Uldis Ģērmanis, 1990

Valodas kultūra, būdama tautas nacionālās kultūras stūrakmens un pati būtiskākā izpausme, gluži pašsaprotami ir cieši saistīta ar visiem procesiem nācijas jeb, modernāk izsakoties, etnosa dzīvē. Un pats spilgtākais elements, kas visaktīvāk reaģē uz šiem procesiem un visnepastarpinātāk veic Ulda Ģērmaņa minētā sabiedrības spoguļa funkcijas, ir vārds. Šai rakstā ir mēģināts ļoti konspektīvi uz šo mūsdienu sabiedrības spoguli paraudzīties valodas kultūras aspektā. Tā kā jau pats masu informācijas līdzekļu profils nosaka to, ka tajos atspoguļojas pašas jaunākās iezīmes attiecīgajos valodas procesos, tad arī šai rakstā par materiālu izmantoti 1998./1999.g. periodikas teksti un daži TV un radiopārraižu valodas fiksējumi.

Mūsu sabiedrības dzīvē ir radušās jaunas pozitīvas realitātes un gluži dabiski šīm realitātēm ir radušies arī atbilstoši apzīmējumi. Šādā sakarā latviešu valodas vārdu krājums ir bagātinājies ar jauniem gan ar tehniku, gan ar uzņēmējdarbību u. c. nozarēm saistītiem terminiem. No otras puses, zūdot kādreizējai padomijai tik raksturīgajai samākslotajai patētikai, no aktuālās aprites lielā mērā ir aizgājusi arī attiecīgā leksika un frazeoloģija. Tā, piemēram, jaunākajā laikā vairs nav sastopami kādreiz tik izplatītie banālie izteiksmes štampi par "jūras arājiem", kas "ar zilo lauku un pilda kuģu tilpnes ar jūras sudrabu". Tā vietā prese mūs informē par zvejniekiem, kas brauc jūrā un velk lielākus vai mazākus lomus. Tāpat druvās vairs "cēli neizbrauc milzīgie druvu kuģi", bet saimniecībās, kur kombaini ir, ar tiem vienkārši tiek pļauta un kulta labība. Vairs nav arī ne lasāmi, ne dzirdami saukļi, ka "druvā minūte dārga", jo mūsu lauku saimnieks, zemes īpašnieks, acīmredzot pats ir ieinteresēts laikā novākt ražu. Tāpēc arī LTV lauku korespondents Jānis Dimants vienmēr vienkāršiem, skaidriem vārdiem stāsta gan par Latvijas zemnieku veiksmēm, gan par grūtībām un problēmām mums visiem vitāli tik svarīgajā jautājumā. Aktualitāti zaudējis gan "melnais", gan "zilais zelts" (kā kādreiz ik uz soļa dēvēja naftu un gāzi), vienīgi reizēm presē gluži pamatoti mūsu mežu bagātības tiek pagodinātas par zaļo zeltu.

Tātad, jaunais laiks valodā ir devis gan jauno laikmetīgo reāliju apzīmējumus, šādi bagātinot valodas vārdu krājumu, gan atbrīvojis vārdu no sārņiem un padarījis tā lietojumu precīzāku, tiešāku un tuvāku.

Diemžēl, kopumā raugoties uz vārdu no latviešu valodas kultūras viedokļa, brīžam vietā šķiet paruna, ka laba valoda iet kājām, bet slikta jāj jāšus. Kā iepriekš minēts, ir radušās jaunas realitātes un šīm realitātēm daudzkārt radīti adekvāti termini. Bet praksē bieži vien jaunais termins paliek uz papīra un pat oficiālā saziņā tiek lietots attiecīgais angļu valodas termins, tam tikai pievienojot latviešu valodai atbilstošu galotni. Mūsu prese mudžēt mudž no mārketingiem, menedžmentiem, dīleriem u. tml., kaut gan visiem tiem ir radīti labi latviski termini (sk. attiecīgos ekonomikas, lietvedības un darba organizācijas terminu šķirkļus. LZA Latviešu valodas institūts. R., 1995). Turklāt šie svešvārdi dažkārt ne tikai neprecīzi tiek lietoti, bet no tiem tiek veidoti arī gluži nepieņemami atvasinājumi, piemēram, "(..) latviešu māksla vēl nav profesionāli menedžerēta."

Protams, nav apšaubāma svešvārdu, īpaši internacionālās leksikas loma valodas vārdu krājuma bagātināšanā. Tomēr tā svešo elementu lavīna, kas ik dienas burtiski gāžas pār mūsu galvām no masu informācijas līdzekļiem, nevar neradīt nopietnu satraukumu un bažas. Tikai daži piemēri no pierakstiem, kuri, starp citu, nav radušies šīs problēmas īpašas izpētes rezultātā, bet fiksēti, ja tā var teikt, garāmejot.

Domājams, ekonomisku apsvērumu dēļ dažādas grupas un estrādes ansambļi sevi dēvē angļu valodā: "Time after Time", "Rebel", "Fuck Art" u. c. Arī šo ansambļu atskaņotā mūzika palaikam tiek raksturota angļu valodā.

Par "Time after Time" presē lasāms, ka minētā grupa "pēdējā laikā pārorientējusies uz aktuālo acid jazz un funk (šeit un turpmāk vārdu kursivējumi citējumos mani. — M. S. ) apvienojumu", kā arī tas, ka "jaunieši klausās hip–hop , valkā stretch bikses.." No preses arī uzzinām, ka "pirmo reizi Latvijā — Garage sale ." Acīmredzot vispirms ir labi jāiemācās angļu valoda, lai bez grūtībām varētu izlasīt un saprast latviešu presē rakstīto. Turklāt bez angļu valodas zināšanām nav iespējams iztikt arī tad, kad angļu vārds dots it kā latviskā atveidē. Jāšaubās, vai angļu valodas nepratējam būs skaidra tādu vārdu nozīme kā tolkšovs , fīlings , tāpat daudziem lasītājiem noteikti nebūs skaidrs ne, kas tie tādi bērdvočeri , ne arī kā izskatās persiešu kaķu raksturojumā minētie bikolori . Un ko lai saka par kādā sludinājumā piedāvātajiem "forvardera pakalpojumiem", ja, pat kaut cik protot angļu valodu, pēc sludinājuma konspektīvā teksta nav izprotams, vai tiek piedāvāti ekspeditora vai ar kāda transportiera palīdzību veicami pakalpojumi. Kādā laikrakstā lieliem burtiem rakstīts: "Valdībai vajadzētu izveidot efektīvu ombudsmena sistēmu." Tālākajā tekstā gan paskaidrota vārda "ombudsmens" nozīme. Tomēr paliek jautājums, vai tiešām latviešu valodā nav iespējams atrast minētajai reālijai jēdzieniski adekvātu apzīmējumu. Šādu gaužām apšaubāmas nepieciešamības aizguvumu uzskaitījumu varētu ilgi turpināt. Piemēram, nav ne tikai nekādas vajadzības pēc pašlaik tik populārās "pārtijas", bet — gluži otrādi — šis svešais leksikas elements samazina attiecīgo sinonīmu lietojumu, proti, daudzkārt "pārtija" stājusies tādu precīzāku izteiksmes līdzekļu kā "viesības", "saviesīgs vakars", "tējas vakars", "kafijas pēcpusdiena" u. tml. vietā. Tāpat, šķiet, ka gan politiķu, gan masu mediju pēdējā laikā ļoti iemīļotais "samits", ar ko raksturo ne tikai galotņu tikšanās (kas atbilst angļu oriģinālam), bet arī zemāka līmeņa sanāksmes, latviešu valodu nevis bagātina, bet padara nabagāku, jo līdzīgi iepriekš aplūkotajai "pārtijai" sašaurina sinonīmisko izteiksmes līdzekļu lietojumu.

Par īstu kaitējumu mūsdienu latviešu valodas kultūrai atzīstama svešo, konkrēti angļu valodas vārdu ieviešana kļūdainā vai neskaidrā formā. Tā, piemēram, angļu vārda "hit" pareizā latviskā atveidojuma "hits" vietā dažkārt nākas lasīt rakstījumu "hīts", kas atbilstu angļu vārdam "heat" ar nozīmi "karstums, svelme, tveice". Tāpat nav attaisnojami no angļu vārda "performance" atšķirīgie rakstījumi latviešu valodā, piemēram, dažkārt vārds atveidots absolūti precīzā angļu rakstībā performance , turpretī citviet runāts, piemēram, par mākslinieku, kas "sevi smagi savaino performansa laikā", šādi vārda latvisko rakstījumu tuvinot tā izrunai oriģinālvalodā. Īstenībā pēc šī vārda latviešu valodā vispār nav ne mazākās nepieciešamības, jo latviešu valodā ir rinda sinonīmu attiecīgā nojēguma precīzai un trāpīgai apzīmēšanai: uzvedums, priekšnesums, izrāde u. tml.

Minēto un daudzu citu angļu vārdu izplatība gan angliskā rakstībā, gan veiksmīgākā vai mazāk veiksmīgā latviskā atveidē mūsu valodu nepadara bagātāku, bet gan ievērojami pazemina mūsdienu valodas kultūru, tā ka rodas bažas, vai nesākas sava veida latviešu valodas kreolizācijas process.

Diemžēl renesansi piedzīvo arī kopš jaunlatviešu laikiem par latviešu valodā neiederīgiem atzītie ģermānismi, respektīvi, ar vācu valodas starpniecību savā laikā ienākušie barbarismi. Dažā labā tekstā tie vēl gan rakstīti kursīvā vai pēdiņās, bet bieži vien nākas lasīt tādus vārdus kā "riktīgs", "skāde", "smeķis", "rūme", "placis", "skunste", "šmoris" u. tml. nopietnos, pat oficiālos rakstos bez jebkāda grafiska izcēluma, kas konkrētajā gadījumā liecinātu par kādām īpašām šo vārdu funkcijām. Grūti konstatēt, kāpēc šie 30. gados no literārās valodas praktiski izskaustie vārdi mūsdienu rakstītājiem un runātājiem šķiet tik pievilcīgi. Varbūt latviešu valodas lietotāju jaunākai paaudzei tie nav bijuši iepriekš pazīstami un tāpēc šķiet svaigi un interesanti. Varbūt šādu izteiksmes līdzekļu lietošana jebkura satura tekstos ir mesli, cik zināms, vismaz angļu un vācu valodai raksturīgajai, valodas funkcionālo stilu tuvināšanās tendencei. Tomēr minēto un līdzīgu vārdu teksta saturam un stilistikai neatbilstošs lietojums, šiem vārdiem valodā piemītošā marķējuma ignorēšana nav atzīstama par labu valodas kultūras paraugu, bet gan par nevīžīgu attieksmi pret valodu, pat ja tas apzināti tiek darīts interesantuma, modernuma, izteiksmes svaiguma vai vēl cita kā vārdā.

Nevīžība pret vārdu ir arī nevīžība pret tekstu, kā rezultātā bieži vien autora doma kļūst neskaidra vai pārprotama. Tāds, piemēram, ir reklāmas teksts: "Limbažu piens — garšīga kvalitāte", kā arī tikpat absurdās rindas: "Septītais starptautiskais kinoforums "Arsenāls" kino cienītājus piemeklē ar ilgā darbā pārbaudītu darbinieku brigādi."

Šāda rakstura kļūmju mūsu masu informācijas līdzekļu valodā nav mazums. Tomēr rekordskaitu sasniedz t. s. drukas kļūdas, kas masveidā sastopamas periodiskajos izdevumos. No valodas kultūras viedokļa vispār ir nepiedodami, ja vārdā kāds burts izlaists vai viena burta vietā lasāms cits. Bet šāda kļūme ir divkārt nepiedodama, ja tās rezultātā vārds kļūst nesaprotams vai pārprotams. Daži piemēri.

Kādā laikrakstā, stāstot par Holandi, teikts: "(..) lai nesaltu mājas, ziemas tupeles vēl piebāza ar salmiem." Citviet lasītājs tiek informēts, ka Skrundā "pindzelēja pilsētas domas ēkas fasādi (..)", vēl citur, ka: "Pat rīsi un kokvilna — ienesīgākie valsts eksperta produkti — tika uzskatīti par deficītu." Neiepazīstoties ar tālāko tekstu, pēc kāda avīzes raksta virsraksta "Virnieki papildinās zināšanas" nav iespējams iegūt nekādu informāciju. Savukārt tekstu "tu nekad nezini, cik uzplauks rozes, kas šodien jānogriež, jāsapako pomsūtīsanai", šķiet, veidojis bērns, kas vēl neprot izrunāt skaņu r, bet teksta ".. mašīnas īpašnieks saņem kompensācija līdz 500 latiem" radīšanā, iespējams, piedalījies cilvēks ar ļoti vājām latviešu valodas zināšanām.

Īsais ieskats vārdā no mūsdienu valodas kultūras viedokļa ļauj saskatīt nenoliedzamas pozitīvas parādības, bet diemžēl liek ieraudzīt šajā mūsu sabiedrības spogulī arī diezgan daudz "greizo spoguļu karaļvalstij" raksturīgu iezīmju. Tāpēc v ā r d a m kā būtiskai nacionālās kultūras sastāvdaļai pievēršama nopietna valodnieku uzmanība šeit minēto un citu līdzīgu sasāpējušu latviešu valodas jautājumu novērtēšanā un risināšanā.

Melita Stengrevica — "Latvijas Vēstnesim"