Uz deputātu jautājumiem rakstiski iesniegtās atbildes

Ministrs O.Spurdziņš

Uz jaut.nr.27/J9 – dok.nr.1610

Par Latvijas nepilsoņu tiesību

ierobežojumiem pašvaldību līmenī

2007.gada 11.oktobrī esmu saņēmis no Latvijas Republikas Saeimas kancelejas nosūtīto deputātu jautājumu par Latvijas nepilsoņu tiesību ierobežojumiem pašvaldību līmenī.

Vēlos pateikties par Jūsu aktivitāti un sniegto informāciju par konstatētajiem nepilsoņu tiesību ierobežojumiem pašvaldību darbībā.

1. Jūs norādāt, ka, izanalizējot 281 Latvijas pašvaldību nolikumu, tika konstatēts, ka šajos nolikumos lielākajā daļā pašvaldību Latvijas Republikas nepilsoņiem ir liegtas tiesības tikt ievēlētiem līdzās deputātiem pašvaldības komisijās un darba grupās. Jūs norādāt arī, ka atsevišķu pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēti ierobežojumi nepilsoņiem attiecībā uz tiesībām ierosināt publiskās apspriešanas un piedalīties tajās.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 101.pantu ikvienam Latvijas pilsonim un Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Likuma “Par pašvaldībām” 61.pants paredz, ka atsevišķu pašvaldības funkciju pildīšanai vai pašvaldības administratīvās teritorijas pārvaldīšanai dome (padome) no domes (padomes) deputātiem un attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem var izveidot valdes, komisijas vai darba grupas. Saskaņā ar minētā likuma 61.¹ pantu pašvaldības iedzīvotāji var ierosināt un piedalīties publiskajās apspriešanās. Ministru kabineta 2004.gada 19.oktobra noteikumi Nr.833 “Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi” un Ministru kabineta 2007.gada 22.maija noteikumi Nr.331 “Paredzētās būves publiskās apspriešanas kārtība” paredz pienākumu vietējām pašvaldībām organizēt sabiedriskās un publiskās apspriešanas, izstrādājot pašvaldības teritorijas plānojumu un detālplānojumu, kā arī gadījumus, kad nepieciešams rīkot būves publisku apspriešanu. Tāpat arī Ministru kabineta 2006.gada 25.marta noteikumi Nr.326 “Kārtība, kādā pašvaldības sagatavo pašvaldības apvienošanās projektu” paredz pienākumu apvienošanās projekta izstrādē pēc iespējas iesaistīt vietējo sabiedrību. Minētajos noteikumos paredzētas tiesības piedalīties sabiedriskajās un publiskajās apspriešanās visiem ieinteresētajiem iedzīvotājiem.

Vienlaikus saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 24.pantu vietējā pašvaldība izdod saistošos noteikumus, kas nosaka pašvaldības pārvaldes organizāciju, lēmumu pieņemšanas kārtību, iedzīvotāju tiesības un pienākumus vietējā pārvaldē, kā arī citus pašvaldības darba organizācijas jautājumus. Saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 41.panta otro daļu pašvaldību saistošajiem noteikumiem jāatbilst Satversmei, šim likumam un citiem likumiem, kā arī Ministru kabineta noteikumiem. Līdz ar to, no vienas puses, pašvaldības saistošajos noteikumos neregulē un nav tiesīgas regulēt jautājumus, kas ir noregulēti likumos un Ministru kabineta noteikumos (šajā gadījumā, piemēram, attiecībā uz sabiedriskajām un publiskajām apspriešanām teritorijas plānošanas un būvniecības jomā, apvienošanās projekta izstrādē). No otras puses, pašvaldības nav tiesīgas ar saistošajiem noteikumiem paredzēt aizliegumus atsevišķām iedzīvotāju grupām piedalīties pašvaldību darbā, tai skaitā darba grupu, komisiju un tamlīdzīgu konsultatīvu institūciju darbā, kā arī publisko un sabiedrisko apspriešanu ierosināšanā un norisē, ja šādi aizliegumi nav paredzēti ar likumiem. Jāatzīmē, ka atsevišķos gadījumos šādi aizliegumi ir paredzēti. Piemēram, saskaņā ar likuma “Par pilsētu rajonu, novadu un pagastu vēlēšanu komisijām un vēlēšanu iecirkņu komisijām” 6.panta pirmo daļu vēlēšanu un iecirkņu komisijās var darboties tikai Latvijas Republikas pilsoņi.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ministrija nosūtīs vēstuli ne tikai pašvaldībām, kuru nolikumos Jūs konstatējāt nepamatotus ierobežojumus nepilsoņiem dalībai vietējo pašvaldību darbā, bet arī visām pārējām pašvaldībām, lūdzot precizēt saistošos noteikumus, ja šobrīd spēkā esošās redakcijas nepamatoti liedz nepilsoņiem piedalīties pašvaldību izveidotajās valdēs, komisijās un darba grupās, kā arī piedalīties publisko un sabiedrisko apspriešanu ierosināšanā un norisē.

2. Atbildot uz jautājumu par ieceri papildināt likumu “Par pašvaldībām” ar nodaļu “Vietējie referendumi un iedzīvotāju iniciatīvas” daru zināmu sekojošo. Izvērtējot Jūrmalas Aizsardzības biedrības ierosinājumu veikt grozījumus likumā “Par pašvaldībām” un papildināt to ar nodaļu “Vietējie referendumi un iedzīvotāju iniciatīvas”, tika secināts, ka paredzamais regulējums ir samērā plašs un to nepieciešams regulēt atsevišķā normatīvajā aktā. Šobrīd ministrijas izstrādātajā Vietējo pašvaldību likuma projektā noteikta tikai atsauces norma, ka pašvaldības referenduma veidu un īstenošanas kārtību nosaka īpašs likums, līdz ar to diskusija par to, kādas sabiedrības grupas varēs ierosināt un piedalīties vietējos referendumos, būs šā likuma projekta izstrādes gaitā.

3. Deputātu jautājumā Jūs arī norādāt, ka saskaņā ar Civilstāvokļa aktu likuma 3.panta otro daļu nepilsoņi nevar strādāt par dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem, kas ir vienīgā pašvaldību pakļautībā esošajās iestādēs noteiktā atšķirība starp pilsoņiem un nepilsoņiem. Daru zināmu, ka saskaņā ar minētā likuma 4.pantu dzimtsarakstu nodaļu uzraudzību veic tieslietu ministrs ar Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta starpniecību. Pašvaldībai ir tikai tiesības kontrolēt dzimtsarakstu nodaļas finansiālo un saimniecisko darbību.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas un līdz ar to reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra kompetenci nosaka Ministru kabineta 2007.gada 16.oktobra noteikumi “Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas nolikums”. Saskaņā ar minētajiem noteikumiem ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde valsts attīstības un reģionālās attīstības plānošanas un koordinācijas jomā, pašvaldību attīstības, telpiskās plānošanas, valsts investīciju un zemes politikas jomā. Līdz ar to reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram nav kompetences jautājumā par Dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem izvirzāmām prasībām.

4. Jautājumā par Latvijas nepilsoņu iespējām piedalīties pašvaldību vēlēšanās, kā rezultātā tas varētu kalpot par labu risinājumu nepilsoņu tiesību ierobežojumu problēmai pašvaldībās, informēju, ka tas ir pilsonības politikas jautājums un nav uzdodams tikai reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram. Šobrīd Pilsonības likums paredz iespējas nepilsoņiem iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā, līdz ar to tas ir veids, kādā nepilsoņi var iegūt šīs politiskās tiesības – vēlēt pašvaldības domi (padomi) un tikt ievēlētiem pašvaldības domē (padomē), un šīs tiesības nepilsoņiem nav liegtas pilnībā.

Ņemot vērā, ka reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra pienākumus pildu vienlaikus ar finanšu ministra pienākumiem un 2007.gada 8.novembra Saeimas sēdē paredzēts skatīt likumprojektu “Par valsts budžetu 2008.gadam” un 2008.gada valsts budžeta likumprojektu paketi otrajā lasījumā, lūdzu Jūsu sapratni attiecībā uz to, ka saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 121.panta otro daļu atbildi uz jautājumiem sniedzu tikai rakstveidā.

Ar cieņu,

reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra vietā –

finanšu ministrs O.Spurdziņš

Rīgā 2007.gada 7.novembrī

Ministre H.Demakova

Uz jaut. nr.33/J9 – dok. nr.1592

Par kultūras iestādēm un organizācijām

Godātie deputātu kungi!

Pirms atbildu uz Jūsu konkrētajiem jautājumiem, ievadā vēlos principiāli uzsvērt, ka kultūras iestādes Latvijā netiek dalītas krievu un latviešu iestādēs. Vienīgās iestādes, kurām nosacīti varētu piemērot šādu kritēriju, ir teātri, kuros tiek iestudētas izrādes krievu vai latviešu valodā (lai gan arī šeit tautības kritērijs nedarbojas pilnībā, jo, piemēram, Jaunais Rīgas teātris, kuru vajadzētu ieskaitīt latviešu teātros, ik pa laikam iestudē izrādes arī krievu valodā, pēdējais spilgtais piemērs ir T.Tolstajas stāsts “Soņa”, arī izrādē “Latviešu stāsti” iekļauti stāsti krievu valodā). Kas attiecas uz citām kultūras iestādēm – koncertorganizācijām, operu, muzejiem, cirku u.c. institūcijām, kurās galvenā “valoda” ir mūzika, kustība, krāsa vai forma, šāds kritērijs ir nepiemērojams pēc būtības. Kurai kultūras iestāžu grupai, sekojot Jūsu piedāvātajam iedalījumam, lai pieskaita, piemēram, Latvijas Nacionālo operu, kur nozīmīgu repertuāra daļu veido krievu komponistu operas un baleti un tikai salīdzinoši nelielu daļu latviešu komponistu darbi? Kur lai pieskaita Vāgneru, Bizē, Verdi un citus, kas nepieder ne vieniem, ne otriem? Gan operā, gan baletā, gan orķestros u.c. strādā dažādu tautību mākslinieki, apliecinot, ka Latvijas kultūras dzīvē un profesionālajā mākslā ir noticis un aizvien turpinās dabisks sabiedrības integrācijas process, kur galvenie kritēriji ir profesionālisms, kvalitāte, izcilība. Viens no galvenajiem iemesliem, kas ir veicinājis šo pozitīvo procesu, neapšaubāmi ir Latvijas kultūrizglītības sistēma. Latvijas mūzikas un mākslas skolās mācās gan latviešu, gan krievu, gan citu tautību bērni, un vienīgais kritērijs ir viņu talants, uzcītība un darba spējas. Latvija lepojas ar izciliem mūziķiem, māksliniekiem un solistiem, kuru nacionalitātes ir dažādas. Kultūrpolitikas uzdevums profesionālajā mākslā, kā to uzsver arī politikas pamatnostādnes “Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. – 2015. gadam. Nacionāla valsts”, ir atbalstīt kvalitatīvu un izcilu mākslas produktu veidošanu, un tam nav sakara ar tautību vai valodu. Valsts kultūrpolitika paredz īpaši atbalstīt tās kultūras institūcijas, kurām ir izcili sasniegumi. Pašreizējā budžeta periodā par izciliem sasniegumiem papildu finansējumu saņem Jaunais Rīgas teātris un Latvijas Nacionālā opera.

Tālāk atbildes uz Jūsu uzdotajiem jautājumiem, ņemot vērā iepriekš teikto.

1. Pastāvīgas valsts budžeta dotācijas saņem:

– M.Čehova Rīgas krievu teātris: 2005.g. –
Ls 195 924; 2006.g. – Ls 292 101; 2007.g. –
Ls 685 299; 2008.g. plānots – Ls 769 441.

– Latvijas Leļļu teātris, kurā darbojas divas – latviešu un krievu – trupas: 2005.g. - Ls 137 235; 2006.g. – Ls 201 540; 2007.g. – Ls 493 337 (t.sk. investīcijas Lielās zāles skaņu sistēmas modernizācijai – Ls 104 728); 2008.g. plānots – Ls 469 440.

– Daugavpils teātris, kurā darbojas divas – latviešu un krievu – trupas:

2005.g. - Ls 150 682; 2006.g. – Ls 237 027; 2007.g. – Ls 490 686; 2008.g. plānots – Ls 531 621.

Papildus valsts pamatbudžeta dotācijai minētie teātri, tāpat kā teātri, kas iestudē izrādes latviešu valodā, konkursa kārtībā regulāri piesakās un iegūst Valsts kultūrkapitāla fonda (turpmāk – VKKF) finansējumu jaunu izrāžu iestudēšanai. Valsts atbalstu ar VKKF starpniecību Latvijā dzīvojošiem krievu un citu mazākumtautību kultūras pārstāvjiem konkrētu projektu īstenošanai iespējams saņemt arī jebkurā citā nozarē. Vēlreiz jāuzsver, ka jebkura projekta pieteikums, neatkarīgi no iesniedzēja tautības vai valodas VKKF konkursos tiek vērtēts pēc mākslinieciskās kvalitātes kritērijiem.

Radošās stipendijas, kā arī atbalstu grāmatu izdošanai no VKKF regulāri saņem krievu valodā rakstošie Latvijas literāti. Latvijas Rakstnieku savienības biedru vidū tādu ir vairāk nekā 20. Latvijas Rakstnieku savienībā ar valsts dotāciju tiek algoti literārie konsultanti, pie kuriem ir iespēja saņemt konsultācijas arī jauniem autoriem, kas raksta krieviski. Ar valsts finansiālu atbalstu krievu valodā regulāri tiek izdots literārais žurnāls “Daugava” un jaunās paaudzes krievu literātu almanahs “Orbīta”. 2007.g. literārais žurnāls “Daugava” saņēma Ls 10 000, almanahs “Orbīta” – Ls 4893 lielu VKKF finansējumu. VKKF finansējums piešķirts antoloģijas “Mūsdienu krievu dzeja Latvijā” izdošanai.

Starp konkrētiem projektiem, kas saņēmuši VKKF finansējumu, var minēt, piemēram, “Daugavpils Krievu kultūras centru “Kaļistratova nams””, kas ir saņēmis VKKF finansējumu provinciālā almanaha “Hronos” izdošanai, Ivana Zavoloko vecticībnieku biedrību – Garīgo dzeju krājuma izdošanai. Regulāri VKKF finansiālu atbalstu saņem Starptautiskais teātra festivāls – konkurss bērniem un jaunatnei “Krievu klasika Latvijā” (organizē biedrība “Multinacionālais bērnu un jauniešu kultūras centrs”).

2. Jautājums nav korekti uzstādīts ievaddaļā minēto faktoru dēļ, tāpēc uz to nav iespējams sniegt korektu atbildi.

3. Mazākumtautību atbalsts kopumā ir Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta kompetence. Kultūras ministrijas atbildībā ir I.Kozakevičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kas patlaban apvieno 19 dažādas biedrības un savienības, saņemot regulāru valsts dotāciju – 2007.gadā tā bija Ls 15 000, bet 2008. gadā plānotā dotācija ir Ls 17 526.

No KM budžeta tiek dotēts arī Ebreju muzejs (2007.gadā Ls 11 796, 2008. gadā plānoti Ls 16 796).

Atbildot uz Jūsu ierosinājumu veidot īpašu mazākumtautību kultūras departamentu, Kultūras ministrija neuzskata, ka tas būtu nepieciešams. Kultūrpolitikas ieviešanas departamenta Starpnozaru nodaļā ir izveidota štata vieta un jau trešo gadu darbojas vecākais referents sabiedrības līdzdalības jautājumos, kura pienākumos ietilpst arī ar mazākumtautību kultūras organizāciju atbalstu un koordinēšanu saistīti jautājumi. Prakse rāda, ka darba apjoms šajā darbības virzienā neprasa papildu cilvēkresursus.

4. Jūsu vēstulē minētā programma Latvijas tradicionālo mazākumtautību kultūras saglabāšanai un attīstībai nav bijusi iekļauta Kultūras ministrijas darba plānos, tādēļ tāda arī nav izstrādāta. Vienlaikus vēlos Jūs informēt, ka norit darbs pie cita dokumenta izstrādes, kas skar arī Latvijā izsenis dzīvojošo mazākumtautību un etnisko grupu kultūras mantojumu. Saskaņā ar UNESCO Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu patlaban tuvojas noslēgumam Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma reģistra koncepcijas izstrāde. Šajā reģistrā paredzēts iekļaut ne tikai latviešu tradicionālās kultūras vērtības, bet arī citu etnisko grupu nemateriālā kultūras mantojuma vērtības, kas atbilstoši Konvencijas kritērijiem ir radītas Latvijas teritorijā un tradicionālā ceļā pārmantotas no paaudzes paaudzē. Konvencijas kritērijiem, piemēram, varētu atbilst Latgales vecticībnieku vai Ludzas igauņu nemateriālais kultūras mantojums, kas ar laiku nonāks reģistrā.

5. Attiecībā uz mazākumtautību kultūras speciālistu sagatavošanas jautājumu varu informēt, ka kultūras speciālisti tiek sagatavoti atbilstoši konkrētajai profesijai nepieciešamajām profesionālajām zināšanām un prasmēm (kordiriģents, deju kolektīva vadītājs, režisors, kultūras menedžeris utt.), nevis pēc tautību principa. Ja runa ir speciālistiem, kurus nepieciešams gatavot darbam tieši ar konkrētu etnisku grupu un tās kultūru, tad pasaules praksē šādus speciālistus parasti sagatavo un par viņiem rūpējas diasporas izcelsmes valsts, jo tikai etniskajā dzimtenē ir nepieciešamā līmeņa profesionālās mācību iestādes un augstskolas, kas var kvalitatīvi sagatavot šādus speciālistus. Tā, piemēram, Latvija diasporas programmas ietvaros nodrošina izglītības un kultūras speciālistu sagatavošanu darbam latviešu diasporā Krievijā vai citās valstīs, kur tas ir nepieciešams. Tāpat, piemēram, attiecībā uz lībiešiem, kas ir Latvijas pamatiedzīvotāji, taču pieder somugru valodu grupai, prakse ir tāda, ka jaunieši dodas studēt uz Igauniju, uz Tartu universitāti, jo tieši tur ir vislabākā akadēmiskā bāze somugru valodas speciālistu sagatavošanai.

Latvijas kultūrizglītības sistēma piedāvā pietiekami plašu izvēli cilvēkiem, kas vēlas apgūt to vai citu kultūras specialitāti, taču papildu zināšanas konkrētas tautas kultūrā un valodā vislabāk un kvalitatīvāk iespējams apgūt tikai etniskajā dzimtenē.

Nobeigumā vēlos atgādināt un uzsvērt, ka Latvija ir pasaulē vienīgā valsts, kas ir tieši atbildīga par latviešu valodas un kultūras mantojuma saglabāšanu pasaules kultūru daudzveidībai. Un šo darbu Latvijas valsts vietā neuzņemsies un nedarīs neviens cits.

Ar cieņu, kultūras ministre H.Demakova

Rīgā 2007.gada 31.oktobrī