Vilis Miķelsons ar savām labo darbu palīdzēm — jauno komponisti Daci Roguli

Piecpadsmito gadu Andreja Pumpura muzejā Lielvārdē ik mēneša pirmā trešdiena ir neparasta diena. To sauc par pārdomu trešdienu. Un pārdomāts tiek par daudzām lietām. Galvenokārt jau tādām, par ko ikdienā neiznāk laika padomāt. Šajā oktobra trešdienā vielu sarunām un pārdomām deva neparastā Lauberes grāmatu klēts un tās apcirkņu pildītājs Vilis Miķelsons. Otrā pasaules kara beigu cēlienā caur gūstekņu un bēgļu nometnēm nonācis Vācijā, viņš piecdesmito gadu sākumā devās uz Ameriku un drīz vien kļuva par Kalamazū latviešu sabiedrības dvēseli — gan kā Latviešu preses biedrības centrālās valdes priekšsēdis, Amerikas Latviešu apvienības vicepriekšsēdis un latviešu laikraksta "Laiks" veidotājs, gan kā grāmatu izplatītājs un bibliotēku iekārtotājs. Viņš šo svešvārdu gan ne visai atzīst un saka tā — kā graudus glabājam labības klētī, tā gara maizi varam glabāt grāmatu klētī. Pirmo grāmatu klēti viņs izveidoja Garezera latviešu centrā, bet kopš 1991.gada ar viņa sūtītajām grāmatām un mākslas darbiem pildās grāmatu klētis dzimtajā Lauberē un arī daudzos citos pagastos un lauku skolās. Līdz ar trimdā izdotajām grāmatām, žurnāliem un mākslas albumiem uz Latviju atsūtīts arī ne mazums vērtīgu gleznu un akvareļu. Viens no dāsnākajiem savu darbu ziedotājiem bijis pazīstamais gleznotājs Viestarts Aistars, kas arī dzīvo Kalamazū. Šīs pārdomu trešdienas viesi bija gan Vilis Miķelsons, gan Viestarts Aistars ar kundzi Veltu.

Katrai dāvanai, kā zināms, jēga ir tikai tad, ja saņēmējs prot to novērtēt un priecājas par to. Ka Lauberes grāmatu klēts ir labās un darbīgās rokās, to jau zinājām. Pagasta valdes atvēlētajās gaišajās un mājīgajās telpās cilvēki jūtas kā īstā gaismas pilī. Tautas nama vadītāja Dace Jansone savu klētnieces misiju pilda ar tādu atdevi un iejūtu, ka droši vien arī tāpēc izpelnījusies tik augstu atzinību kā Triju Zvaigžņu ordeni. Gara maize tiek ne tikai lauberiešiem vien. Pa šiem gadiem ap diviem tūkstošiem grāmatu nosūtīts skolām un bibliotēkām visās Latvijas malās. Pavisam kopš neatkarības atjaunošanas uz Latviju Vilis Miķelsons atsūtījis 397 grāmatu saiņus, katrā vismaz pa 40 — 50 grāmatām. To lielākā daļa ir tautiešu ziedojumi un pašam sūtītājam savulaik dāvinātās grāmatas (to visi zināja, ka Vilim vislabākā dāvana ir grāmata). Visas sūtīšanas rūpes un izdevumus (vismaz 25 ASV dolāri par katru saini) Vilis Miķelsons uzņēmies pats. Tiesa, viņš vāc ziedojumus arī naudā, taču tie šādiem mērķiem netiek lietoti. Tie tiek dalīti tiem, kam ļoti vajadzīgi līdzekļi kādas labas ieceres piepildīšanai. Bērnudārza audzinātājai Dacei Rogulei no Limbažu novada tieši tā pavērusies iespēja izdot savu pirmo dziesmu grāmatiņu "Dziesmu taciņa", ko tik atsaucīgi uzņēmuši gan mazie, gan lielie dziedātāji. Šajā tikšanās reizē paldies saka arī skolotāja Laima Rīdūze no mazās Griķu skoliņas Bauskas rajona Ceraukstes pagastā — par sēklas naudu kopētāja iegādei. Tautieši no Kalamazū ar savu artavu palīdzēs iemūrēt kādu ķieģeli arī topošajā Berkānu lielģimenes mājoklī, kur sava istabiņa iecerēta katram no deviņiem bērniem.

Vilis Miķelsons nebūt nav tikai tāds Ziemassvētku vecītis ar lielu dāvanu maisu. Tiem, kam iznācis kaut reizi ar viņu tikties, viņš kļūst arī par labu draugu. Kā sacīja skolotāja un rakstniece Gunta Micāne, viņam papilnam piemīt mūsdienās visai retais vēstuļu rakstīšanas tikums. Dažreiz aploksnē var atrast arī kādu puķu sēklu paciņu, bet vienmēr vēstulē var izlasīt kādu uzmundrinājumu, kādu mīļu vārdu. Jānis Ozoliņš, kas jau paguvis atgriezties Latvijā uz visiem laikiem, atceras, ka arī savā žurnālista darbā Vilis allaž bijis apliecinātājs, ne noliedzējs, grūtā brīdī izlīdzoties ar humoru, nevis gaušanos. Trimdas sākuma gados viņš par jauniešu lielo sportošanas kāri rakstījis apmēram tā: "Kad mums te saiet matos divi puikas, tad ir sacīkstes. Kad sāk villoties kādi pieci, tad ir olimpiāde."

Sarīkojums Lielvārdē vainagoja šī rudens ciemošanos dzimtenē, kas ne Veltai un Viestartam Aistariem, ne Vilim Miķelsonam nebūt nebija pirmā, taču bija gana ražena. Stāsta gleznotājs Viestarts Aistars: "Mūsu ģimene saņēma laipnu ielūgumu no Jelgavas, kur Zinātniskās bibliotēkas telpās tiek iekārtota Aistaru dzimtas istaba. Tas notiek sakarā ar mana tēva Ernesta Aistara 100. dzimšanas dienu. Viņš bija rakstnieks, vairāku romānu un stāstu grāmatu autors. Ilgus gadus tēvs strādājis pedagoģiskajā darbā. Jelgavā viņš bija Hercoga Pētera ģimnāzijas skolotājs un vēlāk — Skolotāju institūta direktors. Es savās korista gaitās esmu saticis ļoti daudzus cilvēkus, kas teikuši, ka bijuši viņa skolnieki. Mēs esam četri brāļi, bet šoreiz bija mana kārta braukt — viens brālis jau vasarā ciemojās Latvijā, otri divi bija pērnvasar. Žēl tomēr, ka mēs visi nevarējām būt klāt. Jelgavas teātra aktieri no tēva darbiem bija sagatavojuši ļoti jauku literāru sarīkojumu. Mūs ar Veltu ļoti saviļņoja arī mazie mākslinieki, kas brīnišķīgi izspēlēja mūsu meitas Zintas sacerēto bērnu grāmatiņu. Man ļoti gribējās redzēt Siguldu rudens krāsās, es par to biju domājis kopš pagājušās ciemošanās reizes, kas bija vasarā. No Gleznotāju kalna raugoties toreiz uz Gaujas senleju, es iztēlojos, kā gan te izskatīsies, kad visi koki būs zeltā un purpurā! Diemžēl lapas vēl nav īsti dzeltenas, turklāt tieši Siguldā uznāca lietus. Toties rudenim ir tas jaukums, ka darbojas visi teātri. Bijām gan Dailē, gan Nacionālajā teātrī, pat Liepājas teātra izrādi bija iespēja noskatīties. Tas bija liels pārdzīvojums. Operā bijām pat divas reizes — uz "Čaikovski" un "Donu Žuanu". Brīnišķīgi!"

Viestarts Aistars beidzis Čikāgas Mākslas institūtu, studiju nolūkos apmeklējis arī Romu un Parīzi. Gleznojis altārgleznu Čikāgas latviešu luterāņu baznīcai. Viņa reālistiskās ainavas, akti un figurālie darbi eļļā un akvarelī iemantojuši atzinību gan latviešu, gan amerikāņu mākslas izstādēs. Otra lielākā aizraušanās Viestartam Aistaram ir mūzika. Un visdziļākie pārdzīvojumi saistās ar Dziesmu svētkiem: "Esmu ļoti pateicīgs diriģentam Robertam Zuikam, kas Kalamazū latviešu vīru kori atveda arī uz lielajiem Dziesmu svētkiem Rīgā. Dziedājām pat pie Brīvības pieminekļa. Kā brīnumā klausījos koru sacensības Universitātes Lielajā aulā. Pie tādas meistarības mēs Amerikā nekad neesam varējuši tikt. Tas nemaz nav iedomājams. Tik daudz labu koru! Ar jaunām balsīm, ar neparasti dziļu mūzikas izpratni. Tagad blakus slavenajiem meistariem izauguši arī daudzi jaunie diriģenti. Tas bija tāds muzikāls piedzīvojums, ko nevar aizmirst. Un neaizmirstams ir arī tas lepnums par savu tautu, ko toreiz klausoties izjutu."

Vilis Miķelsons savā uzrunā citēja Zentas Mauriņas vārdus: "Kas putnam spārni, tas cilvēkam draudzība." Tie lielā mērā kļuva arī par šīs pārdomu trešdienas vadmotīvu. Lielvārdieši vakara dalībniekus un viesus ar tādu sirsību uzņēma savā draudzības lokā, ka drīz vien visi jutāmies piederīgi mājīgajā Andreja Pumpura muzeja zālē, kur visās vāzēs — rudens ziedi un pie sienām — Viestarta Aistara akvareļi ar zaļu tāli un augstu debess velvi. Draudzības saites kļūst ciešākas arī šādās tikšanās reizēs.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Jansons

Aistaru dzimtas istabas atklāšanas svētkos Jelgavā 1999.gada 19.septembrī