Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps † Jānis Vanags:

Sprediķis Sv.Marijas Domā 18.novembra rītā, 2007. AD

“Dodiet viņai ēst!“

Foto: Andrejs Strokins, A.F.I.

“Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis viņu saņēma, jo visi viņu gaidīja. Un redzi, nāca kāds vīrs vārdā Jairs; un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš to lūdza nākt viņa namā. Jo viņam bija viena vienīga meitiņa, ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. ... Un viņam vēl runājot, nāk cilvēks un saka: “Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini vairs mācītāju.“ Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: “Nebīsties, tici vien, un viņa taps izglābta.“ Un, namā iegājis, viņš nevienam neļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu, un meitenes tēvu un māti. Un visi to apraudāja un nožēloja. Bet viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.“ Tad tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi. Bet viņš satvēra viņas roku un sauca: “Meitiņ, celies augšā!“ Un viņas gars atgriezās, un viņa tūlīt uzcēlās. Un viņš pavēlēja tai dot ēst.“ (Lk.8:40-42, 49-55)

Vislielākais prieks ir tad, kad piepildās šķietami neiespējamais. Jaira namā bija svētki. Viņu meita, uz mūžu zaudēta, bija uzmodināta no nāves miega cerību un iespēju pilnai dzīvei. Tā bija kā otra dzimšanas diena – lielāka un priecīgāka par pirmo.

Viņu svētki ir ļoti līdzīgi mūsu 18.Novembra dienai, kad atceramies Latvijas brīnumaino atbrīvošanu no nāves važām un raugāmies nākotnē uz tās cerībām un iespējām. Arī pirms 89 gadiem, kad Latvijas valsts tika modināta no nebūtības, apkārt bija daudz tādu, kas smējās un teica – bezcerīgs pasākums! Viņa ir mirusi. Tāpat atmodas un neatkarības atjaunošanas dienās bija daudz neticīgu smējēju: “Ko jūs iedomājaties, ka Latvija varēs dzīvot kā suverēna valsts,“ viņi teica. Taču tas notika. Latvijas valsts cēlās no nebūtības. Tā piecēlās no okupācijas un padomju apspiestības kapa.

Šogad valsts svētkus krāšņākus dara īpaša dāvana – filma “Rīgas sargi“. Tas ir stāsts, kas skaudri parāda, cik neiespējams, cik bezcerīgs likās uzdevums dibināt Latvijas valsti un nosargāt to pret ienaidnieka spēku un sabiedroto vienaldzību. Kaut ko līdzīgu varam redzēt arī Raita Valtera filmās no atmodas laikiem. Jā, tas bija brīnums – gluži kā piecelt mirušu meiteni no nāves. Par to mēs šodien pateicamies Dievam.

Mēs katrs droši vien gribētu būt brīnuma aculiecinieki. Daudzi gribētu redzēt brīnumu notiekam. Bet atcerēsimies, kas bija tie, kuri drīkstēja būt augšāmcelšanās dalībnieki Jaira namā. Mēs lasām: “Namā iegājis, Jēzus nevienam neļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu, un meitenes tēvu un māti.“ Līdzi varēja iet tie, kas visvairāk ticēja, cerēja un mīlēja. Viņu klātbūtnē nedzīvais tika darīts dzīvs. Ārā palika smējēji, neticīgie, nenovīdīgie, savtīgie, vienkārši ziņkārīgie un vienaldzīgie. Tāpat tas bija 1918. gadā un brīvības cīņu laikā. Tāpat tas bija atmodas laikā. Neiespējamais tapa iespējams, un brīnumi notika, piedaloties tiem, kas ticēja, kas cerēja, kas mīlēja tā, kā Jēzus teica – nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā mēs pateicamies cilvēkiem, kas spēja ticēt, cerēt un mīlēt tik nesavtīgi, ka Dievs caur viņiem varēja darīt brīnumu un uzcelt Latviju cerību un iespēju pilnai dzīvei. 18. novembris vienmēr saistās ar patriotismu. Patriotisms vispirms ir gatavība cerēt un mīlēt nesavtīgi.

Šogad svētki ir atnākuši satrauktā laikā, domājot ne tik daudz par pagātnes slavas pilnajām uzvarām, kā raugoties uz šodienu un rītdienu. Ne vienam vien ir šķitis, ka vajadzīgs jauns brīnums, jauna modināšana, jauna augšāmcelšana kā astoņpadsmitajā, kā deviņdesmit pirmajā. Taču paraudzīsimies vēlreiz uz notikumu Jaira namā. Jēzus dara to, ko var izdarīt tikai viņš. Viņš salauž nāves varu un dod meitenei dzīvību. Tālāk viņš pavēl: “Dodiet viņai ēst.“ Šo pavēli mēs varam pieņemt kā Dieva uzdevumu par augšāmcelto princesi Latviju. Dievs savu ir paveicis. Viņš ir augšāmcēlis šo zemi par brīvu un neatkarīgu valsti. Tagad ir jūsu kārta, viņš saka. Dodiet jūs viņai ēst!

Dot ēst nav dažas kampaņas vai akcijas. Dot ēst nozīmē apgādāt ar to, kas uztur dzīvību, dod spēku, liek augt – dienu no dienas, trīsreiz dienā, līdz mūža galam. Vispirms, protams, tas ir tiešām apēdamais, mugurā uzvelkamais. Tās ir cilvēka dienišķās vajadzības. Ir priecīgi, ka valsts svētkos varam ar lepnumu sacīt, ka mums ir visstraujāk augošā ekonomika, vislielākais kopprodukta pieaugums un citi rādītāji, kurus nespeciālistam pat grūti izprast. Mēs darām labi, ja to novērojam un svētku reizē sakām paldies tiem, kas par to ir gādājuši. Taču cilvēks nedzīvo no skaitļiem vien. Viņš dienu pa dienai dzīvo savu neatkārtojamo, neatgriežamo, vienreiz doto dzīvi. Un tad svētku aina izskatās citādi.

Mēs varam priecāties par augošajiem kopprodukta procentiem, bet nevaram priecāties, ja cilvēks ar cītīgu un godīgu darbu nevar nodrošināt sev cienīgu dzīvi un mierīgas vecumdienas. Mēs varam priecāties, ka latvieši var doties atvaļinājumā uz Ēģipti vai Taizemi un apceļot pasauli personīgajā jahtā, bet nevaram priecāties, ja daudziem nepietiek pat autobusa biļetei uz mājām, kas šogad atkal dārgāka. Mēs varam priecāties, ka spējam pienācīgi samaksāt saviem ierēdņiem, bet nevaram priecāties, ka skolotājs vai medmāsa saņem desmitreiz (!) mazāk. Mēs varam priecāties par katru latviešu bērnu, kas mācās labākajās Eiropas skolās, bet nevaram priecāties par bērniem, kas 21. gadsimtā Latvijā paliek analfabēti un slimo ar tuberkulozi vai AIDS. Kamēr vien līdzās lietām, par ko priecāties, ir tik daudz par ko nepriecāties, Latvija joprojām paliek izsalkusi. Kristus saka – dodiet jūs viņai ēst! Tas nav tikai ekonomisks, bet daudz vairāk morāls jēdziens. Runa ir ne tik daudz par kopprodukta procentiem, kā par taisnīgumu un par spēju dzirdēt savu līdzcilvēku, iejusties viņa dzīvē un kaut ko darīt. 18.Novembris ir vislabākā diena, kad pavaicāt sev, vai es joprojām to spēju. Patriotisms vispirms ir vēlēšanās būt starp tiem, kas dzird, saprot, un dzirdēto attiecina uz sevi.

Dodiet viņai ēst... Bieži cilvēks vairāk nekā pēc maizes alkst pēc skaidriem, saprotamiem principiem. Kādēļ filma “Rīgas sargi“ tā aizkustina cilvēku sirdis? Tādēļ, ka viņi ierauga to, pēc kā ilgojas ikdienā, – skaidrus motīvus, pašaizliedzīgu drosmi, kaut brīžiem parupju, taču godīgu, nesavtīgu Tēvzemes mīlestību. Viena no spilgtākajām epizodēm ir īsais dialogs, kur kritiskā brīdī Niedra aicina Ulmani: “Padomā par sevi, Kārli!“, bet Ulmanis jautā: “Vai tev šķiet, ka viņi tur uz tilta zem lodēm domā par sevi?“

Valsti ceļot, bieži nākas risināt daudz sarežģītākus uzdevumus par varonīgām militārām operācijām. Taču ir ārkārtīgi svarīgi, lai tieši vissarežģītākajās, visslepenākajās lietās, tieši tajās, kas ir visgrūtāk saprotamas, tauta sajustu tos pašus skaidros, neviltotos un nesavtīgos motīvus, ar kādiem Rīgas sargi devās pret Bermontu. Tas spēj paēdināt vairāk nekā maize. Arī šeit Kristus pavēle “dodiet viņai ēst“ ir vairāk morālas nekā materiālas vai profesionālas dabas jautājums.

Runājot par motīviem, evaņģēlijā ir vēl kāds zīmīgs notikums. Jēzus reiz jautā saviem mācekļiem: “Par ko jūs tur runājat savā starpā?“ Viņi apmulsuši apklust, jo ir strīdējušies par to, kurš no viņiem ir lielākais un kādā krēslā kurš sēdēs Dieva valstībā. Divi pat mēģina slepeni no pārējiem sev izgādāt tiesības sēdēt pie Jēzus labās un kreisās rokas. Jēzus saka: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis, un ja kāds jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps.“

Arī Latvijā šobrīd uzmanības centrā ir jautājums, kurš sēdīsies kurā krēslā. Mums vajadzētu būt skaidrībā par to, kas ir varas pamats. Demokrātija – mēs varbūt teiksim. Saņemto balsu vairākums. Taču balsu vairākums nav varas pamats Kristus acīs. Vairākums ir tikai likumīgais ceļš, kā cilvēks nonāk amatā. Varas pamatā ir vēlēšanās un gatavība kalpot. Liels top kalpojot. Kas grib būt pirmais, lai ir visu kalps. Mūsu tauta ar pateicību atceras tos, kas bijuši lieli, pār mums nevis valdot, bet kalpojot. Sarunām par to, kādā krēslā kuram būs sēdēt, jābūt sacensībai par tiesībām aizliegt sevi un kļūt par kalpu visiem. Vārdu “ministrs“ varētu tulkot kā “kalps“ un vārdu “premjerministrs“ kā “pirmais kalps“ jeb “kalpu kalps“. Varu pa īstam leģitīmu padara tikai motivācija kalpot. Tas atkal ir ne tik daudz politikas vai demokrātijas, bet morāles jautājums.

Šogad 18.Novembris ir pienācis laikā, kad mēs no saviem vadītājiem esam īpaši prasījuši nolēsumu morāles jomā. Un tas ir pareizi. Tās ir ne vien tautas tiesības, bet pat pienākums. Varbūt ne tik pareizi ir, ja rīkojamies pēc principa par vadītājiem runāt sliktu vai neko. Ir grūti prasīt taisnīgumu, ja paši negribam būt taisnīgi. Un mēs kļūdītos, ja domātu, ka Kristus vārdi “dodiet viņai ēst“ attiecas tikai uz vadītājiem. Morāle ir universāla. Tā attiecas uz visiem un visu.

Nesen runāju ar kādu jaunu puisi. Viņš teica, ka mūsdienās būtu liela lieta atrast meiteni, kas tevi nekrāpj vismaz ar taviem tuvākajiem draugiem, bet dara to kaut kur attālāk un ne biežāk kā reizi mēnesī. Tas varētu likties pārāk privāti un sadzīviski, tālu no jautājumu loka, par ko runā valsts svētkos. Tomēr viss ir kopsakarā saistīts. Nodevība ir nodevība kā sadzīvē, tā biznesā, tā politikā. Kas ir gatavs krāpt vienā jomā, tas, ļoti iespējams, no tā nevairīsies arī citās.

Dzirdot šī puiša raksturojumu sava laika videi, pārņēma sajūta, ka mēs varbūt vēl pat neaptveram, cik tālu mūsu civilizācija ir aizgājusi no savulaik tradicionālajiem priekšstatiem par godu un tikumu. Morāles sairšana nav bijusi tikai spontāna, bet arī mērķtiecīgi vadīta un lobēta norise.

Vai nav pretrunīgi, ja kādi ļaudis, sabiedriskas organizācijas vai mediji, kas ir daudz pūlējušies, lai izdzēstu vienas nozīmīgas morāles normas no sabiedriskās domas, no valsts likumiem un vēl vairāk no cilvēku apziņas un sadzīves, pēkšņi pieprasa morāli citās jomās? Pat ja šī prasība ir taisnīga, tā nav konsekventa un nevar nest augļus. Tikumīga politika var izaugt tikai no tikumīgas sabiedrības. Nav iespējams veidot vienu, neveidojot otru. Un tas ir paveicams tikai ar Dieva palīgu un visu kopīgām pūlēm.

Kristus saka: “Es viņu piecēlu no nāves. Jūs dodiet viņai ēst.“ Ēdināt, stiprināt, uzturēt dzīvu savu Latviju ir daudz vairāk garīgs, dvēselisks, ētisks nekā ekonomisks vai juridisks uzdevums. Evaņģēlija stāsts par svētkiem Jaira namā sākās ar vārdiem: “Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis viņu saņēma, jo visi viņu gaidīja.“ Lūk, ar ko sākas augšāmcelšanās un dzīve, kas ir pilna cerību un iespēju.

Ko dāvināsim Latvijai dzimšanas dienā? Kā svinēt augšāmcelšanās svētkus? Visvērtīgākā dāvana būtu mūsu katra paša nopietna saruna ar Kristu, raugoties viņam acīs un izmeklējot savu sirdsapziņu, savus motīvus. Mēs tur atradīsim lietas, par kurām ļoti negribētu ar viņu runāt. Tieši par tām ar viņu runāt ir vissvarīgāk. “Redzi, es stāvu pie durvīm un klauvēju,“ viņš saka. “Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu.“

Kas tās par durvīm, pie kurām Kristus klauvē? Tās cieši aizslēgtās mūsu sirdī, aiz kurām tumsā glabājas viss, ko negribam nevienam rādīt, pat ne paši sev. Atdarot tās Kristum, ļaujot viņam šo sirds kambari šķīstīt, izvēdināt un apgaismot, var sākties īstie dzimšanas un augšāmcelšanās svētki, mielasts, kurā tiek paēdināta ne tikai mūsu dvēsele, bet arī Latvija. “Dodiet viņai ēst“ visbūtiskākajā veidā nozīmē – dodiet sev un citiem – lieliem un maziem, jauniem un veciem, vareniem un vājiem, bagātiem un nabagiem – sabiedrībai, tautai iespēju sastapt Kristu dziļai, nopietnai un atklātai sirds sarunai.

Dievs, svētī Latviju!

Svētdien, 18.novembra vakarā, ar Valsts prezidenta uzrunu Latvijas tautai un svētku salūtu Daugavmalā – noslēdzās Latvijas Republikas proklamēšanas 89.gadadienas svinības Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”