Par šo laiku un turpmāko laiku

“Šis ir laiks, kad Latvijā jāmainās arī cilvēkiem”

Valsts prezidents Valdis Zatlers intervijā “Latvijas Vēstnesim” – vakar, 2007.gada 7.novembrī, plkst. 15.20 – 15.46. Sarunā piedalās “Latvijas Vēstneša” žurnālisti Jānis Ūdris un Guntars Laganovskis

J.Ūdris: Kā jūs raksturotu pirms trim stundām notikušo sarunu ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti?

– Sarežģītos apstākļos saruna starp divām valsts amatpersonām vienmēr ir grūta. Ja tā būtu viegla, tad tas nozīmētu, ka mēs neesam meklējuši labāko risinājumu.

J.Ūdris: Kādu jūs redzat šo vislabāko risinājumu pašreizējā situācijā?

– Es domāju – ideāla situācija nebūs nekad. Vienmēr būs jārod kompromiss, un būs labās lietas, kas mums dos labu rezultātu, un būs kādi blakusefekti, kas atstās sliktu iespaidu. Vienmēr esmu teicis, ka pirmajā vietā jābūt valsts interesēm: kā mūsu valsts izskatās, kā mūsu valstī šajā brīdī jūtas tās pilsoņi un arī kā šajā brīdī jūtas valsts ekonomika. Līdz ar to ļoti būtiski ir nodrošināt stabilitāti. Visiem ir skaidrs, ka valdība ir izsmēlusi savus resursus. Bet ir svarīgi, kā nodrošināt, lai jaunā valdība tiktu izveidota veiksmīgi, pamatīgi, un tajā pašā laikā nevienu dienu neapturot valdības darbu.

J.Ūdris: Vai šajā situācijā ideāls risinājums nebūtu profesionāļu valdība, kas stāvētu pāri partiju interesēm?

– Domāju, ka jebkura valdība ir profesionāļu valdība. Atšķirība ir tikai tā, kura konkrētā partija uzņemas politisko atbildību. Jo profesionāļi, ja viņi nepārstāv kādu partiju, neuzņemas politisko atbildību, un nav zināms, ko slavēt par labajiem darbiem un ko kritizēt par sliktajiem.

Nopelnus par labajiem darbiem jau visi ātri piesavinās. Bet, ja ir neveiksmes, jāzina, kura partija par tām ir atbildīga vēlētāju priekšā. Pilsoniskā sabiedrībā ikviens pilsonis jebkurā brīdī var pieņemt lēmumu iestāties kādā politiskajā partijā, lai paustu pārējai sabiedrībai savu nostāju: kas ir viņa ideoloģija, kādi ir viņa mērķi, viņa programma. Faktiski tas tad arī tiek ierakstīts partijas programmā, un tas tad arī ir veidols, pēc kā mēs attiecīgo partiju vērtējam. Un mēs arī zinām, no kā prasīt atbildību. Ir jau viegli pateikt – “iegūt uzticību”. Bet uzticību patiešām var iegūt tikai ar savu darbu. Uzticība nevar būt pirms tam, kad nekas vēl nav izdarīts.

J.Ūdris: Vai nav sāpīgi, ka pašreizējās iekšpolitiskās krīzes apstākļos apgrūtināta veselas virknes prioritāru jautājumu risināšana: valsts budžets, robežlīgums ar Krieviju, teritoriālā reforma?

– Domāju, ka svarīgo jautājumu ir pat vēl daudz vairāk. Mēs pilnīgi nepelnīti novārtā esam atlikuši Eiropas Reformu līgumu, kas tika saskaņots pagājušajā mēnesī un tiks parakstīts decembrī, un arī Latvija parakstīs šo līgumu. Faktiski tas ir pat vēl svarīgāks, un arī šeit jāveic liels darbs. Šis līgums ir jāapspriež jums, presei. Šis līgums ir jāskaidro sabiedrībai. Sabiedrībai jābūt gatavai, lai nebūtu tā, ka nākamgad, kad tiks piedāvāts šo līgumu ratificēt, cilvēki nezinās, kas tas tāds ir. Tā taču principā būs Eiropas Savienības (ES) konstitūcija, pēc kuras mēs dzīvosim, kas ievērojami izmainīs ES būtību. Piemēram, šajā līgumā paredzēts, ka no 2009.gada būs vienota ES ārpolitika. Mums ir daudz svarīgu lietu jārisina. Mēs dzīvojam ļoti atbildīgā laikā un nekur nedrīkstam kļūdīties. Tāpēc mums jābūt valstiski domājošiem un ātri jāpieņem lēmumi. Un mums jāstāsta sabiedrībai arī aksiomas, kas netiek ievērotas.

G. Laganovskis: Prezidenta kungs, jūs pirmīt minējāt būtisku aspektu – kompromisu mākslu. Sakiet, kā šobrīd veidojas jūsu dialogs ar valdības vadītāju Aigaru Kalvīti? Vai vispār pastāv kompromisa iespējas?

– Es domāju, ka mēs abi sabiedrībai atklāti rādām, ka dialogs notiek nepārtraukti un regulāri. Mēs tiekamies katru nedēļu un diskutējam, kā, kādā virzienā notiek valdības un visas valsts virzība.

G. Laganovskis: Tomēr sabiedrība nepārprotami šobrīd redz, ka esat nonākuši acīmredzamās pretrunās jautājumā par valdības vadītāja un esošās valdības darbības turpināšanu. Gaidot šīs sarunas sākumu, mūs kolēģi informēja, ka, neraugoties uz jūsu izteikto nostāju, ka valdībai pēc budžeta apstiprināšanas jāatkāpjas, premjers gatavojas aicināt Saeimu pieņemt lēmumu par jaunu ministru apstiprināšanu. Kā šādā situācijā esat gatavs reaģēt?

– Es esmu gatavs reaģēt uz to situāciju, kāda būs reālajā brīdī. Patlaban aktuālā informācija ir ļoti mainīga, tā mainās ne vairs pa nedēļām, dienām, bet gan pa stundām. Tāpēc attiecībā uz jūsu rīcībā esošo informāciju man ir svarīgi būt iecietīgam. Es sekošu un reaģēšu uz to informāciju, ko personīgi būšu dzirdējis no Ministru prezidenta. Ja būs nepieciešams, mēs tiksimies vairākas reizes dienā. Svarīgākais – lai valsts gludi izietu no šīs situācijas, kas mūs visus satrauc.

G. Laganovskis: Runājot par nākamo premjeru, jūs esat izteicies, ka tam jābauda sabiedrības uzticība. Ja tiek saglabāta šī Saeima, sakiet, vai tas ir iespējams, ja premjeru izvirza sabiedrības uzticību ne pārāk pelnošais parlaments?

– Uzticība ir jāiegūst. Pirmām kārtām mums ir jāizdomā, kā veidot kontaktu un diskusijas iespējas starp sabiedrību un politiķiem, jo par premjera kandidātiem galarezultātā savstarpēji diskutēs politiķi. Tās būs diskusijas starp partijām, to frakcijām, būs jāmeklē kompromisi, labākie risinājumi. Ir svarīgi, kā tas tiks parādīts sabiedrībai, lai sabiedrība saprastu debašu būtību un tajās izteiktos argumentus. Tā varētu veidoties tā sauktais uzticības avanss, kurš, iespējams, pāraugtu uzticībā. Nevar cerēt, ka vienā dienā mums “dzims” premjera kandidāts, kas bauda sabiedrības uzticību. Ja jūs tādu zināt, lūdzu, nosauciet!

G. Laganovskis: Diemžēl man nav lemts to šobrīd zināt. Diskusijai starp sabiedrību un politiķiem nepieciešama kāda konkrēta forma. Kā jau atzināt, situācija mainās pa stundām, ne dienām, sakiet, kāda šī diskusija ir iespējama gan saturiski, gan pēc formas?

– Šādos brīžos visiem – politiķiem, pilsoņiem, iedzīvotājiem, amatpersonām – ir jāsaglabā vēss prāts, miers un pragmatiska pieeja. Jāsaprot, ka tikai uz loģiku balstīta darbība nesīs pozitīvus rezultātus.

Domāju, ka būtu labi, ja partijas pašas nosauktu vairākus kandidātus. Tas rosinātu publiskas debates, dotu iespēju kandidātus salīdzināt. Nebūtu pareizi izvirzīt konkrētas prasības, kas jāievēro, un tad pēc tām mērīt – derēs vai nederēs. Lai iegūtu darbspējīgu valdību, ir jāraugās plašāk – uz kandidātu programmatiskajām nostādnēm un jāvērtē konkrētie pasākumi, kādus tie piedāvā nostādņu realizēšanai. Publiskajām debatēm ir jābūt. Jā, piekrītu, tas būs kaut kas jauns mūsu valsts politiskajā dzīvē.

G. Laganovskis: Vai, jūsuprāt, pašreizējo valdību veidojošās partijas būtu gatavas iesaistīties diskusijās ar sabiedrību un sabiedrība būtu gatava to akceptēt?

– Domāju, ka diskusijas kā forma ir bijušas pagātnē, tām jābūt tagadnē un nākotnē. Bez diskusijas ar sabiedrību nevar iegūt tās uzticību.

G. Laganovskis: Prezidenta kungs, vai jūsu viedoklis par tautas sapulcē 3.novembrī izteikto aicinājumu atlaist Saeimu nav mainījies un jūs joprojām paliekat pie iepriekšējiem argumentiem?

– Šai jautājumā ir svarīgi divi aspekti. Pirmais: tautai ir tiesības paust savu viedokli, izmantot valsts tiesību aktos noteiktos parakstu vākšanas un likumu ierosināšanas mehānismus. Šajā lietā es gribu būt ļoti piesardzīgs, jo neviens no konstitucionālo tiesību ekspertiem nav paudis savu viedokli, ko mūsu dzīvē vērtīgu ienesīs šādi konstitucionāli grozījumi. Ja gribam grozīt kaut ko, ir jāsaprot, kādas būs sekas. Vai vēlamies ievest “Trojas zirgu” savā Satversmē un vēlāk secināt, ka rezultāts nav tāds, kādu tauta vēlējusies? Uzskatu, ka ir nepieciešamas speciālistu diskusijas, kurām jāsākas jau tagad, un tajās jāiesaistās visiem konstitucionālo tiesību jomas speciālistiem.

Otrs aspekts, ko minēju tautas sapulces dalībniekiem: ir jādara viss, kas noteikts Satversmē, un jādara tajā brīdī, kad tas nes gaidīto rezultātu. Manā ķirurga dzīvē bija postulāts: tehniskās iespējas kādu operāciju veikt vienlīdz nenozīmē tās veiksmīgu rezultātu.

G. Laganovskis: Saeimas atlaišanai ir vairāki ceļi – viens no tiem, vācot parakstus Satversmes grozījumiem, bet otrs – Satversmē jau nostiprinātais – referenduma ceļā. Sakiet, vai otrās iespējas izmantošana tieši šobrīd valstij nenāktu par labu? Vai tā satur kādus draudus?

– Es, pirmkārt, domāju, ka Saeimas sastāvu nedrīkst mainīt kā cimdus – ik pa brīdim. Tomēr daudz būtiskāk ir panākt, lai Saeimas darbība – veids, kā tā pieņem lēmumus, debatē, būtu pieņemams vēlētājiem.Un to var darīt jau uzreiz, kaut vai šodien, ar šo pašu Saeimas sastāvu. Mums nav nekādas lielas politiskās alternatīvas, politisko partiju spektrs šodien ir redzams, un nav tādu alternatīvistu, kas teiktu: mēs darīsim savādāk. Es neesmu redzējis nevienu sociāldemokrātu, nevienu jauno demokrātu, “Māras zemes” vai “Vienoti Latvijai” cilvēku, kas nāktu un teiktu: mūsu programma ir tāda, un mēs nāksim tā konkrētā vietā. Ārpus Saeimas esošās partijas neparādās kā alternatīvie līderi, kas bauda sabiedrības uzticību.

G. Laganovskis: Tam varētu piekrist, tomēr oponenti norāda uz to, ka pašreizējie parlamentārieši, neizjutuši uz sevis, ko nozīmē reāla atlaišana, nebūs motivēti mainīt savu attieksmi.

– No sabiedrības esmu vairākkārt dzirdējis, ka tā nevēlas tos pašus vēžus tajā pašā kulītē. Tomēr patlaban abi varianti rāda, ka būs tie paši vēži un tai pašā kulītē. Tad labāk ir palikt pie tā, kas jau ir, un ietekmēt procesu kvalitāti, nekā gaidīt un cerēt, ka varbūt nākamreiz izdosies labāk. Turklāt darīt tūlīt, nevis gaidīt, ka kāds to izdarīs mūsu vietā.

G. Laganovskis: Tautas sapulcē jūs aicinājāt tautu lasīt Satversmi. Ko jūs ar to bijāt domājis tautai teikt?

– Tiesiskuma pamats ir likumi, un Satversme ir mūsu augstākais likums. Visiem ir precīzi jāzina savas tiesības, un visiem ir jāmainās – politiķiem, pilsoņiem, kas politiķus ievēlēja.

G. Laganovskis: Bet savas tiesības jau pilsoņi arī izmantoja...

– Labi, mēģināšu jums paskaidrot ar konkrētiem piemēriem. Katrās nākamajās vēlēšanās pilsoņu aktivitāte ir samazinājusies. Tas ir demokrātiski, tomēr tai pašā laikā tie, kas nav gājuši uz vēlēšanām, šodien saka, ka ir neapmierināti. Polijas paraugs pēdējās vēlēšanās liecina par pilsoņu aktivitātes pieaugumu, un, vērtējot vēlēšanu rezultātus, var secināt, ka aktivitāte tos ir mainījusi.

J.Ūdris: Jūs pats esat jau otrs bezpartijiskais prezidents Latvijas vēsturē. Unikāla situācija arī pasaules kontekstā. Vai tā varētu būt jauna politiska tradīcija Latvijā?

– Katra vēsturiskā situācija prasa konkrētu cilvēku, konkrētu personību ar konkrētu dzīves pieredzi. Bezpartijiskam prezidentam nekas savā dzīvē nav jāmaina. Viņš ir bijis bezpartijisks, un arī pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā viņš turpina būt bezpartijisks. Bet prezidentam, kurš bijis kādā partijā, ir jāsniedz paziņojums: “Es izstājos no savas partijas un turpmāk būšu apolitisks.” Domāju, ka šajā situācijā vienkārši bija tāda sabiedrības nepieciešamība, lai šim cilvēkam tas nebūtu jāsaka. Jāzina, ka viņš savus uzskatus nav mainījis, jo viņš ir bijis bezpartijisks un tāds būs arī turpmāk. Es pilnīgi droši varu pateikt, ka, beidzoties manam Valsts prezidenta termiņam, es nestāšos nevienā partijā un visu savu mūžu nodzīvošu kā bezpartijiskais.

J.Ūdris: Vai jūs šajā sarežģītajā situācijā to izjūtat kā priekšrocību, ka jums nav jārēķinās ar kādas partijas viedokli un jūs varat izvēlēties optimālus risinājumus?

– Bez šaubām! Valsts prezidentam ir jābūt visu iedzīvotāju un arī visu politisko partiju, visu pilsonisko un interešu grupu prezidentam. Viņam jāprot uzklausīt pilnīgi visus un pieņemt maksimāli sabalansētus lēmumus. Lai tie būtu visas tautas interesēs.

J.Ūdris: Vai jūs esat izjutis kādu spiedienu, oficiāli vai neformālā gaisotnē, no valdības koalīcijas? Sak’, “mēs jūs izvirzījām, un kā jūs tagad tā?...”

– Nekādu politisku spiedienu es neesmu izjutis, un tas man, protams, ir patīkams pārsteigums. Tas man dod nedaudz optimisma, ka mūsu politiskā vide nebūt nav tik neētiska, kā paši to esam iedomājušies. Vai ir kāda ietekme? Noteikti! Ir mediju ietekme, ir tautas viedokļa ietekme. Ir šīs tautas sapulces ietekme, ir pilsoņu vēstuļu ietekme... Loģiski, ka katram Latvijas pilsonim ir tiesības ietekmēt savu prezidentu. Tas taču ir demokrātijas pamatu pamats.

J.Ūdris: Izskanējuši dažādi spriedumi par jūsu ierašanos un uzrunu 3.novembra tautas sapulcē. Tas nebija paredzēts jūsu darba plānā.

– Pirmkārt, es gribu uzsvērt, ka negribu piedalīties kādā politiskā mītiņā, kur viena partija cīnās par savām politiskajām interesēm. Bet, kad es sestdien mājās televīzijā pirmās desmit minūtes biju vērojis šo tautas sapulci, man kā cilvēkam, kā Latvijas patriotam radās gluži cilvēciska vēlēšanās būt tur. Protams, šādā situācijā teikt runu nav nemaz tik viegli, bet es jutu, ka cilvēki gaida, ko es teikšu. Un es domāju, ka tajā brīdī pateicu to, kas bija jāpasaka. Tur bija ierakstīts tas kods, kas cilvēkiem jāizlasa.

J.Ūdris: Kādu vēlējumu jūs ar valsts oficiālā laikraksta starpniecību gribētu teikt Latvijas sabiedrībai?

– Šis ir laiks, kad cilvēkiem Latvijā jāmainās. Mēs izdarītu kļūdu, ja domātu, ka jāmainās vienīgi politiķiem. Jāmainās ir burtiski katram pilsonim, katram vēlētājam. Jāsaprot, ka viņiem ir tiesības gan vēlēt, gan tikt ievēlētiem. Ka mums nav nekā vērtīgāka par mūsu valsti un tās demokrātisko iekārtu un brīvību. Nav un nebūs. Tikai graujot, mēs varam šīs vērtības arī pazaudēt.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā