Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, profesors Kristaps Kegi un Luda Bērziņa piemiņas fonda locekle Anita Šmite

Kopā ar muzeju šo vērienīgo pasākumu rīkoja Pedagogu izglītības atbalsta centrs un Luda Bērziņa fonds, kura dibinātājs un vadītājs profesors Kristaps Kegi piedalījās arī izstādes atklāšanas svētkos. Šim brīdim īpašu svinīgumu piešķīra Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas klātbūtne. Optimistisku noskaņu radīja pati ekspozīcija — visu lielāko apgādu pienesums latviešu valodas un literatūras grāmatu izdošanā laika posmā no 1995. līdz 1999.gadam. Patiesi bagāts piedāvājums gan latviešu skolēniem, kam tās ir dzimtās valodas grāmatas, gan cittautiešiem, kas vēlas labi apgūt latviešu valodu un kultūru. Par izstādes moto bija izraudzīti profesora Luda Bērziņa vārdi: "Pie kādas tautas piederēdami, varam viņas organismā būt dzīvi locekļi īsti tikai tad, ja esam ieauguši arī šīs tautas valodā." Un tie nešķita tikai vārdi. Ar profesora mazdēla profesora Kristapa Kegi gādību atjaunotais un uzturētais muzejs ar autentiskajām dzimtas piemiņas lietām un apskatei atvēlēto paša Luda Bērziņa sarakstīto grāmatu klāstu radīja rosinoši mājīgu gaisotni.

Uzrunājot svinīgā brīža dalībniekus, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga izteica prieku par skaistajām grāmatām, kas bērniem tagad pieejamas. Viņa atgādināja, ka dzimtā valoda mums tiek jau šūpulī ielikta, bērns to uzņem ar šūpuļdziesmām, dzird no apkārtējiem, bet izkopt savu valodu mēs sākam skolā, kad apgūstam visu to, ko valodas meistari sasnieguši iepriekšējās paaudzēs. Tikai labi izjuzdami savas tautas valodu, mēs tā īsti spējam iedziļināties savas tautas garīgajās vērtībās, kļūt par to mantiniekiem. Šī ir ļoti piemērota vieta šādai izstādei un šādai sarunai, uzsvēra Valsts prezidente. Profesors Ludis Bērziņš ar savu darbību ļoti veicināja latviešu valodas izkopšanu un mācīšanu. Būdams pēc izglītības teologs, viņš sacerēja brīnišķīgus korāļus, kas ar savu vienkāršo, skaidro valodu ir cilvēkiem ļoti tuvi. Un tai pašā laikā viņš bija izcils folklorists, viens no dziļākajiem senču gudrības zinātājiem, arī latvju dainu izdevējs. Bet izglītības laukā pāri visam bija tas, ka viņš nodibināja un ilgus gadus vadīja Rīgas Skolotāju institūtu, kas devis daudzus izcilus zinātniekus un kultūras darbiniekus.

Valsts prezidente sirsnīgi pateicās Luda Bērziņa fondam, kas veicina latviešu valodas un literatūras grāmatu izdošanu gan latviešu, gan citu tautu bērniem. Tas ir ļoti akūts uzdevums šajā laikā, kad mēs esam apņēmušies darīt latviešu valodu labi pieejamu arī tiem, kam tā nav dzimtā valoda, bet kas patiesi vēlas mācīties latviešu valodu, kultūru un tradīcijas,— mūsu nākamajiem pilsoņiem.

Vaira Vīķe–Freiberga pieminēja arī ļoti daudzās izmisuma pilnās skolotāju vēstules. Mēs zinām, viņa teica, ka valstij ir grūtības, ka trūkst līdzekļu, bet tas nav valsts cienīgi, ka tik lielās grūtībās jādzīvo pedagogiem, mūsu jaunās paaudzes skolotājiem. Valsts prezidente apliecināja savu solidaritāti ar pedagogiem un izteica pārliecību, ka cītīgāk jāmeklē visi tie resursi, kas varētu pildīt valsts kasi un uzlabot skolotāju stāvokli. Lai viņi justu, ka valsts ciena un respektē viņu darbu.

Savu uzrunu Vaira Vīķe–Freiberga beidza ar vārdiem: "Esot skolās, esmu redzējusi, ar kādu prieku bērni saliek uz galda tikko saņemtās grāmatas. Tās tiešām ir ļoti skaistas. Es savos skolas gados par tādām nevarēju pat sapņot. Bet skolas grāmata ir kā labā zemē iesēta sēkla, kas nes augļus, iespaido uz visu mūžu."

Sarīkojuma dalībniekus uzrunāja profesors Kristaps Kegi:

— Paldies skolotājiem, muzeja darbiniekiem, draugiem un radiniekiem, kas ar savu aktivitāti dod spēku un drosmi sākto darbu turpināt! Kad pirmo reizi atkal ierados Latvijā, man bija liels pārsteigums, ka vectēva darbs un viņa vārds ir tik pamatīgi iznīcināts. Trimdā ikviens cilvēks zināja viņa vārdu, zināja, ka viņš bija ievērojams pedagogs, folklorists, literatūras zinātnieks un teologs, īsta latvieša dvēsele! Te viņa vārds un viņa darbs bija aizmirsts. Labi, ka bija iespēja paglābt māju no pārbūvēšanas par kādu atpūtas nometni un vēlāk visu atjaunot. Svarīgākais, ko es varu darīt Latvijā, ir gādāt, lai te atkal iemājotu vectēva dzīvais gars, doma, ētiskā skaidrība. Protams, es turpināšu savu ķirurga darbību. Un man ir liels prieks, ka pēdējos gados latviešu ārstu kvalifikācijas un valodu zināšanu līmenis ir tik strauji cēlies. Tomēr svarīgāk par kādas jaunas endoprotēzes ielikšanu man šķiet darīt kaut ko izglītībai, arī vectēva piemiņas godināšanai.

Līdz 18.novembrim, kad uz plašās izstādes bāzes ar grāmatu autoriem tiks pārrunātas turpmākās sadarbības iespējas un ieceres, te notiks Luda Bērziņa piemiņas fonda dalībnieku diena, latviešu valodas un literatūras skolotāju tikšanās ar jauno mācību grāmatu komplektu autoriem, problēmseminārs par mācību grāmatu izvēli, analīzi un skolu bibliotēku komplektāciju un citi pasākumi. Izstādē paredzēta arī Ministru kabineta locekļu un Saeimas deputātu diena, kad debatēs par Valodas likumu un tā īstenošanas priekšnoteikumiem aicināts piedalīties Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis.

Pieaugušo izglītības atbalsta centra vecākā referente un Luda Bērziņa piemiņas fonda locekle Anita Šmite, kas bija arī izstādes atklāšanas sarīkojuma vadītāja, kopā ar kolēģiem sagatavojusi saturīgu un gaumīgu izstādes programmu, kurā atspoguļots desmit lielāko Latvijas apgādu ieguldījums latviešu valodas kā valsts valodas statusa nodrošināšanā, izstrādājot latviešu valodas un literatūras mācību grāmatas, komplektus un palīglīdzekļus. "Lai mūsu sadarbība, mūsu sirdsapziņa un mūsu valoda mūs vieno!" — rīkotāju vārdā aicina Anita Šmite, izceļot izstādes galveno mērķi — veicināt straujāku V a l s t s valodas likuma īstenošanu, sekmējot sabiedrības integrāciju Latvijā un Latvijas integrāciju Eiropas kopienā un pasaulē.

Atzīmējot Luda Bērziņa piemiņas fonda īpašos nopelnus izglītības veicināšanā, bukletā sniegtas biogrāfiskas ziņas par profesoru Ludi (Ludvigu Ernestu) Bērziņu (1870–1965) un viņa mūža darbu, kura vadmotīvs allaž bijis: "Lieti derēt!"

Šādas tikšanās ir arī atgriešanās pie saknēm, pie Luda Bērziņa personības un viņa iedibinātajām gara un dvēseles kopšanas un izglītošanas tradīcijām. To var apliecināt ikviens muzeja apmeklētājs, kuru skaits ar katru gadu pieaug. Savā laikā te ciemojušies gan Valsts prezidenti Jānis Čakste un Gustavs Zemgals, gan Rainis, Aspazija, Jānis Jaunsudrabiņš, Edvarts Virza un citi ievērojami kultūras cilvēki. Tagad Goda viesu grāmatā parakstās arī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Bet 1942. gada Pļaujas svētkos pats Ludis Bērziņš te ierakstījis dziesmiņu:

Labāk mīļu Dievu lūdzu,

Ne bajāru daudzturošu:

Vairāk Dieva rociņā,

Ne bajāra klētiņā.

Apkārt tai lapu izraibina daudzo kuplās ģimenes locekļu vārdi. Mazdēls cienīgi ievilcis pilnu vārdu un uzvārdu: Kristaps Keggi.

Aicinot visus tikšanās dalībniekus uz šai mājā tradicionālo vīna glāzi, profesors uzsauc tostu uz to, lai turpinātos vectēva uzsāktais darbs. Uz izglītību un veselību! Jo, saka profesors, bez tā mēs esam tukši zvani.

Luda Bērziņa piemiņas fonds, kas regulāri piešķir balvas labākajiem pedagogiem, augstskolu mācībspēkiem un sevišķi izciliem skolēniem, kuru pētījumus var ieskaitīt kā bakalaura darbus, materiāli atbalsta Latvijas Folkloras krātuvi un ir izveidojis arī savu stipendiju fondu, aicina akadēmisko sabiedrību un visplašāko interesentu loku gatavoties Luda Bērziņa lasījumiem, kas paredzēti 2000.gadā. Tajos piedalīsies folkloristi, literatūras zinātnieki, teologi un mācībspēki no daudzām pasaules valstīm.

Aina Rozeniece,  "LV’’ nozares redaktore

Foto: Juris Krūmiņš

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un apgāda "Zvaigzne ABC" vadītāja Vija Kilbloka pie izstādes stendiem