne jau tādēļ, ka mana mašīna ir ar izdauzītu amortizāciju un arī ar zemu šasiju, bet tieši tādēļ, ka valsts, kurā ir sabrukuši ceļi, sāk brukt pati. Tas ir vislabākais rādītājs. Un tādēļ es negribētu redzēt ne Rīgā, ne arī kādā citā Latvijas pilsētā tādus ceļus, kādi tie ir pašreiz. Bet es vienīgi domāju, paskatoties uz šiem abiem diviem priekšlikumiem... Dabīgi, tie ir labu nodomu mudināti, bet es domāju, ka tie tik tiešām nav nolikti pareizajā vietā.

Jau iepriekšējie runātāji šeit minēja visas šīs problēmas. Praktiski tas iznāk jauns īpašuma nodoklis. Jo šeit tik tiešām bija... Es vairs negribu atkārtot tās problēmas par šīm trim mašīnām un izvēli. Tātad maksāt no šīs mašīnas īpašuma nav galīgi pamatoti.

Es domāju, ka jau vairāk nekā pirms gada, pirms diviem gadiem bija mēģināts šo situāciju atrisināt ar nodevu, ar nodokli par benzīnu, tas ir, vēl paralēli akcīzes nodoklim pie benzīna bija šis ceļa nodoklis − noteikta summa, ko varētu tik tiešām reāli sadalīt pašvaldībām. Un domāju, ka tas ir visreālākais paņēmiens, kādā veidā to varētu atrisināt. Līdz ar to atrisinātos šis jautājums par neloģisko īpašuma nodokli, jo īpašnieks varētu izvēlēties, ar kuru mašīnu braukt un cik benzīna tērēt. Līdz ar to arī tīri objektīvi būtu atskaite, cik viņš šo ceļu ir nolietojis. Tādēļ es domāju, ka vajadzētu atgriezties pie tā momenta, kas bija pirms pusotra gada un kuru faktiski pārtrauca tikai tādēļ, ka sākās problēmas ar benzīna piegādi, ar benzīna jautājumu vispār kā tādu. Pašreiz, es domāju, benzīna jautājums ir zināmā mērā atrisināts. Un es nedomāju, ka tas pasliktināsies tuvākajos 10 gados. Tāpēc es domāju, ka tiešām vajadzētu pārstrādāt šo likumu faktiski kā likumu, nekādā gadījumā ne kā lēmumu, bet kā likumu, un pieņemt visā Latvijā kā zināmu akcīzes nodokli benzīnam, kas tiek sadalīts pašvaldībām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Teikmaņa kungs!

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi, runāt var ļoti daudz, bet vienreiz ir jāizšķiras un jādara. Var dot daudz labu padomu. Muciņa kungs savas uzstāšanās laikā daudz runāja par dzeju, viņš tiešām runāja kā dzejnieks, varbūt arī kā ceļa strādnieks parādīja zināmas iemaņas, bet tieši dzejniekus un ceļa strādniekus mēs neapklaušinājām, gatavojot šo lēmumu. Mēs strādājām kopā ar Satiksmes ministriju, ar Ekonomisko reformu ministriju, un lēmums netapa no zila gaisa. Divus vai divarpus gadus mēs gaidām šo likumu, to labo likumu par ceļa nodokli vai to labo likumu par tām vietējām nodevām, bet tā nav. Un nebūs arī. Jo Augstākā padome to nepieņems, tai vairs nebūs laika, un Saeimai arī nebūs laika, kad tā sanāks. Un tas ievilksies vēl uz kādu gadiņu. Tikmēr tas kauns, kas mums ir, tas ir, tie mūsu ceļi un ielas, tas paliks. Un mums katrs ārzemnieks varēs “iebāzt degunā” un dot arī labu padomu. Tikpat labi kā šodien Muciņa kungs jau. Jūs zināt, jūs neko citu nedarāt, bet vispirms ceļus savedat kārtībā un komunikācijas, un sakarus. Tā ir pati pirmā lieta, lai vispār pie jums kaut kas notiktu. Šodien ir jāizšķiras, vai mēs to darīsim vai nedarīsim. Vienkāršāk ir teikt, ka šitais te īsti nav kārtībā, tāpēc gaidīsim kaut ko labāku. Divus gadus gaidījām, vēl pagaidīsim gadiņu, gaidīsim to labo nodokli, nedarīsim neko.

Ir cita alternatīva. Es domāju, jums tika arī izdalīti tie materiāli. Es Bērza kungam varu ļoti precīzi pateikt, ka Rīgā tieši uz šīs topošās un vēl neesošās nodevas bāzes tika plānots savest kārtībā 25 galvenās transporta maģistrāles 207,2 tūkstošu kvadrātmetru apjomā par 108 miljoniem. Jā, tādi bija mūsu plāni − līdz 10.oktobrim šīs transporta maģistrāles savest kārtībā. Un darbs no 3.maija jau tika sākts pirmajās ielās avansā, jo mēs bijām pilnīgi pārliecināti, mēs domājām, ka mums izdosies iedarbināt šo nodevu.

Un nevis tāpēc, ka mēs būtu saņēmuši kādas mistiskas darbaļaužu vēstules, par kurām runāja Muciņa kungs. Nē, Muciņa kungs, jūs mums nezvanījāt, piezvanīja daudzi citi un skaidri un gaiši pateica, ka viņi atbalsta šo nodevu, ka viņi labāk vēlas samaksāt. Iedodiet šos pusotra tūkstoša, ieejot servisā, un jūs to nodevu būsit atstājuši tanī bedrē iekšā. Tad izvēlieties, kur to nodevu atstāt, vai iemaksāt par to, lai tas ceļš būtu līdzens, vai samaksāt uzreiz servisā tikai par mašīnas apskatīšanos, jo saremontēšana maksās krietni dārgāk.

Es domāju, šis ir brīdis, kad nav citas alternatīvas, nebūs vairs laika izstrādāt likumu un to pieņemt, bet ir konkrēta iespēja savest kārtībā Rīgas ceļus. Es domāju, šajā gadījumā pašvaldība tiešām uzņemsies šo atbildību. Arī citas pašvaldības ir gatavas to uzņemties.

Mēs, izstrādājot šo lēmumu, izdiskutējām, vai nevajadzētu no benzīna, vai nevajadzētu kā īpašuma nodokli, vai nevajadzētu tur kā akcīzes pielikt klāt. Saprotiet, vajag jau arī mehānismu, lai tas tiek iekasēts, un šeit tas ir. Citas alternatīvas šodien nav. Bet toties ir iespējas savest tos ceļus kārtībā. Un tāpēc es lūgtu atbalstīt šinī gadījumā Kodoliņa kunga projektu. Es esmu gatavs noņemt savējo, jo tas patiešām dod vienlīdzīgas iespējas atrisināt šo jautājumu visām Latvijas pašvaldībām. Un es zinu vairākas pašvaldības, kas ir gatavas mats matā, 1:1, tikai nomainot pilsētas nosaukumu, šādu nodevu ieviest savā pilsētā vai arī savā rajonā. Un nebūs nekādu pretrunu ar likumu. Ja Muciņa kungs būtu tos likumus vēl mazliet pastudējis, tad viņš pats to saprastu, kas ir rakstīts tajā jumta likumā. Nav nekādu pretrunu ar likumu. Un ļoti precīzi lai šis lēmums novērš pilnīgi visas pretrunas, kādas līdz šim likumā ir. Es lūgtu jūs, kolēģi, pieņemt šo lēmumu.

Vienīgi es varbūt lūgtu tomēr atsevišķi nobalsot par vienu lietu, tas ir, par Kodoliņa kunga projektā paredzētajiem atvieglojumiem budžeta organizācijām. Es gribētu teikt, ka, pirmkārt, tās tā īpaši nedarbosies, jo visi transporta līdzekļi ir koncentrēti uzņēmumos, nevis budžeta organizāciju bilancē. Un es uzskatu, ka mums līdz šim no pagātnes ir bijis pārāk daudz dienesta automašīnu. Šis būs viens no tiem veidiem, kā uz budžeta organizācijām izdarīt tādu zināmu spiedienu, lai samazinātu dienesta automašīnu skaitu, jo es uzskatu, ka tas tomēr ir pārāk liels. Tāpēc es uzskatu, ka šo varētu izsvītrot no lēmuma projekta, pārējais, es domāju, būtu jāpieņem tieši tā, kā ir rakstīts, vienīgi es lūgtu papildināt tomēr ar punktu par spēkā stāšanos, ka šis lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas dienu.

Priekšsēdētājs: Teikmaņa kungs, cik es saprotu, tad jūs savu lēmuma projektu noņemat?

A.Teikmanis: Jā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, mēs esam izdiskutējuši šo lēmuma projektu. Teikmaņa kungs ir veiksmīgi noņēmis savu lēmuma projekta variantu. Mums ir palicis tikai viens dokuments Nr.603. Teikmaņa kungs ierosināja divus balsojumus, tātad svītrot budžeta organizācijas no to organizāciju saraksta, kas tiek atbrīvotas no nodokļiem, un 6.punktu papildus, ka stājas spēkā ar pieņemšanas brīdi. Divi balsojumi. Kodoliņa kungam būs jāsaka vārds par to, kad viņš domā galīgo balsojumu par šo lēmumu.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Man šķiet, ka izsvītrot budžeta organizācijas būtu liela kļūda, jo zem šīm mašīnām mēs saprotam arī visas slimnīcas “ātrās palīdzības”. Tātad, ja šeit šo budžeta organizāciju nebūs, tad jau tā grūtajā ekonomiskajā stāvoklī nonākušajai medicīnai mēs vēl padarīsim to situāciju grūtāku. Tas būtu viens.

Otrs. Šeit 1.punktā ir atzīmētas septiņas pilsētas, bet bez šīm septiņām pilsētām taču Latvijā ir vesela virkne citu, ir 19 rajoni, kā tur būt?

Priekšsēdētājs: Ir, Preinberga kungs.

G.Preinbergs: Ir? Paldies. Es piekrītu. Jā. Paldies. Tad viss kārtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Simsona kungs!

P.Simsons: Cienītie kolēģi, man īsti nav skaidrības no Kodoliņa kunga piedāvātā projekta, vai tur paliks iekšā tā blēdība, kas ir paredzēta Rīgas piedāvātajā nolikumā, ka, nopērkot mašīnu otrajā pusgadā, būs vēl vienu reizi jāmaksā nodoklis. Vai arī šim lēmumam nāks klāt kāds nolikums, kur šī kārtība tiks reglamentēta? Kamēr šie principiālie jautājumi nav noskaidroti, es šaubos, vai mēs varēsim pietiekami godprātīgi nobalsot par šādu piedāvātu variantu. Tāpat es gribētu kaut kādu garantiju, ka mani ierosinājumi, kurus es tur izteicu, arī ir sasnieguši dzirdīgas ausis un vai nu tiks pieņemti vai arī tiks kompetenti noliegti un noraidīti.

Priekšsēdētājs: Mums tā kā būtu vajadzīgs tribīnē Kodoliņa kungs galavārdam, jo neviena cita dokumenta vairs nav. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Man bija ļoti interesanti noklausīties šīs debates un arī apsvērt, cik daudz mēs atceramies no tām debatēm, kuras mēs esam debatējuši agrāk. Praktiski šeit apzināti vai neapzināti tomēr bija no tribīnes sniegta pavisam citāda informācija, nekā faktiski bija. Šīs debates, bez šaubām, bija. Ja jūs atceraties, mēs pieņēmām likumu par ceļa nodokli, kas bija akcīzes nodoklis. Tajā laikā mēs arī secinājām, ka varam atrisināt tikai vienu no problēmas daļām. Un šī problēmas daļa bija valsts ceļu problēma. Tātad visa šī akcīze iegāja valsts budžetā. Līdz ar to mēs atrisinājām valsts ceļu problēmu. Toreiz mēs skaidri un gaiši pateicām, ka pašvaldību problēmu nevaram atrisināt, ka tā ir jāatrisina likumam par vietējām nodevām. Toreiz lēmumā par šā likuma spēkā stāšanos mēs arī noteicām, ka Ministru padomei, sagatavojot šo likumprojektu par vietējām nodevām, ir jāparedz, ka ir jāņem transporta līdzekļu nodevas, lai varētu atrisināt šo vietējo ceļu un pilsētu ielu problēmu.

Arī šis lēmuma projekts, cienījamie kungi un augsti godātās dāmas, ne tuvu neatrisinās ceļu problēmu. Ar šo naudiņu, kas ir iekasēta, ar šo nodevu nespēs pat savest kārtībā pilsētu ielas un pagastu mazos ceļus, lai tos kaut cik varētu uzturēt. Tā ir niecīga daļa no tiem līdzekļiem, kas ir vajadzīgi, lai atrisinātu ceļu problēmu kopumā. Tāpēc neapšaubāmi, ka šis nav vienīgais lēmums un pat nav galvenais lēmums, kā atrisināt ceļu problēmu. Neapšaubāmi, ka būs jārisina jautājums par ceļa nodokli kā tādu un būs jārisina jautājums par ceļu fondu un par šiem maksājumiem. Šis lēmums tātad ir lēmums, kas dod iespēju vietējām padomēm, vietējām pašvaldībām kaut cik likumīgi risināt savas problēmas, kuras tās diemžēl nav spējīgas atrisināt. Manuprāt, tā arī vajag šo lēmumu skatīt. Šeit ir konkrēti vietējo pašvaldību pilsētu un pagastu problēmas. Tas ir, ko es gribēju pateikt. Vēlreiz, manuprāt, šeit tika sajauktas divas lietas. Šis nav par ceļu jautājuma atrisināšanu.

Kas attiecas uz iebildumiem, bez šaubām, šeit ir balsošanas problēma par šīm budžeta organizācijām. Es piekrītu 6.punktam, ka lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi. Es uzskatu un es vēlreiz gribu uzsvērt, ka šis lēmums ir praktiski lēmums, kas aizstāj daļu no likuma par vietējām nodevām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet kāda ir jūsu attieksme varbūt pret tiem labojumiem, tiem svītrojumiem?

A.Kodoliņš: Es, godīgi sakot, neatbalstu svītrojumus šajā lēmuma projektā. Šeit, manuprāt, ir pateikts pats nepieciešamākais, bez kā nevar šis lēmums tikt īstenots. Mums bija sākotnējos variantos arī vairāki punkti, tāpēc mēs vēlāk nolēmām šeit dot lielākas iespējas vietējām pašvaldībām, kas ir noteikts 5.punktā, ka viņi nosaka šo kārtību. Mums bija arī sākotnēji punkts, ka vienreiz gadā iekasē šo nodevu, bet, tā kā mums bija grūti formulēt, kurā brīdī, šeit pašvaldības var pielietot dažādus šos mehānismus, jo, piemēram, Rīgas pašvaldība domā, ka tā varētu iekasēt šo nodevu par 1993.gadu no nenomaksātājiem arī nākamajā gadā, ja parādīsies, ka viņi nav nomaksājuši. Tāpēc šeit ir precizējums. Katrs precizējums, no vienas puses, ierobežo pašvaldības iespēju atrast optimālu variantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un jūsu apsvērumi, Kodoliņa kungs, par šā lēmuma balsošanas laiku.

A.Kodoliņš: Es lūgtu paredzēt šo balsošanas laiku uz nākamo nedēļu, kad notiks balsojumi par lēmumiem.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, ir viens konkrēts ierosinājums − svītrot no 3.punkta 1.apakšpunktu.

Lūdzu, Simsona kungs!

P.Simsons: Sakarā ar to, ka nākamajā otrdienā iespējams, ka es nevarēšu būt uz balsošanas laiku, es Kodoliņa kungam zināšanai pasaku: ja viņš turas stingri pie tā principa, ka katra pašvaldība varēs pati noteikt kārtību, kā šo nodokli iekasēt jebkādā absurdā veidā (šeit jau mums ir varianti piedāvāti, tātad divreiz par vienu mašīnu gadā, vai mašīna brauc vai nebrauc, un tamlīdzīgi), tad es esmu kategoriski “pret” un aicinu balsot pret šādu variantu, jo šeit netiek doti korekti noteikumi, korektas izvēles iespējas šim automašīnas īpašniekam, šim cilvēkam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, sakarā ar nobalsošanu par 3.punkta 1.apakšpunktu, ko ierosināja Preinberga kungs, es ierosinātu divus variantus. Tātad pirmais variants būtu Preinberga kunga variants − svītrot. Otrs varētu būt mazliet mīkstāks variants, tātad no transporta līdzekļu nodevas tiek atbrīvotas ātrās palīdzības, ugunsdzēsības un tiesību sargājošās organizācijas. Jo tad, es domāju, Preinberga kunga argumentācija būtu ievērota. Un tās divas pārējās ir pašsaprotamas, jo mums nav... Tātad ir divi šādi varianti.

Priekšsēdētājs: Tātad, godājamie kolēģi, mums ir divi balsojumi par 3.punkta 1.apakšpunktu. Pirmais būs radikālākais − Teikmaņa kunga ierosinātais svītrojums, otrais − mazāk radikālais − Freimaņa kunga formulētais ierosinājums, kas ierobežo šo budžeta organizāciju skaitu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Teikmaņa kunga ierosinājumu − svītrot 3.punkta 1.apakšpunktu. Rezultāts: par − 25, pret − 10, atturas − 9. Paldies.

Otrs balsojums ir mazāk radikāls − sašaurināt šo budžeta organizāciju loku attiecībā uz ātrās palīdzības, ugunsdzēsības un tiesību sargājošo iestāžu transportu. Balsosim par Freimaņa kunga ierosinājumu. Rezultāts: par − 35, pret − 1, atturas − 8. Tātad vairākumu ir guvis Freimaņa kunga ierosinājums. Šajā lēmumā 3.punkta 1.apakšpunktā ir šis sašaurinātais loks, tātad − ātrās palīdzības, ugunsdzēsības un tiesību sargāšanas iestāžu transports.

Tātad saskaņā ar Kodoliņa kunga ierosinājumu par lēmumu tiks nobalsots nākamo otrdien pēc pulksten 13 balsojuma laikā, ņemot, protams, vērā šo ieteikumu par 6.apakšpunktu, par spēkā stāšanās laiku līdz ar pieņemšanas brīdi. Par to neviens neprotestēja.

Lūdzu, Simsona kungs!

P.Simsons: Viens jautājums. Vai tas nozīmē, ka pie balsošanas es tad varēšu vēlreiz atkārtot savu ierosinājumu attiecībā uz politrepresētām personām?

Priekšsēdētājs: Motīvu daļā... Tātad jūs ierosināt nobalsot vēl tagad, ka atbrīvoti tiek politiski represētie?

P.Simsons: Vai nu atbrīvot, vai arī – kā bija Rīgas variantā – uz pusi samazināt, kā jūs vēlaties...

Priekšsēdētājs: Simsona kungs, jums ir jāsaka viens variants, jo var balsot tikai par vienu ierosinājumu.

P.Simsons: Es piedāvātu atbrīvot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim, lūdzu, vēl par Simsona kunga papildinājumu. Tātad politiski represētās personas atbrīvot. Balsosim par Simsona kunga ierosinājumu. Rezultāts: par − 28, pret − 1, atturas − 10. Ir pieņemts šis papildinājums, ko ierosināja Simsona kungs.

Es redzu, ka Kodoliņa kungs jau pieraksta šos papildinājumus, tātad nebūs problēmu, nākamo otrdien balsojot. Par dokumentu balsosim nākamo otrdien pēc pulksten 13 balsojumu laikā, ņemot vērā visus šos papildinājumus, kas tika izdarīti šodien. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir 5. un 6. − par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību un par grozījumiem Civillikuma ģimenes tiesību daļā.

Lūdzu, Vēbera kungs!

J.Vēbers, LU profesors: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Trešajam lasījumam ir iesniegti divi dokumenti: 589.dokuments − likums “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību”. Izskatot šo projektu otrajā lasījumā, nekādas piezīmes nebija izteiktas. Tātad kāds tas otrajā lasījumā bija, tāds tas ir iesniegts trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Jā, paldies. Lūdzu, godājamie kolēģi, jūsu priekšā ir dokuments − trešais lasījums, redakcionālie labojumi. Nav? Paldies. Tādā gadījumā ir ierosinājums nobalsot par šo likumprojektu trešajā lasījumā nākamo otrdien pēc pulksten 13 balsojumu laikā. Nav citu ierosinājumu?

Apsīša kungs, lūdzu!

R.Apsītis: Man te tomēr bija jautājums ziņotājam. Kā ir ar pagājušajā reizē otrā balsojuma laikā iebalsoto tēzi galvenajā likuma tekstā, pamattekstā? To mēs vēl apspriedīsim?

J.Vēbers: Tas bija 589.dokuments.

R.Apsītis: Tad es atvainojos.

Priekšsēdētājs: Tātad mums ir divi dokumenti. Tātad mums par 589.dokumentu ir skaidrība. Un nākamnedēļ otrdien pēc pulksten 13 balsošana.

Lūdzu, Vēbera kungs!

J.Vēbers: Nākamais ir 590.dokuments − likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā”. Šeit ir jautājums par diviem pantiem. 155.panta pirmās daļas otrajā teikumā ir tā: paternitāte ir noteikta ar brīdi, kad ir izdarīts ieraksts dzimšanas reģistrā. Izskatot šo jautājumu Likumdošanas jautājumu komisijā, šie vārdi ir ierakstīti pēc deputāta Muciņa priekšlikuma. Darba grupai ir iesniegts Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikums − svītrot šo 155.panta pirmās daļas teikumu: paternitāti noteikt ar brīdi, kad izdarīts ieraksts dzimšanas reģistrā.

Izskaidrojums. Te var rasties praksē ļoti daudz neskaidrību, ja mēs par paternitātes noteikšanas brīdi uzskatīsim to, ka vecāku un bērnu attiecības rodas tikai ar to brīdi, kad izdarīts ieraksts dzimšanas reģistrā. Šīs tiesības un pienākumi praktiski pastāv no dzimšanas brīža. Pieņemsim, ka šī paternitāte tiek noteikta ar dzimšanas reģistrāciju. Tad viss ir skaidrs. Ja paternitāte tiek noteikta pirms dzimšanas reģistrācijas, tādā gadījumā tas var notikt tajā pašā dzimtsarakstu nodaļā, kur reģistrācija ir izdarīta. Šeit ir klāt Iklāvas kundze, viņa var paskaidrot, ka tas var notikt turpat. Bet, ja šī dzimšana ir reģistrēta citā Latvijas pilsētā, teiksim, Rīgā, tad mums jāiesniedz iesniegums, bet Liepājā ir dzimšanas reģistrs. Tad praktiski šī pārsūtīšana aizņems laiku. Mēs zinām, kā mūsu pasta iestādes strādā. Un praktiķi apgalvo, ka tas varētu radīt ļoti lielus sarežģījumus. Tāpēc Likumdošanas jautājumu komisijas pēdējais priekšlikums ir − svītrot šo.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Ja man atļauts profesora kungam uzdot dažus precizējošus jautājumus...

Priekšsēdētājs: Es vienīgi atgādināšu kolēģiem, ka šis ir trešais lasījums un ka tiek apspriesti tikai redakcionāli labojumi, kas ir iepriekš rakstiski iesniegti.

L.Muciņš: Jā, jā, es tāpēc par to, vai atbalstīt darba grupu un atteikties no sava iepriekšējā priekšlikuma, lai man tomēr būtu pilna skaidrība. Skaidrs ir tas: ja bērns piedzimst vienā datumā, bet mēs viņu reģistrējam likumīgā laulībā dzimušiem kaut kad pēc laika, visas tiesības viņam ir no dzimšanas brīža.

J.Vēbers: Tas ir ārlaulības bērnam, nevis laulībā...

L.Muciņš: Tas ir laulībā dzimušam. Tātad tā es to saprotu. Tātad ārlaulības bērnam, kā es saprotu, šīs attiecības arī veidojas no tā brīža, kad viņš ir dzimis, pēc tam, kad tā paternitāte tiek atzīta. Lai nerastos šī kolīzija. Jo tagad es saprotu, ka manis piedāvāto redakciju jūs esat iztulkojuši mazliet ne tā, kā es to biju sapratis.

Doma man bija tāda, ka nevis es atnāku un nolieku šo papīru uz galda un ka šajā brīdī rodas šīs paternitātes attiecības, bet doma bija tāda, ka par šo nolikto papīru kāda kompetenta dzimtsarakstu amatpersona pieņem lēmumu. Man likās, ka jādiferencē šī starpība nevis tajā brīdī, kad es atnāku un nolieku, bet tad, kad tiek pieņemts attiecīgs lēmums par šo jautājumu. Un tad, protams, ar to brīdi, kad tas bērns ir dzimis. Tāda bija mana priekšlikuma satura būtība. Un tad, kad jūs izskaidrojāt, es sapratu, ka vārds “noteikta” tiešām izkropļo to ideju, kas attiecas arī uz laulībā dzimušajiem. Vai nevarētu nomainīt un ielikt šajā vietā, darbības vārda vietā redakcionāli citu vārdu, lai nebūtu šīs kolīzijas, un tad problēma būtu atrisināta?

J.Vēbers: Bet kāds ir jūsu priekšlikums šajā gadījumā?

L.Muciņš: Noformēta, vai... Lai nerastos šīs noteikšanas atšķirība no laulībā dzimuša bērna reģistrācijas tiesību izcelšanās momenta.

J.Vēbers: Principā ir iespējams to apmainīt.

L.Muciņš: Tad mums arī problēma pazūd.

Priekšsēdētājs: Vēbera kungs, vai tas nozīmē, ka jūs pieņemat šo Muciņa kunga...

J.Vēbers: Jā, mēs šādā redakcijā varētu pieņemt. Tā ka var likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet mums ir tādā gadījumā jābalso par šiem Likumdošanas jautājumu komisijas svītrojumiem. Es saprotu, ka par 155.panta pirmo daļu jautājums ir atrisināts.

J.Vēbers: Tas ir, par pirmās daļas pirmo teikumu. Jo šeit ir pirmās daļas otrais teikums.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, bet rakstiski mums ir tikai viens teikums. Un mēs balsosim tikai par rakstiski iesniegtajiem. Mums ir tikai viena iespēja balsot šodien.

J.Vēbers: Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikums ir svītrot šo.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs uztur svītrojumu?

L.Muciņš: Muciņa kungs bija pagājušā labojuma autors, tādēļ viņš nevar uzturēt svītrošanu. Viņš tātad piedāvā aizvietot atbilstoši otrajam lasījumam vārdu “noteikta” ar vārdu “reģistrēta”, kam arī piekrita Vēbera kungs pirmīt. Tātad es esmu pret svītrošanu, bet par aizvietošanu ar...

Priekšsēdētājs: Tātad jums ir savstarpēja vienošanās, un Vēbera kungs pieņēma šo noteikumu − aizvietot ar “reģistrēšanu”. Nav problēmu, ja neviens no kolēģiem neiebilst. Vai kāds no Likumdošanas jautājumu komisijas uztur šo svītrošanu? Nav. Neuztur. Paldies. Tātad par 162.panta trešo daļu.

J.Vēbers: 162.panta trešajā daļā jautājums ir sarežģītāks. Šeit, pēc Muciņa kunga priekšlikuma, Likumdošanas jautājumu komisijā tika ieviests teksts, ka “nepilngadīgo adopcija pēc ārvalstīs dzīvojošo personu lūguma aizliegta”. Ir iesniegti šajā sakarā konkrēti priekšlikumi no Latvijas organizācijas “Glābiet bērnus!”, kurā ir norādīts, ka šī norma ir pretēja Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989.gada 29.novembra konvencijas “Par bērnu tiesībām” 21.punktam, ko es norādīju arī, otrajā lasījumā izskatot.

Otrkārt, ir iesniegums no deputāta Freimaņa kunga Augstākās padomes priekšsēdētājam Gorbunova kungam − atbalstīt organizācijas “Glābiet bērnus!” iesniegumu un atjaunot, tas ir, svītrot šo trešo daļu, ka nepilngadīgo adopcija pēc ārvalstīs dzīvojošo personu lūguma aizliegta.

Tālāk ir atzinums par šo trešo daļu no Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes − arī svītrot. Un beidzot ir Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikums − svītrot šo daļu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Tā kā es biju iepriekšējo svītrojumu autors, es visnotaļ atbalstu šo Likumdošanas jautājumu komisijas slēdzienu un visus pārējos slēdzienus, apsveicu ar to, ka likums beidzot ir saskaņots ar konvenciju, un aicinu balsot “par”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Nu tas ir vienkārši brīnišķīgi. Man tikai paliek jautājums. Tātad mēs esam atgriezušies 162.punktā pie otrā lasījuma redakcijas, Vēbera kungs, tā ir, ja? Ar Muciņa kunga laipnu piekrišanu. Tātad, kas vēl paliek par 169.pantu? Pēc Muciņa kunga varonīgās iniciatīvas, respektīvi, runa ir par bērnu tirdzniecību, kā viņš toreiz teica, mēs izvācām ārā tādas divas rindiņas: “Nepilngadīgo adopcijai pēc ārvalstīs dzīvojošo personu lūguma nepieciešama iepriekšēja tieslietu ministra atļauja.” Vai mums arī ar šīm divām rindiņām kaut kas nav jādara?

J.Vēbers: Jā, ar šīm rindiņām ir jādara. Un tāpēc arī Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikumā ir ietverts priekšlikums izteikt 169.panta piekto daļu šādā redakcijā: “Nepilngadīgo adopcija pēc ārvalstīs dzīvojošo personu lūguma atļauta ar tieslietu ministra iepriekšēju atļauju tikai gadījumos, ja izcelsmes valstī nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu ģimenē un pienācīgu medicīnisko aprūpi.”

J.Freimanis: Viss skaidrs. Pilnīgi pareizi.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, man būtu tāds vienkāršots ierosinājums. Tā kā plenārsēde tuvojas beigām, vismaz balsosim kopīgi, jo tas ir praktiski. Ja ne konceptuāli, tad pēc būtības šie jautājumi ir vienoti. Balsosim par šo jauno redakciju, par kuru ir panākta vienošanās starp Likumdošanas jautājumu komisiju, darba grupu un mūsu kolēģiem deputātiem. Nav iebildumu balsot kopīgi par šiem grozījumiem, kas ir izteikti 591.dokumentā? Par abiem kopā, jo tie ir viens ar otru saistīti? Nav iebildumu? Bet mums ir iepriekšējais balsojums, ar kuru mēs esam izdarījuši... Kādas ir kolēģu domas, it sevišķi dokumenta autoru domas, vai mums nav nepieciešams anulēt iepriekšējo balsojumu? Es domāju, ka mēs izdarīsim divus balsojumus. Ar pirmo, ja būs iespējams, anulēsim iepriekšējo un ar otro tad nobalsosim par jauno redakciju divos pantos − 162. un 169.

Balsosim par iepriekšējā balsojuma anulēšanu šiem pantiem. Rezultāts: par − 36, pret − nav, atturas − 5. Tātad iepriekšējie balsojumi anulēti.

Balsosim par jauno redakciju 162. un 169.pantā. Rezultāts: 38 − par, pret − nav, 1 − atturas. Tātad pieņemti šie labojumi.

Lūdzu, vēl 3.lasījuma stadijā par šo likumprojektu? Vārds Silāra kungam.

I.Silārs: Pie tā paša pieņemtā un tikko nobalsotā dokumenta. 591.teksta otrās daļas pēdējā rindiņā lūdzu svītrot vārdu “medicīnisko”.

Priekšsēdētājs: Vai darba grupai ir iebildumi?

J.Vēbers: Kādi motīvi ir šeit?

I.Silārs: Tādēļ, ka jebkādu aprūpi nevar aprobežot tikai ar pienācīgu medicīnisko aprūpi. Ja medicīnisko aprūpi valsts var sagādāt, bet nav ko ēst, tad, es domāju, tas ir pietiekams pamats.

J.Vēbers: Varētu piekrist.

Priekšsēdētājs: Neiebilstot darba grupai, es domāju, ka tas arī nav balsojams. Tātad panākta vienošanās. Lūdzu, vēl pie šā dokumenta? Nav citu labojumu, iebildumu. Tādā gadījumā, godātie kolēģi, nākamo otrdien pēc pulksten vieniem mēs balsosim par šo likumu trešajā lasījumā un galīgajā variantā. Paldies, Vēbera kungs!

Kādas kolēģiem ir domas par tālāko darbu šodienas plenārsēdē? Ļoti aizdomīgi Likumdošanas jautājumu komisija ceļas. Apsīša kungs bija pirmais. Lūdzu.

R.Apsītis: Es lūdzu izskatīt šodienas plenārsēdes 15. un 16.darba kārtības jautājumu.

Priekšsēdētājs: Ziņotājs ir?

R.Apsītis: Ziņotājs ir. Tas ir otrais lasījums. Mēs to varam. Tātad 567.dokuments, runājot par 15.darba kārtības punktu, un 606.dokuments − par nākamo darba kārtības punktu.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, lūdzu, kādi jums ir priekšlikumi?

L.Muciņš: Kad šorīt balsojām, darba kārtībā tika iekļauts papildus kā pirmajā lasījumā likums “Par 1937.gada Notariāta likuma atjaunošanu” un Notariāta likuma jaunā redakcija.

Priekšsēdētājs: Jā, bet tas ir pašās beigās. Kaut kur ap jūnija vidu apmēram sanāks, ja tādos tempos...

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Es atgādinu, ka netika izskatīts 21.jautājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet 21. ir pēc 15. un 16.

Lūdzu, Zeltkalnes kundze!

B.Zeltkalne: Es ļoti atvainojos. Mēs šorīt iekļāvām darba kārtībā aizmirstos labojumus Dzīvokļu kodeksā, tas ir, 581.dokumentu otrajā lasījumā. Man būtu lūgums: vai mēs nevarētu pēc 15. un 16. skatīt, jo tas arī ir otrais lasījums.

Priekšsēdētājs: Atsevišķi būs jābalso, Zeltkalnes kundze. Man ir aizdomas, vai būs, kas balso? Tas ir cits jautājums, protams.

Ir jāskata 15. un 16. Tā kā ir vairāki dokumenti, kam nav kārtas numuru un kas ir beigās, tad savukārt mums būs jābalso, kuram būs prioritāte. 16.darba kārtības jautājums. Lūdzu, tātad Darba likumu kodekss.

No zāles: Cienījamie deputāti! Pirms divām nedēļām jūs pieņēmāt likumu par darba aizsardzību un likumu par darba inspekcijas spēka atjaunošanu. Praktiski tehnisku iemeslu dēļ šie divi labojumi ir aizkavējušies. Tie ir labojumi, kas saskaņo šā likuma darbību ar pārējiem spēkā esošajiem likumdošanas aktiem. Gan šis likums, gan nākamais, par kuru es runāšu, ir otrajā lasījumā. Tie ir izskatīti visās komisijās, ir saņemti šo komisiju priekšlikumi. Praktiski nekādu būtisku iebildumu par šiem likumiem nav. Ja runa ir par 567.dokumentu, tad vienīgi 1.punkta iekaviņās šī redakcija nedaudz ir jāpapildina. To mēs izdarīsim līdz nākamajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad otrā lasījuma stadija − 567.dokuments. Lūdzu, godājamie kolēģi! Godājamajiem kolēģiem nekādu labojumu nav. Balsosim par šā dokumenta akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 33 − par, pret − nav, atturas − 1. Akceptēts otrajā lasījumā.

Lūdzu nākamo dokumentu!

No zāles: Dokuments Nr.606. Tā izcelsme ir precīzi tāda pati. Tehniskas kļūdas dēļ ir rakstīts, ka tas ir pirmais lasījums, bet tas ir otrajā lasījumā. Praktiski arī šis dokuments ir saskaņots ar Likumdošanas jautājumu komisiju un šā dokumenta saturs nevienai no citām komisijām iebildumus neizraisīja. Likumdošanas jautājumu komisija papildināja atsevišķus Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantus ar līdzīgu naudas sodu, kā ir paredzēts 41., lai nebūtu domstarpību šo naudas sodu pielietošanā. Praktiski vienīgā iebilde, kāda ir bijusi, ir par 41.panta 1.punktu − uzliek naudas sodu līdz 30 tūkstošiem. To vajadzētu precizēt − kam uzliek. Mums ir redakcionāla rakstura labojums, bet to mēs varam izdarīt nākamajā sēdē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai godājamajiem kolēģiem otrā lasījuma stadijā ir kādi citi labojumi vai papildinājumi? Nav. Balsosim par šā dokumenta akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 33 − par, pret − nav, atturas − 1. Akceptēts otrajā lasījumā. Paldies.

Godājamie kolēģi, nākamais bija ierosinājums par 21., ja es nemaldos, par apgrozījuma nodokli pirmajā lasījumā. Lūdzu.

V.Bļinovs, Ekonomisko reformu ministrijas Nodokļu politikas departamenta direktors: Atgādinu, cienījamie deputāti, ka mēnesi atpakaļ, klausoties Pupčenoka kunga atskaiti... Skatām 582.dokumentu... Augstākā padome uzdeva Ministru padomei iesniegt precizējumus nodokļu likumos. Šis iesniedzamais Ministru padomes likumprojekts ir viens no tiem. Kādas izmaiņas esošajos likumos te tiek liktas priekšā?

Pirmām kārtām galvenais ir saistīts ar to, ka ir paredzēts ņemt apgrozījuma nodokli uz robežas, tātad muitā. Sakarā ar šo normu tiek precizēts arī importētajām precēm ar nodokli apliekamais objekts.

Bez tam vēl šeit tiek iestrādāta norma, ka uz robežas tiek ņemts apgrozījuma nodoklis arī no fiziskajām personām. Tas ir otrais moments.

Trešais moments. Šajā piedāvātajā likumprojektā tiek izdarīti tehniski precizējumi, lai Finansu inspekcija varētu precīzāk ņemt šo apgrozījuma nodokli. Bez tam vēl šeit tiek iestrādāta norma, ka netiek aplikta ar apgrozījuma nodokli humanitārā palīdzība, ja šīs preces... Šeit ir runa, ka humanitārā palīdzība netiek aplikta muitā, bet, ja tā tālāk tiek realizēta, tad vispārējā kārtībā šīs preces tiek apliktas ar apgrozījuma nodokli.

Tie ir tie galvenie jautājumi, kas šeit ir iestrādāti.

7. un 5.punkts parāda, kādā kārtībā šie nodokļi tiek ņemti uz robežas.

Bez tam vēl... Diemžēl šeit jau deputātus informēja, ka atsevišķos punktos ir jāizdara labojumi. Pieņemsim, 2.punkta pēdējā teikumā ir runa, ka tiek noteikta kārtība, kādā veidā tiek zemnieki aplikti ar apgrozījuma nodokli. Jāatzīmē, ka šī norma jau ir iestrādāta apgrozījuma nodoklī un tā no šā likumprojekta ir jāsvītro.

Es domāju, ka vēl ir tehniski precizējumi, bet tie tiks iestrādāti otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus. Cik es saprotu, tad Ēlerta kungs ir pieteicies jautāt.

I.Ēlerts: Cienījamais Bļinova kungs, man šis likumprojekts rada divus jautājumus. Vai norma, ka fiziskās personas maksā apgrozījuma nodokli uz robežas par visām tām precēm, kuras Latvijā apliek ar nodokli, neradīs problēmu uz robežas, nosakot, vai lieta ir lietota, tātad bijusi jau īpašnieka īpašumā, vai jauna nopirkta ārzemēs? Tas var radīt ļoti lielus sarežģījumus, teiksim, muitas kontrolē. Es saprotu, ka neviens neuzskatīs, ka bikses, kas man kājās, ir nopirktas ārzemēs, kaut gan varētu tā būt, ka es esmu nopircis un uzvilcis tās kājās. No otras puses, kāds priekšmets, ko es esmu nopircis šeit veikalā, izvedis uz ārzemēm un vedu atpakaļ, var tikt aplikts ar nodokli.

V.Bļinovs: Ēlerta kungs, es gribu papildināt jūsu teikto. Droši vien šeit likumā ir jāparedz arī neapliekamais minimums. Tātad šis jautājums ir saistīts ar precizējumiem otrajā lasījumā. Es pilnīgi piekrītu jūsu jautājuma nostādnei.

I.Ēlerts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

I.Ēlerts: Un otrs jautājums man ir par 7.panta otro daļu, kas mums zināmā mērā ir standarta daļa, bet vai tā vairs būtu aktuāla, ņemot vērā, ka tomēr mūsu valūta būtībā, vismaz no mūsu viedokļa, ir tikpat, teiksim, pieņemama kā jebkura cita valūta. Vai būtu pareiza šī prasība, ka obligāti jāmaksā brīvi konvertējamā valūtā, ja preces ir pirktas ārzemēs, un vai obligāti tajā valūtā un tamlīdzīgi... Šeit atkal rodas šie jautājumi.

V.Bļinovs: Ēlerta kungs, es pilnīgi piekrītu, bet Augstākā padome pagājušā gada aprīlī pieņēma šīs normas un tās diemžēl ir vairākos likumos.

I.Ēlerts: Es zinu.

V.Bļinovs: Tās ir palikušas. Tātad, ja mēs mainām šajā likumā, tad mums ir jāmaina arī pārējos. Tā ir tiešām veca norma. Tajos apstākļos tai bija ekonomisks pamats, pašlaik tai varbūt ekonomiska pamata nav, bet tā ir iestrādāta citos likumos. Tātad, ja mēs to labojam, tad tā ir jālabo pārējos likumos arī.

I.Ēlerts: Cienījamais Bļinova kungs, bet vai mēs labosim kādreiz vai pat Saeima kādreiz labos sešus vai vairākus nodokļu likumus uzreiz? Acīmredzot, labojot pēc kārtas visus šos likumus pa vienam, šī norma laikam būtu jāslēdz laukā. Vai jūs nepiekristu tam?

V.Bļinovs: Es gribētu pateikt vēl vairāk. Mums paketē atrodas jauns likums par apgrozījuma nodokli. Tas ir saistīts varbūt ar to, ka Saeima risinās jautājumu par līmeņiem, likmēm. Lūdzu, ja deputāti uzskata, mēs šo normu no šā likumprojekta varam svītrot.

I.Ēlerts: Es ierosinātu Ekonomikas komisijai un jums kopīgi izsvērt un apdomāt, vai šī norma vairs ir vajadzīga.

Priekšsēdētājs: Bela kungs, lūdzu! Vispirms Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Man izraisa šaubas terminoloģija. Īsti nav saprotams pats pirmais teikums, ka ar apgrozījuma nodokli apliekamais objekts ir preču, maksas pakalpojumu un darbu realizācijas apgrozījums. Man ir jautājums, kas tas ir par darbu realizācijas apgrozījumu?

V.Bļinovs: Es piekrītu. Es jau minēju, ka šajā likumprojektā ir vajadzīgi redakcionāli labojumi, jo principā dotā redakcija ir Finansu ministrijas izstrādātā. Ekonomisko reformu ministrijai ir labojumi, bet sakarā ar to, ka tos iesniedza Ministru padome, mēs nebijām tiesiski šajā stadijā šos labojumus izdarīt. Mums ir precizējumi.

I.Silārs: Skaidrs. Tad es pie reizes norādu arī uz nākamo teikumu, kurš skan šādi: “Ievedamo preču vērtība, kuru apliek uz robežas, sastāv no...”

V.Bļinovs: Es pilnīgi piekrītu.

I.Silārs: Un latviski nav arī “humanitārā palīdzība”, bet gan “humānā palīdzība”.

V.Bļinovs: Jā, mums ir 1.pantā un pārējos pantos labojumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bela kungs! Gatavojas Felsa kungs.

A.Bels: Bļinova kungs, 1.panta pirmās rindkopas beigās ir teikts: “Apgrozījuma nodoklis ir jāmaksā arī no summām, kuras iegūtas par licenču izsniegšanu, izziņu izdošanu, tiesību piešķiršanu...” Tālāk ir autortiesības. Sakiet, kādā veidā piešķir autortiesības? Es līdz šim domāju, ka tās vai nu ir vai nav. Kā piešķir autortiesības?

V.Bļinovs: Ekonomisko reformu ministrijai ir priekšlikums svītrot no šīs redakcijas otro daļu, jo principā jau pirmajā daļā ir pateikts, ka tiek apliktas preces un pakalpojumi. Šeit ir mēģināts kaut kādā veidā tulkot šo pakalpojumu sfēru. Tātad šeit nav uzskaitīti visi pakalpojumi. Mēs uzskatām, ka šī otrā daļa, šī pēdējā daļa nebūs šajā te. Tas ir Ekonomisko reformu ministrijas priekšlikums.

A.Bels: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs! Gatavojas Muciņa kungs.

A.Felss: Bļinova kungs, 2.pantā ir runa par to, ka zemnieku pašražotā lauksaimniecības produkcija ar apgrozījuma nodokli netiek aplikta, bet koncepcija, kad mēs dažas nedēļas atpakaļ runājām, bija pavisam cita. Kas jūs pamudināja šo konceptuālo pieeju mainīt?

V.Bļinovs: Felsa kungs, es jau minēju, ka šis likumprojekts tika izstrādāts jau vairāk nekā pirms mēneša. Tās problēmas pastāvēja. Bet pa šo laiku Kodoliņa kungs ierosināja jau citu likumprojektu par apgrozījuma nodokli un jūs to pieņēmāt. Tātad šī norma par zemnieku aplikšanu ar apgrozījuma nodokli tiek svītrota. Jūs to jau nofiksējāt, likumu kārtībā pieņēmāt likumu. Tātad šeit tā ir jāsvītro ārā.

A.Felss: Skaidrs. Tikai man nav skaidrs viens − kāpēc tad tas te parādās?

V.Bļinovs: Es jums jau teicu, ka pirms mēneša bija tāda problēma, tā nebija pilnā mērā fiksēta šeit.

A.Felss: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Es reizē kā jautājumu un reizē arī, turpinot Bela kunga uzdoto jautājumu. Jūs šeit teicāt, ka ir mēģinājums precizēt ar šīm licencēm, izziņām un tā tālāk pakalpojumu veidus. Tādēļ man ir tāds jautājums: vai jūs uzskatāt, ka šīs licences un izziņas ir kaut kāds pakalpojums, ko sniedz caur uzņēmējdarbību, vai tā ir, es atvainojos, valsts funkcija, kuru izpildkomitejas, pašvaldības vai valsts orgāni pilda, un, ja viņi ņem kaut kādu nodevu par šādu licenci vai šādu izziņu, kā viņi ir noteikuši, tad viņi saņem šo nodevu, un tas ir viss. Šeit tad tomēr nevajadzētu būt nekādam apgrozījuma nodoklim, jo par maz ir, ka mums izpildkomitejas tagad par katru blanku prasa... Tas jau ir viens. Otrām kārtām par aizpildītu blanku prasa, divi. Tātad būs vēl trešais, turpinot šo domu, ka tam visam vēl uzliks virsū apgrozījuma nodokli. Vai tas tomēr ir apgrozījuma nodokļa objekts − šis te valsts un pašvaldību pārvaldes funkciju veikšanas rezultātā kaut kādu dokumentu vai atļauju izsniegšana, veicot ar likumu uzliktās funkcijas?

V.Bļinovs: Muciņa kungs, pirmām kārtām, jāizpēta tas jautājums, kas ir licence. Ja tas ir pakalpojums, tad ir jāapliek. No otras puses, ja mēs runājam par nodokļiem, nodevām un tā tālāk, tie arī ir jāapliek. Šī jaunradītās vērtības nodokļa būtība ir tāda. Tad ir jāapliek. Bet mēs ierosināsim šos te, es jau te minēju, izsvītrot ārā, svītrot ārā, jo šeit ir daļējs uzskaitījums un licence... Kas ir licence? Šeit ir citos likumos jāprecizē, kas tā licence ir. Kas tā pēc savas būtības ir? Tātad var traktēt, ka tas ir pakalpojums. Ir dažādi jēdzieni.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Cienījamais Bļinova kungs, man ir ierosinājums. Es to iesniegšu uz otro lasījumu rakstiski, ja rakstiski spēs nobalsot šoreiz pirmajā lasījumā − uzlikt apgrozījuma nodokli visām mājsaimniecēm, kuras pārmet pankūku uz otru pusi.

V.Bļinovs: To būs tehniski grūti izdarīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Seiles kundze, tikai rakstiski iesniedziet! Tad, es domāju, mēs varētu nobalsot. Ja jūs uzskatāt, ka tas ir konceptuāli, tad mēs varam nobalsot tūlīt.

Paldies Bļinova kungam par atbildēm uz jautājumiem. Vai kāds vēlas debatēt? Neviens nevēlas debatēt.

Lūdzu, godājamie kolēģi, balsosim par likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā, protams, ievērojot Bļinova kunga ziņojumu, kurš teica, ka tur jau ļoti daudz kas ir svītrots. Rezultāts: par − 16, pret − 6, atturas − 7. Ar balsu vairākumu akceptēts pirmajā lasījumā.

Nākamie ierosinājumi bija par iepriekš nobalsotajiem, tas bija pie darba kārtības apspriešanas. Es atvainojos, vēl ir 24. − par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību. Pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Es aizkavēšu jūs ar šo likumu ne jau tādēļ, ka sakarā ar daudzu citu likumu pieņemšanu ir radusies vajadzība grozīt šo privatizācijas kārtības likumu. Tas varbūt nebūtu tik aktuāli. Taču viens grozījums ir būtībā nepieciešams tādēļ, ka ir atjaunota (pie tam jau samērā sen) Civillikuma lietu tiesību daļa. Sakarā ar tās atjaunošanu likumā par tās spēkā stāšanās laiku un kārtību tika noteiktas pirmpirkuma tiesības zemes gabala īpašniekam uz to nekustamo īpašumu, kas atrodas uz zemes gabala, un otrādi. Arī privatizācijā šīs pirmpirkuma tiesības ir jāievēro, taču Latvijas Republikas likumos (tajā skaitā arī Civillikumā) nav noteikta kārtība, kā šīs pirmpirkuma tiesības realizēt. Ir Civillikuma 2061.pants, kurā ir paredzētas pirmpirkuma tiesības gadījumā, ja pie atsavināšanas līgumā ir, kā saka, pielīgtas tiesības: ja tās atsavinātās mantas ieguvējs viņu pārdod tālāk, tad atsavinātājs var sev pielīgt pirmpirkuma tiesības šo lietu pirkt atpakaļ.

Zināma analoģija te ir, taču ne tieša. Un tas neuzliktu par pienākumu šādā pašā veidā šo pirmpirkumu realizēt privatizācijas gadījumos. Tur ir noteikts, ka pirmpirkuma tiesības ir jāizmanto attiecībā uz kustamu lietu uzreiz pēc paziņojuma par tās pārdošanu, attiecībā uz nekustamu lietu − divu mēnešu laikā. Šis divu mēnešu laiks tika ievērots arī likumā par nomu un nomu ar izpirkumu, tas ir viens no privatizācijas veidiem būtībā, bet jau praktiski... Tātad te tiek ierosināts līdzīgu normu attiecināt uz jebkura uzņēmuma privatizāciju. Lai šī Civillikuma atjaunošanas likuma norma nepaliktu tikai uz papīra, tad arī tiek noteikts šis divu mēnešu termiņš.

Ir zināma problēma, uz ko to attiecināt, vai uz visiem privatizācijas gadījumiem. Protams, tikai tajos gadījumos, ja zeme zem šiem objektiem nav valsts vai pašvaldību īpašums, jo tad šī problēma atkrīt. Protams, ja tiek atsavināts valsts uzņēmums, varētu būt pašvaldībai šīs tiesības. Ja, valsts uzņēmumu privatizējot, zeme ir valsts īpašumā un, pašvaldības uzņēmumu privatizējot, zeme ir pašvaldību īpašumā, tādā gadījumā tas neattiecas.

Te ir viena ļoti būtiska lieta. Lai šādas pirmpirkuma tiesības izmantotu, ir jāzina pārdodamā objekta cena. Mūsu likumdošanā tā tiek definēta kā nosacītā cena. Acīmredzot tikai pēc tam, kad ir publicēta šī nosacītā cena, var skaitīt šo divu mēnešu termiņu. Tādā gadījumā man, atklāti sakot, ir jāpasaka, ka likuma otrā daļa par to, kādā veidā piemērot, ir acīmredzot jāgroza un jāskaita šis divu mēnešu termiņš nevis no šā likuma spēkā stāšanās dienas, ja tas tiks pieņemts, bet no šīs nosacītās cenas publicēšanas dienas.

Nosacītās cenas publicēšanas nepieciešamība nosaka arī to, ka turpmāk privatizācijas komisijai, kas vada šo cenas noteikšanu pēc likuma, būtu jāsāk strādāt jau pirms tam, kad tiek sagatavots saraksts par privatizācijas uzņēmumiem vai arī tiek, kā likumā ir ierosināts, pieļauts sniegt paziņojumu par atsevišķu uzņēmumu privatizāciju, kas pēc visām normām būtu pielīdzināms šim sarakstam.

Tas ir galvenais, kādēļ tas tiek pacelts, jo, ņemot vērā, ka Latvijā šovasar notiks valsts varas maiņa, tātad mainīsies kā likumdevēja vara, tā arī izpildvara, šī privatizācija acīmredzot vasarā nebūs pietiekami intensīva. Ja šis divu mēnešu termiņš iekritīs vasarā, tad labāk būtu tā, nekā vispār šīs te privatizācijas kolīzijas risināt pēc jaunās valdības sanākšanas, jo tad aizkavētu privatizācijas procesu atkal par diviem mēnešiem. Bet šī aizkavēšanās diemžēl ir objektīva. Un es atkārtoju, ka labāk tagad nekā vēlāk, pēc manām domām.

Par pārējo likumu. Tātad ir reglamentēts, kas ir privatizējamo uzņēmumu saraksts, kas ir paziņojums, kas ir tiesīgs to sniegt, cik saistoša ir sarakstā norādītā privatizācijas metode saistībā ar to, ko var iesniegt privatizācijas projekta autori. Šeit ir paredzēts brīvāk, ka var atkāpties no sarakstos noteiktās metodes. Bez tam agrākajā likumā bija norma, ka var iesniegt privatizācijas projektu par tādu uzņēmumu, kas nav sarakstā, bet nebija paredzēti absolūti nekādi valsts un pašvaldību institūciju pienākumi šajā gadījumā. Tagad tas ir izdarīts. Ir noteikts arī termiņš, kurā ministrijām un pašvaldībām jāizskata iesniegtie privatizācijas projekti. Šo termiņu, protams, skaitīs no šā grozījumu likuma spēkā stāšanās brīža, protams, ja tas tiks pieņemts.

Un pats pēdējais, par ko šodien varbūt nevajadzētu runāt, tomēr es par to ieminēšos, ir jau sagatavotais lēmuma projekts par grozījumiem 17.jūnijā pieņemtajā lēmumā par spēkā stāšanās kārtību, kurā sakarā ar to, ka valdība vēl līdz šim nav noteikusi to daļu, kas ir obligāti jārezervē par sertifikātiem, ir ierosināts to noteikt ar mūsu lēmumu šo 25 procentu apmērā, jo pašvaldības to sen gaida, bet valdība nav noteikusi minimumu, un pašvaldībām nav iespēju noteikt. Es domāju, ka nekas cits neatliek, kā noteikt to no augšas.

Pārējie ir būtībā tādi grozījumi, kas ievēro pieņemtos likumus. Ja cienījamajiem deputātiem ir jautājumi, tad esmu gatavs atbildēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai cienījamajiem deputātiem ir jautājumi? Ir jautājumi. Seiles kundze, lūdzu!

A.Seile: Es tā ātri pamanīju, ka 2.¹ pantu jūs ierosināt papildināt ar veselām trijām apakšdaļām. Es ierosinu šo trešo daļu, kas attiecas uz priekšrocību zaudēšanu, ja zemes īpašnieks nepiesakās divu mēnešu laikā no dienas, kad oficiāli ir paziņots, svītrot. Šāda norma nav vajadzīga tāpēc, ka zemesgrāmatās, kad īpašnieks gribēs iet piereģistrēt savas īpašnieka tiesības, būs jāinformē oficiāli zemes īpašnieks, bet tas zemnieks var nepamanīt, ka centrālajā laikrakstā divu mēnešu laikā būs ievietots šis sludinājums. Neviens viņam to nepateiks, un viņš zaudēs visas savas priekšrocības uz objektu, kas ir uz viņa zemes.

I.Ēlerts: Redziet, cienījamā Seiles kundze, faktiski tas ir arī likuma rašanās (vismaz šā 2.¹ panta, kas ir 4.lappusē) galvenais cēlonis, jo patiešām tagad ministrijas, lai nodrošinātos pret to, ka vēlāk apstrīdēs privatizācijas likumību, prasa zemes gabala īpašniekam atteikties no šīm pirmpirkuma tiesībām. Tas ir nelikumīgi un nevajadzīgi. Zemes gabalu īpašnieki, protams, šādu atteikumu nedod. Pirmpirkuma tiesībām ir jābūt limitētām laikā, jo nevar būt tā, ka privatizējot pārdod vienam īpašniekam un tad pēkšņi tiek apstrīdētas šī jaunā tiesības ieguvušā īpašnieka tiesības. Jūs tieši to gribat panākt, lai bez kāda termiņa varētu apstrīdēt jebkuru privatizācijas aktu.

Rūpniecības komisijas viedoklis un vēlme, iesniedzot šo likumprojektu, ir tieši reglamentēt šo procesu un nepieļaut privatizēto uzņēmumu ieguvēju tiesības uz šo uzņēmumu, bet garantēt arī likumā noteiktās pirmpirkuma tiesības. Jūs gribat apstrīdēt jebkuru privatizācijas aktu jūsu piedāvātajā veidā, Seiles kundze.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Simsona kungs!

P.Simsons: Ēlerta kungs, vai jūs negribētu šo nupat izklāstīto normu grozīt tādā veidā, ka tai instancei, kura grib privatizēt un izsludināt šā objekta privatizāciju, ir jāpaziņo zemes īpašniekam konkrēti, ka, lūk, uz viņa zemes esošais objekts tiek pakļauts, izsludināts privatizācijai. Man liekas, ka tā bija tā doma, ko Seiles kundze gribēja likt priekšā.

I.Ēlerts: Es jums pilnīgi piekrītu. Paldies par šo ierosinājumu.

Priekšsēdētājs: Tātad Ēlerta kungs pieņēma šo ierosinājumu. Seiles kundze, vai jums vēl pastāv problēma ar svītrošanu? Ja pastāv, tad mēs uzreiz balsosim.

A.Seile: Varētu arī nesvītrot, bet tādā gadījumā ir vajadzīgs šis konkrētais priekšlikums, lai izskanētu stenogrammā no Ēlerta kunga puses, kā viņš labos, un tad es varētu pateikt − svītrot vai nesvītrot.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Tā, kā to ierosināja Simsona kungs. Ņemot vērā to, ka viņš ir profesionāls jurists, es labāk nepateikšu.

Priekšsēdētājs: Vai tas apmierina Seiles kundzi? Paldies.

Lūdzu, kādi vēl būtu jautājumi Ēlerta kungam? Jautājumu vairāk nav. Paldies. Vai kāds no deputātiem 10 minūtes pirms plenārsēdes beigām vēlas debatēt? Tādu deputātu nav. Tādā gadījumā mums ir jābalso par akceptu pirmajā lasījumā. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 20 − par, 4 − pret, 5 − atturas. Akceptēts pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Paldies, cienījamie kolēģi! Lūdzu jūsu priekšlikumus līdz ceturtdienas rītam pulksten 10.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Zeltkalnes kundze!

B.Zeltkalne: Cienītie kolēģi, mēs pagājušo pirmdien, nē, pagājušo otrdien, pirmajā lasījumā pieņēmām Latvijas Republikas likumprojektu par grozījumiem Latvijas Dzīvokļu kodeksā. Nav saņemti nekādi priekšlikumi, ne papildinājumi, ne grozījumi. Un šodien jums piedāvāju 581.dokumentu otrajam lasījumam. Man būtu ļoti liels lūgums − pieņemt arī trešajā lasījumā kā steidzamu, jo mums ir pieņemti vairāki likumi, kas tagad ir pretrunā ar Dzīvokļu kodeksu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad tas ir otrais lasījums.

B.Zeltkalne: Jā, otrais.

Priekšsēdētājs: Vai kāds no kolēģiem vēlas izteikties par pantiem? Nav tādu kolēģu. Paldies, Zeltkalnes kundze. Tādā gadījumā mēs balsosim par akceptu otrajā lasījumā.

B.Zeltkalne: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 25 − par, pret − nav, atturas − 6. Tā kā nekādi labojumi un papildinājumi otrā lasījuma stadijā nav iesniegti, mēs par šo likumprojektu, ja nav nekādu iebildumu, varam nobalsot galīgi nākamo otrdien pēc pulksten vieniem balsojamajā laikā. Iebildumu nav? Tātad iekļaujam balsojamo dokumentu sarakstā.

Muciņa kungs stāv pie mikrofona. Vai deviņu minūšu pietiks jūsu dokumenta izskatīšanai? Lūdzu!

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, godātie deputāti! Jūsu uzmanībai tiek piedāvāts 585.dokuments, kurā ir divi likumi − par Latvijas Republikas 1937.gada Notariāta likuma spēkā stāšanās laiku un kārtību un pats Latvijas Republikas Notariāta likums. Tātad šis likums jaunajā redakcijā.

Kādi bija iemesli, kādēļ komisija un darba grupa izšķīrās par šāda varianta piedāvāšanu jūsu akceptam?

Godājamie kolēģi, pirmām kārtām jāsaka, ka atšķirībā no advokatūras likuma pie notariāta likuma tika strādāts pirms advokatūras likuma un faktiski tas tika iesniegts arī ātrāk, bet zināmu priekšrocību dēļ mēs pirmo akceptējām advokatūras likumu. Tādējādi mums ir jāakceptē otrs... Faktiski tas ir trešais likums šo likumu sarakstā. Pirmais bija zemesgrāmatu likums, kurš tagad regulē visas šīs iestādes, kuras ir saistītas ar jurisdikciju. Bija dažādi priekšlikumi.

Divu gadu laikā, kopš Tieslietu ministrija iesniedza dažādus priekšlikumus, tika piedāvāti daždažādi varianti. Sākumā tika uzrakstīts pilnīgi jauns likums un vēlāk, it sevišķi pēc Vācijas Federatīvās Republikas Tieslietu ministrijas palīdzības un konsultantu vairākkārtējas ierašanās, nonācām pie secinājuma, ka 1937.gada notariāta un notāra likums ir visādā ziņā visnormālāk uzbūvēts, paredz visus tos momentus, kurus ir nepieciešams šajā likumā regulēt.

Trešām kārtām, mēs arī faktiski īsti nevaram iedarbināt zemesgrāmatu nodaļas, ja nav atjaunots 1937.gada notāra likums. Tas ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es izšķīros īsi pirms Augstākās padomes darbības beigām tomēr piedāvāt jūsu uzmanībai šo likumu. Likums sastāv no trijām daļām, lielām daļām. Šajā likumā, pašā notariāta likumā, tiek regulētas trīs būtiskas jautājumu grupas.

Pirmais. Kas ir notārs? Kā tiek organizēts viņa darbs? Kādā veidā viņš tiek iecelts un atbrīvots no amata? Tā ir pirmā grupa.

Otrajā grupā ir iekļautas visas tās notariālās darbības, ko izdara notārs. Tās visas ir uzskaitītas. Ir regulēta tā kārtība, kādā veidā viņš izdara visas šīs notariālās darbības.

Un trešā normu grupa, kas ir šajā likumā, tātad ir šī kārtība, kādā notāri organizē savu korporāciju vai savu korporatīvo darbību. Tātad zvērināto notāru pilnsapulces, zvērināto notāru padome, tās funkcijas, tās palīdzība tieslietu ministram viņa darbības realizēšanā.

Runājot par pirmo normu grupu, pats jēdziens − zvērināts notārs − ir iekārtots. Kādus uzdevumus viņš pilda, tas ir noteikts likumā. Šeit jāsaka, ka lietderības dēļ mēs izmantojām formulējumus no jau pieņemtā advokatūras likuma, lai mēs arī ekonomētu tādā nozīmē, ka mums nevajag izstrādāt jaunas tiesību normas. To jūs redzat, ka 5. un 6.pants pilnīgi gandrīz saskan ar advokatūras likumu. Atšķirība no advokātu likuma ir tāda, ka notārus ieceļ tieslietu ministrs. Un atšķirība ir arī tāda, ka savā darbā notāri tiek pielīdzināti valsts amatā esošām amatpersonām. Tā ir neliela atšķirība, jo advokāts darbojas nedaudz citādi.

Par notariālajām darbībām gandrīz neviens grozījums likumā nav izdarīts. Ir saglabāts pilnīgi vecais teksts pēc savas būtības, it sevišķi pēdējā daļā nekādu tādu būtisku grozījumu, kas kardināli mainītu pašu 1937.gada likuma saturu, nav. Tikai pēc vācu notāra priekšlikuma ir pārkārtota 3.nodaļa. Latvijas laikā pastāvošā “drošības nauda”, kas likās arhaiski, tiek aizvietota ar “obligāto apdrošinājumu”. Tādas ir novitātes šajā likumā.

Esmu gatavs atbildēt uz jūsu jautājumiem. Likuma spēkā stāšanos regulē 8.pants. Tas atceļ visus vecos likumus un nosaka tos momentus, kādā kārtībā tagadējie valsts notāri ieņems zvērinātā notāra amatu, jo faktiski šis ir arī Ekonomiskās reformas likums, kur tiek pārkārtoti notariāta darbības principi: no valsts notariāta, kas tiek uzturēts no budžeta, viņi pāriet uz privātā notariāta kārtību.

Priekšsēdētājs: Trīs minūtes un 15 sekundes līdz plenārsēdes beigām. Jautājumu uzdod Silāra kungs.

I.Silārs: Mans jautājums ir šāds. Pārlasot šo tekstu, man rodas jautājums, vai ir atsevišķi notāri un atsevišķi zvērināti notāri?

L.Muciņš: Nē, zvērināti notāri. Ja kaut kur redakcijas dēļ šis vārds “zvērināts” ir izsprucis, tad tas tiks papildināts.

I.Silārs: Izlasiet 4.pantu un 5.pantu! Notārus ieceļ, bet par zvērinātiem notāriem uzņem. Šeit es skaidri izlasu, ka vienus ieceļ tieslietu ministrs, bet par zvērinātiem notāriem uzņem. Vienus ieceļ, otrus uzņem.

L.Muciņš: Jā, šeit ir redakcionāla pretruna. Es jums piekrītu.

I.Silārs: Un tālākajā tekstā es atkal redzu, ka pat nodaļu nosaukumos ir zvērinātu notāru apdrošināšana. Nākamā ir notāra amata pienākumi. Tādēļ es nesaprotu šeit lasot.

L.Muciņš: Jā, visur ir zvērināti notāri. Mums ir redakcionāli kaut kur palicis neizlabots, tas uz otro lasījumu tiks sakārtots.

I.Silārs: Paldies. Es sapratu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēl jautājumi, godājamie kolēģi? Jautājumu vairāk nav. Paldies, Muciņa kungs, par ziņojumu! Vai kolēģi vēlas debatēt par šo jautājumu? Vēlas.

Lūdzu, Apsīša kungs.

R.Apsītis: Mēs vakar Likumdošanas jautājumu komisijā, piedaloties arī notariāta pārstāvei, izskatījām šo likumprojektu un atbalstījām. Lūdzam kolēģus, tā sakot, balsot “par” pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēl debates! Nav. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 28 − par, pret − nav un neviens arī neatturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Priekšlikumus, lūdzu, līdz pirmdienai iesniegt, ja tādi ir.

Priekšsēdētājs: Cik es saprotu, nekādu citu priekšlikumu vairs nav. Čepāņa kungam ir paziņojums vai priekšlikums. Nē?

A.Čepānis: Vēl viens likumprojekts ir nobalsojams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Čepāņa kungs, ja publika, tas ir, deputāti, piekrīt, tad nav nekādu problēmu. Kolēģi, Čepāņa kungs mums izstāstīs, kas tas ir par likumprojektu. Lūdzu.

A.Čepānis: Pēc pirmā lasījuma 586.dokumentā deputāti Ēlerts un Špoģis iesniedza labojumus. Komisija tos iestrādāja. Par to varētu nobalsot otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādas šaubas kolēģiem? Nav. Tātad 586.dokuments, kas jums noteikti ir priekšā. Balsosim par šā dokumenta akceptu otrajā lasījumā. Viena balss papildus “par”. Tā ir Karlsona kunga balss. Rezultāts: par − 14, pret − 3, atturas − 7. Par − 15. Es atvainojos. Tātad akceptēts otrajā lasījumā. Citu priekšlikumu, cik es saprotu, nav.

Plenārsēde slēgta līdz nākamnedēļai.

 

(Sēdes beigas)