Roalds Dobrovenskis: Pasaulei ir tiesības iepazīt Raini!

Roalda Dobrovenska romāns "Rainis un viņa brāļi" jau labu laiku uzsācis patstāvīgās gaitas. Ir gūtas daudzas atzinības, aug lasītāju pulks, un tomēr tas vēl tikai sākums, jo šim lieldarbam paredzama tāla un dziļa gaita ne tikai pašlaik Latvijā, latviskajā tulkojumā no krievu valodā rakstītā oriģināla.

Šis raksts atspoguļos vienu pieturu romāna gājienā, literāro sarīkojumu, kas ar nosaukumu "Pastaiga ar dinozauru" notika Dailes teātra Mazajā zālē.

Tikšanās ar biogrāfiskā romāna autoru bija pulcinājusi pilnu šo telpu galvenokārt ar rakstniekiem, kritiķiem, pētniekiem, ar māksliniekiem, režisoriem, aktieriem un citiem kultūras ļaudīm.

Roalds Dobrovenskis nosēdās pie galda starp divām šeit absolūti nepieciešamām sievietēm — literārā mēnešraksta un arī grāmatu izdošanas apgāda "Karogs" vadītāju dzejnieci Māru Zālīti un literatūrzinātnieci, vienu no pašām izcilākajām Raiņa pētniecēm, — Gundegu Grīnumu.

Māra Zālīte paskaidroja sarīkojuma nosaukumu, citējot Zigmunda Skujiņa vērtējumu, kurā lasāmas šādas rindas: "Iedomāsimies tādu ainu: laukumā, kur citi vadā pūdeļus un terjerus, pēkšņi kāds kungs izved dinozauru! Dobrovenska romāna apmēri un atšķirība no literārās modes mūsdienu piegrieztnēm ir neparasta parādība."

Tikpat spēcīgs vērtējums sastopams arī "Karoga" 10. numurā ievietotajā Ausmas Cimdiņas apcerējumā "Galvojums par Raini": ""Rainis un viņa brāļi" ir saturīgākais un būtiskākais latviešu romāns aizejošā gadu simteņa otrajā pusē."

Latviešu? Tulkojums taču. Par šo jautājumu der parunāt, un pie tā arī vairākkārt atgriezās improvizētās intervijas dalībnieki — Gundega Grīnuma un Roalds Dobrovenskis. Pēc autora vārdiem, to var arī uzskatīt par latviešu romānu tāpēc, ka pamatā ir latviešu — Raiņa biogrāfu, apcerētāju, pētnieku, rokrakstu glabātāju, atšifrētāju, izdevēju, atmiņu autoru un citu, apmēram 170 cilvēku, darbs simt gadu ilgā laika posmā. R.Dobrovenskis minēja daudzus vārdus, ļoti atzinīgi vērtējot arī ievērojamākā līdzšinējā Raiņa biogrāfiskā romāna autora Jāņa Kalniņa veikumu.

Īpaša pateicība pienākas tulkotājai Valentīnai Eisulei par teicamu darbu, kas prasījis divus gadus (autors strādājis desmit), bet nav bijis slogs. Sarīkojumā V.Eisules nebija (viņu tieši tai dienā operēja).

Bet autoram tulkotāja esot teikusi arī tā: "Vērojot reakciju uz mūsu grāmatu, es domāju, ka mēs, latvieši, esam paši pret sevi netaisni. Varbūt mēs esam labāki, nekā visu laiku par sevi runājam un domājam."

Citēsim daļu no G.Grīnumas un R.Dobrovenska sarunas. To ievadot, rainoloģe teica: "Man tā nebija šī romāna lasīšana, tā bija šī darba izdzīvošana, milzīgs gandarījums būt kopā ar romānu. Es ļoti labprāt būtu ilgāk ar viņu bijusi kopā. Tikko parādījās pirmie fragmenti, es sapratu, ka jāizdod nekavējoties. Ir tapis grandiozs romāns, tāds, kādu tagad neviens neraksta."

Gundega Grīnuma jautā Roaldam Dobrovenskim: — Vai jūs attiecībās ar Raini tagad arī jūtaties kā viņa brālis?

— Tas ir pārāk intīms jautājums man. Ja Rainis teiktu, ka es esmu viņa brālis, tad būtu normāli. Bet, ja es sacītu, ka esmu viņa radinieks, tas būtu pārdroši.

— Ir jau jautāts, bet labi būtu vēlreiz parunāt par motivāciju. Kā tas notika, ka cilvēks, kurš 1975. gadā ieradās Latvijā jau kā desmit grāmatu autors un šeit uzrakstīja lielus biogrāfiskus romānus par krievu komponistiem Borodinu un Musorgski, ķērās pie darba par latviešu rakstnieku?

— Vispirms — kāpēc rakstīju par Musorgski un Borodinu? Tāpēc, ka es jutos parādnieks savai dzimtenei. Es no tās aizbraucu. Velta Kaltiņa (rakstnieka dzīvesbiedre, dzejniece — Red .) atvilināja. Tāds liktenis. Bet es jutos parādnieks Krievijai. Un Musorgskis — par viņu krieviskāku nevar iedomāties.

Bet gāja laiks, un es sapratu, ka esmu parādnieks arī Latvijai, zemei, kur dzīvoju, kas mani uztur. Gribējās izprast šo zemi. Un caur Raini tas ir iespējams. Sākumā traucēja jau zināmais par viņu, un bija arī ne sevišķi labi tulkojumi un pavājas izrādes. Bet tad viņš pamazām kļuva man aizvien interesantāks.

— Vai Raini var uzskatīt par tipisku latvieti?

— Viņš ir ļoti tipisks.

— Es domāju, ka gan ir, gan nav, gan jā, gan nē.

— Un tomēr — vairāk jā.

— Vai mēs varētu būt tie nākotnes latvieši, par ko Rainis sapņoja? Vai tāds nākotnes cilvēks vispār iespējams?

— Tā ir tā Raiņa daļa, kura man ne sevišķi tuva, tās domas par nākotnes cilvēku. Svarīgākais, ka viņš bija īsts traģiķis un īsts liriķis. Man savos varoņos visvairāk patīk tas, ka viņi var nepatikt citiem, ka viņi ir sarežģīti, ka nevar saprast, kāpēc viņš tā un — vai tā drīkst? Tur slēpjas viņa būtība.

— Jūs gribējāt saprast Latviju. Vai tagad labāk saprotat pats sevi?

— Protams, ka vispirms es gribēju saprast pats sevi. It kā nekā sarežģīta tur nav, tomēr diezgan grūti.

— Vai šajā romānā jūs tiecāties arī noslēgt rēķinus ar aizejošo gadsimtu?

— Jā, tas varbūt ir pārdroši, bet grāmatā rodami arī mani jautājumi gadsimtam un pārdomas par to.

Sarīkojumā mazāk tika runāts par grāmatas pamatdomām — par Raiņa septiņām dzīvēm un nāvēm, par viņa attiecībām ar brāļiem — sociāldemokrātiem, ar jaunības draugu Pēteri Stučku. Vai tie kritikā jau diezgan vispusīgi apcerēti? Ko autors domā par savas grāmatas vērtējumiem?

— Esmu jau izlasījis vairāk nekā desmit recenziju un rakstu. Tie tik dažādi, tik savdabīgi, tik talantīgi. Man interesantāk lasīt nevis kārtējos komplimentus, bet atrast kādu pavisam jaunu pagriezienu.

— Protams, man ir ko iebilst. Teiksim, par prologu. Kāds kritiķis raksta, ka romānā viss esot organiski, bet nedaudz atsevišķi stāvot prologs. Tas attiecas uz XII–XIII gadsimtu un tur izmantotas Latviešu Indriķa un Atskaņu hronikas.

Jā, tās ir tik stipras, ka nevar neietekmēt. Bet es gribu sacīt, ka Rainis tajos notikumos bija jau pirms manis. Es gāju viņam pa pēdām. Ka Rainis tur bijis, par to liecina "Uguns un nakts" un "Indulis un Ārija".

Prologā man parādās āksts un klaidonis, varbūt dzejnieks un bruņinieks sirotājs un ne vispārējs, bet tieši Zobenbrāļu ordeņa bruņinieks.

Tālāk ir uzrakstīta visa grāmata un beigu galā lasām, ka biedrs Staļins teicis: "Mūsu partija ir stipra kā Zobenbrāļu ordenis." Tā bija arī Stučkas partija, tā partija, kurai viss bija vērsts uz cīņu un uz naidu.

Viss konflikts, viss strīds man ir ar to pašu Zobenbrāļu partiju.

Es nerakstu vienkārši tekstu, es vēlos, lai zemapziņā varbūt kaut kas ļoti dziļi paliek. Bet svarīgākais, ka Rainis man ir tai prologā iekšā. Es domāju, ka tāds kā Rainis nevar būt vienas paaudzes, viena gadsimta dzejnieks, viena gadsimta cilvēks. Viņš iemieso savas tautas visas paaudzes. Tāda ir viņa loma, tāds liktenis.

Jautāts par romāna lasītājiem tagad un turpmāk, Roalds Dobrovenskis atbildēja:

— Es esmu krievu rakstnieks un rakstīju krievu lasītājiem. Bet zinot, ka lasīs arī latvieši, es jutu: nedod Dievs kļūdīties! Latviešiem nevajadzēja tik daudz stāstīt par Raiņa lugām, vai nu viņi nezina, kas ir "Uguns un nakts" un kas "Jāzeps un viņa brāļi". Bet ko zina latvieši, to nezina pasaule. Kaut arī es īpaši nemeklēju izdevējus, es ticu, ka šo grāmatu noteikti lasīs krievi ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un ka to lasīs arī Francijā, Vācijā un citur. Katra tauta tomēr piedalās pasaules sarunās, un ar Raiņa palīdzību latvieši tajās var labi iekļauties. Es domāju arī, ka pasaulei ir tiesības iepazīt Raini.

Roalds Dobrovenskis latviešu un Latvijas dzīvē ir iekļāvies vienmēr. Pazīstama viņa demokrātiskā nostāja, sabiedriskā darbība, piemēram, Kultūras fonda valdes prezidijā, stingrā stāja lielajā vēstures pagriezienā. Dziļi inteliģentais un vērojošais cilvēks spēj arī aizrauties, un tas izpaudās, piemēram, fragmentu lasījumos sarīkojumā "Pastaiga ar dinozauru".

Par Roaldu Dobrovenski kā brīnišķīgu cilvēku un kaimiņu runāja Lilija Holcmane, atstāstot arī gadījumu, kad viņš ļoti daudz palīdzējis pēc ugunsgrēka Holcmaņu mājā.

Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks savukārt pavēstīja, ka Roalda Dobrovenska romāns "Rainis un viņa brāļi" izvirzīts uz Baltijas asamblejas balvas augsto godu. Pienākusi arī ziņa, ka Latvijas Kultūras ministrija to ieteiks Ministru kabineta balvas piešķiršanai.

Māra Zālīte piebilda, ka "Karoga" apgāds piedāvās romānu gada skaistāko grāmatu konkursam. Ilmāra Blumberga unikālais grāmatas mākslinieciskais veidojums to pelna, taču Māra Zālīte īpaši izcēla grāmatas saturu: "Man dažreiz licies ne visai taisnīgi, ka šai konkursā balvas piešķir patiesībā tikai par poligrāfiju. Gada skaistākā grāmata ir poligrāfiski vislabāk izpildītā. Es domāju, ka šī grāmata varētu iegūt šo balvu pirmām kārtām no satura viedokļa."

Jānis Rozenieks  — "Latvijas Vēstnesim"