Par nodarbinātību Eiropas Savienībā

Saskaņā ar 26.novembrī publicēto 2007.gada ziņojumu “Nodarbinātība Eiropā” ES darba tirgus labvēlīgā attīstība 2006.gadā ir nodrošinājusi par četriem miljoniem vairāk darba vietu, kas ir vislielākais pieaugums kopš 2000.gada. Taču priecāties būtu pāragri; drīzāk vajadzētu izmantot uzlabotās ekonomiskās situācijas sniegto vienreizējo iespēju veikt tik ļoti nepieciešamās strukturālās reformas. Dalībvalstīm jo īpaši ir jāattīsta saskaņotāka nodarbinātības un apmācības politika, lai uzlabotu nodarbinātības drošību ES darba ņēmējiem mainīgajā pasaules ekonomikā.

Nodarbinātības, sociālo lietu un iespēju vienlīdzības komisārs Vladimirs Špidla ir gandarīts par notikušajām pārmaiņām: “Jaunais ziņojums liecina, ka centieniem nodarbinātības politikas jomā Eiropā ir labi rezultāti. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu Eiropā pašlaik tiek nodarbināts vairāk cilvēku. Tomēr, ja ES patiesi vēlas sasniegt sev izvirzītos svarīgos mērķus nodarbinātības jomā, nevajadzētu ļauties pašapmierinātībai. Esam novērojuši, ka labi izstrādātas nodarbinātības reformas ir iedarbīgas, un mums noteikti ir jāmācās no daudzu dalībvalstu pozitīvās pieredzes.”

Ziņojumā aplūkotas darba tirgus strukturālās tendences un uzsvērts, ka saprotama un labi strukturēta politika galvenajās prioritārajās jomās, piemēram, dzīves ciklā balstīta pieeja darbam un elastdrošība (elastīgums un sociālā drošība), var uzlabot dalībvalstu sociāli ekonomiskos rādītājus.

Dzīves ciklā balstīta pieeja darbam

Daudzās ES dalībvalstīs ir jo īpaši manāmi aktīvu vecumdienu stratēģijas rezultāti. Ievērojams nodarbinātības līmeņa pieaugums bija vērojams 55–64 gadu vecu darba ņēmēju grupā, 2006.gadā sasniedzot 43,6% salīdzinājumā ar 36,6% 2000.gadā. Zīmīgi, ka šis pieaugums nav noticis uz kvalitātes rēķina. Lielākoties nodarbinātība ir pieaugusi tajās nozarēs un profesijās, kurām raksturīga samērā augsta kvalifikācija un padziļinātas zināšanas. Saskaņā ar veikto analīzi dažādu dalībvalstu politika aktīvu vecumdienu jomā atšķiras un visveiksmīgākie ir visaptverošas politikas pasākumu kopums, t.i., politikas pasākumu kopums, kas aptver ne tikai pensionēšanās noteikumus, bet arī nodarbinātības finansiālos stimulus un tādus nodarbinātības aspektus kā veselība, apmācība un mūžizglītība, kā arī elastīgs darba laiks. Aktīvu vecumdienu politikas jomā labs paraugs ir Dānija, Somija un Zviedrija.

Taču, no otras puses, daudzās dalībvalstīs vēl joprojām ir grūti veiksmīgi integrēt jauniešus darba tirgū. Vidējais jauniešu bezdarba līmenis vēl arvien ir ļoti augsts (17,4% 2006.gadā) gan kopumā, gan salīdzinājumā ar vecuma grupu no 25–54 gadiem. Starptautiskā skatījumā lielākajā daļā ES dalībvalstu ir ievērojami vairāk jauniešu bez darba un mazāk nodarbināto nekā citās rūpnieciski attīstītajās valstīs, piemēram, ASV, Kanādā vai Japānā.

Viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas izskaidro zemo jauniešu nodarbinātības līmeni, ir nepietiekams kvalifikācijas līmenis, kas daļēji saistīts ar lielo no mācībām atskaitīto jauniešu skaitu, kā arī darba tirgus segmentācija, kura nosaka, ka priekšroka ir esošajiem darbiniekiem, nevis jaunpienācējiem.

Elastība uzņēmuma iekšienē un nepārtraukta profesionālā apmācība

Uzņēmumi var pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, mainot darbinieku skaitu vai arī ieviešot elastīgas darba organizācijas formas (piemēram, komandu darbs, uzdevumu maiņa, autonomija darbā, elastīgs darba laiks). Lai elastdrošības stratēģijas nodrošinātu panākumus, ir pareizi jākombinē abi šie elementi, taču ir iespējams pielāgot risinājumus atbilstīgi valstu vajadzībām. Turklāt tādai darba organizācijai, kurā apvienoti sarežģītāki uzdevumi ar lielāku autonomiju darbā, ir tendence palielināt apmierinātību ar darbu un uzņēmuma ražīgumu un inovācijas spējas, tādējādi piedāvājot izdevīgu risinājumu gan darba ņēmējiem, gan uzņēmumiem.

Lai palīdzētu darba ņēmējiem pielāgoties ātri mainīgajiem apstākļiem (elastdrošības pieejas virzītājspēks), ir sevišķi svarīgi uzlabot karjeras attīstības iespējas, jo īpaši paplašinot pieeju dažāda veida mūžizglītībai. Šajā sakarībā ziņojumā pētīta augošā nepieciešamība pēc nepārtrauktas profesionālās izglītības un galvenās grūtības saistībā ar šādas izglītības efektīvu un vienlīdzīgu nodrošināšanu. Šīs problēmas (vai tirgus darbības traucējumi) ir īpaši nozīmīgas vecākiem darba ņēmējiem, mazāk izglītotajām personām un cilvēkiem, kuri strādā slikti atalgotu vai nepastāvīgu darbu. Rūpīgi izstrādāta valstu politika varētu palīdzēt novērst dažus no šiem trūkumiem.

Prasmju ietekme uz algu īpatsvaru IKP

Algu īpatsvars IKP trīs pēdējo desmitgažu laikā ir samazinājies lielākajā daļā ES dalībvalstu. Šāda attīstība ir izraisījusi daudz debašu. Ziņojumā novērtēti faktori, kas izraisījuši šo tendenci, un ir atzīts, ka viena no galvenajām ir bijusi tehnoloģiju attīstība. Svarīgi, ka šīs pielāgošanas radītie apgrūtinājumi pārsvarā ir skāruši zemas kvalifikācijas darba ņēmējus. Šie rezultāti nosaka nepieciešamību atkārtoti vērst politikas pasākumus uz zemas kvalifikācijas un neaizsargātu darba ņēmēju īpašajām vajadzībām.

Papildu informācija par situāciju Latvijā

Nodarbinātības palielināšanās īpaši bija vērojama vairākās jaunajās dalībvalstīs, proti, Igaunijā, Latvijā, Polijā, Bulgārijā un Slovākijā. Visstraujāk nodarbinātība palielinājās Igaunijā, sasniedzot 5,4%, un tādējādi nostiprināja ievērojamo stāvokļa uzlabojumu nodarbinātības jomā, ko tā sasniedza iepriekšējā gadā. Nodarbinātība Latvijā uzlabojās gandrīz tikpat iespaidīgi – par 4,8%, iepriekšējā gadā šis skaitlis bija tikai 1,5%.

Visās jaunajās dalībvalstīs turpinājās straujš darba ražīguma pieaugums, krietni pārsniedzot ES vidējo pieaugumu šajā jomā, kaut arī lielākajā daļā dalībvalstu darba ražīguma pieauguma temps salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija zemāks. Jo īpaši Igaunija, Latvija, Lietuva un Slovākija piedzīvoja tādu darba ražīguma pieaugumu (IKP uz vienu nodarbināto), kas pārsniedza 5%.

Nodarbinātības ziņā starp dalībvalstīm saglabājas lielas atšķirības. Nodarbinātības līmenis 2006.gadā svārstījās no 55% Polijā līdz 77% Dānijā. Nodarbinātība pieauga visās dalībvalstīs, izņemot nedaudzās, kurās tā nemainījās vai nedaudz samazinājās, proti, Beļģijā, Francijā, Luksemburgā un Apvienotajā Karalistē. Visstraujāko pieaugumu procentu punktu izteiksmē piedzīvoja Igaunija, (+3,7 pp) un Latvija (+3 pp), kurai seko Bulgārija (+2,8 pp).

Dzimumu nevienlīdzība 10 procentu punktus nepārsniedza vienīgi Bulgārijā, Dānijā, Igaunijā, Somijā, Latvijā, Lietuvā, Slovēnijā un Zviedrijā.

Kopš Lisabonas stratēģijas sākšanas stāvoklis nodarbinātības jomā visstraujāk uzlabojies Bulgārijā, Spānijā, Igaunijā un Latvijā, kur nodarbinātība pieaugusi par aptuveni 8 procentu punktiem un vairāk.

Jau tagad 13 dalībvalstis sasniegušas 2010.gadam sprausto mērķi attiecībā uz sieviešu nodarbinātības līmeni, un pirmoreiz to vidū ir Kipra, Vācija, Latvija un Lietuva.

Bezdarba līmenis kopš pēdējās desmitgades beigām ES būtiskāk samazinājies 2006.gadā. Vidēji ES bezdarba līmenis no 8,7% 2005.gadā samazinājās līdz 7,9% 2006.gadā. Salīdzinot atsevišķas dalībvalstis, visstraujāk bezdarbs samazinājies Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un Slovākijā, kaut arī abās pēdējās valstīs joprojām ir visaugstākais bezdarba līmenis Eiropā.

Turklāt vairākās valstīs, it īpaši Grieķijā, Itālijā un Spānijā, bezdarba ziņā saglabājas liela dzimumu nevienlīdzība. Tomēr dažās dalībvalstīs – Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Īrijā, Rumānijā un Apvienotajā Karalistē – bezdarba līmenis sieviešu vidū pašlaik ir zemāks nekā vīriešu vidū.

Bezdarba līmenis jauniešu vidū (12–24 g.v.) salīdzinājumā ar 2000.gadu vairumā dalībvalstu samazinājies. Tās nedaudzās dalībvalstis, kurās jauniešu bezdarba līmenis paaugstinājies, ir Spānija, Igaunija, Slovēnija, Zviedrija, Bulgārija, Latvija un Francija.

Vidēji gandrīz divas trešdaļas jauniešu pēc izglītības iegūšanas sāk darba gaitas gadu pēc mācību iestādes pabeigšanas, kaut arī pāreja no skolas uz darbu dažās valstīs noris veiksmīgāk nekā citās. Austrijā, Īrijā, Latvijā, Somijā, Igaunijā un Apvienotajā Karalistē 75% vai vairāk jauniešu tiek pieņemti darbā gadu pēc izglītības pabeigšanas.

Jauniešu vidū ES sievietes saņem aptuveni par 6% zemāku atalgojumu nekā vīrieši (38.nod.). Nelielas atšķirības starp dzimumiem jauniešu atalgojuma ziņā ir Polijā, Francijā, Slovēnijā un Maltā, turpretim Igaunija, Latvija un Lietuva, kur atalgojuma apjomā ir vismazākās atšķirības dažādu vecuma grupu starpā, ierindojas to valstu vidū, kurās ir vislielākā dzimumu nevienlīdzība.

Čehijā, Francijā un Luksemburgā no darba izstājušies 15% nodarbināto, turpretim Kiprā, Grieķijā, Latvijā, Portugālē, Rumānijā un Apvienotajā Karalistē tādu bijis par pusi mazāk.

Dažās dalībvalstīs (Somijā, Francijā, Vācijā un Polijā) tikai aptuveni 10% vecāka gadagājuma cilvēku, kas pirms gada bijuši bez darba, aptaujā atbild, ka atkal dabūjuši darbu, bet vēl mazāk tādu bijis Beļģijā (2%) un Slovēnijā (7%). Tas kontrastē ar aptuveni 30% vai vairāk Kiprā, Igaunijā, Latvijā un Apvienotajā Karalistē.

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa