"Mīti par kodolieroču izmēģinājuma aizlieguma līgumu"

"Newsweek"

— 99.10.25.

Tā kā līgumam ir vairāk simboliska nekā saturiska nozīme, tad tā noraidīšana ASV Senātā ir mazāk svarīga nekā vēlme apspriest svarīgos jautājumus.

ASV Senāta debates par Vispārējo kodolieroču izmēģinājumu aizlieguma līgumu noritēja iepriekš paredzamā gaisotnē. Kā parasti, kad tiek izvirzīts jautājums par kodolieročiem, abas puses kaismīgi aizstāvēja savu viedokli un izvairījās runāt par patiesi svarīgajiem jautājumiem. Līguma atbalstītājiem tā bija "ūdensšķirtne". Līguma pretiniekiem noraidījums bija viņu pienākums pret vēl nedzimušajām paaudzēm: kā izskaidroja Senāta republikāņu līderis Trents Lots, viņa "nē" ir "balsojums par manu valsti. Par maniem bērniem."

Izbeidziet, kungi! Aizlieguma līgums visumā ir vairāk simbolisks nekā piepildīts ar nozīmīgu saturu. Tā pieņemšana atstātu mazāku iespaidu uz kodolieroču izplatību nekā, teiksim, Senāta (mazāk skaļi reklamētie) lēmumi piešķirt līdzekļus, lai palīdzētu Krievijai apsargāt savus lielos un visai nedrošos kodolieroču arsenālus. Lielākais trūkums aizlieguma līgumā ir precīza bruņojuma kontroles un atbruņošanās jautājumu nenodalīšana un tās izraisītais galīgais sajukums. Tas nomaskē būtiski svarīgos jautājumus par to, kādu lomu nākamajos 50 gados Savienotās Valstis spēlēs globālajā drošībā un par to, kāda loma globālās drošības panākšanā tiks piešķirta kodolieročiem. Tieši šie būtu reālie apspriešanas vērtie jautājumi.

Bruņojuma kontrole un atbruņošanās ir kodollaikmeta Siāmas dvīņi. Pat Savienotās Valstis šos jēdzienus apvieno: par bruņojuma sarunām atbildīgais departaments tika nodēvēts par ASV Bruņojuma kontroles un atbruņošanās aģentūru. Tomēr šie divi jēdzieni ir pilnīgi dažādi. Bruņojuma kontrole cenšas panākt stabilitāti un rīcības paredzamību. Atbruņošanās ir jāsaprot burtiski: tās mērķis ir ieroču nulles līmenis.

Kopš 1950. gadu sākuma Savienotās Valstis ir bijušas vadošās pasaulē cīņā gan par bruņojuma kontroli, gan arī par atbruņošanos. Taču ir skaidri jāapzinās, kas ir kas. Kas ir ķīmisko un bioloģisko ieroču aizlieguma konvencijas? Atbruņošanās. Bet trīsdesmit gadus eksistējošās ASV un padomju vienošanās par kodolieročiem Salt un Start ? Bruņojuma kontrole. Nedz Amerika, nedz arī padomieši nemaz nesapņoja par savu raķešu likvidēšanu; abas puses mēģināja panākt to ieroču likvidēšanu, kurus tās uzskatīja par pašiem bīstamākajiem otrās puses arsenālā.

Protams, ka Savienotās Valstis un Padomija, kurām nukleārajā klubā laika gaitā pievienojās Lielbritānija, Francija un Ķīna, arī iestājās par kodolatbruņošanos. Nav šaubu, ka viņu mērķis bija atbruņot visus pārējos. 1969.gada Kodolieroču neizplatīšanas līgums ir šīs stratēģijas triumfa virsotne: 182 valstis parakstīja solījumu neizstrādāt kodolieročus, atstājot tikai 5 augšminētās valstis par oficiāli sankcionētām "kodollielvalstīm".

Lielā mērā pēc Indijas neatlaidīgā pieprasījuma, "kodolpiecinieks" kā maksu par Kodolieroču neizplatīšanas līgumu bija spiests apsolīt, ka tas arī centīsies panākt kodolatbruņošanos savā starpā. Šī apstākļa dēļ radās mīts par līgumu kā par izdevīgu kompromisu: valstu bez kodolieročiem atsacīšanās {tos izveidot} apmaiņā pret kodolvalstu atbruņošanos. Protams, neviens neticēja, ka tā notiks patiesībā: valstis, kas būtu spējīgas izstrādāt savus kodolieročus tālajā 1969.gadā, gandrīz visas atradās rūpnieciski attīstītajos Rietumos. Tās atteicās no kodolieročiem, būdamas pārliecinātas, ka ir pilnīgā drošībā, atrodoties zem amerikāņu kodollietussarga.

Tomēr mīts par izdevīgo darījumu radīja arī Kodolieroču izmēģinājumu aizlieguma līgumu. Par to vienojās tikai pirms trim gadiem un līgums aizliedz parakstītājvalstīm izmēģināt kodolieročus. Tas ir bezsaturīgs solījums tām valstīm, kuras jau ir atteikušās no kodolieročiem ar Kodolieroču neizplatīšanas līgumu. Vienīgais praktiskais mērķis šim aizlieguma līgumam ir "izdevīgā darījuma" elementa nostiprināšanas efekts. Izmēģinājumu aizliegums piespiestu atbruņoties "kodolpiecinieku" (vismaz tā tiek uzskatīts teorijā), jo bez izmēģinājumiem to kodolarsenāli lēnām, bet noteikti novecotu un kļūtu neizmantojami.

Tādējādi izmēģinājumu aizlieguma likumā Savienotās Valstis pirmo reizi sadūrās ar iespēju piekrist kodolatbruņošanai un nevis bruņojuma kontrolei. Šādu iespēju Senāta debatēs noraidīja abas puses. Prezidents Klintons parakstīja izmēģinājumu aizlieguma līgumu tikai pēc tam, kad tika izstrādāta 45 miljardu dolāru vērtā programma kodolsprādziena hiperātrai kompjūtersimulācijai, kas varētu aizstāt reālos izmēģinājumus. Savukārt kritiķi apgalvoja, ka viņi nevēlētos paļauties vienīgi uz kompjūtersimulācijām. Citiem vārdiem sakot, kā līguma aizstāvji, tā arī pretinieki vienojās, ka Savienotajām Valstīm līgumu vajadzētu ratificēt tikai tad, ja tām būtu pilnīga pārliecība par iespējām sagraut līguma sākotnējo mērķi.

Tieši tāda ir pareizā nostāja. To atzīstot, mums nāksies konstatēt nepatīkamo faktu: pasaule nekad neatbrīvosies no kodolieročiem. Un viss. Aizliegums nekad nebūs pārbaudāms, projektētāju zināšanas nav iespējams aizmirst, atomspēkstacijas nodrošina kodolieročiem nepieciešamo materiālu apgādi, un krīzes gadījumā sacensība par to, kurš pirmais spēs izgatavot jaunu bumbu (un tad to izmantot preventīvos nolūkos), varētu kļūt šausminoši destabilizējoša.

Tā vietā šajā pēcaukstā kara pasaulei ir jāuzdod šādi lietderīgi jautājumi: kam būtu jāsaglabā kodolarsenāli, cik lieliem jābūt šiem arsenāliem, kādus ierobežojumus starptautiskā sabiedrība varētu reāli mēģināt noteikt atlikušajiem arsenāliem? Šajās nākotnes debatēs Savienotajām Valstīm varētu būt īpašs statuss. Būdama vienīgā superlielvara, ASV tagad ir (gluži tāpat, kā tas bija laikā, kad tika parakstīts Neizplatīšanas līgums) vienīgais drošības garants daudzām valstīm. Daudzas valstis ir drošības patērētājas. Visā visumā Savienotās Valstis ir pasaulē lielākais drošības sniedzējs. Tas ASV kodolarsenālam piešķir tādu lomu un nozīmi, kādas nav nevienam citam.

Desmit gadu pēc uzvaras aukstajā karā jau sen ir nokavēts laiks sākt atklātas debates. Savienotajām Valstīm ir jāizlemj, vai tās vēlas turpināt savu starptautiskās drošības garanta lomu. Savukārt starptautiskajai sabiedrībai ir jāatmet iluzorā retorika, ka no kodolieročiem brīva pasaule būs drošāka - tāda tā nebūs -, un jāsāk apspriest kodolieroču patiesā loma nākamajā gadsimtā.

Džons Barijs

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS