Daidžests. Citu rakstītais

"Eiropai jāturpina kontinenta stabilizācija"

"Tageblatt"

— 99.10.15.

Intervija ar Latvijas Republikas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.

Latvijas parlamenta ievēlēta pagājušajā jūnijā, Vaira Vīķe-Freiberga (61) 8.jūlijā kļuva par pirmo Latvijas Republikas prezidenti sievieti. Viņa ir arī pirmā ārzemju latviete, kas ieņem šo visaugstāko amatu. Pārvaldīdama vairākas svešvalodas (angļu, franču, spāņu, vācu), Vaira Vīķe-Freiberga tikās ar "Tageblatt" Rīgā un sniedza interviju franču valodā.

— Jūs esat ne tikai pirmā Latvijas valsts prezidenta postenī ievēlētā sieviete, bet arī pirmā prezidente visā Austrumeiropā. Ko tas jums nozīmē?

— Es priecājos par faktu, ka tā ir mana valsts, Latvija, kas spērusi pirmo šāda veida soli pretim dzimumu vienlīdzībai. Manās acīs tā ir demokratizācijas, kas turpinās, izpausme, kas līdz ar sievietes ievēlēšanu par prezidenti sasniedz savu virsotni, jo uz doto brīdi pasaulē ir tikai četras valstis, kurās sievietes ir ievēlētas valsts prezidenta postenī.

— Pārlasot jūsu biogrāfiju, pārsteidz jūsu līdzšinējās darbības daudzveidība. Vai jūsu psihologa profesijai, dažādiem zinātniskajiem pētījumiem, ieskaitot latviešu tautas dziesmu pētījumus, un jūsu jaunajai lomai ir kāds kopīgs vienojošs elements?

— Protams. Es vienmēr esmu interesējusies par to, ko sauc par izziņas procesu. No zinātniskā redzes viedokļa, tie ir domāšanas, atmiņas un arī valodas procesi, kā psiholoģiska rakstura parādības. Starp citu, mana darbošanās daudzo zinātnisko iestāžu vadībā, kā, piemēram Kanādas Zinātņu Padomē vai Kanādas Karaliskās biedrības Literatūras un zinātnes akadēmijā, mani ir sagatavojusi "līdera" lomai, pat ja mana tagadējā amata atbildības līmenis nav salīdzināms.

— Kāda bija jūsu motivācija?

— Tā bija iespēja kalpot manai valstij, tieši ar manu līdzšinējo dzīves pieredzi.

—Vai tas apstāklis, ka lielāko savas dzīves daļu jūs esat pavadījusi ārzemēs, jums kā Latvijas prezidentei rada problēmas? Citiem vārdiem sakot, vai jūs jūtaties savu tautiešu "pieņemta"?

— Es priecājos par manu sirsnīgo uzņemšanu. Es domāju, ka tauta to uztvēra kā nacionālos svētkus. Cilvēki man stāsta, kā viņi raudājuši aiz prieka, klieguši, gavilējuši, tas bija tiešām vienreizēji. Es joprojām turpinu saņemt ļoti daudz vēstuļu. Uz mani tiek liktas lielas cerības. Es nezinu, vai spēšu tās visas piepildīt, tā ir mana problēma.

— Vai Rietumu pieredze ir priekšrocība un vai tā ietekmē jūsu politisko rīcību?

— Jā. Jebkura pieredze dzīvē ir priekšrocība, ja vien māk to pareizi izmantot. Manis piedzīvotais dažādās valstīs man ir devis, manuprāt, labāku izpratni par anglo-sakšu, franču vai kādu citu mentalitāti. Manā valsts vadītājas darbā saskaroties ar citu valstu pārstāvjiem, tas man palīdz labāk izprast viņu domāšanas veidu un arī labāk izteikt Latvijas viedokli tādā veidā, kas viņiem ir saprotamāks, nekā tas būtu tādā gadījumā, ja man nebūtu šīs viņu domāšanas veida pieredzes.

— Kādas būs jūsu prioritātes jūsu pilnvaru 4 gadu laikā?

— Ārpolitikas jomā prioritātes ir ļoti skaidras. Latvija cer, ka tiks uzaicināta sākt sarunas par tās iestāšanos Eiropas Savienībā ne vēlāk kā šā gada decembrī Helsinkos. Tā ir prioritāte, kas šobrīd prasa papildu darbu, taču, tiklīdz būs saņemts ielūgums, nāksies strādāt pilnā sparā, un šeit atkal, es ceru, mana Rietumu pieredze noderēs kā priekšrocība.

Pastāv arī Latvijas iestāšanās NATO jautājums. Arī šajā ziņā būs vajadzīga stingra Latvijas valdības apņemšanās investēt aizsardzībā. Tas ir vienīgais ceļš, kā iestāties NATO, un tas ir jādara. Ir jāturpina arī iedzīvotāju pārliecināšana par šo investīciju nepieciešamību. Papildus tam valsts iekšlietās manās prioritātēs ietilpst demokrātijas procesu arvien pilnīgāka iedibināšana. Caur manām rokām iet visa likumdošana.

— Tieši tā, tūlīt pēc savas ievēlēšanas jūs atteicāties parakstīt jauno parlamenta apstiprināto likumu par valsts valodas lietošanu privātajā sfērā. Šis likums izsauca ievērojamu kritiku Rietumos…

Par likumu tika nobalsots 8.jūlijā, manas ievēlēšanas dienā. Faktiski tā bija jau kopš neatkarības sākuma spēkā esoša likuma jauna versija, kura dažu pantu redakcija izraisīja strīdus. Man bija ļoti maz laika izpētīt šo likumu un izlemt, vai to parakstīt vai nē. Es atrados situācijā, kad trīs ceturtdaļas parlamenta par to bija nobalsojuši, jo īpaši iekšpolitisku apsvērumu dēļ. Taču šim likumam būs sekas arī uz Latvijas ārpolitiku. Tādēļ es likumu nosūtīju uz parlamentu atpakaļ, pieprasot atkārtotu dažu tā pantu izskatīšanu, kuru skaitā ir arī pants par valodas lietošanas noteikšanu sabiedriskajā un privātajā sfērā. Tas pieprasīja latviešu valodas lietošanu, kas ir valsts oficiālā valoda. Šajā ziņā likums neatšķiras no Francijā spēkā esošā likuma, kas paredz, ka visai publiskajai informācijai ir jābūt franču valodā. Turklāt esmu ieguvusi van der Stūla kunga un citu ārvalstu pārstāvju piekrišanu, ka šī likuma būtība skar latviešu valodas aizsardzību, lai tā atgūtu savu vietu, ko tā zaudējusi 50 okupācijas gadu laikā. Nevienam, izņemot Krieviju, pret to nav nekādu iebildumu.

Latvija ir arī pievienojusies vairākiem starptautiskiem līgumiem par cilvēktiesībām un minoritāšu tiesībām, un es lūdzu parlamentu apsvērt šo aspektu. Likumam ir jāaizstāv latviešu valodas tiesības, taču tam arī ir jāatbilst starptautiskajiem standartiem. Taču jāievēro, ka minoritāšu tiesību ievērošana nenozīmē, ka cilvēkiem savā zemē būtu jāaizliedz lietot savu valodu kā oficiālo valsts valodu. Tas ir jāatceras, tas ir jāpasvītro.

— Vai jūs ticat, ka parlaments pieņems jūsu ierosinātās izmaiņas?

— Bez šaubām, man vēl būs konsultācijas ar parlamentā pārstāvētajām dažādām partijām, lai uzsvērtu šī likuma nozīmi iestāšanās ES kontekstā.

— Jūs pieminējāt krievu pretenzijas pret šo likumu, kas tikai palielināja spriedzi attiecībās starp Latviju un Krieviju. Ko jūs darīsiet, lai uzlabotu attiecības ar savu kaimiņvalsti Krieviju?

— Tas ir tāpat, kā vaicāt pelei, ko viņa taisās darīt, lai uzlabotu savas attiecības ar ziloni. Var jau izrādīt nelielas draudzīgas pretimnākšanas zīmes, taču vajag, lai zilonis tās pamanītu. Tas nav tik vienkārši. Protams, Latvija ir gatava dialogam. Nesen Jaltas konferencē man bija iespēja parunāt ar Krievijas pārstāvi. Es viņam atkārtoti apstiprināju mūsu gatavību dialogam. Mums nav problēmu, es domāju, ka zināmas problēmas ir Krievijai.

— Vai jūs ticat, ka ar jaunu prezidentu nākošgad situācija uzlabosies?

 — Ja jaunais prezidents būs orientēts uz nākotni un demokrātiju. Viss, ko mēs varam darīt, ir lūgt Dievu, lai tā būtu.

Problēmu lokā ar Krieviju ir arī Maskavas opozīcija pret Baltijas valstu centieniem iestāties NATO.

Šajā ziņā, es aizstāvu Latvijas kā suverēnas un neatkarīgas valsts tiesības pašai izlemt savu drošības politiku. Jaltas konferencē visi klātesošie, izņemot Krieviju, apstiprināja savu nostāju nekad neatgriezties 1945.gada Jaltas konferences situācijā, kad Eiropa tika sadalīta divās ietekmes zonās. Mēs deklarējām, ka tas vairs nedrīkst atkārtoties. Tātad nav pieņemams, ka kāda valsts, lai kāda tā būtu un lai cik liela tā būtu, diktētu citām valstīm to drošības jautājumus un orientāciju. Tā ir iejaukšanās neatkarīgas valsts suverenitātē, kas nekādi nav pieņemams.

— Attiecībā uz Eiropas Savienību vai jūs domājat, ka trīs Baltijas valstis varētu iestāties vienlaikus?

— Tas būtu ļoti iespējams. Latvijas mērķis ir uzsākt sarunas ar iespēju katrai valstij virzīties uz priekšu savā tempā, atkarībā no Kopenhāgenas kritērijiem, kas noteiktu katras valsts gatavību. Mēs nevēlētos, lai valstis tiktu sagrupētas mākslīgi, pēc ģeopolitiskiem apsvērumiem. Eiropai ir jāturpina kontinenta stabilizācijas process.

"Mūsu lūgums: nemainiet

spēles noteikumus!"

"Tageblatt"

— 99.10.11.

Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš par ES paplašināšanos.

1957.gadā dzimušais Indulis Bērziņš kopš jūlija vidus jaunizveidotajā Andra Šķēles valdībā vada Latvijas ārpolitiku. Profesionāls vēsturnieks Bērziņš politikā kā deputāts ienāca 1990.gadā un kopš tā laika vairākus gadus darbojies Parlamenta ārlietu komisijas priekšsēdētāja amatā. "Tageblatt" ar Induli Bērziņu sarunājās Rīgā.

Tageblatt:

Jūs kopš 16.jūlija esat Latvijas ārlietu ministrs. Vai pastāv kādas pārmaiņas jaunās valdības ārpolitikas kursā?

Indulis Bērziņš:

Es esmu iepriekšējā ārlietu ministra Valda Birkava partijas "Latvijas ceļš" biedrs. Mūsu valdība paziņojusi par pilnīgu ārpolitisko mērķu kontinuitāti, kas tika nosprausti kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Tas nozīmē Latvijas iestāšanos ES un NATO, labas kaimiņattiecības, pirmkārt ar mūsu vēsturiskajiem kaimiņiem Lietuvu un Igauniju, kā arī Krieviju un divpusējas attiecības ar pārējām pasaules valstīm. Patšeizējā mirklī vissvarīgākā ir sagatavošanās Helsinku galotņu tikšanās konferencei, un mēs ceram, ka tajā tiksim uzaicināti uz iestāšanās sarunām ES.

T.:

Vai šīs cerības ir pamatotas?

I.B.:

Daudz kas būs atkarīgs no Komisijas progresa ziņojuma oktobra vidū. Mājieni, kurus mēs saņēmām no mūsu draugiem un nākotnes partneriem ES, katrā ziņā liecina par to, ka Latvija iespējams, būs labākais " Success Story " piemērs. Kaut arī Latviju, tāpat kā pārējās Austrumeiropas valstis, skārusi Krievijas finansu krīze, mēs pašreiz strādājam, lai to pārvarētu. Politikas jomā mēs sekmīgi strādājam pie problēmu risinājuma, kas saistītas ar sabiedrības integrāciju. Tātad mēs no savas puses esam paveikuši visu, lai panāktu atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem un lai varētu sākt iestāšanās sarunas. Ja netiks mainīti spēles noteikumi, tas tā arī notiks.

T.:

Ko jūs ar to vēlaties sacīt? No kā jūs baidāties?

I.B.:

Mēs baidāmies no tā, ka var notikt novēršanās no Kopenhāgenas kritērijiem. Mēs esam norūpējušies, ka pašu ES valstu izvirzītie objektīvie kritēriji varētu mīkstināt politiskos un ģeopolitiskos argumentus. Proti, ka valsti neizvēlas, vadoties pēc tās kapacitātes vai kvalitātes, bet gan tāpēc, ka tā atrodas tuvāk vienai vai otrai ES dalībvalstij.

Balkānu krīzi nerisināt uz Austrumeiropas rēķina.

Šī situācija ir ļoti bīstama, pirmkārt jau pašai Savienībai. Jo ar jebkuru izvairīšanos no objektivitātes kritērijiem mēs varētu nonākt situācijā, ka kandidātvalstis vairs necentīsies sasniegt progresu, bet gan meklēs advokātus. Pēc moto: jo stiprāks ir mans atbalstītājs, jo lielākas izredzes ir manai iekļūšanai!

T.:

Vai tas saistībā ar noregulējumu Balkānos nav netiešs norādījums uz Rumāniju un Bulgāriju?

I.B.:

"Latvija ir ieinteresēta un arī piedalās Balkānu problēmas risinājumā. Mūsu ārsti atradās Kosovā, mūsu karavīri piedalījās miera uzturēšanas procesā. Mēs izprotam šo visas Eiropas problemātiku un esam gatavi līdzdarboties pie tās risināšanas. Bet mēs negribam, ka Balkānu krīze tiktu risināta uz Austrumeiropas un Baltijas valstu rēķina, kas pašreizējā brīdī ir spējīgas ātri virzīties uz priekšu.

Mēs nenostājamies pret Rumānijas un Bulgārijas ielūgumu sākt iestāšanās sarunas, gluži pretēji. Mums, ja sarunas tiks sāktas ar visām valstīm vienlaicīgi, tikai ir bail no mākslīgas otrās grupas izveides, kurā mums nebūs iespēja izvirzīties līdz pirmajai grupai, kurā atrodas arī mūsu kaimiņi Igaunija, bet būs jāgaida uz valstīm, kas vēl tik ātri nevirzās uz priekšu. Tālab atkārtoti skan mūsu lūgums: nemainiet noteikumus spēles laikā! "

T.:

Kāds iespaids šajā sakarībā Jums radies par jauno komisāru, kas atbildīgs par paplašināšanos, Ginteru Ferhoigenu, kurš Eiropas Parlamenta veikto iztaujāšanu laikā teica, ka Latvija viņam "sirdij tuva"?

I.B.:

"Es esmu pārliecināts, ka arī jaunā ES Komisija, tāpat kā iepriekšējā, sekos objektivitātei. Mani iepriecina tas, ka Briselē ir cilvēki, kas uz Latviju raugās ne tikai ņemot vērā tikai statistikas datiem, bet arī saprot, kādu ceļu mēs esam mērojuši. Mēs sākām no nulles, mums nebija ne valstisku institūciju, ne valsts pārvaldes pieredzes. Mēs visu to esam sasnieguši, un es ļoti ceru, ka Ferhoigena kungs, raugoties uz paštreizējo situāciju Latvijā, savu solījumu (atbildot uz ES deputātu uzdotajiem jautājumiem), balstoties uz objektīviem kritērijiem un reāliem sasniegumiem, turēs. Runa jau neesot vienīgi par valstīm, kuras uzņemšot. Runa ir arī par pašas Savienības attīstību. Lai tā būtu funkcionētspējīga, tai jāuzņem tādi kluba biedri, kas ir spējigi līdzdarboties kā līdzvērtīgi partneri".

Iestāšanās no 2003. līdz 2005.gadam būtu piemērota.

T.:

Arī pašā ES sagaidāmas iekšējas reformas. Vai jūs tādējādi saskatāt iespējamu paplašināšanās procesa aizkavēšanos?

I.B.:

Ir lietas, par kurām var uztraukties, un ir lietas, par kurām uztraukties būtu muļķīgi. Šis jautājums nav atkarīgs no mums. Mēs vēl pagaidām neesam kluba biedri. Mēs varam vienīgi izteikt savas domas, un tās ir tādas, ka ES reformu gaitā jākļūst vēl funkcionētspējīgai. Citādi tā kā valstu savienība nebūs spējīga konkurēt ar pārējiem pasaules reģioniem. Ar šo izaicinājumu ES jātiek galā. Vadoties pēc tās sadarbības un kompromisu meklējumu politiskās pieredzes - jo arī šeit būs nepieciešams kompromiss -, es esmu pārliecināts, ka tas ES izdosies. Ja ne, zaudēs visi, ne vien kandidātvalstis, bet arī pati ES.

T.:

Iepriekšējā valdība 2003.gadu uzlūkoja kā iestāšanās datumu. Vai jūs šo nosaukto laiku uzskatāt par reālu?

I.B.:

Ciktāl tas atkarīgs no mums, mēs ES būsim, tiklīdz mēs tam būsim gatavi. Tas nav kā sporta sacensībās, kurš būs pirmais. Mums jāakcentē savas spējas attiecībā uz iestāšanos, lai visās jomās, pārvaldes, konkurētspējas un citās, pavirzītos tiktāl uz priekšu, ka mums vairs nebūtu jāuztraucas par to, kā mēs jutīsimies ES. Ja mums šodien pēkšņi kāds teiktu: rīt no rīta jūs būsiet ES, mēs nemaz nebūtu tik laimīgi, jo mēs tam vēl neesam gatavi. Un tas nav atkarīgs no gada vai mazāk. Tomēr konkrēti laiks no 2003.līdz 2005.gadam būtu piemērots. Pašreizējā brīdī mēs sev šādu mērķi izvirzīt varam.

T.:

Kā jūs kā vēsturnieks vērtējat pēdējo gadu milzīgās pārmaiņas, un kādu jūs iedomājaties nākotnes Eiropu?

I.B.:

"Aukstā kara laiks par laimi ir pagājis un pārmaiņas gan Austrumeiropas valstu ikdienā, tā arī starpvalstu attiecībās, gluži vienkārši ir fantastiskas. Pat vēsturnieks neuzdrošinās to visu izvērtēt īslaicīgā perspektīvā. Iespējams, ka vēsturnieki šos notikumus tikai pēc 50 vai 100 gadiem apzīmēs par jauna pasaules modeļa izveides sākumu. Un šajā nākamā gadsimta pasaulē Baltijas valstis es redzu ES sastāvā, bet Savienību starptautiskajā arēnā kā spēcīgu, tomēr miermīlīgu spēles partneri.

Tāpēc nepieciešama paplašināšanās un tāpat arī institucionālās reformas. Lai Eiropa pasaulē, kurā informācijas plūsma būs vēl straujāka, nostiprinātu sev vietu kā nopietns politisks, ekonomisks un ģeogrāfisks veidojums, ar kuru visi rēķinās.

Marisandra Ozoliņa

"Bērziņš: "Visa sākums ir drošība""

"Tageblatt"

— 99.10.11.

Kādēļ Latvija vēlas iestāties NATO?

Baltijas valstis Latvija, Igaunija, Lietuva, kuras savu neatkarību atguva 1991.gadā, nav tikai iestāšanās kandidāti ES, bet arī NATO. Latvijas ārlietu ministram Indulim Bērziņam vienlīdz svarīgas ir abas kandidatūras. Attiecībā uz pievienošanos NATO arī krievu opozīcija neko nemainīs.

Kā uzskata Indulis Bērziņš, tad Latvijas dalība ES un NATO pašreizējā brīdī ir vienīgā iespēja garantēt valsts drošību. Uz jautājumu, vai viņš baidās no draudiem, ko varētu radīt Krievija, ārlietu ministrs atbildēja kategoriski un gandrīz vai steidzīgi; "Nē, tagad nē, tagad nē! Bet tajā pašā elpas vilcienā viņš runā par rītdienu un vēlas, lai viņa tauta "varētu mierīgi gulēt rīt, aizparīt, pēc mēneša, pēc gada".

Šajā vēlmē ir saklausāmas raizes par nestabilo stāvokli lielajā kaimiņvalstī. NATO esot nepieciešama, "lai ilgstoši garantētu drošību", vienlaicīgi arī NATO ir nepieciešamas Baltijas valstis "lai šo reģionu ilgstoši saglabātu kā stabilu un drošu". Līdz ar to Bērziņš būtu arī pakalpojis Krievijai. Viņš bieži - bez panākumiem - mēģinājis krieviem paskaidrot, ka viņiem jau tā Kaukāzā esot pietiekami daudz problēmu, un ar Baltijas valstu dalību ES un NATO Krievija iegūtu stabilus kaimiņus, ar kuriem viegli sastrādāties.

No Rietumiem Latvijas ārlietu ministrs cer sagaidīt "viennozīmīgus un saprotamus signālus" Krievijai, atbilstoši pēdējiem Vašingtonā pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar "atvērto durvju" politiku attiecībā uz NATO paplašināšanu. Kas attiecas uz Latviju, tad tā savu " Membership Action Plan " Briselei iesniegusi septembra beigās. Plāns atbilstoši NATO kritērijiem paredz aizsardzības budžetu pamazām palielināt no 1,05% no iekšzemes kopprodukta nākamajā gadā līdz 2% 2003.gadā.

Indulis Bērziņš neslēpj to, ka, skatoties uz dramatisko sociālo stāvokli Latvijā, (pēc preses ziņojumiem 80% iedzīvotāju dzīvo zem eksistences minimuma) šo izdevumu paaugstināšanās radīs lielas problēmas.

Tomēr, no otras puses, viņš stabilai un drošai valstij nesaskata nekādas citas alternatīvas kā priekšnoteikumu radīšanu pašmāju un ārvalstu investīcijām. "Visa sākums ir drošība," uzsver ministrs "kā ilgu laiku okupēta valsts mēs par to esam pārliecinājušies." Šai drošībai ir sava cena. Tikai tā mēs varam cerēt sasniegt labklājību."

"Smagais vēsturiskais mantojums"

"Tageblatt"

— 99.10.16./17.

Ģeogrāfiskā tuvuma ziņā starp Latviju un tās lielo kaimiņu Krieviju nekas nemainīsies. Ar to Latvijai ir jādzīvo, tāpat kā līdz šim un arī turpmāk. Taču, vai no šī tuvuma kādreiz arī izveidosies labas kaimiņattiecības, Rīga pagaidām var tikai cerēt.

Vēsturisko mantojumu pārvarēt ir grūti abām pusēm. "Ne ar vienu no Neatkarīgās Valstu Savienības (NVS) valstīm mums nav tik sarežģītas attiecības kā ar Krieviju," bez aplinkiem atzīst Latvijas Ārlietu ministrijas NVS nodaļas vadītājs Jānis Kurnosovs. Ar vairumu no bijušajām Padomju Savienības valstīm sadarbība attīstās labi. Īpaši intensīvas attiecības esot ar Ukrainu un Uzbekistānu. Diemžēl Krievijas un Latvijas attiecības ciešot "vēsturiskā mantojuma" dēļ.

Faktiski 50 okupācijā pavadītos gadus nav iespējams aizslaucīt ar vienu rokas vēzienu. Masveida deportācijas, valsts lauksaimniecības piespiedu kolektivizācija, nepamatota smagās industrijas radīšana, darbaspēka ievešana no citām "brāļu republikām", kā arī vietējo iedzīvotāju, valodas un kultūras apspiešana: padomju režīms Latvijā ir atstājis dziļas pēdas.

Daļa latviešu, īpaši vecākā paaudze, arī astoņus gadus pēc neatkarības atgūšanas vai nu pavisam, vai arī tikai ar grūtībām, spēj samierināties ar krievvalodīgo "minoritāti", kas sastāda vairāk nekā 40% no valsts iedzīvotāju skaita un apmēram 60% no iedzīvotājiem Rīgā.

Maskavā šo situāciju daļēji vēl sa-asina, lai Latviju apsūdzētu krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminēšanā.

Te neko daudz nemainīja arī nesen panāktais progress pilsonības piešķiršanas procesā. Tomēr daļēji Krievijas protesti pavisam nepamatoti nav bijuši, kā, piemēram, 1998. gada 3. marta notikumos. Šajā dienā Latvijas policija izklīdināja krievvalodīgo pensionāru nepieteikto demonstrāciju, kuri gribēja pievērst uzmanību savam grūtajam stāvoklim.

Krievijas interešu sfēra

Šajā sakarībā ir jāatzīmē tas, ka minimālās pensijas saņēmējiem neatkarīgi no viņu tautības ir grūti noturēties virs ūdens, īpaši pilsētās. Taču šīs demonstrācijas izklīdināšana Krievijā noveda līdz plašai anti - Latvijas kampaņai un ekonomisko sankciju noteikšanai. Kopš tā laika ir iesaldēts arī abpusējais robežlīgums, kas ir gatavs parakstīšanai jau kopš 1997. gada.

Krievijas finansu krīze 1998. gada vasarā situāciju pasliktināja vēl vairāk. Tirdzniecības apjoms starp Krieviju un Latviju, pēc Jāņa Kurnosova sniegtās informācijas, pašreiz ir samazinājies līdz 7% iepretī 20% 1998. gada sākumā.

Tomēr Krievijas sankcijas tirdzniecības plūsmu samazināja jau sākot ar martu, tā kā tas, pat negribot, Latvijai zināmā mērā palīdzējā sagatavoties krīzei un tad, kad tā sākās, vēl vairāk pārorientēties Rietumeiropas virzienā.

Galvenās problēmas Krievijas un Latvijas attiecībās joprojām ir politiska rakstura. Krievijas politikas speciālisti brīdina Maskavu, neraugoties uz Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atzīšanu, arī turpmāk reģionu neuzskatīt par Krievijas interešu sfēras sastāvdaļu. Tas jo lielākas bažas izraisa tāpēc, ka nesenie notikumi Krievijā (terora akti Maskavā un citās pilsētās, kara darbība Dagestānā un Čečenijā), pēc politoloģes Žanetes Ozoliņas domām, ir radījuši haotisku stāvokli, kurā Krievijas ārpolitika kļūst "nekontrolējama".

Nesen Latvijas laikrakstā "Diena" eksperte izteicās, ka līdz ar to vienlaikus varētu tikt paātrināta Baltijas valstu uzņemšana NATO. No savas puses Jānis Kurnosovs izsaka nožēlu par to, ka Krievijas priekšstats pašai par sevi un pasauli nav mainījies. Šodien joprojām tiek pārņemtas Krievijas impērijas un Padomju Savienības tradīcijas. Te kaut ko var mainīt tikai jauna paaudze.

Tomēr Krievija ir pastiprināti jāiesaista Eiropā, piemēram, Somijas prezidentūras attīstītajā "Ziemeļu dimensijā". Pēc Kurnosova teiktā, "Krieviju izolēt būtu liela kļūda".

Marisandra Ozoliņa

""Rašngeitas" sastāvdaļa Latvijā"

"Sankt-Peterburgskije

vedomosti"

— 99.10.12.

CIP darbinieka aizdomīgās aktivitātes Latvijā.

Tas fakts, ka ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģentūras Baltijas valstīs jūtas pavisam brīvi, diezin vai radīs kādas šaubas. Baltijas valstu valdošās aprindas pārlieku atklāti, pat pieglaimojoties, cenšas "draudzēties" ar vareno aizokeāna lielvalsti. Tādam noskaņojumam eksistējot, nelietīgā "Maskavas roka" rādās vai ik brīdi, bet tēvoča Sema labi koptās rokas klātbūtne, maigi izsakoties, netiek afišēta. Tādēļ arī lielākajā latviešu laikrakstā "Diena" publicētais atmaskojošais raksts par CIP rezidentu Rīgā uzreiz piesaistīja uzmanību.

Kā izriet no publikācijas, no 1992. līdz 1994.gadam Ričards Palmers strādāja par ASV vēstniecības Latvijā pirmo sekretāru. Vienlaikus viņš slepeni vadīja CIP bāzes bijušajā Padomju Savienībā. Amerikāņi sniedza palīdzību jaunajām neatkarīgajām valstīm drošības struktūru izveidošanā un atlikušā VDK aģentūras tīkla atklāšanā, bet ASV vēstniecības pirmais sekretārs pats personīgi specializējās jautājumos par organizēto noziedzību un korupciju Krievijā. Kā raksta laikraksts, 1994.gadā, beidzot diplomātisko karjeru, Ričards Palmers palika Rīgā, strādājot par "privātkonsultantu" vietējiem biznesmeņiem. Tomēr ārēji viņa darbības raksturs nemainījās. Tāpat kā agrāk viņa darbības centrā bija Latvijai nelojālie ("Dienas" izteikums) un mafiozie ekonomiskie grupējumi, kas pelnīja lielu naudu no sakariem ar Krieviju. Jāatzīmē, ka kādu laiku amerikāņu specs vadīja izlūkdienestu bēdīgi slavenajā bankā Baltija , kuras vadītājus patlaban tiesā par krāpšanu īpaši lielos apmēros un mēģinājumiem graut Latvijas ekonomisko sistēmu.

Vairāki savā starpā nesaistīti cilvēki no Latvijas biznesa un juristu aprindām "Dienai" ir pastāstījuši par veidu, kādā Palmers un viņa partneri esot izkrāpuši naudu no lētticīgajiem vietējiem uzņēmējiem. Saskaņā ar to uzņēmumam tika piedāvātas plaša apjoma ārvalstu investīcijas, taču pirms tam bija jāsagatavo amerikāņu standartiem atbilstošs biznesa plāns. Pie šāda plāna izstrādāšanas, protams, ne jau par skaistām acīm, ķērās Palmera firma. Taču, kad biznesa plāns bija gatavs un nauda par to saņemta, kreditori piepeši zaudēja interesi par Latvijas uzņēmumu.

Latvija ir maza valsts, kur visi cits cit pazīst. Ir skaidrs, ka Palmera "dīvainības" vairāku gadu ilgumā nepalika nepamanītas. Kādēļ tad tika nolemts informāciju par viņa vētraino darbību publicēt tikai tagad? Atbilde ir pavisam vienkārša. Pavisam nesen, sniegdams liecību ASV Kongresā par krievu naudas atmazgāšanu, Ričards Palmers aicināja pievērst īpašu uzmanību Latvijas bankām, caur kurām aizdomīgie kapitāli aizplūst no Krievijas. Eksdiplomāts kongresmeņiem arī iesniedza ziņojumu, kurā Latvija tika attēlota kā krimināla valsts ar pilnīgi korumpētu eliti. Jādomā, ka Palmera kungs labi pārzina to jautājumu, par kuru viņš informēja Kongresu.

Dabiski, ka Latvijas varasvīri nevarēja pieciest tādu Latvijas imidža kopumā un arī savas personīgās reputācijas graušanu. Tādēļ arī viņi cenšas kaut vai ar atpakaļejošu datumu nomelnot pašu Palmeru, lai mazinātu viņa atklājumu ticamību. Jo arī eksdiplomātam, kā izteiktos viņa kolēģi un drauģeļi no mafiozajām aprindām, ir sava uts. Bijušais Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš pat atcerējās, ka viņš jau 1993.gadā esot informējis CIP vadību par ASV vēstniecības Rīgā pirmā sekretāra nekorekto rīcību, taču viņu neesot sapratuši …

Lai kā tas arī nebūtu, Latvijas iedzīvotāji vismaz guva iespēju iepazīties ar "rāmo amerikāņu" netīrajām darba metodēm nevis kaut kur tālajā Indoķīnā, bet gan pavisam blakus - savā dzimtenē.

Jurijs Čerņavskis

"Valūtas krīze Baltijas valstīs"

"Dagens Industri"

— 99.10.23.

Lietuvas valūta pēdējos divos gados vēl nekad nav bijusi tik tuvu devalvācijai kā tagad.

Nedrošību ir pastiprinājis politiskais satraukums, kas radās pēc tam, kad vairāki ministri paziņoja par atkāpšanos. Tirgū valda satraukums, ka šajā virpulī varētu tikt ierauta arī Latvija.

Tieši tad, kad trīs Baltijas valstis izkļūst no ekonomiskajām grūtībām, Lietuvā padziļinās politiskā krīze. Piektdien arī Lietuvas premjerministrs Rolands Pakss paziņoja, ka esot gatavs atkāpties, tādējādi sekojot ekonomikas un finansu ministram, kuri atkāpās nedēļas sākumā.

Šie politiskie virpuļi vēl vairāk palielina nedrošību saistībā ar jau tā smagā stāvoklī esošo Lietuvas valūtu.

"Pastāv risks, ka Lietuvas saspīlētajā ekonomiskajā situācijā valūta tiks norakstīta. Lietuva turēsies pretī devalvācijai, jo tā vēlas iestāties Eiropas Savienībā un tai ir obligāti jāpierāda, ka tai ir stabila valūta", teica SEB Baltijas valstu analītiķis Mikaēls Juhansons.

Rūpnieciskā ražošana sāk rādīt augšupejas pazīmes, un uzlabojas arī eksporta izredzes, kas turpmāk varētu stiprināt valūtu.

"Ļoti daudz tomēr ir atkarīgs no tā, vai sāks darboties pašmāju tirgus. Šādā gadījumā 2 - 3 procentus lielais budžeta iztrūkums varētu uzlaboties", viņš norādīja. "Ja viņi paši nolems norakstīt valūtu, iztrūkums pārsniegs 10 procentus, drīzāk būs ap 20 procentiem. Lietuva var arī atbrīvot valūtu līdz 2001. gadam, kad tā tiks piesaistīta eiro. Nav iespējams prognozēt, kuru variantu viņi izvēlēsies", Mikaēls Juhansons piebilda.

Ja notiks devalvācija, tad tā var izplatīties arī uz Latviju, kurai ir plaša apmēra tirdzniecība ar Lietuvu, taču Igaunija, viņaprāt, netiks skarta. Igaunija, kas savu kronu ir piesaistījusi eiro, atrodas vislabākajā situācijā.

Arī citi analītiķi domā, ka Lietuvā ir gaidāma devalvācija.

"Risks vēl nekad nav bijis tik liels kā tagad, taču ekonomiskajai situācijai obligāti nevajadzētu novest tik tālu", teica Handelsbanken Baltijas valstu analītiķis Gunnars Tersmans. "Ja viņi nolems devalvēt, tad rēķinieties, ka viņi vienlaikus pāries uz eiro, taču līdz gadu mijai tas nenotiks", viņš aprādīja.

Valūtas satraukuma cēlonis ir šokējošā Krievijas krīzes ietekme. Lietuvas problēma ir arī ļoti zemā likviditāte. Uzņēmējiem, piemēram, ir ārkārtīgi grūti saņemt aizdevumu. Latvijā un Igaunijā stāvoklis ir labāks. Lietuvā ir arī lielas finansu problēmas valsts budžetā, cita starpā sociālās apdrošināšanas sistēmā.

Bez šaubām, inflācija ir samazinājusies līdz Rietumvalstu līmenim, taču vienlaikus Lietuvā ir ievērojami palielinājušās procentu likmes, kas ir nepietiekamas uzticības pazīme, un reālā procentu likme tagad ir ļoti augsta.

To nevaram salīdzināt ar krīzi Dienvidaustrumāzijā, kas bija kapitāla tirgus burbulis. Lietuvas problēmu cēlonis ir meklējams ārpusē, kaut arī lietuvieši varēja būt nedaudz brašāki un varēja izdarīt lielākus budžeta samazinājumus.

"Šeit nedraud nekādas valūtas spekulācijas, bet valūtas satraukumam ir vairāk politiski ekonomiski motīvi", atzīmēja Mikaēls Juhansons no SEB.

Āzijā ir ļoti daudz īstermiņa kapitāla, ko bija iespējams viegli pārvietot, kad kļuva pārāk karsti. Baltijas valstīs ārvalstu kapitāls ir ilgtermiņa. Ieguldījumi ir izdarīti uzņēmumos un bankās, ko tik viegli nemēdz pārdot. Baltijas valstu finansu sektoram turklāt ir ierobežota loma.

Šonedēļ tika paziņots, ka Lietuva, kuras valūta ir cieši piesaistīta dolāram, 2001. gadā to varētu piesaistīt eiro. Līdz ar to tika atmesti agrākie plāni līdz pavasarim valūtu piesaistīt gan dolāram, gan eiro attiecībā 50/50.

Piesaiste dolāram nebija tik veiksmīga, bet ir pasliktinājusi valsts ekonomikas stāvokli. Kad dolārs nostiprinājās pret eiro, Lietuvas konkurētspēja vienlaikus vājinājās.

"Devalvācija nav nekas katastrofāls. Nav nekādas nozīmes stingri turēties pie noteikta kursa. Ja tas ir ekonomikas stabilizācijas posms un ja valsts īstenos saprātīgu politiku, tad tas ir patiešām ofensīvs solis", Gunnars Tersmans norādīja.

Piezīme: Igaunijas krona ir piesaistīta eiro. Latvijas lats ir piesaistīts SVF SDR, kas ir valūtu grozs. Lietuvas lits ir piesaistīts dolāram stingri noteiktā attiecībā: 1 dolārs=4 liti.

Rakstu ilustrē trīs grafiki. Pirmajā redzams trīs Baltijas valstu šausminoši lielais maksājumu tekošā rēķina deficīts procentos no IKP, tad šo valstu rūpnieciskā ražošana, kurā Lietuva ir atpalicēja, un augstās īstermiņa aizdevumu procentu likmes, kas Lietuvā ir vislielākās. Avots: Ecowin.

Rēta Vaikla

"Lietuva ir sapinusies

pati savās prioritātēs"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.10.20.

Republikas naftas kompleksa privatizācija var beigties ar Ministru kabineta demisiju.

Šķiet, ka Lietuvas naftas kompleksa privatizācija varētu beigties ar skandālu. Vakar sāka klīst baumas, ka domstarpības par kompleksa privatizāciju varētu izprovocēt valsts valdības atkāpšanos.

Viss sākās ar to, ka Krievijas naftas kompānija LUKOIL atsauca savu piedāvājumu piedalīties kompleksa privatizācijā. Tas notika tādēļ, ka Lietuvas puse nepieņēma LUKOIL prasību "iegūt vienlīdzīgas tiesības ar Rietumu investoru - amerikāņu kompāniju Williams International Company ". Lietuvas puse ignorēja krievu naftas kompānijas priekšlikumus, dodot iemeslu uzskatīt valdības lēmumu par politisku un nevis ekonomisku apsvērumu diktētu.

Tai pašā laikā Lietuva ir oficiāli apstiprinājusi vairāk nekā 50% sava naftas kompleksa akciju nodošanu Williams International Company . "Nesaņemot tiesības kļūt par līdzvērtīgu partneri, LUKOIL nevēlas kļūt vienīgi par ‘izejvielu piegādātāju’," nolēma krievu kompānijas vadība.

Tagad LUKOIL sadarbība ar Lietuvu risināsies tikai uz komerciāliem pamatiem un naftas cena tiks paaugstināta apmēram par 15 dolāriem. LUKOIL pabeigs piegādāt Mažeiķiem 80 tūkst. tonnu naftas, kuru naftas pārstrādes uzņēmums bija iepircis 4.kvartālam. Tālākās sarunas par naftas piegādēm jaunais Lietuvas naftas kompleksa īpašnieks var sākt tikai pēc tam, kad Mažeiķi nokārtos savu parādu LUKOIL , kas sastāda apmēram 25 miljonus dolāru.

Kad kļuva skaidrs, ka LUKOIL un Lietuvas naftas uzņēmuma attiecības faktiski ir pārtrauktas, Lietuvas valdība pieņēma vēl pārsteidzošāku lēmumu: pirmdien premjerministrs Rolands Pakss paziņoja, ka neparakstīs līgumu ar amerikāņu koncernu, ko šī dokumenta projektā ir "Lietuvai nepieņemami noteikumi, kas var kļūt liktenīgi republikas iedzīvotājiem un ekonomikai".

Lietuvas premjerministra paziņojums atskanēja kā pērkons no skaidrām debesīm un ir ļoti grūti izskaidrojams. Patiešām, kad Paksa valdība nāca pie varas, tad sarunu process ar WIC jau tuvojās noslēgumam un tādēļ, paša Paksa vārdiem runājot, bija par vēlu atteikties no daudzām saistībām, kuras Lietuvas puse bija uzņēmusies attiecībā pret amerikāņu koncernu. Sakarā ar to republikai "nācās piekāpties daudzos neizdevīgos jautājumos", uzsver Pakss.

Patiesībā Lietuvas premjeram būtu bijis daudz loģiskāk jau pašā sākuma lauzt neizdevīgos kontraktus un nevis censties izlikties ka viss ir kārtībā, faktiski apstiprinot, ka WIC kā stratēģiskais investors iegūst Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmuma un tā meitas uzņēmumu akciju kontrolpaketi. Turklāt šobrīd sarunas jau ir pabeigtas un ir sagaidāms, ka 29.oktobrī tiks parakstīts galīgais līgums.

Vēl vairāk situāciju sarežģī tas fakts, ka Lietuvas prezidents Valds Adamkus un parlamenta priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis kopā ar viņa vadīto parlamenta deputātu vairākumu iestājas par vienošanos ar amerikāņu korporāciju. Pakss norāda, ka līguma parakstīšanas gadījumā Lietuvai nāksies WIC samaksāt apmēram 350 miljonus dolāru apgrozāmo līdzekļu deficīta segšanai. Ja Lietuva šādiem noteikumiem piekritīs, tad tās fiskālais deficīts pēc Paksa domām sasniegs 9.8% no IKP, "ievērojami paaugstināsies maksājumu tekošo rēķinu deficīts un finansu situācija varētu kļūt bīstama vai pat nekontrolējama".

Zīmīgi, ka LUKOIL piedāvāja darboties ar vienlīdzīgām tiesībām un garantēja ik gadu 6 miljonu tonnu naftas piegādi Mažeiķiem. Piegāžu noteikumi paredzēja maksājumu atlikšanu uz trīsdesmit dienām, kas rūpnīcai dotu iespēju strādāt praktiski bez jebkādiem apgrozāmajiem līdzekļiem.

Tādējādi, Lietuva savā personīgajā pieredzē pārliecinās, ka politiskie lēmumi ne vienmēr pozitīvi ietekmē nacionālās saimniecības stāvokli. Parakstot līgumu ar WIC , Lietuva ne tikai zaudēs 350 miljonus dolāru, bet arī zaudēs lētāko importu no Krievijas, ar to riskējot zaudēt nozīmīgu daļu no eksporta tranzīta operāciju ienākumiem.

LUKOIL

pārstāvniecībā ŅG korespondentam paziņoja, ka pagaidām naftas kompānija negatavojas atteikties no savām pozīcijām attiecībā pret Lietuvas naftas kompleksa privatizāciju: "Mēs savu nostāju varētu mainīt tikai tādā gadījumā, ja Lietuvas puse mums iesniegtu kaut kādus savus priekšlikumus."

Jeļena Jevstigņejeva

"Lietuvā draud politiska šķelšanās"

"Stratfor’s Global

Intelligence Center"

— 99.10.22.

Lietuvas valdība ir sašķēlusies jautājumā par paredzamo biznesa darījumu starp valsts naftas pārstrādes uzņēmumu un kādu amerikāņu kompāniju. Strīds ir par to, cik lielā mērā Lietuvai būtu jāupurē sava ekonomiskā stabilitāte un attiecības ar Krieviju cerībā sagaidīt uzņemšanu Rietumu saimnieciskajās un aizsardzības struktūrās.

Strīdi par paredzēto Lietuvas valsts īpašumā esošā naftas pārstrādes uzņēmuma privatizāciju ir sašķēluši Lietuvas valdības kabinetu un divi nozīmīgākie ministri jau ir iesnieguši atkāpšanās rakstus. Privatizācijas jautājumā ir sadūrušās dažādās politiskās un ekonomiskās prioritātes, jo par naftas uzņēmumu cīnās ASV un Krievijas kompānijas. Tā kā Lietuva vēlas integrēties Rietumos, tad privatizācijas darījums labi parāda, ka eksistē kaut kāda robežšķirtne, kurā maksa par integrāciju ir lielāka nekā iespējamie labumi.

Mēnešiem ilgi amerikāņu kompānija Williams International veda sarunas par valsts naftas pārstrādēs uzņēmuma Mažeikiu Nafta privatizāciju. 19.oktobrī Lietuvas Ministru kabinets nobalsoja par līguma parakstīšanu, kas dotu iespējas Williams iegūt vienu trešo daļu no uzņēmuma akcijām un līdz ar to arī noteicošo vārdu kompānijas darbībā. Premjerministrs Rolands Pakss, finansu ministrs Jons Ļongins un ekonomikas ministrs Eugeņius Maldeiķis tomēr balsoja pret darījuma noslēgšanu. Kad tika paziņots balsojuma rezultāts, Ļongins un Maldeiķis iesniedza atlūgumu.

Virspusēji spriežot, domstarpības ir vienīgi par ekonomikas jautājumiem. Strīds ir izvērsies par Lietuvas saistībām maksāt 350 miljonus dolāru par rūpnīcas modernizāciju. Sākotnēji Lietuva cerēja šo summu nomaksāt vairāku gadu laikā vai atrast citu ilgtermiņa risinājumu. Tomēr Williams izrādīja nepiekāpību šajā jautājumā. Kabinetam nāksies sagādāt šos 350 miljonus, izlaižot jaunas eiroobligācijas, kas savukārt samazinās valsts rezerves un, Ļongina vārdiem runājot, novedīs valsti līdz finansu krīzei. Skeptiķi apgalvo, ka darījums ar Williams Lietuvai radīs milzīgu ekonomisko risku, nedodot pretī nekādu vai arī tikai ļoti niecīgi taustāmu labumu tuvākajā laikā.

Ekonomiskajam riskam pievienojas fakts, ka krievu LUKOIL ir piedraudējis pārtraukt naftas piegādi Mažeikiu Nafta , ja tam netiks dota iespēja piedalīties konkursā līdzās Williams . LUKOIL draudi ir visai reāli, īpaši tādēļ, ka tas jau agrāk ir īstenojis šādus draudus. Alternatīvas Krievijas naftai ir dārgākas, un tas vēl vairāk paaugstinās Williams darījuma izmaksas.

Turklāt ir jāņem vērā arī politiskās grūtības. Televīzijas uzrunā balsojuma priekšvakarā premjerministrs Rolands Pakss, skaidrojot iemeslus, kādēļ viņš balsošot pret līguma noslēgšanu, apgalvoja, ka viņš to neuzskatot par "vēsturisko cīņu starp Rietumiem un Austrumiem, bet gan par biznesa darījumu." Viņš teica, ka atbalstot visus līguma punktus, atskaitot līdzekļu sadalījumu un paskaidroja, ka viņš tomēr no sava amata neatkāpšoties, ja arī līguma projekts tiks apstiprināts.

Kabinets ir sašķēlies tajos, kuri ir gatavi upurēt jebko integrācijai Rietumos, un tajos, kuri uzskata, ka Lietuvas spējām panest šī mērķa dēļ nepieciešamās politiskā un ekonomiskā rakstura izmaksas esot zināmas robežas. Lietuvā daudzi uzskata konkurenci starp Krievijas un ASV naftas kompānijām par tiesībām kontrolēt naftas uzņēmumu par elementu Lietuvas centienos integrēties Rietumos un Krievijas centienos novērst tieši tādu iznākumu. Tieši šis aspekts un nevis ekonomiskie apsvērumi ir pamatā asajām politiskajām domstarpībām.

Spriežot pēc LUKOIL uzstāšanās Lietuvā un citās bijušajās padomju republikās Krievijas valdības ārpolitiskā instrumenta lomā, nav šaubu, ka Krievija naftas uzņēmuma darījumu vērtē no politiskā aspekta. No otras puses, nav īsti skaidrs, vai ASV valdība Williams līgumu neuzskata vienīgi par saimniecisku darījumu. Lietuvas iestāšanās NATO droši vien nekādi nav saistīta ar naftas uzņēmuma darījumu. Neraugoties uz to, daudzas Lietuvas oficiālās amatpersonas ir gatavas demonstrēt savu vēlmi integrēties Rietumos, cerībā, ka darījums ar Williams paātrinās šo iesaisti. Šādai nostādnei trīs Lietuvas amatpersonas nepiekrīt.

Tas, ka šī krīze ir izraisījusies kādā no Baltijas valstīm, kas starp bijušajām padomju republikām bija visvairāk orientēta uz Rietumiem, ir īpaši satraucoši. Vienalga, vai Savienotās Valstis to apzinās, vai arī nē - Lietuva ir nonākusi grūtā situācijā. Izvēloties savu biznesa partneri Rietumos cerībā uzlabot attiecības ar Rietumiem, tā var iedragāt savu saimniecisko un politisko stabilitāti un zaudēt Krievijas labvēlību.

Rietumi nedrīkst pieņemt kā pašu par sevi saprotamu bezgalīgu topošo Austrumeiropas sabiedroto uzticību. Rietumu politiskie un militārie līderi vispārīgos vārdos pauž savu tuvību Baltijas valstīm, tajā pašā laikā nedodot nekādas integrācijas garantijas vai termiņus. Tajā pašā laikā no Baltijas valstīm sagaida, ka tās uzvedīsies tā, it kā jau būtu iekļautas Rietumu sabiedroto lokā. Turklāt atšķirībā no Krievijas ir acīmredzami, ka Rietumi cieši nekoordinē savus ekonomikas un politikas jautājumus. Šī situācija tagad ir novedusi līdz Lietuvas valdības sašķelšanai. Tie trīs ministri, kuri balsoja pret darījuma noslēgšanu ar Williams , šķiet, ir pārliecināti, ka Lietuva gatavojas noslēgt tādu vienošanos, kuras izmaksas būs daudz lielākās nekā ieguvumi.

"Pieaugušās reģionālās

atšķirības Austrumeiropā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.19.10.

Atšķirīgā reakcija saistībā ar nepieciešamajām izmaiņām.

Vīnes starptautisko ekonomisko rādītāju salīdzinājumu institūts (WIIW) savā pirmdien iesniegtajā "Strukturālajā ziņojumā 99" norādīja uz pieaugošajām reģionālajām atšķirībām Austrumeiropā. Atsevišķas valstis nereaģē vienlaicīgi uz izaicinājumu veikt izmaiņas, tāpat arī rezultāti, kā to pierāda vispusīgi datu salīdzinājumi noteiktos laika periodos un korelatīvie dati, ļoti atšķiras.

Desmit gadu pēc Berlīnes mūra krišanas WIIW speciālisti par notiekošo transformācijas procesu Austrumeiropā ir spējīgi veikt valstiska mēroga apgalvojumus. Pirmdien prese informēja par jauno, 290 lappušu biezo " Report 1999 on Structural Developments in Central and Eastern Europe ". Analītiķiem, investoriem, ekonomikas zinātniekiem ziņojums varētu kalpot par vadmotīvu un ekonomisko tendenču un attīstības interpretācijas palīgu.

 

Tehniskais skatījums

Rezumējumā presei ar atšķirīgu raksturojumu tika definēti divi laika periodi: pirmie gadi pēc vecās sistēmas sabrukuma (laiks no 1989. līdz 1992.gadam) visām iesaistītajām valstīm atnesa "dramatisku pielāgošanos", kas beidzās ar smagu "transformācijas regresu". Sākot ar 1993.gadu, atsevišķās valstīs bija novērojams kāpums, turpretim citās, galvenokārt tajās, kas atradās pētījumu teritorijas dienvidaustrumu daļā (krīžu satricinātās Balkānu valstis ziņojumā nav pieminētas), tika novērota ekonomikas un reizēm arī politikas nīkuļošana. Kā WIIW speciālisti rakstīja, tad tām esot trūkusi politiskā griba īstenot institucionālo un samērīgo atjaunotnes darbu. Atbilstoši tās nav spējīgas sekmīgi realizēt transformācijas procesu. Tomēr arī piemēru rādošām valstīm, kas ļoti lielā mērā tuvojušās funkcionējošas tirgus ekonomikas modelim (Ungārija, Čehijas Republika, Polija, Slovēnija) savā otrajā fāzē bija spiestas piedzīvot neveiksmes ekonomikas attīstības procesā, atsevišķos gadījumos pat regresu.

Jaunais WIIW ziņojums atteicies no cēloņu politiskās un sabiedriskās analīzes, kuras kavē vēlmi atjaunoties, vai arī kuriem vajadzētu būt par iemeslu pārvaramām neveiksmēm panākumiem bagātajās valstīs. Autori to ilustrē ar lielu skaitu korelatīvu datu un to salīdzinājumiem atsevišķos laika periodos, kuri "kombinācijā ar augstu atvērtības pakāpi tirdzniecības un kapitāla sakaros atsevišķos gadījumos ļāva saskatīt vājības ekonomikas struktūrā", kas nav mazāk interesanti. WIIW speciālisti pat uzskata, ka atklājuši tipiskas paraugsituācijas, kuras varētu izmantot politisku lēmumu pieņemšanā un kuras sniegtu palīdzību plaisas novēršanai starp Rietumu un Austrumu Eiropu.

Turklāt - vismaz preses materiālos - nepieciešama plašāka informācija par to, kas slēpjas aiz skaitļiem. Tāpēc tik daudz nepārsteidz (gandrīz vai banālais) secinājums, ka ārējā tirdzniecība kļuvusi par spēcīgu attīstības dzinējspēku nacionālā un uzņēmumu līmenī, bet gan piezīme, ka ārvalstu tiešajām investīcijām uz produkcijas struktūru esot daudz neskaidrāka un sektoriāli ļoti atšķirīgāka iedarbība. WIIW eksperti norādīja uz to, ka vismaz otrās fāzes sekmīgākajās valstīs ir augstas prasības pret attīstības procesu. Tās neesot kļuvušas par valstīm ar niecīgām algām, bet gan tieši sektoros ar relatīvi augstu vērtību radīšanas pakāpi panākušas izcilu dinamiku, kas varētu palīdzēt pamazām samazināt atšķirības Eiropas iekšienē. Arī tad, ja Austrumeiropas tautsaimniecības investīciju līdzekļu trūkuma dēļ vēl joprojām stipri ietekmē iepriekšējie plānošanas saimniecībā pieņemtie lēmumi, reģionālās atšķirības kopš 1993. gada ievērojami palielinājušās. WIIW norāda ne tikai uz pieaugošajām atšķirībām starp uz priekšu aizgājušajām valstīm, no vienas puses, kā arī Rumānijas un Bulgārijas, no otras puses, bet arī uz pieaugošajām atšķirībām veiksminieku grupas iekšienē.

 

Materiāls,

ko nepieciešams interpretēt

Arī citām korelācijām steidzami nepieciešama papildu interpretācija. Tāpēc tikai no statistiskiem materiāliem vien nav izsecināms tas, kādēļ intensīvi darbojošās ražošanas nozares Čehijā attīstās ļoti ātri, turpretim Ungārijā un Slovēnijā tas notiek lēnāk, kāpēc pie vispārīgas vērtības radošas produkcijas tendences vadošās grupas valstīs tieši intensīvi pētniecības uzņēmumi pieļauj eksporta jaudu, kas ir zemāka par viduslīmeni, kāpēc lielās darba izmaksas, kas atrodas tāpat zem vidējā līmeņa, nenoved pie salīdzinošām sasniegumiem darba produktivitātē, bet intensīvs darbs ražošanai eksportā rada ievērojamas priekšrocības. Tomēr saprotamāk tiek skaidrots paradokss, kādēļ darba ražīgums daudzās valstīs par spīti nelielam pētnieciskajam darbam, ir produktīvāks: agrāk valsts institūcijās pārsvarā veiktie zinātniskie pētījumi tagad ir tuvināti ekonomikai, darbaspēka nolīgšana un atlaišana radījusi augstas prasības saistībā ar vēlmēm pēc pieprasījuma, arī zinātnieku algas vairs nav tādas, kādas tās bija agrāk.

"Vai būs nepieciešams kaut kas tāds,

lai vestu Ameriku pie prāta"

"The Observer"

— 99.10.20.

Tas sākās septiņdesmitajos un kopš tā laika arvien pieņemas spēkā. Amerikāņu konservatīvisms triumfē; amerikāņu liberālisms baidās pat izrunāt savu vārdu. Sekas ir acīm redzamas - to štatu skaita palielināšanās, kas piemēro nāvessodu; veiksmīgās kampaņas pret abortiem, milzums labējo radiošovu; un pasaules radīšanas kustība, kas Kanzasā ir aizliegusi Darvina mācības popularizēšanu - tas viss liecina par konservatīvisma pieaugumu.

Mums visiem pārējiem šis žultainums, ksenofobija un demagoģija ir likusies nenozīmīga, taču nu tā plūst pāri malām un samaitā amerikāņu politisko procesu tādā veidā, kas ietekmēs ikvienu no mums.

Amerikāņu republikāņi "nokāva" CTBT balsojumā, ko var attaisnot vienīgi vismežonīgākajā labējā spārna iztēlē. Amerikāņu labējiem kolektīvā pasaules drošība nebija pietiekami laba; tā vietā viņi vēlas veidot ieroču krājumus un rezervēt sev tiesības tos izmēģināt pēc Savienoto Valstu izvēles. Tā kā labējie baidījās no izvairīšanās no līguma noteikumu ievērošanas, viņi deva priekšroku jebkādas uzraudzības trūkuma politikai; viņi vēlas paļauties uz šausminošo kodolieroču iebiedēšanas efektu, nevis veidot drošāku pasauli. Tā ir pilnīga konservatīvās domāšanas deģenerēšanās.

Pēdējais līgums, kuru Senāts tik uzkrītoši noraidīja, bija Versaļas līgums, izveidojot Nāciju līgu 1919.gadā, turklāt ļoti līdzīgu iemeslu dēļ - Amerikas intereses bija guvušas priekšroku. Amerikas atteikums pievienoties līgai bija fatāli izkropļojošs, taču, runājot nopietnāk, tas leģitimizēja izolacionisma ietekmi Savienotajās Valstīs.

Desmit gadu vēlāk Savienotajām Valstīm bija tendence norobežoties, par spīti starptautiskās sistēmas vājumam. Tā krasi paaugstināja tarifus, lai aizsargātu ASV darba vietas, taču patiesībā tas izraisīja pasaules tirdzniecības imploziju, kas veicināja depresiju. Rūzvelta ievēlēšana 1932.gadā pareģoja tādas Savienotās Valstis, kas, vispirms recesijas un vēlāk pasaules kara plosītas, ieņēma vadošo lomu liberāla interventisma iedibināšanā iekšēji, kā arī ārpasaulē. Šī tradīcija ir turpinājusies atlikušo gadsimta daļu, taču pēdējos 20 gados tas ir kļuvis vājāks.

Pagājušajā nedēļā tika piedzīvots visnopietnākais pavērsiens. Mājieni jau ir bijuši kādu laiku. Savienotās Valstis nav ratificējušas līgumu par kājnieku mīnām. Tās nav gatavas akceptēt Starptautiskās Krimināltiesas pirmavota tiesības. ASV nav pievienojušās Rio un Kioto zemes samitos akceptētajiem mērķiem attiecībā uz indīgo gāzu emisijām. Savienotās Valstis ir vienpusēji raidījušas spārnotās raķetes, nemaz necenšoties attaisnot savu rīcību Afganistānā un Sudānā. Tās negatavojas pievienoties arī stingrākiem starptautiskajiem finansu noteikumiem. Tirdzniecības strīdos ASV ir kļuvušas vēl nelokāmākas. Senāta balsojums, atsakoties ratificēt CTBT, bija jaunākais un bīstamākais pierādījums tendencei, kas pastiprinās jau kopš Reigana laikiem. Prezidenta kandidāts Džordžs V.Bušs vēlas izstāties no pretballistisko raķešu līguma. Savienotās Valstis kļūst nejaukas.

Daudziem Lielbritānijā to ir grūti pieņemt. Rietumu cīņās Savienotās Valstis vienmēr ir bijušas labs partneris, vispirms cīņā pret fašismu un pēc tam pret komunismu. Tās ir garantējušas drošību, saglabājušas tirgus atvērtus Rietumu precēm un noteikušas sociālo revolūciju gaitu.

Šķiet pilnīgi neaptverami, ka Amerika starptautiskajās attiecībās varētu nostāties nepareizajā pusē. Viņi taču ir britu draugi, sabiedrotie un tādi paši angliski runājošie.

Šis uzskats būtu steidzami maināms. ASV ir ārvalsts. Tā ir arī impēriska lielvara globālās impērijas centrā. Kopš Padomju Savienības sabrukuma ASV militārajai, finansiālajai, korporatīvajai un tehnoloģiskajai varenībai nav citas līdzīgas; tās var darīt, kas tai patīk, turklāt pēc saviem noteikumiem.

Militārajā ziņā Savienotās Valstis ir rīkojušās arvien vienpusējāk, tādēļ ANO rezolūcijas ir kļuvušas par novēlojušos ideju, nevis likumu ietvariem, kas ir jāievēro. Un tas viss norisinās demokrātu prezidenta vadībā.

Attaisnojoties ar "godīgu" tirdzniecību, Savienotās Valstis arodbiedrību un demokrātu vadībā ir pieņēmušas pārsteidzošu tarifu, soda sankciju un sodu daudzumu; tās iebiedē aizdomās turētās ārvalstu kompānijas un pieprasa tām pakļauties ASV tirdzniecības likumiem pat pašām savā valstī. Arvien protekcionistiskākais Kongress 1988.gadā pieņēma bēdīgi slaveno "Super 301" likumu, kas ļauj ASV prezidentam vienpusēji ieviest tirdzniecības sankcijas, ja Savienotās Valstis neapmierina kāda individuāla tirdzniecības prakse.

Savienoto Valstu ietvaros ir novājināti tie spēki, kuri apgalvo, ka Amerikas interesēm nekalpo ārvalstu iebiedēšana un vienpusēja rīcība. Konservatīvo kontrrevolūcijas gudrība slēpjas apstāklī, ka tā ir izmantojusi tradicionālās amerikāņu kultūras sastāvdaļas - individuālismu, uzticību brīvībai, kas ir ietverta konstitūcijā, kā arī kristīgās sabiedrības morāli. Jebkāda regulācijas, nodokļu ieviešanas vai uzticības starptautiskajai sadarbībai forma tiek attēlota, ja ne kā kaitīga ekonomikai, tad vismaz kā neamerikāniska.

Taču tas izgaismo daudz plašāku problēmu. Konservatīvie varētu neiegūt savā kontrolē Balto Namu, taču intelektuāli un kulturāli viņi piedzīvo augšupeju. Rezultātā Savienotās Valstis pievēršas patšas sev; arvien vairāk tās vēlas pārvaldīt zemeslodi saskaņā ar savām politiskajām prioritātēm. To sabiedrotās un līgumu saistības var iet pie velna, un vienīgi notikumi varētu atgriezt Amerikai tās pārliecību un politisko atbalstu.

Šis liberālajam internacionālismam ir drūms laiks. Pēckara liberālajai kārtībai, kas atnesa mieru un pārticību, ir nepieciešami jauni aizstāvji, savukārt Savienotajām Valstīm vajadzētu kontrolēt savu tieksmi būt par pasaules "bubuli". Ir viens vienīgs politiskais spēks, kas spēj uzņemties šādu lomu. Tā ir Eiropas Savienība.

Vils Hatons

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS