Latvijas Republikas 9.Saeimas rudens sesijas sešpadsmitā (svinīgā) sēde 2007.gada 18.novembrī

Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes uzruna 2007.gada 18.novembrī – Saeimas svinīgajā sēdē

2007. gada 18. novembra svinīgās sēdes stenogramma

Stenogramma – pēc Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Godātais Valsts prezidenta kungs!

Cienījamie kolēģi!

Viesi!

Atklājam Saeimas 18.novembra svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 89.gadadienai.

V.Muižniece (9.Saeimas priekšsēdētāja biedre).

Vārds svētku uzrunai Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem.

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze:

Godātais Valsts prezidenta kungs!

Godātais Ministru prezidenta kungs!

Cienījamie deputāti!

Ministri!

Ekselences!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Vispirms vēlos no visas sirds jūs sveikt mūsu valsts svētkos – Latvijas Republikas proklamēšanas 89.gadadienā. Valsts neatkarības dienā, kas ikvienai pasaules valstij un tās tautai ir svarīgākie svētki gadā. Varbūt tieši tāpēc 18.novembris ir tā diena, kurā valstij, valsts varai un demokrātiskās vēlēšanās ievēlētajai Latvijas Saeimai jāraksturo situācija mūsu valstī, jāsniedz Saeimas un valsts pārvaldes darbības vērtējums. Pie tam tāds vērtējums, lai gan sabiedrībai kopumā, gan katram tās loceklim būtu skaidrs, vai Latvijas Saeima spēj kritiski un objektīvi izvērtēt paveikto. Un turpināt darbu atbilstoši sabiedrības un valsts interesēm.

Cienījamie svinīgās sēdes dalībnieki!

Šajā svētku dienā diemžēl esam spiesti runāt arī par tādām lietām, par ko parasti svētkos nerunā. Taču mūsu pienākums ir skatīties uz lietām objektīvi un patiesi, tostarp arī uz valstī notiekošajiem sabiedriski politiskajiem procesiem. Un varu konstatēt – 15 gados, kopš no jauna tikusi vēlēta neatkarīgās Latvijas Saeima, sabiedrības politiskā aktivitāte vēl ne reizi nav bijusi tik augsta.

Jautājums: kas tam ir par cēloni? Saeima? Saeimas ieceltā valdība? Politiskās nesaskaņas? Vai kāds, kam Latvijas stabila un ilgtermiņa attīstība vienkārši nepatīk vai traucē? Nedomāju, ka šeit atbilde rodama vienā vārdā, vienā teikumā vai vienā rindkopā. Un varbūt pat atbildes atrašana šoreiz nav pats svarīgākais. Mums jā­skatās uz priekšu, jāprot novērtēt situāciju un atrast izeju no šīs situācijas, kad Saeimai un tās ieceltajai valdībai uzticas tikai mazliet vairāk nekā viena piektdaļa Latvijas iedzīvotāju.

Lai šādu ceļu atrastu, nepieciešams apzināties tos virzienus, kuros līdz šim esam nepietiekami strādājuši, neesam izdarījuši visu līdz galam. No šīs tribīnes es runāšu par Saeimas, varbūt neteikšu tik skaļi, kļūdām, bet par to, kas nav līdz galam izdarīts, gan. Jau vairākus gadus esam runājuši, piemēram, par tādām it kā pašsaprotamām lietām kā aktīvāka komunikācija ar sabiedrību, pieņemto lēmumu izskaidrošana, mūsu veiktā likumdošanas darba popularizēšana, dialogs un diskusijas par lēmumiem ar sabiedrības grupām, uz kurām šie lēmumi attieksies, galu galā – sabiedrības pārstāvju un nevalstisko organizāciju iesaistīšana lēmumu pieņemšanā un Saeimas komisiju darbā.

Acīmredzot šis darbs ir bijis nepietiekams. Diemžēl jāsecina, ka, vienalga, no kuras partijas un kuras Latvijas vietas cilvēks būtu ievēlēts par deputātu, jau nākamajā dienā pēc ievēlēšanas viņš kļūst par mediju un vēlētāju, teiksim atklāti, nesaudzīgas attieksmes objektu. Bet varbūt iemesls šādai attieksmei ir tieši iepriekš minētais nepadarītais vai līdz galam nepadarītais…

Otra problēma ir pozīcijas un opozīcijas sadarbība. Vai tiešām itin visi likumprojekti, kas tiek virzīti no opozīcijas puses, raugoties no pozīcijas redzesleņķa, ir automātiski noraidāmi? Un, protams, arī otrādi? Vai tiešām opozīcijas un pozīcijas principiāls pretnostatījums un savstarpējo attiecību kārtošana ir svarīgāka par valstij nozīmīgu lēmumu pieņemšanu? Tāpēc es aicinātu kolēģus deputātus vērtēt likumus un pieņemtos lēmumus nevis pēc viņu politiskās piederības, bet pēc būtības. Kā to panākt? Acīmredzot mums visiem savstarpēji vairāk jārunā, jākonsultējas, jāpierāda… Un tad arī rezultāts neizpaliks. Šajā ziņā pirmie soļi jau ir sperti: jau bijušas visu frakciju vadītāju un Saeimas vadības tikšanās, kurās mēģināts konkretizēt viedokļus un rast kompromisus.

Cienījamie kolēģi! Godātie viesi!

Pēdējā mēneša politiskie notikumi Latvijā likuši politiķiem nopietni aizdomāties par mūsu politisko vidi, par mūsu politisko kultūru, mūsu visu kopējām demokrātiskajām vērtībām. Teikšu atklāti, manī šie notikumi raisījuši pretrunīgas izjūtas.

Pirmkārt, ir gandarījums par to, ka Latvijā demokrātija darbojas nevis uz papīra, bet dzīvē. Gribu īpaši uzsvērt – demokrātija Latvijā funkcionē. Un tas ir mūsu galvenais ieguvums. Aiz visām negācijām un negatīvisma, kas nereti vērojams sabiedrībā, tomēr uzskatāmi redzams – cilvēki ir gatavi un var brīvi paust savu viedokli, pulcēties, izteikt vēlmes un argumentus. Turklāt, kas ir sevišķi iepriecinoši, – demokrātija Latvijā kļuvusi atklāta, respektīvi, anonīmus vēstījumus internetā nomainījuši atklāti viedokļi. Cilvēki ir gatavi bez slēpšanās paust viedokli. Tas, šķiet, ir galvenais secinājums no visiem notikumiem ap Saeimu un valdību.

Otrkārt, šādos apstākļos īpaši svarīgi ir apzināties, ka demokrātija – un sevišķi parlamentārā demokrātija – neaprobežojas tikai ar tiesībām paust viedokli un izvirzīt prasības. Tā uzliek arī atbildību un pienākumus. Ja mēs pieprasām veikt kādu, medicīniski izsakoties, ķirurģisku iejaukšanos valsts pārvaldē, tostarp likumdevēja un izpildvaras darbībās, tad mums ir jāzina un jāsaprot, ko likt vietā. Mūsu kaimiņiem krieviem ir tāds teiciens: graut – tas nenozīmē celt… Un, es domāju, šajā brīdī tas ir īpaši vietā, jo atlaist, likvidēt, nomainīt, patriekt – tas būtu tikai risinājuma sākums. Bet kas tiek piedāvāts vietā? Kādi risinājumi būtu tie pareizie? Kā pēc šādas graušanas nodrošināt stabilitāti, ilglaicīgu attīstību un politisko prognozējamību, kas ir būtiska gan iekšpolitiskajās norisēs, gan ārpolitikā? Ir viegli sabiedrību noskaņot uz graušanu. Bet ir īpaši bezatbildīgi, ja to dara tie cilvēki, kas paši ir aktīvi iesaistīti politiskajos procesos, paši ar viņiem doto varu un iespējām var veidot sabiedrības noskaņojumu, paši saņēmuši mandātu pārstāvēt sabiedrību.

Treškārt, esmu pilnīgi pārliecināts, ka visobjektīvākā un patiesībā vienīgā Saeimas darbības mēraukla ir vēlēšanas. Tieši vēlēšanas nosaka, kurš politiskais spēks ir strādājis labi un kurš – ne. Un nākamās vēlēšanas arī parādīs, kas ir kas Latvijas politikā. Līdz tām kāda vai kādu uzņemšanās runāt visas tautas vārdā, visas sabiedrības vārdā lielā mērā ir, skarbi sakot, spekulācija ar sabiedrības noskaņojumu. Mums ir jāņem vērā paustie viedokļi, jāņem vērā mums dotie vēlētāju uzstādījumi un jāpilda pašu solījumi. Tomēr gribu īpaši uzsvērt, atkal pievēršoties medicīniskajai terminoloģijai, – Latvijas valstij šobrīd nav vajadzīga akūta ķirurģiska iejaukšanās. Ir nepieciešama plānveida terapija, proti, pārdomāti pasākumi, lai atveseļotu politisko gaisotni un ekonomisko situāciju valstī. Sabiedrība demokrātiskās vēlēšanās deleģējusi Saeimai augstāko valsts varu starpvēlēšanu periodā, un līdz ar to mums, deputātiem, un Saeimai kopumā ir piešķirtas lielas tiesības – gan iecelt valdību, gan pieņemt likumus. Taču tas uzliek arī lielus pienākumus. Tostarp pienākumu strādāt neatkarīgi no politiskā spiediena, jo Saeimai jāspēj pieņemt neatkarīgus, izsvērtus un valstiskus lēmumus. Saeima nevar un nedrīkst būt ne valdības, ne mediju, ne nevalstisko organizāciju piedēklis.

Un visbeidzot. Esmu priecīgs, ka šajā politiski saspringtajā laikā Saeima spējusi uzņemties vidutāja un koordinētāja lomu starp dažādām pusēm, dažādiem spēkiem. Es uzskatu, ka labs piemērs šajā ziņā ir valsts budžeta pieņemšana, jo tieši Saeimā apsēdāmies pie viena galda ar arodbiedrībām, ar dažādu sociāli jutīgo iedzīvotāju grupu pārstāvjiem. Un, pieņemot patiešām smagu budžetu, tomēr spējām ar likumdevējam dotajām tiesībām likt valdībai rast maksimāli iespējamos kompromisus.

Šajā, kā jau minēju, politiski neviennozīmīgajā situācijā mums ir jāspēj definēt mūsu, proti, valsts un šīs valsts demokrātiski ievēlētā likumdevēja galvenos iekšpolitiskos uzdevumus, saskatīt procesus un attīstības ceļus, kas ļautu likvidēt politisko spriedzi, neļaujot populismam ņemt virs­roku pār politisko stabilitāti un ilgtermiņa attīstību. Es šobrīd redzu četrus virzienus, kuros mums jāstrādā un kuriem jākļūst par mūsu prioritāti. Un šie virzieni ir

kopējās sociālekonomiskās situācijas stabilizācija, kas ietver arī cīņu ar inflāciju;

varas un sabiedrības savstarpējās sapratnes un uzticības atjaunošana;

valsts policentriska attīstība, ar to saprotot ne tikai Rīgas, bet visu Latvijas reģionu attīstību,

un ilgtspējīga valsts attīstības stratēģija – gan vidējam termiņam, gan ilgtermiņam.

Vai spēsim šos principus un mūsu prioritātes īstenot dzīvē, redzēsim jau vistuvākajā laikā. Jo jau pavisam drīz Saeimai būs jālemj par jaunas valdības apstiprināšanu, nopietni jāvērtē tās izstrādātā valdības deklarācija.

Cienījamie kolēģi un viesi!

Iespējams, šī mana svētku dienas runa ir pārsvarā orientēta uz problēmjautājumiem, uz to, kas mums visiem kopā jāpadara. Taču no šiem jautājumiem nedrīkst novērsties. Sabiedrībā, medijos, politiķu un diplomātu vidū notiekošās diskusijas par mūsu kopīgajām demokrātiskajām vērtībām liek arī svētku reizē pievērst uzmanību šiem jautājumiem, dialogam, argumentācijai. Tostarp arī tai, ko izvirza draugi un paziņas ārpus mūsu valsts – jo Latvijā, nenoliedzami, tieši Latvijas problēmas ir vissvarīgākās, taču reizēm līdzīgas problēmas – gan inflācija, gan politiskā spriedze, gan sociālekonomiskās krīzes – ir piedzīvotas un apzinātas, tikušas risinātas un atrisinātas jau cituviet. Turklāt ne tikai tālās un nepazīstamās valstīs, bet tepat blakus – pie mūsu politiskajiem un ekonomiskajiem sabiedrotajiem. Varbūt tāpēc ir vērts vērtēt mūsu valsts attīstību arī kontekstā ar situāciju pie kaimiņiem un draugiem.

Varam būt gandarīti, ka iekšpolitiskās problēmas tomēr nav traucējušas mums būt pragmatiskam, stabilam un atbildīgam partnerim starptautiskajā politikā. Tāpēc Latvijas karavīri turpina veikt savus grūtos un atbildīgos pienākumus misijās ārpus Latvijas – Afganistānā, Irākā, Kosovā. Tāpēc mēs turpināsim atbalstīt savu draugu – Gruzijas, Moldovas, Ukrainas un citu valstu – demokratizācijas, stabilizācijas un eirointegrācijas centienus. Ar gandarījumu varu secināt, ka Saeima ir aktīva šādu sadarbības iniciatīvu atbalstītāja, tiek realizēti vairāki projekti Gruzijā, Moldovā un Ukrainā, turklāt šo valstu kolēģi mūsu zināšanas un pieredzi novērtē ļoti augstu.

Par mūsu demokrātijas briedumu liecina arī spēja un gatavība pievērsties valstiski svarīgu jautājumu risināšanai. Piemēram, šā gada 1.februārī Saeimā notika visgarākās debates pašreizējā Saeimas sasaukuma laikā. Tās bija veltītas Latvijas un Krievijas robežlīgumam. Debašu noslēgumā valdība tika pilnvarota parakstīt robežlīgumu. Nenoliedzami, šis balsojums nebija viegls nevienam no mums, taču tas bija nepieciešams un atbildīgs balsojums par valsts nākotni. Šādi mēs esam demonstrējuši savu vēlmi un arī spēju veidot pragmatiskas, nevis tikai uz emocijām balstītas attiecības ar kaimiņvalstīm.

Trīs gadus esam nu jau 27 valstis aptverošās Eiropas Savienības pilntiesīga dalībvalsts. Šo triju gadu laikā Eiropas Savienību ir skārušas nopietnas pārmaiņas – uzņemtas jaunas dalībvalstis, attīstās Latvijai tik svarīgā Eiropas enerģētikas politika, Eiropas Savienības Konstitucionālais līgums piedzīvojis neveiksmi, taču tā vietā jau panākta vienošanās par jauno Reformu līgumu. Šā gada nogalē iegūsim vēl vienu lielu priekšrocību no dalības šajā valstu blokā – Latvija pievienosies Šengenas līguma zonai.

Tomēr, neraugoties uz aktīvo sadarbību ar Eiropas Savienības valstīm, man daudzi ārvalstu viesi vaicājuši – kāpēc tieši Latvija ir viena no eiroskeptiskākajām valstīm? Manuprāt, tam ir dažādi iemesli – gan aizspriedumaina attieksme pret mūsu neatkarīgās valsts dalību jebkurās savienībās vispār, gan lielā inflācija, kas bieži tiek skaidrota ar tā saucamajām Eiropas cenām. Tomēr izšķirošs un objektīvs rādītājs ir mūsu spēja aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses Eiropas Savienībā. Nesen Lisabonā dalībvalstu vadītāji panāca vienošanos par Reformu līgumu. Latvija var būt gandarīta par šo vienošanos – ir panākts progress vairākos mūsu valstij būtiskos jautājumos. Piemēram, esam saglabājuši savu pārstāvību Eiroparlamentā skaitliski tikpat lielu kā iepriekš. Savukārt Eiropas Savienība ir apliecinājusi spēju vienotībā risināt visa bloka nākotnei svarīgus jautājumus, neapdraudot nevienas valsts nacionālo identitāti.

Tagad mums priekšā ir vairāki ļoti svarīgi uzdevumi. Pirms Reformu līguma ratifikācijas Saeimā un pieņemšanas galīgajā lasījumā mums nepieciešams kopā ar nevalstisko sektoru, ekspertiem, sabiedrības pārstāvjiem sarīkot visaptverošas debates par šo jautājumu. Mūsu mērķis ir viens – lai Latvijai svarīgus lēmumus vispirms pieņemtu šeit, Latvijā. Citiem vārdiem – lai Briseles lēmumi vispirms tiktu akceptēti Rīgā. Un Saeimai šeit ir izšķiroša loma. Starp citu, jaunais Reformu līgums paredz arī nacionālo parlamentu lielāku iesaisti Eiropas likumdošanas procesā, tātad Saeimai paveras iespēja ar savu darbību padarīt Eiropas Savienības likumdošanu kvalitatīvāku un lēmumus – mūsu valsts iedzīvotājiem labāk saprotamus un pieņemamus.

Mūsu ārpolitiskajās aktivitātēs es redzu vairākus galvenos darbības virzienus. Un tie ir šādi: Baltija, Eiropas Savienība, NATO, transatlantiskā sadarbība un labas kaimiņattiecības. Īpaši gribu akcentēt mūsu vēsturiskās un ciešās sai­tes ar saviem tradicionāli vislabākajiem kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju. Baltijas valstu sadarbībā ir bijuši gan labāki, gan grūtāki brīži, tāpēc uzskatu, ka mūsu triju valstu kopsadarbībai jāpievērš vislielākā uzmanība. Jau nākamnedēļ man būs tas gods uzņemt Igaunijas un Lietuvas parlamentu vadītājus, lai kopā ar vairāku valstu ārlietu resoru vadītājiem un ekspertiem piedalītos Baltijas asamblejas un Baltijas Ministru padomes organizētajā konferencē par Eiropas kaimiņpolitikas īstenošanu. Noteikti runāsim arī par mūsu enerģētiskās drošības jautājumu. Šajā jomā – esam pārliecināti – mums ir nepieciešami kopīgi energoprojekti, taču tie vispirms rūpīgi jāizdiskutē. Tāpēc domāju, ka nepieciešamas parlamentārās debates par valstij svarīgākajiem tematiem – energodrošību, ārlietu politiku, izglītību, veselību, nacionālās attīstības virzieniem.

Cienījamie kolēģi! Godātie viesi!

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu valsts demokrātiskās vērtības un izraudzītais attīstības kurss nav mainījies, tāpat kā nav mainījusies mūsu politiskā pārliecība – Latvijai jābūt demokrātiskai, parlamentārai republikai, kur visa valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tieši tā skan mūsu valsts pamatlikuma – Satversmes – pirmie panti. Mūsu līdz šim realizētā un arī nākotnes politika ir vērsta uz Eiropas demokratizāciju un demokrātijas tradīciju turpināšanu. Šīs tradīcijas apvienojumā ar mūsu valsts nacionālās identitātes saglabāšanu nodrošina to vienīgo, unikālo un neatkārtojamo vietu, ko Latvija un latvieši ieņem visas Eiropas vēsturē, kultūrā un sabiedriskajā dzīvē. Un tās ir galvenās vērtības, kuras mums jāsaglabā.

Cienījamie Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltītās svinīgās sēdes viesi! Godātie kolēģi, 9. Saeimas deputāti!

Es vēlreiz jūs apsveicu šajos brīnišķīgajos svētkos. Laikā, kad tika proklamēta Latvijas Republika, mūsu valstī bija karš, jaunajai valstij bija jāiztur nežēlīgi pārbaudījumi, taču brīvības ideāli un sapnis par neatkarīgu Latvijas valsti izrādījās stiprāki par svešinieku ieročiem un spēku. Šodien Latvijā valda miers. Mūsu šībrīža problēmas – pretstatā tām, ar kurām jaunajai Latvijas valstij bija jāsaskaras pirms 89 gadiem, – ir risināmas bez frontes līnijām, smagiem satricinājumiem un savstarpējas pretimstāvēšanas. Šajā svētku dienā es aicinu visus uz dialogu un sapratni. Tad arī varēsim dzīvot plaukstošā Latvijā!

Latvijas ļaudis, sveicu jūs Latvijas neatkarības svētkos!

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

(Skan valsts himna.)

Sēdes vadītājs.

Godātais Valsts prezidenta kungs!

Cienījamie kolēģi!

Līdz ar to pasludinu šodienas svinīgo sēdi par slēgtu. Aicinu visus klātesošos uz glāzi šampanieša Saeimas Sarkanajā zālē.

Paldies!

Saeimas svinīgajā sēdē svētdien, 18.novembrī: (1.rindā no kreisās) Valsts prezidents Valdis Zatlers, Ministru prezidents Aigars Kalvītis, kultūras ministre Helēna Demakova, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, finanšu ministrs Oskars Spurdziņš; (2.rindā no kreisās) tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, vides ministrs Raimonds Vējonis, veselības ministrs Vinets Veldre, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele, īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās Normunds Broks, (3.rindā no kreisās) aizsardzības ministrs Atis Slakteris, bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža, labklājības ministre Iveta Purne; Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze un Valsts prezidents Valdis Zatlers pēc Saeimas svinīgās sēdes, kopīgos vēlējumos Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV’’