"Izeja no Eiropas krīzes"

"Die Zeit"

— 99.10. Nr.42.

Paplašināšanās nāk arvien tuvāk: tagad ES Komisija rekomendē sarunas par iestāšanos sākt ar 12 jaunām valstīm. Taču vai ES spēs ar to tikt galā? Pārāk sasteigtā atvēršanās slēpj sevī briesmas.

Tā būtu kļūda neaktīvās piedalīšanās dēļ Eiropas Parlamenta vēlēšanās jūnijā, pilsoņu neieinteresētības vai pat noraidījuma dēļ noslēgt ES. Faktiski eksistē daudz iemeslu, kāpēc tik relatīvi maz cilvēku piedalījās vēlēšanās. Tās bija dusmas par smieklīgajiem un nevajadzīgajiem priekšrakstiem, ko Brisele novada līdz iedzīvotājiem un uzņēmumiem; par personisko nolaidību ES Komisijā, kas to piespieda atkāpties; ķildošanos galotņu konferencēs, ko masu mediji pēc tam labpatikā apstrādā. Atmiņā vēl ir gadiem ilgie strīdi par eiro, par Eiropas Centrālo banku un tās prezidenta amatu, piedevām vēl runas par šķietamo eiro vērtības samazināšanos. Taču galvenais ir tas, ka gandrīz neviens nesaprata, par ko vēlēšanās patiesībā ir runa.

Totāls juceklis valda Eiropas līgumu un institūciju mudžeklī. Tāpēc Vācijas ārlietu ministrs Fišers vēlas ES konstitūciju. Taču tā problēmu neatrisinās.

Vispirms jau caurredzami nav Māstrihtas un Amsterdamas līgumi ar vairāk nekā simts (!) protokoliem un paziņojumiem. Tagad konservatīvie, sociāldemokrāti un sociālisti, liberāļi un zaļie unisonā iestājas "par Eiropu", taču nav saprotams, cik nopietni viņi to domā. Vēl ir ļoti daudz neskaidrību par to, kādos svarīgos Eiropas jautājumos viņiem ir atšķirīgi viedokļi. Acīmredzot, vēlētājiem bija jāizšķiras starp dažādajām Eiropas nākotnes koncepcijām, kā arī par to īstenošanai nepieciešamajām vadības personām – taču nebija no kā izvēlēties ne vienus, ne arī otrus. Tātad vēlētājiem atlika vienīgi vai nu aiz lojalitātes balsot par to partiju, par kuru viņi bija balsojuši vienmēr –, vai arī vēlēšanās nepiedalīties, jo tām nav nekādas nozīmes. Pagaidām vēl neskaidra ir (gandrīz) visu partiju nostādne pret Eiropu, tāpat neskaidras ir arī ES Padomē pārstāvēto valdību pozīcijas.

Pilsoņiem ir jāsaprot, kurš kādu lēmumu un kāpēc pieņem

Taču tam, kurš patriotiskas intereses dēļ vēlas Eiropas Savienības progresu, tam noteikti ir jāstājas pretī šodien saskaitāmajām briesmām. Pēc pusgadsimta ilgas pakāpeniskas integrācijas turpmākais ES progress šķiet apdraudēts trīs aspektos:

1. Ir paralizēta līdzšinējā Vācijas un Francijas sadarbība un līdz ar to parādās draudi, ka var tikt nodarīts kaitējums kopējam koncepciju, iniciatīvu un realizācijas spēkam. Tā būtu ilūzija cerēt uz Angliju kā uz iespējamo aizstājējpartneri. Jau gadu desmitiem ilgi angļu atlantiskais pamatnoskaņojums ir kavējis visas Londonas valdības un britu aliansei ar ASV piešķīris daudz lielāku nozīmi nekā ES. Rezultāts varētu būt to dažu amerikāņu sapņa piepildījums, kuri vēlas panākt ASV kontroli pār Eiropu.

2. ES paplašināšana par 60 miljoniem cilvēku no Polijas, Čehijas un Ungārijas ir laba, jo tā ir nepieciešama. Taču tālu ārpus tās izejoša un pārāk steidzīga ES paplašināšana, piemēram, ar Rumāniju un Bulgāriju un beigās pat ar Turciju, pārslogos paštreizējo ES institūciju funkcionēšanas spējas un līdzšinējo dalībvalstu ekonomiskā devuma iespējas. Tik ilgi, kamēr dažas kandidātvalstis nebūs neapstrīdami un uz ilgu laiku atrisinājušas iekšējos konfliktus ar to lielajām nacionālajām minoritātēm, to integrācija ES nebūs saprātīga. Taču galvenokārt tas nelabvēlīgi ietekmēs ES komiteju lēmumu pieņemšanas spējas, ja arī turpmāk katra dalībvalsts pretendēs uz Komisijas locekli (lielajām valstīm pat diviem!) Briselē, ja deputātu skaits Eiropas Parlamentā tiks vēlreiz palielināts un ja ES Padomē paliks pie vienbalsīguma principa.

3. Jau sen ES komitejas un procedūras, tās pārmērīgā birokrātija un arvien pieaugošā tieksme sīkumaini kārtot arī tās lietas, kuras labāk ir atstāt dalībvalstu nacionālajiem parlamentiem un valdībām, ir kļuvušas par bezgalīgu nesaskaņu avotu. Pat vēl sliktāk: tā ir ekonomiskā procesa turēšana pavadā un sabiedriskās domas dusmu avots. Pilsoņi ar pilnām tiesībām vēlas zināt, kurš, par ko un kāpēc pieņem lēmumus un kurš ir atbildīgs. Ir ļoti nepieciešams tiklab Briseles izpildvaras atturīgums, kā arī visu lēmumu pieņemšanas procesu caurskatāmība. Tāpēc ar neseno, ļoti piesardzīgo Strasbūras Parlamenta tiesību nostiprināšanu vien nepietiek; taču arī Parlamentam pašam efektīvāk ir jārealizē savas kontroles funkcijas – arī vairāk ar masu mediju palīdzību! Tiklab Eiropas Parlamentam, kā arī apvienotajai valdību vadītāju Eiropas Padomei ir jāpanāk, lai de facto no 15 dalībvalstu augstākās birokrātijas sastāvošās 20 "Padomes" (no kurām tikai dažām Māstrihtas un Amsterdamas līgumos ir juridisks pamatojums, visas pārējās balstās uz vīzdegunību un ieradumu!) turpmāk ievērotu subsidiaritātes principu. Eiropas tūlītēju iesaistīšanos neprasa ne grāmatu cenas veikalos, ne mauriņa veidotāji, ne lauksaimniecībā izmantojamo traktoru stāvvietas, ne arī alus tīrība, ne arī salātu gurķu izliekuma leņķis. Tāpat Eiropas tiesu palāta nedrīkst būt spiesta pieņemt lēmumu par ielu muzikantu atbrīvošanu no pievienotās vērtības nodokļa.

To, kādā apjomā Briseles un nacionālās birokrātijas ražo kopējos dokumentus un likumu pantus, pierāda šāds piemērs: Bundestāga komisijām, kas Bundestāga plēnumā 1999. gada 17. martā iesniedza ziņojumus par Agenda 2000 un ES paplašināšanu, bija jāsagatavo ne mazāk kā 1604 dokumentu - neizbrienama kaudze!

Patreiz, pirms ES paplašināšanas ar jaunām dalībvalstīm, prioritāte ir jāpiešķir ES institūcijām un procedūrām. Pēc paplašināšanās institucionālo reformu slieksnis būs vēl augstāks nekā šo-dien. Tomēr ne vairumam valdību vadītāju, ne arī Komisijai Santera vadībā šie aicinājumi nešķita nopietnas uzmanības vērti.

Pirms Savienības paplašināšanas ir jānotiek tās padziļināšanai

Tomēr gandrīz necaurskatāmās 1957. gada Romas, 1992. gada Māstrihtas un 1997. gada Amsterdamas līgumu, kā arī institūciju mežonīgās audzes vidū atskan aicinājumi pieņemt Eiropas konstitūciju; te piedalās arī ārlietu ministrs Joška Fišers. Vēlme ir saprotama, taču tā pie mērķa nenovedīs.

Ja konstitūcija noteiks tikai būtiskāko dažādo spēkā esošo līgumu saturu, tad tā neparedzēs nevienu no nepieciešamajām ES institūciju un procedūru reformām; taču tas apgrūtinās nākamās reformas, jo tās tad varēs īstenot, tikai izdarot izmaiņas konstitūcijā vai arī pieņemot pie tās papildinājumus. Taču, no otras puses, ja konstitūcijā tiktu ierakstītas šodien par vēlamām uzskatītās institucionālās reformas, tad paies vēl daudz gadu un gadu desmitu, kamēr tiks panākta vienošanās par konstitūcijas tekstu. Turklāt "Eiropas konstitūcijai" un iespējamajām izmaiņām konstitūcijā būs nepieciešama daudz spēcīgāka leģitimitātes bāze nekā tā, kas ir patreizējiem līgumiem, kurus ir ratificējuši vienīgi nacionālie parlamenti.

Savienības ārējā un drošības politikā valda totāls kompetenču sajukums. Amsterdamas redakcijā ES līgums 2. pantā proklamē "Kopējās Ārējās un drošības politikas" mērķi; tam seko 17, daļēji akrobātiski ar ļoti komplicētu paņēmienu formulēti panti. Tā, piemēram, 18. pantā ir teikts, pa Padomes prezidentūru Kopējās Ārējās un Drošības politikas lietās pārstāv ES; taču tā ir atbildīga arī par tās realizāciju – taču vienlaicīgi šajos uzdevumos "pilnā apjomā" ir jāpiedalās Briseles Komisijai. Kā tam ir jāfunkcionē praktiski? Joprojām Padomes prezidentūra mainās ik pa sešiem mēnešiem, turpretī Komisija regulāri ik pēc pieciem gadiem! Lai garantētu kontinuitāti, Padomes prezidentūrai ir piekomandēts "Augstais ES ārējās un drošības politikas pārstāvis"; tā ir loma, kas ir paredzēta patreizējam NATO ģenerālsekretāram Havjeram Solanam. Taču no otras puses, Briseles Komisijai ir diplomātiskās pārstāvniecības visās lielākajās pasaules galvaspilsētās, kamēr Padomes vai tās prezidentūras, vai arī Augstā pārstāvja rīcībā nav šāda aparāta. Tikai turpmākā prakse varētu atšķetināt šo kompetenču mudžekli.

Eiropas Parlamentam ir jāiegūst leģislatīvās tiesības

Brīžiem kopējā ārējā un drošības politika būtiskākajā balstās uz iekšējo saskaņošanu starp nacionālajām valdībām – ciktāl tas vispār funkcionē. Taču Kosovas kara laikā NATO piekopa zināmā mērā kopēju politiku – ar nepārprotamu ASV pārsvaru. Ciktāl ES dalībvalstis (vai arī ES pati) serbu izdarīto noziegumu Kosovā dēļ gribētu iejaukties bez ASV militārās piedalīšanās, tad šai nolūkā teorētiski ES līgumā vajadzētu izdarīt procedūras izmaiņas, ieskaitot RES (Rietumeiropas Savienības) izmantošanu. Taču RES, ar 1954. gada NATO drošības paktu, praktiski savā kontrolē ir pārņēmusi NATO; RES pašreiz nav efektīva un tās rīcībā nav arī militāru štābu un vienību. Šodienas ES līgums gan deklarē RES par Savienības "integrālo sastāvdaļu" un dod cerības uz RES, "operatīvo kapacitāti". Taču faktiski šādas kapacitātes nemaz nav un tikai septiņas no 15 ES dalībvalstīm vienlaikus ir arī RES dalībnieces, un kopā ar vēl četrām NATO dalībvalstīm tās vienlaicīgi pieder arī NATO; pārējās ES dalībvalstis cieši turas pie līdzšinējās neitralitātes.

Būs vajadzīgi gadi, līdz Eiropa faktiski nonāks līdz kopējai drošības politikai; tāpēc 17. pantā pamatoti runa ir par "pakāpenisku kopējās drošības politikas izveidošanu" (tomēr ir jāšaubās, vai vispār kādreiz varētu nonākt tik tālu, lai tajā tiktu iesaistītas arī atomvaras Anglija un Francija, kam ANO Drošības Padomē ir veto tiesības). Katrā gadījumā šodienas stāvokļa konstatēšana konstitūcijā būtu bezjēdzīga, jo tā vairāk funkcionētu slikti, nevis labi.

Tas, kurš šodien tiecas paplašināt ES ar tik daudzām jaunām dalībvalstīm, pakļauj to riskam, ka tā pārskatāmā nākotnē varētu tikt paralizēta smagnējo, uzdevumu ziņā neskaidri norobežoto procesu starp Parlamentu, Komisiju, Padomi ( de facto šodien ir tieši 20 padomes!) un vēl vairāk nekā duča nacionālo valdību dēļ.

Parlamentam ir jāsaņem daļa no tām likumdošanas funkcijām, kas šodien ir Padomei un Komisijai. Briseles Komisijas locekļu skaits ir jāierobežo, kas nozīmētu zaudējumus gan lielajām, gan mazajām dalībvalstīm; piemēram, jau Polijas, Čehijas un Ungārijas plus Slovēnijas un Igaunijas iestāšanās komisāru skaitu palielinās par divām trešdaļām – un katrai no tām būs savs resors un birokrātija, un katra no tām kaut ko vēlēsies ietekmēt.

Šķiet, ka jaunais ES Komisijas prezidents Romano Prodi savu iestādi praksē vadīs stingrāk, nekā tas tika darīts līdz šim. Taču Padomes iekšienē par parastu lietu ir jākļūst lēmumu pieņemšanai ar kvalificētu balsu vairākumu. Padomes dalībnieku "balsu svars" ir labāk jāpielāgo valstu faktiskajam lielumam. Amsterdamas līgumā neviena no šīm reformām netika iekļauta; ar šo pārpalikumu ir jātiek galā valdību konferencē nākamajā gadā. Tomēr tas var izdoties tikai tad, ja Vācijai un Francijai (kas tad būs prezidējošā valsts) būs vienotas pozīcijas. Taču tad tas viss izpaudīsies jaunā līgumā.

Mums oportunisma vietā ir nepieciešams reālisms

Visas nepieciešamās ES institūciju reformas (padziļināšana") kļūs vēl grūtākas, ja pirms tam dalībvalstu skaits būs pieaudzis no 15 līdz 20 un turpinās pieaugt. Tāpēc ducim kandidātvalstu dot izredzes uz drīzu iestāšanās sarunu sākšanu un pat uz drīzu iestāšanos ir ārpolitiskais oportunisms. Turkklāt ir ļoti vieglprātīgi vēl dot perspektīvas iestāties arī bijušās Tito Dienvidslāvijas pēctečvalstīm. Pat labākajā gadījumā pēdējo gadu vardarbības sekas un savstarpējais naids Balkānos novedīs tik tālu, ka Eiropas dienvidaustrumos de facto izveidosies militāri nodrošinātu ANO protektorātu ielāpu sega.

Roma netika uzcelta vienā dienā. Tas pats attiecas arī uz Eiropu.