Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā “Perijs pret Latviju”

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 9.pantu (tiesības uz reliģijas brīvību), Roberts Perijs (iesniedzējs) sūdzējās par iejaukšanos viņa tiesībās brīvi paust savu reliģiju, jo Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), pamatojoties uz Satversmes aizsardzības biroja (SAB) atzinumu, kas nebija pieejams iesniedzējam, izsniedzot termiņuzturēšanās atļauju Latvijā, liedza viņam darboties kā mācītājam Latvijā laikā no 2000.gada jūlija līdz 2004.gada martam. Savukārt atsaucoties uz Konvencijas 14.pantu (diskriminācijas aizliegums), iesniedzējs uzskatīja, ka ir cietis no diskriminācijas, kas balstīta uz pilsonību, jo teoloģiskās izglītības nosacījums ārvalstu misionāriem Latvijā netiek attiecināts uz Latvijas pilsoņiem.

Tiesa noraidīja valdības sākotnējo iebildumu, ka iesniedzējs ir zaudējis cietušā statusu, jo, 2004.gada 5.martā izsniedzot uzturēšanās atļauju, lieta ir tikusi atrisināta.

Konstatējot Konvencijas 9.panta piemērojamību šajā lietā, Tiesa atzina, ka valsts ir ierobežojusi iesniedzēja tiesības uz reliģijas brīvību. Izvērtējot ierobežojumu pamatotību, Tiesa konstatēja, ka Latvijas tiesību akti neparedzēja iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju ar ierobežojumu veikt reliģiskās darbības. Līdz ar to aizliegums iesniedzējam darboties kā mācītājam laikā no 2000.gada jūlija līdz 2004.gada martam nebija “paredzēts likumā”, kā to nosaka Konvencijas 9.panta 2.punkts. Sekojoši, Tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir noticis Konvencijas 9.panta pārkāpums un nav jāizvērtē iesniedzēja sūdzība par Konvencijas 14.pantu.

Tiesa nolēma, ka pārkāpuma atzīšana jau pati par sevi ir morāls atlīdzinājums, un piesprieda atlīdzināt iesniedzējam 5000 eiro tiesāšanās izdevumus. Iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu 49 196,28 latu (70 000 eiro) apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 7255,45 latu (10 323,58 eiro) apmērā.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešiem. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Perijs pret Latviju”

Iesniedzējs ir ASV pilsonis, kas ieceļoja Latvijā 1997.gadā ar termiņuzturēšanās atļauju, kas bija derīga līdz 1999.gadam un tika izsniegta, pamatojoties uz viņa pedagoģisko darbību Latvijā.

Iesniedzējs izveidoja Latvijā kristīgo kopienu federācijas “Morning Star International” kopienu Latvijā ar nosaukumu “Rīta Zvaigzne”, kas 1998.gada 6.janvārī tika reģistrēta Reliģisko lietu pārvaldē. Draudzei izsniegtā reģistrācijas apliecība bija derīga līdz 2002.gada 8.janvārim, bet saskaņā ar “Reliģisko organizāciju likumu” draudze veica pārreģistrāciju un likumīgā kārtā darbojas līdz šim brīdim.

1999.gada 8.jūlijā PMLP izsniedza iesniedzējam jaunu termiņuzturēšanās atļauju “sakarā ar reliģisko darbību”, kas bija derīga līdz 2000.gada 15.jūlijam.

2000.gada jūlijā iesniedzējs lūdza jaunu termiņuzturēšanās atļauju. Tomēr ar 2000.gada 28.jūlija lēmumu PMLP iesniedzēja lūgumu noraidīja, pamatojoties uz SAB atzinumu, ka iesniedzēja darbība rada draudus valsts drošībai, kā arī viņam nav nepieciešamās teoloģiskās izglītības, lai praktizētu Latvijā, pamatojot to ar Latvijas akadēmiskās informācijas centra un Lutera akadēmijas nosūtītām vēstulēm par to, ka iesniedzējam ASV izsniegtie diplomi nav ekvivalenti Latvijas 1.līmeņa augstākajai izglītībai. Iesniedzējs apstrīdēja pieņemto lēmumu gan PMLP noteiktajā sūdzību izskatīšanas kārtībā, gan tiesā, kas atzina PMLP pieņemto lēmumu par likumīgu.

2000.gada 26.oktobrī PMLP izsniedza termiņuzturēšanās atļauju iesniedzēja sievai, kas strādāja par pasniedzēju Latvijas Kultūras akadēmijā, kā arī iesniedzējam kā viņas laulātajam un viņu četriem bērniem. Termiņuzturēšanās atļauja tika izsniegta līdz 2002.gada 30.jūnijam bez tiesībām strādāt, līdz ar to viņam vajadzēja oficiāli atstāt savu mācītāja amatu draudzē un kļūt par tās parasto locekli.

2003.gada 15.augustā iesniedzējs griezās ar sūdzību Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā, lūdzot izvērtēt SAB atzinumu, kas bija PMLP atteikuma pamatā izsniegt iesniedzējam termiņuzturēšanās atļauju “sakarā ar reliģisko darbību”, un iejaukšanās viņa pamattiesībās nepieciešamību un samērīgumu.

Ar 2003.gada 29.septembra vēstuli kompetentais prokurors atbildēja, ka likuma pārkāpums no SAB puses netika konstatēts. Papildus prokurors SAB vārdā informēja, ka dotajā brīdī iesniedzēja uzvedībā nekāda nelegāla vai bīstama rīcība valsts drošībai nav konstatēta un SAB neiebilst pret to, ka iesniedzējs saņem uzturēšanās atļauju “reliģiskās darbības veikšanai”.

2004.gada 5.martā iesniedzējs saņēma termiņuzturēšanās atļauju “reliģiskās darbības veikšanai”. Termiņuzturēšanās atļauja bija derīga līdz 2005.gada 10.februārim, bet saskaņā ar iesniedzēja paskaidrojumiem Tiesai 2004.gada beigās viņš atstāja Latviju un atgriezās ASV.

2003.gada 22.augustā iesniedzējs griezās ar pieteikumu Tiesā, sūdzoties par iespējamiem Konvencijas pārkāpumiem no Latvijas puses.

Atsaucoties uz Konvencijas 9.pantu, iesniedzējs sūdzējās par nelikumīgu un nesamērīgu iejaukšanos viņa tiesībās uz reliģijas brīvību un viņa tiesībās “paust savu reliģiju, kultu, mācīšanu, praksi un rituālu pildīšanu”. Iesniedzējs atzīmēja, ka viņam bija atļauts uzturēties Latvijā, tomēr tika liegtas tiesības noturēt dievkalpojumus un veikt pārējās mācītāja funkcijas.

Atsaucoties uz Konvencijas 14.pantu, iesniedzējs uzskatīja, ka viņš ir diskriminācijas upuris, jo teoloģiskās izglītības nosacījums ārvalstu misionāriem Latvijā netiek attiecināts uz Latvijas pilsoņiem, kas rada nepamatotu atšķirību attieksmē, kura balstās uz pilsonību. Papildus iesniedzējs uzskatīja, ka pieņemt lēmumu, pamatojoties uz citas konfesijas pārstāvju izteikto viedokli, ir netaisni un diskriminējoši.

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzējās par neiespējamību piekļūt informācijai, kas bija par pamatu PMLP lēmuma pieņemšanai, līdz ar to tika nodarīts nopietns kaitējums viņa godam un reputācijai.

Ar 2007.gada 18.janvāra lēmumu Tiesa pieņēma tālākai izskatīšanai iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 9.pantu un 14.pantu, bet noraidīja iesniedzēja sūdzību par 8.pantu.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments