Labklājības ministrija

Rīkojums Nr. 329 Rīgā 1999.gada 19.oktobrī

Par primārās un sekundārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģiju

Izdots saskaņā ar Ministru kabineta

1997.gada 5.augusta noteikumu

nr.286 "Labklājības ministrijas

nolikums" 5.2.apakšpunktu

Lai valstī realizētu veselības aprūpes reformu, apstiprināt:

1. Primārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģiju Latvijā (1.pielikums);

2. Sekundārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģiju Latvijā (2.pielikums).

Labklājības ministrs R.Jurdžs

 

1.pielikums

Primārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģija Latvijā

1. Ievads

Lai uzlabotu iedzīvotāju veselības aprūpi Latvijā un racionāli izmantotu tai iedalītos valsts budžeta līdzekļus, ir uzsākta veselības aprūpes reforma. Reformas gaitā 1996. gadā Ministru kabinets akceptējis Labklājības ministrijas izstrādāto Latvijas veselības aprūpes attīstības stratēģiju, kuras mērķis ir vērsts uz iedzīvotājiem pieejamas, kvalitatīvas un taisnīgas veselības aprūpes veidošanu.

Ministru kabinetā ir akceptēti vairāki konceptuāli jautājumi par slimokasu izveidi un reģionalizāciju, par bezmaksas medikamentiem un zāļu cenu veidošanu. Pieņemti Ministru kabineta noteikumi par veselības aprūpes finansēšanu. Šī normatīvā bāze dod iespēju veidot reģionālo veselības aprūpes politiku ar aktīvu vietējo pašvaldību līdzdalību, celt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, garantējot pakalpojumu minimumu un nosakot līdzdalības maksājuma griestus iedzīvotājiem.

Pašreiz valstī veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūra nav racionāla. Ambulatorā veselības aprūpes sistēma ir ar zemu pieejamību pacientam, ar neefektīvu darba organizācijas formu. Viens no svarīgiem trūkumiem ir tas, ka valstī kopumā nav pietiekami detalizētas starpreģionu koordinācijas programmas gan primārajā gan sekundārajā aprūpē.

Stacionāru sistēma raksturojas ar lielu, izkliedētu pakalpojumu sniedzēju skaitu un neatbilstošas kvalitātes pakalpojumu piedāvājumu pacientam. Pašreiz stacionārās sekundārās aprūpes iestādes daļēji pilda arī sociālās aprūpes funkcijas, līdz ar to ir pārmērīgi lieli vidējās ārstēšanās ilgumi. Ir nepietiekami resursi ātrai un kvalitatīvai slimību diagnostikai un neattīstīts neatliekamās palīdzības tīkls. Pašreizējā primārās veselības aprūpes (turpmāk PVA) attīstības sistēma veicina pārspīlētu nepieciešamību pacientu stacionēšanai un nedod iespēju pēc īsas un intensīvas ārstēšanas nodot viņus turpmākai ārstēšanai primārajā aprūpē.

Lai nodrošinātu veselības aprūpes reformas gaitu, primārās un sekundārās veselības aprūpes stratēģijas paredz nodrošināt kvalitatīvas primārās un sekundārās veselības aprūpes sistēmas ieviešanu valstī, izveidojot vienmērīgu ģimenes ārstu prakšu un optimālu sekundārās veselības aprūpes iestāžu tīklu. Lai izpildītu nospraustos mērķus, plānots izstrādāt reģionu un visas valsts veselības aprūpes sistēmas attīstības plānus (masterplānus). Šo plānu veidošanā piedalīsies reģionālo slimokašu un pašvaldību pārstāvji. Lai iesaistītu visas ieinteresētās puses reformas procesa realizācijā un nodrošinātu stratēģiju izpildi, ir noteikta nacionālā, reģionālā un vietējā līmeņa atbildība, kas atspoguļota sekundārās veselības aprūpes stratēģijā.

Stratēģijā iekļauti PVA attīstības galvenie virzieni Latvijas Republikā un konkrēta PVA sistēmas ieviešanas programma valstī.

 

2. Primārās veselības aprūpes koncepcija

2.1. Primārās veselības aprūpes definīcija

Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas definīciju primārā veselības aprūpe ir galvenā veselības aprūpes sastāvdaļa, kas balstās uz zinātniski pamatotām un praktiskām metodēm un kura ir pieejama iedzīvotājiem, un kuras izmaksas ir valstij un sabiedrībai pieņemamas. PVA ir valsts veselības aprūpes sistēmas galvenais posms veselības aprūpes nodrošināšanā; tas ir pirmais veselības aprūpes sistēmas līmenis daudzpakāpju sistēmā. Tā ir neatņemama valsts sociālās un ekonomiskās attīstības sastāvdaļa.

Šaurākā nozīmē PVA ir pirmais saskarsmes posms starp indivīdu (ģimeni) un veselības aprūpes sistēmu, racionālas veselības aprūpes sistēmas pamats, kuras uzdevums ir atrisināt galvenās iedzīvotāju veselības problēmas, lietojot vienkāršākās un izmaksu efektīvas medicīnas tehnoloģijas.

2.2. Primārās veselības aprūpes uzdevumi

- veselības veicināšana

- slimību profilakse

- slimību ārstēšana

- rehabilitācija

PVA plašā nozīmē iekļauj:

- iedzīvotāju izglītošanu par izplatītām veselības problēmām;

- slimību profilaksi un to ierobežošanu;

- atbilstošu produktu un veselīga uztura lietošanas propagandu;

- pietiekami tīra ūdens un sanitāro apstākļu nodrošināšanu;

- mātes un bērna veselības aprūpi, ieskaitot ģimenes plānošanu;

- endēmisko slimību profilaksi un kontroli;

- iedzīvotāju imunizācija pret svarīgākām infekcijas slimībām;

- kvalitatīva ārstēšana neatliekamos un izplatītāko slimību gadījumos;

- medikamentu pieejamības nodrošināšana iedzīvotājiem un to racionālas izmantošanas veicināšana.

2.3. Primārās veselības aprūpes galvenie principi

Pieejamība - PVA ir pieejama visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no finansu vai ģeogrāfiskiem ierobežojumiem, pacienta vecuma, veselības stāvokļa, psihosociālajiem un citiem faktoriem.

Taisnīgums (vienlīdzība) - ikvienam ir vienādas iespējas iegūt pilnu savas veselības potenciālu.

Pēctecība (nepārtrauktība) - PVA princips ir nevis atsevišķu slimības gadījumu ārstēšana, bet visu veselības aprūpes pasākumu kompleksa veikšana cilvēka dzīves laikā. Nepārtrauktība nozīmē arī PVA pakalpojumu pieejamību visas diennakts laikā.

Vispusība - plašs pakalpojumu apjoms, kas ļauj apmierināt galvenās iedzīvotāju veselības problēmas.

Koordinācija - aprūpe ir saskaņota ar citiem veselības aprūpes līmeņiem, kā arī ar sociāliem un citiem ar veselības aprūpi saistītiem dienestiem. Nepieciešamās specializētās medicīniskās palīdzības sniegšanu pacientam koordinē viņa ģimenes ārsts.

 

2.4. Primārās veselības aprūpes sistēmas principi

PVA pakalpojumi balstās uz profesionālu komandu darbu un tos atbalsta slimnīcas, kuras sniedz sekundārā un terciārā līmeņa pakalpojumus.

PVA pakalpojumu sniegšanas centrālā persona ir PVA ārsts (ģimenes ārsts, pārejas periodā, līdz optimālai ģimenes ārstu skaita sasniegšanai, internists vai pediatrs).

Iedzīvotāju veselības problēmu lielāko daļu var atrisināt veselības aprūpes primārajā līmenī. Gadījumos, kad PVA nespēj palīdzēt pacientam, viņš savlaicīgi tiek nosūtīts pie attiecīgā speciālista, uz sekundāro vai terciāro aprūpes līmeni. Pacients var tikt nosūtīts arī pie cita PVA speciālista. Sociālās aprūpes nepieciešamības gadījumā tiek informēts sociālās aprūpes dienests.

Sociālie dienesti un citi sektori, kas sadarbojas ar PVA darbiniekiem vietējā līmenī, sniedz atbilstošu un koordinētu palīdzību.

 

3. Primārās veselības aprūpes organizācija un vadība veselības aprūpes ietvaros

3.1. Nacionālā, reģionālā un vietējā līmeņa atbildība

Labklājības ministrija (LM) atbild par:

- veselības aprūpes politikas un stratēģijas izstrādi un pieņemšanu;

- veselības aprūpes normatīvās bāzes izveidi;

- ārstniecības pakalpojumu standartu apstiprināšanu;

- valsts programmu apjoma noteikšanu;

- valstisko prioritāšu veselības aprūpē noteikšanu un to realizācijas nodrošināšanu ar likumdošanas un finansiāliem pasākumiem;

- preventīvo un veselību veicinošo pasākumu politikas definēšanu un PVA uzdevumu definēšanu šīs politikas nodrošināšanai ;

- valsts pasūtījuma noteikšanu profesionālai izglītībai veselības aprūpes jomā;

- katastrofu medicīnas un neatliekamās medicīniskās palīdzības standartu noteikšanu, metodisko vadību un koordināciju;

- investīciju politikas veselības aprūpē veidošanu un tās kontroli;

- medicīnas tehnoloģiju novērtēšanu un apstiprināšanu;

- medicīnas tehnoloģiju racionāla izvietojuma plānošanu;

- ārstniecības iestāžu un to sniegto pakalpojumu kvalitātes kritēriju izstrādi un novērtēšanu;

- vienotas veselības aprūpes statistikas programmas izstrādi un realizāciju;

- vienotas veselības aprūpes informācijas sistēmas izstrādi un organizēšanu.

Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra atbild par:

- veselības aprūpes finansu vadību un finansu politikas realizāciju;

- minimāli nepieciešamo izmaksu aprēķināšanu ārstniecības pakalpojumu standartu nodrošināšanai ;

- izmaksu monitoringu un kontroli;

- apmaksas nodrošināšanu par sniegtiem veselības aprūpes pakalpojumiem valsts programmu ietvaros;

- vienotas veselības aprūpes ekonomikas statistikas programmas izstrādi un realizāciju (sadarbībā ar LM);

- vienotas veselības aprūpes informācijas sistēmas izstrādāšanu un organizēšanu (sadarbībā ar LM).

Slimokases atbild par:

- sava reģiona iedzīvotājiem nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu struktūras un apjoma izzināšanu;

- izmaksu efektīvu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu un koordinēšanu reģiona iedzīvotājiem;

- sadarbības nodrošināšanu ar pašvaldībām, to iesaistīšanu veselības aprūpes sistēmas darbības nodrošināšanā;

- sadarbībā ar pašvaldībām nodrošināt reģiona veselības aprūpes sistēmas attīstības plānu izstrādi;

- investīciju novērtēšanu, plānošanu, koordinēšanu un uzraudzību atbilstošajā reģionā, un par to, lai resursu sadales lēmumi ir izmaksu efektīvi un objektīvi;

- racionālas neatliekamās palīdzības un katastrofu medicīnas sistēmas izstrādi un ieviešanu reģionā;

- iedzīvotāju informēšanu par kārtību, kādā tiek sniegti veselības aprūpes pakalpojumi;

- starpreģionālu sadarbību .

Pašvaldības atbild par:

- veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu;

- plānošanu, organizēšanu, nepārtrauktas un spēcīgas kooperācijas nodrošināšanu starp PVA, SVA , sociālās aprūpes nodrošinātājiem un citām pašvaldībām.

 

4.Primārās veselības aprūpes pašreizējais stāvoklis Latvijā

1999.gada gada sākumā pacientu primāro un sekundāro ambulatoro aprūpi veica dažādu ambulatoro ārstniecības iestāžu tīkls, tajā skaitā:

institūcijas	skaits
poliklīnikas	63
slimnīcu ambulatorās nodaļas	100
doktorāti (ambulances)	239
ārstu prakses	167
Bez tam Latvijā darbojas arī 407 feldšeru (feldšeru-vecmāšu) punkti.
Ārsti, kuri strādā PVA jomā:
ģimenes ārsti	523
kopā PVA ārsti	1310
Personāls ar vidējo medicīnisko izglītību:
medmāsas	10576
feldšeri	1799
vecmātes	617
feldšeri - vecmātes	197
ārstu kopprakses	5
veselības centri	5
veselības punkts	3
kopā	582 iestādes

taču šobrīd statistikas datos nav precīzi izdalīti tie darbinieki, kuri strādā tieši PVA.

Ģimenes ārstu specializācija līdz šim notikusi rezidentūrā Latvijas Medicīnas akadēmijā, kā arī kursos Latvijas Pēcdiploma apmācības un kvalifikācijas celšanas institūtā un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijā. Sakarā ar vienotas izglītības programmas trūkumu daļa esošo ģimenes ārstu ir specializējušies pēc saīsinātas programmas. Izglītību varēja papildināt arī kvalifikācijas celšanas kursos AML Pēcdiploma izglītības fakultātē. Kopā šobrīd Latvijā ir 730 sertificēti ģimenes ārsti, no kuriem kā PVA ārsti strādā 523.

Medicīnas profesionālo izglītību vidējam medicīnas personālam (māsām, vecmātēm u.c.) bāzes izglītības, tālākizglītības un kvalifikācijas kursu jomā Latvijā koordinē Medicīnas profesionālās izglītības centrs.

Laikā no 1995.-1999.gadam vidējo medicīnas izglītību ieguvušas

1300 medicīnas māsas, 60 vecmātes, 90 sociālie aprūpētāji.

Tālākizglītības kursos iepriekšējā gadā tika izglītota 5331 māsa, feldšeri un vecmātes, no tiem 486 - specializācijas kursos, 4845 - kvalifikāciju kursos.

Līdz 1997.gada beigām Latvijā ir specializējušās 52 sabiedrības veselības māsas.

Kompleksas PVA sistēmas ieviešanas nepieciešamību nosaka vairāki esošās ambulatorās palīdzības trūkumi, galvenokārt organizatoriska rakstura:

- atsevišķu reģionu līmenī tiek izstrādāti PVA ieviešanas plāni, taču valstī kopumā nav pietiekami detalizētas starpreģionu koordinācijas programmas PVA ieviešanai;

- sociālie un veselības aprūpes jautājumi valstī netiek pietiekami koordinēti;

- zems dažu preventīvo pasākumu līmenis;

- tradicionāli izveidojies priekšstats par iecirkņa terapeita zemo autoritāti;

- esošais dalījums terapeitiskajā, pediatriskajā un ginekoloģiskajā (dzemdību) palīdzībā neļauj sniegt veselības aprūpes pakalpojumus ģimenei kā objektam kopumā;

- neracionāla sekundārā līmeņa neatliekamās palīdzības dienesta izmantošana, PVA profesionāļiem nepietiekoši veicot aprūpi visas diennakts laikā;

- nepietiekama PVA sistēmas kapacitāte;

- finansiāli apgrūtināta ārstu prakšu vietu izveidošana;

- trūkst finansējuma sabiedrības veselības aprūpes dienestu izveidei;

- PVA ārstu darba samaksas sistēma (zems atalgojums neliela veicamo ārstniecisko manipulāciju skaita dēļ, papildu maksājumu trūkums par darba kvalitāti vai profilaktisko pasākumu veikšanu) nestimulē veikt veselību veicinošus un preventīvus pasākumus, uzlabot aprūpes kvalitāti;

- apgrūtināta PVA pakalpojumu pieejamība (sakaru, transporta, infrastruktūras un citi trūkumi);

- nepietiekams medikamentu ar atlaidēm nodrošinājums PVA sistēmā;

- nepietiekama sabiedrības informētība par pieejamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, pacienta tiesībām un pienākumiem;

- sabiedrības zemā ieinteresētība (motivācija) veselības saglabāšanā;

- ģimenes ārstu izglītības programmas līdz šim bijušas nepilnīgas, daļa ģimenes ārstu tika sagatavoti pēc saīsinātas programmas, tādēļ ne visu esošo ģimenes ārstu kvalifikācijas līmenis ir pietiekams pilnvērtīgai funkciju izpildei.

Rezultātā esošā PVA sistēma ir neefektīva, un tās sniegtie pakalpojumi ir nepietiekami.

 

5. Primārās veselības aprūpes sistēmas ieviešanas pieredze

PVA sistēmas ieviešanas aktivitātes notiek vairākās valsts teritorijās. Rīgas pilsētā izstrādāta sava PVA koncepcija un uzsāktas reformas PVA: notiek pacientu reģistrācija pie PVA ārstiem, iekārtota viena ārstu kopprakses vieta, izveidots PVA centrs Ziepniekkalnā. Atsevišķas PVA programmas tiek realizētas Madlienā (Ogres rajons), Valmieras rajonā un citur.

PVA jautājumi ir risināti citu veselības aprūpes pamatjautājumu risinošu projektu ietvaros. ES PHARE "Cilvēku resursu attīstības projekta" ietvaros ir izveidotas piecas PVA ārsta un māsas apmācītāju komandas piecos Latvijas reģionos, projekta ietvaros notikusi apmācība PVA. ES PHARE "Veselības aprūpes finansēšanas reformas atbalsta projekta Latvijā" ietvaros tika formulēti priekšlikumi PVA finansēšanai, iesakot pāriet uz kapitācijas principu ( kurā paredzēts, ka ārsts lielāko līdzekļu daļu saņem no reģistrēto pacientu skaita; pārējo līdzekļu daļu saņemot fiksēto piemaksu veidā un kā samaksu par padarīto darbu) un pacientu iemaksu limitu.

ES PHARE profesionālās izglītības programmas ietvaros realizējas pilnveidotā medicīnas māsu izglītības programma.

Latvijas reģionos ir realizējušies atsevišķi Dānijas un Norvēģijas valdību finansētie projekti - Latvijas veselības aprūpes pakalpojumu reģionalizācijas projekts (Vidzemē), Latvijas - Norvēģijas Veselības plāna projekts par primāro veselības aprūpi ar sekojošu praktisku primārās veselības aprūpes modeli - Veselības centru Madlienā.

Līdzšinējie Pasaules bankas projekti galvenokārt realizējas sociālajā sektorā, kā arī veselības aprūpes finansēšanas jomā.

 

6. Primārās veselības aprūpes reforma Latvijā

6.1. Primārās veselības aprūpes sistēmas reformas mērķis un uzdevumi

Galvenais PVA sistēmas reformas mērķis ir uzlabot sabiedrības veselību. Uzdevumi dotā mērķa sasniegšanai:

- veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumu plašāka ieviešana;

- veselības aprūpes kvalitātes uzlabošana;

- veselības aprūpes efektīvāka un lietderīgāka organizācija, lielāka pakalpojumu īpatsvara pārcelšana no sekundārās uz primāro veselības aprūpi;

- veselības aprūpes pieejamības (izvietojuma, laika un izmaksu ziņā) palielināšana, ieviešot ģimenes veselības aprūpi;

- ģimenes ārsta (vispārējā prakses ārsta) "vārtu vērēja" un koordinatora starp PVA, sekundāro un terciāro veselības aprūpes līmeņiem, kā arī citiem aprūpes sniedzējiem - lomas nostiprināšana;

- finansiālas motivācijas radīšana ģimenes ārstam lai uzlabotu sniedzamo pakalpojumu kvalitāti;

- pacientu aprūpes nepārtrauktības principa ievērošana;

- abpusējas atgriezeniskās saites uzlabošana starp PVA un sekundāro veselības aprūpes sistēmu.

6.2. Primārās veselības aprūpes komandas sastāvs

PVA pasākumus veiks PVA profesionāļu komanda, kuras sastāvā ietilps:

- PVA ārsts (ģimenes ārsts, pārejas periodā arī internists vai pediatrs);

- PVA māsa (ambulatorā dienesta māsa, bērnu māsa vai sabiedrības veselības māsa).

Dažos gadījumos komandā papildus var iekļaut:

- PVA ārsta palīgu (feldšeri);

- vecmāti.

PVA komanda strādās ciešā sadarbībā ar:

- sabiedrības veselības māsu;

- zobārstu;

- fizioterapeitu;

- farmaceitu;

- sociālo darbinieku;

- citiem PVA profesionāļiem, tādiem kā ergoterapeits, logopēds u.c. speciālistiem, kopumā veidojot daudzprofesionālu aprūpes komandu plašākā nozīmē.

6.3. Primārās veselības aprūpes komandas uzdevumi

- izglītošana veselības jautājumos - neatlaidīga, konsekventa, nepārtraukta informācijas (padomu) sniegšana indivīdam un ģimenei kopumā;

- slimību profilakse, tajā skaitā imunizācija un skrīnings;

- mātes un bērna veselības aprūpes problēmu risināšana, ieskaitot imunizāciju un ģimenes plānošanu;

- sociālo, vides, demogrāfisko un psiholoģisko riska faktoru identifikācija, profilaktisko pasākumu attīstība un sabiedrības veselības veicināšana;

- slimību diagnosticēšana un ārstēšana;

- pacientu veselības aprūpe mājas apstākļos;

- rehabilitācija - fiziskā un psiholoģiskā;

- neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana.

Ģimenes ārsta pamatuzdevumi ir:

- iedzīvotāju veselības veicināšana, slimību profilakse. agrīna slimību diagnosticēšana, ārstēšana, rehabilitācija (neatkarīgi no tā, kāda ķermeņa daļa vai orgānu sistēma ir apdraudēta vai cietusi);

- noteikt speciālo izmeklējumu un speciālistu līdzdalību veselības aprūpē, koordinēt speciālistu ieteikumus, ieteikt visefektīvākos un ekonomiski pieņemamākos veidus profilakses un ārstēšanas resursu izmantošanā;

- veikt manipulācijas, izmantojot attiecīgas diagnostikas un ārstnieciskas metodes (savas kompetences ietvaros);

- veselības, slimības stāvokļa, slimības - veselības robežgadījumu un veselības atbilstības izvērtēšana saviem pacientiem, izdarot par to medicīnisku slēdzienu, ko apliecina ar attiecīgiem dokumentiem (izvērtēšanas apgrūtinājuma gadījumā ārsts var pieaicināt attiecīgus konsultantus);

- diagnosticēt un ārstēt akūtas un hroniskas slimības, kā arī to komplikācijas, sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību un ārstēšanu visu veidu slimību un traumu gadījumos;

- organizēt smagu un sarežģītu traumatisku bojājumu ārstēšanu attiecīgā stacionārā;

- retu, sarežģītu, grūti diagnosticējamu un grūti ārstējamu saslimšanu gadījumos pacientus konsultēt pie citiem speciālistiem;

- nepieciešamības gadījumā organizēt neatliekamu vai plānveida ārstēšanos slimnīcā, konsultēties ar slimnīcas ārstiem, sekot ārstēšanas gaitai slimnīcā un turpināt atveseļošanu pēc slimnīcas, pārstāvot pacienta intereses;

- veikt sieviešu profilaktiskās un diagnostiskās ginekoloģiskās izmeklēšanas, veicot laboratorisko analīžu noņemšanu (iztriepes, bakterioloģiskos uzsējumus);

- piedalīties ģimenes plānošanā (izvērtēt nākamo vecāku veselību un kaitīgos faktorus reprodukcijai, kā arī plānot un regulēt kontracepciju);

- veikt grūtniecības agrīnu diagnostiku;

- veikt normālas grūtniecības pilnu novērošanu un vadīšanu;

- grūtnieces ar paaugstinātu grūtniecības risku, grūtniecības sarežģījumiem, patoloģisku grūtniecību vada regulārā sadarbībā ar konsultējošo ginekologu;

- veikt nedēļnieces un jaundzimušā aprūpi;

- sarežģītu pēcdzemdību patoloģiju gadījumā konsultēt pie ginekologa;

- regulāri apmeklēt jaundzimušo, sekot un koriģēt bērna attīstību, veikt profilaktiskās vakcinācijas atbilstoši valsts programmai, nepieciešamības gadījumā pieaicināt konsultantus;

- sekot bērna veselībai un attīstībai, ārstēt saslimušus zīdaiņus, bērnus un pusaudžus;

- sniegt pārskatus par savu profesionālo darbību.

PVA māsas darbības pamatuzdevumi:

- veikt iedzīvotāju veselības aprūpes teritoriālo pārraudzību aprūpes zonā;

- veikt profilakses un izglītošanas darbu veselības aprūpes jautājumos;

- veikt pacientu veselības aprūpi un ārstnieciskās procedūras (arī mājas apstākļos) pēc PVA ārsta un speciālistu nozīmējumiem;

- sadarboties ar PVA iesaistītajām vai ieinteresētajām institūcijām;

- nepieciešamības gadījumos sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību;

- sniegt pārskatus par savu profesionālo darbību.

Vecmātes darbības pamatuzdevumi PVA:

- veikt profilaktisko darbu ar sievietēm, konsultēt aprūpes kabinetā;

- izglītot sievieti, ģimeni un sabiedrību par reproduktīvās veselības jautājumiem;

- veikt aprūpi pēc ginekoloģiskām operācijām, pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodos;

- organizēt pacientu atbalsta un interešu grupas;

- nepieciešamības gadījumā veikt profilaktiskās ginekoloģiskās apskates;

- sadarboties ar PVA iesaistītajām vai ieinteresētajām institūcijām;

- nepieciešamības gadījumos sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību;

- sniegt pārskatus par savu profesionālo darbību.

Feldšera (ambulatorā dienesta ārsta palīga) darbības pamatuzdevumi:

- noteikt pacientiem primāro diagnozi un ārstēšanu;

- izrakstīt un nozīmēt medicīniskos preparātus;

- piedalīties bērnu ārstēšanā, aprūpē, profilaksē;

- veikt medicīniskās dokumentācijas noformēšanu;

- sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību;

- sniegt pārskatus par savu profesionālo darbību.

6.4. Primārās veselības aprūpes atdalīšana

no speciālistu aprūpes (vārtsarga loma)

Viens no PVA pamatprincipiem ir spēja pietiekami nodrošināt veselības aprūpi primārajā līmenī. PVA ārsts saskarsmē ar pacientu novērtē viņa veselības stāvokli, veic diagnostiku, nosaka nepieciešamos profilaktiskos un ārstnieciskos pasākumus (savas kompetences robežās). Nepieciešamības gadījumā PVA ārsts nosaka speciālo izmeklējumu un speciālistu līdzdalību veselības aprūpē. Spēja novērtēt pacienta stāvokli un noteikt situāciju, kad viņš ir jānosūta pie speciālista - tas ir veikt vārstsarga lomu primārajā veselības aprūpē, ir viena no svarīgākajām prasmēm visiem PVA profesionāļiem.

6.5. Primārās veselības aprūpes organizatoriskais modelis,

īpašuma formas

Par PVA sistēmas pamatu jāuzskata PVA ārsta praksi. PVA ārsts kopā ar komandu strādā obligātajām prasībām atbilstošā prakses vietā vai ambulatorajā ārstniecības iestādē.

PVA ārsti var strādāt individuāli kā prakses ārsti, veidot kopprakses vai arī strādāt kā darba ņēmēji kādā no ambulatorajām ārstniecības iestādēm. Ir pieļaujama jebkura PVA iestāžu īpašuma forma.

PVA iestādes telpas un aprīkojums var būt prakses ārsta īpašumā, viņš var tās īrēt no privātīpašnieka, pašvaldības, valsts.

Slimokase slēdz līgumu par pacientu veselības aprūpi ar PVA ārstu vai arī (pārejas periodā) slēdz trīspusēju līgumu ar ārstniecības iestādes vadītāju (darba devēju) un PVA ārstu (darba ņēmēju), kurā ir stingri noteikti PVA ārsta atalgojuma principi saskaņā ar PVA sistēmas finansēšanas modeli.

6.6. Primārās veselības aprūpes finansēšana

PVA sistēmas veiksmīgas darbības pamatā jābūt racionālai, izmaksu efektīvai un stabilai finansēšanas sistēmai.

PVA sniedzēju komanda tiek finansēta saskaņā ar līgumu ar reģionālo slimokasi atbilstoši sniedzamo pakalpojumu apjomam. Finansēšanā izmanto valsts budžeta līdzekļus, kuri pamatā orientēti uz kapitācijas principu.

PVA finansēšanas modeļa pamatā ir šādi principi:

- visi iedzīvotāji ir pierakstīti pie PVA ārstiem, ko panāk, apvienojot aktīvo (pacientam pašam pierakstoties) un pasīvo (gadījumos, kad pacients pats noteiktā laika periodā to nav izdarījis) pierakstīšanos;

- valstī tiek izveidots vienots slimokasu dalībnieku reģistrs, kā arī vienots slimokasu PVA ārstu reģistrs;

- PVA ārstu prakšu finansēšanas pamatā ir kapitācijas variants, pēc kura PVA ārsts lielāko līdzekļu daļu saņem atbilstoši pierakstīto pacientu skaitam, pārējo līdzekļu daļu saņem fiksētu piemaksu veidā un kā samaksu par padarīto darbu;

- speciālistu pakalpojumus apmaksā atbilstoši PVA ārstu nosūtījumiem, vai atbilstoši definētiem izņēmuma gadījumiem;

- tiek noteikti atsevišķi speciālisti (dienesti), kuru darba apmaksai tiek nodalīti atsevišķi naudas līdzekļi un kuri sniedz veselības aprūpes pakalpojumus bez PVA ārsta nosūtījuma (piem., zobārstnieciskā palīdzība bērniem, ftiziatrija, psihiatrija u.c.) pārejas periodā.

Saskaņā ar šo modeli PVA prakses no slimokases saņemamie līdzekļi sastāv no divām daļām - fiksētās piemaksas un kapitācijas naudas.

Fiksētās piemaksas tiek noteiktas, lai daļēji izlīdzinātu PVA ārstu darbības apstākļus dažādās teritorijās. Paredzētas piemaksas atkarībā no iedzīvotāju blīvuma teritorijā, attāluma līdz slimnīcai, piemaksa par ģimenes ārsta sertifikātu, medikamentiem ar cenu atlaidi, PVA māsas darba apmaksai.

Kapitācijas nauda tiek aprēķināta atbilstoši pierakstīto pacientu skaitam. Daļu no līdzekļiem PVA ārsts saņem kā samaksu par pakalpojumu un kā kvalitāti veicinošu maksājumu.

6.7. Plānotās primārās veselības aprūpes personāla

noslogojuma normas

PVA sniedzēju noslogojuma minimāli un maksimāli pieļaujamās noslogojuma normas dinamikā (minimālais noslogojums pieļaujams tikai lauku rajonos ar zemu iedzīvotāju blīvumu)

Speciālists	Aprūpējamo pacientu skaits (min - max) .
	1999.-2000.	2001.-2010.	pēc 2010.
Ģimenes ārsts	500 - 2000	600 - 2000	1000 - 1500
Internists	1200 - 2500	1200 - 2000	-
Pediatrs	500 - 1000	500 - 1000	-
PVA māsa	500 - 2000	600 - 2000	1000 - 1500

 

(Internists un pediatrs kā PVA profesionāļi ir paredzēti pārejas periodā.)

6.8. Primārās veselības aprūpes personāla izglītības sistēmas izveide

Līdzdiploma izglītībā ir iekļauta ĢĀ filozofija, apgūstot ārsta zināšanas ambulatorās aprūpes jomā.

Saskaņā ar ģimenes (vispārējās prakses) ārsta specialitātes nolikumu pēcdiploma izglītības kopējais ilgums rezidentūrā ģimenes ārsta specialitātē ir trīs gadi.

Internistam vai iecirkņa pediatram, kurš ir nostrādājis ne mazāk kā trīs gadus par iecirkņa ārstu, pārkvalificējoties par ģimenes ārstu, jāveic apmācību kurss pēc vienotas, Labklājības ministrijā izvērtētas un saskaņotas, kā arī Latvijas Ģimenes ārstu asociācijā akceptētas, apmācību programmas.

Pārkvalificēšanās programma jāapgūst ne ilgāk kā divu gadu laikā.

Citu specialitāšu ārstu pārspecializācija par ģimenes ārstiem notiek rezidentūrā.

Sabiedrības veselības māsu specializācijas programma paredzēta personām ar medicīnas profesionālo pamatizglītību - māsām, vecmātēm, feldšeriem. Mērķis - sagatavot PVA darbiniekus, kas veic veselības aprūpes plānošanu, nodrošināšanu un novērtēšanu, veicinot veselības saglabāšanu, kā arī pacientu aprūpi un rehabilitācijas nodrošināšanu savā darbības teritorijā.

Ambulatorās māsas specialitāti iegūst, beidzot apmācības kursus pēc medicīniskas profesionālas pamatizglītības iegūšanas māsu skolā.

Kvalifikācijas celšana neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā ikdienā un ārkārtējās situācijās paredzēta kursu veidā. Nepieciešama regulāra periodiska izglītošana šajos jautājumos atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai.

6.9. Primārās veselības aprūpes personāla sagatavošana

(specializācija un pārspecializācija)

Kvalitatīvu PVA pakalpojumu sniegšanu var nodrošināt PVA komanda ar kompetentu ģimenes ārstu tās centrā. Līdz ar to tiek plānota pakāpeniska visu PVA ārstu pārspecializācija par ģimenes ārstiem.

Saskaņā ar plānotajām PVA personāla noslogojuma normām Latvijā strādās ap 1600 ģimenes ārstu. Ņemot vērā to, ka šobrīd PVA jomā strādā ap 500 sertificētu ģimenes ārstu, nepieciešams sagatavot 1100 ģimenes ārstu.

PVA māsas plānots sagatavot specializācijas kursos, kuru programma ir atbilstoša PVA māsas darbības uzdevumiem.

6.10. Primārās veselības aprūpes nolikumi un vadlīnijas

PVA personāls strādā saskaņā ar:

- atbilstošiem specialitāšu nolikumiem;

- PVA darbības vadlīnijām.

Specialitāšu nolikumus izstrādā attiecīgas profesionālās asociācijas un apstiprina Labklājības ministrija.

PVA darbības vadlīniju izstrādei tiek izveidotas atbilstošas tehniskās komisijas ar ieinteresēto pušu līdzdalību tajās.

PVA darbība tiek izvērtēta atbilstoši izstrādātiem kvalitātes kritērijiem.

 

7. Sekmīgas reformas ieguvumi

1. Radīta optimāla, racionāla, kvalitatīva, pieejama un izmaksu efektīva primārās veselības aprūpes sistēma.

2. Uzlabots iedzīvotāju veselības aprūpes līmenis un augusi iedzīvotāju apmierinātība ar saņemto primāro veselības aprūpi.

Veselības aprūpes reforma tiks realizēta ar atsevišķu projektu palīdzību. Katra projekta aktivitāte un progress tiks pārraudzīts un izvērtēts ar projekta rādītāju (indikatoru) palīdzību. Reāli veidojot projektus indikatori tiks sastādīti atbilstoši šai PVA stratēģijai.

Ārstniecības departamenta direktors O. Velmers

 

2. pielikums

Sekundārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģija Latvijā

1. Ievads

Lai uzlabotu iedzīvotāju veselības aprūpi Latvijā un racionāli izmantotu tai iedalītos valsts budžeta līdzekļus, ir uzsākta veselības aprūpes reforma. Reformas gaitā 1996. gadā Ministru kabinets akceptējis Labklājības ministrijas izstrādāto Latvijas veselības aprūpes attīstības stratēģiju, kuras mērķis ir vērsts uz iedzīvotājiem pieejamas, kvalitatīvas un taisnīgas veselības aprūpes veidošanu. Šobrīd realizējot Pasaules Bankas finansiāli atbalstīto veselības aprūpes reformas projekta pirmo fāzi, ir izstrādātas detalizētas primārās un sekundārās veselības aprūpes stratēģijas ar aktivitātēm, kurās ir noteikti konkrēti pasākumi reformas nodrošināšanai. Sekundārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģijas mērķis ir:

- izveidot augsti specializētu, kvalitatīvu, savstarpēji sakoordinētu un izmaksu efektīvu sekundārā un terciārā līmeņa veselības aprūpes sistēmu;

- optimizēt veselības aprūpes sekundārā un terciārā līmeņa pakalpojumu sniedzēju struktūru;

- racionāli, iedzīvotājiem pieejami izvietot un noslogot medicīnas tehnoloģijas;

- izveidot kvalitatīvu, iedzīvotājiem pieejamu un izmaksu efektīvu neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmu valstī;

- izveidot medicīniskās rehabilitācijas sistēmu ar reģionālu ambulatoro rehabilitācijas iestāžu tīklu.

Pašreiz valstī veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūra nav racionāla. Ambulatorā veselības aprūpes sistēma ir ar zemu pieejamību pacientiem, ar neefektīvu darba organizācijas formu. Zems ir profilaktisko pakalpojumu līmenis . Ir nepietiekama primārās veselības aprūpes sistēmas kapacitāte. Tai pat laikā stacionāru sistēma raksturojas ar lielu, izkliedētu pakalpojumu sniedzēju skaitu un neatbilstošas kvalitātes pakalpojumu piedāvājumu pacientiem. Pašreiz stacionārās veselības aprūpes iestādes daļēji pilda arī sociālās aprūpes funkcijas, līdz ar to ir pārmērīgi lieli vidējās ārstēšanās ilgumi. Ir nepietiekami resursi ātrai un kvalitatīvai slimību diagnostikai un neattīstīts neatliekamās palīdzības tīkls.

Primārās un sekundārās veselības aprūpes stratēģijas paredz nodrošināt kvalitatīvas veselības aprūpes sistēmas ieviešanu valstī, izveidojot vienmērīgu ģimenes ārstu prakšu un optimālu sekundārās veselības aprūpes iestāžu tīklu, tāpēc viena no svarīgākajām sekundārās veselības aprūpes stratēģijas aktivitātēm paredz izstrādāt reģionu un valsts veselības aprūpes sistēmas attīstības plānus (masterplānus). Šo plānu izstrādē piedalīsies reģionālo slimokasu un pašvaldību pārstāvji. Lai iesaistītu visas ieinteresētās puses reformas procesa realizācijā un nodrošinātu stratēģiju izpildi, Sekundārās veselības aprūpes sistēmas stratēģijā ir noteikta nacionālā, reģionālā un vietējā līmeņa atbildība.

 

2. Sekundārās veselības aprūpes koncepcija

2.1. Sekundārās veselības aprūpes definīcija

Sekundārā veselības aprūpe ir specializēta ambulatorā un/vai stacionārā veselības aprūpe (turpmāk SVA), kas ir orientēta uz neatliekamu, akūtu un plānveida medicīnisku palīdzību - ātru un kvalitatīvu diagnostiku, intensīvu ārstēšanu un rehabilitāciju ar mērķi maksimāli ātri un kvalitatīvi panākt pacienta izveseļošanos vai samazināt slimības izpausmes līdz tādai pakāpei, kad ir iespējama tālāka ārstēšana primārās veselības aprūpes sistēmā.

2.2. Saistība starp sekundāro veselības aprūpi

un terciāro veselības aprūpi

Terciārā veselības aprūpe (turpmāk TVA) tiek definēta kā aprūpe, kuras pamatā ir augsti specializētu pakalpojumu nodrošināšana vienā vai limitēta skaita centros. TVA pakalpojumus raksturo viena vai vairākas sekojošas pazīmes: dārgas tehnoloģijas, bīstamas slimības, augsta riska terapijas, reti sastopamu slimību diagnostika un ārstēšana.

Nākotnē virkne specializētāku pakalpojumu tiks sniegti paralēli SVA pakalpojumiem, pieaugot tajās pašās iespējās. Gan SVA, gan TVA tiks definēta pakalpojumu izteiksmē, nevis institūciju izteiksmē.

2.2.1. Primārās veselības aprūpes skaidrojums

Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas definīciju, "Primārā veselības aprūpe (turpmāk PVA) ir galvenā veselības aprūpes sastāvdaļa, kas balstās uz zinātniski pamatotām un praktiskām metodēm, kuras ir pieejamas iedzīvotājiem un kuru izmaksas ir valstij un sabiedrībai pieņemamas. PVA ir valsts veselības aprūpes galvenais posms, galvenais līdzeklis veselības aprūpes nodrošināšanā; tas ir pirmais veselības aprūpes sistēmas līmenis daudzpakāpju sistēmā, kas vieno perifēriju ar centru. Tā ir neatņemama valsts sociālās un ekonomiskās attīstības sastāvdaļa."

2.2.2. Medicīniskā rehabilitācija

Saskaņā ar Ārstniecības likumu medicīniskā rehabilitācija ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar cilvēka fiziskā, psiholoģiskā, sociālā, aroda un izglītības potenciāla attīstīšanu vai atgūšanu atbilstoši viņa fizioloģiskajiem vai anatomiskajiem ierobežojumiem, vai - stabilu veselības traucējumu gadījumā - ar pacienta dzīves pielāgošanu videi un sabiedrībai.

2.3.Sekundārās veselības aprūpes galvenie principi

Pieejamība - sadarbībā ar PVA nodrošināt savlaicīgu, nepārtrauktu, plānveida, kvalitatīvu, diagnostikas un ārstniecības procesu noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā.

Atbilstība - pacienti tiks ārstēti atbilstoši viņu slimības smagumam un īpatnībām, izmantojot pieejamās izmaksu efektīvākās tehnoloģijas.

Taisnīgums - solidāri sadalot līdzekļus, nodrošināt vienādu iespēju atgūt veselību valsts garantētā apjomā neatkarīgi no sociālā stāvokļa vai ģeogrāfiskā izvietojuma.

Nepārtrauktība - ciešā sadarbībā ar esošajām PVA un sociālajām institūcijām nodrošina iedzīvotājiem diagnostikas, ārstniecības un rehabilitācijas procesu nepārtrauktību un pēctecību visā dzīves laikā.

Koordinācija - cieši sadarbojoties ar PVA, nodrošina to, ka katrs indivīds saņem optimāli nepieciešamo veselības aprūpi.

 

3. Sekundārās veselības aprūpes nodrošināšanas pašreizējais stāvoklis Latvijā (dati uz 1998. gada 31. decembri)*

				Finansēšanas avots .
Slimnīcu tips	Skaits	Gultas	Īpašuma	VOVAA	Slimo-	SPF
			veids		kase
Rajonu/pilsētu centrālās
slimnīcas (t.sk. Valka-
2 slimnīcas + Līvāni)	34	6582	P	+	+++
Rīgas daudzprofilu slimnīcas	11	6118	P+Pr.	++	++
Kopā:	45	12700
(50,8 gultas uz 10000
iedzīvotājiem)
"Mazās" slimnīcas
(līdz 100 gultām)	55	1734	P+Pr.	-	++++
(6,9 gultas uz 10000
iedzīvotājiem)
Leprozorijs	1	35	V	++++
TBC	10	1140	V	+++	+
Psihiatrija	11	4370	V	+++	+
Narkoloģija	7	365	V	+++	+
Kopā ilgstoša uzturēšanās:	29	5910
(23,6 gultas uz 10000 iedzīvotājiem)
Onkoloģija				+++	+
Dzemdības				+	+++
Traumatoloģija				+	+++
Infekcijas slimības				+++	+
PAC, STS, Zobārstn. centrs,
Protezēšanas c.entrs				+	+++
Kopā specializētās slimnīcas:
(8,5 gultas uz 10000 iedzīvotājiem)	12	2127	V+P			++++
Rehabilitācija	9	694	V
Pavisam: (92,6 gultas
uz 10000 iedzīvotājiem)	150	23165

 

* P - pašvaldība, Pr - privāts, V - valsts, SPF - Sociālās palīdzības fonds, PAC- perinatālās aprūpes centrs, STS - seksuāli transmisīvo slimību centrs, VOVAA- Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra

 

3.1. Pašreizējā sekundārās veselības aprūpes

nodrošināšanas tīkla vājie punkti

Organizatoriskie:

- finansēšanas mehānisma nepilnības SVA ( orientē uz slimnīcu gultas vietu (dienu) nepamatotu noslodzi);

- neoptimāla pakalpojumu apmaksas struktūra (tiešais valsts pasūtījums un bāzes programma- divas naudas plūsmas);

- nepietiekama sadarbība ar sociālās aprūpes sistēmu pacientu aprūpē pēc stacionārās ārstēšanas ;

- nav organizatoriska un koordinējoša plāna ārkārtas situācijām;

- nav visaptverošas SVA informācijas sistēmas ( gan horizontālas, gan vertikālas);

- esošo tehnoloģiju neracionāls un finansiāli nepamatots izlietojums (dublējošo tehnoloģiju koncentrācija un nepilnīgs to noslogojums);

- menedžmenta nepilnības SVA institūcijās;

- vienotas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas trūkums;

- veselības aprūpes kvalitātes un procesa standartu trūkums;

- ļoti maz pielietota dienas aprūpes izmantošana;

- nav skaidra, loģiska pamata valsts finansētām programmām- vēsturiski izveidojies pakalpojumu sniedzēju tīkls.

Koordinācija:

- vāja sadarbība ar citām veselības aprūpes un sociālās palīdzības institūcijām.

Nodrošināšana:

- lēna palīgdienesta darbība ( ilgs izmeklēšanas process);

- vājš PVA sistēmas nodrošinājums;

- vāja specializētā ambulatorā palīdzība;

- neproporcionāls ārstniecisko tehnoloģiju izvietojums;

- SVA institūciju īpašnieku (pārsvarā - pašvaldību) atbildības un resursu trūkums;

- nolietota infrastruktūra;

- neadekvāta personāla struktūra (proporcija: ārsts/māsas neatbilst pacienta kopšanas vajadzībām, nepietiekams rehabilitācijas speciālistu skaits);

- nepietiekams finansējums mūsdienīgu tehnoloģiju ieviešanā, kas neļauj paātrināt ārstniecības procesu un uzlabot kvalitāti kopumā;

- neproporcionāls rehabilitācijas iestāžu izvietojums valstī;

- nepietiekamas personāla resursu kvalifikāciju paaugstināšanas iespējas;

- neefektīva neatliekamā medicīniskā palīdzība (NMP) pirmsslimnīcu un slimnīcu etapā, bieža PVA funkciju dublēšana.

 

4. Pakalpojumi, kurus sniedz sekundārā veselības aprūpe

- neatliekamā medicīniskā palīdzība;

- slimību diagnostika ( sadarbībā ar PVA);

- stacionāra slimību ārstēšana ( intensīva, specializēta, atbilstoša, augstas kvalitātes) līdz pacienta atveseļošanās brīdim vai stāvoklim, kad ārstēšanu ir iespējams turpināt ambulatori;

- specializēta ambulatora slimību ārstēšana līdz pacienta atveseļošanās brīdim vai stāvoklim, kad ārstēšanu ir iespējams turpināt PVA sistēmā;

- rehabilitācija līdz pacienta darba spēju atgūšanas brīdim;

- dzemdību palīdzība;

- gerantoloģiskā palīdzība;

- paliatīvā palīdzība;

- specializēti dienesti, lai nodrošinātu iepriekšminēto ( piem. asins pārliešanas dienests).

 

5. Sekundārās veselības aprūpes organizācija un vadība veselības aprūpes ietvaros

5.1. Īpašuma formas

Latvijā SVA institūcijās darbojās trīs īpašnieku grupas: valsts, pašvaldības un privātais sektors. Slimnīcām var būt dažādas juridiskas formas - valsts iestāde, uzņēmējsabiedrība u.c. Privātais sektors var nodrošināt ļoti ierobežotas stacionāra iespējas. Nekādas nozīmīgas izmaiņas īpašumtiesībās (piem., privatizācija) SVA institūcijās tuvākajā laikā netiek plānotas. Šī attīstības stratēģija galvenokārt ietver SVA nodrošinātāju pašreizējo un nākotnes darbu un neparedz plaša mēroga izmaiņas privāto nodrošinātāju SVA pakalpojumos, kas definēti iepriekš. Stratēģijas ieviešanas mehānismiem tomēr ir jāspēj atrast sekmīgus līdzekļus izmaiņām visās svarīgās institūcijās neatkarīgi no to īpašuma formas.

5.2. Nacionālā, reģionālā un vietējā līmeņa atbildība

Labklājības ministrija (LM) atbild par:

- veselības aprūpes politikas un stratēģijas izstrādi un pieņemšanu;

- veselības aprūpes normatīvās bāzes izveidi;

- ārstniecības pakalpojumu standartu apstiprināšanu;

- valsts programmu apjoma noteikšanu;

- valstisko prioritāšu veselības aprūpē noteikšanu un to realizācijas nodrošināšanu ar likumdošanas un finansiāliem pasākumiem;

- preventīvo un veselību veicinošo pasākumu politikas definēšanu un SVA uzdevumu definēšanu šīs politikas nodrošināšanai ;

- valsts pasūtījuma noteikšanu profesionālai izglītībai veselības aprūpes jomā;

- katastrofu medicīnas un neatliekamās medicīniskās palīdzības standartu noteikšanu, metodisko vadību un koordināciju;

- investīciju politikas veselības aprūpē veidošanu un tās kontroli;

- SVA pakalpojumu groza noteikšanu ;

- medicīnas tehnoloģiju novērtēšanu un apstiprināšanu;

- medicīnas tehnoloģiju racionāla izvietojuma plānošanu;

- ārstniecības iestāžu un to sniegto pakalpojumu kvalitātes kritēriju izstrādi un novērtēšanu;

- vienotas veselības aprūpes statistikas programmas izstrādi un realizāciju;

- vienotas veselības aprūpes informācijas sistēmas izstrādi un organizēšanu.

Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra atbild par:

- veselības aprūpes finansu vadību un finansu politikas realizāciju;

- minimāli nepieciešamo izmaksu aprēķināšanu ārstniecības pakalpojumu standartu nodrošināšanai ;

- izmaksu monitoringu un kontroli;

- valsts programmu pasūtījuma realizēšanu ;

- apmaksas nodrošināšanu par sniegtiem veselības aprūpes pakalpojumiem valsts programmu ietvaros;

- vienotas veselības aprūpes ekonomikas statistikas programmas izstrādi un realizāciju (sadarbībā ar LM);

- SVA pakalpojumu groza noteikšanu (sadarbībā ar LM);

- vienotas veselības aprūpes informācijas sistēmas izstrādāšanu un organizēšanu (sadarbībā ar LM).

Slimokases atbild par:

- sava reģiona iedzīvotājiem nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu struktūras un apjoma izzināšanu;

- izmaksu efektīvu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu un koordinēšanu reģiona iedzīvotājiem;

- sadarbības nodrošināšanu ar pašvaldībām, to iesaistīšanu veselības aprūpes sistēmas darbības nodrošināšanā;

- sadarbībā ar pašvaldībām nodrošināt reģiona veselības aprūpes sistēmas attīstības plānu izstrādi;

- investīciju novērtēšanu, plānošanu, koordinēšanu un uzraudzību atbilstošajā reģionā un par to, lai resursu sadales lēmumi ir izmaksu efektīvi un objektīvi;

- racionālas neatliekamās palīdzības un katastrofu medicīnas sistēmas izstrādi un ieviešanu reģionā;

- iedzīvotāju informēšanu par kārtību, kādā tiek sniegti veselības aprūpes pakalpojumi;

- starpreģionālu sadarbību .

Pašvaldības atbild par:

- veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu;

- plānošanu, organizēšanu, nepārtrauktas un spēcīgas kooperācijas nodrošināšanu starp SVA, PVA, citām pašvaldībām un sociālās aprūpes nodrošinātājiem.

Slimnīcu vadība atbild par:

- kvalitatīvu, izmaksu efektīvu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem;

- priekšlikumu iesniegšanu slimokasei par vajadzībām SVA, PVA un sociālās aprūpes uzlabošanai, reorganizācijai un attīstības stratēģijas ieviešanai.

 

6. Sekundārās veselības aprūpes reforma

6.1. Sekundārās veselības aprūpes nodrošinātāju reforma - vīzija

SV aprūpi valstī nodrošina iedzīvotāju vajadzībām atbilstīgs veselības aprūpes sniedzēju tīkls, kura pamatvienība ir daudzprofilu slimnīca un pirmsslimnīcas etapa NMP dienests. Veselības aprūpes sniedzēju tīkls nodrošina iedzīvotājiem neatliekamo medicīnisko palīdzību, dienas stacionāra un medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus. Šādu daudzprofilu neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcu maksimālais skaits noteiktam iedzīvotāju daudzumam, ko tās apkalpos, tiks noteikts, veicot detalizētu esošās veselības aprūpes analīzi.

Pašreizējās specializētās slimnīcas nodod savas funkcijas daudzprofilu stacionāriem akūtās palīdzības sniegšanai ar vēlāku pacienta nodošanu PVA sektoram vai ilgās uzturēšanās slimnīcām. Terciārais veselības aprūpes līmenis ieplūst PVA un SVA - daudzprofilu slimnīcās.

NMP dienests tiek pilnveidots un pārstrukturēts, lai nodrošinātu vienāda līmeņa pieejamību un kvalitāti visā valsts teritorijā.

Dažas specializētas slimnīcas tiks saglabātas, bet tās kļūs par ilgās uzturēšanās slimnīcām, tas pirmkārt attiecas uz psihiatriju un tbc.

Pašreizējām "mazām" slimnīcām vai tām daudzprofilu slimnīcām, kuras nekļūs par daudzprofilu akūtās palīdzības sniegšanas centriem, ir vairākas izvēles iespējas:

- pārveidošanās par PVA centru;

- pārveidošanās starpposma aprūpes stacionāros (lokālajās slimnīcās), kas nodrošina zemas intensitātes veselības aprūpes un bāzes rehabilitācijas ieguldījumus un sociālo aprūpi pacientiem, kuriem nav vairāk nepieciešams uzturēties akūtās palīdzības slimnīcā, bet, kuri vēl nav pilnībā izveseļojušies;

- pārveidošanās t.s. aprūpes slimnīcās - ārvalstīs tās tiek dēvētas par "nursing home" - sadarbībā ar pašvaldību sociālās palīdzības institūcijām, nodrošinot ilglaicīgāku kopšanu (piem., veciem cilvēkiem, garīgi slimiem u.c.);

- nodošana privātajam sektoram, lai varētu pārveidoties aprūpes slimnīcā (pansionātā);

- slēgšana, ja izvietojums vairs neatbilst veselības vai sociālās aprūpes pakalpojumiem.

Tālāk dotā tabula apkopo uz 1998. gadu SVA nodrošinātāju tipus un tos, kuri pastāvēs, ieviešot reformas. Slimnīcu un gultu skaits ir atspoguļots šī dokumenta 3.punktā .

Pašreizējais tīkls -	Eventuālais tīkls -
Nodrošinātāju veidi	Nodrošinātāju veidi
Daudzprofilu un rajonu/pilsētu	Daudzprofilu neatliekamās palīdzības
centrālās slimnīcas, kas nodrošina	centri, kas nodrošinātu visaptverošu
sekundāro aprūpi.	sekundāro un, dažos gadījumos,
	terciāro, akūto veselības aprūpi iedzīvotājiem.
"Mazās" slimnīcas, kas piedāvā daudz,	Mikrorajonu slimnicas - lokālās slimnīcas,
bet ne visaptverošas specializācijas un	kas sadarbībā ar PVA, nodrošinātu
pietiekamu neatliekamo palīdzību.	starpposma veselības aprūpi, zemas
	intensitātes akūto veselības aprūpi un
	speciālistu ambulatoro veselības aprūpi.
Medicīniskās rehabilitācijas	Reģionālie medicīniskās rehabilitācijas
slimnīcas un centri	centri ar reģionālu ambulatoro
	rehabilitācijas iestāžu tīklu.
Viena profila akūtās un ilgās uzturēšanās	Ilgās uzturēšanās slimnīcas, kas nodrošinātu
slimnīcas: tbc slimnīcas, psihiatrija,	atbilstošu ilglaicīgu psihiatrijas aprūpi
narkoloģija.	(un ilglaicīgu tbc aprūpi pārejas periodā
	uz jaunām terapijas metodēm).
Viena profila "terciārās" akūtās aprūpes	Slimnīcas sadarbībā ar PVA un pašvaldību
slimnīcas: onkoloģija, dzemdības,	sociālās aprūpes institūcijām, kas
traumatoloģija, infekcijas slimības.	nodrošinātu ilglaicīgu veselības un
	sociālo aprūpi.
Neracionāls un nekvalitatīvs NMP	Racionāls, vienādi pieejams un
pirmsslimnīcu etapa sniedzēju tīkls	kvalitatīvs NMP dienesta tīkls.

 

6.2. Ieguvumi, ko sniegs reforma

Galvenie ieguvumi no sekundārā un terciārā līmeņa veselības aprūpes reformas būs šādi:

- izveidota augsti specializēta, kvalitatīva, savstarpēji sakoordinēta un izmaksu efektīva sekundārā un terciārā līmeņa veselības aprūpes sistēma;

- optimizēta veselības aprūpes sekundārā un terciārā līmeņa pakalpojumu struktūra;

- racionāli izvietotas un noslogotas medicīnas tehnoloģijas.

6.3. Reformas process

Procesam ir jābūt pakāpeniskam, sabiedrībai saprotamam un akceptējamam. Rūpīga un ilgstoša sabiedrisko sakaru stratēģija visos līmeņos būs svarīga, lai sasniegtu reformas panākumus, kur atbilstoši esošos SVA resursus vajadzēs pārveidot un pilnveidot veselības un sociālās aprūpes jomā. Tomēr, ne visi apgrozībā esošie resursi būs derīgi šādai pārveidei - vecuma, nolietojuma un nepiemērota plānojuma dēļ. No SVA nelietderīgiem resursiem vajadzēs atbrīvoties. Personālam, cik vien iespējams, jāpiedāvā izdevība pāriet pie citiem SVA nodrošinātājiem vai PVA, ja nepieciešams jāpalīdz uzlabot vai pārveidot viņu darba prasmi. Vietējās pašvaldības ir cieši jāiesaista aprūpes slimnīcu un sociālā sektora plānošanā un izveidē jau visagrākajā posmā ar atbalstu no sociālā budžeta.

 

 

7. Aktivitātes, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu sekundārās veselības aprūpes sistēmas reformu

7.1. Stratēģijas uzdevumi

Uzdevumi	Atbildība*
• likumdošanas sakārtošana ( pašvaldību lomas, atbildības palielināšana)	LM
• SVA finansēšanas mehānisma ieviešanas izstrāde, pilnveidošana,
monitorings un kontrole	VOVAA
• valsts programmu integrācija ar PVA, SVA un sociāliem dienestiem	LM,
	VOVAA,
	Pašvald.
• konsekventu valsts un reģionālo plānu izveide vēlamajai SVA un	SK,
TVA pakalpojumu konfigurācijai un sadalei, kas nepieciešami,	VOVAA
lai sasniegtu reformas vīziju
• veselības aprūpes sakaru un informācijas sistēmas izveide	VSIMTC
• vienotas medicīniskās statistikas sistēmas izveide	VSIMTC
• rehabilitācijas sistēmas izveide	LM
• nodrošināt SVA finansu mehānismus savienojumā ar	LM,
jauniem SVA finansēšanas modeļiem	VOVAA
• uz funkcionālo spēju novērtēšanu balstīta ekspertīze	LM
• apmācības programmas:
slimnīcu menedžeriem;
slimokasu menedžeriem;
valsts veselības aprūpes sistēmas menedžmentam;
veselības tehnoloģijas apguvei;
medicīnas un veselības aprūpes personālam (pirms un pēc diploma);
kvalificētam medicīnas un veselības aprūpes personālam
(nepārtraukta apmācība un kvalifikācijas celšana darba vietā);
neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestiem;
rehabilitācijas profesionāļiem.	LM
• sabiedrības sakaru stratēģijas izveide	LM

* LM- Labklājības ministrija; VOVAA - Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra; SK - slimokase; VSITMC - Valsts statistikas, informācijas un tehnoloģiju centrs

 

7.2. Izpildes uzdevumi

Stratēģijas izpildi nodrošinošās aktivitātes:

- izveidot apstiprinātu metodoloģiju, lai uzsāktu vajadzību un atbilstoša līmeņa SVA pakalpojumu novērtēšanu katrā reģionā un valstī;

- uzsākt šo analīzi reģionālā un valsts līmenī un apsvērt reālu izvēli jaunai SVA pakalpojumu izvietošanai (kopā ar PVA pārstrukturēšanu);

- izstrādāt un akceptēt plānu katram reģionam un valstij kopumā SVA pakalpojumu pārstrukturēšanai un konsolidēšanai;

- izveidot detalizētu investīciju programmu, lai atbalstītu un sekmētu reģionālo un valsts SVA pārstrukturēšanas un konsolidēšanas plānu;

- izveidot veselības aprūpes eksperimentālu/pilotprojektu, lai pārbaudītu modeļus, kas domāti gan SVA, gan PVA pakalpojumu pārstrukturēšanai un ieviešanai ar mērķi:

- pārbaudīt finansēšanas mehānismu izmaiņu efektivitāti;

- parbaudīt "mazo" slimnīcu pārveides iespējamību pašvaldību slimnīcās, kas piedāvā starpposma aprūpi, "mazo" slimnīcu pārveides iespējamību aprūpes slimnīcās (arvalstīs tās dēvē par "nursing home");

- izveidot bāzes rehabilitāciju un speciālistu ambulatoro aprūpi;

- pārveidot neefektīvās "mazās" slimnīcas par PVA centriem;

- pārbaudīt pakalpojumu iekļaušanas iespējamību no monoprofila slimnīcām ( piem., infekcijas slimības, tbc., akūtā psihiatrija) uz daudzprofilu slimnīcām;

- izmantot plānotās investīcijas, lai sekmētu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju pārstrukturēšanu.

- izveidot nacionālu un reģionālu sabiedrisko attiecību stratēģiju, lai paskaidrotu jaunās politikas ieguvumus sabiedrībai;

- uzsākt pārstrukturēšanas un konsolidēšanas plānu ieviešanu nacionālā un reģionālā līmenī;

- ieviest detalizētu investīciju programmu SVA institūcijās, lai atbalstītu reģionālos un nacionālos pārstrukturēšanas un konsolidācijas plānus.

Ārstniecības departamenta direktors O. Velmers