Pieminot mūžības skarto latviešu strēlnieku 1916.gada Ziemassvētku kaujas, Ložmetējkalnā un Valgundes pagastā 8.janvārī notika atceres pasākumi

Piemiņas pasākumos piedalījās NAA kadeti, skatuves māksliniece Vera Valtere–Gribača

Foto: Andris Kļaviņš

Katru gadu Nacionālo bruņoto spēku karavīri un Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti piedalās Valgundes pagasta rīkotajos Ziemassvētku kaujās kritušo latviešu strēlnieku piemiņas pasākumos Ložmetējkalnā. Nacionālās aizsardzības akadēmijas virsnieki un kadeti, kadetu koris piedalījās svētbrīdī Antiņu un Peitiņu kapsētā. Kadeti rīkoja skrējienu, nesot lāpu pie kādreizējām kauju vietām. Klīves baznīcā, kur dievkalpojumā piedalījās aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube, sanākušos sildīja ne tikai simtiem svecīšu. Valgundes pagastā ļaudis bija strādājuši, lai godam uzņemtu baznīcēnus, un vecā baznīca kuplajam ļaužu pulkam bija par mazu. Dievkalpojumu vadīja Jelgavas Svētās Annas baznīcas mācītājs Tālis Redmanis. Grupas "Arka" skaistās balsis valdzināja garīgās mūzikas burvībā.

Peitiņu kapsētā, kur dus divpadsmit 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulka 1917.gadā kritušie strēlnieki, aktrise Vera Valtere–Gribača stāstīja leģendu par nezināmā karavīra māmuļu, savus jaunākos dzejoļus lasīja Valdis Rūja, dziedāja kadetu koris, godasardzē stāvēja zemessargi. Novakarē visi strēlnieku kauju ceļu staigātāji sapulcējās Ložmetējkalnā pie pieminekļa. Klātesošos uzrunāja aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

— Šodien šeit, Ziemassvētku kauju vietā, mēs bijām liecinieki, ka mūsu jaunieši jaunsargi deva svinīgo zvērestu savai tautai. Tā ir īpaša diena jūsu dzīvē, jo šāds zvērests nerodas klajā vietā, bet nāk caur mūsu iepriekšējām paaudzēm, caur ģimenēm, nāk no šīm Ziemassvētku kaujām un tām, kas notika arī dažos citos karos.

Bet visas šīs kaujas, visas šīs sāpes nes līdzi ticību savai tēvzemei, savai valstij, savai tautai, un tās apvieno mūsu tautas kopējais gars — vēlme un ticība, ka mūsu valsts spēs nostāties stingri uz savām kājām...

Kā vienmēr izjusti un saviļņojoši savu sāpi izteica aktrise Vera Valtere–Gribača:

— Mēs stāvam šajā svētajā vietā, kur dus mūsu mūžības skartie karavīri. Laikam neviens karavīrs pasaulē šādus vārdus nav nesis — mūžības skartie. Latviešu strēlnieks gāja kaujā nevis kā iekarotājs, bet kā tēvzemes sargs...

Mums katram sāp savs strēlnieks — vīrs, tēvs, brālis. Kad es, sēžot Klīves baznīcā, pie viena pleca jutu mūsu aizsardzības ministru un komandieri, bet pie otra pleca — tevi, manu zēn, kas šodien devi zvērestu, es sacīju: tēvi un mātes — mēs varam būt laimīgi un lepni, un varam lūgt Dievu. Un es gribu šajā gadsimtā izteikt vienu lūgumu — lai slavēts tas zaglis, kas pasaulei nozags naidu!

Jau četrpadsmito reizi Ložmetējkalnā atkal deg ugunskuri, tiek pieminēti strēlnieki. Vecākām paaudzēm tā ir nepieciešamība, atcere, kāda atmiņu piestātne. Jaunatnei — interese, sava veida uzvedums. Un patīkami, ka šoreiz jau pieminekļa paugurs kļuva par šauru. Jādomā, ka gan tas, gan skanīgās dziesmas lejā pie daudzajiem ugunskuriem, iesildīja arī strēlnieku sirdis.

Andris Kļaviņš