Bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks:

Kad mākoņi milza pirms negaisa

Runa sanāksmē LTF domes 1991. gada 12. janvāra sēdes atcerei Rīgā 2001. gada 12. janvārī

Arvien vairāk laika tecējumam attālinot mūs no 1991. gada janvāra dienām, spēkā pieņemas romantisks priekšstats par barikādēm kā Latvijas tautas stihiski izpaudušos pretošanos. Kaut varbūt reālā notikumu gaita ir daudz piezemētāka, piemirst to nebūtu lietderīgi.

Tagad, kad barikāžu organizētāju godu nereti dala gluži kā savos laikos zināmo baļķi, ir nepieciešams atgādināt par 1991. gada 12. janvāra Latvijas Tautas frontes (LTF) domes sēdes nozīmi šajos notikumos.

Krīzes tuvošanās bija jūtama jau 1990. gada rudenī, īpaši sākot ar novembri. PSRS vadība, piedāvājot jaunu savienības līgumu, mūs no jauna vēlējās ievilināt savās lamatās — sākumā ar labu, vēlāk, kad atteicāmies, ar draudiem. Gorbačova stratēģiskais mērķis bija piespiest Baltijas valstis līgumu parakstīt, jo pēc Molotova un Ribentropa pakta publiskošanas agrākie apgalvojumi par "brīvprātīgo iestāšanos" vairs nederēja. Kaut Baltijas valstis bija pasludinājušas savu neatkarību, pasaulē joprojām tika atzīts par labāku uzskatīt tās par PSRS sastāvdaļu. Kā rīkoties gadījumā, ja impēristi sāk uzbrukumu, Tautas frontes domē un valdē mēs runājām kopš novembra, kad "mākoņi milza" acīmredzami un bija gaidāms nenovēršams "negaiss".

Pāršķirstot to dienu valdes sēžu protokolus, var redzēt, kā ticis spriests, kad un ko darīt — un kā ir noformulējusies atziņa: mēs varam "izšaut" tikai vienu reizi, sarīkojot milzīgu tautas manifestāciju, lai apturētu apvērsuma mēģinājmu. Mums nebija nekādu garantiju, ka varēsim sakoncentrēt visus spēkus otru reizi.

Apvērsuma gatavošanas pazīmes netika slēptas — ap Rīgu pārvietojās bruņutehnika, pielaikojot pozīcijas. Bija skaidrs, ka daudz laika mums nav palicis. Vēl vairāk situāciju sarežģīja jauniešu tvarstīšana, piespiedu kārtā tos mobilizējot padomju armijā.

Pakāpeniski un ar grūtībām, bet rudens laikā bija izveidota pretestība LTF — interfrontes, streiku komiteja, darbaļaužu apvienoto padomju veidā. Visam, ko kompartija un Valsts drošības komiteja spēja izveidot, bija jāreprezentē "LPSR tauta" un jāorganizē republikas pārvalde tajā gadījumā, ja izdotos gāzt likumīgo Latvijas varu. Tāpat bija piedāvājums veidot koalīcijas valdību, iesaistot tajā interfrontes pārstāvjus. Mūs centās piespiest rīkot referendumu par jaunu Padomju savienību, kurā Latvija nepiedalījās. LTF savāca vairāk nekā miljonu parakstu pret jauno savienības līgumu, kurus es nodevu Augstākās padomes (AP) priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam.

1991. gada 8. janvārī LTF valdes sēdē tika pieņemts lēmums sasaukt tautas manifestāciju. Brieda karš Kuveitā, un pastāvēja iespēja, ka tā ēnā pasaule mūs var vienkārši aizmirst.

Domes sēdē 12. janvārī mēs pārtraucām jautājuma izskatīšanu par valdības īstenoto cenu politiku, kas tobrīd bija radījusi lielu neapmierinātību, pilnībā veltot to tautas manifestācijas organizēšanai. Tika izteikti daudzi un dažādi viedokļi, tomēr visi bija vienoti pārliecībā: laiks ir pienācis, jāsauc cilvēki uz Rīgu, jāparāda mūsu spēks un tā jāaptur pretinieks.

Bija jau zināma informācija par notikumiem Viļņā. Tobrīd pat nebija pārliecības, vai ļaudis vispār varēs nonākt līdz Rīgai, tāpēc viņi tika aicināti ņemt līdz radioaparātus, lai laikus saņemtu informāciju par nenobloķētiem ceļiem vai maršrutiem, kā doties uz manifestācijas vietu kājām, ja transports tiek aizturēts.

12. janvārī sākās pilnīgi atklāta saruna par to, ko īsti darīt. Lielu iniciatīvu šajā domes sēdē izrādīja Ilze Cielava, premjera Ivara Godmaņa padomniece, un Juris Strīpnieks, kurš bija saistīts ar rūpniecību. Abi bija valdes locekļi un bija lietas kursā par valdības plāniem. Jo barikāžu izveidē liela nozīme bija satiksmes ministram Jānim Janovskim un lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram, kuru pārziņā bija milzīga tehnikas masa (nevienam taču savu traktoru toreiz gandrīz nebija!). Paņemt traktoru vai kravas mašīnu braukšanai uz Rīgu tāpat vien nebija iespējams. Ar I. Cielavas un J. Strīpnieka palīdzību ministrijas tika sakoordinētas ar Tautas fronti, lai gatavotu barikādes.

Ilze Cielava toreiz izteica vairākus konkrētus priekšlikumus — ka nepieciešams lūgt augstskolām atbrīvot studentus no mācībām, lai viņi varētu sargāt nozīmīgākos objektus; ka jāaicina uz demonstrāciju sabraukušos cilvēkus pārnakšņot pie radiem Rīgā, lai viņi varētu iesaistīties aizsardzībā; ka valdībai jāatbalsta uzņēmumi, kuru darbinieki dežurēs posteņos, lai viņiem tādēļ nebūtu neattaisnoti darba kavējumi. Juris Strīpnieks aicināja manifestāciju pārvērst par ilgstošu akciju, kamēr pastāv uzspiestais pastiprinātais okupācijas režīms. Viņš domei ziņoja, ka jau organizējas cilvēki, kas gatavi aizstāvēt Radio, Televīziju, Augstākās padomes un valdības ēkas. Viņš mudināja aizstāvības darbus veikt pārdomāti un koordinēti, LTF valdei uzņemoties šo koordināciju, un aicināja darbu sākt jau domes sēdes laikā.

Tā arī bija — starpbrīdī notika slavenā pulcēšanās pie melnajām klavierēm, kad valdes locekļi saaicināja novadu nodaļu koordinatorus un sadalīja tiem apsargājamos objektus Rīgā, bet viņi devās mājās, lai sastādītu brīvprātīgo grafikus un nodrošinātu cilvēku plūsmu, lai viņiem uzticētie objekti visu laiku būtu apsargāti.

Te jāuzsver, ka decembrī bija notikušas pašvaldību vēlēšanas, tautfrontieši jau strādāja daudzās no tām — tas deva iespējas dabūt transportu un šādu tādu pārtiku, lai cilvēki varētu nokļūt Rīgā, dežurēt un regulāri mainīties. Neviens no organizētās barikāžu sargu pamatmasas nedēļām ilgi pie tām nedzīvoja. Protams, daļa cilvēku, kas stihiski iesaistījās aizsardzībā, varbūt joprojām uzskata, ka barikādes tapa "vienkārši tāpat".

Visu spēku koordinācijai bija izveidota nacionālās drošības padome, kuras locekļi bija Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis, Rīgas mērs Andrejs Inkulis, AP aizsardzības komisijas vadītājs Tālavs Jundzis, iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis un es kā toreizējais LTF priekšsēdētājs. Tā pieņēma dažādus tobrīd būtiskus lēmumus: sākot ar to, kā izmantot pāris simtu automātu, kas bija Iekšlietu ministrijas rīcībā, līdz tik nopietnam lēmumam, kā lauku rajonu miliču vešana uz Rīgu.

Atceroties tās dienas, es mēdzu sev — tiesa, ne pārāk dziļdomīgi — atgādināt, kāpēc Lietuva varēja pretoties krustnešiem divsimt gadus. Jo ar ordeni cīnījās nevis vienkārši lietuvieši, bet Lietuvas valsts kā organizēts spēks. Arī 1991. gada janvārī pret mūsu neatkarības ienaidniekiem nostājās Latvijas valsts — varbūt vāja un vēl tikai topoša, bet organizēta un strukturēta, ar savu parlamentu, valdību un pašvaldībām. Un ar savu toreiz valdošo politisko organizāciju Tautas fronti, kas apvienoja simtiem tūkstošu cilvēku, un, kā tas pierādījās, bija pietiekami organizēta un saliedēta. Turklāt šai pretestībai bija ļoti veiksmīgi izstrādāts rīcības pamatojums. Tas bija paziņojums "Visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem X stundai" (nedrīkstu neminēt, ka šī izcilā dokumenta autori bija Ivars Redisons un Uldis Augstkalns), kurā tieši un detalizēti tika izklāstīts, kas ir jādara, uzsverot galveno principu — nevardarbīga pretošanās. Nekas labāks par šo aicinājumu netapa ne janvārī, ne arī augusta puča dienās.

Mēdz teikt, ka veiksmīga improvizācija, kas mūs apbur ar savu tapšanas vieglumu, patiesībā ir leduskalna redzamā daļa — milzīgais un ilgais darbs, kas tajā ticis ieguldīts, paliek skatītājam neredzams.