"Transatlantiskās saites"

"Newsweek"

— 99.10.18.

Savā runā Londonas Karaliskajā Starptautisko Attiecību institūtā pagājušajā nedēļā Amerikas valsts sekretāres vietnieks izklāstīja Vašingtonas uzskatus par ASV un Eiropas attiecībām un par to, ko Amerika cer sagaidīt no Eiropas vadošās lomas nākamajā gadsimtā.

Ir pagājuši četri mēneši kopš uzlidojumu apturēšanas pret Dienvidslāviju. Mēs visi joprojām domājam par šīs pieredzes mācībām. Pats galvenais jautājums ir tas, vai aliansei bija tiesības rīkoties tā, kā tā rīkojās. Šis jautājums tiks apspriests vēl daudzus turpmākos gadus. Es esmu to starpā, kuri apgalvo, ka NATO rīkojās pareizi, uzspiežot principu, ka Eiropā 21.gadsimta priekšvakarā valstu vadītājiem nedrīkst atļaut definēt nacionālās intereses vai nacionālo identitāti tādā veidā, kas rada draudus starptautiskajam mieram un noved pie noziegumiem pret cilvēci.

Bet, protams, ir arī cits jautājums: pat tādā gadījumā, ja NATO lēmums bija pareizs, vai tā arī visu pareizi izdarīja? Vai tā guva panākumus? Vai mēs uzvarējām? Vienā ziņā, protams, atbilde ir neapšaubāms "jā": NATO politiskās vienotības un militārās efektivitātes rezultātā Slobodans Miloševičs kapitulēja, bez iebildēm pieņemot Alianses līderu 23.aprīlī Vašingtonā pieņemtos noteikumus kā priekšnosacījumu bumbošanas pārtraukšanai. Taču tā nav gluži pārliecinoša atbilde, vai ne? Jautājums, vai Alianses pirmā nozīmīgākā militārā akcija pusgadsimta laikā bija panākumiem bagāta un atnesa uzvaru, atmiņā atsauc Čžou Eņlaja slaveno atbildi uz jautājumu, kā viņš vērtē Franču revolūciju: "Patlaban to novērtēt ir pāragri."

Galīgais vērtējums par Kosovu būs atkarīgs gan no situācijas uz vietas, gan arī no tā, kādu iespaidu karš un pēckara periods laika gaitā būs atstājis uz transatlantisko noskaņojumu, attiecībām un institūcijām. Man ir radies iespaids, ka par šo tēmu Atlantijas okeāna abās pusēs viedokļi būtiski atšķirības. Daudzi amerikāņi saka, ka NATO darbības riskantajos pasākumos Amerikai vairs nekad nevajadzētu uzņemties atbildības lauvas tiesu, turklāt samaksājot par to arī lielāko daļu rēķina. Manā zemē daudzi - ieskaitot arī daudzus kongresmeņus - ir nobažījušies, ka kādā nākamajā Eiropas krīzē līdzīgu ASV cilvēku resursu, bruņojuma, aprīkojuma un finansu resursu pārsvaru vairs nebūs iespējams uzturēt ne politiskajā, nedz arī militārajā ziņā, ņemot vērā citus konkurējošos pienākumus, kurus mūsu valsts ir uzņēmusies Persijas līcī, Korejas pussalā vai citās pasaules vietās.

Savukārt šķiet, ka daudzi eiropieši ir apņēmības pilni turpmāk nepieļaut tik lielu ASV dominanci, kāda izpaudās Kosovā vai arī Bosnijā. Nākamās krīzes laikā - lai kā, lai kur un lai kad tā arī nenotiktu - mūsu sabiedrotie vēlas tādu teikšanu par operāciju vadību un norisi, kas būtu samērojama ar politisko atbildību, kādu viņi ir uzņēmušies, atbalstot karu. Ne vienā, ne otrā pusē neviens nav apmierināts ar status quo . Nemaz nebija nepieciešama Kosova, lai amerikāņi un eiropieši saprastu, ka transatlantiskajās attiecībās ir izveidojusies nevēlama un neveselīga asimetrija un ka mums ir jāatrod veids, kā par jaunu sabalansēt mūsu attiecīgās lomas.

Mums visiem priekšā stāvošajai problēmai, kā arī tās kolektīvajam risinājumam ir trīs galvenie aspekti. Pirmais ir militāras iedabas. Te ir jāņem vērā divi svarīgākie burtu kopojumi - ESDI (Eiropas Drošības un aizsardzības identitāte) un DCI (Aizsardzības spēju iniciatīva). Otrā dimensija ir saistīta ar ekonomiku un tirdzniecību, un šeit uzdevums ir palielināt sadarbību starp mūsu aizsardzības industrijām. Trešais izaicinājums ir politisks, un tas prasa intensificēt visu mūsu kopienas struktūru un organizāciju, īpaši Eiropas Savienības, centienus daudz aktīvāk, aptverošāk un ātrāk pavērsties postkomunistisko Austrumu virzienā.

Ļaujiet man izvērstāk apskatīt šos punktus katru atsevišķi. Runādams par ESDI, es sākšu, atkārtojot, cerams, skaidro un viennozīmīgo Amerikas politikas nostāju: Savienotās Valstis iestājas par ESDI. Mūsu interesēs ir, lai Eiropa būtu spējīga efektīvi stāties pretī Eiropas drošības izaicinājumiem vēl pirms tam, kad tie ir sasnieguši tādus apmērus, lai būtu nepieciešama ASV militārā iesaiste. ESDI pārtopot no koncepcijas realitātē, mūsu atbalsts būs atkarīgs no atbildēm uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, vai tā darbosies? Otrkārt, vai tā palīdzēs saturēt kopā Aliansi, un tas nozīmē visu aliansi -eiropiešu un neeiropiešu, ES un ne-ES? Mēs nevēlētos redzēt tādu ESDI, kas sākotnēji veidotos NATO paspārnē, bet pēc tam pāraugtu NATO un, visbeidzot, attālinātos no NATO, jo tas novestu pie tādas ESDI, kas sākumā kopētu NATO, bet galu galā varētu arī konkurēt ar NATO.

Tuvākajā laikā mēs kopā ar saviem kanādiešu kaimiņiem uzmanīgi vērosim, kā ES veidos savas drošības attiecības ar pārējiem sešiem sabiedrotajiem, kuri neietilpst ES: Islandi, Norvēģiju, Ungāriju, Poliju, Čehijas Republiku un, protams, Turciju. Mēs ceram, ka ESDI neliegs ārpus ES esošajiem sabiedrotajiem piedalīties eiropiešu vadīto militāro operāciju plānošanā un lēmumu pieņemšanā, kā arī piedalīties šajās operācijās, ja tie to vēlēsies. Mēs arī gribētu cerēt, ka tad, kad ESDI tiks īstenota, visi sabiedrotie katrā iespējamajā gadījumā turpinās rīkoties kopīgi.

Mūsu ministri vispirms Berlīnē 1996.gadā un pēc tam Vašingtonā šī gada aprīlī apņēmās ievērot tieši šādus principus. Tomēr divas citas sanāksmes ir devušas nedaudz atšķirīgus signālus, vai arī vismaz mums tā ir izklausījies. Angļu un franču galotņu tikšanās Senmalo pagājušā gada decembrī izraisīja bažas ārpus ES esošajos sabiedrotajos, ka tie varētu izrādīties nepietiekami iesaistīti plānošanas un lēmumu pieņemšanas struktūrās. Pēc tam jūnijā nāca ES vadītāju Ķelnes deklarācija, kuru ir iespējams iztulkot tādējādi, ka Eiropas aizmuguriski pieņemtā nostāja ir darbība ārpus alianses un nevis caur to visos iespējamajos gadījumos.

Tagad es vēlētos pievērsties ar iepriekš teikto saistītajam jautājumam par resursiem. Kā bieži un ar īpašu uzsvaru ir izteicies [NATO norīkotais ģenerālsekretārs] Džordžs Robertsons, pat vislabāk izstrādātie ESDI plāni būs nulles vērti, ja to Eiropas advokāti un arhitekti nenodrošinās tiem pietiekamu militāro muskuļu spēku. Tādēļ arī ir jārunā par DCI - Aizsardzības spēju iniciatīvu -, kuru Alianses vadība izsludināja aprīlī. Tas notika tādas operācijas laikā, kad daudzu mūsu valstu lidmašīnas atradās gaisā, bet kurā amerikāņu B-2 un F-117 izpildīja daudzus no pašiem svarīgākajiem uzdevumiem. Tas notika tāpēc, ka tās bija vienīgās lidmašīnas, kuras spēja izlidot naktī, jebkuros laika apstākļos, izvairīties no pretgaisa aizsardzības sistēmām un dot precīzi nomērķētus triecienus. Līdzīgu apsvērumu dēļ ASV lidmašīnas arī veica divas trešdaļas transporta, degvielas uzpildes un izlūklidojumu. Vēl ir jāsaka, ka lielākai daļai sabiedroto bija nepieciešami mēneši laika, lai izvietotu savas KFOR vienības izejas pozīcijās Maķedonijā, bet pēc tam Kosovā.

Tieši tāpēc arī mums - mums visiem - ir nepieciešama DCI: tajā galvenokārt ir runa par transportu un loģistiku, par militāro spēku nogādāšanu operāciju teātrī, par to apgādi ar pārtiku un ekipējumu. Jau tagad daudzi sabiedrotie pārstrukturē savus spēkus un iegādājas tiem nepieciešamo aprīkojumu taču darāmā vēl ir ļoti daudz. Ņemot vērā tos izdevumu ierobežojumus, kādus izjūtam mēs visi, galvenais uzdevums ir ne tik daudz izdot vairāk, bet gan panākt lielāku efektivitāti.

Varu jums apgalvot, ka [valsts sekretāre Madlēna] Olbraita, [aizsardzības sekretārs Viljams] Koens un visi pārējie mūsu kolēģi daudz laika ir pavadījuši, apspriežot mūsu darāmo šajā lietā. Ar tādu noskaņojumu mēs esam paplašinājuši Eiropas militāro pārstāvniecību jaunajās NATO komandstruktūrās; mēs atbalstām tādu Eiropas operāciju vadību, kurā eiropiešu spēki ir noteicošie uz sauszemes - te KFOR ir pats labākais piemērs. Mēs arī esam apņēmušies atbalstīt ES vadītās operācijas, ļaujot tajās izmantot NATO transportu, izlūkdienestus un loģistikas sistēmas. Mēs atbalstām domu par tāda mehānisma izveidošanu, kas nodrošinātu NATO un ES darbības koordināciju un praktisko pasākumu izstrādāšanu kopīgai esošo resursu izmantošanai un aizsardzības spēju modernizēšanai.

Pēdējo desmitgažu laikā kā NATO, tā arī ES politiskajā jomā ir izdarījušas ļoti daudz. NATO savu darbību uzsāka kā kolektīvās aizsardzības alianse un šo savu funkciju tā pilda arī šodien. Tomēr NATO vienmēr ir piemitusi arī politiska funkcija. Piemēram, 80. gadu sākumā tā veicināja civilistu vadītās demokrātijas nostiprināšanos Spānijā, neskaitāmas reizes tā ir palīdzējusi saglabāt mieru starp Grieķiju un Turciju. Līdzīgā kārtā politika vienmēr ir bijusi Eiropas ekonomiskās integrācijas priekšplānā un fonā. Tas bija tad, kad Eiropas Ogļu un tērauda kopiena kļuva par jumtu Vācijas un Francijas samierināšanai pēc Otrā pasaules kara, un tas bija arī periodā pēc Aukstā kara. Eiropas Savienība ir ne tikai radījusi Eiropai pašu pirmo "bezvalsts valūtu" kopš Romas impērijas laikiem, bet arī ir palīdzējusi izveidot liberāli demokrātisku valstu apvienību, kas savā ziņā vēsturē ir pati pirmā un katrā ziņā - pati attīstītākā.

Būtiski svarīgi ES šodienas panākumos un nākotnes izredzēs ir tas, kā tā ir kārtojusi tādu savstarpēji saistītus jautājumus kā kopienas identitāte, pilsoniska sabiedrība, nacionālā suverenitāte un starptautiskā integrācija. Kad mēs, amerikāņi, vērojam, kas notiek ES paspārnē, tad visvairāk apbrīnojam, kā vecā nacionālo valstu sistēma pakāpeniski tiek nomainīta ar jaunu sistēmu, kurā tautas jūtas pietiekami drošas ar savu identitāti un par kaimiņiem, lai lepotos par savu savstarpējo atkarību. Vestfāles un Versaļas līgumi tiek nomainīti ar Māstrihtas un Amsterdamas līgumiem. To jautājumu risināšanai, kuros robežas ir kļuvušas par šķēršļiem efektivitātei un labklājībai, - piemēram, komercdarbībai vai monetārajai politikai -, liela Eiropas daļa piešķir tiesības pārnacionālām institūcijām; citos jautājumos, kuros liela nozīme ir kopienu identitātei un jūtīgumam - piemēram, valodu un izglītības jautājumos -, centrālās valdības piešķir rīcības pilnvaras vietējām varas iestādēm.

Šādā veidā Eiropa organizē un sublimē tos spēkus, kas pēdējā pusgadsimta laikā būtu varējuši izraisīt iekšējos pilsoņu nemierus un starpvalstu konfliktus, bet kuri tagad, gluži pretēji, ir radījuši nepieredzēta miera un labklājības piecdesmit gadus. Mēs ceram, ka ES, būdama galvenais pozitīvo pārmaiņu spēks Rietumeiropā, spēs atrast jaunus un izdomas bagātus paņēmienus, lai panāktu minoritāšu aizsardzību, reģionu nostiprināšanos un pārnacionālas sadarbības nostiprināšanos arī postkomunistiskajos Austrumos.

Acīmredzams, ka viens no paņēmieniem ir jaunu dalībvalstu uzņemšana pašā ES. Jūs to jau darāt. Mēs saprotam, ka ES paplašināšana ir sarežģīts process. Mēs ceram, ka mēs varēsim apsveikt jaunākās ES dalībvalstis kaut kad prezidenta Romano Prodi amata perioda laikā un sagaidīt nākamo iestāšanās sarunu sākšanu jau šī perioda sākumā. Taču paplašināšanās nav vienīgais instruments ES rīku kastē kontinenta stabilitātes palielināšanai. Ja ES plašāk atvērs savus tirgus ārpusniekiem Austrumos, tad tā rezultātā radīsies ne tikai lielāka pārticība šīm valstīm, bet arī labākas izredzes veikt tirgus reformas un panākt politisko stabilitāti. Mēs cenšamies atrast metodes, kā palielināt iespējas Dienvidaustrumu Eiropas produktu ieplūšanai mūsu tirgos, piešķirot tirdzniecības priekšrocības un veidojot reģionālos investīciju fondus.

Gluži tāpat kā ES un NATO ir atšķirīgas, bet nereti kā vienā, tā arī otrā organizācijā ietilpstošas dalībvalstis, abām organizācijām ir arī atšķirīgi, bet viens otru atbalstoši uzdevumi. Gluži tāpat kā Savienotās Valstis vēlas un tām ir nepieciešami, lai Eiropas sabiedrotie kļūst par līdztiesīgiem partneriem kopējā aizsardzībā, tāpat arī mums visiem aliansē vajadzētu vēlēties, lai ES izdotos pēc iespējas plašākā politiskajā un ģeogrāfiskajā teritorijā izkopt tā vērtības un institūcijas, tās nacionālās un starptautiskās dzīves ieražas, kuras ir raksturojušas Rietumeiropu pēdējo 50 gados.

Ja tā notiks, tad ES varēs turpināt savu padziļināšanos un paplašināšanos daudz drošākā, daudz draudzīgākā vidē. Un mūsu Aliansei būs vairāk iespēju turpināt sevis izvēlēto nodarbošanos - atbaidīšanu; tad būs mazāk iespēju, ka tai nāksies iesaistīties vēl vienā pārbaudījumā, kas līdzinātos tam, kas notika gada sākumā. Tādā gadījumā mēs patiešam būtu izpratuši un praksē pielietojuši galveno Kosovas mācību.

Stroubs Talbots