Uzrunā Aleksandra Čaka 23. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Kaut es tik uz mirkli būtu zieds, kas tavā elpā trīs...

Aleksandra Čaka vēstule Leontīnei Rundelei (prec. Rituma; 1904–1990)

Aleksandrs Čaks

Drabešos 16.III 27. g.

Nakts.

Visu šo ziemu manā sirdī ir bijusi nakts.

Smaga kā svins, kā nelaime.

Manā sirdī guļ sāpes un šīs sāpes ir bezgalīgas,

jo bezgalīga ir nakts kā mīla, kurai vairs netic cilvēks.

Pieradis turēt rokās mašīnu un auto kloķus, viņš

arī mīlā atzīst un ciena tik taustāmo.

Mans draugs, mīļais, labais Lonju, mans draugs!

Es nožēloju katru skūpstu, ko es neesmu skūpstījis,

katras lūpas, kuras man bijušas tāļas kā zvaigznes.

Katru stundu, ko esmu palaidis garām,

katru prieku, ko esmu baidījies izpriecāt līdz galam,

 

katru dziesmu, ko neesmu izdziedājis.

Jo viņi visi brēc uz manīm pēc atmaksas,

jo viņi visi pārvērtušies par mana nemiera vedējiem.

Ak, cik es vieglprātīgi palaižu dzīvi garām kā

brokastis!

Ko līdz man katru sestdienu iet vannā, kad tikai dzīvē var

nomazgāties tīrs, lai savu sirdi

uzglabātu skaidru kā saules staru.

Bet es baidos no dzīves un eju viņai garām

ar paceltu galvu pārliecībā, ka kāpju kalnā.

Bet patiesībā es esmu vārgulis, kas nevar izciest

dzīves karstumu.

Lonju! Tu esi laba meitene.

Un kamdēļ man kādreiz tik ļoti, tik ļoti gribas,

lai tu vienmēr paliktu tikai meitene?

Vienmēr kā nenoplūkta puķe,

kuras smaršu varētu baudīt tik es?

O, es zinu, ka es esmu egoists, es zinu

tikpat labi kā to, cik man biksēm kabatu!

Katram gribas paglabāt kaut ko no savām bijušām

labām dienām.

Stāsta, ka pirms miršanas tas viskuslākais vecis tiecas

uz savām bērnības vietām.

Vai Tu domā, ka man negribētos kaut ko atstāt

sev par piemiņu no tām senām mīļām dienām,

kad mana sirds vēl bija skaidra un brīnišķīga?

Ak, es arī esmu tikai cilvēks! Cik nav jau

pagājušu tādu nakšu, kad man līdz ārprātam ir

gribējies turēt rokās kailu meitenes ķermeni, glāstīt

viņas krūtis, siltas kā saule, un sūkt viņas lūpu

brīnišķīgo vēsumu!

Piedod, Dievs, bet es sievietes vairāk mīlu, nekā tās

vajadzētu mīlēt.

Un tamdēļ es pret viņām izturos kā skopulis pret naudu.

Jo katrs cilvēks skops tur, kur viņš visvairāk mīl.

Mērs ir tikpat nepieciešams kā gaiss. Un Don–Žuani ir

kavalieri ar iedzimtu mēra sajūtu.

Lonju!

Ko Tu tagad dari?

Vai Tu smejies?

Raudi?

Es nezinu, bet man tāds nemiers sēž iekšā.

Redzi, man vairs nav matu, un Tu nevari noglaudīt manu

galvu.

Man acīm priekšā brilles, un Tu nevari ieskatīties manās

acīs.

Drīz būs pavasaris. Visi tik priecīgi.

Bet es viņa nesaprotu.

Laikam tamdēļ, ka man pašam nekad nav bijis pavasara.

Es redzēju vakar, cik ērmīgi skatījās no galda mūsu

dzeltenais runcis uz virtuves kalponi, kura skūpstījās

ar muižas puisi.

Man ar to pavasari tāpat kā runcim.

Lonju, raksti!

Mīļais Lonju.

 

Skūpstu Tevi.

Saša

Kad nakts arvien neatlaidīgāk pa mirklim vien drupina īsāku dienu, dabā sākas Aleksandra Čaka laiks. Ne jau tikai tālab, ka rakstnieks nācis pasaulē oktobra nogalē, kurai pat novakares jau tik melnas un biezas, ka tumsu var griezt šķēlēs gandrīz kā lauku rupjmaizi.

Rudens ar atvasaras pārcentīgo atvadu krāsainību, ar palso miglu pelēkumu, ko negaidīti pāršķeļ saules piepildīti mirkļi, ar spējām un apnicīgām lietus sīpām, ar aiziešanas priekšnojautu un mūžīgo cerību uz atjaunotni, uz ziedēšanas neprātu nākamajā maijā — tā visa savā noskaņu daudzveidībā ir arī Aleksandra Čaka dzejas pasaule. Aiz tās vīd piemiegtu acu labsirdīgs smaids. Un mazliet smeldzīgi skan dzejnieka balss:

 

Vakars, vakars. Liepu zari.

Lapas vējā krīt un trūd.

Un tu vari, atkal vari

Laimīgs kļūt.

 

Ej un liec, un noliec rokas,

Kur uz sienām miklums vēss,

Un tu redzēsi, kā mokas

Pārsāpēs.

 

Ej, kur beidzas trepju kāpes

Un caur durvīm siltums slīd.

Ņem kā putnu savas sāpes

Klusi plaukstās sasildīt.

 

Ņem un paliec klusu klusu,

Klausies tik kā piles krīt,

Kā uz ielām miglas kusums —

Spīd.

 

Vēji zaros lietu šūpo,

Lapu spožums maigs un bikls.

Un viens ņem un liek pie lūpām

Stiklu, kas tik vēss un mikls.

 

Viss, ko zinu, viss, ko jūtu,

Tikai smarša, skāriens īss.

Kaut es tik uz mirkli būtu

Zieds, kas tavā elpā trīs.

 

Nakts. Es eju kā es gājis,

Stars man acīs nāk un rimst.

Tikai elpā karsts, bez māju,

Atkal vecais nemiers dzimst.

 

"Mistiskās balādes" sākumu autora rokrakstā var izlasīt Aleksandra Čaka logā "Latvijas Vēstneša" preses namiņā Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūrī. Uzreiz jābrīdina, velti meklēt šādu dzejoli Kopotajos rakstos — tur tāda nav. Vai tas nozīmē, ka dienas gaismā tiek celts līdz šim nepublicēts darbs? Ne gluži. "Mistiskā balāde" ar dažiem labojumiem un citādu rindu izkārtojumu iekļauta poēmas "Mūžības skartie" sākumdaļā "Lūzums" no 22. līdz 46. rindai. Rokraksts beidzas ar septītā panta pirmo rindu, tai šeit pievienotas vēl trīs rindas no "Mūžības skartajiem".

Salīdzinot balādes tekstu ar poēmā galīgajā redakcijā iekļauto, var izsekot autora domas attīstībai, viņa atbildībai, lai katrs vārds, katrs dzejas tēls būtu savā vietā — trāpīgs, neaizstājams un mūžīgs. Tā, salīdzinājums ņem kā putnu poēmā aizstāts ar ņem kā elpu , ceturtajā pantā piles vietā ierakstītas lāses , rinda vēji zaros lietu šūpo pārtapusi par vēji zaros zvaigznes šūpo , bet zieds, kas tavā elpā trīs , kļuvis par zieds, kas zemes elpā trīs , piešķirot tēlam nevis intīmu, bet daudz plašāku vispārinājumu.

Var jau būt, ka "Mistiskā balāde" nav sacerēta tieši Drabešos, jo rokrakstam trūkst datējuma. Savukārt "Lūzums" pirmoreiz iespiests žurnālā "Domas" 1933. gadā. Tomēr pēc savas noskaņas balādes ierosme varētu uzplaiksnīt arī kādā liepu gatvē Āraišu ezera piekrastē vai senatnīgajā muižas parkā. Tā vismaz šķita Aleksandra Čaka muzejdzīvokļa saimniecēm Andrai Konstei un Sandrai Millerei, kopā ar "Latvijas Vēstnesi" viesojoties Drabešu internātpamatskolā.

Un tāpēc Aleksandra Čaka logā līdzās dzejolim šoreiz senos fotoattēlos Drabešu bērnu nama ēka un dzejnieks savu darbabiedru un skolēnu vidū. Jo no 1925. gada 13. novembra līdz 1928. gada 15. septembrim Aleksandrs Čaks strādāja Drabešos, sākumā par audzinātāju, bet drīz vien kļuva par bērnu nama pārzini. Tagad šeit iekārtota Drabešu internātpamatskola, kuras mājīgajā zālē ar skolēniem un pedagogiem tiekas rīdzinieki.

Bet pirms tam — klusi un apcerīgi mirkļi pie pelēka laukakmens, kur iekalts vārds "Čadarainis". Nav izslēgts, ka savulaik uz tā tik tiešām ir sēdējis dzejnieks Aleksandrs Čaks.

Imants Ziedonis savā grāmatā "Tutepatās" atceras, kā viņa vadītā dižkoku atbrīvotāju grupa ieradusies Āraišos un stādījusi kociņus, lai aizsegtu kādu no silikātķieģeļiem būvētu saimniecības ēku — tā parkā rēgojoties "kā plika pakaļa". Stādījumiem dots arī vārds:

"Nosaucam par Čadaraiņa birzi par godu Aleksandram Čakam, kas mazu laiku strādājis Drabešu skolā. 44 jauni ozoliņi kalna nogāzē uz ezera pusi, kur pakalnē dabīgi guļ liels akmens. Vilnis kaļ ČADARAINIS 1980. 10. V."

Tātad uzraksts un zīme, kas izskatās pēc austrumnieku hieroglifa, ir tēlnieka Viļņa Titāna darbs.

To savā uzrunā sarīkojuma sākumā atgādina arī namamāte, skolas direktora vietniece ārpusklases mācību un audzināšanas darbā Ieva Birkenberga — tieši ar dzejnieka piemiņas vietas iekārtošanu sākās tradīcija, ka ik gadu oktobrī Drabešos tiek rīkots Aleksandra Čaka piemiņas vakars:

— Šī ir viena no tām reizēm, kad esam kopā, lai atcerētos. Un arī tāpēc, lai uzzinātu ko jaunu par dzejnieku, kas te strādājis.

Tad vārds tiek dots Aleksandra Čaka muzejdzīvokļa vadītājai Andrai Konstei:

— Viss, kas saglabājies par Aleksandru Čaku, ir kāda drumstaliņa no tā lielā, ko sauc par tautas kultūras vēsturi. Un tā ir ļoti būtiska. Jo, ja kāda vara grib iznīcināt tautu, tad vispirms tā iznīcina kultūras atmiņu.

Jums patiešām ir ko glabāt. Jo jebkura tauta varētu lepoties, ja tai būtu tāds dzejnieks, kāds ir Aleksandrs Čaks. Ne velti viņš savulaik ir salīdzināts ar Eiropas modernākajiem dzejniekiem Polu Eliāru, Garsiju Lorku un citiem. Domāju, ka Čaks nebūt viņiem nezaudē. Tā patiesi ir liela dāvana.

Mēs cenšamies arī no savas puses turpināt šo atmiņas saglabāšanas darbu. Jo Rīgā jau divus gadus ir Aleksandra Čaka muzejs, kas atrodas dzejnieka pēdējā dzīvesvietā Lāčplēša ielā. Ceram, ka nu jau teju, teju muzejs vērs durvis arī apmeklētājiem.

Tā ir brīnumaina lieta, ka saglabājas tik daudz no dzejnieka viņa dzīvesvietā: priekšmeti, grāmatas, gleznas, rokraksti — to jūs varējāt redzēt šajā nelielajā izstādē fotoattēlos. Pie mums jau arī tagad nāk skolēni, kas ir padzirdējuši par muzeju. Un tad viņi jautā: kā tas varēja notikt, ka tik daudz ir saglabājies?

Parasti tad man ir divi izskaidrojumi. Viens gluži praktisks un arī labāk saprotams: dzīvoklī ir turpinājusi dzīvot dzejnieka otrās pakāpes māsīca Emīlija Briežkalne. Viņa ir glabājusi šīs lietas un darījusi visu, lai tās nepazustu un mums šobrīd būtu uz ko skatīties. Šo saglabāšanas darbu pēc savas audžumātes nāves ir turpinājis Andris Brežģis un visu nodevis muzejam.

Bet ir cits skaidrojums, kas man arī šķiet tikpat tīkams. Čaks ir Rīgas dziesminieks, jo neviens cits nav tik skaistus dzejoļus veltījis savai pilsētai. Viņam bija īpaša attieksme arī pret lietām un priekšmetiem, viņš ticēja, ka tie dzīvo savu dzīvi, ka tiem ir dvēsele un ka cilvēks savā augstprātībā tikai reizēm to tā neievēro. Un man gribas domāt, ka šīs lietas negāja prom no sava saimnieka un palika ierastajā mājvietā, kur tās ir tagad. Mēs ceram, ka šo dvēseli muzejā sajutīsim un varēsim to tur noturēt.

Drabešos Aleksandrs Čaks ir nodzīvojis ļoti intensīvus un skaistus gadus. Jo tas ir laiks, kad viņš top par dzejnieku. Kad sāk rakstīt vienus no pirmajiem dzejoļiem, kas tiek publicēti. Ja atbraukts šeit tik skaistā rudens dienā, ir viegli iedomāties, ka nemaz nav iespējams dzīvot citādi, kā tikai rakstot dzejoļus, — sēdēt šajā kalniņā un lūkoties uz ezeru. Jo jūsu skola ir tik skaistā vietā. Es ceru, ka arī kāds no jums turpina šo tradīciju — sēž kalniņā un raksta dzejoļus.

Aleksandram Čakam bija jānodarbojas arī ar krietni praktiskākām un prozaiskākām lietām. Kad mēs muzejā pārlūkojām materiālus par Drabešiem, atradām dažādas lietas, pārsvarā rokrakstus, kas attiecas tieši uz jūsu skolu. Tie bija ziņojumi skolu valdei, atbildot uz dažādiem jautājumiem. Jo arī tolaik ir gājis visādi. Ne visi bērni bija tik apzinīgi, kādi droši vien esat jūs, tā vismaz var spriest, lūkojoties jūsu sejās.

Bet tolaik dzejniekam bija jācīnās arī ar palaidnīgiem puikām, kuri čiepa no pagrabiem ievārījuma burkas un neglīti izrunājās. Aleksandrs Čaks raksta, ka vismaz vienu no skolotājiem vajadzētu vīrieti, jo jaunajām skolotājām, kuras nemaz nav daudz vecākas par daļu audzēkņu, ar puiku audzināšanu nemaz neiet tik viegli.

Bērnu nama pārzinis savu pienākumu pildīšanā ir bijis ļoti apzinīgs un arī pierakstījis, kas viss ir jānopērk skolas un bērnu nama vajadzībām. Cik var spriest, Cēsīs ir bijis tirgotājs Rumpītis, pie tā ir iegādāts "15 metru marlijas, 2 duči pogu, 2 duči diegu, 1 ducis uzpirksteņu, 18 lāpāmās adatas, 2 grāmatiņas adatu, 1 grozs veļas pogu, 2 duči lielo veļas pogu, 1 kastiņa pogu (tās pogas laikam ļoti trūkušas...), 16 metru starpdrēbes, linu drēbe, 6 mārciņas vates, 10 metru gumijas bantes, 7 olektes oderes, vilnas dzija". Protams, te vēl ir atzīmēta dažāda pārtika. Domāju, ka ar to jums tagad ir labāk, jo toreiz drusciņ gaļas gan pirkts, bet pārsvarā uzturā bijušas dažādas putras.

Ir arī saraksts, kā bērni ir mācījušies. Domāju, ka to es varētu jums atstāt mājasdarbam. Kad nākamgad atkal atbrauksim, jūs varēsit pastāstīt, vai kādu no šiem cilvēkiem vai viņu radiniekiem esat atraduši. Ja būsit, tad runāsim tālāk — varbūt būs uzzināts kas interesants, ko varēsit man izstāstīt. Lai jūsu direktors neaizmirstu, ka tas jādara, man te ir fotogrāfija, kur Čaks redzams kopā ar skolotājiem un audzēkņiem. Lai viņš tur šo attēlu uz galda un katram savam viesim apjautājas, vai fotogrāfijā nav kāds pazīstams, varbūt pat radinieks... Tas nozīmē, ka arī direktoram ir mājas uzdevums. Audzēkņiem atliek tikai atgādināt, lai arī direktors laikus pilda mājas darbus...

Aleksandram Čakam vēstuļu ir ļoti maz — tās viņš rakstījis reti. Bet viņš ir rakstījis savai skolasbiedrenei Leontīnei Rundelei vēstules, kas ievietotas Kopoto rakstu 3. sējumā. Man šķiet, ka tas ir ļoti jauks izdevums. Man ļoti patīk dzejnieka drauga Anšlava Eglīša zīmējums, kur Čaks smaržo mazu puķīti. Gribu nolasīt nelielu izvilkumu no vēstules, kas rakstīta Drabešu bērnu namā 1925. gada 22. novembrī un nosūtīta Leontīnei Rundelei:

"Pašulaik strādāju kā skolotājs — audzinātājs. Bet šodien, sēdot pie vakariņu galda skolotāju ēdamistabā ar apriņķa valdes locekli, kas pārzin visas patversmes, dabūju neoficiālu uzaicinājumu palikt par pārzini, ko arī pieņēmu. Vakarā iebrauca no Cēsīm visas 3 jaunkundzes un to pašu pasludināja. Uz Cēsīm mēs braucam ļoti bieži — gandrīz katru pārdienu. Es jau ar esmu bijis, neskatoties uz to, ka dežūrēju. Alma jau brauc katru dienu, meloju, pārdienu. Par Almu var vēl pastāstīt to, ka viņa lāgs meitēns, nešķīsti bļauj, plēšas un pliķē puikas, ka skan vien.

Bērni ļoti īpatnēji, dažādi un psihiatriski interesanti.

Ar savu istabu esmu ļoti mierā. Dzīvoju pārziņa istabā. Blakus kantoris. Tālāk — viena glīta meita. Apkārt mājai dārzs. Pie logiem, kuri diezgan augstu no zemes, klumbas un celiņi ar soliem.

Pa vasaru ezers būs mums iznomāts. Tur ir dažas laivas. Pie ezera rīko sporta un spēļu laukumus. Neskatoties tomēr uz visiem labumiem, tā dažreiz tomēr iesāpas sirds. Žēl tā kā Rīgas, bet sevišķi trūkst Tevis — parunāt par visām lietām."

Vēl man gribas pateikt, ka Čaks ir brīnumains dzejnieks, un ar viņu ir brīnumaini strādāt. Jo reti kurš dzejnieks izpelnās tādu dāvanu — būt mīlētam. Čaku patiesi mīl. Viņu mīl arī tie, kas dzeju lasa mazāk, un dīvainā kārtā Čaku lasa arī tie, kas dzeju vispār nelasa. Es to esmu pieredzējusi un domājusi: kālab tā? Varbūt tādēļ, ka Čaks bija cilvēks, kas grib nojaukt robežas. Viņš šajā pasaulē gribēja nojaukt robežas bezgalīgi — lai nebūtu robežu starp jūtām un prātu, lai nebūtu robežu starp cilvēkiem, lai nebūtu robežu starp izjūtu un vārdu dzejā, lai nebūtu robežu starp bagātu un nabagu. Viņš bezgalīgi mīlēja visu, kas viņam apkārt, — cilvēkus, lietas, izjūtas un sajūtas, šo mīlestību var pamanīt, lasot viņa dzeju.

Reizēm man jautā: kāpēc viņa dzeja dažkārt ir arī skumja, ja jau viņš visus tik ļoti mīlējis? Varbūt atbilde ir viņa paša vārdos: savā dzejā es mūžības alkstu...

Es jums novēlu, lasot viņa dzeju, jaukt nost robežas, vienkārši vairāk mīlēt vienam otru un visu to, kas mums ir apkārt.

Ja nu reiz klausītāju prāti ievirzīti uz dzejas un mīlestības netveramajām robežām, tad "Latvijas Vēstnesim" atliek turpināt, pastāstot, kā tika uzietas Angelikas Blauas fotogrāfijas. Drabesiešiem ir iespēja iepazīt Aleksandra Čaka 20. logu, par ko bija rakstīts šogad 28. jūlijā. Pēc tam nākuši klāt daži jauni fakti.

Protams, tieši uz Drabešiem no Cēsīm ar savu divriteni pie Aleksandra Čaka steidzās par dzejnieku deviņus gadus jaunākā viņa Mūza Angelika. Bet tajā paša laikā jaunekļa prātu vēl arvien jauca arī pirmās mīlestības — Leontīnes Rundeles — acu skats. Un var jau būt, ka pat autors pats nemaz tik skaidri nespēja pateikt, kurai sirdsdāmai veltīts tas vai cits dzejolis. Jo dzejniekam ir bijis paradums, ejot uz kādu jubileju, pārrakstīt kādu no jaunākajiem darbiem un pasniegt gaviļniecei.

Divas dienas pēc 29. jūlija, kad 1930. gadā tapa latviešu Mīlestības Augstā dziesma — "Miglā asaro logs...", kalendārā ir kārtējā vārda diena — Angelika. Iespējams, ka dzejolis sacerēts tieši Angelikai Blauai. Bet varbūt gluži bez pamata nav arī Leontīnes Rundeles apgalvojums, ka "Atzīšanās" ir dzejnieka dāvana viņai... Kaut arī ap dzejoļa tapšanas laiku Aleksandrs Čaks jau bija noraidījis savas bijušās klasesbiedrenes domu par ģimenes nodibināšanu: man nav nodoma precēties... Bet varbūt tieši tālab Leontīnei tika uzdāvināts dzejolis?

Kā īsti bijis, tas paliks mūžīgs noslēpums. Jāteic, ka arī šajā ziņā Aleksandrs Čaks palicis uzticīgs sev un nojaucis robežu starp skaidri zināmo un tikai nojaušamo. Tāpat kā viņš jauc robežu starp dzejoli un poēmu:

 

Tikai elpā karsts, bez māju,

Atkal vecais nemiers dzimst.

 

Pagaidām nav atbildes no Angelikas Kļaviņas — vēstule uz Amerikas Savienotajām Valstīm ar "Latvijas Vēstneša" lappusi tika nosūtīta jau jūlija beigās. Tiesa, Angelika pēdējā laikā nav rakstījusi arī saviem radiniekiem Latvijā.

 

Slikti —

es latviešu dzejnieks —

par ko lai es dziedu?

Sirds mana

sausa un plāna

kā izkopta āda

atzveltnes krēslam.

 

Tas ir aktieris Vilis Daudziņš ar savu dzejas lasījumu.

Bet pirms tam viņa stāstījums, kā jauna cilvēka dzīvē ienākusi un palikusi Čaka dzeja:

— Patiesība arvien ir ļoti interesanta. Ar Aleksandru Čaku sanāca tā. Reiz, tas bija, šķiet, 1993. gadā man bija skūta galva. Tas tika darīts ne armijas dienesta dēļ un arī ne tāpēc, kāpēc vēl skuj galvas... Man vienkārši tā patika — ja ir kaila galva, tad reizē var mazgāt seju un galvu un nav jāmazgā mati. Visu var darīt uzreiz, sajūta patiesi burvīga. Kādā izrādē bija nepieciešams, ka man ir skūta un vēl ievaskota galva — lai spīd... To bija pamanījis televīzijas režisors Ģirts Nagainis, viņš pirmais konstatēja manu fatālo līdzību ar Aleksandru Čaku. Tagad to redzēt nevar, jo matu atkal ir saaudzis diezgan daudz. Bet, kad man matu nav, līdzība ir liela.

Kopā ar Arti Robežnieku tiku uzaicināts uz filmiņu "Čaka iela". Es runāju Čaka dzeju, un viņš dziedāja dziesmas ar Čaka vārdiem. Jau pirms tam Čaks man bija mīļš, bet pēc šīs filmiņas es viņu iemīļoju īpaši, likās — viņš ir manējais. Tā ir fantastiska sajūta, ka tu jūti, saproti, ko otrs cilvēks dzejolī gribējis teikt, kāda bijusi autora sajūta, kad viņš to rakstīja.

Kad izskanējis pēdējais aktiera lasītais dzejolis, skolotāju trio aizsāk:

 

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,

Savāds gurdums zāli lejup māc,

Un tu atkal šodien nevarēji

Atnākt šurp, kā bija norunāts.

 

Pavisam drīz būs kārtējā Aleksandra Čaka dzimšanas diena. Viņš aizgāja no mums sava mūža 49. gadā, un nu jau 49 gadus pasaule dzīvo, mīl un turpinās bez latviešu dzejnieka fiziskās klātbūtnes. Tāda dīvaina robežšķirtne, kas tūdaļ pienāks un aizies, tiks nojaukta.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs. "LV"

Aleksandrs Čaks Drabešu bērnu namā audzēkņu un skolotāju vidū

(3.rindā 4. no labās) 1927(?).gads

Abpus Čadarainim Andra Konste un Sandra Millere

Internātpamatskolas audzēkņi pie Aleksandra Čaka akmens

Tūlīt, tūlīt sāksies tikšanās ar dzeju

Spēlē Cēsu mūzikas koledžas audzēkne Zane Ločmele

Runā Andra Konste

"Vēstuli avīžu vecītei" raksta (lasa) Vilis Daudziņš

Koklē Cēsu mūzikas koledžas audzēkne Ieva Ansviesule