Tomass Savi, Igaunijas Republikas parlamenta (Riigikogu) prezidents, — "Latvijas Vēstnesim" piektdien, 22. oktobrī

Turpinājums no 1.lpp.

Varētu teikt arī tā: ja ir labs kaimiņš, tad domā par tālākajiem un tuvākais kaimiņš it kā aizmirstas. Bet tad pēkšņi tu viņu it kā atceries, un tagad šī vizīte beidzot ir notikusi.

— Kā jūs vērtējat šo vizīti? Vai tā ir izdevusies?

— Jāsaka, ka oficiālās parlamentu vadītāju vizītes ir līdzīgas. Mums ir programma, un tajā ir paredzētas tikšanās ar valsts augstākām amatpersonām, sākot ar valsts prezidentu. Šī bija jau mana otrā tikšanās ar Latvijas Valsts prezidenti. Viņa augusta beigās bija vizītē Igaunijā. Ir daudz omulīgāk viesoties, ja jau iepriekš ar apciemojamajiem cilvēkiem esi ticies.

Manuprāt, latviešiem ir veicies, ka, pirmkārt, viņiem ir prezidente sieviete un, otrkārt, ka viņiem ir prezidente, kas ir ļoti komunikabla. Treškārt, latviešiem augstākajā valsts postenī ir cilvēks, kam ir ļoti laba izglītība, un, manuprāt, ceturtkārt, Vaira Vīķe–Freiberga ir tieši tas cilvēks, kas pratīs izmantot visas šīs savas priekšrocības, kārtojot valsts lietas. No savas puses teikšu, ka jāuzteic tie cilvēki, kuru balsojumam pateicoties viņa kļuva par Valsts prezidenti. Tā ir bijusi liela uzvara.

— Kādus jautājumus jūs pārrunājāt, tiekoties ar premjerministru Andri Šķēli?

— Saprotams, ka es pārstāvu likumdevējus, un tādēļ šīs sarunas ar izpildvaru nav salīdzināmā līmenī. Bet parlamentu pārstāvjiem sadarbība arvien ir arī ar valdības locekļiem un politiķiem. Nebūdams izpildvaras pārstāvis, es pat nekautrējos runāt ar jūsu premjeru par neērtām lietām. Ja kaut kas ir labi, tad nav nepieciešams kult tukšus salmus. Tomēr mums attiecībās ar Latviju ir dažas problēmas, ko arī es esmu risinājis. Tiesību aktu likumi, kas darbojas valstī, ir saistoši visiem tās pilsoņiem, un, jo rūpīgāk pilsoņi šos likumus ievēro, jo labāk funkcionē visa valsts. Turklāt likumam ir jābūt vienkāršam un saprotamam, tad to var arī visur un vienmēr izpildīt. Cita lieta, ja likumdošana skar starpvalstu attiecības, kad ir noslēgti starpvalstu līgumi, ko nākas arī ievērot. Ja mums ir noslēgts divpusējs brīvās tirdzniecības līgums un ja, pildot šo līgumu, ir radušās nesaskaņas, tad mums gan nevajag šīs nesaskaņas pārklāt ar segu, bet gan novērst tās sarunu ceļā, vienam skaidri pasakot otram, cik sāpīga viņam ir tā vai cita problēma. Es nepavisam nenoliedzu Latvijas premjera problēmas, ko viņam nāksies risināt. Bet, ja jau kaimiņi paši nevar sēsties pie viena galda un atrisināt savas kopīgās problēmas, tad kas gan vēl to varētu izdarīt?

Tikko preses konferencē Saeimas namā es jau teicu, ka mums ar Latviju ir kopēja robeža, kas īstenībā funkcionē ļoti labi. Robeža ar senajiem kaimiņiem mūs nedrīkst šķirt, bet var tikai vienot. Un, ja tur rodas kādas problēmas, tad tās nāk no malas. Tādas ir šīs problēmas. Lielākoties runa ir par Latvijas un Igaunijas brīvās tirdzniecības līgumu, par mūsu pārtikas preču eksportu uz Latviju, ko tagad Latvijas valdība ir pieņēmusi ar savu izpratni, ieviešot paaugstinātus ievedmuitas tarifus, ko gan brīvās tirdzniecības līgums neparedz. Cita lieta ir savstarpējie parādi un vēl dažas citas problēmas.

— Ko jūs vēlētos pateikt īpaši "Latvijas Vēstneša" lasītājiem mūsu sarunas noslēgumā?

— Mēs — Igaunija un Latvija — esam ļoti nozīmīga notikuma priekšā. Tuvojas gadu skaitījuma maiņa. Dažbrīd jūtos tā, ka vajadzētu apsēsties un atskatīties, kas tad ir padarīts un kas palicis nedarīts. Šī gadskaitļa maiņa ir tik nozīmīgs notikums, ka katram, vienalga, Latvijā vai Igaunijā, vajadzētu izdarīt savu nelielu grāmatvedības pārskatu: ko viņš ir izdarījis, kādi ir viņa turpmākie plāni. Tas ir tik dabiski, un tā tam būtu jābūt arī valstu attiecībās. Nekas īpašs jau nebūs noticis, katrs tālāk dzīvos savu dzīvi, bet jāizdara maza inventūra.

Es nākotnē raugos ļoti nopietni. Kas ir mazas valsts iespējas? Mazu valstu iespējas vairojas tad, ja tās turas kopā. Tad tās kļūst spēcīgākas un var līdzvērtīgi saistīties ar lielākām valstīm. Mums arvien jāraugās tajā virzienā, no kurienes mēs esam cēlušies, — Eiropas virzienā. Mums ir jāiekļūst šajā ģimenē, kur pašlaik ir 360 miljonu, un, ja mēs tiem pievienosim savus baltiešu 10 miljonus, tad šī ģimene būtiski nepalielināsies, bet, es ticu, tā kļūs bagātāka. Un tā kļūs bagātāka kaut vai ar to, ka mums ir sava kultūra, mums ir ļoti skaidri izveidojusies sava nacionālā identitāte. Es ticu, ka šī lielās Eiropas ģimene arī gribētu mūs uzņemt savā vidū, bet kā? Kā? Tāds ir šis jautājums. Šai lielajai ģimenei ir savas uzvedības un izturēšanās normas. Mums ir jāmācās ievērot šīs rīcības normas, mums ir jāsaskaņo sava likumdošana ar Eiropas Savienību. Tad mēs šajā lielajā ģimenē būsim aicināti un gaidīti. Ja mēs dosimies turp — uz Eiropu — kā barbari, mēs tur nekad neiekļūsim, kaut arī ģeogrāfiski tur esam tūkstošiem gadu. Tādas ir manas pārdomas.

Kristīne Ducmane,  "LV" korespondente