Viegli tas nav–latviski runāt

Par to, kā pirmās brīvvalsts laikā latviešu valoda aizvien noteiktāk ienākusi augstskolu dzīvē, stāsta arī bijušā tukumnieka Kārļa Neiļa atmiņas par laikabiedriem un Mākslas akadēmiju, kas 1986.gadā iznāca Linkolnā, Nebraskas štatā. Autors ar sirsnīgu humoru atceras profesorus Borisu Viperu (1888—1967) un Pēteri Federu (1868—1936), kam ar latviešu valodu nemaz tik viegli nav gājis. Mazāk grūtību, šķiet, bijis Borisam Viperam, kura tēvs, pazīstamais vēsturnieks Roberts Vipers (1859—1954), arī bija Latvijas Universitātes profesors. Gleznotāja Jūlija Federa brāļadēls Pēteris Feders savukārt bija beidzis Pēterburgas Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļu, strādājis par Varšavas ģenerālgubernatora un galma ministrijas arhitektu un projektējis daudzus namus Varšavā, Pēterburgā un vēlāk arī Latvijā. Viņš bija viens no Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājiem un veidotājiem, tās prorektors un profesors. Pie viņa nozīmīgākajiem darbiem Latvijā pieder dzelzceļa stacijas Siguldā, Vecgulbenē, Bēnē, Reņģē, Asaros un Inčukalnā. Viņš bijis arī Brāļu kapu tehniskās komisijas priekšsēdētājs, veidojis Rīgas Doma kanceles projektu un vadījis Jelgavas pils pārbūves darbus. Kā atzīmē Andrejs Holcmanis, viņa radošā darbība iekļāvās eklektikā un jūgendstilā un iezīmējās ar pārdomātu apjomu kompozīciju, labu materiāla izjūtu. "LV"

Profesors Boriss Vipers

Mums toreiz akadēmijā, kad iestājos, tā ap 1926. gadu, bez mācības spēkiem glezniecībā, tēlniecībā, dekoratīvā glezniecībā, keramikā, grafikā un pielietojamā tēlniecībā bija arī profesori un docenti, kas darbojās par mācības spēkiem vispārizglītojošos priekšmetos: mākslas vēsturē, anatomijā, teorētiskā un praktiskā perspektīvā, literatūras vēsturē, ornamenta stilā, algebrā, trigonometrijā un tēlotāju ģeometrijā, tehniskā zīmēšanā un pedagoģiskos priekšmetos.

Toreiz akadēmijā uzņēma arī tādus, kuri vēl nebija beiguši vidusskolu. Tikai tiem, lai, akdēmiju beidzot, dabūtu pilnu diplomu, bija jāapmeklē arī tās lekcijas, kas ietilpa nenobeigtās vidusskolas apmērā. Vēlāk šīs lekcijas atkrita, jo akadēmijā uzņēma tikai ar nobeigtu vidusskolas izglītību.

Šo vispārizglītojošo priekšmetu lektoru vidū bija arī divi krievu tautības profesori — Boriss Vipers un Feders. No sākuma viņi vairākus gadus lasīja savas lekcijas krievu valodā.

Vecāko gadu gājumu audzēkņiem, kas savā laikā bija gājuši krievu skolās, un tādu bija lielākā daļa, tas nekādas grūtības nesagādāja. Bet jaunākiem, kuri krievu valodu neprata, pie kuriem skaitījos arī es, tās bija gandrīz jau nepārvaramas grūtības.

Pastāvēja jau likums, ka sveštautiešu mācības spēkiem zināmu gadu laikā jāiemācās latviešu valoda un lekcijās jārunā latviski. Tikai par to mēs, audzēkņi, nekā nezinājām un mocījāmies ar šīm valodas nezināšanām, kā varēdami, sevišķi pie prof. Vipera, jo mākslas vēsture mums bija vajadzīga un neatvietojama. Turpretī, perspektīvā un tēlotāju ģeometrijā pie Federa lekcijas nemaz neapmeklējām.

Tad notika kaut kas, ko pirmajā brīdī nemaz nespējām aptvert — prof. Vipers, nosēdies tumšajā klausītavā pie projekcijas aparāta, iesāka savu lekciju skaidrā, ļoti labā latviešu valodā. Izklausījās tā, it kā viņš savā mūžā nekad citādi nebūtu runājis. Valoda ritēja viegli un bez kāda akcenta. Starpība tikai tā, ka viņš izrunāja katru vārdu skaidrāk, nekā parasti to dara latvietis. To bija tik patīkami dzirdēt! No tās dienas klausītāju skaits viņa lekcijās dubultojās.

Viņa lekcijas bija aizraujošas — sevišķi par senās Krētas kultūru, par Knossas pili, par tās īpatnējo arhitektūru, neparastajām kolonnām, freskām un "Zilo zēnu", Minotauru un tā labirintu. Tā bija tik tāla, brīnišķīgi skaista un nesasniedzama pasaule, un man toreiz nevarēja ienākt prātā, ka to kādreiz arī pats redzēšu.

Aptumšotajā klausītavā parādījās uz ekrāna viena Knossas ainava pēc otras. Profesora izlīdzinātā balss plūda bez sevišķiem pacēlumiem un uzsvērumiem. Seja, zāles tumsas noēnota. Tikai acenes, mazas galda spuldzītes apgaismotas, pa reizei iemirdzējās.

Tanī laikā, kad klausījos šīs lekcijas, arheoloģijā atkal reizi notika brīnums — Ēģiptē tika atraktas Tutenhamona kapenes. Lai gan arī tur bija ielauzušies senie antīko kapeņu laupītāji, brīnišķā kārtā tās bija palikušas neizlaupītas. Iespējams, ka toreiz to laikā bija atklājušas uzraudzības iestādes un kapeņu ieeju atkal noslēgušas un aizzīmogojušas ar tā laika faraonu zīmogu. Ziņa par šo atradumu aplidoja visu pasauli. Arheologi, vēsturnieki un zinātnieki brauca, lai šo brīnumu redzētu. Kad mācības gada beigās akadēmijā bija beigušās, arī prof. Vipers devās uz turieni. Nākošā semestrī viņš varēja mums pastāstīt, ka redzējis tikai aizmūrēto ieeju un sardzi pie tās. Tikai daudzus gadus vēlāk, lasot kapeņu atradēja arheologa Kartera aprakstus, atklājās, ka viņam toreiz bijušas domstarpības un strīds ar arheoloģiskās ekspedīcijas finansētāju Kanorvānu.

Kad Latviju 1940. gadā okupēja, biju jau sen akadēmiju beidzis. Tikai tanī laikā dzirdēju, ka audzēkņi brīnījušies, ka Vipers savās lekcijās "uzņēmis" citu, pavisam negaidītu "noti". Brīnījās un to nekādi nevarēja saprast. Vēlāk arī tiem, kuri par to bija pārsteigti, bija jādzied cita dziesma. Drīz pēc tam viņš pazuda. Baumoja, ka esot aizbraucis uz Maskavu. Iespējams arī, ka aizvests uz turieni.

Lai arī kā — manās atmiņās viņš paliks kā brīnišķīgs un cienījams mūsu akadēmijas mācības spēks.

K.Neilis. Tie trakie gleznotāju gadi. Vaidava. 1986. Linkolna, Nebraska

Profesors Feders

(..) viņš bija mūsu mākslas akadēmijas mācības spēks un prorektors. Cita starpā viņš arī projektēja un uzcēla Daugavmalā pie sarkanajiem spīķeriem Centrāltirgus halles. Neatminos arī, kaut manā studiju grāmatiņā bija kādi desmit viņa paraksti, vai viņa vārds rakstāms ar diviem "d" vai vienu. Izšķīros par vienu "d" — Feders. Ja tas nebūtu pareizi, tad katrs pats, kas to zinātu labāk, trūkstošo burtu varētu pielikt. Toties, kāds viņš izskatījās, atminos bez vainas.

Ja prof. Vippers bija slaids un samērīgu augumu, tad otrs viņa krievu tautības kollēga, profesors un akadēmijas prorektors Feders, bija mazs un resns. Pat resnam cilvēkam mazliet par resnu. Žaketi viņš nepūlējās aizpogāt, varbūt arī nevarēja, un vestē iespiestais vēders tam gāja pa priekšu. Ja vestes viņam nebūtu, viņš nevarētu arī vēderu panākt. Īsu kaklu, noslīdējušiem vaigiem platajā labsirdīgajā sejā, sirmu, īsu bārdiņu — tāds viņš bija.

Pašā sākumā, kad akadēmijā biju tikko iestājies, vēl nezinādams, ka rasēšana neskaitās pie obligatoriskajiem priekšmetiem un par to nav nepieciešams saņemt parakstu studiju grāmatiņā, mēģinājos pie viņa arī mācīties rasēt. Biju pat iegādājies visnepieciešamākās tehniskās zīmēšanas ierīces. Protams, sakarā ar maniem tik badīgajiem naudas apstākļiem vislētākās, kādas bija dabūjamas. Nelaime, ka tās bija arī sliktākās, kādas iespējams dabūt.

Profesors, piestājies pie manis, gribēja parādīt, kā jāvelk pareizas līnijas. Paņēmis un pamēģinājis līniju velkamo spalvu jeb velci, tas grozīja galvu un pūta vien:

"Ploho, ploho!"

Gandrīz satriekts, teicu latviski, jo krievu valodu nepratu, ka velce ir pavisam jauna un ka to nupat nopirku. Pagrozījis vēl to rokās un laikam pamanījis manas trūcīgās pirkšanas un arī krievu valodas spējas, labsirdīgi smaidīdams, teica:

"Tā ir maza bieda!"

Ar redzamu piepūli, ar roku piepalīdzot, viņš pielieca kāju celī, pēdas virspusi atbalstīja uz krēsla malas, ņēma manu rasējamo ierīci un uz kurpes pazoles, kā uz nažu trinamās galodas, sāka to slīpēt. Atkal to izmēģinot — tā papīru vairs neplēsa.

"Vot, tak harašo!" Attapies, ka nesaprotu: "Tagad būs labi."

Viņš mācīja mums praktisko, teorētisko, kā arī plafona un kupola perspektīvu. Tās visas bija sarežģītas un smagas zināšanas. Krievu valodā izskaidrotas, tās palika dažiem no mums vēl sarežģītākas.

Tanī dienā, kad Boriss Vippers sāka savā lekcijā runāt latviski, tas bija jādara arī Federam. Viņš to arī darīja, bet tad mums bija vēl grūtāk saprast. Nebija jau viņam arī viegli. Viņš nosvīdis cīnījās gar klausītavas lielajām tāfelēm. Kad viena bija jau pilna ar sarežģīto līniju spietu, tā tika pagrūzta uz augšu. Tanī pašā brīdī tās vietā ar vieglu švīkoņu, tērauda virvēs iesieta, noslīdēja otra tāfele. Līnijas tika atkal krustām šķērsām vilktas tālāk. Arī vārdi — "vot, vot, — tak" nobira pa reizei. Vienreiz vajadzīgais līniju krustošanās punkts neiznāca vairs uz tāfeles. Velkot līniju tālāk uz sienas, uz tāfeles ielogojuma malas nolūza krīts — "Jopt vai –" paspruka profesoram. Nelaime arī tā, ka, sniedzoties augšā, sarežģītās līnijas tāfeles apakšā ar vēderu tika noslaucītas — un tad, kad profesors atkal pagriezās pret mums, cieti sapogātā veste priekšā bija balta kā melderim.

Dažreiz viņam bija piemirsušies jau tie paši nedaudzie iemācītie latviešu vārdi, un kad profesors mocījās tos tomēr izdabūt, kāds no zāles iesaucās: "Skažīķe po ruski!"

Tomēr tam visam bija savs labums pārbaudījumos. Viņš nepūlējās daudz jautāt, un tad arī nevajadzēja daudz atbildēt — galvenais, pietika ar zīmējumu. Šo iespēju arī es mēģināju izmantot. Tas bija sakarā ar teorētisko perspektīvu. Profesors man uzdeva ieprojektēt attēlu plafona četrstūra laukumā. Tas bija jāizdara, "izejot" no uzdotā skata punkta. Tās pašas krievu valodas nezināšanas dēļ lekcijas nebiju apmeklējis, bet mēģināt jau varēja. Attiecīgo attēlu, kā tam pēc izjūtas vajadzēja izskatīties, četrstūrī iezīmēju. Profesors kritiski paskatījās manā zīmējumā; varbūt parakstu studiju grāmatiņā būtu devis, ja nebūtu ieskatījies manā sejā. Laikam jau viņš tomēr tādu savās lekcijās nebija redzējis, tāpēc īsi pateica:

"Nāciet vēl!"