"Mazu valstu iespējas vairojas tad, ja tās turas kopā"

Tomass Savi, Igaunijas Republikas parlamenta (Riigikogu) prezidents,   — "Latvijas Vēstnesim" piektdien, 22. oktobrī

Igaunijas Republikas parlamenta prezidents Tomass Savi Latvijas Republikas Saeimas tribīnē 1999.gada 21.oktobrī Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Saruna ar Tomasu Savi notika tūdaļ pēc viņa vizītes oficiālās daļas noslēguma Igaunijas Republikas vēstniecībā, ko viņš pēcpusdienā apmeklēja kopā ar pārējiem trīs "Riigikogu" delegācijas locekļiem. Tur Igaunijas parlamenta spīkers igauņu valodā labprāt atbildēja uz dažiem "LV" jautājumiem.

— Uzstājoties Saeimā, jūs patīkami pārsteidzāt Latvijas sabiedrību, beidzot runu skaidrā latviešu valodā. Kas jūs saista ar Rīgu un Latviju? Kad pēdējo reizi esat bijis Rīgā?

— Te nu man jāpadomā, kad tad es šeit, Rīgā, esmu bijis pēdējo reizi, bet noteikti varu apgalvot, ka pirmo reizi, kopš Latvija atguvusi neatkarību. Man ir labi palicis atmiņā laiks no 1965.līdz 1967.gadam, kad dienēju Rīgā PSRS armijā. Tas gan bija rūgtens periods manā mūžā, jo tiku iesaukts armijā no augstskolas, kur jau biju Medicīnas fakultātes ceturtajā kursā. Gadu nodienēju Tallinā, divus — Rīgā.

Pēc trim gadiem atgriezos Tartu universitātes ceturtajā kursā, bet biju visu iepriekš mācīto aizmirsis. Tātad iespaidi par Latviju man ir labi saglabājušies atmiņā, kaut tie nāk no attālas pagātnes.

— Kur tieši Rīgā dienējāt?

— Tas bija Sporta bataljons, netālu no Fizkultūras institūta. Labi atceros atgādinājumu tramvajā: "Nākamā — Nākotnes iela". Šajā pieturā man bija jākāpj ārā. Varu teikt arī to, ka katrai medaļai ir divas puses. Šeit, dienējot Sporta bataljonā, es pārsniedzu 80 metru robežu šķēpa mešanā un pat iekļuvu PSRS izlases sastāvā, kur vienlaik biju kopā ar jūsu slavenību Jāni Lūsi.

— Tad jau tieši jūs laikam ļoti labi varat izjust tās pārmaiņas, kas ir notikušas Rīgā salīdzinājumā ar agrākajiem laikiem.

— Tagad es šeit Rīgā esmu ieradies pavisam citā — parlamenta priekšsēdētāja — līmenī. Līdz šim esmu kontaktējies ar Straumes kungu un arī ar diviem viņa priekšgājējiem — Ilgu Kreitusi un Alfredu Čepāni. Es esmu tik daudz izturējis, ka Latvijā ir jau trešais parlamenta priekšsēdētājs kopš 1995. gada, turpretī Igaunijā esmu bijis viens. Šajā, parlamentu vadības, līmenī mūsu sakari ir bijuši daudz biežāki. Esmu ticies ar Saeimas kolēģiem — arī tādā sakarā, ka abas mūsu valstis tiecas iekļauties Eiropas Savienībā. Mums ir bijušas divas kopīgas tikšanās ar Eiroparlamenta prezidentu. Tātad esmu visai labi informēts par dzīvi Latvijā.

Bet jāatzīst arī tas, ka jau piekto gadu esmu "Riigikogu" (Valsts sapulces) priekšsēdētājs, taču diemžēl šī ir mana pirmā oficiālā vizīte Latvijā. Lietuvā esmu bijis jau agrāk. Un, ja man jautātu, kādēļ tik vēlu, izsmeļoši nevarētu pat atbildēt.

Turpinājums — 3.lpp.