Par simbolisku Latvijas ārpolitikas kontinuitātes apliecinājumu

Sestdien, 17.novembrī, plkst. 17, sirsnīgā priekšsvētku gaisotnē, notika Ārlietu ministrijas vēsturiskās ēkās K.Valdemāra ielā 3 oficiālā atklāšana pēc restaurācijas.

Svinīgajā ceremonijā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis ar kundzi, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un bijušie ārlietu ministri Georgs Andrejevs, Rihards Pīks, Sandra Kalniete un Artis Pabriks, plaši pārstāvēts ārvalstu diplomātiskais korpuss. Klāt bija arī vairāki valdības locekļi, Saeimas deputāti un Latvijas sabiedrības pārstāvji.

Pirmais prominentos viesus uzrunāja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš: 

“Augsti godātais Latvijas Valsts prezidenta kungs [Valdis Zatlers]! Augsti godātais Ulmaņa kungs [atjaunotās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis] un Ulmaņa kundze! Godātie bijušie Latvijas Republikas ārlietu ministri!

Ekselences! Dāmas un kungi!

Šodien neapšaubāmi ir priecīga diena – Ārlietu ministrija atgriežas ēkā K.Valdemāra ielā 3. Mēs šeit esam mājojuši jau iepriekš – no 1919.gada līdz Latvijas valsts okupācijai 1940.gadā. Tātad šodien mēs atgriežamies Latvijas diplomātijas vēsturiskajā mītnē. Šī ēka ir kā Latvijas vēstures mikromodelis, kurā redzam visu Latvijas vēsturi pagājušajā gadsimtā.

Šī ēka būvēta 1914.gadā kā bankas ēka, vēl vācu/krievu laikā, pēc baltvācu arhitekta Vittes un latviešu arhitekta Laubes projekta. 1923.gadā tā tika pārņemta jaunās Latvijas valsts vajadzībām. Tolaik te atradās arī Valsts kanceleja un vairāki dzīvokļi augstām valsts personām. Interesentiem es varu pateikt, ka dzīvokļus mēs atjaunojuši neesam un pārnakšņot šajās telpās varēs tikai tad, ja kāds no Ārlietu ministrijas darbiniekiem nebūs ticis galā ar saviem darbiem un būs atstājis tos uz pēdējo brīdi.

Tā ministrija šajās telpās mājoja līdz 1940.gadam. Vēlākajos okupācijas gados šeit uzturējās gan vācu armijas iestādes, gan tā sauktās Latvijas komunistiskās partijas orgāni. Pēc tam mita tautas deputātu padomes izpildkomiteja un Rīgas dome.

2006.gada aprīlī pēc Aigara Kalvīša valdības lēmuma šajā namā tika sākti ļoti vērienīgi remonta un restaurācijas darbi, lai ēku pilnībā pielāgotu vajadzībām, kādas tagad ir Ārlietu ministrijai, un lai tā atbilstu visiem Eiropas Savienības un NATO drošības standartiem.

Šajā brīdī es gribu īpaši pateikties visiem projektētājiem, arhitektiem, celtniekiem, darbu uzraudzītājiem, koordinatoriem un amatniekiem... – ikvienam, kas pielicis roku, lai šī ēka atgūtu savu vēsturisko un tajā pašā laikā arī lietišķo veidolu.

Nav šaubu, ka pārbraukšana uz šo namu no ierastā nama Brīvības bulvārī nav vienkārša pārcelšanās no vienas mītnes uz otru. Mūsu atgriešanās savā vēsturiskajā namā simbolizē ārlietu pārmantojamību no pirmās Latvijas brīvvalsts uz otro. Saistībā ar šo ēku mēs varam atcerēties Latvijas diplomātijas pamatlicēju Zigfrīdu Annu Meierovicu, varam atcerēties leģendāro sūtni Kārli Zariņu, kam Latvijas valdība uzticēja īpašās pilnvaras. Mēs arī varam atcerēties vēstnieku Anatolu Dinbergu, kurš kā jauns diplomāts pirms kara tika nosūtīts darbā uz Ņujorku un pēc 1940. gada notikumiem atteicās atgriezties Latvijā: strādāja trimdas diplomātijā un piedzīvoja, kā mēs 1991.gadā atjaunojām Latvijas neatkarību. Mēs varam atcerēties arī daudzus citus, kas devuši būtisku ieguldījumu Latvijas diplomātijas vēsturē. Es domāju, Latvijas vēsturniekiem vēl daudz darāms, lai izpētītu Latvijas diplomātiju okupācijas laikā un arī lai izvērtētu Latvijas trimdas organizāciju darbu, uzturot dzīvu ideju par Latvijas brīvību.

Domāju, varu izteikt mūsu kopīgo domu, ka šodien mēs atgriežamies mājās. Atgriezties mājās – tas nozīmē atgriezties tur, kur tu jūties piederīgs, kur tevi gaida. Atgriešanās šajā ēkā, manuprāt, ir līdzīga pārnākšanai, ko Latvija veica kā valsts, atgriežoties savās mājās pasaulē – iestājoties Eiropas Savienībā un NATO.

Neapšaubāmi, Latvijas ārlietu dienests šajā procesā ir devis milzīgu ieguldījumu. Jo ne tikai pēctecīgie politiskie lēmumi noteica šī rezultāta sasniegšanu, bet arī diplomātu mērķtiecīgs, pacietīgs un profesionāls darbs palīdzēja Eirointegrācijas ceļā. Es domāju, daudzi no mūsu tagadējiem un bijušajiem vēstniekiem ir personības, kas pelnījušas vietu atjaunotās Latvijas diplomātijas vēstures grāmatā. Šeit mēs varam minēt gan Mārtiņu Virsi, Latvijas delegācijas vadītāju sarunās par Krievijas armijas izvešanu, gan Latvijas jaunāko vēstnieku ASV un NATO Aivi Roni. Un, neapšaubāmi, varam minēt mūsu pirmo vēstnieku pēcpadomju Krievijā Jāni Peteru.

Dāmas un kungi! Nav šaubu, ka ārpolitika nekad nebeidzas. Pasaule mainās, mums jāseko līdzi šiem notikumiem un jābūt modriem. Diplomāti saka “jāseko uzmanīgi līdzi notikumu attīstībai”. Man ar gandarījumu jāsecina, ka arī Latvijas sabiedrība aizvien vairāk seko līdzi notikumiem un izprot notikumu saistību ar Latvijas interesēm. Ja sekojam līdzi ziņu lentēm no tālākiem reģioniem un valstīm un arī no mūsu kaimiņvalstīm, tad skaidri redzam, kādi izaicinājumi stāv priekšā Latvijas diplomātijai, kas veicami kopīgi ar partneriem Eiropas Savienībā un NATO. Tas nozīmē, ka šim oficiālajam K.Valdemāra ielas namam būs, kā daži jau to formulējuši, jāfunkcionē kā “novērošanas tornim”, no kura jāredz visi notikumi pasaules plašumos un jāredz arī “šaurās” vietas.

Ļaudis man ir vaicājuši, kas mainīsies, ministrijai pārceļoties no iepriekšējām telpām uz šo ēku. Vienkārša atbilde varētu skanēt tā: “Mēs no ministrijas loga vairs neredzēsim puķu tirdziņu – mēs redzēsim Kārļa Ulmaņa pieminekli.” Te gan nevajadzētu censties saskatīt nekādas simboliskas sakritības. Bet, nopietni runājot, es domāju, mainīsies tas, kā mēs stiprināsim Latvijas ārpolitikas vienotību. Ne velti uz šīs ēkas dzegas latīņu valodā ir rakstīts: “Vienprātībā mazas lietas zeļ” (“Concordia parvae res crescunt” – “LV”). Visticamāk, mainīsies arī mūsu darba stils. Ārpolitikai jābūt pēctecīgai, profesionālai, izsvērtai un gudrai. Lēmumi ir jāpieņem bez sasteigtības un populisma, bez svaidīšanās no viena viedokļa uz citu.

Dāmas un kungi! Šīs ēkas trešajā stāvā, ārlietu ministra kabinetā, sienā ir iemūrēts vēstījums, kurā teikts: “Lai šī ēka ir spēcīgs pamats mūsu Latvijas turpmākiem panākumiem starptautiskajā arēnā mūžīgi mūžos.” To es novēlu gan Latvijai, gan šai ēkai, gan Ārlietu ministrijai kopumā!”

Pēc tam runāja Latvijas Republikas Valsts prezidents Valdis Zatlers:  

“Augsti godātais Ulmaņa kungs! Augsti godātais Riekstiņa kungs [ārlietu ministrs Māris Riekstiņš]! Augsti godātie ārlietu ministri! Ekselences, dāmas un kungi!

Rīt Latvija svinēs savu 89.dzimšanas dienu. Neatkarīgas Latvijas valsts ideja piedzima gandrīz pirms deviņdesmit gadiem, un reizē ar to piedzima arī Latvijas ārpolitika. Mūsu visu laiku slavenākais ārlietu speciālists, diplomāts, patriots Zigfrīds Meierovics daudz darīja, lai mūsu valsts tiktu ne tikai proklamēta, bet arī starptautiski atzīta. Šī ēka ar savām noteiktajām arhitektoniskajām līnijām vienmēr ir simbolizējusi Latvijas ārpolitiku. Ārpolitiku, kuras stūrakmeņi vienmēr ir bijuši vienotā Eiropā un Transatlantiskā savienībā. Es novēlu visiem Ārlietu ministrijas darbiniekiem gūt iedvesmu no šīs ēkas un veidot sekmīgu ne tikai Latvijas ārpolitiku, bet arī vienotās Eiropas ārpolitiku.”

Pēc uzrunām Valsts prezidents Valdis Zatlers un ārlietu ministrs Māris Riekstiņš kopīgi pārgrieza simbolisko ēkas atklāšanas lenti… Nama durvis ir atvērtas!

Jānis Ūdris,
pēc ieraksta “LV” diktofonā