Turpinājums

no 1.lpp.

Šī konference ir pēdējā šajā gadsimtā, gadu tūkstotī, nāk jauna tūkstošgade, un tas rosina vēlēšanos mest skatu uz aizvadītiem laikmetiem.

Par ebreju lomu pasaules vēsturē runāts un rakstīts daudz, varbūt pat pārāk daudz. Tie dēvēti par katalizatoru, ieraugu būtisko pasaules civilizācijas procesu veicināšanā. Ar savu ietekmi Vidusjūras valstu un Rietumeiropas finansu un tirdzniecības dzīvē ebreji sekmēja renesansi, kapitālisma ģenēzi, apgaismību, veicināja liberālisma ideju izplatību Eiropā, bet tie rosināja te arī sociālisma mācības un revolūcijas. Ebreji dziļi ietekmēja daudzus procesus lielo Eiropas tautu literatūrā un mākslā — Vācijā, Itālijā, Lielbritānijā, Polijā, Francijā, Krievijā, tas viss nav noliedzams.

Līdz XX gadsimtam šī darbība lielā mērā noritēja apslēptā veidā, bet ar ebreju emancipāciju un asimilāciju lielajās tautās ietekme kļuva tiešāka, jaušamāka. Ar visaktīvāko ebreju līdzdalību izveidojās ASV fenomens, izveidojās modernā zinātne. Tādēļ varbūt mūsu konferences kontekstā vietā būtu runāt: "mainīgie ebreji mainīgā pasaulē" ("changing Jews in the changing world").

XX gadsimts bija arī Viduseiropas un Austrumeiropas mazo valstu, jauno nāciju tapšanas gadsimts, kas konsolidējās uz četru impēriju drupām. Atgādināšu, ka tieši mūsu gadsimtā kā neatkarīgas valstis dzima vai atdzima Ungārija, Čehoslovākija, Polija, Somija, Lietuva, Latvija, Igaunija. XX gadsimtā atdzima arī Izraēlas valsts — "Erec Israel". XX gadsimtā bija arī nacisms, bija holokausts, kas barbariskā, iracionālā, asinis stindzinošā veidā iznīcināja ebreju tradicionālo kopību Viduseiropā un Austrumeiropā, iznīcināja tradicionālo Jiddish kultūru. Viļņa kādreiz ir dēvēta par Ziemeļu Jeruzalemi — tagad šīs Ziemeļu Jeruzalemes ebreju uztverē vairs nav. Minētie procesi savā ziņā ir saistīti, diez vai Izraēlas valsts būtu tapusi bez holokausta. Impulsi un cilvēki Izraēlai taču nāca nevis no rietumiem, nevis no bagātās Amerikas, bet gan no apspiestiem, izdeldētajiem Eiropas austrumiem, kas īstenoja Bāzeles kongresa deklarācijas. Tā ir liela, sāpīga, līdz galam nenoskaidrota pasaules vēstures tēma XX gadsimtā.

Taču ebreju tauta nav tikai katalizators, tā ir arī indikators. Indikators, kas liecina par demokrātijas un liberālisma līmeni attiecīgajā valstī, attiecīgajā sabiedrībā. Manuprāt, šīs mūsu konferences ir nostalģiskas ebreju atvadas no vecās Austrumeiropas, tā ir šķiršanās. Tas liek arī mums, latviešiem, vērīgāk apskatīties, kurp mēs ejam, no kā mēs šķiramies, ko mēs gūstam, ko mēs zaudējam. XX gadsimtam sākoties, Latvijā bija ap 100 000 ebreju, tagad to skaits līdz ar emigrāciju un demogrāfiju sarucis līdz 9000 (tādi, šķiet, ir pēdējie skaitļi). Ebreju aiziešana no kādas valsts ir simptoms, kas vieš zināmas šaubas, vai tuvākajos gados valsti gaida veiksmes, vai tur būs "sincess story".

Protams, Rīga ir multikultūru pilsēta, Latvija ir multikultūru valsts — bez latviešiem tās bagātinājušas vietējās minoritātes. Taču ebreju ietekme bija īpaša — savā ziņā ebreji savas reliģijas dēļ bija savrupāki, attālinātāki no citu tautu kultūrām, bet savā ziņā ar savu ļoti īpatnējo pieeju, neparastumu ieurbās dziļāk, deva negaidītus, paliekošus impulsus, talantīgas, pat ģeniālas personības.

Šīsdienas konference ir veltīta izcilā filozofa, politologa, sociologa sera Jesajas Berlina piemiņai. Tāpat kā Vilhelms Ostvalds, Sergejs Eizenšteins, Mihails Tāls, Frīdrihs Canders, Berlins ir "Rīgas bērns", kura mūžs sācies Alberta ielā namā ar sfinksām (šovasar tur atklāja piemiņas plāksni). Pērn, 1998.gadā, Jungfernjohas virsotnē, Šveicē, izveidoja "Brīvības halli", kur ierakstīti 100 visu laiku izcilāko demokrātu vārdi, no Baltijas tādi ir trīs: Latvijas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste, igauņu parlametārietis demokrāts Jāns Tinisons un Jesaja Berlins. Slavenajā sarunā ar Stīvenu Lūku (itāļu laikrakstam "Iride", 1992) Berlins mēģināja atbildēt uz jautājumu, vai nacionālās kustības bijušajā Padomju Savienībā rosināja liberālus risinājumus, kuru rezultāts būtu relatīvi draudzīgs brīvībai. Lūk, ko sacīja Berlins: "Kas gan to pateiks? Varbūt Baltijas valstīs. Baltijas valstis ir daudz līdzīgākas Rietumiem nekā atsevišķas Padomju Savienības daļas. Protams, daudzi cilvēki Baltijas valstīs sadarbojās ar nacistiem ebreju iznīcināšanā. Par to nav šaubu, tādēļ nevar teikt, ka tās būtu īpaši liberālas. Bet, ņemot vērā to, kas ar tām notika, manuprāt, tās labprāt nonāktu atpakaļ tādā stāvoklī, kādā bija no 1919.gada līdz 1939.gadam — samērā liberālām līdz 30.gadiem, kad diktatori pārņēma Latviju un mazākā mērā arī Lietuvu. Igaunijā tika likvidēta fašistu partija (vabsisti). Igauņi ir diezgan tikumīgi. Manuprāt, viņi ir liberāli. Viņiem ir liberāla pagātne, pie kuras atgriezties. Citām valstīm (seko Rumānijas piemērs) tādas nav." (J.Berlins. Starp filozofiju un ideju vēsturi. R., Izglītība, 1998., 81.lpp.)

Kā latvietis nevaru īsti piekrist J.Berlina viedoklim, tomēr sava daļa taisnības šajā "skatā no malas" neapšaubāmi ir — liberālisms un demokrātija mums, latviešiem, vēl ir jāmācās.

Protams, arī ebreji un demokrātija, ebreji un liberālisms nav savā starpā saistīti gluži viennozīmīgi jēdzieni. Somijas, Norvēģijas, Islandes, arī Šveices vēsturē ebrejiem nekad nav bijusi izcila loma, un tomēr tās ir demokrātijas paraugvalstis. Mācoties demokrātiju, liberālismu, mums šīs vērtības jāsaista ar nacionālās identitātes tradicionālajām vērtībām. Un tas nav neiespējami, to rāda tieši minēto Ziemeļvalstu piemērs. Un galu galā to apliecina arī atjaunotās Izraēlas valsts piemērs.

Ebreji Baltijā — vai XXI gadsimtā tie kļūs relikti, pavisam nostalģiskas atmiņas par Rūdolfa Blaumaņa Joski, Sāru un Abramu? Domāju, ka gluži tā tas nebūs. Es ticu Baltijas jūras reģiona dinamiskai nākotnei, par ko nesen runājām 7.Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē Rīgā. Un, kur ir dinamisms, tur ir ebreji. Un var gadīties, ka ar laiku Rīgai Viļņas vietā būs jāuzņemas Ziemeļu Jeruzalemes misija, ja ne tiešā, tad vismaz pārnestā, idejiskā nozīmē. Ar šādām domām atļaujiet man uzrunāt konferenci.